—

Nomarchiaki Aftodioikisi Aitoloakarnanias Dimos Agriniou, Dimos Oiniádon, Emporiko kai Viomichaniko Epimelitirio Aitoloakarnanias, Enosi Agrotikon Synetairismon Agriniou, Aitoliki Etaireia Prostasias Topiou kai Perivallontos, Elliniki Ornithologiki Etaireia, Elliniki Etaireia gia tin prostasia tou Perivallontos kai tis Politistikis Klironomias, Dimos Mesologiou, Dimos Aitolikou, Dimos Inachou, Topiki Enosi Dimon kai Koinotiton Nomou Aitoloakarnanias, Pagkosmio Tameio gia ti Fysi WWF Ellas vārdā – C. Rokofyllos, G. Christoforidis, V. Dorovinis, N. Alevizatos, M. Asimakopoulou, E. Kiousopoulou un N. Chatzis, dikigoroi,

—

Nomarchiaki Aftodioikisi Trikalon vārdā – A. Tigkas, dikigoros,

—

Nomarchiaki Aftodioikisi Magnisias vārdā – X. Kontiadis, dikigoros,

—

Dimosia Epicheirisi Ilektrismou AE (DEI) vārdā – C. Synodinos un F.-A. Mouratian, dikigoroi,

—

Nomarchiaki Aftodioikisi Karditsas vārdā – A. Kormalis, dikigoros,

—

Nomarchiaki Aftodioikisi Larisas, Topiki Enosi Dimon kai Koinotiton tou Nomou Trikalon, Topiki Enosi Dimon kai Koinotiton tou Nomou Larisis, Topiki Enosi Dimon kai Koinotiton tou Nomou Karditsas, Techniko Epimelitirio Elladas – Perifereiako Tmima Kentrikis kai Dytikis Thessalias vārdā – S. Flogaïtis, A. Sinis un G. Sioiuti, dikigoroi,

—

Grieķijas valdības vārdā – G. Karipsiadis, C. Mitkidis un K. Kardakastanis, pārstāvji,

—

Norvēģijas valdības vārdā – K. Moe Winther un I. Thue, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – D. Recchia un S. Petrova, kā arī I. Chatzigiannis un P. Oliver, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 1. lpp., un labojums – OV 2006, L 113, 26. lpp.), Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvu 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 40. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvu 2003/35/EK (OV L 156, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 85/337”), Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīvu 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 197, 30. lpp.) un Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, ko cēlusi Nomarchiaki Aftodioikisi Aitoloakarnanias (Aitoloakarnania prefektūras administrācija), kā arī citas juridiskās personas pret Ypourgos Perivallontos, Chorotaxias kai Dimosion ergon (Vides, pilsētplānošanas un publisko būvdarbu ministrija), kā arī pret citām ministrijām par tiesību aktiem saistībā ar projektu par daļēju Ahelojas upes (Rietumgrieķija) augšteces novirzīšanu uz Pinejas upi Tesālijā.

3

Direktīvas 2000/60 preambulas 19., 20., 25. un 32. apsvēruma teksts ir šāds:

[..]

[..]

4

Minētās direktīvas 2. pantā ir definēti šādi jēdzieni:

“[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]”

5

Šīs pašas direktīvas 3. panta 1. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis identificē atsevišķus upju baseinus, kuri atrodas to teritorijā, un šīs direktīvas nolūkā iekļauj tos atsevišķos upju baseinu apgabalos. Mazus upju baseinus var savienot ar lielākiem upju baseiniem vai apvienot ar blakus esošajiem mazajiem baseiniem, lai attiecīgā gadījumā izveidotu atsevišķus upju baseinu apgabalus. Ja gruntsūdeņi pilnībā nesakrīt ar konkrētu upes baseinu, tos identificē un iekļauj tuvākajā vai vispiemērotākajā upju baseinu apgabalā. Piekrastes ūdeņus identificē un iekļauj tuvākajā vai vispiemērotākajā upju baseinu apgabalā vai apgabalos.

[..]

4.   Dalībvalstis nodrošina, lai visā upju baseinu apgabalā tiktu saskaņotas šīs direktīvas prasības 4. pantā noteikto vides aizsardzības mērķu sasniegšanai un jo īpaši visas pasākumu programmas. [..]”

6

Direktīvas 2000/60 4. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Ieviešot praksē pasākumu programmas, kas precizētas upju baseinu apsaimniekošanas plānos:

[..]

4.   Termiņus, kas noteikti 1. punktā, var pagarināt, lai pakāpeniski sasniegtu mērķus attiecībā uz ūdenstilpēm ar noteikumu, ka skartās ūdenstilpes stāvoklis turpmāk nepasliktinās, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

5   Dalībvalstis attiecībā uz konkrētām ūdenstilpēm var censties sasniegt mazāk stingrus vides aizsardzības mērķus nekā tos, kas noteikti 1. punktā, ja tos tā ietekmējusi cilvēku darbība, kā noteikts 5. panta 1. punktā, vai to dabīgais stāvoklis ir tāds, ka šo mērķu sasniegšana būtu neiespējama vai nesamērīgi dārga, un ja ir izpildīti visi šie nosacījumi:

6.   Ūdenstilpju stāvokļa īslaicīga pasliktināšanās nav šīs direktīvas prasību pārkāpums, ja tās pamatā ir dabīgi cēloņi vai nepārvarama vara, kas ir ārkārtas gadījums vai ko nav varēts pienācīgi paredzēt, jo īpaši ārkārtēji plūdi un ilgstošs sausums, vai arī negadījumu izraisīti apstākļi, ko nav varēts pienācīgi paredzēt, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:

7.   Dalībvalstis nepārkāpj šo direktīvu, ja:

un ir izpildīti visi šie nosacījumi:

8.   Piemērojot 3., 4., 5., 6. un 7. punktu, dalībvalsts nodrošina to, ka šī piemērošana pastāvīgi neizslēdz vai nekavē šīs direktīvas mērķu sasniegšanu citās ūdenstilpēs tajā pašā upju baseinu apgabalā un ir saskaņota ar citu Kopienas vides aizsardzības tiesību aktu īstenošanu.

9.   Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu to, ka jaunu noteikumu piemērošana, tostarp 3., 4., 5., 6. un 7. punkta piemērošana, garantē vismaz to pašu aizsardzības līmeni kā esošie Kopienas tiesību akti.”

7

Direktīvas 2000/60 5. panta 1. punktā ir noteikts:

Visas dalībvalstis nodrošina, ka katram upju baseinu apgabalam vai starptautiska upju baseina apgabala daļai, kas atrodas tās teritorijā:

tiek veikta saskaņā ar II un III pielikumā izklāstītajām specifikācijām un to pabeidz vismaz četrus gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.”

8

Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina reģistra vai reģistru izveidi visiem apgabaliem, kas atrodas katrā upes baseinā, kurš apzīmēts kā tāds, kam vajadzīga īpaša aizsardzība saskaņā ar īpašiem Kopienas tiesību aktiem virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzībai vai dzīvotņu un sugu, kas tieši atkarīgas no ūdens, saglabāšanai. Tās nodrošina reģistra pabeigšanu vēlākais četrus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.”

9

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 9. panta 1. punkta pirmo daļu:

“Dalībvalstis ievēro ūdens pakalpojumu izmaksu, tostarp vides aizsardzības un resursu izmaksu, atgūšanas principu, ņemot vērā ekonomisko analīzi, kas veikta saskaņā ar III pielikumu, un jo īpaši saskaņā ar principu, ka maksā piesārņotājs.”

10

Direktīvas 2000/60 11. panta 7. punkta teksts ir šāds:

“Pasākumu programmas īsteno vēlākais deviņus gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, un visi pasākumi darbojas vēlākais 12 gadus pēc minētās dienas.”

11

Šīs direktīvas 13. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina upes baseina apsaimniekošanas plāna izstrādi katram upju baseinu apgabalam, kas atrodas vienīgi to teritorijā.

[..]

4.   Upes baseina apsaimniekošanas plāns ietver VII pielikumā sīki izstrādāto informāciju.

5.   Upju baseinu apsaimniekošanas plānus var papildināt, izstrādājot sīkākas programmas un apsaimniekošanas plānus attiecībā uz apakšbaseinu, nozari, jautājumu vai ūdens tipu, lai risinātu konkrētus ūdens resursu apsaimniekošanas aspektus. Šo pasākumu īstenošana neatbrīvo dalībvalstis no citām to saistībām, kas paredzētas pārējā šīs direktīvas daļā.

6.   Upju baseinu apsaimniekošanas plānus publicē vēlākais deviņus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.

7.   Upju baseinu apsaimniekošanas plānus pārskata un vajadzības gadījumā koriģē vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā un reizi sešos gados turpmāk.”

12

Iepriekš minētās direktīvas 14. panta teksts ir šāds:

“Dalībvalstis veicina visu ieinteresēto pušu efektīvu iesaisti šīs direktīvas īstenošanā, jo īpaši upju baseinu apsaimniekošanas plānu izstrādē, pārskatīšanā un koriģēšanā. Dalībvalstis nodrošina to, ka par katru upes baseinu tiek publicēti un sabiedrībai, tostarp lietotājiem, novērojumu sniegšanai ir pieejami šādi dokumenti:

Pēc pieprasījuma tiek darīti pieejami pamatdokumenti un informācija, kas izmantota upes baseina apsaimniekošanas plāna izstrādei.

