EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62010CJ0497

Tiesas spriedums (pirmā palāta) 2010. gada 22.decembrī.
Barbara Mercredi pret Richard Chaffe.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) - Apvienotā Karaliste.
Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – Laulības lietas un vecāku atbildība – Neprecētu vecāku bērns – Zīdaiņa “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens – “Aizgādības tiesību” jēdziens.
Lieta C-497/10 PPU.

Judikatūras Krājums 2010 I-14309

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2010:829

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2010. gada 22. decembrī (*)

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – Laulības lietas un vecāku atbildība – Neprecētu vecāku bērns – Zīdaiņa “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens – “Aizgādības tiesību” jēdziens

Lieta C‑497/10 PPU

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 8. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 18. oktobrī, tiesvedībā

Barbara Mercredi

pret

Richard Chaffe.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], M. Ilešičs [M. Ilešič], E. Levits (referents) un M. Bergere [M. Berger],

ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā iesniedzējtiesas pieteikumu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību atbilstoši Tiesas Reglamenta 104.b pantam,

ņemot vērā pirmās palātas 2010. gada 28. oktobra lēmumu minēto pieteikumu apmierināt,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 1. decembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        B. Merkredī [B. Mercredi] vārdā – M. Skots‑Mendersons [M. Scott‑Manderson], QC, kā arī M. K. Sperova [M.‑C. Sparrow], barrister, un H. Ņūmena [H. Newman], solicitor,

–        R. Čafes [R. Chaffe] vārdā – H. Setraits [H. Setright], QC, un D. Viljams [D. Williams], barrister, kā arī K. Džīve [K. Gieve], solicitor,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Osovskis [S. Ossowski], pārstāvis, kam palīdz H. Volkere [H. Walker], solicitor, un D. Bērds [D. Beard], barrister,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Hence [T. Henze] un J. Kempere [J. Kemper], pārstāvji,

–        Francijas valdības vārdā – B. Bopēra‑Manoka [B. Beaupère‑Manokha], pārstāve,

–        Īrijas vārdā – N. Traverss [N. Travers], BL,

–        Eiropas Komisijas vārdā – A. M. Rušo‑Žoē [A.‑M. Rouchaud‑Joët] un M. Vailderspins [M. Wilderspin], pārstāvji,

uzklausījusi ģenerāladvokātu,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “regula”).

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp R. Čafi, meitenes tēvu, un B. Merkredī, šīs meitenes māti, par šī bērna, kurš pašlaik kopā ar savu māti atrodas Reinjonas salā (Francija), aizgādības tiesībām.

 Atbilstošās tiesību normas

 1980. gada Hāgas konvencija

3        1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk tekstā – “Hāgas 1980. gada konvencija”) 1. pantā ir noteikts:

“Minētās Konvencijas mērķi ir:

a)      nodrošināt bērnu, kuri nelikumīgi aizvesti uz vai aizturēti kādā no Līgumslēdzējām Pusēm, ātru atgriešanos;

[..].”

4        Šīs konvencijas 13. pantā ir paredzēts:

“Neskatoties uz iepriekšējā panta noteikumiem, pieteikuma saņēmējas Līgumslēdzējas Puses [valsts, kurā ir prasīta atzīšana,] tiesai vai administratīvajai iestādei nav pienākuma dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kas iebilst pret bērna atgriešanos, pierāda, ka –

a)      persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kura ir uzņēmusies rūpes par bērnu, viņa aizvešanas vai aizturēšanas laikā nav izmantojusi savas tiesības uz aizbildnību [aizgādības tiesības] vai ir piekritusi aizvešanai vai aizturēšanai, vai nav iebildusi pret to [..].”

5        Saskaņā ar minētās konvencijas 19. pantu:

“Lēmums, kas pieņemts saskaņā ar [Hāgas 1980. gada konvenciju] un ir saistīts ar bērna atgriešanos, nav jāuzskata par aizbildnības [aizgādības] pēc būtības nodibināšanu.”

 Savienības tiesības

6        Regulas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā:

1)      termins “tiesa” attiecas uz visām tām iestādēm dalībvalstīs, kurām ir jurisdikcija lietās, uz ko, ievērojot 1. pantu, attiecas šīs regulas darbības joma;

[..]

7)      ar terminu “vecāku atbildība” saprot visas tiesības un pienākumus attiecībā uz bērna personu vai bērna īpašumu, kuras piešķir fiziskai vai juridiskai personai ar spriedumu, likumu izpildi vai nolīgumu, kam ir juridisks spēks. Jēdziens ietver uzraudzības tiesības [aizgādības tiesības] un saskarsmes tiesības;

[..]

9)      termins “uzraudzības tiesības” [aizgādības tiesības] ietver tiesības un pienākumus, kas attiecas uz rūpēm par bērnu, un jo īpaši tiesības noteikt bērna dzīvesvietu;

10)      termins “saskarsmes tiesības” ietver, jo īpaši, tiesības ierobežotā laikposmā paņemt bērnu uz vietu, kas nav viņa pastāvīgā dzīvesvieta;

11)      ar terminu “nelikumīga aizvešana vai aizturēšana” saprot bērna aizvešanu vai aizturēšanu, ja:

a)      ar to tiek pārkāptas uzraudzības tiesības [aizgādības tiesības], kas iegūtas ar spriedumu, likumu vai nolīgumu, kuram ir juridisks spēks saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas;

un

b)      aizvešanas vai aizturēšanas laikā uzraudzības tiesības [aizgādības tiesības] atsevišķi vai kopīgi tika faktiski īstenotas, vai arī tās tiktu šādi īstenotas, ja nebūtu notikusi aizvešana vai aizturēšana. Uzraudzību [aizgādību] uzskata par kopīgi īstenotu, ja saskaņā ar lēmumu vai likumu viena persona, kam ir vecāku atbildība, nevar lemt par bērna dzīvesvietu bez citas personas piekrišanas, kam ir vecāku atbildība.”

7        Regulas 8. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.      Dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.

2.      Uz šā panta 1. punktu attiecas 9., 10. un 12. panta noteikumi.”

8        Regulas 10. pantā ir noteikts:

“Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, tās dalībvalsts tiesām, kurā pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta, saglabājas piekritība, kamēr bērns nav ieguvis pastāvīgo dzīvesvietu kādā citā dalībvalstī un:

a)      kamēr visas personas, iestādes vai citas struktūras, kam ir uzraudzības tiesības [aizgādības tiesības], nav piekritušas aizvešanai vai aizturēšanai;

vai

b)      kamēr bērns vismaz vienu gadu nav dzīvojis minētajā citā dalībvalstī pēc brīža, kad persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības tiesības [aizgādības tiesības], ir zinājusi vai kad tām vajadzēja zināt par bērna atrašanās vietu, un bērns nav iekārtojies savā jaunajā vidē un neizpildās viens no šādiem nosacījumiem:

i)      viena gada laikā pēc tam, kad persona, kam ir uzraudzības tiesības [aizgādības tiesības], ir zinājusi vai tai vajadzēja zināt par bērna atrašanās vietu, nekādas prasības par atdošanu nav iesniegtas kompetentajās tās dalībvalsts iestādēs, kurā bērns ir aizvests vai tiek aizturēts;

[..]

iii)      lieta, ko izskata tiesa dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas, ir slēgta atbilstoši 11. panta 7. punktam;

iv)      spriedumu par uzraudzību [aizgādību], kas neparedz bērna atpakaļatdošanu [atgriešanos], ir izdevušas tās dalībvalsts tiesas, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas.”

9        Regulas 11. panta 8. punktā ir noteikts:

“Neatkarīgi no sprieduma par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts, ievērojot 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantu, visi turpmākie spriedumi, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu [atgriešanos] un ko pasludina tiesa, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība, jāizpilda saskaņā ar III nodaļas 4. iedaļu, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu [atgriešanos].”

10      Regulas 13. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja nevar noskaidrot bērna pastāvīgo dzīvesvietu [..], piekritība ir tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas bērns.”

11      Saskaņā ar regulas 16. pantu:

“uzskata, ka tiesā ir iesniegta prasība:

a)      brīdī, kad dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments ir iesniegts tiesā, ar nosacījumu, ka prasītājs pēc tam ir veicis pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai dokumentu nosūtītu atbildētājam;

[..]

[..].”

12      Regulas 19. pantā ir paredzēts:

“[..]

2.      Ja prasības, kas attiecas uz vecāku atbildību par vienu bērnu un kas balstītas uz tā paša pamata, starp tām pašām pusēm ir iesniegtas dažādu dalībvalstu tiesās, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas ir jāaptur tiesvedība, līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība.

3.      Ja tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, jāatsakās no piekritības par labu pirmajai.

Tādā gadījumā persona, kura iesniegusi attiecīgo prasību otrajā tiesā, drīkst šo prasību iesniegt pirmajā tiesā.”

13      Saskaņā ar regulas 60. panta e) punktu dalībvalstu attiecībās šī regula aizstāj Hāgas 1980. gada konvenciju tiktāl, ciktāl tā skar jautājumus, kas reglamentēti minētajā regulā.

14      Šīs konvencijas 3. pants būtībā atbilst regulas 2. panta 11. punktam, tās 5. panta a) punkts atbilst regulas 2. panta 9. punktam un minētās konvencijas 5. panta b) punkts atbilst regulas 2. panta 10. punktam.

15      Regulas 62. pantā ir noteikts:

“1.      Nolīgumi un konvencijas, kas minētas 59. panta 1. punktā, 60. un 61. pantā, paliek spēkā attiecībā uz jautājumiem, ko nereglamentē šī regula.

2.      Konvencijas, kas minētas 60. pantā, jo īpaši 1980. gada Hāgas Konvencija, paliek spēkā atbilstoši 60. pantam to dalībvalstu starpā, kuras ir to līgumslēdzējas puses.”

 Valsts tiesības

16      No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka saskaņā ar Anglijā un Velsā piemērojamajām tiesībām bērna bioloģiskajam tēvam nav vecāku atbildības pilnā apmērā.

17      Tomēr saskaņā ar 1989. gada likuma par bērnu tiesību aizsardzību (Children Act 1989) 4. pantu tēvam var tikt piešķirta vecāku atbildība, ja viņš ir norādīts bērna dzimšanas apliecībā vai ja par šo atbildību tiek noslēgta vienošanās ar māti, vai arī ar tiesas rīkojumu, ar kuru [tēvam] tiek piešķirta vecāku atbildība (parental responsibility order).

18      Turklāt privāttiesiskajās tiesvedībās attiecībā uz bērniem Anglijā un Velsā tiesas var izdot rīkojumus saskaņā ar minētā likuma 8. iedaļu vai – High Court of Justice (England & Wales) gadījumā – atbilstoši savai jurisdikcijai attiecībā uz bērnu aizsardzību. Ar šiem rīkojumiem var lemt par dzīvesvietu (residence order) un saskarsmes tiesībām (contact order), aizliegt atsevišķas darbības (prohibited steps order) un atrisināt īpašas grūtības (specific issue order).

19      Iesniedzējtiesas lēmumā ir atsauce uz valsts tiesu praksi, saskaņā ar kuru Anglijas un Velsas tiesas, kurām ir iesniegts pieteikums par rīkojuma izdošanu aizgādības tiesību jomā, var šādas tiesības iegūt, pat ja prasītājam pašam aizgādības tiesību nav.

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

 Pamata lietu izraisījušie faktiskie apstākļi

20      No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka prasītāja pamata lietā B. Merkredī, kura ir dzimusi Reinjonas salā un ir Francijas pilsone, 2000. gadā pārcēlās uz dzīvi Anglijā, kur viņa strādāja aviosabiedrībā par apkalpes locekli. Vairākus gadus viņa Anglijā dzīvoja kopā ar Lielbritānijas valstspiederīgo R. Čafi, abām ieinteresētajām personām veidojot neprecētu pāri.

21      Šajās attiecībās 2009. gada 11. augustā piedzima meita Hloja [Chloé], kurai ir Francijas pilsonība. Nākamajā nedēļā pēc šī bērna piedzimšanas B. Merkredī un R. Čafe, kuru attiecības jau ilgāku laiku bija nestabilas un kuri vairs nedzīvoja kopā, jo R. Čafe bija pametis kopīgo dzīvesvietu, izšķīrās.

22      2009. gada 7. oktobrī, kad Hlojai bija divi mēneši, B. Merkredī un viņas meita pameta Angliju, lai dotos uz Reinjonas salu, kurā viņas ieradās nākamajā dienā. Bērna tēvs par mātes un bērna aizbraukšanu iepriekš netika informēts, bet 2009. gada 10. oktobrī saņēma vēstuli, kurā B. Merkredī izskaidroja šīs aizbraukšanas iemeslus.

23      Nav strīda par to, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta līdz aizbraukšanai 2009. gada 7. oktobrī bija Anglijā. Tāpat nav strīda par to, ka Hlojas aizvešana uz Reinjonas salu bija likumīga, jo brīdī, kad tā notika, B. Merkredī bija vienīgā persona, kurai bija “aizgādības tiesības” regulas 2. panta 9. punkta izpratnē.

 Tēva uzsāktā tiesvedība Lielbritānijā 2009. gadā

24      Piektdien, 2009. gada 9. oktobrī, atklājot, ka B. Merkredī dzīvesvieta ir pamesta, R. Čafe tajā pašā dienā telefoniski iesniedza prasību tiesnesim Holmanam [Holman], Duty High Court Judge. Tiesnesis izdeva rīkojumu, pieprasot sniegt informāciju par bērna atrašanās vietu (location order), un noteica lietas izskatīšanu pie viņa 2009. gada 12. oktobrī.

25      2009. gada 12. oktobrī R. Čafe iesniedza prasības, lūdzot piešķirt vecāku atbildību un noteikt kopīgu dzīvesvietu un saskarsmes tiesības. Tajā pašā dienā, B. Merkredī nezinot par ieinteresētās personas celto prasību, viņai klāt neesot un netiekot pārstāvētai likumā noteiktajā kārtībā, tiesnesis Holmans izdeva rīkojumu ar prasību B. Merkredī atvest Hloju atpakaļ uz Angliju. Šajā rīkojumā, lai izvairītos no jebkāda veida pārpratumiem, tika precizēts, ka ar to netiek paredzēta bērna atdošana tēvam vai jebkāda veida kontakta nodibināšana ar viņu, jo šāda veida lēmumi tiek atlikti līdz vēlākai tiesas sēdei.

26      Jānorāda, ka iesniedzējtiesa pamatojas uz pieņēmumu, ka tai ir “iesniegta prasība” regulas 16. panta izpratnē, vēlākais, 2009. gada 12. oktobrī. Vajadzības gadījumā tai šis jautājums ir jāpārbauda. Katrā ziņā Tiesai ir jālemj, ievērojot faktiskos un tiesiskos apsvērumus, kas ir norādīti iesniedzējtiesas lēmumā.

 Mātes un tēva uzsāktās tiesvedības Francijā

27      2009. gada 28. oktobrī B. Merkredī, lai iegūtu ekskluzīvu vecāku atbildību un panāktu Hlojas dzīvesvietas noteikšanu viņas adresē, iesniedza prasību Tribunal de grande instance de Saint‑Denis (Francija).

28      2009. gada 18. decembrī R. Čafe šajā pašā tiesā iesniedza prasību, lūdzot izdot rīkojumu par Hlojas atgriešanos Anglijā saskaņā ar Hāgas 1980. gada konvenciju. Ar 2010. gada 15. marta spriedumu šī prasība tika noraidīta, pamatojoties uz to, ka R. Čafem nebija Hlojas “aizgādības tiesību”, kad viņa pameta Apvienoto Karalisti. Šis spriedums nav pārsūdzēts.

29      2010. gada 23. jūnijā Tribunal de grande instance de Saint‑Denis taisīja savu spriedumu, piešķirot B. Merkredī ekskluzīvu vecāku atbildību attiecībā uz Hloju un nosakot, ka šī bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir mātes adresē. No apsvērumiem, kurus R. Čafe, kā arī Francijas valdība sniedza tiesas sēdē, izriet, ka šis spriedums vēl nav kļuvis galīgs.

 Turpinājums tēva uzsāktajai tiesvedībai Apvienotajā Karalistē 2009. gadā

30      2010. gada 15. aprīlī prasība, kuru R. Čafe cēla 2009. gada oktobrī, tika nodota tiesnesim Makfārleinam [McFarlane]. R. Čafe uzskata, ka High Court of Justice (England & Wales) 2009. gada 9. oktobrī bija piekritība, lai lemtu par viņa meitas situāciju, jo Hloja šajā datumā nebija zaudējusi savu pastāvīgo dzīvesvietu Anglijā. Turklāt saskaņā ar piemērojamajām Anglijas un Velsas tiesībām neesot šaubu, ka ar prasību, kurā lūgts izdot rīkojumu aizgādības tiesību jomā, “aizgādības tiesības” varot tikt piešķirtas tiesai. R. Čafe piebilst, ka, ņemot vērā, ka Anglijas tiesās bija celta prasība vecāku atbildības jomā, Tribunal de grande instance de Saint‑Denis bija jāaptur tiesvedība atbilstoši regulas 19. pantam līdz brīdim, kad tiek noteikta Anglijas tiesas piekritība.

31      B. Merkredī uzskata, ka Anglijas tiesām nebija piekritības lemt par Hlojas situāciju, jo, sākot no dienas, kad viņa tika aizvesta uz Reinjonas salu, viņas pastāvīgā dzīvesvieta vairs nebija Apvienotajā Karalistē, bet gan Francijā.

32      Tiesnesis Makfārleins uzskatīja, ka:

–        brīdī, kad tēvs piezvanīja tiesnesim Holmanam, viņš iesniedza prasību Anglijas tiesā saistībā ar Hlojas lietu;

–        kopš tā brīža Anglijas tiesai bija Hlojas aizgādības tiesības;

–        tā kā rīkojumi tēvam bija labvēlīgi, arī viņam kopš šī brīža bija aizgādības tiesības;

–        Hlojas pastāvīgā dzīvesvieta joprojām bija Anglijā “[..] brīdī, kad gan Anglijas tiesa, gan tēvs ieguva [bērna] aizgādības tiesības un kad Anglijas tiesa izdeva rīkojumu par to, ka Hlojai ir jāpaliek tās jurisdikcijas teritorijā vai viņai tajā ir jāatgriežas”, un ka

–        tādējādi 2009. gada 9. oktobrī Anglijas tiesām bija piekritība lemt par Hlojas situāciju.

 Mātes uzsāktā tiesvedība Apvienotajā Karalistē

33      2010. gada 12. jūlijā B. Merkredī pārsūdzēja High Court of Justice (England & Wales) lēmumus iesniedzējtiesā.

34      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šī tiesa norāda, ka, lai varētu noteikt tiesu, kurai saskaņā ar Savienības tiesībām piekrīt lieta par vecāku atbildību attiecībā uz Hloju, ir jānoskaidro kritēriji, kas ir jāpiemēro, lai regulas 8. un 10. panta mērķiem noteiktu bērna pastāvīgo dzīvesvietu.

35      Iesniedzējtiesa turklāt uzskata, ka atbilde uz jautājumu, vai High Court of Justice (England & Wales) ir ieguvusi Hlojas aizgādības tiesības viņas tēva iesniegto prasību rezultātā, ir atkarīga no jēdziena “iestāde vai cita struktūra” regulas izpratnē, kura interpretācija ir Tiesas kompetencē. Turklāt minētā tiesa vēlas saņemt skaidrojumu par to, kā vērtēt Apvienotās Karalistes tiesu un Francijas tiesu, kuras lemj par attiecīgajām Hlojas tēva un mātes prasībām, konkurējošo piekritību.

36      Šādos apstākļos Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Kādi ir atbilstošie kritēriji bērna pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanai:

–        [..] Regulas Nr. 2201/2003 8. panta izpratnē;

–        [..] Regulas Nr. 2201/2003 10. panta izpratnē?

2)      Vai tiesa var tikt uzskatīta par “iestādi vai citu struktūru”, kurai var tikt piešķirtas aizgādības tiesības atbilstoši [..] Regulas Nr. 2201/2003 noteikumiem?

3)      Vai 10. pants joprojām ir piemērojams pēc tam, kad tās dalībvalsts tiesas, kurā ir prasīta atzīšana, ir noraidījušas prasību par bērna atgriešanos saskaņā ar [Hāgas 1980. gada konvenciju], pamatojoties uz to, ka nav izpildīti 3. un 5. pantā paredzētie nosacījumi?

Konkrētāk, kā būtu jāatrisina pretruna starp valsts, kurā ir prasīta atzīšana, lēmumu, ka [Hāgas 1980. gada konvencijas] 3. un 5. pantā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, un valsts, kura ir prasījusi atzīšanu, lēmumu, ka šajos pantos paredzētie nosacījumi ir izpildīti?”

 Par steidzamības tiesvedību

37      Iesniedzējtiesa ir lūgusi šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 104.b pantā.

38      Tā šo lūgumu ir pamatojusi, norādot, ka tikmēr, kamēr nav noteikta tiesa, kurai saskaņā ar Savienības tiesībām ir piekritība lemt par vecāku atbildību attiecībā uz Hloju, nevar tikt izskatītas šī bērna tēva iesniegtās prasības izdot rīkojumu, ar kuru viņam tiktu atļauts uzturēt attiecības ar savu bērnu.

39      Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka šī lieta attiecas uz vienu gadu un četrus mēnešus vecu bērnu, kurš no sava tēva ir nošķirts ilgāk nekā gadu. Tā kā šis bērns ir tādā vecumā, kurš ir īpaši nozīmīgs viņa attīstībai, pašreizējās situācijas paildzināšana, kurai turklāt ir raksturīgs ievērojams attālums starp tēva dzīvesvietu un bērna dzīvesvietu, varētu būtiski kaitēt šī bērna turpmākām attiecībām ar viņa tēvu.

40      Šajos apstākļos pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokātu, Tiesas pirmā palāta 2010. gada 28. oktobrī nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

41      Uzdodot savu pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kā būtu interpretējams “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens regulas 8. un 10. panta izpratnē, lai noteiktu, kurai tiesai ir piekritība lemt par jautājumiem saistībā ar aizgādības tiesībām, ja, kā tas ir pamata lietā, tiek aplūkota tāda zīdaiņa situācija, kuru viņa māte ir likumīgi aizvedusi uz citu dalībvalsti, kas nav viņa pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts un kurā brīdī, kad tās valsts tiesā, no kuras bērns ticis aizvests, ir iesniegta prasība, tas ir uzturējies tikai dažas dienas.

42      Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka saskaņā ar regulas 8. panta 1. punktu dalībvalsts tiesas piekritība lietās par vecāku atbildību attiecībā uz bērnu, kurš likumīgi aizbrauc uz citu valsti, tiek noteikta, pamatojoties uz kritēriju par šī bērna pastāvīgo dzīvesvietu brīdī, kad minētajā tiesā ir iesniegta prasība.

43      Saskaņā ar regulas 16. pantu tiek uzskatīts, ka tiesā prasība ir iesniegta vienīgi brīdī, kad dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments ir iesniegts minētajā tiesā. Kā tika norādīts šī sprieduma 24. punktā, R. Čafe 2009. gada 9. oktobrī attiecīgajā tiesā tiesneša Holmana, Duty High Court Judge, personā prasību iesniedza tikai telefoniski. Tātad ir jāuzskata, ka High Court of Justice (England & Wales) prasība tika iesniegta tikai 2009. gada 12. oktobrī, ar noteikumu, ka iesniedzējtiesa, kā tas tika precizēts šī sprieduma 26. punktā, pārbauda, vai prasītājs vēlāk ir veicis visus pasākumus, kas tam bija jāveic, lai dokuments tiktu paziņots vai darīts zināms atbildētājai. Šajā dienā Hloja, kura Reinjonas salā ieradās 2009. gada 8. oktobrī, šajā Francijas departamentā bija uzturējusies četras dienas.

44      Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka regulā nav ietverta nekāda “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziena definīcija. No īpašības vārda “pastāvīgs” lietojuma var secināt tikai to, ka dzīvesvietai ir jābūt raksturīgai noteiktai stabilitātei vai regularitātei.

45      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet prasība, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (skat. it īpaši 1984. gada 18. janvāra spriedumu lietā 327/82 Ekro, Recueil, 107. lpp., 11. punkts; 2008. gada 6. marta spriedumu lietā C‑98/07 Nordania Finans un BG Factoring, Krājums, I‑1281. lpp., 17. punkts, kā arī 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑523/07 A, Krājums, I‑2805. lpp., 34. punkts).

46      Tā kā regulas pantos, kuros ir minēts “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens, nav ietverta neviena tieša norāde uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu minētā jēdziena saturu un piemērošanas jomu, šī noteikšana ir jāveic, ņemot vērā regulas normu kontekstu un šīs regulas mērķi, it īpaši to, kas izriet no regulas divpadsmitā apsvēruma, saskaņā ar kuru tajā paredzētie piekritības noteikumi ir izveidoti, ņemot vērā dominējošās bērna intereses, it īpaši tuvuma kritēriju.

47      Lai šīs dominējošās bērna intereses tiktu labāk aizsargātas, Tiesa jau ir nospriedusi, ka “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens regulas 8. panta 1. punkta izpratnē atbilst vietai, ko raksturo bērna zināma integrācija sociālajā un ģimenes vidē. Šī vieta ir jānosaka valsts tiesai, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā A, 44. punkts).

48      Starp kritērijiem, kas valsts tiesai ir jāņem vērā, nosakot bērna pastāvīgo dzīvesvietu, ir jānorāda apstākļi, kādos bērns uzturas dalībvalsts teritorijā, uzturēšanās iemesli, kā arī bērna pilsonība (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā A, 44. punkts).

49      Kā Tiesa turklāt ir precizējusi iepriekš minētā sprieduma lietā A 38. punktā, lai noteiktu bērna pastāvīgo dzīvesvietu, līdztekus šī bērna fiziskajai klātbūtnei dalībvalstī arī citiem papildu faktoriem ir jānorāda uz to, ka šai klātbūtnei nekādā ziņā nav pagaidu vai gadījuma rakstura.

50      Šādā kontekstā Tiesa ir norādījusi, ka uz pastāvīgās dzīvesvietas maiņu var norādīt atbildīgā vecāka nodoms kopā ar bērnu apmesties uz dzīvi citā dalībvalstī, kas izpaužas tādos noteiktos ārējos apstākļos kā mājokļa iegāde vai noīrēšana mērķa valstī (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā A, 40. punkts).

51      Šajā ziņā ir pamats norādīt, ka, lai pastāvīgo dzīvesvietu norobežotu no vienkāršas pagaidu klātbūtnes, tajā parasti, lai rastos nepieciešamā stabilitāte, jāuzturas noteiktu laiku. Tomēr regulā nav noteikts minimālais laiks. Lai pastāvīgo dzīvesvietu pārceltu uz mērķa valsti, nozīme galvenokārt ir ieinteresētās personas gribai to noteikt par savu stabilo vai pastāvīgo interešu centru nolūkā piešķirt tai nemainīgu raksturu. Tādējādi uzturēšanas ilgums var tikt izmantots tikai kā norāde, novērtējot dzīvesvietas stabilitāti, jo šis novērtējums ir jāveic, ņemot vērā visus konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus.

52      Pamata lietā turklāt būtiska nozīme var būt bērna vecumam.

53      Bērna sociālo un ģimenes vidi, kurai ir nozīme, nosakot viņa pastāvīgās dzīvesvietas vietu, veido dažādi faktori, kuri mainās atkarībā no bērna vecuma. Tādējādi faktori, kas ir jāņem vērā skolas vecuma bērna gadījumā, atšķiras no tiem, kas ir jāņem vērā nepilngadīgā gadījumā, kurš ir beidzis mācības, vai arī no faktoriem, kuri ir svarīgi attiecībā uz zīdaini.

54      Maza bērna vide parasti galvenokārt ir ģimenes vide, kuru nosaka attiecīgā persona vai attiecīgās personas, ar kurām bērns dzīvo un kuras viņu faktiski uzrauga un aprūpē.

55      Tā tas vēl jo vairāk ir tad, ja attiecīgais bērns ir zīdainis. Zīdainis noteikti dala sociālo un ģimenes vidi ar [apkārtējiem], no kuriem viņš ir atkarīgs. Attiecīgi, ja, kā tas ir pamata lietā, zīdaini faktiski uzrauga viņa māte, ir jānovērtē mātes integrācija viņas sociālajā un ģimenes vidē. Saistībā ar to nozīme var būt tādiem Tiesas judikatūrā minētiem kritērijiem kā bērna mātes pārcelšanās uz citu dalībvalsti iemesli, mātes valodu zināšanas vai arī viņas ģeogrāfiskā un ģimenes izcelsme.

56      No visa iepriekš minētā izriet, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens regulas 8. un 10. panta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka šī dzīvesvieta atbilst vietai, ko raksturo bērna zināma integrācija sociālajā un ģimenes vidē. Šim nolūkam un ja tiek aplūkota zīdaiņa situācija, kurš dalībvalstī, kura nav tā pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts un uz kuru viņš ir aizvests, kopā ar savu māti uzturas tikai dažas dienas, jāņem vērā, pirmkārt, uzturēšanās šīs dalībvalsts teritorijā ilgums, regularitāte, apstākļi un iemesli un mātes pārcelšanās uz minēto valsti iemesli, kā arī, otrkārt, galvenokārt bērna vecuma dēļ, mātes ģeogrāfiskā un ģimenes izcelsme, kā arī ģimenes un sociālās saiknes, kādas mātei un bērnam ir šajā dalībvalstī. Bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir jānosaka valsts tiesai, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus.

57      Gadījumā, ja iepriekš minēto kritēriju piemērošanas rezultātā pamata lietā būtu jāsecina, ka bērna pastāvīgo dzīvesvietu nevar noteikt, tiesas, kurai ir piekritība, noteikšana būtu jāveic, pamatojoties uz “bērna atrašanās” kritēriju regulas 13. panta izpratnē.

 Par otro jautājumu

58      Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā, vai jēdziens “iestāde vai cita struktūra”, kurai var tikt piešķirtas aizgādības tiesības saskaņā ar regulas normām, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver jēdzienu “tiesa” minētās regulas 2. panta 1. punkta izpratnē.

59      Šajā ziņā ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa nav precizējusi ne regulas normas, kuru ietvaros tā vēlētos saņemt skaidrojumu par šim jēdzienam sniedzamo interpretāciju, ne arī iemeslus, kuru dēļ šī interpretācija tai būtu nepieciešama sprieduma pasludināšanai. Tomēr šķiet, ka minētais jēdziens ir ietverts regulas 10. un 11. panta formulējumā. Šīs normas attiecas uz piekritību bērna nolaupīšanas gadījumā, un tādējādi tās ir jāpiemēro bērna nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas gadījumā, jo minētās regulas 9. pants attiecas uz gadījumiem, kad bērns likumīgi pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu.

60      Kā tika konstatēts šī sprieduma 23. punktā, nav strīda par to, ka Hlojas aizvešana uz Reinjonas salu bija likumīga.

61      No tā izriet, ka regulas 10. pants nav piemērojams. Tādējādi uz otro jautājumu nav jāatbild.

 Par trešo jautājumu

62      Uzdodot savu trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kā tas tostarp izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 1.4. un 4.6. punkta, vai dalībvalsts tiesas nolēmumi, ar kuriem saskaņā ar Hāgas 1980. gada konvenciju tiek noraidīts lūgums par bērna tūlītēju atgriešanos citas dalībvalsts jurisdikcijā un kuri ir saistīti ar vecāku atbildību attiecībā uz šo bērnu, ietekmē nolēmumus, kuri šajā citā dalībvalstī ir jāpieņem par prasībām saistībā ar vecāku atbildību, kuras tajā ir iesniegtas agrāk un joprojām ir izskatīšanas stadijā.

 Tribunal de grande instance de Saint‑Denis 2010. gada 15. marta spriedums

63      Kā ir norādīts šī sprieduma 28. punktā, prasība, kuru Hlojas tēvs iesniedza Tribunal de grande instance de Saint‑Denis, ir pamatota ar Hāgas 1980. gada konvencijas noteikumiem. Saskaņā ar šīs konvencijas 1. pantu tās mērķis ir nodrošināt bērnu, kuri nelikumīgi aizvesti uz vai aizturēti kādā no līgumslēdzējām pusēm, ātru atgriešanos.

64      Tribunal de grande instance de Saint‑Denis ir noraidījusi prasību, ar kuru Hlojas tēvs pieprasīja Hlojas atgriešanos Apvienotajā Karalistē, “jo [nebija] iesniegti nekādi pierādījumi tam, ka Hlojas Merkredī aizvešanas brīdī Ričardam Čafem būtu aizgādības tiesības, kuras viņš faktiski īstenotu, vai arī ka šādas tiesības viņam būtu bijušas, ja aizbraukšana nebūtu notikusi”.

65      Šajā saistībā ir jākonstatē, ka saskaņā ar Hāgas 1980. gada konvencijas 19. pantu minētās tiesas 2010. gada 15. marta spriedums, kā tas jau tika konstatēts šī sprieduma 28. punktā, neietekmē aizgādības tiesību iegūšanu, pat ja tas ir kļuvis galīgs.

66      No tā izriet, ka gadījumā, ja iesniedzējtiesa, piemērojot atbildē uz pirmo jautājumu norādītos kritērijus, nolemtu, ka tai saskaņā ar regulas 8. pantu jautājumā par vecāku atbildību ir piekritība attiecībā uz Hloju, Tribunal de grande instance de Saint‑Denis 2010. gada 15. marta spriedums neietekmētu nolēmumu, kāds būtu jāpieņem iesniedzējtiesai.

 Tribunal de grande instance de Saint‑Denis 2010. gada 23. jūnija spriedums

67      Attiecībā uz Tribunal de grande instance de Saint‑Denis 2010. gada 23. jūnija spriedumu, kurš, kā tas tika precizēts šī sprieduma 29. punktā, vēl nav kļuvis galīgs, vispirms ir jānorāda, ka iesniedzējtiesai attiecīgā gadījumā būs jāsastopas ar faktu, ka minētā tiesa savu spriedumu ir pamatojusi ne vien ar Hāgas 1980. gada konvenciju, bet arī ar regulu.

68      Šādā kolīziju starp divām dažādu dalībvalstu tiesām, kurās, pamatojoties uz regulu, ir iesniegtas prasības, kas attiecas uz vecāku atbildību par vienu bērnu, kurām ir viens un tas pats priekšmets un kas balstītas uz vienu un to pašu pamatu, gadījumā ir jāpiemēro regulas 19. panta 2. punkts. Saskaņā ar šo pantu tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, ir jāaptur tiesvedība, līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā ir iesniegta prasība.

69      Tā kā bērna tēvs High Court of Justice (England & Wales) 2009. gada 12. oktobrī iesniedza prasību, lūdzot viņam piešķirt vecāku atbildību, Tribunal de grande instance de Saint‑Denis, kurā bērna māte prasību iesniedza 2009. gada 28. oktobrī, par mātes iesniegto prasību nevarēja lemt.

70      No iepriekš minētā izriet, ka gadījumā, ja iesniedzējtiesa, piemērojot atbildē uz pirmo jautājumu norādītos kritērijus, nolemtu, ka tai saskaņā ar regulas 8. pantu jautājumā par vecāku atbildību ir piekritība attiecībā uz Hloju, ne Tribunal de grande instance de Saint‑Denis 2010. gada 15. marta spriedums, ne 2010. gada 23. jūnija spriedums neietekmētu nolēmumu, kāds būtu jāpieņem iesniedzējtiesai.

71      Tādējādi uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka dalībvalsts tiesas nolēmumi, ar kuriem atbilstoši Hāgas 1980. gada konvencijai ir noraidīts lūgums par bērna tūlītēju atgriešanos citas dalībvalsts jurisdikcijā un kuri ir saistīti ar vecāku atbildību attiecībā uz šo bērnu, neietekmē nolēmumus, kuri šajā citā dalībvalstī ir jāpieņem par prasībām saistībā ar vecāku atbildību, kuras tajā ir iesniegtas agrāk un joprojām ir izskatīšanas stadijā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

72      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 8. un 10. panta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka šī dzīvesvieta atbilst vietai, ko raksturo bērna zināma integrācija sociālajā un ģimenes vidē. Šim nolūkam un ja tiek aplūkota zīdaiņa situācija, kurš dalībvalstī, kura nav tā pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts un uz kuru viņš ir aizvests, kopā ar savu māti uzturas tikai dažas dienas, jāņem vērā, pirmkārt, uzturēšanās šīs dalībvalsts teritorijā ilgums, regularitāte, apstākļi un iemesli un mātes pārcelšanās uz minēto valsti iemesli, kā arī, otrkārt, galvenokārt bērna vecuma dēļ, mātes ģeogrāfiskā un ģimenes izcelsme, kā arī ģimenes un sociālās saiknes, kādas mātei un bērnam ir šajā dalībvalstī. Bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir jānosaka valsts tiesai, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus.

Gadījumā, ja iepriekš minēto kritēriju piemērošanas rezultātā pamata lietā būtu jāsecina, ka bērna pastāvīgo dzīvesvietu nevar noteikt, tiesas, kurai ir piekritība, noteikšana būtu jāveic, pamatojoties uz “bērna atrašanās” kritēriju regulas 13. panta izpratnē;

2)      dalībvalsts tiesas nolēmumi, ar kuriem atbilstoši Hāgas 1980. gada Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem ir noraidīts lūgums par bērna tūlītēju atgriešanos citas dalībvalsts jurisdikcijā un kuri ir saistīti ar vecāku atbildību attiecībā uz šo bērnu, neietekmē nolēmumus, kuri šajā citā dalībvalstī ir jāpieņem par prasībām saistībā ar vecāku atbildību, kuras tajā ir iesniegtas agrāk un tiek izskatītas joprojām.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – angļu.

Top