EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52011DC0363
COMMUNICATION FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT, THE COUNCIL, THE EUROPEAN ECONOMIC AND SOCIAL COMMITTEE AND THE COMMITTEE OF THE REGIONS Rio+20: towards the green economy and better governance
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI ”Rio+20” konference: virzība uz „zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI ”Rio+20” konference: virzība uz „zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību
/* COM/2011/0363 galīgā redakcija */
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI ”Rio+20” konference: virzība uz „zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību /* COM/2011/0363 galīgā redakcija */
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS
PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN
REĢIONU KOMITEJAI ”Rio+20” konference: virzība uz
„zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību
1.
”Rio+20” konference: iespēja, ko pasaule nedrīkst palaist
garām
2012. gada jūnijā
uzmanības centrā būs Riodežaneiro, kur divdesmit gadus pēc
pirmā Zemes samita valstu un valdību vadītāji
piedalīsies ilgtspējīgai attīstībai veltītajā
Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē[1] (UNCSD jeb "Rio+20").
"Rio+20" konference tiks organizēta, ņemot vērā
iepriekšējos pasaules līmeņa samitus: ANO Stokholmas konferenci
par cilvēka dzīves vidi (1972. g.), Apvienoto Nāciju
Organizācijas Vides un attīstības konferenci (“Zemes samits”)
Riodežaneiro (1992. g.) un ANO pasaules augstākā līmeņa
sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību Johannesburgā
(2002. g.). Turklāt tā ir turpinājums 2000. gadā
rīkotajam ANO Tūkstošgades samitam un tūkstošgades
attīstības mērķu (TAM) izveidei. "Rio+20" konference ir unikāla
iespēja mūsu savstarpēji saistītajai pasaulei
nostiprināt atjaunotās politiskās saistības
ilgtspējīgas attīstības jomā. Tajā tiks
novērtēti panākumi un izskatītas nepilnības
īstenošanas jomā, kā arī aplūkoti jauni uzdevumi. Tas
notiks divu savstarpēji saistītu tematu ietvaros: "vidi
saudzējoša ekonomika ilgtspējīgas attīstības un
nabadzības izskaušanas kontekstā" un
"ilgtspējīgas attīstības institucionālā
sistēma". “Rio+20” konference var iezīmēt
sākumu straujākai un dziļākai pasaules līmeņa
pārejai uz "zaļu" ekonomiku — ekonomiku, kas veicina izaugsmi,
rada darbvietas un izskauž nabadzību, veicot ieguldījumus dabas
kapitāla sniegtajās iespējās un tās aizsargājot,
jo no tām atkarīga mūsu planētas dzīvotspēja
ilgtermiņā. Turklāt tā var uzsākt vajadzīgo
starptautiskās ilgtspējīgas attīstības pārvaldības
reformu. Eiropas Komisija ir apņēmusies
panākt sekmīgu “Rio+20” konferences iznākumu. Šajā
paziņojumā, kas ir pamats turpmākam dialogam ar ES
iestādēm, pilsonisko sabiedrību, uzņēmumiem un valstīm,
šajā paziņojumā izklāstīti Komisijas
sākotnējie uzskati par iespējamiem konkrētiem “Rio+20”
konferences rezultātiem. Tā pamatā ir dažādi ES politikas
virzieni, kas skar ilgtspējīgu attīstību, un ES
2020. gada stratēģija, kā arī tajā ņemta
vērā 2011. gada februārī uzsāktā
sabiedriskā apspriešana[2].
2.
Novērtējums par izmaiņām kopš 1992. gada:
nepilnības īstenošanas jomā un jaunas problēmas
2.1.
Ilgtspējīga attīstība
starptautiskā līmenī
Pēdējās desmitgadēs
novērotas vairākas pozitīvas globālas tendences.
Visvairāk tās attiecas uz ienākumu pieaugumu, jo vairāk
nekā 120 miljoniem iedzīvotāju laikā no 2000. un
2005. gadam tie pārsniedza slieksni "dolārs
dienā". Uzlabojumi vērojami arī izglītības,
veselības aprūpes un ūdens pieejamībā. Apvienoto Nāciju
Organizācijas Vispārējā konvencija par klimata
pārmaiņām (UNFCCC) un Konvencija par
bioloģisko daudzveidību (KBD), kas uzsākta Riodežaneiro
1992. gadā, ir parādījušas, cik liels potenciāls ir
pasaules mēroga rīcībai. 2010. gadā Kankūnā
rīkotās sarunas par klimatu iezīmēja virzību uz jaunu
pasaules klimata pārmaiņu pārvaldību un mērķi
ierobežot klimata pārmaiņas, lai planētas vidējās
temperatūras pieaugums nepārsniegtu 2°C. Līdzīgi
2010. gada KBD veltītajā sanāksmē Nagojā tika
panākta ievērojama virzība. Turklāt būtiski
uzlabojusies zinātniskā informācija un sabiedrības informētība
par vides jautājumiem, jo īpaši klimata pārmaiņām, un
pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās politikas
veidošanā, tāpēc, ka ir uzlabota saziņa internetā. Pēdējo divdesmit gadu laikā
vairākas jaunattīstības valstis tagad ir kļuvušas par
nozīmīgiem ekonomiskajiem un politiskajiem dalībniekiem.
Rezultātā sāk veidoties jauns varas un ietekmes līdzsvars,
kas ietver jaunas lomas, kuru pildīšanai būs jāuzņemas
arī jauni pienākumi. Lai gan ir notikušas pozitīvas
izmaiņas, joprojām ir būtiskas nepilnības īstenošanas
jomā un problēmas, kas būs jārisina kā daļa no
“Rio+20” konferences darba kārtības. Aptuveni 1,4 miljardi
iedzīvotāju (liela daļa Subsahāras Āfrikā un
Dienvidāzijā) joprojām dzīvo lielā nabadzībā
un viena sestā daļa pasaules iedzīvotāju nesaņem pietiekamu
uzturu. Būtiski kavējas vairāku tūkstošgades
attīstības mērķu (TAM) īstenošana. Piemēram,
attiecībā uz TAM sanitārijas jomā tikai puse
jaunattīstības valstu iedzīvotāju izmanto uzlabotus
sanitārijas pakalpojumus. Virzība uz TAM sasniegšanu
ģeogrāfiski ir ļoti nevienmērīga, un daži reģioni
tos īsteno sliktāk par citiem reģioniem; bet nestabilās
valstīs nav īstenots neviens TAM. Pūliņiem šo problēmu
risināšanā ir traucējusi nesen piedzīvotā
ekonomiskā krīze un pieaugošās pārtikas cenas, kā
rezultātā ir palielinājies nabadzīgo iedzīvotāju
skaits. Nav atrisinātas
un aktuālākas kļuvušas daudzas ar vidi saistītas
problēmas. Pieaugošais pieprasījums pēc resursiem
(piemēram, zemes platībām, ūdens, mežiem,
ekosistēmām) ir izraisījis to izsīkšanu un vides degradāciju,
un bioloģiskās daudzveidības zudums un atmežošanās
turpinās satraucošā apmērā. Materiālu resursu
trūkums un pieeja šiem resursiem arī kļūst par
globālām problēmām. Pasaules siltumnīcefekta gāzu
emisiju apjoms turpina pieaugt, un šo pieaugumu veicina izmaiņas zemes
izmantojumā un arvien lielāks pieprasījums pēc fosilā
kurināmā. Turklāt klimata pārmaiņu radītā
ietekme (piemēram, mainīgi nokrišņi un jūras līmeņa
celšanās) nākotnē var radīt vēl vairāk vides
problēmu. Ūdens resursu un jūras vides noplicināšanās
un piesārņošana rada arvien nopietnākas problēmas, un
līdz 2025. gadam ūdens trūkums varētu ietekmēt
vienu trešdaļu pasaules iedzīvotāju. Pārtuksnešošanās
un augsnes degradācija ietekmē vairākas jaunattīstības
valstis, kuru ekonomika lielā mērā atkarīga no
lauksaimniecības un pašnodrošinājuma saimniecības. Lai gan
starptautisko konvenciju īstenošanā gūti panākumi,
bīstamas vielas (piemēram, pesticīdi, bīstamie atkritumi)
joprojām rada apdraudējumu jaunattīstības valstīs un
jaunās tirgus ekonomikas valstīs. Daudzas no šīm vides
problēmām nav atsevišķi risināmi jautājumi, bet
savstarpēji saistīti un cits no cita atkarīgi jautājumi. Turpmāka ekonomiskā izaugsme
varētu būt straujāka jaunās tirgus ekonomikas valstīs,
un, ja tā ir labi pārvaldīta, tā var palīdzēt
cilvēkiem izkļūt no nabadzības. Tomēr, turpinot
piemērot pašreizējos patēriņa un ražošanas modeļus,
daudzās pasaules valstīs palielināsies dabas resursu
izmantošana, paātrināsies vides degradācija un kļūs
intensīvākas klimata pārmaiņas. Videi radīto slogu un
ietekmi uz to saasinās iedzīvotāju skaita pieaugums
(plānots līdz vismaz 9 miljardiem iedzīvotāju
2050. gadā), urbanizācija un sociālas pārmaiņas
(piemēram, papildu 1,2 miljardi iedzīvotāju pievienosies
sabiedrības „vidējam slānim” jaunās tirgus ekonomikas
valstīs).