2.   Dalībvalstis nosaka vismaz sešu mēnešu ilgu laika posmu rakstveida piezīmju izteikšanai par minētajiem dokumentiem, lai nodrošinātu aktīvu iesaisti un apspriešanos.

3.   Direktīvas 1. un 2. punkts vienādi attiecas uz koriģētajiem upju baseinu apsaimniekošanas plāniem.”

13

Šīs pašas direktīvas 15. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nosūta upju baseinu apsaimniekošanas plānus un visas turpmākās korekcijas Komisijai un jebkādai citai attiecīgai dalībvalstij trīs mēnešu laikā no to publicēšanas:

2.   Dalībvalstis iesniedz kopsavilkuma ziņojumus par:

kas uzsāktas pirmā upes baseina apsaimniekošanas plāna nolūkā trīs mēnešu laikā pēc to pabeigšanas.

3.   Dalībvalstis trīs gadu laikā no katra 13. pantā noteiktā upes baseina apsaimniekošanas plāna vai tā korekcijas iesniedz starpziņojumu, kurā aprakstīta plānotās pasākumu programmas īstenošanas attīstība.”

14

Saskaņā ar Direktīvas 2000/60 24. panta 1. punkta pirmo daļu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, bija jāstājas spēkā dalībvalstīs vēlākais līdz 2003. gada 22. decembrim un par to nekavējoties bija jāinformē Komisija.

15

Direktīvas 85/337 1. panta teksts ir šāds:

“1.   Šī direktīva attiec[a]s uz to valsts un privāto projektu ekoloģiskās ietekmes novērtējumu, kuriem, iespējams, ir nozīmīga ekoloģiska ietekme.

2.   Šajā direktīvā:

“projekts” nozīmē:

“attīstītājs” nozīmē:

atļaujas pieprasītāju privātam projektam vai valsts iestād[i], kas ierosina projektu;

“attīstības piekrišana” nozīmē:

kompetentās iestādes vai iestāžu lēmumu, kas piešķir attīstītājam tiesības turpināt projektu;

“sabiedrība”:

ir viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un – saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai praksi – to apvienības, organizācijas vai grupas;

“attiecīgā sabiedrības daļa”:

ir sabiedrības daļa, kuru ietekmē vai var ietekmēt ar vidi saistīto lēmumu pieņemšanas procedūra, kas minēta 2. panta 2. punktā, vai kura ir šajā jautājumā ieinteresēta; piemērojot šo definīciju, uzskata, ka nevalstiskās organizācijas, kuras cīnās par vides aizsardzību un atbilst visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām, ir ieinteresētas.

[..]

5.   Šī direktīva neattiecas uz projektiem, kuru sīku izklāstu pieņem ar īpašu valsts tiesību aktu, jo šīs direktīvas mērķi, ietverot mērķi sniegt informāciju, tiek sasniegti likumdošanas procesā.”

16

Minētās direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, tos projektus, kuriem var būt būtiska ekoloģiskā ietekme inter alia to rakstura, izmēra vai atrašanās vietas dēļ, pakļauj novērtējumam attiecībā uz to ietekmi. [..]”

17

Šīs pašas direktīvas 5. panta 3. punktā ir noteikts:

“Informācija, kas attīstītājam jāsniedz saskaņā ar 1. punktu, ietver vismaz:

18

Saskaņā ar Direktīvas 85/337 6. pantu:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tām iestādēm, kuras var būt saistītas ar projektu to īpašās ekoloģiskās atbildības dēļ, tiek dota iespēja izteikt savu viedokli par attīstības saskaņošanas pieprasījumu. Dalībvalstis ieceļ iestādes, ar kurām apspriesties šai nolūkā kopumā vai katrā gadījumā, kad pieprasīta saskaņošana. Informāciju, kas iegūta saskaņā ar 5. pantu, nosūta iestādēm. Apspriešanās kārtību sīki izstrādā dalībvalstis.

2.   Pēc iespējas agrīnākā stadijā ar vidi saistītā lēmuma pieņemšanas procedūrā, kas minēta 2. panta 2. punktā, un vēlākais, tiklīdz pamatoti iespējams šādu informāciju sniegt, sabiedrībai sniedz informāciju ar publisku paziņojumu vai citā piemērotā veidā, piemēram, elektroniskajos sabiedrības saziņas līdzekļos, ja tie ir pieejami, šādos jautājumos:

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieņemamā termiņā attiecīgajai sabiedrības daļai ir pieejama:

[..]”

19

Minētās direktīvas 8. pantā ir noteikts:

“Attīstības saskaņošanas procedūrā jāņem vērā informācija, kas iegūta saskaņā ar 5., 6. un 7. pantu.”

20

Šīs pašas direktīvas 9. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Kad ir pieņemts lēmums piešķirt vai atteikt atļauju, kompetentā iestāde vai iestādes saskaņā ar attiecīgo procedūru informē par to sabiedrību un dara tai pieejamu šādu informāciju:

21

Direktīvas 2001/42 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..].”

22

Minētās direktīvas 3. panta 2. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar 3. punktu vides novērtējumu veic visiem plāniem un programmām:

23

Saskaņā ar Direktīvas 92/43 preambulas trešo apsvērumu, “tā kā šīs direktīvas galvenais mērķis ir veicināt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, ņemot vērā ekonomiskās, sociālās, kultūras un reģionālās prasības, šī direktīva palīdz sasniegt vispārīgo mērķi par noturīgu attīstību; tā kā, lai saglabātu šādu bioloģisko daudzveidību, dažos gadījumos var būt vajadzīga cilvēka darbība vai tās veicināšana”.

24

Minētās direktīvas 2. panta 3. punktā ir noteikts:

“Veicot pasākumus saskaņā ar šo direktīvu, ņem vērā ekonomiskās, sociālās un kultūras prasības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības.”

25

Šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punkts ir izteikts šādiem vārdiem:

“Izveido saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir Natura 2000. Šo tīklu, ko veido I pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas, izmanto, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā.

Natura 2000 tīkls iekļauj īpaši aizsargājamās teritorijas [(turpmāk tekstā – “ĪAT”)], ko dalībvalstis klasificējušas, ievērojot [Padomes 1979. gada 2. aprīļa] Direktīvu 79/409/EEK [par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 103, 1. lpp.)].”

26

Direktīvas 92/43 4. pantā ir noteikts:

“1.   Pamatojoties uz III pielikumā (1. posms) izklāstītajiem kritērijiem un attiecīgo zinātnisko informāciju, katra dalībvalsts piedāvā teritoriju sarakstu, tajā norādot, kuri I pielikuma dabisko dzīvotņu veidi un kuras II pielikuma sugas, kas ir vietējās sugas tās teritorijā, sastopamas minētajās teritorijās. [..]

Trīs gados pēc šīs direktīvas izziņošanas sarakstu nosūta Komisijai, pievienojot informāciju par katru no teritorijām. Šajā informācijā iekļauj teritorijas karti, nosaukumu, atrašanās vietu, platību un datus, kas izriet no III pielikumā (1. posms) noteikto kritēriju piemērošanas un ko iesniedz formā, kuru Komisija nosaka saskaņā ar 21. pantā paredzēto procedūru.

2.   Pamatojoties uz III pielikumā (2. posms) izklāstītajiem kritērijiem un ņemot vērā gan dalījumu piecos bioģeogrāfiskajos rajonos, kas minēti 1. panta c) punkta iii) apakšpunktā, gan visu 2. panta 1. punktā minēto teritoriju, Komisija pēc vienošanās ar katru dalībvalsti sagatavo Kopienā nozīmīgo teritoriju [turpmāk tekstā – “KNT”] saraksta projektu, kura pamatā ir dalībvalstu saraksti un kurā norāda teritorijas, kur sastopami viens vai vairāki prioritārie dabisko dzīvotņu veidi vai prioritārās sugas.

[..]

Izraudzīto [KNT] sarakstu, kurā norādītas vietas, kur atrodams viens vai vairāki prioritārie dabisko dzīvotņu veidi vai prioritārās sugas, pieņem Komisija saskaņā ar 21. pantā paredzēto procedūru.

3.   Sarakstu, kas minēts 2. punktā, izveido sešos gados pēc šīs direktīvas izziņošanas.

4.   Tiklīdz [KNT] ir apstiprināta saskaņā ar 2. punktā paredzēto procedūru, attiecīgā dalībvalsts cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados piešķir minētajai teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.

5.   Tiklīdz teritoriju iekļauj 2. punkta trešajā daļā minētajā sarakstā, uz to attiecas 6. panta 2., 3. un 4. punkts.”

27

Minētās direktīvas 6. panta 2.–4. punktā ir paredzēts:

“2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3.   Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.

4.   Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.

Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.”

28

Šīs pašas direktīvas 7. pants ir izteikts šādā redakcijā:

No šīs direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punkta izrietošās saistības aizstāj visas saistības, kas izriet no Direktīvas 79/409/EEK 4. panta 4. punkta pirmā teikuma un kas attiecas uz teritorijām, kuras klasificētas saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 1. punktu vai līdzīgā veidā atzītas saskaņā ar 4. panta 2. punktu, jaunajām saistībām stājoties spēkā ar šīs direktīvas ieviešanas datumu vai ar tādas klasifikācijas vai atzīšanas datumu, ko dalībvalsts veic saskaņā ar Direktīvu 79/409/EEK, ja pēdējais ir vēlāks datums.”

