–

Vapo Atlantic SA vārdā – N. Franco Bruno, R. Leandro Vasconcelos un M. Martins Pereira, advogados,

–

Entidade Nacional para o Setor Energético E.P.E. vārdā – G. Capitão, advokāts,

–

Portugāles valdības vārdā – P. Barros da Costa, M. Branco, C. Chambel Alves un J. Reis Silva, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Braga da Cruz, B. De Meester un M. Escobar Gómez, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (OV 1998, L 204, 37. lpp.), kura grozīta ar Padomes 2006. gada 20. novembra Direktīvu 2006/96/EK (OV 2006, L 363, 81. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 98/34”), 1. panta 3. punktu, 8. panta 1. punktu un 10. panta 1. punkta trešo ievilkumu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/70/EK (1998. gada 13. oktobris), kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/12/EEK (OV 1998, L 350, 58. lpp.), kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/30/EK (OV 2009, L 140, 88. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 98/70”), 7.a panta 2. punktu, Direktīvas 2009/30 4. panta 1. punkta otro daļu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (OV 2009, L 140, 16. lpp.) 3. panta 4. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Vapo Atlantic SA un Entidade Nacional para o Setor Energético E.P.E. (Valsts enerģētikas nozares iestāde; turpmāk tekstā – “valsts iestāde”) par minētās iestādes lēmumu, ar ko Vapo Atlantic ir uzdots samaksāt finansiālu kompensāciju par to, ka minētā sabiedrība nav pierādījusi, ka autotransporta degvielai, ko tā nodevusi patēriņam 2020. gada otrajā ceturksni, bija biodegvielas piejaukums.

3

Direktīvas 98/34 1. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..].”

4

Šīs direktīvas 8. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Saskaņā ar 10. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu. Šajā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja tas jau nav paskaidrots projektā.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 10. panta 1. punkts trešo ievilkumu:

“8. un 9. pants neattiecas uz tiem dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem vai brīvprātīgiem nolīgumiem, ar kuru palīdzību dalībvalstis:

6

Direktīvas 98/70 7.a panta “Siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšana” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis izraugās piegādātāju vai piegādātājus, lai kontrolētu aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju uz vienu enerģijas vienību piegādātās degvielas vai enerģijas. Attiecībā uz elektroenerģijas piegādātājiem, kas to piegādā autotransporta līdzekļiem, dalībvalstis nodrošina, ka minētie piegādātāji var apņemties veicināt emisijas samazināšanu saskaņā ar 2. punktā noteiktajām saistībām, ja viņi var pierādīt, ka spēj pienācīgi noteikt un uzraudzīt piegādātās elektroenerģijas daudzumu izmantošanai minētajos transportlīdzekļos.

No 2011. gada 1. janvāra piegādātāji dalībvalsts norādītajai iestādei katru gadu ziņo par siltumnīcefekta gāzu intensitāti degvielā un piegādātās enerģijas daudzumu katrā dalībvalstī, sniedzot vismaz informāciju par:

Dalībvalstis nodrošina ziņojumu pārbaudi.

Vajadzības gadījumā Komisija izstrādā pamatnostādnes šā punkta piemērošanai.

2.   Dalībvalstis pieprasa piegādātājiem līdz 2020. gada 31. decembrim cik vien iespējams pakāpeniski par 10 % samazināt aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju uz vienu piegādātās degvielas vai enerģijas vienību, par pamatu ņemot 5. punkta b) apakšpunktā minēto degvielas pamatstandartu. Šis samazinājums sasniedz:

7

Direktīvas 2009/30 8. un 9. apsvērumā ir noteikts:

8

Direktīvas 2009/30 4. pantā “Transponēšana” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai vēlākais līdz 2010. gada 31. decembrim izpildītu šīs direktīvas prasības.

Dalībvalstis dara zināmu Komisijai šo pasākumu tekstu.

Kad dalībvalstis pieņem šos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.”

9

Direktīva 2009/28 no 2021. gada 1. jūlija ir atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/2001 (2018. gada 11. decembris) par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (OV 2018, L 328, 82. lpp.). Tomēr pamatlietā, ņemot vērā tās faktisko apstākļu rašanās laiku, ir piemērojamas Direktīvas 2009/28 tiesību normas.