2.2.
Ilgtspējīga attīstība ES
Pēdējo desmitgažu laikā
ilgtspējīga attīstība ES tiek veicināta ar
vairākiem politikas virzieniem. Piemēram, ES līdztekus ES
emisijas kvotu tirdzniecības sistēmai ir pieņēmusi saistošus
mērķus klimata jomā, kā arī virkni likumdošanas
instrumentu bioloģiskās daudzveidības, atkritumu
apsaimniekošanas, ūdens un gaisa kvalitātes jomā. Tas ir
veicinājis ES ekonozaru izaugsmi, kas pašlaik atbilst vairāk
nekā 2,5 % no ES IKP un nodrošina darbvietas vairāk nekā
3,4 miljoniem iedzīvotāju. ES 2001. gadā
pieņēma ES ilgtspējīgas attīstības
stratēģiju (ES IAS), kas tika atjaunota 2006. gadā. Kopš jaunākā ES IAS ziņojuma
2009. gadā virzība uz ilgtspējības sasniegšanu ES
tikusi novērtēta dažādi, tostarp ar ilgtspējības
rādītājiem un Eiropas Vides aģentūras ziņojumu
par vides stāvokli. Šīs publikācijas apliecina, ka, lai gan ir
gūti panākumi, joprojām pastāv daudzas problēmas, jo
īpaši, lai panāktu ilgtspējīgāku izaugsmi. Galvenais politikas panākums ir
2010. gadā pieņemtā stratēģija
„Eiropa 2020”. Tās mērķis ir pārveidot ES uz
zināšanām balstītā, resursu izmantošanas ziņā
efektīvā ekonomikā, kurā ir zems oglekļa dioksīda
emisiju līmenis, un nodrošināt ilgtspējīgu risinājumu
problēmām, ar ko ES saskarsies līdz 2050. gadam. Stratēģijas
mērķis ir iekļaut un nostiprināt ilgtspējības
nozīmi politikas izstrādē, nosakot savstarpēji
nostiprinošas prioritātes par gudru, ilgtspējīgu
un integrējošu izaugsmi, kuru pamatā ir pieci
pamatmērķi un septiņas pamatiniciatīvas (sk. pielikumu). Daudzas no šīm pamatiniciatīvām
tieši attiecas uz šo paziņojumu. Piemēram, pamatiniciatīva par
resursu efektīvu izmantošanu vērsta uz to, lai dabas resursu
izmantošanu atdalītu no ekonomiskās izaugsmes, un paredz virkni jaunu
politikas pasākumu, tostarp rīcību izejvielu,
energoefektivitātes, bioloģiskās daudzveidības jomā,
kā arī ceļvežus, lai dekarbonizētu ekonomikas,
enerģētikas un transporta nozari. Turklāt tā atbalsta
plašāku uz tirgu balstītu instrumentu izmantošanu, pakāpeniski
atceļot videi kaitīgas subsīdijas un padarot “zaļākas”
nodokļu sistēmas. Virzība, lai uzlabotu resursu
izmantošanas efektivitāti, un citu mērķu un pamatiniciatīvu
īstenošana tiks uzraudzīta stratēģijas “Eiropa 2020”
pārvaldības sistēmā un “Eiropas pusgada” kontekstā.
Šādā veidā tiks apkopots nozaru padomju devums, dalībvalstu
reformu programmas, Komisijas atzinumi, kā arī Eiropadomes
secinājumi. Rezultātā tiks izstrādāts
spēcīgāks mehānisms, lai panāktu lielāku
integrāciju un politikas saskaņotību par labu videi un
ilgtspējīgai attīstībai. Lai novērtētu virzību ES IAS
īstenošanā, Eiropas Komisija ar tās statistikas biroja Eurostat,
Eiropas Vides aģentūras un citu dienestu palīdzību
turpinās nodrošināt statistikas informāciju un
rādītājus, kas ļauj novērtēt
ilgtspējību un ziņot par to, arī stratēģijas
“Eiropa 2020” kontekstā. “Rio+20” konference būs izšķirošais
brīdis ilgtspējīgai attīstībai gan ES, gan
pasaulē. Tās rezultāti sniegs ierosmi ES stratēģijai
un rīcībai ilgtspējīgas attīstības jomā un
jo īpaši palīdzēs turpināt veidot stratēģiju
“Eiropa 2020” par efektīvu instrumentu, lai panāktu
ilgtspējīgu attīstību.
3.
Virzība uz „zaļo” ekonomiku un labāku
pārvaldību
3.1.