29

Direktīvas 79/409 4. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Sugām, kuras minētas I pielikumā, jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu to izdzīvošanu un vairošanos savā izplatības areālā.

[..]

Kā [ĪAT] šo sugu aizsardzībai dalībvalstis pirmām kārtām nosaka skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākās teritorijas, ņemot vērā aizsardzības prasības ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva.

2.   Dalībvalstis veic līdzīgus pasākumus attiecībā uz tādu regulāri sastopamu migrējošo sugu vairošanās, spalvu mešanas un ziemošanas vietām, kā arī atpūtas vietām migrācijas maršrutā, kuras nav minētas I pielikumā, ņemot vērā to aizsardzības nepieciešamību ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva. Tālab dalībvalstīm īpaša uzmanība jāvelta mitrāju un pirmām kārtām starptautiski nozīmīgu mitrāju aizsardzībai.”

30

Strīds pamatlietā attiecas uz projektu par daļēju Ahelojas upes augšteces novirzīšanu uz Tesāliju (turpmāk tekstā – “pamatlietas projekts”). Šis ir liela mēroga projekts, kas ir domāts, lai apmierinātu ne tikai Tesālijas reģiona apūdeņošanas un elektroenerģijas ražošanas vajadzības, bet arī šī reģiona pilsētu kopu ūdensapgādes vajadzības, un attiecībā uz šo projektu ir norisinājusies ilga tiesvedība. Vides aizsardzības grupas, starptautiskas nevalstiskās organizācijas, kā arī skartās pašvaldības ir cēlušas vairākas prasības par šo projektu, lai panāktu, ka tiek atcelti ministru kabineta rīkojumi, ar kuriem tikušas apstiprinātas secīgas šī projekta versijas.

31

Vides faktori attiecībā uz noteiktām atsevišķām būvēm, kas iekļaujas minētajā projektā, sākotnēji tika apstiprināti ar diviem kompetento ministriju 1991. gada 9. oktobra un 1992. gada 21. aprīļa lēmumiem, un tie attiecās uz 18,5 kilometrus garu tuneli, pa kuru Ahelojas upes ūdens tiktu novadīts uz Tesāliju, kā arī dambjiem un ūdens rezervuāriem un citām pie šī projekta piederošām būvēm.

32

Abi šie ministru kabineta lēmumi attiecīgi ar Symvoulio tis Epikrateias (Valsts Padome) spriedumiem Nr. 2759/1994 un Nr. 2760/1994 ir tikuši atcelti, tādēļ ka šie lēmumi nebija pamatoti ne ar vienu pilnīgu ietekmes uz vidi novērtējumu attiecībā uz pamatlietas projektu. Šī tiesa uzskatīja, ka daļēja Ahelojas upes ūdens novadīšana uz Tesālijas līdzenumu ir sarežģīts tehnisks un liela mēroga projekts, kura vispārējā ietekme uz vidi skartajās zemes platībās neaprobežojas tikai ar lokālo seku summu, vērtējot katru būvi atsevišķi. Līdz ar to, lai noteiktu un novērtētu šī projekta sekas, nepietiekot norādīt tikai uz katras būves – tās ņemot atsevišķi – ietekmi uz vidi, bet, tieši otrādi, būtu bijis jāveic visaptverošs pētījums, kurā vienkopus atbilstoši piemērotai zinātniskai metodei būtu aplūkotas un novērtētas dažādās atšķirīgās sekas, kā arī šī projekta turpmākā ietekme uz vidi.

33

Pēc šiem spriedumiem tika veikts vienots pētījums par visām ceļamajām būvēm kopā saistībā ar pamatlietas projektu. Tādējādi kompetentās ministrijas ar kopēju 1995. gada 15. decembra lēmumu apstiprināja vides faktorus attiecībā uz daļēju Ahelojas upes augšteces novirzīšanu uz Tesāliju, kā arī ar šo operāciju saistīto būvju celšanu un ekspluatāciju, kuru skaitā tostarp ietilpa hidroelektrostacijas. Turklāt ar citu ministru kabineta lēmumu maksimālais ūdens daudzums, kāds var tikt novirzīts, tika samazināts no 1100 līdz 600 miljoniem kubikmetru ūdens gadā.

34

Par šiem lēmumiem tika celta jauna prasība, kura ar Symvoulio tis Epikrateias spriedumu Nr. 3478/2000 tika apmierināta. Šī tiesa sprieda, ka, ņemot vērā ietekmes uz vidi novērtējumā (turpmāk tekstā – “IVN”) iekļautos konstatējumus un novērtējumus, esot noskaidrojies, ka tajā padziļināti tikusi izsvērta un labi dokumentēta šo būvju ietekme saistībā ar vajadzībām, kuras ar tām bija jāapmierina, kā arī saistībā ar Tesālijas līdzenuma produktivitātes saglabāšanu un pastiprināšanu. Tomēr šī tiesa norādīja arī, ka minētajā novērtējumā nav ticis paredzēts nekāds alternatīvs risinājums, kas ļautu izvairīties no lielākās daļas nozīmīgu [dabas] pieminekļu iznīcināšanas skartajā reģionā. Līdz ar to minētie lēmumi tika pilnībā atcelti.

35

Pēc tam, kad Symvoulio tis Epikrateias bija pasludinājusi šo spriedumu, Vides un publisko būvdarbu ministrija nolēma veikt “daļējas Ahelojas upes ūdens novirzīšanas uz Tesāliju ietekmes uz vidi papildu novērtējumu”. No šī 2002. gadā veiktā novērtējuma izriet, ka tā mērķis tostarp bija izpētīt pilnīgus alternatīvus projektus šai upes ūdens novirzīšanai, sniegt jaunus vides datus, kas būtu radušies šajās būvdarbu skartajās zemes platībās pārtraukuma laikā, un precizēt ietekmi uz vidi, kā arī stāvokļa uzlabošanas pasākumus, ņemot vērā speciālos tehniskos pētījumus, kas šajās zemes platībās tikuši veikti pēc 1995. gada ietekmes uz vidi novērtējuma pabeigšanas. Minētais papildu novērtējums tika apstiprināts ar kultūras ministra 2003. gada 13. marta lēmumu.

36

Pēc tam kompetentās ministrijas pieņēma kopīgu 2003. gada 19. marta lēmumu, kurā tika apstiprināti vides parametri, kas ir piemērojami būvju daļējai Ahelojas upes augšteces novirzīšanai uz Tesāliju celtniecībai un ekspluatācijai.

37

Šie lēmumi ar Symvoulio tis Epikrateias spriedumu Nr. 1688/2005 tika atcelti. Šajā spriedumā tika nolemts, ka, ņemot vērā tolaik spēkā esošā Likuma 1739/1987 (FEK A’ 201/20.11.1987) normas, tās interpretējot atbilstoši gan Direktīvai 2000/60, gan arī ūdens resursu ilgtspējīgas apsaimniekošanas principam, būvju, ar ko tiek ekspluatēti ūdens resursi, celtniecība ir atļauta tikai tad, ja tās iekļaujas šo resursu ilgtspējīgas attīstības programmā. Savukārt pamatlietas projekta būves nekad neesot tikušas iekļautas šādā programmā, kura turklāt vispār neesot tikusi ieviesta. Kā sekas minētajam atceļošajam spriedumam Symvoulio tis Epikrateias ar spriedumu Nr. 1186/2006 atcēla arī 2005. gada 18. marta lēmumu, ar kuru Vides ministrija bija devusi piekrišanu līguma slēgšanas tiesībām “Sykia dambja pabeigšanai”.

38

2006. gada 2. augustā tika pieņemts Likums 3481/2006 (FEK A’ 162/2.8.2006), ar kura 9. un 13. pantu tika apstiprināts pamatlietas projekts; šie panti Grieķijas parlamentā kā grozījumi tika iesniegti 2006. gada 6. jūlijā. Minētā likuma 9. pantā bija noteikts, ka līdz brīdim, kad tiek apstiprināta nacionālā valsts ūdens resursu apsaimniekošanas un aizsardzības programma, kā arī pieņemti autonomie reģionu apsaimniekošanas plāni, ir atļauts apstiprināt ūdens apsaimniekošanas kādā noteiktā upes baseinā, kā arī ūdens novirzīšanas uz citu upju baseiniem plānus, taču šādiem plāniem, ja tas ir liela izmēra vai valstiskas nozīmes projekts, ir jābūt apstiprinātiem ar likumu. Saskaņā ar šī likuma 13. pantu ar iepriekš minēto projektu saistītie būvdarbi tika kvalificēti kā liela apmēra, kā arī ar valstisku nozīmi, un tika apstiprināts ūdens Ahelojas un Pinejas upju ūdens baseinos apsaimniekošanas plāns, kā arī vides specifikācijas, kas ir piemērojamas ar šo projektu saistīto būvju celtniecībai un ekspluatācijai.

