EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52012AR0020

Reģionu komitejas atzinums “Priekšlikums – Eiropas Parlamenta un Padomes regula, ar ko izveido Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijas un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK”

OV C 277, 13.9.2012, p. 137–142 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

13.9.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/137


Reģionu komitejas atzinums “Priekšlikums – Eiropas Parlamenta un Padomes regula, ar ko izveido Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijas un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK”

2012/C 277/13

REĢIONU KOMITEJA

atzīmē, ka augsta un maksimālā sprieguma jomā jāmeklē iespējas, kā reģioniem, kur ir liels pieprasījums pēc enerģijas, rentabli un efektīvi piegādāt atjaunīgo elektroenerģiju no ieguves vietām uz sauszemes un jūrā, savukārt zema un vidēja sprieguma elektroenerģijas jomā vēl ir jāizveido daudziem jauniem decentralizētiem piegādātājiem nepieciešamā infrastruktūra;

uzsver, ka Komisijai noteikti ir jāsūta nepārprotams politisks vēstījums dalībvalstīm, uzņēmumiem, banku nozarei un partneriem visā pasaulē, ka sāktie pūliņi nākotnes enerģijas avotu struktūrā palielināt atjaunojamo energoresursu daļu ir neatgriezeniski un tā ir joma, kas varētu būt īpaši interesanta arī privātiem ieguldītājiem;

uzsver: lai ES sasniegtu līdz 2020. gadam izvirzītos mērķus, vairāk būtu jāatbalsta viedu tīklu paplašināšana vietējā un reģionālajā līmenī, kā norādīts Komitejas jau agrāk pieņemtajos atzinumos (CdR 160/2008 fin, CdR 8/2009 fin, CdR 244/2010 fin, CdR 312/2010 fin, CdR 7/2011 fin un CdR 104/2011 fin). Cenas galalietotājiem jānosaka atkarībā no enerģijas ražošanas un pieprasījuma, izmantojot enerģijas patēriņa datorizētas pārvaldības sistēmu, lai stimulētu enerģijas taupīšanu un labāk saskaņotu decentralizēto enerģijas ražošanu un patēriņu;

uzskata, ka būtu jāpārbauda, vai nav atbilstošāk izstrādāt ne tik detalizētu pamatnostādņu projektu valstu politikas veidotājiem, jo tas nebūtu tik radikāls līdzeklis. Tādējādi Komisija nodrošinātu dalībvalstīm plašas iespējas brīvi lemt par esošo struktūru konkrētu iesaistīšanu. Tas attiecas gan uz, iespējams, federāli strukturētu dalībvalstu iestādēm, kas atbild par telpisko plānošanu, projektēšanu un atļauju piešķiršanu, gan jau esošajām reģionālajām grupām, kuru darbība paredzēta trešajā tiesību aktu paketē par iekšējo tirgu. Principā, pirms veidot jaunas struktūras, galvenokārt būtu jāizmanto iestādes, kas jau sekmīgi darbojas.

Ziņotājs

Heinz LEHMANN (DE/PPE), Saksijas federālās zemes landtāga loceklis

Atsauces dokuments

Priekšlikums – Eiropas Parlamenta un Padomes regula, ar ko izveido Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijas un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK

COM(2011) 658 final – 2011/0300 (COD)

I.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

1.

atzinīgi vērtē regulas mērķi pilnībā integrēt enerģijas iekšējo tirgu, panākt, ka neviena dalībvalsts un neviens reģions nav izolēts no Eiropas iekšējā tīkla, un nodrošināt gan piegādes stabilitāti un dalībvalstu solidaritāti, gan ilgtspējīgas attīstības un vides aizsardzības principu ievērošanu. Tas ir svarīgs priekšnoteikums, lai līdz 2020. gadam par 20 % samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, par 20 % paaugstinātu energoefektivitāti un par 20 % palielinātu atjaunīgas enerģijas īpatsvaru kopējā enerģijas patēriņā;

2.

uzsver, ka minētajai iniciatīvai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu enerģijas piegādes stabilitāti, izmantojot visa veida tehniskos risinājumus (piemēram, paplašinot transporta un sadales sistēmas) un visus pašlaik un turpmāk pieejamos enerģijas avotus, kā arī pašreizējās atbalsta saņemšanas iespējas;

3.

pauž cerību, ka minētais priekšlikums sekmēs gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un sniegs labumu visai Eiropas Savienībai, proti, uzlabos tās konkurētspēju un palielinās ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