Pārejas iespēju nodrošināšana
Divdesmit gadus pēc Riodežaneiro samita
pasaule joprojām saskaras ar divām lielām un savstarpēji
saistītām problēmām: apmierināt prasību pēc
labākiem dzīves apstākļiem pasaules
iedzīvotājiem, kuru skaits līdz 2050. gadam
palielināsies vairāk nekā par trešdaļu, un mazināt
videi radīto slogu, kas, ja nekas netiks darīts, apdraudēs
pasaules spēju apmierināt šo prasību. Šīs problēmas nevajadzētu
risināt, palēninot izaugsmi, bet veicinot pareizo izaugsmi. Ir
pārliecinoši iemesli, lai pamatīgi apsvērtu ekonomiskās
attīstības tradicionālo modeli: vienkārši
strādājot ekonomiskās sistēmas robežās, kas veicina
neefektīvu dabas kapitāla un resursu izmantošanu, nepietiks, lai
panāktu izmaiņas. Ir vajadzīga ekonomika, kas var
nodrošināt izaugsmi un attīstību, vienlaikus uzlabojot
cilvēku labklājību, nodrošinot pienācīgas darbvietas,
samazinot nevienlīdzību, nabadzību un saglabājot dabas
kapitālu, no kura mēs visi esam atkarīgi. Šāda ekonomika —
“zaļa” ekonomika — ir efektīvs veids, kā veicināt
ilgtspējīgu attīstību, izskaust nabadzību un
atrisināt jaunās problēmas, un mazināt
izteiktākās nepilnības īstenošanas jomā. Lai virzītos uz “zaļu” ekonomiku, ir
jāsaglabā galveno dabas resursu vērtības un tajās
jāiegulda. Tas ir svarīgi visām ekonomikām, taču jo
īpaši jaunattīstības valstīm, kurām ir iespēja
veicināt savu ekonomiku, balstoties uz sava dabas kapitāla ilgtspējīgu
pārvaldību. Turklāt tas nozīmē izmantot zema
oglekļa emisiju līmeņa un resursu izmantošanas ziņā
efektīvus risinājumus un pastiprināt pūliņus, lai
veicinātu ilgtspējīgus patēriņa un ražošanas
modeļus. Šādā gadījumā jāizveido pareizas
regulatīvās sistēmas, jārada spēcīgi stimuli
tirgiem un inovācijām, jāmobilizē finanšu resursi un
jāveicina uzņēmējdarbība un lielāka
privātā sektora iesaistīšanās. Turklāt pareizi
jānovērtē dabas kapitāls un vispār
jāpārskata veids, kā mēs mērām izaugsmi un
virzību. “Zaļā” ekonomikā daudzas
problēmas var pārveidot par ekonomiskām iespējām, ne
tikai mazinot negatīvās tendences jomā, bet arī veicinot
turpmāku izaugsmi un darbvietu radīšanu. Piemēram, pieredze
liecina, ka tādas uz tirgu balstītas pieejas kā emisijas kvotu tirdzniecība
ir ne tikai izmaksu ziņā efektīvi instrumenti, lai risinātu
vides problēmas, bet arī ieguldījumu avots. “Zaļā” ekonomika sniedz
iespējas visām valstīm neatkarīgi no to ekonomikas
attīstības līmeņa un struktūras. Daudzos
gadījumos ieguldījumi pārejai uz "zaļu” ekonomiku var
sniegt īstermiņa risinājumus, kas izdevīgi visiem,
taču citos gadījumos būs vajadzīga plānošana
vidējā termiņā un būs jārisina jautājums par
pārejas izmaksām, tostarp ar tādas politikas
palīdzību, kas orientēta uz nabadzības mazināšanu. Lai
gan nepastāv “vienizmēra" modelis, ir kopīgas
problēmas un risinājumi un valstis gūs labumu no pieredzes
apmaiņas un labākas starptautiska līmeņa sadarbības. Tajā pašā laikā pāreja uz
“zaļo” ekonomiku nesākas no nulles. Jau ir ieviestas vairākas
stratēģijas, ko valstis var izmantot, piemēram, klimata
pārmaiņu, bioloģiskās daudzveidības,
ilgtspējīga patēriņa un ražošanas, pētniecības un
inovāciju jomā, un katra no tām var palīdzēt, lai
padarītu iespējamu “zaļu” ekonomiku. Turpmākām valsts
un starptautiskajām “zaļās” ekonomikas
stratēģijām jābalstās uz minētajām
stratēģijām, kuras jāstiprina, kā tas notiek
stratēģijā “Eiropa 2020” un nesen — ceļvedī par
pāreju uz konkurētspējīgu ekonomiku
ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni līdz
2050. gadam. Starptautiskās organizācijas,
tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas
Vides programma (UNEP) un Ekonomiskās sadarbības un
attīstības organizācija (ESAO) izstrādā
“zaļās” ekonomikas un “zaļās” izaugsmes
stratēģijas. Starptautiskā Darba organizācija (SDO) izstrādā
programmas "zaļu”, pienācīgu darbvietu radīšanai.
Arī G8 un G20 valstis arvien vairāk iesaistās “zaļās”
ekonomikas veicināšanā. Kankūnā Apvienoto
Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par
klimata pārmaiņām (UNFCCC) līgumslēdzējas puses vienojās, ka visām
valstīm atbilstoši ilgtspējīgas attīstības principiem
jāizstrādā stratēģijas
attīstībai, kuru raksturo zems oglekļa dioksīda emisiju
līmenis. Vadoties pēc iepriekš minētajām
iniciatīvām, lai panāktu pāreju uz “zaļu"
ekonomiku, jāpievēršas trim savstarpēji saistītām
politikas dimensijām: 1) ieguldīt galveno resursu un dabas
kapitāla ilgtspējīgā pārvaldībā (”ko”); 2) izveidot pareizu tirgu un
reglamentējošos nosacījumus (“kā”); 3) uzlabot pārvaldību un
privātā sektora iesaistīšanos (“kurš”). Šīs trīs dimensijas tiks
sīkāk analizētas nākamajās iedaļās kā
satvars mērķtiecīgai rīcībai un ieguldījumiem.
3.2.
Ieguldīt galveno resursu un dabas
kapitāla ilgtspējīgā pārvaldībā
Resursi, piemēram, ūdens,
enerģija, zeme, meži, kā arī materiāli, ir ekonomikas, jo
īpaši “zaļās” ekonomikas, pamats. Daudzu iedzīvotāju
iztika ir atkarīga no šiem resursiem, jo īpaši
jaunattīstības valstīs, kur kvalitatīvu resursu
nepieejamība, kā arī nepietiekamas zināšanas par to,
kā tos pārvaldīt ilgtspējīgi, ir svarīgākais
un galvenais nabadzības iemesls. Ir reāli piemēri par to,
kā piekļuve ilgtspējīgi pārvaldītiem resursiem
var palīdzēt cilvēkiem izkļūt no nabadzības.
Tādējādi turpmāk raksturoto resursu jomas varētu
kļūt par “zaļās” ekonomikas galvenajiem izaugsmes tirgiem,
veidojot turpmākās ekonomiskās attīstības, darbvietu
radīšanas un nabadzības izskaušanas pamatā, jo īpaši
jaunattīstības valstīs. Ūdens
ir viens no vērtīgākajiem resursiem, kas ir ļoti
svarīgs dzīvībai un veselībai, kā arī daudzu
ekonomikas nozaru, piemēram, lauksaimniecības, ražošanas un
elektroenerģijas ražošanas, izaugsmei. Ūdens ilgtspējīga
apsaimniekošana ir būtiska pūliņos izskaust nabadzību, jo
nabadzīgo iedzīvotāju izdzīvošana ir cieši saistīta ar
piekļuvi ūdenim un tā dažādajiem lietojumiem un
funkcijām. Ūdens spēcīgi ietekmē arī
reģionālās attiecības, mieru un drošību. Protams, politikas
virzieni ir jāstiprina, lai uzlabotu ūdens pieejamību,
kvalitāti un efektivitāti. Piekļuve enerģētikas
pakalpojumiem ir būtisks sociālās un ekonomiskās
attīstības priekšnosacījums. Arī piekļuve
enerģijai ir galvenais ierocis nabadzības izskaušanā. Jaunattīstības
valstīs vairāk nekā 1,4 miljardiem iedzīvotāju
pašlaik nav piekļuves elektroenerģijai un 2,7 miljardi
iedzīvotāju pārtikas gatavošanā parasti izmanto biomasu.
Daudzos jaunattīstības valstu reģionos ir liels atjaunojamo
energoresursu izmantošanas potenciāls, jo īpaši tur, kur
elektroenerģijas tīkla paplašināšana ekonomiski nav
izdevīga. Atjaunojamo energoresursu izmantošanas attīstībai
jāiet rokrokā ar pasākumiem, lai uzlabotu energoefektivitāti
un samazinātu atkarību no fosilā kurināmā. Jūras resursi ir pārtikas un ekonomiskās labklājības avots.
Zivsaimniecības nozare ir svarīga ekonomiskajai attīstībai
un miljonu iedzīvotāju iztikas nodrošināšanai visā
pasaulē, jo īpaši jaunattīstības valstīs. Okeāni
un jūras ir svarīgs planētas ekosistēmu elements,
kam ir galvenā nozīme klimata pārmaiņu
mazināšanā. Koraļu rifi un mangrovju meži ir ne tikai
oglekļa uzkrājējs un bioloģiskās daudzveidības
avots, tie arī aizsargā piekrastes zonas no applūšanas,
tādējādi samazinot katastrofu risku. Tomēr jūras vide
saskaras ar vairākiem draudiem: zivju krājumu
noplicināšanās, bioloģiskās daudzveidības
samazināšanās, atkritumu izmešana jūrā, atkritumi un
piesārņojums, tostarp paskābināšanās. Daudziem
jautājumiem ir pārrobežu raksturs, tāpēc tie jārisina
starptautiskā līmenī. Galvenā lauksaimniecības
problēma ir spēja līdz 2050. gadam pabarot 9 miljardus
iedzīvotāju bez turpmākas zemes degradēšanas un
piesārņošanas. ”Zaļās” ekonomikas stūrakmens būs
ilgtspējīga zemes izmantošana un lauksaimniecība.
Pašreizējās lauksaimniecības metodes patērē
vairāk nekā 70 % pasaules saldūdens resursu un ražo
siltumnīcefekta gāzu emisijas vairāk nekā 13 %
apmērā. Ilgtspējīga lauksaimniecība var būtiski
uzlabot ieguves apjomus, jo īpaši nelielās saimniecībās.
Lai gan pieejamas daudzas metodes zemes ilgtspējīgai
apsaimniekošanai, ieguldījumi tajā ir nepietiekami. Zemes
degradācijai ir tieša saikne ar lauksaimniecību, un tā tieši
ietekmē aptuveni 1,5 miljardus iedzīvotāju, tostarp
42 % pasaules nabadzīgo iedzīvotāju. Zemes degradācija
nav tikai arīdu vai semiarīdu reģionu problēma, bet
pasaules mēroga problēma, kas jārisina globāli. Labai
pārvaldībai ir liela nozīme, lai šīs problēmas
risinātu, ievērojot tiesības uz zemi un
īpašumtiesības, tostarp kopienu un pamatiedzīvotāju
tiesības. Ar visiem šiem aspektiem saistītie jautājumi
jārisina, lai nodrošinātu ilgtspējīgu apgādi ar
pārtiku. Meži ir miljonu iedzīvotāju
iztikas pamats; daudzi iedzīvotāji dzīvo tropos un pieder
nabadzīgākiem sabiedrības slāņiem. Turklāt meži
ir būtiska planētas ekosistēmas daļa, nodrošinot tādas
funkcijas kā, piemēram, augsnes aizsardzība, ūdens un
bioloģiskā daudzveidība. Tomēr atmežošanās
globālais temps joprojām ir satraucoši liels, un tas būtiski
ietekmē klimata pārmaiņas un bioloģisko daudzveidību.
Pašlaik tiek lēsts, ka emisijas no tropu mežu izciršanas, mežu un
kūdras purvu degradācijas atbilst 15 % no globālajām
CO2 emisijām. Meži varētu kļūt arvien
nozīmīgāki “zaļā” ekonomikā kā jaunu
materiālu, piemēram, no bioloģiskām izejvielām ražotas
plastmasas, avots, kā arī atjaunojamo energoresursu
stratēģijās. Šajā kontekstā liela nozīme ir mežu
aizsardzībai un to ilgtspējīgai apsaimniekošanai. Ilgtspējīgas zemes izmantošanas,
lauksaimniecības, mežu, ūdens un okeānu pamats ir ekosistēmas
un bioloģiskā daudzveidība, kas nosaka vides
noturību un veselību ilgākā termiņā. Pieaug
informētība par ieguvumiem, ko ekosistēmu pakalpojumi sniedz
uzņēmumiem un sabiedrībai kopumā[3], kā arī par potenciālajiem
ieguldījumiem dabas kapitālā “zaļās” ekonomikas
veidošanai. Atkritumi var būt vērtīgs
resurss, bet, ja tie netiek pareizi apsaimniekoti, var radīt risku videi
un veselībai. Laba atkritumu apsaimniekošana samazina
ietekmi uz vidi, piemēram, siltumnīcefekta gāzu emisijas,
veicina resursu efektīvu izmantošanu un ir jauns
pārstrādāto materiālu avots. Daudzos pasaules reģionos
pieaug atkritumu apsaimniekošanas ekonomiskais potenciāls, sniedzot
nozīmīgas uzņēmējdarbības un darba iespējas.
Ir svarīgi nodrošināt, ka šīs darbvietas ir atbilstošas, jo
īpaši darba apstākļu ziņā. Tā kā
jaunattīstības valstis „aug” ekonomiski, palielinās
vajadzība pēc labākas atkritumu apsaimniekošanas un ar to saistītas
ekonomiskās iespējas. Arī bīstamie atkritumi un
ķīmiskās vielas ir joma, kas joprojām rada īpaši
lielas bažas valstu un pasaules mērogā. Pārejai uz globālu „zaļo”
ekonomiku būs vajadzīgi nostiprināti globālās
politikas virzieni, kuru pamatā ir šīs jomas, un „Rio+20” konferencei
jāpiedāvā platforma, lai to panāktu.
3.3.
Izveidot pareizo tirgu un reglamentējošos
nosacījumus
Jāievieš virkne tirgus un
reglamentējošo nosacījumu, lai padarītu iespējamu un
virzītu izaugsmi šajās jomās. Šādi sekmējoši
nosacījumi ir galvenais elements ne tikai, lai veicinātu vides
mērķu sasniegšanu, bet arī lai nodrošinātu paredzamību
un vienlīdzīgus konkurences apstākļus
uzņēmējiem. Turklāt tie nodrošina stabilu pamatu
ieguldījumiem un ekoinovāciju veicināšanai ar jaunu tehnoloģiju
un jaunu darba metožu palīdzību. Regulatīvajiem instrumentiem būs svarīga loma, lai ekonomika kļūtu videi
nekaitīgāka gan valstu, gan starptautiskā līmenī.
Regulatīvie instrumenti jāapvieno ar tirgus instrumentiem
(piemēram, nodokļi, atļaujas, ko var pirkt un pārdot, un
vides subsīdijas), kuri ir elastīgi un izmaksu ziņā
izdevīgi rīki, kas var palīdzēt sasniegt kombinētus
ekonomiskos, sociālos un vides mērķus. Ar fiskālajām
reformām, kas pārceļ nodokļu slogu no
nodarbinātības uz ietekmi uz vidi un enerģētiku, var
gūt visiem izdevīgus rezultātus nodarbinātības un
vides jomā. Emisiju ierobežošanas un tirdzniecības sistēmas,
piemēram, ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, ir
pierādījušas sevi kā efektīvi tirgus instrumenti. Citas
efektīvas shēmas ietver fiskālos stimulus maziem un
vidējiem uzņēmumiem, maksu par ūdeni, ekonodokļus un
iepirkuma tarifus. Maksājumi par ekosistēmu pakalpojumiem jau tiek
piemēroti dažās valstīs un atspoguļoti notiekošajās
sarunās par tādu emisiju samazināšanu, kuru iemesls ir
atmežošana un mežu degradācija (REDD). Videi kaitīgas subsīdijas ir lielākais šķērslis „zaļākai” ekonomikai.
Ar to palīdzību tiek turpinātas neilgtspējīgas metodes
un finanšu resursi tiek novirzīti no vajadzīgajiem “zaļajiem”
ieguldījumiem. Veidojas impulss, lai risinātu šo problēmu.
2009. gadā G20 valstis apņēmās racionalizēt un
pakāpeniski likvidēt neefektīvās fosilā
kurināmā subsīdijas, kas veicina nelietderīgu
patēriņu. Šī apņemšanās tiks pārskatīta
2011. gadā. 2010. gadā Konvencijas par bioloģisko
daudzveidību līgumslēdzējas puses apņēmās
līdz 2020. gadam izskaust, pakāpeniski likvidēt vai
reformēt subsīdijas, kas kaitē bioloģiskajai
daudzveidībai. Lai veicinātu pāreju uz globālu
“zaļo” ekonomiku, būs jāmobilizē liela apjoma finanšu
resursi. Šajā nolūkā jārīkojas būs visām
valstīm, starptautiskajām organizācijām un bankām. UNEP
lēš, ka vajadzīgo globālo ieguldījumu apjoms laikposmā
līdz 2050. gadam varētu būt 2 % no pasaules IKP
gadā. Šajā nolūkā būs vajadzīga paradigmu
maiņa finansēšanas pieejās, ļaujot valstīm izmantot
novatoriskus publiskos un privātos risinājumus. Ar paļaušanos uz
publisko finansējumu vien nepietiks — tā vietā ar publisko
finansējumu būs jākatalizē un jāmobilizē daudz
lielāki privātie ieguldījumi. Būs jāievieš stimuli,
lai veicinātu privātus “zaļos” ieguldījumus un veidus,
kā virzīt kapitālu, apdrošināšanu un pensiju fondus uz
ilgtspējīgu attīstību var piemērot plašākā
mērogā. Tajā pašā laikā gan valsts publiskajam
sektoram, gan starptautiskajam publiskajam finansējumam būs ievērojama
loma, izveidojot nosacījumus, lai palīdzētu samazināt
riskus privātajiem ieguldījumiem un nodrošinātu godīgu un
vienlīdzīgu pieeju ieguldījumiem. Turklāt piekļuve
finanšu un riska kapitālam apvienojumā ar labvēlīgu
regulatīvo vidi ir svarīgi, lai stimulētu
ekoinovācijas, vides tehnoloģijas un "zaļus” mazos un
vidējos uzņēmumus. Bez vajadzīgajām prasmēm
un zināšanām pāreja uz „zaļu” ekonomiku nebūs
iespējama. Tajā pašā laikā jānodrošina, ka jaunās
darbvietas būs “pienācīgas darbvietas”, tostarp ar garantijām
par tiesībām darbā, sociālo aizsardzību un
sociālo dialogu. Ekonomiskās politikas jomas jāpapildina ar
darba politikas virzieniem, lai darbinieki apgūtu jaunas prasmes, kā
arī lai palīdzētu radīt jaunas nodarbinātības
iespējas. No aplēstajiem pasaules 211 miljoniem bezdarbnieku
2009. gadā gandrīz 40 procenti bija vecumā no 15
līdz 24 gadiem, tāpēc jāievieš virkne pasākumu,
lai sniegtu iespējas jauniešiem. Turklāt daudzus šķēršļus,
kas kavē pāreju uz „zaļu” ekonomiku un
ilgtspējīgāku nākotni, var likvidēt tikai ar
lielāku sadarbību zinātnes un pētniecības
jomā. Ilgtspējīgu apgādes un
pieprasījuma modeļu izmantošanu starptautiskā līmenī
iespējams stimulēt, uzlabojot savstarpējo atbalstu starp
tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību. Tas
ietver atvērtas un nediskriminējošas daudzpusējas
tirdzniecības sistēmas uzturēšanu, kā arī
nodrošināšanu to, ka nevienai valstij nedrīkst liegt pieņemt
pasākumus, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību,
ja šādi pasākumi nerada patvaļīgu vai nepamatotu
diskrimināciju vai slēptus starptautiskās tirdzniecības
ierobežojumus. Lielāku savstarpējo atbalstu var veicināt
arī, samazinot vai likvidējot tarifu un ar tarifiem nesaistītas
barjeras vides precēm, tehnoloģijām un pakalpojumiem, kā
arī videi draudzīgiem vai godīgas tirdzniecības produktiem.
Turklāt, tā kā arvien plašāk tiek izmantotas
ilgtspējas nodrošināšanas sistēmas un uzņēmumu
sociālās atbildības metodes, starptautisko vadlīniju un
standartu, sertifikācijas shēmu un marķējumu izstrāde
var sniegt ekonomiskus, vides un sociālos ieguvumus. Jāstiprina
starptautiskie pasākumi, lai apkarotu nelegālu tirdzniecību ar
ekoloģiski sensitīvām precēm (piemēram, savvaļas
flora un fauna, bīstamas vielas un dabas resursi); labs piemērs tam,
kas var tikt darīts, ir brīvprātīgie partnerattiecību
nolīgumi, par kuriem ES risina sarunas saistībā ar tās
iniciatīvu par meža tiesību aktu ieviešanu,
pārvaldību un tirdzniecību (FLEGT). Turklāt
jāsekmē, lai tiktu iekļauti ilgtspējības noteikumi
kā daļa no daudzpusējiem un divpusējiem tirdzniecības
nolīgumiem. Virzības nodrošināšanai un
novērtēšanai ir jāievieš
salīdzināmas mērvienības un rādītāji.
Vairākas organizācijas, piemēram, ESAO, ir
strādājušas, lai nodrošinātu dažāda veida
rādītājus, kas var atspoguļot vides stāvokli un dabas
vērtības, labklājību un dzīves kvalitāti. Šie
rādītāji jāizmanto papildus iekšzemes kopprodukta (IKP)
rādītājam. Tomēr tikai daži no šiem
rādītājiem, piemēram, CO2 intensitāte un
sociālās attīstības indekss, tiek plaši izmantoti politikas
vajadzību paziņošanā. Rīcības plānā
21. gadsimtam jau pieprasīts valstu valdībām
izstrādāt ilgtspējīgas attīstības
rādītājus un vides ekonomiskos pārskatus. Tomēr
virzība ir bijusi lēna un nevienmērīga. “Rio+20”
konferencei jāveicina valstu ziņošanas pārredzamība un
jāvienojas par vides pārskatu un stabilu rādītāju
izmantošanu valsts un globālā līmenī, lai papildus IKP
izmērītu šo virzības plašāko tvērumu.
3.4.
Uzlabot pārvaldību un privātā
sektora iesaistīšanos
Pārvaldības struktūrām ir
liela nozīme, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību,
ekonomiku padarītu „zaļāku” un izskaustu nabadzību.
Tomēr vispārēji ir atzīts, ka pašreizējās
pārvaldības struktūrās vajadzīgas ievērojamas
reformas. Jāpievēršas četriem plašiem reformas virzieniem. Jānostiprina un jāiekļauj ilgtspējīgas
attīstības pārvaldība ANO sistēmā, cita
starpā uzlabojot saskaņotību un politikas integrāciju
aktivitātēs, kas veiktas atbilstoši ekonomiskajiem, sociālajiem
un vides pīlāriem. ANO turpina īstenot vairākus centienus,
tostarp, lai uzlabotu starpaģentūru mehānismus, un
iniciatīvas “Rīkoties kā vienotam veselam" (“Delivering As
One”) ietvaros, lai ANO līmenī veicinātu saskaņotību
attīstības, humānās palīdzības un vides
jomā. Turklāt ir vajadzīgs iekļaut tādus
transversālus jautājumus kā, piemēram, klimata
pārmaiņas. Šādi procesi jānostiprina. Lai gan liela
nozīme ir tam, lai tiktu nostiprināta starptautiskā
ilgtspējīgas attīstības pārvaldība, uzmanība
jāpievērš arī attiecīgajām reģionālajām,
valstu un vietējām struktūrām. Salīdzinājumā ar
globālām ekonomiskajām struktūrām starptautiskā
vides pārvaldības struktūra ir vāja. Iemesls tam ir
institucionālā sadrumstalotība, pārskatu trūkums par
apstiprināto politiku īstenošanu, spēcīgas un
autoritatīvas “balss” trūkums globālajā
pārvaldības sistēmā, kā arī cilvēku un
finansiālo resursu trūkums. Turklāt jaunās tirgus
ekonomikas valstu jaunās lomas un atbildība nav pietiekami
definētas. Pēdējo desmit gadu laikā ir
mēģināts uzlabot starptautisko vides pārvaldību —
nesen UNEP augsta līmeņa konsultatīvās grupas
ietvaros (Nairobi-Helsinki process), taču reālu virzību
joprojām ir grūti panākt. Starptautiskā ekonomiskā un
sociālā pārvaldība ir vairāku institūciju pārziņā. Starptautiskajām
finanšu iestādēm (piemēram, Pasaules bankas grupai un
Starptautiskajam Valūtas fondam), kā arī
reģionālās attīstības bankām (piemēram,
Āzijas attīstības bankai, Amerikas Attīstības bankai,
Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai un Eiropas
Investīciju bankai) ir galvenā loma pasaules ekonomikas politikas
virzienos un darbībās. Svarīga loma globālās
tirdzniecības regulēšanā ir Pasaules Tirdzniecības
organizācijai. Turklāt tādām iestādēm kā,
piemēram, Starptautiskajai Darba organizācijai un citām ANO
struktūrām ir svarīga nozīme nodarbinātības un
sociālo jautājumu risināšanā. Katrai no tām būs
jāsniedz ieguldījums, lai globālā ekonomika kļūtu
„zaļāka”. Rīcības plānā
21. gadsimtam un Johannesburgas īstenošanas plānā
uzsvērts, cik nozīmīgi ir nevalstiskie dalībnieki
("galvenās grupas"), kas ietver pamatiedzīvotājus,
sievietes, jauniešus, strādniekus, lauksaimniekus, pašvaldības,
zinātnieku aprindas, uzņēmumus un nozares, kā arī NVO.
Tomēr to loma
un ietekmes joma ir ierobežota,
tāpēc tā ir jāstiprina. Konkrētāk, liela nozīme būs uzņēmumu
līdzdalības veicināšanai. Vairākos gadījumos uzņēmumi jau ir
apņēmušies padarīt „zaļāku” savu darbību, piemēram, pārtikas, dzērienu un ķīmisko vielu
ražošanas nozarē. Darbs jāturpina ar dinamiskākām publiskā un privātā sektora partnerībām,
jauniem uzņēmumu tīkliem
un apvienībām, kā arī finansēšanas
iespējām, lai veicinātu „zaļo” uzņēmumu izveidi un
inovāciju ieviešanu.
4.
„Rio+20” konferencei ierosinātās rīcības
virzieni
4.1.
Satvars rezultātu gūšanai
Lai sniegtu atjauninātu
stimulu ilgtspējīgai attīstībai,
„Rio+20” konferencei jāizveido vienots redzējums par
izmaiņām, balstoties uz lēmumu
satvaru, kas ļauj veikt konkrētus pasākumus. Vispārējā
rezultāta galvenās "sastāvdaļas"
varētu būt šādas. 1.
Plaša politiskā
mobilizācija, kuras pamatā ir kopīga,
vērienīga vīzija un
mērķi. 2.
Konkrētu pasākumu kopums, kas noteikts starptautiskā, reģionālā
un valsts līmenī un apvienots kā ”Zaļās” ekonomikas ceļvedis. 3.
“Instrumentu komplekts”, kurā ir stratēģiskas pieejas un labas prakses piemēri,
kas jāizmanto, lai sasniegtu
apstiprinātos mērķus.
4.
Mehānisms, lai veicinātu un uzraudzītu panākto virzību.
”Zaļās” ekonomikas ceļvedis
var garantēt, ka saistības
tiek saglabātas ārpus "Rio+20”
konferences, nodrošinot to, ka
sistemātiskā veidā tiks ievērots apstiprinātais
redzējums un mērķi. Ar tā palīdzību var izstrādāt
dažādus starptautiskus,
reģionālus un valsts
mēroga pasākumus ar atskaites punktiem, rādītājiem un mērķiem, kā arī mehānismiem, lai uzraudzītu panākto
virzību. „Zaļās” ekonomikas ceļvedis
var palīdzēt visām valstīm paātrināt virzību
ceļā uz „zaļo” ekonomiku, balstoties uz
pašreizējām iniciatīvām un ievērojot
valstu atšķirības. Liela nozīme būs stratēģiju izveidei, lai ekonomika kļūtu „zaļāka”, saistībā ar
kopējās ekonomikas un attīstības
politikas un valstu plāniem.
Šādās stratēģijās, kas jāizstrādā ar "augšupēju
metodi", jāiekļauj mērķi un termiņi
rīcībai valsts un, vajadzības
gadījumā, reģionālā mērogā.
Rīcībai jābalstās
uz pašreizējiem pūliņiem,
un to var iekļaut valstu ekonomikas un attīstības
stratēģijās, arī
apvienojot zema oglekļa
dioksīda emisiju līmeņa stratēģijas,
ilgtspējīga patēriņa un ražošanas plānus. Ja nepieciešams, donorvalstis un starptautiskās organizācijas varētu sniegt palīdzību saskaņā ar valstu
attīstības stratēģijām. Izstrādājot konkrētu rīcību, valstis varētu izmantot
„instrumentu komplektu”, kurā apvienotas labākās
prakses stratēģiskās pieejas. Tomēr ar valstu centieniem vien nepietiek, lai globālā
ekonomika kļūtu „zaļāka". Tā kā daudzas problēmas jārisina pasaules un reģionālā mērogā, „zaļās"
ekonomikas ceļvedī jāietver
arī pasaules un reģionāla mēroga pasākumi. Lai uzraudzītu
virzību uz „zaļu”
ekonomiku, svarīgi ir identificēt un izstrādāt galvenos rādītājus un vispāratzītu sistēmu vides un sociālajai uzskaitei, lai papildinātu pašreizējo ekonomisko uzskaiti. Tā pamatā
būtu pašreizējās iniciatīvas, piemēram, starptautiskā sistēma integrētai
vides un ekonomiskajai uzskaitei (SEEA), ANO Attīstības programma (sabiedrības
attīstības indekss) un ESAO
(„Kā novērtēt sabiedrības
attīstību”). Turklāt ES plānotais
tiesiskais regulējums vides
pārskatiem var kalpot
kā piemērs. Pamatojoties uz politikas dimensijām, kas
izklāstītas 3. iedaļā
("ko",
"kā" un "kurš"),
nākamajās iedaļās ir
ierosināts sākotnējais konkrētu
pasākumu kopums, kas būtu daļa no „zaļās” ekonomikas ceļveža.
4.2.
Pasākumi resursu, materiālu un dabas
kapitāla jomā
“Rio+20” konferencē jāatjauno
saistības sekmēt ilgtspējīgu ūdens izmantošanu. To
varētu panākt, izveidojot starptautiskas partnerības
ūdens jomā. Tās varētu būt
balstītas uz ES Ūdens iniciatīvu, kas ir palīdzējusi
uzlabot ūdens resursu apsaimniekošanu un ūdens pārvaldību,
un varētu to paplašināt, piešķirot lielāku nozīmi
ekonomiskajiem aspektiem un aktīvākai uzņēmumu
līdzdalībai. Jārisina jautājums arī par starptautisko
upes baseinu apsaimniekošanu, jo īpaši pārrobežu upju komisijās.
Turklāt partnerības varētu tikt
uzsāktas, lai palielinātu energoresursu pieejamību,
energoapgādes drošību un popularizētu atjaunojamo energoresursu
izmantošanu un energoefektivitāti. To pamatā
varētu būt pašreizējie pasākumi, piemēram, ES un
Āfrikas partnerība enerģētikas jomā (AEEP), ES
reģionālie ieguldījumu mehānismi, ES un Āfrikas
infrastruktūras ieguldījumu fonds, ĀKK valstu energoapgādes
mehānisms un Pasaules energoefektivitātes un atjaunojamās
enerģijas fonds (GEEREF), kas varētu sniegt pieredzi
privāto ieguldījumu mobilizēšanā šādu partnerību
vajadzībām. Lai uzlabotu jūras vides un
okeānu aizsardzību, tās valstis, kuras to vēl nav
izdarījušas, ir jāmudina ratificēt ANO Jūras
tiesību konvenciju (UNCLOS). Ir vajadzīgas
jaunas iniciatīvas, lai aizsargātu un saglabātu zonas, kas nav
valsts jurisdikcijā ("tāljūra un dziļjūras
gultne"), piemēram, ar īstenošanas nolīguma
palīdzību saskaņā ar UNCLOS. Lai palīdzētu
saglabāt jūras bioloģisko daudzveidību šajās
zonās, ar nolīgumu ir jāizveido daudzfunkcionālas
aizsargājamās jūras teritorijas un jānodrošina
piekļuve godīgai un vienlīdzīgai to ieguvumu sadalei, ko
gūst no ģenētisko un citu resursu izmantošanas. Būtu
jāizveido arī uzraudzības un izpildes mehānisms. Īpaša
uzmanība jāpievērš arī tam, lai izstrādātu
pasaules mēroga rīcības programmu cīņai ar jūras
atkritumiem un piesārņojumu. Jāievieš pasākumi, lai
veicinātu ilgtspējīgu lauksaimniecību, zemes
izmantošanu un nodrošinājumu ar pārtiku. Šajā
nolūkā jāstiprina pašreizējās iniciatīvas
ilgtspējīgas lauksaimniecības jomā, pamatojoties uz
daudzpusējiem pasākumiem (piemēram, FAO),
reģionālām darbībām (piemēram,
bioloģiskās lauksaimniecības jomā), kā arī
uzņēmumu iniciatīvām. Turklāt varētu izveidot starptautiskas
partnerības pārtikas preču jomā, lai pārtikas
preču patēriņš un ražošana būtu
ilgtspējīgāka. Ņemot vērā to, ka
lauksaimniecība ir atkarīga no zemes kvalitātes, ir
jāstiprina darbs, lai uzlabotu zemes kvalitāti un cīnītos
ar pārtuksnešošanos. Šajā sakarībā būtu jāuzsāk
globāla ekonomikas novērtēšana par zemes kvalitātes
uzlabošanas izmaksām un ieguvumiem. Turklāt iniciatīvas
varētu sniegt turpmāku stimulu "Globālajai augsnes
partnerībai" ("Global Soil Partnership"), kā arī
ļaut ieviest pakalpojumus globālai zemes izmantojuma uzraudzībai,
kas būtu daļa no Zemes novērošanas sistēmu
globālās sistēmas (Global Earth Observation System of Systems
jeb GEOSS). Partnerības ar valdībām,
pilsonisko sabiedrību un privāto sektoru var veicināt arī ilgtspējīgu
meža apsaimniekošanu un cīņu pret atmežošanu. Šādu
partnerību pamatā varētu būt FLEGT (Meža
tiesību aktu ieviešana, pārvaldība un tirdzniecība)
veiksmīgā pieeja un REDD + sākotnējā
pieredze. Ir pienācis īstais brīdis, lai
izveidotu spēcīgāku un saskanīgāku starptautisko
režīmu attiecībā uz ķīmiskām vielām un
bīstamām vielām, un „Rio+20” konference varētu uzsākt
procesu, lai to panāktu. Tam pamatā būtu iepriekšējās
saistības, piemēram, stratēģiskā pieeja starptautiskai
ķīmisko vielu pārvaldībai (SAICM), kā arī
pieredze, kas gūta no ES pieejas ķīmisko vielu
pārvaldības jomā. Režīms — iespējams, pamatkonvencijas
veidā — jāvirza, ņemot vērā Johannesburgas
mērķi, saskaņā ar kuru līdz 2020. gadam
ķīmiskas vielas ir jāizmanto un jāražo tā, lai
neradītu būtisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēka
veselību un vidi. Režīmā jāņem vērā Global
Chemicals Outlook, ko pašlaik sagatavo UNEP, un uzsāktais darbs
pie iespēju finansēšanas, lai palīdzētu
jaunattīstības valstīm atrisināt problēmas, ko rada
globalizētā ķīmisko vielu un atkritumu nozare.
Režīmā jāiekļauj kritēriji, lai noteiktu, kuras
ķīmiskās vielas un citas vielas ir bīstamas pasaules
mērogā, kā arī sistēma vielu novērtēšanai. Visām šīm problēmām
būs vajadzīga vēl nebijusi zinātniskā un
tehnoloģiskā sadarbība pasaules mērogā, un ir
jāiekustina mehānisms globālai sadarbībai zinātnes un
pētniecības jomā globālu sociālo problēmu
risināšanai (piemēram, resursu ierobežotība, klimata
pārmaiņas, okeāni).
4.3.
Ekonomisko instrumentu nodrošināšana,
cilvēkkapitāla finansēšana un ieguldījumi tajā
„Rio+20” konferencē jāmudina
valstis, jo īpaši rūpnieciskās un jaunās tirgus ekonomikas
valstis, izstrādāt attīstītu valsts un reģionālas
oglekļa dioksīda emisijas kvotu tirdzniecības
sistēmas ar mērķi samazināt emisijas par
viszemākajām izmaksām un būt nākotnes
starptautiskā oglekļa tirgus galvenajām veidotājām.
Šādiem instrumentiem var būt arī nozīmīga loma
novatoriska finansējuma ģenerēšanā. Turklāt „Rio+20” konferencei
jāmudina valstis īstenot koordinētu pasākumu kopumu, lai
identificētu un pakāpeniski atceltu videi kaitīgas
subsīdijas, papildus nosakot mērķus un termiņus.
G20 valstu apņemšanās risināt jautājumu par fosilā
kurināmā subsīdijām varētu kalpot kā
konkrēts piemērs. Šādas iniciatīvas rezultātā
varētu tikt izmantotas vadlīnijas un labas prakses piemēri,
kā kaitīgās subsīdijas tika veiksmīgi atceltas
iepriekš. Lai virzītu un sistematizētu
finansējumu „zaļai” ekonomikai, „Rio+20” konferencē
jāsniedz ieteikumi apvienot un stiprināt pašreizējās
finansēšanas stratēģijas un instrumentus vai,
vajadzības gadījumā, izveidot jaunas publiskā un
privātā sektora finansēšanas shēmas. Attīstības
organizācijām (piemēram, UNDP) un starptautiskajām
finanšu institūcijām (piemēram, Pasaules bankai un citām
daudzpusējas attīstības bankām, Eiropas Investīciju
bankai, Pasaules vides fondam), jāuzņemas spēcīga loma un
jāapņemas izveidot „zaļās” ekonomikas finansēšanas
stratēģijas, kas var palīdzēt sasniegt reālus
rezultātus. Jāiesaistās arī privātajām
bankām, apdrošināšanas sabiedrībām un pensiju fondiem. Šiem
finansēšanas instrumentiem un shēmām lielā mērā
jābūt vērstiem uz to, lai palīdzētu vismazāk
attīstītajām valstīm, kā arī maziem un
vidējiem uzņēmumiem. Jaunattīstības valstīs oficiālā
attīstības palīdzība (OAP) joprojām būs
nozīmīgs ieguldījumu avots. ES joprojām ir
apņēmusies līdz 2015. gadam palielināt atbalsta apjomu
līdz 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI); pašlaik ES
sniegtā palīdzība veido aptuveni 58 % no globālās
palīdzības apmēriem. OAP arī turpmāk būs pieejams
un var palīdzēt īstenot valstu un reģionālās
„zaļās” ekonomikas stratēģijas partnervalstīs
saistībā ar to valsts attīstības plāniem. Šajā
kontekstā tādas programmas kā, piemēram, ES SWITCH,
kas stimulē ilgtspējīgu patēriņa un ražošanas praksi
Āzijā, varētu tikt izveidotas kā daļa no
globālās rīcības ilgtspējīga patēriņa
un ražošanas jomā. „Rio+20” konferencē jānosaka apmācības
programmas „zaļo” prasmju apguvei tādās
prioritārās jomās kā enerģētika,
lauksaimniecība, celtniecība, dabas resursu pārvaldība,
atkritumi un otrreizēja pārstrāde. Tā kā pāreja
uz „zaļu” ekonomiku radīs darbvietas un aizstās citas
darbvietas, būs vajadzīga esošā darbaspēka
pārkvalificēšana. Šajā sakarībā būtu
jāizveido sistēmas, lai aizsargātu darba ņēmēju
intereses, nodrošinot sociālo aizsardzību, un jāpiešķir
oficiāls statuss neoficiālam darbam, piemēram, pamatojoties uz
SDO "tikai pārejas posma" darbu. Vajadzīgas arī
jauniešu apmācības programmas. Tām jāatbalsta
pāreja no skolas uz darbu ar īpašu apmācību un
jāveicina, lai valstu vidējās izglītības
mācību programmās tiktu iekļauta „zaļo” prasmju
apguve.
4.4.
Pārvaldības uzlabošana
Ir vajadzīga labāka un
efektīvāka globālā pārvaldība, lai
paātrinātu globālo rīcību virzībā uz
„zaļāku” un ilgtspējīgāku ekonomiku un izskaustu
nabadzību. Šajā nolūkā jānodrošina iespējas visām
ieinteresētajām personām piedalīties un palīdzēt.
Ir vairākas iespējas, kā stiprināt
ilgtspējīgas attīstības pārvaldību ANO.
Viena iespēja ir nostiprināt ANO Ekonomikas un sociālo lietu
padomes (ECOSOC) lomu ilgtspējīgas attīstības
jautājumos, piešķirot vienlīdzīgu nozīmi
ekonomiskajam, sociālajam un vides pīlāram. Alternatīva
pieeja būtu pārveidot ANO Ilgtspējīgas attīstības
komisiju (CSD) par pastāvīgāku struktūru ar
plašām funkcijām. Šādi pūliņi ir jāpastiprina,
lai nodrošinātu, ka visas attiecīgās ANO struktūras
piešķir daudz lielāku nozīmi ilgtspējīgai
attīstībai. Vairākos gadījumos uzlabojumus var panākt
ar pašreizējām pilnvarām. Pamatojoties uz ieteikumiem, kas sagatavoti UNEP
Nairobi-Helsinki procesā, kura mērķis ir stiprināt
starptautisko vides pārvaldību, jānostiprina UNEP
loma. To varētu panākt dažādos veidos: i) uzlabojot UNEP
tās pašreizējo pilnvaru ietvaros; ii) stiprinot UNEP ar
jauniem uzdevumiem un pienākumiem; iii) izveidojot globālu
daudzpusēju vides organizāciju, piemēram, pārveidojot UNEP
par ANO specializēto aģentūru (kā, piemēram, SDO).
Pēdējais variants, kas nozīmē, ka jāpieņem juridiski
saistošs līgums, būtu visdaudzsološākais veids, kā uzlabot
starptautisko vides pārvaldību un panākt virzību uz
ilgtspējīgu attīstību visā pasaulē. Tajā
pašā laikā ir skaidrs, ka visiem variantiem ir priekšrocības un
trūkumi, tāpēc tie būs jāapspriež sīkāk. Saistībā ar starptautiskās
vides pārvaldības stiprināšanu ir jāpaātrina darbs pie
TAM sistēmas iekļaušanas un nostiprināšanas. Vienlaikus
ievērojot dažādu TAM autonomiju, to pārvaldību
iespējams būtiski sistematizēt un mazināt
pārklāšanos, tādējādi radot labāku platformu, lai
nodrošinātu saskaņotu un mērķtiecīgu politisko
pārraudzību un vadību, un palīdzot radīt
labvēlīgus apstākļus „zaļai” izaugsmei. ANO ir vajadzīga pastiprināta
iespēju veidošana vides jomā. Šajā
nolūkā jāuzlabo zināšanas vides jautājumos un
informētība par "zaļo” ekonomiku ANO valstu grupās,
lai veicinātu iekļaušanu valstu programmās, palielinot
zināšanu daudzveidību ANO/UNEP reģionālajos birojos,
un visā sistēmā jāizveido satvars iespēju veidošanai
TAM īstenošanas vajadzībām. Turklāt jāuzlabo
iespējas novērot globālo vidi. Tā kā uzņēmumi ir
ekonomikas motori, „Rio+20” konferencei ir jāstiprina privātā
sektora iesaistīšanās. Uzņēmumiem un pilsoniskajai
sabiedrībai ir jābūt svarīgai lomai dažādajās partnerībās
un shēmās, kas ierosinātas šajā
paziņojumā, piemēram, ūdens, enerģētikas,
pārtikas preču, mežu, kā arī finansējuma jomā.
5.
Turpmāka virzība
Lai
gan kopš 1992. gada Riodežaneiro samita virzībā uz
ilgtspējīgu attīstību dažās jomās ir gūti
panākumi, mēs joprojām saskaramies ar lielām
globālām problēmām vides, ekonomikas
un sociālajā jomā. Šajā
paziņojumā ir izklāstīti Komisijas
sākotnējie uzskati kā daļa no procesa, gatavojoties „Rio+20” konferencei. „Rio+20” konference ir
būtiska iespēja, lai veicinātu
ilgtspējīgu attīstību visā
pasaulē. Tomēr tās rezultāts
nedrīkst būt tikai paziņojumi par labiem nodomiem, jo
vajadzīga konkrēta rīcība, lai nodrošinātu, ka
„Rio+20” konference kļūst par galveno atskaites punktu ar nolūku
padarīt iespējamu pāreju uz „zaļo” ekonomiku un labāku
pārvaldību. ES ir gatava sarunām ar visām valstīm un
dalībniekiem par to, kā turpmāk veidot šo programmu,
gatavojoties „Rio+20” konferencei. Visām valstīm un dalībniekiem
ir jāstrādā kopā, lai būtu pārliecība, ka
„Rio+20” konferences rezultāti varēs palīdzēt atrisināt
globālās problēmas. Kopā mums ir jānodrošina
reāla, efektīva rīcība, kurai var būt patiesa ietekme
visā pasaulē. Pielikums Stratēģija
„Eiropa 2020”: mērķi un pamats Pamatmērķi 1) Jābūt nodarbinātiem
75 % iedzīvotāju vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem. 2) 3 % no ES IKP jāiegulda
pētniecībā un izstrādē. 3) Jāsasniedz "20/20/20" mērķis klimata/enerģētikas
jomā attiecībā uz siltumnīcefekta
gāzu emisiju samazināšanu 20 % apmērā, atjaunojamo energoresursu īpatsvaru 20 %
apmērā un energoefektivitātes uzlabojumiem
20 % apmērā (ieskaitot siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu
līdz 30 %, ja ir pareizi nosacījumi).
4) To jauniešu īpatsvaram, kuri
priekšlaicīgi pamet skolu, jābūt mazākam par 10 %, un
vismaz 40 % jaunākās paaudzes jābūt augstākajai
izglītībai. 5) Par 20 miljoniem jāsamazina to
cilvēku skaits, kuriem draud nabadzība. Pamatiniciatīvas 1) "Inovācijas
Savienība" — tās
mērķis ir uzlabot nosacījumus un piekļuvi finansējumam
pētniecībai un inovācijai, lai nodrošinātu, ka
inovatīvas idejas var pārvērst produktos un pakalpojumos, kas
rada izaugsmi un nodarbinātību. 2) "Jaunatne
kustībā" — tās
mērķis ir paaugstināt izglītības sistēmu
darbības rādītājus un atvieglot jauniešiem ienākšanu
darba tirgū. 3) "Eiropas
digitālizācijas programma" —
tās mērķis ir paātrināt ātrgaitas interneta
pakalpojumu ieviešanu un izmantot vienotā digitālā tirgus
priekšrocības, ko tas sniedz mājsaimniecībām un
uzņēmumiem. 4) "Resursu ziņā
efektīva Eiropa" — tās
mērķis ir veicināt ekonomiskās izaugsmes nodalīšanu no
resursu izmantošanas, atbalstīt pāreju uz ekonomiku ar zemu
oglekļa emisiju saturu, palielināt atjaunojamu enerģijas avotu
izmantošanu, modernizēt transporta nozari un veicināt
energoefektivitāti. 5) "Rūpniecības politika
globalizācijas laikmetā" — tās
mērķis ir uzlabot uzņēmējdarbības vidi,
īpaši MVU, un atbalstīt stingra un ilgtspējīga
rūpnieciskā pamata izveidi, kas var konkurēt pasaules
mērogā. 6) "Jaunu prasmju un darbavietu
programma" — tās mērķis ir
modernizēt darba tirgus un dot iespēju cilvēkiem visas dzīves
laikā attīstīt savas prasmes, lai palielinātu
nodarbinātību un nodrošinātu darba piedāvājuma un
pieprasījuma labāku atbilsmi, tostarp izmantojot darba
ņēmēju mobilitāti. 7) "Eiropas platforma
cīņai pret nabadzību" — tās
mērķis ir nodrošināt sociālo un teritoriālo
kohēziju, lai ieguvumos no izaugsmes un nodarbinātības
varētu plaši dalīties cilvēki, kuri saskaras ar nabadzību
un sociālo atstumtību, lai viņi varētu dzīvot
cilvēka cienīgu dzīvi un aktīvi līdzdarboties
sabiedrībā. [1] www.uncsd2012.org [2] http://ec.europa.eu/environment/consultations/un_2012.htm. [3] Ekosistēmu un bioloģiskās
daudzveidības ekonomika uzņēmējdarbībai — "TEEB
for Business".