39

Likuma 3481/2006 13. panta 4. punktā bija noteikts, ka saskaņā ar apsaimniekošanas plānu un vides faktoriem, kas ir paredzēti tā paša panta 3. punktā, var tikt nodoti ekspluatācijā vai pabeigti publiskie būvdarbi, kā arī tās sabiedrības Dimosia Epicheirisi Ilektrismou (DEI) būves, kas ir saistītas ar daļēju Ahelojas upes augšteces novirzīšanu uz Tesāliju vai elektroenerģijas ražošanu, attiecībā uz kurām ir piešķirts publiskā iepirkuma līgums un kas jau ir pabeigtas vai tiek celtas. Pamatojoties uz šo tiesību normu, līgumslēdzējsabiedrība saņēma rīkojumu turpināt darbus, kas bija apturēti pēc sprieduma, ar kuru tika pasludināta publiskā iepirkuma līguma tiesību piešķiršanas atcelšana.

40

Prasītāji pamatlietā prasa visa pamatlietas projekta atcelšanu kopumā. Prasības ir celtas gan par Likuma 3481/2006 13. pantu, gan par saistītajiem administratīvajiem aktiem. Symvoulio tis Epikrateias norāda, ka vēl pirms Likuma 3481/2006 spēkā stāšanās jau bija atcelti gan akti, ar ko tika apstiprināti vides parametri, gan arī tie akti, saskaņā ar kuriem bija jāuzceļ ar šo projektu saistītās būves. Tāpēc iesniedzējtiesa uzskata, ka, izmantojot iepriekš minēto apsaimniekošanas plānu, kas tika apstiprināts, pamatojoties uz iepriekš minētā likuma 9. pantu, ir noticis mēģinājums šos aktus pieņemt no jauna. Galvenais jautājums pamatlietā tātad ir minētā likuma 9. un 13. panta atbilstība Savienības tiesību normām.

41

Šādos apstākļos Symvoulio tis Epikrateias nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

42

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai ar Direktīvas 2000/60 13. panta 6. punktu tiek noteikts tikai galīgais termiņš upju baseinu apsaimniekošanas plānu izstrādei, vai arī tajā turklāt ir noteikts īpašs transponēšanas termiņš attiecībā uz noteiktiem šīs direktīvas 3.–6., 9., 13. un 15. panta noteikumiem.

43

Saskaņā ar Direktīvas 2000/60 24. panta 1. punkta pirmo daļu dalībvalstīm normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, bija jāievieš spēkā vēlākais līdz 2003. gada 22. decembrim.

44

Apstāklis, ka Direktīvas 2000/60 13. panta 6. punktā ir precizēts, ka upju baseinu apsaimniekošanas plānus publicē vēlākais deviņus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, proti, 2009. gada 22. decembrī, nevar mainīt šīs direktīvas 24. panta 1. punktā noteikto galīgo termiņu tās transponēšanai.

45

Ir tiesa, ka Direktīvas 2000/60 13. panta 6. punkts neattiecas uz šīs direktīvas transponēšanas termiņu; tajā ir noteikts vienīgi galīgais termiņš viena no pasākumiem, kas dalībvalstīm būs jāveic, piemērojot šo direktīvu pēc tās transponēšanas, ieviešanai.

46

Tiesa turklāt jau ir lēmusi, ka, no 2004. gada septembrī spēkā esošā valsts tiesiskā regulējuma izslēdzot Direktīvas 2000/60 2. pantā sniegtās jēdzienu definīcijas un termiņus, kādos ūdens kvalitātes normas ir jāievēro, un šīs direktīvas 4.–6. un 8. pantā noteiktos termiņus, no 2. panta, kas skatīts kopā ar 4.–6. un 8. pantu, izrietošie pienākumi nav izpildīti, pieņemot nepieciešamās saistošās tiesību normas (šajā ziņā skat. 2006. gada 30. novembra spriedumu lietā C-32/05 Komisija/Luksemburga, Krājums, I-11323. lpp., 16., 17. un 65. punkts).

47

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/60 13. panta 6. punkts un 24. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos attiecīgi 2009. gada 22. decembris ir paredzēts kā dalībvalstīm noteiktā termiņa beigu datums upju baseinu apsaimniekošanas plānu publicēšanai un 2003. gada 22. decembris ir datums, kurā beidzas dalībvalstīm piešķirtais galīgais termiņš, lai transponētu šo direktīvu, tostarp tās 3.–6., 9., 13. un 15. pantu.

48

Ar savu otro, trešo un ceturto jautājumu, kurus ir lietderīgi izvērtēt kopā, iesniedzējtiesa vispirms jautā, vai Direktīva 2000/60 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā pirms 2009. gada 22. decembra ir atļauts novirzīt ūdeni no viena upes baseina uz citu vai no viena upju baseinu apgabala uz citu, ja kompetentās valsts iestādes vēl nav pieņēmušas attiecīgo upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānus. Noliedzošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šādas novirzīšanas mērķis var būt tikai apgādes ar dzeramo ūdeni nodrošināšana vai arī to var izmantot arī apūdeņošanai un elektroenerģijas ražošanai. Visbeidzot iesniedzējtiesa jautā, vai šāda ūdens novirzīšana atbilstoši direktīvai ir pakļauta nosacījumam, ka konkrētais uzņemošais upes baseins vai upju baseinu apgabals ar saviem ūdens resursiem nespēj nodrošināt vajadzīgo ūdens daudzumu apgādei ar dzeramo ūdeni, elektroenerģijas ražošanai vai apūdeņošanas veikšanai.

49

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka pamatlietas projekts, kā to norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 66. un 67. punktā, tiktāl, ciktāl tas attiecas uz ūdens novirzīšanu no viena upes baseina uz citu vai no viena upju baseinu apgabala uz citu, var būt nesaderīgs ar Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punktā minētajiem vides aizsardzības mērķiem.

50

Otrkārt, ir jāatgādina, ka Grieķijas likumdevējs pamatlietas projektu pieņēma 2006. gada 2. augustā.

51

Savukārt attiecībā uz jautājumu par to, vai attiecīgajai dalībvalstij minētā projekta pieņemšanas laikā jau bija pienākums ievērot Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punktā minētos vides aizsardzības mērķus, ir svarīgi norādīt, ka šajā tiesību normā attiecībā uz virszemes ūdeņiem un gruntsūdeņiem ir noteikts, ka dalībvalstis īsteno atbilstošos saglabāšanas pasākumus, lai ieviestu praksē pasākumu programmas, kas paredzētas upju baseinu apsaimniekošanas plānos.

52

Tādējādi Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punktā ir noteikta saikne starp atbilstošajiem saglabāšanas pasākumiem, ko dalībvalstīm ir pienākums īstenot saskaņā ar šo tiesību normu, un iepriekšēja apsaimniekošanas plāna pastāvēšanu attiecībā uz skarto upju baseina apgabalu.

53

Tātad Direktīvā 2000/60 a priori nav aizliegta ūdens novirzīšana no viena upes baseina uz citu vai no viena upju baseinu apgabala uz citu pirms skarto upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānu publicēšanas, tomēr saskaņā ar iepriekš minētās direktīvas 13. panta 6. punktu tiem ir jābūt publicētiem vēlākais 2009. gada 22. decembrī.

54

Savukārt ir skaidrs, ka pamatlietas projekta pieņemšanas brīdī attiecībā uz minētā projekta skartajiem upju baseinu apgabaliem nebija izstrādāti upju baseinu apsaimniekošanas plāni (skat. 2012. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C-297/11 Komisija/Grieķija, 17. punkts).

55

Tādējādi datumā, kurā tika pieņemts pamatlietas projekts, Grieķijas Republikai nebija pienākuma izstrādāt ar šo projektu skarto upju baseinu apsaimniekošanas plānus. Lai arī Direktīvas 2000/60 24. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktais transponēšanas termiņš bija beidzies, šīs pašas direktīvas 13. panta 6. punktā noteiktais termiņš attiecībā uz upju baseinu apsaimniekošanas plānu publicēšanu vēl nebija beidzies.

56

Līdz ar to pamatlietas projekts redakcijā, ko 2006. gada 2. augustā pieņēma Grieķijas likumdevējs, lai arī iepriekš nebija izstrādāti upju baseinu apsaimniekošanas plāni attiecībā uz šī projekta skartajiem upju baseinu apgabaliem, neietilpa Direktīvas 2000/60 4. panta piemērošanas jomā.

57

Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru direktīvas transponēšanai paredzētajā termiņā tās adresātēm dalībvalstīm ir jāatturas pieņemt noteikumus, kas varētu būtiski apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu. Šāds atturēšanās pienākums ir noteikts visām valsts iestādēm, un tas jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz jebkādu vispārēju un īpašu pasākumu noteikšanu, kuru rezultātā var rasties šāds apdraudējums (skat. 1997. gada 18. decembra spriedumu lietā C-129/96 Inter-Environnement Wallonie, Recueil, I-7411. lpp., 45. punkts, kā arī 2011. gada 26. maija spriedumu apvienotajās lietās no C-165/09 līdz C-167/09 Stichting Natuur en Milieu u.c., Krājums, I-4599. lpp., 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Šis atturēšanās pienākums dalībvalstīm atbilstoši EKL 10. panta otrajai daļai kopsakarā ar EKL 249. panta trešo daļu ir noteikts arī pārejas periodā, kura laikā dalībvalstīm ir atļauts turpināt piemērot savas valsts sistēmas, pat ja tās neatbilst attiecīgās direktīvas prasībām (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Stichting Natuur en Milieu u.c., 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Tāpat ir gadījumā, ja direktīvā, kā, piemēram, Direktīvā 2000/60, ir pieļauts pārejas periods, kurā dalībvalstīm nav pienākuma veikt visus tajā paredzētos pasākumus.