10

Direktīvas 2009/28 8. un 9. apsvērumā ir noteikts:

11

Direktīvas 2009/28 1. pantā “Priekšmets un darbības joma” ir paredzēts:

“Ar šo direktīvu izveido vienotu sistēmu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanas veicināšanai. Tajā paredz valstu obligātos mērķus no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas kopējā īpatsvara sasniegšanai elektroenerģijas bruto galapatēriņā, kā arī mērķi šādas enerģijas īpatsvaram transporta nozarē. [..]”

12

Direktīvas 2009/28 3. panta “Valsts vispārējie obligātie mērķi un pasākumi saistībā ar enerģijas izmantošanu no atjaunojamajiem energoresursiem” 4. punktā ir noteikts:

“Katra dalībvalsts nodrošina, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars visā transportā 2020. gadā ir vismaz 10 % no enerģijas galapatēriņa transportā attiecīgajā dalībvalstī.

[..]”

13

Tās pēdējā spēkā esošajā redakcijā Direktīva 2009/28 tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/1513 (2015. gada 9. septembris) (OV 2015, L 239, 1. lpp.), kurā saskaņā ar tās 4. panta 1. punktu ir paredzēts, ka ar šo direktīvu izdarītie grozījumi dalībvalstīm ir jātransponē vēlākais līdz 2017. gada 10. septembrim un dalībvalstīm ir arī pienākums nekavējoties paziņot Komisijai minēto noteikumu tekstu.

14

2010. gada 25. oktobraDecreto‑Lei n.°117/2010 (Dekrētlikums Nr. 117/2010), kas grozīts ar 2012. gada 17. janvāraDecreto‑Lei n.°6/2012 (Dekrētlikums Nr. 6/2012) (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 117/2010”), 11. panta 1. punktā ir noteikts:

“Vienībām, kuras nodod patēriņam autotransporta degvielu, iesniedzot deklarācijas par nodošanu patēriņam atbilstoši ar 2010. gada 21. jūnija Dekrētlikumā Nr. 73/2010 apstiprinātajam Akcīzes nodokļa kodeksam, kas grozīts ar 2010. gada 31. decembra Likumu Nr. 55‑A/2010 [..], attiecībā uz autotransporta degvielas daudzumiem, ko tās nodevušas patēriņam, izņemot sašķidrināto naftas gāzi (SNG) un dabasgāzi, ir jāveicina biodegvielas piejaukuma mērķu izpilde šādās procentuālajās daļās no enerģētiskā satura:

15

Dekrētlikuma Nr. 6/2012 preambulā ir noteikts, ka “Dekrētlikumā Nr. 117/2010 [..], ar ko valsts tiesībās daļēji ir transponēta [Direktīva 2009/28] un [Direktīva 2009/30], ir paredzēti biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas un izmantošanas ilgtspējības kritēriji, mehānismi biodegvielas izmantošanas veicināšanai sauszemes transportlīdzekļos un noteiktas obligātā biodegvielas piejaukuma robežvērtības”.

16

Vapo Atlantic ir sabiedrība, kas darbojas degvielas tirgū Portugālē.

17

Tā kā Vapo Atlantic ir reģistrēta saņēmēja nodokļu statuss, tā neatbilst likumiskajiem nosacījumiem, lai biodegvielu fiziski pievienotu autotransporta degvielai, ko tā nodod patēriņam Portugālē. Tāpēc tā no Spānijā reģistrētas sabiedrības iegādājas šādu degvielu, kuras sastāvā ir biodegviela tādā daudzumā, kāds atbilst Spānijas tiesiskā regulējuma noteikumiem.

18

Vapo Atlantic nav iesniegusi valsts iestādei nevienu pierādījumu, ka Eiropas Komisija būtu apstiprinājusi sabiedrības, no kuras prasītāja iegādājas autotransporta degvielu Spānijā, piemēroto brīvprātīgās sertifikācijas sistēmu.

19

2020. gada otrajā ceturksnī Vapo Atlantic nodeva patēriņam 7582 tonnas autotransporta degvielas.

20

Valsts iestāde konstatēja, ka pretēji Dekrētlikumā Nr. 117/2010 paredzētajam pienākumam, Vapo Atlantic nebija neviena biodegvielas sertifikāta, lai gan tai bija jābūt vismaz 758 sertifikātiem, lai pierādītu, ka tā bija izpildījusi pienākumu par 10 % biodegvielas piejaukumu autotransporta degvielai, ko tā bija nodevusi patēriņam 2020. gada otrajā ceturksnī.

