12.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/32

1.

atzinīgi vērtē Kopīgo paziņojumu par okeānu pārvaldību, kuru 2016. gada 10. novembrī pieņēma Eiropas Komisija un Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos;

2.

atbalsta ierosinātās darbības, kas paredzētas, lai nodrošinātu, ka okeāni ir nekaitīgi, droši, tīri un ilgtspējīgi pārvaldīti;

3.

piekrīt mērķim, kas paredz nodrošināt, ka ES ir spēcīga pasaules mēroga dalībniece, kura spēj sagatavot darbakārtību labākai okeānu pārvaldībai, ievērojot transversālu, noteikumos pamatotu starptautisku pieeju; šādas ES iniciatīvas galējais mērķis būtu panākt starptautisku sociālu, tautsaimniecisku un vides nosacījumu standartu saistībā ar jūru un radīt vienlīdzīgus konkurences nosacījumus, kas var garantēt okeānu atbilstīgu ilgtspēju un stiprināt iesaistīto Eiropas dalībnieku konkurētspēju;

4.

pilnībā atbalsta nesenos Padomes secinājumus (1), kuros aicināts rast saskaņotāku pieeju iekšējiem un ārējiem okeānu pārvaldības aspektiem, tostarp veidot sinerģiju starp ES, dalībvalstīm un reģionālajām stratēģijām;

5.

cita starpā atgādina savus iepriekšējos atzinumus par Komisijas paziņojumu “Ceļā uz integrētu jūrniecības politiku” (2), par jūras telpisko plānošanu un integrēto piekrastes pārvaldību (3), par okeāna enerģijas potenciāla apgūšanu (4) un par jūras vides efektīvāku aizsardzību (5);

6.

uzsver Eiropas Savienības vadošās pozīcijas jūrlietu pārvaldībā, kuras mērķis ir nodrošināt Eiropas krastiem un jūrām tādu pasaulē visdaudzpusīgāko politiku un regulatīvo sistēmu, kurā atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību, piekrastes kopienu un ekonomikas un sociālo dalībnieku nozīme, lai nodrošinātu, ka ekonomika, vide, klimats un sociālie faktori ir pienācīgi ņemti vērā visaptverošā un daudzlīmeņu pārvaldībā;

7.

tomēr uzskata, ka okeānu pārvaldību parasti ietekmē faktors, kas pazīstams kā “kopīpašuma traģēdija”. Ir daudz vispārēju gan pasaules, gan jūras nolīgumu – piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija (UNCLOS) un specializētie nolīgumi, īpaši tie, kurus noslēgusi Starptautiskā Jūrniecības organizācija (SJO) –, taču pastāv diezgan liela sadrumstalotība. Šajā kontekstā ES uzdevums ir gan sniegt piemēru, gan piedāvāt stimulus, lai ārpussavienības partneri ieviestu augstus standartus, kas ir spēkā saskaņā ar ES jūrlietu politiku. Šādus stimulus, tostarp spēju veidošanu, būtu iespējams iekļaut starptautiskos tirdzniecības nolīgumos un attīstības programmās, par kurām ES ved sarunas ar trešām valstīm;

8.

atzīmē, ka ES un dalībvalstīm ir paralēlas pilnvaras starptautiskajās attiecībās ar jūrlietām saistītos jautājumos. Tālab starp visiem pārvaldības līmeņiem vajadzīga stingra koordinācija un ir jāgādā, ka ES un valstu nostājas šādos starptautiskos forumos tiek izvērtētas teritoriālās ietekmes ziņā, lai tajās būtu ietvertas visas kompetento vietējo un reģionālo pašvaldību intereses;

9.

uzsver, ka saistībā ar resursu ieguvi, piekrastes teritoriju, zvejniecības kopienu un ostu ekonomiskajiem ieguvumiem vai ietekmi uz vidi Eiropas piekrastēs un jūrās daudzie ar okeānu pārvaldību saistītie jautājumi neizbēgami ir risināmi vietējā līmenī. Politiski un ekonomiski lēmumi, kas attiecas uz okeāniem un ir pieņemti citviet pasaulē, ietekmē vietējās un reģionālās pašvaldības Eiropas Savienībā. Tāpēc ir nepieciešami būtiski ieguldījumi jūras telpiskajā plānošanā un atbalsts pārvaldībai vietējā/reģionālā līmenī;

10.

uzsver, ka jūrlietu politika ir tieši saistīta ar piekrastes saimniecisko, vides un telpiskās plānošanas politiku. Tas, kā vietējās un reģionālās pašvaldības pārvaldīs piekrastes politiku, tieši ietekmēs atkrastes lietas. Tādos jautājumos kā, piemēram, vējparki, atkrastē veiktu darbību bieži uzskata par ērtu risinājumu, kad nav vēlmes veikt darbību piekrastē;

11.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir pilnvaras un pozitīva pieredze dažādu jomu pārvaldībā, kas pozitīvi vai negatīvi ietekmē citas teritorijas ārpus ES, piemēram, zveja, gliemju un vēžveidīgo ieguve un akvakultūra; subsīdiju piešķiršana (t. sk. neefektīvas flotes subsidēšana), ekonomikas un vides politika (piem., jūras piesārņojums) un pārbaužu organizēšana (piem., transportlīdzekļu pārbaudes). Pašvaldības bieži ir iesaistītas arī ostu pārvaldē;

12.

atgādina RK (6) un ESAO (7) nesen veikto izpēti par okeānu un jūras nozaru ekonomiku; saskaņā ar labāka regulējuma programmu uzstāj, ka pirms jauna tiesiskā regulējuma ieviešanas, jaunu ieguves tehnoloģiju atļaušanas vai jaunu aizsargāto jūras teritoriju noteikšanas ir jāveic iepriekšēji ietekmes novērtējumi, tostarp par teritoriālo ietekmi, lai apzinātu iespējamos draudus no visām nozarēm, iespējamos ietekmes mazināšanas pasākumus un paredzamās sociālekonomiskās sekas;

13.

atgādina jaunos ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, kurus parakstījušas visas ES un ANO dalībvalstis. Okeānu pārvaldība ir saistīta ar 14. ilgtspējīgas attīstības mērķi par zemūdens pasauli un 13. mērķi par rīcību klimata jomā, kā arī 11. mērķi par ilgtspējīgām pilsētām un kopienām. Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas plānu ietvert šos mērķus dažādos ES politikas virzienos (8), jo tas varētu būt labs pamats, lai ilgtspējīgas okeānu pārvaldības jomā veidotu vispārēju starptautisku izpratni, kas būtu plašāka par nozaru pieeju;

14.

uzskata, ka, tieši pretēji, okeāna izcelsmes precēm un precēm no trešām valstīm var atļaut nonākt ES vienotajā tirgū tikai tad, ja šīs valstis pakāpeniski tuvojas augstākiem ES standartiem, piemēram, aizliegumam radīt izmetumus jūrā;

15.

uzskata, ka kopīgajā paziņojumā norādītās 3 prioritārās jomas, kas sadalītas 14 darbībās, veido piemērotu pamatu, lai okeānu pārvaldības jomā veiktu turpmāku darbību ES un starptautiskā līmenī. Lai gan paziņojums galvenokārt attiecas uz jūrlietu politikas starptautisko aspektu, pastāv vietējais un reģionālais aspekts gan saistībā ar kompetenci un tiešo teritoriālo ietekmi, gan specializācijas pakāpi un atkarību no okeāna;

16.

norāda, ka attiecībā uz 1. darbību – novērst starptautiskās okeānu pārvaldības satvara nepilnības, lai uzlabotu tiesisko regulējumu un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, – starptautiskā līmenī jau pastāv plašs tiesiskais regulējums, kas aptver jūras ierobežojumus, kuģošanu, arhipelāgu statusu un tranzīta režīmus, ekskluzīvās ekonomikas zonas, kontinentālo šelfu jurisdikciju, dziļjūras izrakteņu ieguvi, izmantošanas režīmu, jūras vides aizsardzību, zinātnisko pētniecību un strīdu izšķiršanu; šajā saistībā atgādina, ka okeānu pārvaldības politikas veidošanā būtu jāņem vērā Eiropas vietējo un reģionālo kopienu pašreizējās administratīvās robežas, kā arī kultūras un tradīciju īpatnības;

17.

uzskata, ka ES politika jautājumos par zvejas regulējumu, jūras telpisko plānošanu un makroreģionālajām stratēģijām jau ir stingra. Dažās dalībvalstīs teritoriju izmantošanas plāni ir svarīgs politikas instruments, ko vietējā līmenī izmanto zemes un ūdens telpiskajai plānošanai. Vietējās pašvaldības jau pašlaik ir atbildīgas par piekrastes teritoriju un teritoriālo ūdeņu plānošanu. Eiropas Komisijas ierosinātās administratīvās procedūras un tiesiskais satvars nedrīkst ietekmēt tādus instrumentus kā teritoriju izmantošanas plāni. Galvenā problēma gan ES, gan pasaules līmenī ir kontroles un stingras īstenošanas trūkums. Tādējādi ES, rādot piemēru, var ieviest savstarpības prasības un piedāvāt stimulus, kad ar trešām personām un organizācijām tiek apspriesti jauni starptautiski noteikumi. Šī globālā iniciatīva šo noteikumu ieviešanai ir nepieciešama, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām valstīm, reģioniem un ekonomikas dalībniekiem;

18.

attiecībā uz 2. darbību Komiteja piekrīt, ka tad, ja reģionālās pārvaldības uzlabošanas labad tiks veicināta reģionālā zvejniecības pārvaldība un sadarbība galvenajos okeāna apgabalos, tiks uzlabots ES zvejniecības stāvoklis un palīdzēts citiem sasniegt tos augstos standartus, kas ir spēkā ES;

19.

pauž bažas par to, ka Komisijas norādījumi par dziļjūras izrakteņu ieguvi var likt novērsties no ES resursu efektivitātes plāniem, vēl jo vairāk tāpēc, ka šī dabas resursu izmantošanas tehnoloģija nav pārbaudīta un var izpostīt dabisko vidi. Aicina šo jautājumu koordinēt ar dalībvalstu sarunām Starptautiskajā Jūras dzīļu pārvaldē;

20.

šajā saistībā iesaka īstenot ES kampaņas un nodrošināt stimulus citām valstīm un organizācijām ieviest Eiropas dzelteno un sarkano karšu sistēmu kā paraugu nelegālas, neregulētas un nereģistrētas zvejas novēršanai pasaules mērogā, tostarp iekļaušanu “melnajā” sarakstā un eksporta aizliegumus, kas izriet no neatbilstības. Komiteja aicina paātrināt pašreizējo plānu īstenošanu attiecībā uz elektronisku rīku, ar ko apstrādāt nozvejas sertifikātus. Ar šādiem pasākumiem varētu atbalstīt nozari tajos reģionos, kas strikti piemēro noteikumus;

21.

Komiteja arī uzskata, ka 3. darbība – uzlabot starptautisko organizāciju darba koordināciju un sadarbību un aizsākt okeāna partnerības okeānu pārvaldības jautājumos – dos iespēju reģionāliem jūrlietu centriem iekļauties starptautiskajā apritē;

22.

uzskata, ka būtiska loma var būt vietējiem un reģionāliem konkurētspējas un izcilības centriem, it īpaši apvidos, kur ir spēcīga jūras dimensija, tostarp tālākajos reģionos, un šie centri ir finansiāli jāatbalsta, veidojot starptautiskas pētniecības grupas un tehnoloģiju pārneses platformas un tādējādi papildinot darbu, ko ES veic okeānu pārvaldībā;

23.

iebilst pret ideju pilnībā no jauna veidot jaunus starptautiskus noteikumus un organizācijas. Komiteja piekrīt Komisijai, ka lietderīgāk ir uzlabot pašreizējo pārvaldi un īstenošanas sistēmu, koncentrējoties uz efektivitāti un uzlabojot starptautisko koordinēšanu. Šajā saistībā ir svarīgi nodrošināt, lai pirms jaunu pasākumu sākšanas noteiktā satvarā (piemēram, naftas meklēšanas) tiktu pienācīgi izprasts to domino efekts uz citām politikas jomām un sektoriem (piemēram, zvejniecību);

24.

attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības pārvaldību jomās, kas neietilpst valsts jurisdikcijā, iesaka ES uzlabot koordinēšanu ar EMSA  (9) un Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūru (EFCA), kā arī cieši iesaistīt Eiropas reģionus koordinācijas pasākumos un konsultācijās ar blakus esošajiem Eiropas reģioniem;

25.

Komiteja arī uzskata, ka okeānu pārvaldība ir ES daudzlīmeņu pārvaldības daļa un tādēļ tai jāpiesaista valsts un ES resursi spēju veidošanai, pārbaudei, īstenošanai un visu to personu atturēšanai vai sodīšanai, kas pārkāpj spēkā esošo tiesisko regulējumu. Tam ir nepieciešama kompetento vietējo un reģionālo pašvaldību iesaiste 4. darbībā – spēju veidošanā –, jo tas dos tiešu labumu piekrastes un jūras reģioniem daudzu tehnisku un administratīvu aspektu ziņā;

26.

uzsver, ka 5. darbība – nodrošināt jūru un okeānu drošumu un drošību – ir būtiska jūras pārvadātājiem, uzņēmumiem un ostas uzņēmumiem, turklāt ir viens no galvenajiem elementiem piespiedu darba un cilvēku tirdzniecības apkarošanā. ES būtu jāturpina būt par vadošo jurisdikciju šajā nozarē ar visaptverošāko tiesisko regulējumu jūras un ostu drošuma un drošības jomā un jāturpina izmantot savu ievērojamo starptautisko ietekmi, lai veicinātu atbilstošu nolīgumu noslēgšanu citās pasaules daļās;

27.

uzskata, ka sadarbībā starp valstu iestādēm un Frontex, EMSA un EFCA ir jārodas kopīgām jūras uzraudzības spējām un ka Eiropas Savienībai vajadzības gadījumā ir jānodrošina vismūsdienīgākie kuģi un tehnoloģijas, ar kurām efektīvi īstenot uzraudzību;

28.

attiecībā uz 6. darbību uzskata, ka obligāti jāīsteno ANO Parīzes klimata nolīgums (COP21), lai mazinātu klimata pārmaiņu kaitīgo ietekmi uz okeāniem, krastiem un ekosistēmām, un risinātu problēmas, kas saistītas ar globālās sasilšanas un okeānu līmeņa celšanās turpmākajām izmaksām. Pasaules klimata mērķu izpildei nepieciešami vietēji pielāgošanās pasākumi, jo vairums klimata ietekmju izpaužas vietējā mērogā. Tādēļ, kā nesen norādījusi RK (10), vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme, kad tiek izstrādāti un īstenoti valsts, ES un starptautiskie pielāgošanās satvari, kas attiecas uz klimata pārmaiņu seku novēršanu pasaules okeānos. Šajā saistībā īpašs kapacitātes un finansiāls atbalsts jāsaņem visiem reģioniem, tostarp tālākajiem, ņemot vērā to stratēģisko atrašanās vietu Atlantijas un Indijas okeānā, kā arī Karību jūrā. Turklāt, lai pildītu Parīzes nolīguma prasības, ir būtiski ne tikai jūrlietu pārvaldībā iekļaut pasākumus ar mērķi pielāgoties klimata pārmaiņām, bet arī būtisku daļu esošā fosilā kurināmā atstāt zem zemes. Tāpēc Komiteja uzskata, ka konsekvences dēļ 6. darbība ir jāpastiprina, tajā iekļaujot pasākumus ar mērķi novērst jaunu naftas ieguvi jutīgos Eiropas jūru apgabalos.

29.

uzsver, ka 7. darbība – apkarot nelegālu zveju un stiprināt okeānu pārtikas resursu ilgtspējīgu pārvaldību pasaules mērogā – sniedz tiešu ieguldījumu ES zvejniecības nozarē. Tas nozīmē, ka jānostiprina pašreizējās reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas (RZPO), nodrošinot, ka tās ir pilnīgi spējīgas darboties, un Eiropas Komisijai nepieciešamas plašākas pilnvaras attiecībā uz sarunām ar RZPO un to atbalstīšanu;

30.

piekrīt saskaņā ar 8. darbību, ka būtu pakāpeniski jāpārtrauc tādas zvejniecības subsīdijas, kas kaitē videi gan ES, gan trešās valstīs. Jānosaka atbilstoši stimuli un pagaidu pasākumi, lai nodrošinātu to kopienu dzīvotspēju, kas ES un citur lielā mērā ir atkarīgas no zvejniecības;

31.

uzskata, ka 9. darbība – cīņa pret jūras piedrazojumu un “plastmasu jūru” – ir viena no šā priekšlikuma svarīgākajām iniciatīvām. Tā tiešā veidā sniedz ieguldījumu tūrismā un zvejniecībā. Ja cilvēki piesārņos vidi ar plastmasu tādā pašā ātrumā kā pašlaik, 2050. gadā jūrās būs vairāk plastmasas nekā zivju. Vietējo un reģionālo pašvaldību pilnvarām attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu un to rašanās novēršanu var būt būtiska ietekme. Vietējām pašvaldībām ir svarīgas funkcijas, jo tās, sadedzinot savākto plastmasu, nodrošina atkritumu pārvēršanu enerģijā. Eiropas Savienībā pašlaik gandrīz 28 % atkritumu vēl joprojām tiek apglabāti poligonos. Spēcīgs ES vides satvars attiecībā uz novēršanu, arī iespējamais ES aizliegums lietot mikroplastikātu, ir pienācīgi jāīsteno vietējā un reģionālajā līmenī, nepārtraukti ieguldot tīrākās tehnoloģijās un izstrādājot īpaši pielāgotu vietējo un reģionālo politiku jūras piedrazojuma novēršanai. Šai ziņā jāturpina virzība uz kopēju režīmu ne tikai ostas iekārtām, bet arī attiecībā uz maksu par kuģu radītajiem atkritumiem un kravu atliekām, lai novērstu to, ka kuģi no tiem atbrīvojas pirms piestāšanās ostā. Lai gan Eiropas reģionālās un vietējās pašvaldības ir vienas no lielākajām jūras piedrazojuma un plastmasas atkritumu radītājām, tās ietekmē arī atkritumi, kas rodas ārpus ES, tādēļ liela nozīme ir starptautiskai sadarbībai;

32.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu novērst okeāna piesārņojumu un īpaši jūras piedrazojumu, taču norāda, ka tas ir pirmais solis ceļā uz tīrākiem okeāniem un ka ES un dalībvalstis var rādīt piemēru, ieviešot kopīgu plānu, lai censtos panākt, ka no jūras ūdeņiem tiek aizvāktas kaitīgās vielas, piemēram, munīcija, ķimikālijas un kodolmateriāli. Komiteja tādēļ šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi īstenot eksperimentālos projektus, kas var attīstīt un apliecināt Eiropas spējas, tehnoloģiju un apņemšanos veicināt mieru. Šādi projekti var būt gan tehnoloģijas eksporta, gan arī tehnoloģiskās kompetences avots, ko var izmantot sadarbībā ar trešām valstīm un organizācijām kā iniciatīvu līdzīgas politikas ieviešanai citās vietās;

33.

uzskata, ka šāds kopīgs plāns okeāna piesārņojuma novēršanai var nodrošināt arī reālus ieguvumus jūras reģioniem un kopienām ne tikai tiešā veidā – kā tehnoloģisko kompetenci, zinātību un uzlabotas civilās aizsardzības, pētniecības, glābšanas un atjaunošanas spējas –, bet arī daudz plašāk: palielināt no tūrisma un zvejniecības gūtos ienākumus, nodrošināt plašāku ekonomisko attīstību, tīrāku vidi un veselības uzlabojumus ne tikai Eiropas piekrastes teritorijās, bet arī blakus esošajos reģionos un visā okeānu ekosistēmā;

34.

atgādina, ka 10. darbība – popularizēt jūras telpisko plānošanu (JTP) pasaules līmenī, tostarp arī iespējamās IOC-UNESCO starptautiskās pamatnostādnes par JTP, – atbilst iepriekšējiem RK atzinumiem, kuros uzsvērta ES tālejošā JTP politika un vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījums. Tas arī paver iespējas ES uzņēmumiem piegādāt saistītos pakalpojumus un produktus visā pasaulē;

35.

piekrīt 11. darbībai, kuras mērķis ir sasniegt globālo mērķi, proti, nodrošināt 10 % jūras un piekrastes teritoriju aizsardzību un panākt reālu aizsargājamo jūras teritoriju (AJT) statusa īstenošanu un pārvaldību, lai izveidotu “okeānu parkus”. Pašreizējie pētījumi par līdzīgiem projektiem Austrālijā liecina, ka tiek panākti uzlabojumi tūrisma un zvejniecības jomā arī kaimiņreģionos, un to var panākt arī citās vietās, tostarp Eiropas piekrastu daļās. Šajā saistībā uzsver, cik svarīgi ir iesaistīt un pilnvarot vietējās ieinteresētās personas aizsargājamo jūras teritoriju noteikšanā un pārvaldīšanā. AJT resursu trūkums, tostarp zinātnisko datu nepietiekamība, patiešām var būt liels šķērslis ilgtspējīgai ekonomikas attīstībai, piemēram, jūras enerģijai un ostām;

36.

attiecībā uz 12. darbību uzskata, ka saskanīga ES stratēģija okeāna novērojumu, valstu zivsaimniecības datu un jūras uzskaites jomā uzlabos datu pakalpojumus un novērojumus. Šajā saistībā ir jāintegrē un jāpadara sadarbspējīgas pašreizējās ES un starptautiskās platformas okeānu un jūras dzīļu dabas resursu kartēšanai, piemēram, Eiropas Jūras novērojumu un datu tīkls (EMODNET) un okeānu novērošanas programma Copernicus. Būtu jāveicina tādas iniciatīvas kā IPBES (vispasaules platforma un starpvaldību struktūra, kas pieejama visām ANO dalībvalstīm un kuras mērķis ir stiprināt saikni starp zinātni, politiku un vietējām zināšanām lēmumu pieņemšanā saistībā ar bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem), tostarp jaunu rīku izstrāde, piemēram, Nordic IPBES, EU MAES (ekosistēmu un to pakalpojumu kartēšana un novērtēšana) un ESMERALDA (ekosistēmu pakalpojumu kartēšanas uzlabošana politikas un lēmumu pieņemšanas vajadzībām);

37.

uzskata, ka dažādu pašreizējo un turpmāko datubāzu apvienošana nodrošinās starpdisciplīnu datu kopumu, kas saistīts ar zināšanām par jūru un aptver daudzējādas jomas, piemēram, vides aizsardzību, zvejniecību un akvakultūru, katastrofu seku likvidēšanu, pirmo palīdzību un glābšanas pakalpojumus, robežkontroli un migrācijas uzraudzību, un transportu; Komiteja uzskata, ka nav vajadzīgs veidot citas datu bāzes, bet ir pārliecināta, ka jau pastāvošas datu bāzes varētu koordinēt, lai tās būtu noderīgas dalībvalstīm;

38.

uzsver: lai nodrošinātu savietojamas, bagātīgas un līdzīgas datubāzes, zināšanu kopumu par jūru, kā arī okeāna kartējumu, nepieciešama lielāka sinerģija ne tikai starp dažādām ES un kompetentajām valsts iestādēm, bet arī ar citām dalībvalstīm un starptautiskajām organizācijām, jo kopējiem datiem jākalpo par sākuma punktu kopīgu transokeānu reaģēšanas pasākumu izstrādei;

39.

zināšanas par jūru nedrīkst būt iegūtas tikai publiskā sektora centienu rezultātā; privātajam sektoram, zvejas un jūras kravu pārvadājumu uzņēmumiem, jūras inženierijas, telekomunikāciju, biotehnoloģiju un jūras naftas un gāzes meklēšanas uzņēmumiem var būt svarīga nozīme tādu vides datu vākšanā un izplatīšanā, kurus tie apkopo, veicot savas darbības jūrā. ES un citām starptautiskām struktūrām jānodrošina stimuli un jāveicina šāda sadarbība tā, lai netiktu radīts nevajadzīgs slogs;

40.

atkārtoti aicina Eiropas Komisiju popularizēt paraugpraksi attiecībā uz publiskā un privātā sektora partnerību izmantošanu zilajā ekonomikā (11). To darot, būtu jāņem vērā mazo un vidējo uzņēmumu iespējas un dažu attiecīgo valsts iestāžu ierobežotā administratīvā jauda;

41.

uzsver, ka daudzās problēmas, ar kurām saskaras mūsu okeāni, rada nevienmērīgu teritoriālo ietekmi, un tas nozīmē, ka jānodrošina, lai jūras dati būtu pieejami vietējām un reģionālajām pašvaldībām viegli piekļūstamā un izmantojamā veidā neatkarīgi no politikas jomas;

42.

atbilstoši iepriekšējiem RK atzinumiem par jūras nozaru izaugsmi (12) Komiteja aicina palielināt investīcijas jūras zinātnē un inovācijā (13. darbība) un šajā saistībā uzsver, ka svarīga ir jūrasbraucēju profesionālā izglītība un prasmes, kas attīstītas ciešā sadarbībā ar visām jūras nozarēm;

43.

atbalsta starptautisku okeānu pētniecības, inovācijas un zinātnes partnerību veidošanu to reģionu atbalstam, kuri iegulda jūras pētniecībā un inovācijā (14. darbība). Šajā sakarā var veiksmīgi izmantot Eiropas politiku un programmas, piemēram, “Apvārsnis 2020”, kā arī EJZF, LIFE, EISI un ERAF, lai attīstītu okeānu pētniecības un inovācijas partnerības, tostarp ar trešām valstīm;

44.

atzīst svarīgo lomu, kāda var būt zilās izaugsmes stratēģijai šajā jomā, un aicina sekmēt stratēģiskas iniciatīvas vietējā un reģionālā līmenī, izplatīt labu praksi un darīt zināmus sekmīgus projektus un tos īstenot citos reģionos, īpašu uzmanību pievēršot pētniecībai un inovācijai, kas piemērojama jūras un piekrastes darbībā;

45.

uzskata, ka okeānu pārvaldība ļoti atšķirīgi ietekmē vietējās un reģionālās pašvaldības, radot problēmas, kuru risināšanai tās bieži vien nav gatavas. Turklāt izmaiņām normatīvajā regulējumā, zvejas vai dabas resursu izmantošanā citās pasaules daļās var būt tieša ekonomiskā vai sociālā ietekme uz Eiropas piekrastes kopienām un tām teritorijām, kuras ir būtiski atkarīgas no darbībām, kas saistītas ar okeānu;

46.

tomēr uzskata, ka Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir proaktīvi jādarbojas ilgtspējīgas politikas ieviešanā, lai novērstu pārmērīgu nozveju un jūras piesārņojumu, jāsniedz ieguldījums ES daudzlīmeņu pārvaldībā un kampaņu veidošanā ES un dalībvalstīs, kuru jurisdikcijā ir vairāk nekā 10 % pasaules okeānu, lai rādītu piemēru starptautiskās sarunās saistībā ar okeāniem;

47.

saskaņā ar spēkā esošo Iestāžu nolīgumu un ar tiesību aktu kopumu par labāku likumdošanas procesu pieprasa Komisijai, Padomei, Parlamentam un RK regulāri kopīgi organizēt strukturēto dialogu par okeānu pārvaldību, lai kopīgi izstrādātu jaunas ar jūru saistītas politikas iniciatīvas, kurās pastiprināti tiktu ņemts vērā viedoklis, ko pauž attiecīgo ES piekrastes un jūras reģionu un kopienu, jo īpaši salu un attālāko reģionu, pārstāvji vai to tieši pilnvarotie pārstāvji, un šajā dialogā, iespējams, ietvert dažādo jūras ES makroreģionālo stratēģiju ieinteresēto personu forumus un pieaicināt RZPO pārstāvjus.