60

Tādējādi pat pirms 2009. gada 22. decembra, kas bija dalībvalstīm noteiktā termiņa beigas upju baseinu apsaimniekošanas plānu publicēšanai atbilstoši Direktīvas 2000/60 13. panta 6. punktam, dalībvalstīm bija jāatturas pieņemt noteikumus, kas varētu būtiski apdraudēt šīs direktīvas 4. pantā paredzētā rezultāta sasniegšanu.

61

It īpaši attiecībā uz Direktīvas 2000/60 4. punktā noteiktajiem vides aizsardzības mērķiem ir jāuzsver, ka saskaņā ar šī panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) ievilkumu dalībvalstis “aizsargā, stiprina un atjauno visus virszemes ūdens objektus [..] nolūkā panākt labu virszemes ūdeņu stāvokli vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, saskaņā ar V pielikumā paredzētajiem noteikumiem, ievērojot saskaņā ar 4. punktu noteiktos pagarinājumus un ievērojot 5., 6. un 7. punktu, neierobežojot 8. punktu”.

62

Šāda mērķa īstenošanu, ar dažiem izņēmumiem, nedrīkst apdraudēt ar valsts pasākumu, pat ja tas ir pieņemts pirms 2009. gada 22. decembra.

63

Tā kā Tiesā iesniegtajos lietas materiālos nav neviena pierādījuma attiecībā uz Direktīvas 2000/60 4. panta 4.–6. punktā paredzētajiem nosacījumiem, tad ir svarīgi norādīt, ka saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 7. punktu:

“Dalībvalstis nepārkāpj šo direktīvu, ja:

un ir izpildīti visi šie nosacījumi:

64

Lai gan, kā tas arī ticis konstatēts šī sprieduma 56. punktā, ir tiesa, ka iepriekš minēto 7. punktu pašu par sevi nevar piemērot attiecībā uz 2006. gada 2. augustā pieņemtu būvdarbu projektu, ja pirms tam par ar projektu skartajiem upju baseinu apgabaliem nav izstrādāti upju baseinu apsaimniekošanas plāni, šim projektam tomēr nevar tikt piemēroti stingrāki nosacījumi par tiem, kuri tam būtu piemērojami, ja šis projekts būtu pieņemts pēc tam, kad Direktīvas 2000/60 4. pants būtu kļuvis piemērojams šim projektam.

65

Attiecībā uz šādu projektu būtībā pēc analoģijas var tikt piemēroti Direktīvas 2000/60 4. panta 7. punktā noteiktie kritēriji un nosacījumi, un attiecīgā gadījumā tie mutatis mutandis var tikt piemēroti kā maksimālie ierobežojumi šim projektam.

66

Kā norādīts minētās direktīvas preambulas 15. apsvērumā, ūdensapgāde ir vispārējas nozīmes pakalpojums. Savukārt attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu un apūdeņošanu no šīs pašas direktīvas 4. panta 3. punkta a) apakšpunkta iii) ievilkuma izriet, ka arī šādām darbībām principā ir vispārēja nozīme.

67

Tālāk tāds projekts kā pamatlietā, kam nav piemērojams Direktīvas 2000/60 4. pants un kurš var radīt tādas negatīvas sekas uz ūdeni kā tās, kas ir minētas šī panta 7. punktā, varēja tikt atļauts, ja vien:

68

Lai arī ar faktu, ka ar upes baseina vai upju baseinu apgabala ūdens resursiem nevar tikt apmierinātas tā dzeramā ūdens, elektroenerģijas ražošanas vai apūdeņošanas vajadzības, atbilstoši Direktīvai 2000/60 var tikt attaisnota tāda ūdens novirzīšana kā pamatlietas projektā, šis nav gadījums, kurā ūdens novirzīšana var tikt attaisnota tikai šādas neiespējamības dēļ. Nevar tikt izslēgts, ka, pat neesot šādai neiespējamībai, šī ūdens novirzīšana var tikt uzskatīta par tādu, kas atbilst iepriekšējā punktā uzskaitītajiem nosacījumiem, tostarp, pirmkārt, nosacījumam, ka šis projekts atbilst sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm un/vai labums, kādu vide un sabiedrība iegūst, sasniedzot šīs direktīvas 4. panta 1. punktā izklāstītos mērķus, ir mazāks nekā ūdens novirzīšanas dotais labums cilvēku veselībai, cilvēku drošības saglabāšanai vai noturīgai attīstībai, un, otrkārt, nosacījumam, ka labvēlīgos mērķus, kuriem kalpo minētā ūdens novirzīšana, tehnisku īstenošanas iespēju vai nesamērīgu izdevumu dēļ nav iespējams pienācīgi sasniegt ar citiem līdzekļiem, kas būtu ievērojami labāka iespēja no vides aizsardzības viedokļa.

69

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro, trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2000/60 ir jāinterpretē tādējādi, ka

70

Ar savu piekto jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 2000/60 13.–15. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tādi valsts parlamenta apstiprināti upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni kā pamatlietā, ja nav īstenotas sabiedrības informēšanas, apspriešanās ar to un iesaistīšanas procedūras.

71

Jānorāda, ka Direktīvas 2000/60 13. un 15. pantā nav paredzēts neviens pienākums attiecībā uz sabiedrības informēšanu, apspriešanos ar to un tās iesaistīšanos upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānu izstrādes laikā, tāpēc šis jautājums ir jāizskata tikai atbilstoši šīs direktīvas 14. pantam, kurā ir noteikti šāda veida pienākumi.

72

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka Direktīvas 2000/60 14. panta 1. punktā ir noteikts, ka “[d]alībvalstis veicina visu ieinteresēto pušu efektīvu iesaisti šīs direktīvas īstenošanā, jo īpaši upju baseinu apsaimniekošanas plānu izstrādē, pārskatīšanā un koriģēšanā. Dalībvalstis nodrošina to, ka par katru upes baseinu [tiek publicēti] un sabiedrībai, tostarp lietotājiem, novērojumu sniegšanai ir pieejami šādi dokumenti: [..] upes baseina apsaimniekošanas plāna projekta eksemplārs, vismaz vienu gadu līdz laika posma sākumam, uz kuru attiecas plāns”.

73

Turklāt ir jānorāda, ka Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Grieķija 17. punktā ir konstatējusi, ka Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīvas 2000/60 13. panta 1.–3. un 6. punkts un 15. panta 1. punkts, jo tā līdz 2009. gada 22. decembrim nebija izstrādājusi upju baseinu apsaimniekošanas plānus ne upju baseinu apgabaliem, kas pilnībā atrodas tās valsts teritorijā, ne arī starptautiskiem upju baseinu apgabaliem. Saistībā ar šo prasību par valsts pienākumu neizpildi Grieķijas Republika neapgalvoja, ka minētajā datumā tā bija izstrādājusi upju baseinu apsaimniekošanas plānus atbilstoši iepriekš minētajai direktīvai. It īpaši tā neatsaucās uz pamatlietā apstrīdēto likumu.

74

Tādējādi tādi upju baseinu apsaimniekošanas plāni kā pamatlietā, kuri ir pieņemti 2006. gada 2. augustā, nevar tikt uzskatīti par apsaimniekošanas plāniem, kas ir pieņemti atbilstoši Direktīvas 2000/60 13.–15. pantam. Tātad pienākums, kas izriet no šīs direktīvas 14. panta 1. punkta, šādiem plāniem nav piemērojams.

75

Līdz ar to uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka fakts, ka valsts parlaments ir apstiprinājis tādus upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānus kā pamatlietā, neīstenojot sabiedrības informēšanas, apspriešanās ar to un tās iesaistīšanas procedūras, neietilpst Direktīvas 2000/60 14. panta, it īpaši tā 1. punkta, piemērošanas jomā.

76

Ar savu sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 85/337 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav saderīgs tāds likums kā Likums 3481/2006, ko Grieķijas parlaments ir pieņēmis 2006. gada 2. augustā un ar kuru ir apstiprināts tāds projekts par daļēju upes ūdens novirzīšanu kā pamatlietā, pamatojoties uz šī projekta IVN, kas ticis izmantots par pamatu administratīvam lēmumam, kurš ir pieņemts tādas procedūras noslēgumā, kas atbilst šajā direktīvā paredzētajam sabiedrības informēšanas un iesaistīšanas pienākumam, kaut arī šis lēmums ticis atcelts tiesas ceļā.

77

Ir jāatgādina, ka Direktīvas 85/337 1. panta 5. punktā ir noteikts, ka šī direktīva “neattiecas uz projektiem, kuru sīku izklāstu pieņem ar īpašu valsts tiesību aktu, jo šīs direktīvas mērķi, ietverot mērķi sniegt informāciju, tiek sasniegti likumdošanas procesā”.

78

No šīs tiesību normas izriet, ka, ja Direktīvas 85/337 mērķi, ieskaitot informācijas sniegšanu, tiek sasniegti likumdošanas procesā, attiecīgajam projektam šī direktīva netiek piemērota (skat. 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C-287/98 Linster, Recueil, I-6917. lpp., 51. punkts; 2011. gada 18. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C-128/09 līdz C-131/09, C-134/09 un C-135/09 Boxus u.c., Krājums, I-9711. lpp., 36. punkts, kā arī 2012. gada 16. februāra spriedumu lietā C-182/10 Solvay u.c., 30. punkts).

79

Šajā tiesību normā ir noteikti divi nosacījumi projekta neietveršanai Direktīvas 85/337 piemērošanas jomā. Saskaņā ar pirmo nosacījumu projekta sīks izklāsts ir jāpieņem ar īpašu likumdošanas aktu. Saskaņā ar otro nosacījumu direktīvas mērķi, ieskaitot informācijas sniegšanu, ir jāsasniedz likumdošanas procesā (1999. gada 16. septembra spriedums lietā C-435/97 WWF u.c., Recueil, I-5613. lpp., 57. punkts, un iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Boxus u.c., 37. punkts, kā arī lietā Solvay u.c., 31. punkts).

80

Saistībā ar pirmo nosacījumu tas vispirms nozīmē, ka projekts ir jāpieņem ar īpašu likumdošanas aktu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka jēdzieni “projekts” un “piekrišana” ir definēti Direktīvas 85/337 1. panta 2. punktā. Tādēļ likumdošanas aktam, ar kuru tiek pieņemts projekts, lai tas ietilptu minētās direktīvas 1. panta 5. punkta piemērošanas jomā, ir jābūt īpašam un ar tādām pašām īpašībām kā šādai piekrišanai. Tam tostarp ir jāsniedz attīstītājam tiesības realizēt projektu (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā WWF u.c., 58. punkts; apvienotajās lietās Boxus u.c., 38. punkts, kā arī lietā Solvay u.c., 32. punkts).

81

Turklāt projektam ir jābūt detalizētam, proti, pietiekami precīzam un galīgam, līdz ar ko likumdošanas aktā, ar kuru šis projekts tiek pieņemts, tāpat kā piekrišanā, ir jāietver visi likumdevēja vērā ņemtie projekta elementi, kuriem ir nozīme ietekmes uz vidi novērtējumā (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā WWF u.c., 59. punkts; apvienotajās lietās Boxus u.c., 39. punkts, kā arī lietā Solvay u.c., 33. punkts). Tādējādi likumdošanas aktam ir jāapstiprina, ka Direktīvas 85/337 mērķi ir sasniegti saistībā ar attiecīgo projektu (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Linster, 56. punkts; apvienotajās lietās Boxus u.c., 39. punkts, kā arī lietā Solvay u.c., 33. punkts).

82

No tā izriet, ka likumdošanas akts nevar tikt uzskatīts par tādu, ar kuru tiek pieņemts detalizēts projekts Direktīvas 85/337 1. panta 5. punkta izpratnē, ja tajā nav ietverti elementi, kas nepieciešami, lai izvērtētu šī projekta ietekmi uz vidi, vai ja saistībā ar to ir jāpieņem citi tiesību akti, kas attīstītājam sniedz tiesības īstenot projektu (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā WWF u.c., 62. punkts; lietā Linster, 57. punkts; apvienotajās lietās Boxus u.c., 40. punkts, kā arī lietā Solvay u.c., 34. punkts).

83

Saistībā ar otro nosacījumu ir jānorāda, ka no Direktīvas 85/337 2. panta 1. punkta izriet, ka šīs direktīvas mērķis ir garantēt, lai attiecībā uz projektiem, kam varētu būt būtiska ietekme uz vidi, it īpaši to rakstura, vēriena vai atrašanās vietas dēļ, pirms atļaujas izsniegšanas tiktu veikts to ietekmes uz vidi novērtējums (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Linster, 52. punkts; apvienotajās lietās Boxus u.c., 41. punkts, kā arī lietā Solvay u.c., 35. punkts).

84

Direktīvas 85/337 preambulas sestajā apsvērumā turklāt ir precizēts, ka šis novērtējums ir jāveic, pamatojoties uz attiecīgo informāciju, ko sniedzis attīstītājs un ko var papildināt iestādes un sabiedrība, kam var būt interese par attiecīgo projektu (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā WWF u.c., 61. punkts; lietā Linster, 53. punkts; apvienotajās lietās Boxus u.c., 42. punkts, kā arī lietā Solvay u.c., 36. punkts).

85

Tālāk likumdevējam projekta pieņemšanas brīdī ir jābūt pietiekamai informācijai. No Direktīvas 85/337 5. panta 3. punkta un šīs direktīvas IV pielikuma izriet, ka informācija, kas attīstītājam ir jāsniedz, ietver vismaz projekta aprakstu, kurā iekļauta informācija par tā vietu, koncepciju un apmēriem, aprakstu par pasākumiem, kas paredzēti, lai izvairītos no ievērojamām negatīvām sekām vai tās samazinātu un, ja iespējams, tās kompensētu, kā arī datus, kas nepieciešami, lai identificētu un izvērtētu galvenās sekas, kādas projektam var būt attiecībā uz vidi (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Boxus u.c., 43. punkts, kā arī lietā Solvay u.c., 37. punkts).

86

Tomēr nekas neliedz, ka valsts likumdevējs, pieņemot projektu, varētu izmantot informāciju, kas ir iegūta iepriekšējā administratīvā procedūrā, kā arī saistībā ar to veiktu IVN, ja vien šis IVN ir balstīts uz informāciju un zināšanām, kas nav zaudējušas aktualitāti. Patiesībā IVN, kas jāveic pirms lēmuma pieņemšanas, nozīmē savāktās informācijas pārbaudi pēc būtības, kā arī apsvērumus, vai vajadzības gadījumā tā nav jāpapildina ar papildu informāciju (skat. 2011. gada 3. marta spriedumu lietā C-50/09 Komisija/Īrija, Krājums, I-873. lpp., 40. punkts).

87

Šajā ziņā pašam par sevi nav nozīmes apstāklim, ka IVN ir veikts administratīvā procedūrā, kuras iznākumā ticis pieņemts lēmums, kas galu galā ticis atcelts tiesas ceļā.

88

Tomēr tiesību akts, ar kuru tiek gluži vienkārši “apstiprināts” iepriekš pastāvošs administratīvs akts, norādot vienīgi primāros vispārējo interešu apsvērumus, iepriekš neuzsākot likumdošanas procedūru pēc būtības, kura ļauj ievērot minētos nosacījumus, kas ir minēti šī sprieduma 79. punktā, nevar tikt uzskatīts par īpašu likumdošanas aktu Direktīvas 85/337 1. panta 5. punkta izpratnē, un tādējādi ar to nepietiek, lai uz projektu netiktu attiecināta Direktīvas 85/337 piemērošanas joma (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Boxus u.c., 45. punkts, kā arī lietā Solvay u.c., 39. punkts).

89

It īpaši tad, ja likumdošanas akts ir pieņemts, kad likumdošanas institūcijas locekļu rīcībā nav bijusi informācija, kas ir minēta šī sprieduma 85. punktā, tas nevar tikt iekļauts Direktīvas 85/337 1. panta 5. punkta piemērošanas jomā (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Boxus u.c., 46. punkts, kā arī lietā Solvay u.c., 40. punkts).

90

Valsts tiesai ir jānosaka, vai šie nosacījumi ir ievēroti. Šajā ziņā tai ir jāņem vērā gan pieņemtā likuma saturs, gan visa likumdošanas procedūra, kuras noslēgumā šis akts ir pieņemts, it īpaši sagatavošanas akti un parlamentārās debates (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Boxus u.c., 47. punkts, kā arī lietā Solvay u.c., 41. punkts).

91

Tātad uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 85/337, tostarp tās 1. panta 5. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tāds likums kā Likums 3481/2006, ko Grieķijas parlaments ir pieņēmis 2006. gada 2. augustā un ar kuru ir apstiprināts tāds projekts par daļēju upes ūdens novirzīšanu kā pamatlietā, pamatojoties uz šī projekta IVN, kas ticis izmantots par pamatu administratīvam lēmumam, kurš ir pieņemts tādas procedūras noslēgumā, kas atbilst šajā direktīvā paredzētajam sabiedrības informēšanas un iesaistīšanas pienākumam, kaut arī šis lēmums ticis atcelts tiesas ceļā, ja vien minētais likums ir kvalificējams kā īpašs likumdošanas akts tādējādi, ka šīs direktīvas mērķi var tikt sasniegti likumdošanas procesā. Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai šie abi nosacījumi ir tikuši ievēroti.

92

Ar savu septīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tāds projekts par daļēju upes ūdens novirzīšanu kā pamatlietā ir jāuzskata par plānu vai programmu, kas ietilpst Direktīvas 2001/42 piemērošanas jomā.

93

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai noteiktu, vai projekts ietilpst Direktīvas 2001/42 piemērošanas jomā, ir jāpārbauda, vai projekts ir plāns vai programma šīs direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē.

94

Saskaņā ar Direktīvas 2001/42 2. panta a) punkta otro ievilkumu par “plāniem un programmām” tā izpratnē tiek uzskatīti tikai plāni un programmas, kas prasīti saskaņā ar normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem.

95

Savukārt nekas neliecina, ka minētais projekts būtu akts, kurā ir definēti teritorijas plānošanas kritēriji un veidi un kurā ir noteikti kontroles mehānismi, kuriem ir pakļauta viena vai vairāku projektu īstenošana (šajā ziņā skat. 2012. gada 22. marta spriedumu lietā C-567/10 Inter-Environnement Bruxelles u.c., 30. punkts).