21

Tāpēc valsts iestāde pieņēma lēmumu, ar ko Vapo Atlantic tika uzdots samaksāt summu 908084 EUR kā finansiālu kompensāciju, pamatojoties uz to, ka šī sabiedrība nebija pierādījusi, ka autotransporta degvielai, ko tā bija nodevusi patēriņam 2020. gada otrajā ceturksnī, ir biodegvielas piejaukums, tādējādi pārkāpjot Dekrētlikuma Nr. 117/2010 11. panta 1. punktu.

22

Vapo Atlantic apstrīdēja šo lēmumu Tribunal Administrativo e Fiscal de Braga (Bragas Administratīvās un nodokļu lietu tiesa, Portugāle), kas ir iesniedzējtiesa.

23

Iesniedzējtiesa norāda – šķiet, ka šī sprieduma 21. punktā minētais valsts tiesiskā regulējuma projekts pirms tā publicēšanās un stāšanās spēkā nav ticis paziņots Komisijai.

24

Iesniedzējtiesai būtībā rodas jautājums par Direktīvas 98/34 tiesību normu interpretāciju, lai noteiktu, vai minētais tiesiskais regulējums ir “tehnisks noteikums”, kas bija jāpaziņo Komisijai.

25

Pirmkārt, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai Dekrētlikuma Nr. 117/2010 11. panta 1. punktu, kurā ir vienīgi paredzēts biodegvielas piejaukuma procentuālais daudzums autotransporta degvielai, kas tiek nodota patēriņam, nenosakot nekādas biodegvielas īpašības, var uzskatīt par “tehnisku noteikumu” Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkta izpratnē un konkrētāk – vai tas ir uzskatāms par “citām prasībām” 1. panta 4. punkta izpratnē.

26

Otrkārt, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai Dekrētlikuma Nr. 117/2010 11. panta 1. punkts var ietilpt minētās direktīvas 8. panta 1. punktā paredzētajā izņēmumā, ciktāl ar šo valsts tiesību normu “pārņem visu [..] Eiropas standarta tekstu”. Direktīvas 98/70 7.a panta 2. punktā dalībvalstīm esot noteikts pienākums pieprasīt piegādātājiem cik vien iespējams pakāpeniski par 10 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju.

27

Treškārt, iesniedzējtiesa vaicā, vai uz Dekrētlikuma Nr. 117/2010 11. panta 1. punktu attiecas Direktīvas 98/34 10. panta 1. punkta trešais ievilkums, ņemot vērā Direktīvas 2009/30 4. panta 1. punkta otro daļu un Direktīvas 2015/1513 4. panta 1. punktu. Pēdējās divas tiesību normas varētu vērtēt kā “saistošos Kopienas tiesību aktos paredzētās drošības klauzulas” Direktīvas 98/34 10. panta 1. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

28

Ceturtkārt, minētajai tiesai pakārtoti rodas jautājums par sekām, kādas izriet no Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktā paredzētā pienākuma paziņot Komisijai tiesiskā regulējuma projektu neizpildes. Iesniedzējtiesa principā atzīst, ka valsts tiesību normu nepaziņošana saskaņā ar minēto direktīvas noteikumu nozīmē, ka tās nav piemērojamas. Tomēr tai šajā ziņā rodas šaubas, jo šāda interpretācija nozīmētu, ka vispārēji netiek izpildīts pienākums par biodegvielas piejaukumu autotransporta degvielai, kas tiek nodota patēriņam. Šāda interpretācija ne tikai apdraudētu valsts noteikto mērķi, bet arī Eiropas mērķi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un veicināt atjaunojamos energoresursus.

29

Šādos apstākļos Tribunal Administrativo e Fiscal de Braga (Bragas Administratīvās un nodokļu lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30

Valsts iestāde uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, jo noteikumu, kuru interpretāciju lūdz iesniedzējtiesa, formulējums esot skaidrs un tāpēc nekādi paskaidrojumi nav nepieciešami.

31

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka saistībā ar LESD 267. pantā noteikto procedūru tikai valsts tiesa, kura iztiesā lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt nolēmumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tāpēc Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Sumal, C‑882/19, EU:C:2021:800, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Šajā gadījumā pietiek konstatēt – kā arī izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu –, ka uzdotajiem jautājumiem ir tieša saikne ar strīdu pamatlietā un ka tie ir atbilstoši, lai iesniedzējtiesa varētu minēto strīdu izskatīt. Šajā lūgumā turklāt ir pietiekami daudz elementu, lai noteiktu šo jautājumu tvērumu un sniegtu uz tiem lietderīgu atbildi.

33

Katrā ziņā valsts tiesai nekādi nav aizliegts uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu, uz kuru, vienas no pamatlietas pusēm ieskatā, atbilde nerada nekādas pamatotas šaubas. Tādējādi, pat pieņemot, ka tas tā būtu, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā ietverti šie jautājumi, tomēr nekļūst nepieņemams (spriedums, 2021. gada 14. oktobris, Viesgo Infraestructuras Energéticas, C‑683/19, EU:C:2021:847, 26. punkts).

34

Tāpēc lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

35

Vispirms jānorāda, ka pamatlietā Vapo Atlantic tika uzdots samaksāt finansiālu kompensāciju, pamatojoties uz to, ka tā ir pārkāpusi Dekrētlikuma Nr. 117/2010 11. panta 1. punktu, jo šī sabiedrība nebija izpildījusi pienākumu iesniegt sertifikātus, ar kuriem var pierādīt, ka autotransporta degvielai, ko tā bija nodevusi patēriņam 2020. gada otrajā ceturksnī, ir biodegvielas piejaukums.

36

Šajā ziņā, lai arī iesniedzējtiesa pirmajā jautājumā formāli atsaucas uz Direktīvas 98/34 1. panta 3. punktu, no tās uzdotā jautājuma formulējuma izriet, ka tā vaicā, vai valsts tiesiskajā regulējumā uzliktais pienākums ietilpst jēdziena “citas prasības” piemērošanas jomā šīs direktīvas 1. panta 4. punkta izpratnē, un tātad – vai to var uzskatīt par “tehnisku noteikumu” minētas direktīvas 1. panta 11. punkta izpratnē.

37

Tāpēc jāuzskata, ka ar pirmo un ceturto jautājumu, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 98/34 1. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts mērķis attiecībā uz 10 % biodegvielas piejaukumu autotransporta degvielai, ko saimnieciskās darbības subjekts nodod patēriņam konkrētajā gadā, ietilpst jēdzienā “citas prasības” šīs direktīvas 1. panta 4. punkta izpratnē un tādējādi ir “tehnisks noteikums” minētās direktīvas 1. panta 11. punkta izpratnē, un kura tiesību normas var piemērot privātpersonām tikai tad, ja tā projekts ir paziņots atbilstoši šīs pašas direktīvas 8. panta 1. punktam.

38

Pirmkārt, ir jānorāda, ka jēdziens “citas prasības” Direktīvas 98/34 1. panta 4. punktā ir definēts kā “prasība, kas nav tehniska specifikācija, kas izvirzīta ražojumam, lai īpaši aizsargātu patērētājus vai vidi, un kas ietekmē tās dzīves ciklu pēc laišanas tirgū, piemēram, izmantošanas, atkārtotas pārstrādāšanas, atkārtotas izmantošanas vai iznīcināšanas nosacījumi, ja šādi nosacījumi var būtiski ietekmēt ražojuma sastāvu vai īpašības, vai tā realizāciju”.

39

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šajā kategorijā ietilpst tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts nosacījums, kas var būtiski ietekmēt preces sastāvu, raksturu vai tirdzniecību, jo šīs “citas prasības” attiecas uz prasībām, kuras radušās, ņemot vērā attiecīgās preces dzīves ciklu pēc tās laišanas tirgū, un it īpaši attiecas uz tās izmantošanu (spriedums, 2020. gada 28. maijs, ECO‑WIND Construction, C‑727/17, EU:C:2020:393, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šajā gadījumā iesniedzējtiesas jautājumi attiecas uz valsts tiesisko regulējumu, kurā saimnieciskās darbības subjektiem, kuri nodod patēriņam autotransporta degvielu, izņemot sašķidrināto naftas gāzi vai dabasgāzi, ir prasīts ievērot mērķi attiecībā uz biodegvielas piejaukumu autotransporta degvielas ikgadējiem daudzumiem, ko tie nodod patēriņam, proti, 2020. gadā šis mērķis bija 10 %. Lai arī šajā tiesiskajā regulējumā nav nedz precizēts attiecīgās autotransporta degvielas veids, nedz arī noteikts biodegvielas procentuālais daudzums, kāds jāpievieno autotransporta degvielai, nedz arī noteikts pievienojamās biodegvielas veids, tajā paredzētā prasība, kas ieviesta vides aizsardzības nolūkā, attiecas uz autotransporta degvielas aprites ciklu pēc tās laišanas tirgū un var būtiski ietekmēt minētās preces tirdzniecību, jo tajā paredzētā biodegvielas piejaukuma pienākuma neizpilde var nozīmēt, ka var tikt noteikts pienākums samaksāt finansiālu kompensāciju.

41

No tā izriet, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts mērķis attiecībā uz 10 % biodegvielas piejaukumu autotransporta degvielai, ko saimnieciskās darbības subjekts nodevis patēriņam 2020. gadā, ietilpst jēdzienā “citas prasības” Direktīvas 98/34 1. panta 4. punkta izpratnē un tādējādi ir “tehnisks noteikums” šīs direktīvas 1. panta 11. punkta izpratnē.

42

Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Direktīvas 98/34 mērķis ir ar preventīvu kontroli aizsargāt preču brīvu apriti, kas ir viens no Savienības pamatiem. Šāda kontrole ir lietderīga, ciktāl tehniskie noteikumi, uz kuriem attiecas šī direktīva, var radīt šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm; šādi šķēršļi ir pieļaujami tikai tad, ja tie ir nepieciešami obligātu, uz sabiedrības interešu aizsardzību vērstu prasību izpildei (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 30. aprīlis, CIA Security International, C‑194/94, EU:C:1996:172, 40. punkts, un 2012. gada 19. jūlijs, Fortuna u.c., C‑213/11, C‑214/11 un C‑217/11, EU:C:2012:495, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43

Šajā kontekstā Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktā ir paredzēts, ka principā dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu. Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka 8. panta 1. punktā paredzētā paziņošanas pienākuma neizpilde tiek uzskatīta par būtisku procedūras pārkāpumu, tādējādi attiecīgie tehniskie noteikumi kļūst nepiemērojami un uz tiem nevar atsaukties attiecība pret privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 30. aprīlis, CIA Security International, C‑194/94, EU:C:1996:172, 54. punkts).

44

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 98/34 1. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts mērķis attiecībā uz 10 % biodegvielas piejaukumu autotransporta degvielai, ko saimnieciskās darbības subjekts nodod patēriņam konkrētajā gadā, ietilpst jēdzienā “citas prasības” Direktīvas 98/34 1. panta 4. punkta izpratnē, un tātad ir uzskatāms par “tehnisku noteikumu” šīs direktīvas 1. panta 11. punkta izpratnē, un uz tā tiesību normām attiecībā pret privātpersonām var atsaukties tikai tad, ja tā projekts ir paziņots atbilstoši minētās direktīvas 8. panta 1. punktam.

45

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesisko regulējumu, kura mērķis ir transponēt Direktīvas 98/70 7.a panta 2. punktu atbilstoši Direktīvas 2009/28 3. panta 4. punktā ietvertajam mērķim, var uzskatīts par tādu, ar ko pārņem visu Eiropas standarta tekstu Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkta izpratnē un tāpēc tam nav piemērojams šajā tiesību normā paredzētais paziņošanas pienākums.

46

Šajā ziņā saskaņā ar Direktīvas 98/34 1. panta 6. punktu “standarts” šīs direktīvas izpratnē ir tehnisks parametrs, ko apstiprinājusi atzīta standartizācijas iestāde – atbilstība tam nav obligāta un tas ietilpst starptautisko standartu, Eiropas standartu vai valsts standartu kategorijā. “Eiropas standarts” šajā tiesību normā ir definēts kā standarts, ko pieņēmusi Eiropas standartizācijas iestāde un kas darīts pieejams plašai sabiedrībai,

47

Tātad no šīm definīcijām izriet, ka jēdziena “Eiropas standarts”, interpretējot to tehnisko noteikumu un konkrētāk Direktīvas 98/34 kontekstā, piemērošanas joma attiecas tikai uz Eiropas standartizācijas iestādes pieņemtiem standartiem.

48

Nedz no Direktīvas 2009/28 3. panta 4. punkta, nedz Direktīvas 98/70 7.a panta 2. punkta neizriet, ka Savienības likumdevējs ar šo tiesību normu palīdzību būtu pieņēmis “Eiropas standartus” Direktīvas 98/34 1. panta 6. punkta izpratnē.

49

Pirmkārt, Direktīvas 2009/28 3. panta 4. punktā, ņemot vērā tās 8. un 9. apsvērumu, kā arī 1. pantu, ir tikai noteikti saistoši mērķi, saskaņā ar kuriem no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars visā transportā 2020. gadā ir vismaz 10 % no enerģijas galapatēriņa transportā ikvienā dalībvalstī, atstājot dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz pasākumiem, kurus tās uzskata par piemērotiem šī mērķa sasniegšanai.

50

Otrkārt, Direktīvas 98/70 7.a panta 2. punktā ir konkretizēta Savienības likumdevēja griba par 10 % samazināt aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju uz vienu piegādātās degvielas vai enerģijas vienību. Tomēr – kā izriet no šīs tiesību normas kopsakarā ar Direktīvas 2009/30 8. un 9. apsvērumu – dalībvalstīm ir saglabāta rīcības brīvība panākt šo samazinājumu, izmantojot biodegvielu vai alternatīvu degvielu, kā arī samazinot blakusproduktu novadīšanu.

51

No tā izriet, ka nedz Direktīvas 2009/28 3. panta 4. punktā, nedz Direktīvas 98/70 7.a panta 2. punktā nav noteikts “standarts” Direktīvas 98/34 1. panta 6. punkta izpratnē.

52

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesisko regulējumu, kura mērķis ir transponēt Direktīvas 98/70 7.a panta 2. punktu atbilstoši Direktīvas 2009/28 3. panta 4. punktā ietvertajam mērķim, nevar uzskatīt par tādu, ar ko pārņem visu Eiropas standarta tekstu Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkta izpratnē un tāpēc tam nav piemērojams šajā tiesību normā paredzētais paziņošanas pienākums.

53

Vispirms jānorāda, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums stājās spēkā 2012. gada 18. janvārī, savukārt Direktīva 2015/1513, uz kuru iesniedzējtiesa atsaucas trešajā jautājumā, saskaņā ar tās 5. pantu stājās spēkā 2015. gada 5. oktobrī. Šādos apstākļos minētā direktīva nav jāņem vērā, lai atbildētu uz šo jautājumu.

54

Tāpēc ir jāuzskata, ka iesniedzējtiesa ar trešo jautājumu būtībā vaicā, vai Direktīvas 2009/30 4. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma ir saistošā Savienības tiesību aktā paredzēta drošības klauzula Direktīvas 98/34 10. panta 1. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

55

Ir jānorāda, ka Direktīvas 2009/30 4. panta 1. punkta pirmajās divās daļās ir tikai paredzēts termiņš, līdz kuram dalībvalstīm ir jātransponē minētā direktīva, proti, vēlākais līdz 2010. gada 31. decembrim, izmantojot šajā ziņā vajadzīgos normatīvos un administratīvos aktus un vienlaicīgi pieprasot tām nekavējoties paziņot Komisijai šo noteikumu tekstu. Savukārt šīs tiesību normas trešajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstis, pieņemot šos noteikumus, atsaucas uz Direktīvu 2009/30.

56

Nekas Direktīvas 2009/30 4. panta 1. punkta formulējumā neliecina par to, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies iekļaut tajā drošības klauzulu LESD 114. panta 10. punkta izpratnē un ka dalībvalstis to būtu varējušas izmantot.

57

Šajā ziņā pēdējā minētajā tiesību normā ir paredzēts, ka saskaņošanas pasākumos vajadzības gadījumā paredz drošības klauzulu, kas ļauj dalībvalstīm viena vai vairāku LESD 36. pantā minētu un ar ekonomiku nesaistītu iemeslu dēļ veikt provizoriskus pasākumus, attiecībā uz kuriem kontroli īsteno Savienība. No tā izriet, ka drošības klauzulai ir jābūt skaidri noteiktai saskaņošanas pasākumā. Direktīvas 2009/30 4. panta 1. punkts neatbilst šīm pazīmēm un tāpēc to nevar uzskatīt par drošības klauzulu.

58

No iepriekš minētā izriet, ka uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2009/30 4. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma nav saistošā Savienības tiesību aktā paredzēta drošības klauzula Direktīvas 98/34 10. panta 1. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

59

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: