6.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 38/9

1)

Vai LES 4. panta 3. punkts, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka atbilstoši tiem, ja nav pieņemts attiecīgs valsts tiesiskais regulējums, ir pieļaujama situācija, ka kompetentā jurisdikcija un process saistībā ar prasībām par zaudējumu atlīdzību Savienības tiesību pārkāpuma dēļ tiek noteikts pēc iestādes, kas ir izdarījusi pārkāpumu, un pēc tādas darbības/bezdarbības veida, ar kuru ir ticis izdarīts pārkāpums, ja, piemērojot šos kritērijus, rodas situācija, ka prasības tiek izskatītas atšķirīgās jurisdikcijās – vispārīgā un administratīvajā tiesā – un tiek iztiesātas saskaņā ar atšķirīgiem procesuālajiem noteikumiem – Civilprocesa kodeksu (Grazhdansko-protsesualen kodeks, turpmāk tekstā – “GPK”) un Administratīva procesa kodeksu (Administrativnoprotsesualen kodeks, turpmāk tekstā – “APK”) –, atbilstoši kuriem ir jāmaksā atšķirīgas nodevas, proti, proporcionāla un vienkārša, un jāpierāda atšķirīgu priekšnoteikumu pastāvēšana, ieskaitot vaina?

2)

Vai LES 4. panta 3. punkts un Tiesas spriedumā Frankovich izvirzītās prasības ir jāinterpretē tādējādi, ka minētajam pretrunā ir situācija, ka prasības par zaudējumu atlīdzību saistībā ar Savienības tiesību pārkāpumu tiek [var tikt] iztiesātas procesā, kāds tas ir paredzēts atbilstoši Likuma par saistību attiecībām un līgumiem (Zakon za zadalzheniata i dogovorite) 45. un 49. pantam un atbilstoši kuram ir jāmaksā proporcionāla nodeva un ir jāpierāda vaina, un arī procesā, kāds tas ir paredzēts atbilstoši Likuma par valsts un pašvaldību atbildību par zaudējumiem (Zakon za otgovornostta na darzhavata i obshtinite za vredi) 1. pantam un atbilstoši kuram gan ir paredzēta objektīva atbildība un īpašas tiesību normas, kurām ir jāatvieglo piekļuve tiesai, taču kuru var attiecināt tikai uz zaudējumiem, kurus ir radījuši atcelti prettiesiski tiesību akti un administrācijas prettiesiska rīcība/bezdarbība, un kurš neattiecas uz Savienības tiesību pārkāpumiem, kurus ir izdarījušas citas valsts iestādes ar rīcību/bezdarbību, kas nav tikusi atcelta attiecīgajā procesā?

3)

Vai Direktīvas 94/19 (1) 1. panta 3. punkta i) apakšpunkts un 10. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atbilstoši tiem ir pieļaujama tāda likumdevēja pieeja, kura ir tikusi izvēlēta Likuma par kredītiestādēm (Zakon za kreditnite institutsii, turpmāk tekstā – “ZKI”) 36. panta 3. punktā un Likuma par banku noguldījumu aizsardzību (Zakon za garantirane na vlogovete v bankite) 23. panta 5. punktā, atbilstoši kuriem “nosacījums, ka kredītiestāde ar tās finansiāliem apstākļiem tieši saistītu iemeslu dēļ pagaidām nespēj atmaksāt noguldījumu un ka pašlaik tai nav izredžu to izdarīt”, tiek pielīdzināts iestādes maksātnespējas konstatējumam un tās licences atsaukšanai un noguldījumu garantiju sistēma sāk darboties no bankas licences atsaukšanas brīža?

4)

Vai Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noguldījumu atzītu par “nepieejamu”, tā nepieejamība ir tieši jākonstatē “atbilstīgajām kompetentajām iestādēm” pēc attiecīga vērtējuma atbilstoši šīs tiesību normas i) apakšpunktam, vai arī ir pieļaujama situācija, ka, valsts tiesību aktiem esot nepilnīgiem, “atbilstīgās kompetentās iestādes” vērtējums un griba tiek secināta, interpretējot citus šīs iestādes tiesību aktus, – šajā gadījumā, piemēram, BNB administratīvās padomes 2014. gada 20. jūnija Lēmumu Nr. 73, ar kuru “KTB”AD tika pakļauta īpašai uzraudzībai –, vai tiek pieņemta, pamatojoties uz apstākļiem, kādi tie ir pamatlietā?

5)

Vai situācijā, kāda tā ir pamatlietā, ja ar BNB administratīvās padomes 2014. gada 20. jūnija Lēmumu Nr. 73 tika apturēti visi maksājumi un darījumi un noguldītāji laikposmā no 2014. gada 20. jūnija līdz 2014. gada 6. novembrim nedz varēja iesniegt pieteikumus par izmaksu, nedz tie varēja piekļūt saviem noguldījumiem, ir jāpieņem, ka visi garantētie beztermiņa noguldījumi (kuriem var piekļūt bez iepriekšēja brīdinājumu un kurus pēc pieprasījuma ir nekavējoties jāizmaksā) ir kļuvuši par nepieejamiem Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta izpratnē, vai arī, lai izpildītu nosacījumu, ka noguldījums “ir izmaksājams, bet ko kredītiestāde nav izmaksājusi”, noguldītājiem bija no kredītiestādēm jāpieprasa (pieteikuma vai pieprasījuma veidā) izmaksa un šis pieprasījums netika apmierināts?

6)

Vai Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkts, 10. panta 1. punkts un Direktīvas 2009/14 (2) preambulas astotais apsvērums ir jāinterpretē tādējādi, ka “atbilstīgo kompetento iestāžu” rīcības brīvību, veicot vērtējumu saskaņā ar 1. panta 3. punkta i) apakšpunktu, katrā ziņā ierobežo termiņš saskaņā ar i) apakšpunkta otro teikumu, vai arī atbilstoši minētajām tiesību normām tādas īpašās uzraudzības interesēs, kā ZKI 115. pantā noteiktā, ir pieļaujams, ka noguldījumi nav pieejami ilgāku laiku, nekā tas ir paredzēts direktīvā?

7)

Vai Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktam un 10. panta 1. punktam ir tieša iedarbība un vai tie piešķir noguldījumu īpašniekiem bankā, kura ir pievienojusies noguldījumu garantiju sistēmai, papildus to tiesībām uz kompensāciju šīs sistēmas ietvaros līdz summai saskaņā ar Direktīvas 94/19 7. panta 1. punktu arī tiesības saukt pie atbildības valsti Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, ceļot prasību pret iestādi, kurai ir pienākums konstatēt noguldījumu nepieejamību, par zaudējumu, ko ir radījusi novēlota garantētās noguldījuma summas izmaksa, atlīdzību, ja lēmums saskaņā ar 1. panta 3. punkta i) apakšpunktu ir ticis pieņemts pēc direktīvā noteiktā piecu dienu termiņa un šis nokavējums ir radies tāda reorganizācijas pasākuma iedarbības dēļ, kuram ir jāaizsargā banka no maksātnespējas un kuru ir noteikusi šī iestāde, vai arī atbilstoši tiem apstākļos, kādi ir konstatējami pamatlietā, ir pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums kā ZKI 79. panta 8. punkts, atbilstoši kuram BNB, tās struktūras un to pilnvarotās personas ir atbildīgas par zaudējumiem, kuri ir radušies to uzraudzības rezultātā, ja tie ir tikuši nodarīti ar nodomu?

8)

Vai Savienības tiesību pārkāpums, kas izpaužas tādējādi, ka “atbilstīgā kompetentā iestāde” nav pieņēmusi lēmumu saskaņā ar Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktu, ir uzskatāms par “pietiekami būtisku pārkāpumu”, kas var radīt dalībvalsts atbildību par zaudējumiem, ceļot prasību pret uzraugošo iestādi, un ar kādiem nosacījumiem tas tā ir, un vai šajā sakarā ir nozīme turpmāk minētajiem apstākļiem: a) Banku noguldījumu garantiju fondam (Fond za garantirane na vlogovete v bankite) nebija pietiekamu līdzekļu, lai nosegtu visus garantēto noguldījumus; b) laikposmā, kad tika apturēti maksājumi, kredītiestāde, lai to aizsargātu pret maksātnespēju, tika pakļauta īpašai uzraudzībai; c) prasītāja noguldījums tika izmaksāts pēc tam, kad BNB bija konstatējusi, ka reorganizācijas pasākumi ir neveiksmīgi; [d)] prasītāja noguldījums, pieskaitot peļņu no procentiem, kas tika aprēķināti par laikposmu no 2014. gada 20. jūnija līdz 2014. gada 6. novembrim ieskaitot, tika izmaksāts?