96

Līdz ar to uz septīto jautājumu ir jāatbild, ka tāds projekts par daļēju upes ūdens novirzīšanu kā pamatlietā nav jāuzskata par plānu vai programmu, kas ietilpst Direktīvas 2001/42 piemērošanas jomā.

97

Ņemot vērā atbildi uz septīto jautājumu, nav jāatbild uz iesniedzējtiesas uzdoto astoto un devīto jautājumu.

98

Ar savu desmito jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai teritorijas, kas bija iekļautas KNT valsts sarakstā, kurš ticis paziņots Komisijai atbilstoši Direktīvas 92/43 4. panta 1. punkta otrajai daļai, un pēc tam tika iekļautas ar Lēmumu 2006/613 noteiktajā KNT sarakstā, ietilpa šīs direktīvas aizsardzības jomā pirms iepriekš minētā lēmuma publicēšanas.

99

Ir svarīgi uzsvērt, ka Lēmums 2006/613, ar kuru Komisija pieņēma KNT sarakstu Vidusjūras bioģeogrāfiskajam reģionam, atbilstoši EKL 254. panta 3. punktam stājās spēkā pēc tā paziņošanas dalībvalstīm.

100

Kā norādīja Komisija, un pret to netika iebilsts, šis lēmums tik tiešām tika paziņots Grieķijas Republikai 2006. gada 19. jūlijā, proti, pirms Likuma 3481/2006, ar kuru tika apstiprināts projekts par daļēju Ahelojas upes ūdens novirzīšanu, pieņemšanas 2006. gada 2. augustā.

101

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 92/43 4. panta 5. punktu aizsardzības pasākumi, kas paredzēti šīs direktīvas 6. panta 2.–4. punktā, ir saistoši tikai tām teritorijām, kuras atbilstoši direktīvas 4. panta 2. punkta trešajai daļai ir iekļautas KNT sarakstā, ko pieņēmusi Komisija saskaņā ar šīs direktīvas 21. pantā noteikto procedūru (skat. 2005. gada 13. janvāra spriedumu lietā C-117/03 Dragaggi u.c., Krājums, I-167. lpp., 25. punkts).

102

No tā izriet, ka pēc Lēmuma 2006/613 paziņošanas attiecīgajai dalībvalstij bija jāievieš aizsardzības pasākumi, kas paredzēti Direktīvas 92/43 6. panta 2.–4. punktā.

103

Šo secinājumu nevar atspēkot apstāklis, ka pēc administratīvo lēmumu, ar kuriem tika atļauts pamatlietas projekts, atcelšanas 2005. gadā Likumā 3481/2006 iekļautās likuma normas, ar kurām tika atļauts šis projekts, Grieķijas parlamentā tika iesniegtas 2006. gada 6. jūlija grozījumu formā, neraugoties uz to, ka Lēmums 2006/613 bija paziņots attiecīgajai dalībvalstij tā paša gada 19. jūlijā. Šādā gadījumā Direktīvas 92/43 6. panta 2.–4. punkta piemērošana katrā ziņā attiektos uz tādu situāciju, kura nevarētu tikt uzskatīta par jau izveidojušos.

104

Tomēr katrā ziņā ir jāatgādina, ka pat pirms Lēmuma 2006/613 spēkā stāšanās dalībvalstīm bija jāaizsargā teritorijas sākot no brīža, kad dalībvalstis tās ir piedāvājušas atbilstoši Direktīvas 92/43 4. panta 1. punktam iekļaut dalībvalsts sarakstā, kurš tiek iesniegts Komisijai par teritorijām, kas ir identificētas kā KNT (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Dragaggi u.c., 26. punkts). Dalībvalstīm atbilstoši šai direktīvai ir pienākums noteikt piemērotus aizsardzības pasākumus, ievērojot tajā paredzēto aizsardzības mērķi, lai tiktu nodrošinātas atbilstošās valstiski svarīgās šo teritoriju ekoloģiskās intereses (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Dragaggi u.c., 30. punkts), un līdz ar to dalībvalstis nevar atļaut iejaukšanos, kas var būtiski apdraudēt šo teritoriju ekoloģiskās iezīmes, tostarp, piemēram, iejaukšanos, kuras dēļ var būtiski samazināties teritorijas platība, izzust teritorijā esošās prioritārās sugas vai arī, visbeidzot, teritorija var iet bojā, vai ar kuru var tikt iznīcinātas to raksturojošās iezīmes (skat. 2006. gada 14. septembra spriedumu lietā C-244/05 Bund Naturschutz in Bayern u.c., Krājums, I-8445. lpp., 46. punkts, kā arī 2012. gada 15. marta spriedumu lietā C-340/10 Komisija/Kipra, 44. punkts).

105

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz desmito jautājumu ir jāatbild, ka teritorijas, kas ir iekļautas KNT valsts sarakstā, kurš ir paziņots Komisijai atbilstoši Direktīvas 92/43 4. panta 1. punkta otrajai daļai, un kas vēlāk tikušas iekļautas ar Lēmumu 2006/613 noteiktajā KNT sarakstā, ietilpa šīs direktīvas aizsardzības jomā pēc šī lēmuma paziņošanas attiecīgajai dalībvalstij, pirms tas tika publicēts. It īpaši pēc šīs paziņošanas attiecīgajai dalībvalstij bija jānosaka arī šīs direktīvas 6. panta 2.–4. punktā noteiktie aizsardzības pasākumi.

106

Ar savu vienpadsmito jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 92/43 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā, ka projekts par ūdens novirzīšanu, kas nav tieši saistīts vai vajadzīgs ĪAT saglabāšanai, bet kas to var būtiski ietekmēt, var tikt atļauts bez informācijas vai uzticamiem un atjauninātiem datiem par ornitofaunu šajā teritorijā.

107

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru Direktīvas 79/409 4. panta 1. un 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums kā ĪAT klasificēt apgabalus, kas atbilst šajos noteikumos minētajiem ornitoloģiskajiem kritērijiem (it īpaši skat. 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā C-418/04 Komisija/Īrija, Krājums, I-10947. lpp., 36. punkts).

108

No Direktīvas 92/43 7. panta izriet, ka ar šīs direktīvas 6. panta 2.–4. punktu sākot no datuma, kad tiek sākts piemērot Direktīvu 92/43, vai arī sākot no datuma, kad dalībvalsts saskaņā ar Direktīvu 79/409 sāk klasifikāciju, ja šis pēdējais datums ir vēlāks, tiek aizstāts Direktīvas 79/409 4. panta 4. punkta pirmais teikums (skat. iepriekš minēto 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā Komisija/Īrija, 173. punkts, un 2011. gada 24. novembra spriedumu lietā C-404/09 Komisija/Spānija, Krājums, I-11853. lpp., 97. punkts).

109

Savukārt no iesniedzējtiesas lēmuma, kā arī no Komisijas mutvārdu apsvērumiem izriet, ka ar pamatlietas projektu skartās ĪAT jau bija klasificētas pirms Likuma 3481/2006 pieņemšanas. Līdz ar to pienākumi, kas izriet no Direktīvas 92/43 6. panta 2.–4. punkta, šīm ĪAT bija piemērojami minētā projekta pieņemšanas datumā.

110

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 92/43 6. panta 3. punktā ir noteikta novērtēšanas procedūra, kuras mērķis ir ar iepriekšējas kontroles palīdzību nodrošināt, lai plāns vai projekts, kas nav tieši saistīts vai nepieciešams konkrētās teritorijas apsaimniekošanai, bet kas varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, tiktu atļauts tikai tad, ja netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība (skat. 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C-127/02 Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging, Krājums, I-7405. lpp., 34. punkts, kā arī 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā C-304/05 Komisija/Itālija, Krājums, I-7495. lpp., 56. punkts).

111

Attiecībā uz jēdzienu “attiecīgi izvērtē” Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkta nozīmē ir jānorāda, ka šajā direktīvā nav definēts nekāds īpašs veids šāda novērtējuma veikšanai (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Itālija, 57. punkts).

112

Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka šis novērtējums ir jāveic tā, lai kompetentās iestādes varētu pārliecināties, ka plāns vai projekts nekaitēs attiecīgās teritorijas viengabalainībai, ņemot vērā, ka, ja nav pārliecības par šādas ietekmes neesamību, tad minētajām iestādēm pieprasītā atļauja ir jāatsaka (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 58. punkts).

113

Attiecībā uz elementiem, uz kuru pamata kompetentās iestādes var gūt nepieciešamo pārliecību, Tiesa ir precizējusi, ka ir jāizslēdz pamatotu šaubu pastāvēšana no zinātniskā viedokļa, ņemot vērā, ka minētajām iestādēm ir jāpamatojas uz viskompetentākajiem zinātniskajiem atklājumiem šajā jomā (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging, 59. un 61. punkts, kā arī lietā Komisija/Itālija, 59. punkts).

114

Turklāt zināšanas par plāna vai projekta ietekmi [uz vidi], ņemot vērā attiecīgās teritorijas saglabāšanas mērķus, ir obligāts priekšnosacījums Direktīvas 92/43 6. panta 4. punkta piemērošanai, jo, ja šādas informācijas nav, tad nevar tikt novērtēts neviens no šīs atkāpes normas izpildes nosacījumiem. Iespējamo sevišķi svarīgu sabiedrības interešu un mazāk kaitējošu alternatīvu risinājumu pastāvēšanas vērtējuma nolūkā ir jāizvērtē intereses un kaitējums, ko attiecīgajai teritorijai var nodarīt izskatāmais plāns vai projekts. Turklāt, lai noteiktu iespējamo veicamo kompensācijas pasākumu raksturu, ir precīzi jāzina minētajai teritorijai radītais kaitējums (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Itālija, 83. punkts, kā arī lietā Solvay u.c., 74. punkts).

115

Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar tikt uzskatīts, ka novērtējums ir atbilstošs, ja trūkst informācijas vai uzticamu un atjauninātu datu par ornitofaunu skartajā ĪAT.

116

Tomēr tiktāl, ciktāl projekta atļauja tiktu atcelta vai atlikta tādēļ, ka minētais novērtējums nav pareizi veikts, nevar tikt izslēgta iespēja, ka valsts kompetentās iestādes vēlāk savāks uzticamus un atjauninātus datus par attiecīgās ĪAT ornitofaunu un ka tās, pamatojoties uz šiem datiem un šādi izpildītu vērtējumu, izvērtēs, vai ūdens novirzīšanas projekts apdraud šīs ĪAT viengabalainību, un attiecīgajā gadījumā, kādi kompensējoši pasākumi ir jāveic, lai nodrošinātu, ka projekta īstenošana neapdraudēs Natura 2000 kopējo vienotību.

117

Līdz ar to uz vienpadsmito jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 92/43, tostarp tās 6. panta 3. un 4. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā, ka projekts par ūdens novirzīšanu, kas nav tieši saistīts vai vajadzīgs ĪAT saglabāšanai, bet kas to var būtiski ietekmēt, var tikt atļauts bez informācijas vai uzticamiem un atjauninātiem datiem par ornitofaunu šajā teritorijā.

118

Ar savu divpadsmito jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 92/43 ir jāinterpretē tādējādi, ka iemesli, kas ir saistīti, pirmkārt, ar apūdeņošanu un, otrkārt, ar dzeramā ūdens apgādi, uz ko tiek izdarīta atsauce, lai pamatotu ūdens novirzīšanas projektu, var tikt kvalificēti kā sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, ar ko var attaisnot tāda projekta īstenošanu, kas var apdraudēt visas skartās teritorijas.

119

Direktīvas 92/43 6. panta 4. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu, alternatīvu risinājumu neesamības dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus kompensācijas pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību (skat iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Itālija, 81. punkts, kā arī lietā Solvay u.c., 72. punkts).

120

Kā izriet no šī sprieduma 100., 101., 107. un 108. punkta, šāda tiesību norma ir piemērojama gan ĪAT, gan KNT, kas ir iekļautas Komisijas izveidotajā sarakstā saskaņā ar Direktīvas 92/43 4. panta 2. punkta trešo daļu.

121

Interesēm, kas Direktīvas 92/43 6. panta 4. punkta nozīmē var attaisnot plāna vai projekta īstenošanu, ir jābūt vienlaikus “sabiedrības” un “sevišķi svarīgām” interesēm, kas nozīmē, ka tām ir jābūt tik nozīmīgām, lai tās varētu būt līdzsvarā ar dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas, ieskaitot ornitofaunu, un floras aizsardzības mērķi, kas ir izvirzīts šajā direktīvā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Solvay u.c., 75. punkts).

122

Apūdeņošana un apgāde ar dzeramo ūdeni principā atbilst šiem nosacījumiem, un līdz ar to tās var attaisnot ūdens novirzīšanas projektu, ja nav iespējami alternatīvi risinājumi.

123

Tomēr attiecībā uz KNT, kurā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, vienīgie pieņemamie argumenti saskaņā ar Direktīvas 92/43 6. panta 4. punkta otro daļu ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.

124

Tā kā šajā lietā Komisija netika lūgta sniegt atzinumu, tad ir jāpārbauda, vai apūdeņošana un apgāde ar dzeramo ūdeni var ietilpt iepriekšējā punktā minētajos apsvērumos.

125

Attiecībā uz apūdeņošanu šķiet, ka principā tā nevar izrietēt no apsvērumiem, kas ir saistīti ar veselības aizsardzību un sabiedrības drošību. Turpretī, šķiet, ir drīzāk iespējams, ka apūdeņošanai noteiktos apstākļos varētu būt primāri svarīgas labvēlīgas sekas uz apkārtējo vidi.

126

Turpretī apgāde ar dzeramo ūdeni principā ietilpst apsvērumos, kas ir saistīti ar sabiedrības veselības aizsardzību.

127

Katrā ziņā iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai pamatlietas projekts tiešām apdraud vienas vai vairāku KNT viengabalainību, kurās sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga.

128

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz divpadsmito jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 92/43, tostarp tās 6. panta 4. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka iemesli, kas ir saistīti, pirmkārt, ar apūdeņošanu un, otrkārt, ar dzeramā ūdens apgādi, uz ko tiek izdarīta atsauce, lai pamatotu ūdens novirzīšanas projektu, var tikt kvalificēti kā sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, ar ko var attaisnot tāda projekta īstenošanu, kas var apdraudēt visas skartās teritorijas. Ja šāds projekts apdraud kādu KNT kopumā, kurā ir sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad tā īstenošana principā var tikt attaisnota ar iemesliem, kas ir saistīti ar dzeramā ūdens apgādi. Noteiktos apstākļos to varētu attaisnot, pamatojoties uz primāri svarīgām labvēlīgām sekām, ko apūdeņošana rada apkārtējai videi. Turpretī apūdeņošana principā nevar izrietēt no apsvērumiem, kas ir saistīti ar veselības aizsardzību un sabiedrības drošību, lai attaisnotu tāda projekta īstenošanu kā pamatlietā.

129

Ar savu trīspadsmito jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai saskaņā ar Direktīvu 92/43 atbilstošu kompensācijas pasākumu noteikšanai ir jāņem vērā ūdens novirzīšanas apjoms un šai novirzīšanai vajadzīgo būvdarbu apjoms.

130

Saskaņā ar Direktīvas 92/43 6. panta 4. punkta pirmās daļas pirmo teikumu, ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību.

131

Tādējādi, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 114. punktā, lai noteiktu iespējamo kompensācijas pasākumu raksturu, ir precīzi jānosaka minētajai teritorijai radītais kaitējums.

132

Savukārt ūdens novirzīšanas apjoms un šai novirzīšanai vajadzīgo būvdarbu apjoms ir apsvērumi, kuri ir jāņem vērā, lai precīzi noteiktu ar projektu radīto kaitējumu skartajai teritorijai un tādējādi noteiktu nepieciešamo kompensācijas pasākumu raksturu, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību.

133

Līdz ar to uz trīspadsmito jautājumu ir jāatbild, ka saskaņā ar Direktīvu 92/43, tostarp tās 6. panta 4. punkta pirmās daļas pirmo teikumu, atbilstošu kompensācijas pasākumu noteikšanai ir jāņem vērā ūdens novirzīšanas apjoms un šai novirzīšanai vajadzīgo būvdarbu apjoms.

134

Ar savu četrpadsmito jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvā 92/43, to interpretējot atbilstoši EK līguma 6. pantā ietvertajam ilgtspējīgas attīstības principam, attiecībā uz teritorijām, kas ietilpst Natura 2000 tīklā, dabīgu upes ekosistēmu ir atļauts pārveidot par cilvēku veidotu upju un ezeru ekosistēmu.

135

Pieņemot, ka dabīgās upju ekosistēmas pārveidošana cilvēku veidotā upju un ezeru ekosistēmā apdraud teritoriju, kas ietilpst Natura 2000 tīklā, viengabalainību, no tā obligāti neizriet, ka nevarētu tikt piešķirta atļauja projektam, kura dēļ notiek šāda pārveidošana.

136

Kā ir konstatēts šī sprieduma 119. punktā, saskaņā ar Direktīvas 92/43 6. panta 4. punktu attiecībā uz teritorijām, kas ietilpst Natura 2000 tīklā, minētais projekts varētu tikt atļauts tad, ja būtu izpildīti šajā tiesību normā minētie nosacījumi.

137

Savukārt saskaņā ar Direktīvas 92/43 preambulas trešo apsvērumu tās galvenais mērķis ir veicināt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, ņemot vērā ekonomiskās, sociālās, kultūras un reģionālās prasības; šī direktīva palīdz sasniegt vispārīgo mērķi par noturīgu attīstību. Lai saglabātu šādu bioloģisko daudzveidību, dažos gadījumos var būt vajadzīga cilvēka darbība vai tās veicināšana.

138

Tādējādi Direktīva 92/43, it īpaši nosacījums, ka dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību, ir jāpiemēro ilgtspējīgas attīstības mērķa kontekstā atbilstoši tam, kā tas ir minēts šīs direktīvas preambulas trešajā apsvērumā un ietverts EKL 6. pantā.

139

Līdz ar to uz četrpadsmito jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvā 92/43, it īpaši tās 6. panta 4. punkta pirmajā daļā, to interpretējot atbilstoši EK līguma 6. pantā ietvertajam ilgtspējīgas attīstības principam, attiecībā uz teritorijām, kas ietilpst Natura 2000 tīklā, dabīgu upes ekosistēmu ir atļauts pārveidot par cilvēku veidotu upju un ezeru ekosistēmu, ja vien ir izpildīti nosacījumi, kas ir paredzēti šajā minētās direktīvas tiesību normā.

140

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: