1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV 2012, L 201, 107. lpp.; labojumi – OV 2012, L 344, 3. lpp. un OV 2013, L 60, 140. lpp.) 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kā arī LESD 267. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts, pamatojoties uz tiesvedību, kas uzsākta pēc PA pieprasījuma par viņas brāļa, kurš 2020. gada 9. maijā miris Hamburgā (Vācija), mantinieku noteikšanu.

3

Regulas Nr. 650/2012 23. un 30. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

4

Šīs regulas II nodaļā “Jurisdikcija” tostarp ir 4.–10. un 15. pants.

5

Minētās regulas 4. pantā “Vispārēja jurisdikcija” ir paredzēts:

“Jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā ir tās dalībvalsts tiesām, kurā mirušajam nāves brīdī bija pastāvīgā dzīvesvieta.”

6

Šīs pašas regulas 5. panta “Vienošanās par tiesas izvēli” 1. punktā ir noteikts:

“Ja tiesību akti, ko mirušais saskaņā ar 22. pantu ir izvēlējies, lai tie reglamentētu viņa atstāto mantojumu, ir kādas dalībvalsts tiesību akti, tad attiecīgās puses var vienoties, ka minētās dalībvalsts tiesai vai tiesām ir ekskluzīva jurisdikcija lemt par jebkuru mantošanas jautājumu.”

7

Regulas Nr. 650/2012 6.–9. pantā ir precizēti nosacījumi, kādos ir piemērojams šī regulas 5. panta 1. punkts.

8

Minētās regulas 10. pantā “Papildu jurisdikcija” ir noteikts:

“1.   Ja mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī nav kādā no dalībvalstīm, tad tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas mantojumā ietilpstošā manta, tomēr ir jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā, ja:

2.   Ja nevienas dalībvalsts tiesai nav jurisdikcijas saskaņā ar 1. punktu, tad tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas mantojumā ietilpstošā manta, tomēr ir jurisdikcija lemt par minēto mantu.”

9

Šīs pašas regulas 15. pants “Jurisdikcijas pārbaude” ir formulēts šādi:

“Ja kādas dalībvalsts tiesā tiek celta prasība mantošanas lietā, attiecībā uz kuru tai saskaņā ar šo regulu nav jurisdikcijas, tā pēc savas iniciatīvas pasludina, ka tai nav jurisdikcijas.”

10

Regulas Nr. 650/2012 III nodaļas “Piemērojamie tiesību akti” 22. panta “Piemērojamo tiesību aktu izvēle” 1. punktā ir paredzēts:

“Persona kā tiesību aktus, kas reglamentē tās atstāto mantojumu kopumā, var izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras pilsonis šī persona ir izvēles izdarīšanas laikā vai nāves brīdī.

[..]”

11

1964. gada 17. novembraustawa – Kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodeksa likums), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (2021. gada Dz. U, 1805. pozīcija; turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”), 386. panta 6. punktā ir noteikts:

“Otrās instances tiesas sprieduma pamatojumā izteiktais juridiskais vērtējums ir saistošs gan tiesai, kurai lieta nodota, gan otrās instances tiesai, kad lieta tiek izskatīta atkārtoti. Tomēr tas neattiecas uz gadījumu, ja ir mainījies tiesiskais vai faktiskais stāvoklis vai ja pēc otrās instances tiesas sprieduma pasludināšanas Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa, Polija)] lēmumā, ar kuru atrisināts juridisks jautājums, ir paudusi atšķirīgu juridisko novērtējumu.”

12

Polijas pilsonis BF (turpmāk tekstā – “mirušais”) nomira 2020. gada 9. maijā Hamburgā.

13

PA – mirušā māsa, iesniedza pieteikumu Sąd Rejonowy Szczecin – Prawobrzeże i Zachód w Szczecinie (Ščecinas Labā krasta un Rietumu rajona tiesa Ščecinā, Polija), kas ir iesniedzējtiesa, lai noteiktu mirušā mantiniekus.

14

Pieteikumā PA norādīja, ka viņas brāļa pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta bija Hamburgā, ka Polijā viņam piederēja nekustamie īpašumi un ka viņš nebija izvēlējies tiesību aktus, kas reglamentētu viņa atstāto mantojumu. Viņa arī precizēja, ka mirušā dēls, sieva, māte, māsas meita un viņa pati bija sniegusi paziņojumu par mantojuma atraidīšanu Vācijas tiesā.