4.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija, cenšoties ātrāk sasniegt ar infrastruktūru saistītos mērķus, periodam līdz 2020. gadam un turpmākajam laikam noteikusi ierobežotu skaitu Eiropas prioritāro koridoru un teritoriju, kurās jāveido elektroenerģijas un gāzes tīkli, kā arī naftas, dabasgāzes, oglekļa dioksīda un biometāna (biogāzes ražotnē iegūta attīrītā biogāze) transportēšanas infrastruktūra, un norādījusi, ka šajos koridoros un teritorijās Eiropas Savienības rīcība ir vispamatotākā. Optimizējot un saīsinot atļauju piešķiršanas procedūras, ar sabiedrības iesaistīšanu palielinot tās atbalstu, mazinot ierobežojumus projektu regulējumā, taisnīgi sadalot izmaksas atkarībā no gūtā labuma un tā panākot, ka peļņa atbilst riskam, kā arī nodrošinot nepieciešamo tirgus un ES tiešo finansiālo atbalstu, iniciatīva turpmāk sekmēs vispārējas nozīmes projektu ātrāku īstenošanu;

5.

norāda, ka kopējam Eiropas enerģētikas tīklam ir jāatbilst augstākiem drošības standartiem. Īpaši pūliņi jāvelta, lai nepieļautu, ka kiberuzbrukumi vai fiziski uzbrukumi apdraud enerģijas piegādes stabilitāti Eiropā un negatīvi ietekmē dalībvalstu ekonomikas veiktspēju;

A.    Pašreizējais stāvoklis

6.

atzīmē, ka katrai ES dalībvalstij pašlaik ir sava enerģijas avotu struktūra, kas ir atkarīga no ģeogrāfiskajiem, ģeoloģiskajiem un tehniskajiem apstākļiem, enerģētikas politikas un valsts vajadzībām. Tajā ietilpst pamatslodzes nodrošināšana, līdz šim izmantojot galvenokārt fosilos enerģijas avotus, ražojot kodolenerģiju un daļēji izmantojot arī atjaunojamos enerģijas avotus (hidroenerģiju un cieto biomasu), un mainīgās slodzes nodrošināšana, izmantojot noteiktus elastīgus fosilos enerģijas avotus un dažus no meteoroloģiskajiem apstākļiem atkarīgus atjaunojamos enerģijas avotus, kas pašlaik vēl pakļauti svārstībām. Lai sasniegtu izvirzītos mērķus klimata aizsardzības jomā, noteikti ir jāpaaugstina energoefektivitāte, jāsamazina siltumenerģijas un degvielas patēriņš (kas nav ņemts vērā primārās enerģijas bilancēs) un saražotās enerģijas kopapjomā jāpalielina atjaunojamo energoresursu daļa. Šādu enerģijas avotu izmantošanai raksturīgās dabiskās svārstības ir jāizlīdzina, īstenojot vairākus pasākumus, piemēram, modernizējot esošās elektrostacijas, būvējot jaunas un elastīgas gāzes koģenerācijas stacijas, paplašinot hidroakumulācijas elektrostaciju vai citu uzglabāšanas tehnoloģiju jaudu, kā arī modernizējot un paplašinot esošās pārvades un sadales sistēmas. Modernizācija vajadzīga visos tīkla struktūras līmeņos. Zema un vidēja sprieguma elektroenerģijas jomā vēl ir jāizveido daudziem jauniem decentralizētiem piegādātājiem nepieciešamā infrastruktūra, savukārt augsta un maksimālā sprieguma jomā jāmeklē iespējas, kā reģioniem, kur ir liels pieprasījums pēc enerģijas, rentabli un efektīvi piegādāt atjaunīgo elektroenerģiju no ieguves vietām uz sauszemes un jūrā;

7.

norāda: lai dalībvalstīs nodrošinātu energoapgādes stabilitāti, jāizvēlas risinājumi, kuru pamatā ir komerciāli izmantotu tradicionālo un alternatīvo avotu modernizācija, izmantošanas turpināšana un attīstīšana, jo tie, piemēram, lielā mērā nodrošina elektroenerģijas sistēmu darbības stabilitāti vietējā un valsts līmenī;

8.

piekrīt, ka visvairāk pārdomu jāvelta jaudīgu pārvades un uzglabāšanas tehnoloģiju izmēģināšanai, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošanai, kā arī vietējā un reģionālā līmeņa enerģētikas plānu izstrādes veicināšanai;

9.

atzīmē, ka Eiropā nākamajās desmitgadēs arī dabasgāzei var būt liela nozīme, lai izlīdzinātu svārstības elektroenerģijas ražošanā. Tādēļ jādažādo gāzes imports, ES dalībvalstīs jāpaplašina tās ieguve no tradicionālajiem un netradicionālajiem avotiem, kā arī jāražo biometāns (attīrīta biogāze), ko iegūst no biogāzes, gāzes tīkli jāpapildina ar cauruļvadiem un jāpalielina uzglabāšanas jaudas. Lai varētu ekspluatēt papildu gāzes elektrostacijas, kas nodrošinātu regulējošo jaudu, jāstiprina attiecīgā gāzes cauruļvadu infrastruktūra tajās dalībvalstīs, kurās dabasgāze ir svarīgs enerģijas avots;

10.

atzīmē, ka fosilie kurināmie arī pārskatāmajā nākotnē noteikti būs viens no Eiropā izmantotiem enerģijas avotiem, lai gan to procentuālā daļa arvien samazināsies. Oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģija šajā laikā var samazināt oglekļa dioksīda emisiju, taču ar nosacījumu, ka izdosies izveidot tehniski īstenojamu sistēmu, kas darbojas rentabli un pietiekami droši. Tomēr vēl ir jāturpina pētniecība un izstrāde, kuras mērķis ir praktiski izmēģinājumi, it īpaši saistībā ar tehniskiem un ekonomiskiem aspektiem, kā arī šo risinājumu ietekmi uz vidi. Tomēr Eiropas līmenī jau tagad jāveic pasākumi, lai izveidotu arī oglekļa dioksīda transportēšanas pārrobežu tīklu;

B.    Subsidiaritāte

11.

uzsver, ka Eiropas Savienībā ir panākta vienošanās par klimata aizsardzības mērķiem, kuru sasniegšanā vajadzīgas visu dalībvalstu pūles. Viens no veicamajiem uzdevumiem ir izveidot iespējami viedu enerģētikas infrastruktūru. Līdztekus daudzu mazu un ļoti mazu uzņēmumu, kas elektroenerģiju ražo no atjaunojamiem enerģijas avotiem, iesaistīšanai esošajos tīklos un tādu viedu sadales tīklu attīstīšanai, ar kuriem var decentralizēti līdzsvarot pieprasījumu un piedāvājumu, un, cenšoties palielināt elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem enerģijas avotiem, var paplašināt un atvieglot savienojumus ar valstīm, kurās ir energoresursi, efektīvi un pirmām kārtām elastīgi savā starpā ir jāsavieno arī valstu infrastruktūra. Šo domu Komisija saistībā ar TEN-E pauda jau pirms vairākiem gadiem;

12.

atzīmē, ka vienlaikus visas dalībvalstis izstrādāja valstu plānus par atjaunojamo energoresursu daļas palielināšanu elektroenerģijas ražošanā un pieņēma attiecīgus likumus. Turklāt pēc ES trešās enerģētikas paketes stāšanās spēkā sekmīgi sadarbojas virkne starptautisku iestāžu un grupu;

13.

norāda: kaut arī pa šo laiku struktūras ir pilnveidotas, enerģētikas jomā īstenojot konkrētus pārrobežu projektus, rodas sarežģījumi, kas saistīti ar valstu infrastruktūras īpatnībām, konkrētām enerģētikas politikas prioritātēm vai atšķirīgu kompetences sadali. Minētās nesaderības dēļ tika zaudēts laiks, plānojot, finansējot un būvējot TEN-E projektus;

14.

norāda: Komisija ar priekšlikumu regulai vēlas nodrošināt, ka šīs nesaderības tiek pēc iespējas agrāk atklātas un, cik drīz vien iespējams, novērstas, izmantojot konsultāciju procedūru, kas minēta priekšlikumā. Komisijas izstrādātās regulas mērķis ir paātrināt ierobežotu skaitu nozīmīgu pārrobežu projektu un valsts mēroga projektu, kuriem ir ievērojama pārrobežu ietekme un kurus var uzskatīt par topošā Eiropas augstsprieguma elektroenerģijas pārvades tīkla elementiem;

15.

atzīmē, ka visaptverošākais uzdevums modernizēt valstu energoapgādes tīklus, lai tie atbilstu nākotnes vajadzībām, joprojām ir dalībvalstu kompetencē, un regula uz to attiecas tikai pastarpināti. Šādu rīcību pamato LESD 170.–172. pants. Tādējādi subsidiaritātes princips gan tiek skarts, tomēr, ņemot vērā pārrobežu projektu ierobežoto skaitu, tas netiek pārkāpts;

16.

uzsver, ka labumu sniegs gan izstrādātais Eiropas ģenerālplāns veidot pārrobežu enerģētikas tīklus, gan Komisijas nepārprotamais politiskais vēstījums dalībvalstīm, uzņēmumiem, banku nozarei un partneriem visā pasaulē, ka sāktie pūliņi nākotnes enerģijas avotu struktūrā palielināt atjaunojamo energoresursu daļu ir neatgriezeniski un tā ir joma, kas varētu būt īpaši interesanta arī privātiem ieguldītājiem;

17.

norāda, ka Komisijas ierosinātais juridiskais instruments ir visās dalībvalstīs tieši piemērojama regula, kuras visas daļas ir juridiski saistošas. Komiteja uzskata, ka izvēlētais juridiskais instruments visumā ir samērīgs izvirzītajam mērķim paātrināt atļauju piešķiršanas procedūras;

18.

norāda tomēr, ka infrastruktūras projektiem paredzēto atļauju piešķiršanas procedūru optimizēšana var būt saistīta ar lielu iejaukšanos dalībvalstu plānošanas tiesībās, kā arī ieinteresēto personu un sabiedrības līdzdalības tiesībās. Federālās sistēmās federālajām zemēm konstitucionāli garantētās pilnvaras īstenot un organizēt plānošanas un atļauju piešķiršanas procedūras būtu jāievēro arī vispārējas nozīmes projektos. Komiteja uzskata, ka III nodaļā ietverto detalizēto noteikumu kopumu vairs nevar uzskatīt par LESD 171. pantam atbilstošiem “vispārīgiem plāniem” vai “pamatnostādnēm” attiecībā uz Eiropas komunikāciju tīkliem un tas arī neliecina par valstu administratīvo procedūru minimālu un patiešām vajadzīgu saskaņošanu;

19.

šajā saistībā rosina pārbaudīt, vai nav atbilstošāk izstrādāt ne tik detalizētu pamatnostādņu projektu valstu politikas veidotājiem, jo tas nebūtu tik radikāls līdzeklis. Tādējādi Komisija nodrošinātu dalībvalstīm plašas iespējas brīvi lemt par esošo struktūru konkrētu iesaistīšanu un tādā veidā atvieglot un atbalstīt savienojumus, ja valstij ir resursi, lai palielinātu atjaunojamās elektroenerģijas ražošanu. Tas attiecas gan uz, iespējams, federāli strukturētu dalībvalstu iestādēm, kas atbild par telpisko plānošanu, projektēšanu un atļauju piešķiršanu, gan jau esošajām reģionālajām grupām, kuru darbība paredzēta trešajā tiesību aktu paketē par iekšējo tirgu. Principā, pirms veidot jaunas struktūras, galvenokārt būtu jāizmanto iestādes, kas jau sekmīgi darbojas;

20.

kritiski vērtē kategoriski noteiktos termiņus administratīvajā procedūrā. Tieši vispārējas nozīmes projektos kvalitātei ir jābūt prioritārai salīdzinājumā ar ātrumu. Vispārējas nozīmes projektu kvalitāte ievērojami ietekmēs ne tikai energoapgādes stabilitāti, bet arī cenas, ko maksā patērētāji. Līdztekus ieguldītāju interesēm svarīgs faktors, kas ietekmē uzņēmējdarbības attīstību attiecīgajā reģionā, ir arī izmaksas, kuras radīsies vietējiem MVU un iedzīvotājiem;

21.

rosina vispārējas nozīmes projektu plānošanā un īstenošanā radušās problēmas risināt virzienā no lejas uz augšu, tātad, ievērojot subsidiaritātes principu, un pēc iespējas rūpīgāk analizēt visas iespējas. Tikai tad, ja vietējās, reģionālās, valsts vai starptautiskās iestādes nespēj savlaicīgi vienoties, būtu jāiesaistās Eiropas projektu koordinatoram. Ir jau bijuši gadījumi, kad Eiropas vidutāja iesaistīšana bijusi noderīga. Eiropas koordinatora — palīga sarežģītu gadījumu risināšanā — esamība pati par sevi nav pretrunā subsidiaritātes principam. Taču viņa iecelšanai vai attiecīgā gadījumā pilnvaru termiņa pagarināšanai jānotiek, pamatojoties uz Padomes un Eiropas Parlamenta kopīgu lēmumu;

22.

piekrīt, ka ir lietderīgi izveidot vienu valsts atļauju piešķiršanas iestādi jeb “vienas pieturas aģentūru”. Jautājums par to, vai atļauju piešķiršanā piemērot integrēto jeb koordinēto regulējumu, būtu jāatstāj dalībvalstu kompetencē;

23.

atzinīgi vērtē ierosinātos noteikumus, kas attiecas uz pārrobežu izmaksu sadalījumu, iesaistot Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER). Tas pats sakāms par valstu regulatoru pienākumu stimulēt ieguldījumus vispārējas nozīmes projektos, paredzot attiecīgas kompensācijas. Šiem stimuliem ir jāatbilst riskiem;

24.

uzskata, ka vispārējas nozīmes projektu saraksts ir regulāri jāpārskata un jāpielāgo prasībām, kas mainījušās;

C.    Sabiedrības atbalsts

25.

īpaši norāda, ka mūsu vērienīgo enerģētikas un klimata mērķu sasniegšanai nepieciešamos tehniskos priekšnoteikumus var sekmīgi radīt vienīgi ar sabiedrības atbalstu — un nekādā gadījumā pretēji tās gribai. Tādēļ ļoti atzinīgi vērtējama ir iedzīvotāju, kopienu un pašvaldību savlaicīga informēšana, iesaistīšana un līdzdalība;

26.

uzsver: lai pārietu uz elektroenerģijas ražošanu, kas nerada daudz oglekļa dioksīda emisiju, tīkla struktūra ir jāmaina. Jaunu mazo enerģijas ražotāju pieslēgšana zema un vidēja sprieguma tīkliem un to vieda pārvaldība daudzos gadījumos var notikt, neveicot pasākumus, kas izmaina ainavu, turpretī, lai pabeigtu jaunas Eiropas mēroga maksimālā sprieguma maģistrāles, nav iespējams izvairīties no jaunu elektrolīniju būves. Galvenokārt jāceļ elektrolīnijas, lai veidotu savienojumus ar valstīm, kuras spēj nodrošināt elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem. Tā kā minēto sistēmu būvniecības izmaksas beigās būs jāsedz klientiem, to tehniskajai īstenošanai jābūt, cik vien iespējams, viedai un efektīvai. Tas nozīmē arī, ka līdz minimumam jāsamazina izmaiņas ainavā. Šī saistība cilvēkiem jāskaidro pēc iespējas savlaicīgi un neatlaidīgi;

27.

rosina valstu valdības radīt stimulus, kas ir piemēroti, lai taisnīgi kompensētu iedzīvotājiem, vietējām kopienām un pašvaldībām radīto nenovēršamo kaitējumu. Pieredze, kas gūta pašvaldībās, kuras jau agrāk skāruši šādu apmēru jaunuzbūvēti projekti, liecina, ka noteiktajā termiņā pabeigtas plānošanas un celtniecības svarīgi priekšnoteikumi ir pārredzamība un projekta attīstītāja kontaktpersonas pastāvīga atrašanās uz vietas;

28.

uzsver, ka izstrādājamā rokasgrāmata ir svarīgs palīglīdzeklis iedzīvotāju informēšanai par infrastruktūras un viedo tīklu attīstīšanas priekšrocībām, proti, apgādes drošību, siltumnīcefekta gāzu samazināšanu un energoefektivitāti. Minētajā informācijā nedrīkst noklusēt zaudējumus. Vienīgi tad, ja būs pieejama pilnīga un pārredzama informācija, sabiedrība varēs izprast projekta nozīmīgumu un vieglāk pieņemt tā iespējamās negatīvās sekas. Informācijas plūsmai jābūt pielāgotai konkrētajiem apstākļiem, un attiecīgajiem iedzīvotājiem jāsaņem lietderīgs izziņas materiāls;

29.

uzsver, ka līdztekus materiālo kompensāciju izmaksai tiem iedzīvotājiem, kopienām un pašvaldībām, ko projektu īstenošana skārusi visvairāk, sabiedrība jāinformē par veiktajiem piesardzības pasākumiem un jāiepazīstina ar sociālās un ekonomiskās ietekmes un ietekmes uz vidi novērtējumu. Lai turpmāk varētu gūt sabiedrības atbalstu enerģētikas tīklu paātrinātai būvniecībai, nepieciešamie priekšnoteikumi ir visaptveroša pārredzamība un taisnīga kompensāciju sistēma;

D.    Finansējums

30.

norāda uz Komisijas viedokli, ka līdzšinējie TEN-E finansēšanas instrumenti nav bijuši pietiekami efektīvi. Tāpēc tos paredzēts nomainīt ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu. No Regulā, ar ko izveido Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijas, minētajiem un daudzgadu finanšu shēmā paredzētajiem 50 miljardiem EUR enerģētikas nozare septiņos gados saņems 9,1 miljardu EUR. Tādējādi būs iespējams nodrošināt līdzekļus pētījumiem un finanšu instrumentiem, ar kuriem finansē elektroenerģijas, gāzes un oglekļa dioksīda projektus, kā arī piešķirt zaudētās subsīdijas tiem elektroenerģijas un gāzes projektiem, kuri pozitīvi ietekmē energoapgādes drošību, solidaritāti un inovāciju, kuru uzņēmējdarbības plāni pierāda, ka tiem trūkst rentabilitātes, un attiecībā uz kuriem izlemts par pārrobežu izmaksu sadali. Tiesības uz atbalstu zaudēto subsīdiju dēļ ir arī viedajiem tīkliem un viedajām mērierīcēm, kā arī oglekļa dioksīda projektiem, kuru rentabilitāti nevar pierādīt;

31.

atzinīgi vērtē to, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentā lielāka uzmanība ir pievērsta enerģētikas jomā nozīmīgiem, taču komerciāli ne tik izdevīgiem infrastruktūras projektiem. Šādu projektu sekmīga īstenošana ievērojami veicinātu ES vienotā tirgus pilnveidošanu un energoapgādes stabilitāti;

32.

uzskata, ka Eiropas Komisijas vēstījums no enerģētikas politikas viedokļa ir nepareizs, jo lielākā daļa no 12 prioritārajiem infrastruktūras projektiem, ko finansēs Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments, ir saistīta ar gāzes un naftas vadiem, kuriem vajadzīgi ieguldījumi, kas atmaksāsies tikai pēc ilga laika, un līdz šim nav izskanējis pārliecinošs pamatojums, kā ES līdz 2020. gadam sasniedzamos mērķus un līdz 2030. un 2050. gadam sasniedzamos tālejošākos klimata aizsardzības mērķus var saskaņot ar to, ka noteiktajās prioritātēs tik liela uzmanība veltīta fosilajiem enerģijas avotiem;

33.

uzsver: lai ES sasniegtu līdz 2020. gadam izvirzītos mērķus, līdztekus lielo tīklu, kas pārvadīs enerģiju, ātrākai paplašināšanai, kā norādīts Komitejas jau agrāk pieņemtajos atzinumos (CdR 160/2008 fin, CdR 8/2009 fin, CdR 244/2010 fin, CdR 312/2010 fin, CdR 7/2011 fin un CdR 104/2011 fin), vairāk būtu jāatbalsta viedu tīklu paplašināšana vietējā un reģionālajā līmenī. Cenas galalietotājiem jānosaka atkarībā no enerģijas ražošanas un pieprasījuma, izmantojot enerģijas patēriņa datorizētas pārvaldības sistēmu, lai stimulētu enerģijas taupīšanu un labāk saskaņotu decentralizēto enerģijas ražošanu un patēriņu. RK uzskata: ja enerģijas nodokļi ir viens no instrumentiem, kuru saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, dalībvalstis var izmantot klimata pārmaiņu ierobežošanai, iespēja ieviest diferencētus nodokļus nedrīkst aprobežoties ar reģioniem, bet tā jāattiecina arī uz vietējām pašvaldībām, kas arī ir atzītas par pilntiesīgām ES ilgtspējīgas attīstības procesa dalībniecēm. It īpaši dalībvalstīs, kurās vietējās pašvaldības dod ieguldījumu viedo tīklu attīstībā, lai veicinātu energoapgādes stabilitāti, samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas un paaugstinātu energoefektivitāti, vietējām pašvaldībām būtu jāļauj noteikt vispārējās enerģijas patēriņa nodokļa likmes, kas atšķiras no attiecīgā valsts līmeņa, ar noteikumu, ka tiek ievērota vienlīdzīga attieksme pret konkurējošiem enerģijas avotiem un šāda diferenciācija neietekmē vienotā tirgus netraucētu darbību un enerģijas produktu apriti Eiropas Savienībā;

34.

pauž lielas bažas par to, ka, neraugoties uz nepieciešamību integrēt atjaunojamo energoresursu tirgu, Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments nefinansēs hidroakumulācijas elektrostaciju projektus un citas tehnoloģijas. Šādas elektrostacijas dod iespēju uzglabāt no atjaunojamiem avotiem ražotu enerģiju, un tām ir ļoti liela nozīme, lai varētu kompensēt jaudas trūkumu, kas var rasties, izmantojot mainīgos enerģijas avotus, proti, vēju un Sauli;

35.

pauž nožēlu par to, ka Komisija diemžēl līdz šim vēl nav sīki izstrādājusi jaunos finanšu instrumentus, kas būs pieejami, sākot ar 2014. gadu. To izvēlē jāpievērš uzmanība to pievienotajai vērtībai. Tiem jāpapildina līdz šim ierastās subsīdijas un jāizveido vienota un saskaņota finansēšanas sistēma tādām tīkla nozarēm kā dzelzceļš, enerģētika un telekomunikācija. Šādas sistēmas pamatā jābūt pieredzei, kas gūta saistībā ar riska dalīšanas finanšu mehānismu, aizdevumu garantiju instrumentu un fondu “Marguerite”;

36.

atzīmē, ka finansējumu paredzēts nodrošināt gan ar pašu kapitāla un riska kapitāla instrumentiem, gan arī ar piesaistītā kapitāla instrumentiem. Pie tiem pieder garantijas starpniekiem, kas pēc tam nodrošina finansējumu saņēmējiem, kuriem ir grūtības ar finansējumu, kā arī riska dalīšana ar finanšu iestādēm, lai palielinātu finansējuma apjomu. Tajos ietilpst arī projektu obligācijas (“Project Bonds”);

37.

piekrīt ietekmes novērtējumā Komisijas paustajam viedoklim, ka ierosinātie finanšu instrumenti nekropļos finanšu tirgu, jo tie ir finansiāli dzīvotspējīgi, taču katrs atsevišķi tirgū nespēj iegūt pietiekamu finansējumu;

38.

norāda, ka tādējādi rodas zināma pretruna ar regulas 15. pantu, saskaņā ar kuru finansēšanas problēmas nav finanšu instrumentu piemērotības kritērijs;

39.

principā atzinīgi vērtē to, ka plānošanas periodā riska dalīšanai un pašu kapitāla instrumentiem jāiztērē līdz 20 % no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta budžeta. Tādējādi, rūpīgi plānojot, tiek paplašinātas finansēšanas iespējas un atšķirībā no zaudētajām subsīdijām vienlaikus veicināta uzņēmumu ieinteresētība. Tomēr jānodrošina, ka, veicot vispārējas nozīmes projektu izmaksu lietderības analīzi, kā arī vērtējot to komerciālo dzīvotspēju, tiek piemēroti stingri kritēriji;

40.

uzskata, ka kritiski jāizvērtē ierosināto finanšu instrumentu piemērotība enerģētikas tīklu paplašināšanas projektiem;

41.

uzsver nepieciešamību pielāgot atbilstības kritērijus Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam, lai nodrošinātu tālāko reģionu piekļuvi tādu projektu finansējumam, kuru mērķis ir palielināt šo reģionu enerģētisko neatkarību;

E.    Projektu obligācijas

42.

atzīmē, ka 2012.–2013. gadā EIB vadībā paredzēts izmēģināt projektu obligāciju iniciatīvu. Tie varētu būt projekti, kuru plānošana TEN-E pamatnostādņu kontekstā jau ir būtiski pavirzījusies uz priekšu. Ietekmes novērtējumā Komisija prognozē, ka izmēģinājuma posmā par piemērotu atzīs tikai vienu enerģētikas projektu;

43.

piekrīt Eiropas Enerģijas regulatoru padomes (CEER) viedoklim, ka projektu obligācijas ieguldījumiem esošajos tīklos ir izmantojamas tikai noteiktos apstākļos, jo norobežošana ir problemātiska. Tās varētu būt lietderīgs instruments attiecībā uz savienojumiem ar jūrā izvietotām iekārtām un pārrobežu savienojumu līnijām;

44.

norāda, ka šis projektu finansēšanas paņēmiens tīkla operatoriem līdz šim vēl ir neierasts. Tāpēc, iespējams, paies laiks, līdz ieguldītāji akceptēs šo jauno kapitāla veidu. Komisijai un EIB vajadzētu izvēlēties rūpīgi aprēķinātus projektus, lai iegūtu potenciālo ieguldītāju uzticību. Par mērķi jāizvirza tāda kredītvērtējuma reitinga panākšana, lai par obligācijām ieinteresētos arī lieli institucionāli ieguldītāji;

45.

no budžeta līdzekļu izlietojuma aspekta principā pozitīvi vērtē to, ka papildinot zaudētās subsīdijas, tagad tiks izmantoti arī finanšu instrumenti. Tomēr jānodrošina, ka tiek finansēti tikai tie projekti, pēc kuriem ir faktiska vajadzība, tātad, kuri ir nepieciešami un kuriem, kā liecina pierādījumi, nepiemīt komerciāla dzīvotspēja. Nekādā gadījumā nevajadzētu pārāk daudz atbalstīt jau tāpat dzīvotspējīgus projektus, tādējādi izspiežot privāto finansējumu. Īpaši svarīgi ir nodrošināt, ka subordinētu aizņēmumu kapitālu saņem tikai tādi projekti, kas ir ticami aprēķināti. Nekādā gadījumā nedrīkst radīt mākslīgu tirgu, kurš pastāv, tikai pateicoties ES līdzfinansējumam, un kurā vienmēr jāiegulda jauni līdzekļi, lai novērstu maksātnespēju. It īpaši izmēģinājuma posmā regulāri jāpārbauda, vai alternatīvas atbalsta metodes nav ekonomiski izdevīgākas. Plānoto obligāciju vietā varētu izskatīt sindicētā finansējuma iespējas;

46.

uzsver, ka galvenokārt uzņēmumiem arī turpmāk jāfinansē enerģētikas infrastruktūras paplašināšana, kas atzīta par steidzami nepieciešamu. ES un dalībvalstu uzdevums ir atbalstīt infrastruktūras pasākumus un radīt tirgus dalībniekiem nepieciešamos priekšnosacījumus. Lai kliedētu šaubas par nepieciešamo kopējo ieguldījumu apjomu, Komisijai būtu jācenšas sagatavot konkrētākas aplēses. Ar atbilstošiem tīkla tarifiem noteikti jānodrošina, ka ienākumi no ieguldītā kapitāla atbilst tirgus prasībām;

F.    Mijiedarbība ar citām ES regulām

47.

atbalsta Komisijas ieceri, optimizējot atļauju piešķiršanas procedūru, kuru koordinē tikai viena dalībvalsts iestāde, ātrāk īstenot vispārējas nozīmes projektus, taču ar nosacījumu, ka šajā procedūrā pietiekamā mērā tiek ņemtas vērā valstu līmeņa plānošanas procedūras. Tāpēc prioritāriem projektiem tiek noteikts īpašs statuss. Priekšlikumā regulai lielākā uzmanība būtībā ir veltīta procedūru un organizatoriskiem jautājumiem;

48.

atzīmē, ka būtu ievērota konsekvence, ja minētajam prioritārajam statusam pielāgotu materiālos standartus, kas attiecas uz vispārējas nozīmes projektiem. Priekšlikums regulai tā pašreizējā redakcijā nenodrošina būtisku atvieglojumu. Ņemot vērā ES Dzīvotņu direktīvas un Ūdens pamatdirektīvas prasības, projektiem gan jābūt pamatotiem ar sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm. Taču tas nedrīkst skart iepriekš minēto noteikumu materiālos priekšnosacījumus. Šajā ziņā priekšlikums regulai ir pretrunīgs. Nemainīga palikusi prasība, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 92/43/EK 6. panta 4. punktu ir nepieciešams Komisijas atzinums, kaut arī Komisijai ir jāizstrādā vispārējas nozīmes projektu saraksts. Šī divkāršā pārbaude nav vajadzīga;

49.

norāda, ka gadījumos, kad atļauju piešķiršanas procedūrā ir norādīti termiņi, galvenā atbildība par procedūru optimizēšanu tiek uzticēta valstu un reģionālajām iestādēm, kuras izsniedz atļauju un kurām pienācīgi jāievēro attiecīgā projekta prioritārais statuss. Turpretim ES noteiktie materiālie standarti pamatā ir saglabāti. Eiropas Komisijai sadarbībā ar iestādēm, kas izsniedz atļauju, būtu jāizstrādā praktiski priekšlikumi, kā minētās pamatnostādnes īstenojamas, un, izstrādājot priekšlikumus, jāievēro praktiskā prasība nodrošināt efektīvas un pārredzamas procedūras.

Briselē, 2012. gada 19. jūlijs

Reģionu komitejas priekšsēdētāja

Mercedes BRESSO


Top