15

Ar 2022. gada 30. augusta rīkojumu iesniedzējtiesa noraidīja PA pieteikumu ar pamatojumu, ka Polijas tiesu iestādēm nav jurisdikcijas lemt par tāda mirušā atstāto mantojumu, kura pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta bija citā dalībvalstī, nevis Polijas Republikā. Tā noraidīja Regulas Nr. 650/2012 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā papildu jurisdikcijas noteikuma piemērojamību, uzskatot, ka tas attiecas tikai uz mirušajiem, kuru pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta nebija nevienā dalībvalstī.

16

Ar 2022. gada 14. novembra rīkojumu Sąd Okręgowy w Szczecinie (Ščecinas apgabaltiesa, Polija), kurā iesniegta apelācijas sūdzība, atcēla 2022. gada 30. augusta rīkojumu, uzskatot, ka iesniedzējtiesa kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 650/2012 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Sąd Okręgowy w Szczecinie (Ščecinas apgabaltiesa) ieskatā ar šo tiesību normu tiek piešķirta papildu jurisdikcija tai dalībvalstij, kurā mirušais atstājis mantu un kuras pilsonis viņš ir, pat ja viņa pastāvīgā dzīvesvieta neatradās šajā dalībvalstī.

17

Iesniedzējtiesa, kurai atkārtoti jāizskata pamatlieta, nepiekrīt Sąd Okręgowy w Szczecinie (Ščecinas apgabaltiesa) veiktajai Regulas Nr. 650/2012 10. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācijai, kas, tās ieskatā, ir pretrunā tā burtiskajai nozīmei, kā arī Regulas Nr. 650/2012 mērķiem.

18

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar valsts tiesībām tiesai, kas izskata lietu, ir saistoša augstākas instances tiesas veikta Savienības tiesību interpretācija, pat ja tā ir kļūdaina, līdz ar to strīdu par Savienības tiesību interpretāciju varot atrisināt tikai, saņemot Tiesas atbildi uz prejudiciālu jautājumu. Šajā ziņā tā norāda, ka nevienā valsts tiesību normā nav skaidri norādīts, ka Tiesas atbilde tai ļaušot neņemt vērā augstākas instances tiesas interpretāciju. Tomēr tā uzskata, ka, lai sekmētu ar LESD 267. pantu izvirzīto mērķu sasniegšanu, tai ir pilnībā jāspēj ņemt vērā prejudiciālā nolēmumā sniegtu Savienības tiesību interpretāciju, pat ja tā atšķiras no valsts augstākas instances tiesas interpretācijas pamatlietā.

19

Šādos apstākļos Sąd Rejonowy Szczecin – Prawobrzeże i Zachód w Szczecinie (Ščecinas Labā krasta un Rietumu rajona tiesa Ščecinā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 99. pantam Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu, ja atbilde uz uzdoto jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz šādu jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas.

21

Šajā gadījumā Tiesa uzskata, ka attiecībā uz pirmo jautājumu Regulas Nr. 650/2012 10. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējums nerada nekādas pamatotas šaubas un ka attiecībā uz otro jautājumu Savienības tiesību interpretācija, kuru lūdz iesniedzējtiesa, ir skaidri izsecināma no 2010. gada 5. oktobra sprieduma Elchinov (C‑173/09, EU:C:2010:581). Tādēļ šajā lietā ir jāpiemēro Tiesas Reglamenta 99. pants.

22

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 650/2012 10. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais noteikums par papildu jurisdikciju ir piemērojams tikai tad, ja mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī atradās dalībvalstī, kurai šī regula nav saistoša, vai trešā valstī.

23

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 650/2012 4. pants satur noteikumu par vispārējo jurisdikciju, saskaņā ar kuru jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā ir tās dalībvalsts tiesām, kurā mirušajam nāves brīdī bija pastāvīgā dzīvesvieta.

24

Ja mirušā pastāvīgā dzīvesvieta atradās dalībvalstī, citas dalībvalsts, kuras pilsonība viņam bija, tiesām var būt jurisdikcija atbilstoši Regulas Nr. 650/2012 5.–9. pantam, ja mirušais saskaņā ar šīs regulas 22. pantu bija izvēlējies šīs pēdējās minētās dalībvalsts tiesību aktus kā tiesību aktus, kas reglamentē viņa atstāto mantojumu kopumā.

25

Turklāt Regulas Nr. 650/2012 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir ietverts noteikums par papildu jurisdikciju, lai lemtu par mantošanu kopumā, tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas mantojumā ietilpstošā manta, ja mirušajam nāves brīdī bija šīs dalībvalsts pilsonība. Tomēr, kā izriet no šīs regulas 10. panta 1. punkta pirmās daļas formulējuma, papildu jurisdikcija, kas ir balstīta uz šo tiesību normu, ir paredzēta tikai gadījumā, ja mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī nav kādā no dalībvalstīm.

26

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa, interpretējot Regulas Nr. 650/2012 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu 2022. gada 7. aprīļa spriedumā V A un Z A (Papildu jurisdikcija mantojuma jomā) (C‑645/20, EU:C:2022:267), precizēja, ka gan šīs regulas 4. panta, gan tās 10. panta 1. punkta vienīgais mērķis ir noteikt vienotus kritērijus tiesu jurisdikcijai lemt par mantošanu kopumā. 10. pantā, kas ir minētās regulas II nodaļā, kura aptver visus noteikumus par jurisdikciju mantojuma jomā, ir paredzēta papildu jurisdikcija salīdzinājumā ar vispārējo jurisdikciju, kas noteikta ar minētās regulas 4. pantu, kurā mirušā pastāvīgās dzīvesvietas tiesas ir norādītas kā tās, kam ir jurisdikcija lemt par visu attiecīgo mantojumu (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, V A un Z A (Papildu jurisdikcija mantojuma jomā), C‑645/20, EU:C:2022:267, 30. punkts).

27

Šajā ziņā Tiesa precizēja, ka nepastāv hierarhiskas attiecības starp tiesas jurisdikciju, kas noteikta atbilstoši Regulas Nr. 650/2012 4. pantam, un tiesas jurisdikciju, kas noteikta atbilstoši tās 10. pantam, jo katra no tām attiecas uz dažādiem gadījumiem. Tāpat tas, ka šīs regulas 10. pantā minētā jurisdikcija ir kvalificēta kā “papildu”, nenozīmē, ka šī tiesību norma būtu mazāk saistoša par minētās regulas 4. pantā paredzēto vispārējo jurisdikciju. Šajā ziņā vārda “tomēr” izmantošana šīs pašas regulas 10. panta 1. punktā liek domāt, ka šī tiesību norma attiecas uz jurisdikcijas noteikumu, kas ir līdzvērtīgs un papildina vispārējās jurisdikcijas noteikumu šīs regulas 4. pantā, tādējādi gadījumā, ja pēdējais minētais pants nav piemērojams, ir jāpārbauda, vai ir izpildīti minētās regulas 10. pantā paredzētie jurisdikcijas kritēriji (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, V A un Z A (Papildu jurisdikcija mantojuma jomā), C‑645/20, EU:C:2022:267, 33. un 34. punkts).

28

Piedevām Tiesa nosprieda, ka šie noteikumi par jurisdikciju, lai lemtu par mantošanu kopumā, ieinteresētajām personām nesniedz iespēju izvēlēties dalībvalsts tiesu atbilstoši savām interesēm, neskarot minētās regulas 5. panta piemērošanu gadījumā, ja mantojuma atstājējs ir izvēlējies mantojumam piemērojamos tiesību aktus (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, V A un Z A (Papildu jurisdikcija mantojuma jomā), C‑645/20, EU:C:2022:267, 32. punkts).

29

Jo īpaši attiecībā uz apstākļiem, kādos Tiesa piemēroja šādu interpretāciju, ir jānorāda, ka 2022. gada 7. aprīļa sprieduma V A un Z A (Papildu jurisdikcija mantojuma jomā) (C‑645/20, EU:C:2022:267) 25. punktā Tiesa balstījās uz premisu, ka mirušā pastāvīgā dzīvesvieta bija Apvienotajā Karalistē, proti, dalībvalstī, kurai pat pirms šīs valsts izstāšanās no Savienības Regula Nr. 650/2012 nebija saistoša. Lai interpretētu šīs regulas 10. pantu, tā uzskatīja, ka šajā pantā paredzētie noteikumi par jurisdikciju var būt piemērojami, ja mirušā pastāvīgā dzīvesvieta ir atradusies Savienības dalībvalstī, kurai minētā regula nav saistoša.

30

Šajā lietā, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, mirušā pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta atradās Vācijā un mirušais nebija izvēlējies tiesības, kas piemērojamas viņa atstātajam mantojumam.

31

Šādos apstākļos no Regulas Nr. 650/2012 10. panta 1. punkta a) apakšpunkta nepārprotamā formulējuma skaidri izriet, ka šī tiesību norma nav piemērojama tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, kur mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī atradās dalībvalstī, kurai šī regula ir saistoša.

32

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 650/2012 10. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais noteikums par papildu jurisdikciju ir piemērojams tikai tad, ja mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī atradās dalībvalstī, kurai šī regula nav saistoša, vai trešā valstī.

33

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesībām, it īpaši LESD 267. pantam ir pretrunā tas, ka valsts tiesai, kas lemj pēc tam, kad tās pasludinātu nolēmumu ir atcēlusi augstākas instances tiesa, atbilstoši valsts procesuālajām tiesībām ir saistošs šīs augstākas instances tiesas veiktais juridiskais vērtējums, ja tas nav saderīgs ar Savienības tiesībām, kā tās interpretējusi Tiesa.

34

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu valstu tiesām ir piešķirtas visplašākās iespējas vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka lietā, kuru tās izskata, rodas jautājumi par Savienības tiesību normu, kas nepieciešamas to izskatīšanā esošā strīda atrisināšanai, interpretāciju vai spēkā esamības vērtējumu (spriedums, 2010. gada 5. oktobris, Elchinov, C‑173/09, EU:C:2010:581, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Turklāt ir jāatgādina, ka Tiesas pasludināts prejudiciālais nolēmums ir saistošs valsts tiesai attiecībā uz konkrēto Savienības iestāžu aktu interpretāciju vai spēkā esamību, lai panāktu risinājumu pamatlietā (spriedums, 2010. gada 5. oktobris, Elchinov, C‑173/09, EU:C:2010:581, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Šajā ziņā valsts tiesai, kas ir izmantojusi LESD 267. panta otrajā daļā piešķirto iespēju, risinājumam pamatlietā ir saistoša Tiesas sniegtā attiecīgo normu interpretācija un tai attiecīgā gadījumā nav jāņem vērā augstākas instances tiesas vērtējumi, ja tā, ņemot vērā minēto interpretāciju, uzskata, ka šie vērtējumi neatbilst Savienības tiesībām (spriedumi, 2010. gada 5. oktobris, Elchinov, C‑173/09, EU:C:2010:581, 30. punkts, un 2021. gada 9. septembris, Dopravní podnik hl. m. Prahy, C‑107/19, EU:C:2021:722, 46. punkts).

37

Turklāt saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu gadījumā, ja valsts tiesisko regulējumu nav iespējams interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām, valsts tiesai, kurai ir pienākums atbilstoši savai kompetencei piemērot Savienības tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, pēc savas ierosmes vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkuru tām pretrunā esošu valsts tiesību normu, nelūdzot vai negaidot, kad tā iepriekš tiks atcelta likumdošanas kārtībā vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 5. oktobris, Elchinov, C‑173/09, EU:C:2010:581, 31. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 9. septembris, Dopravní podnik hl. m. Prahy, C‑107/19, EU:C:2021:722, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

It īpaši attiecībā uz faktu, ka pastāv valsts tiesību normas, ar kurām paredzēts, ka valsts tiesai beznosacījumu veidā ir saistoša citas valsts tiesas veikta Savienības tiesību interpretācija, Tiesa jau ir spriedusi, ka ar Savienības tiesībām netiek pieļauts, ka valsts tiesai ir saistoša valsts tiesību norma, atbilstoši kurai augstākas instances valsts tiesas veiktie vērtējumi tai ir obligāti, ja izrādās, ka šie vērtējumi neatbilst Savienības tiesībām (spriedums, 2010. gada 5. oktobris, Elchinov, C‑173/09, EU:C:2010:581, 32. punkts).

39

Šādos apstākļos prasība nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu iedarbību ietver valsts tiesu pienākumu vajadzības gadījumā grozīt pastāvīgo judikatūru, ja tā ir balstīta uz Savienības tiesībām neatbilstošu valsts tiesību interpretāciju (spriedums, 2021. gada 9. septembris, Dopravní podnik hl. m. Prahy, C‑107/19, EU:C:2016:722, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

No minētā izriet, ka šajā lietā iesniedzējtiesai ir pienākums nodrošināt LESD 267. panta pilnīgu iedarbību, ja nepieciešams, pēc savas ierosmes nepiemērojot valsts procesuālo tiesību normas, konkrēti, Civilprocesa kodeksa 386. panta 6. punktu, ar kuru tai noteikts pienākums piemērot Sąd Okręgowy w Szczecinie (Ščecinas apgabaltiesa) veikto tiesību interpretāciju, ja šī interpretācija nav saderīga ar Savienības tiesībām, kā tās ir interpretējusi Tiesa.

41

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības, it īpaši LESD 267. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tas, ka valsts tiesai, kas lemj pēc tam, kad tās pasludinātu nolēmumu ir atcēlusi augstākas instances tiesa, atbilstoši valsts procesuālajām tiesībām ir saistošs šīs augstākas instances tiesas veiktais juridiskais vērtējums, ja tas nav saderīgs ar Savienības tiesībām, kā tās interpretējusi Tiesa.

42

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) izdod rīkojumu: