–

Lietuvas valdības vārdā – K. Dieninis un V. Kazlauskaitė‑Švenčionienė, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, U. Bartl, M. Hellmann, R. Kanitz, P.‑L. Krüger un U. Kühne, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – I. Herranz Elizalde, pārstāvis,

–

Francijas valdības vārdā – A. Daniel un A.‑C. Drouant, pārstāves,

–

Ungārijas valdības vārdā – Z. Biró‑Tóth un M. Z. Fehér, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. L. Kalėda un W. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV 2012, L 201, 107. lpp.) 1. panta 2. punkta l) apakšpunktu, kā arī 69. panta 5. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp R. J. R. un Registrų centras VĮ (Reģistru centrs, Lietuva) par īpašumtiesību uz nekustamo īpašumu, kas atrodas Lietuvā un kura mantinieks ir R. J. R., ierakstīšanu zemesgrāmatā.

3

Regulas Nr. 650/2012 7., 8., 18., 67. un 71. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

4

Šīs regulas 1. pantā “Darbības joma” ir noteikts:

“1.   Šo regulu piemēro mirušo atstātā mantojuma mantošanai. To nepiemēro nodokļu, muitas vai administratīvos jautājumos.

2.   No šīs regulas darbības jomas ir izslēgti šādi jautājumi:

[..]

5

Šīs regulas VI nodaļā “Eiropas mantošanas apliecība” ir ietverts tās 62.–73. pants.

6

Saskaņā ar šīs pašas regulas 62. pantu “Eiropas mantošanas apliecības izveide”:

“1.   Ar šo regulu tiek izveidota Eiropas mantošanas apliecība (turpmāk “apliecība”), ko izdod izmantošanai citā dalībvalstī un kam ir 69. pantā uzskaitītās sekas.

2.   Apliecības izmantošana nav obligāta.

3.   Apliecība neaizstāj dalībvalstīs līdzīgam nolūkam izmantotus iekšējus dokumentus. Tomēr no brīža, kad apliecība ir izdota izmantošanai citā dalībvalstī, tai ir 69. pantā uzskaitītās sekas arī tajā dalībvalstī, kuras iestādes to ir izdevušas saskaņā ar šo nodaļu.”

7

Regulas Nr. 650/2012 63. pants “Apliecības mērķis” ir izteikts šādi:

“1.   Apliecību paredzēts izmantot mantiniekiem [..], kam citā dalībvalstī jāatsaucas uz savu statusu vai attiecīgi jāīsteno savas tiesības kā mantiniekiem [..].

2.   Jo īpaši apliecību var izmantot, lai apliecinātu vienu vai vairākus no turpmāk minētajiem apstākļiem:

[..].”

8

Minētās regulas 67. panta “Apliecības izdošana” 1. punktā ir paredzēts:

“Izdevējiestāde saskaņā ar šajā nodaļā izklāstīto procedūru nekavējoties izdod apliecību, kad saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem, ir konstatēti apliecināmie apstākļi. Tā izmanto veidlapu, kas izveidota saskaņā ar 81. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.”

9

Šīs regulas 68. pantā “Apliecības saturs” ir noteikts:

“Apliecībā ietver šādu informāciju, ciktāl tas ir vajadzīgs mērķim, kuram to izdod:

[..]

[..].”

10

Regulas Nr. 650/2012 69. pantā “Apliecības spēks” ir paredzēts:

“1.   Apliecība bez kādas īpašas procedūras ir spēkā visās dalībvalstīs.

2.   Tiek pieņemts, ka apliecībā precīzi uzrādīti apstākļi, kuri konstatēti saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem. Tiek uzskatīts, ka personai, kura apliecībā minēta kā mantinieks, [..] ir apliecībā minētais statuss un/vai ir tiesības vai pilnvaras, kas norādītas apliecībā, bez nekādiem citiem nosacījumiem un/vai ierobežojumiem, kas saistīti ar minētajām tiesībām vai pilnvarām, kā vien tie, kas norādīti apliecībā.

[..]

5.   Apliecība ir derīgs dokuments, lai mantojamo īpašumu reģistrētu attiecīgajā dalībvalsts reģistrā, neskarot 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunktu.”

11

Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1329/2014 (2014. gada 9. decembris), ar ko izveido veidlapas, kuras minētas Regulā (ES) Nr. 650/2012 (OV 2014, L 359, 30. lpp.), 1. panta 5. punktā ir noteikts:

“Veidlapa, kas minēta Regulas [Nr. 650/2012] 67. panta 1. punktā un kas jāizmanto Eiropas mantošanas apliecībai, ir 5. pielikumā paredzētā V veidlapa.”

12

Šajā V veidlapā, kas iekļauta šīs īstenošanas regulas 5. pielikumā, ir norādīti pielikumi, kurus var iekļaut Eiropas mantošanas apliecībā. Šo pielikumu vidū ir IV pielikums “Mantinieka(-u) statuss un tiesības”.

13

Šī IV pielikuma 9. punktā ir ietverta norāde “Mantiniekam piešķirtā manta, attiecībā uz kuru pieprasīts apliecinājums (norādiet mantu un visas būtiskās ziņas tās identifikācijai)”.

14

1996. gada 24. septembraLietuvos Respublikos nekilnojamojo turto registro įstatymas Nr. I‑1539 (Lietuvas Republikas Zemesgrāmatu likums Nr. I‑1539; Žin., 1996, no 100‑2261), kurā grozījumi izdarīti ar 2015. gada 23. jūnija Likumu Nr. XII‑1833 (turpmāk tekstā – “Zemesgrāmatu likums”), 5. panta 2. punktā ir noteikts, ka iestāde, kura uztur zemesgrāmatu, likumā noteiktajā kārtībā ir atbildīga par zemesgrāmatās apkopoto datu pareizību un aizsardzību. Saskaņā ar šo tiesību normu šī iestāde atbild vienīgi par to, ka minētajā reģistrā iekļautie dati atbilst dokumentiem, pamatojoties uz kuriem ir notikusi reģistrācija tajā pašā reģistrā.

15

Minētā likuma 22. pantā ir paredzēti juridiskie pamati nekustamā īpašuma lietu tiesību, šo tiesību apgrūtinājumu un juridisko faktu reģistrēšanai zemesgrāmatā. Šajā tiesību normā ir ietverts dokumentu saraksts, ar ko apliecina nekustamā īpašuma lietu tiesību vai juridisko faktu rašanos, pamatojoties uz kuriem šīs tiesības, to apgrūtinājumus vai šos juridiskos faktus ieraksta zemesgrāmatā, tostarp uzskaitot publisko tiesību iestāžu lēmumus, tiesu spriedumus, rīkojumus un nolēmumus, kā arī mantošanas apliecības.

16

Minētā likuma 23. pantā ir noteikta nekustamā īpašuma lietu tiesību, šo tiesību apgrūtinājumu un juridisko faktu reģistrācijas pieteikumu iesniegšanas kārtība. Tā 2. punktā ir paredzēts, ka pieteikums ir jāiesniedz kopā ar dokumentiem, kuri apliecina reģistrācijai pieteikto lietu tiesību rašanos, jebkurus apgrūtinājumus, kas ietekmē šīs tiesības vai juridiskos faktus. Šajā 23. panta 3. punktā ir precizēts, ka dokumentiem, uz kuru pamata nekustamā īpašuma lietu tiesības, kā arī juridiskie fakti tiek apstiprināti, rodas, izbeidzas, [tiesības] tiek nodotas vai apgrūtinātas, ir jāatbilst tiesību aktu prasībām un jāietver dati, kas ir nepieciešami reģistrācijas veikšanai. Saskaņā ar šī likuma 23. panta 4. punktu dokumentiem, pamatojoties uz kuriem tiek lūgta reģistrācijas veikšana, ir jābūt uzrakstītiem saprotami un tajos jāietver pilni ar reģistrāciju saistīto personu vārdi, uzvārdi, juridiskie nosaukumi, adreses, reģistrācijas numuri, kā arī reģistrējamā nekustamā īpašuma unikālais numurs, kas tiek piešķirts saskaņā ar Lietuvos Respublikos nekilnojamojo turto kadastro nuostatai (Lietuvas Republikas Nekustamā īpašuma kadastra noteikumi).

17

Saskaņā ar minētā likuma 29. pantu iestāde, kas uztur zemesgrāmatu, atsakās reģistrēt lietu tiesības uz nekustamo īpašumu, ja, izskatot pieteikumu, tā konstatē, ka dokuments, uz kura pamata tiek lūgta reģistrācija, neatbilst šī likuma prasībām, vai zemesgrāmatas uzturētājai iesniegtajā pieteikumā vai dokumentā nav ietverti dati, kas paredzēti Nekilnojamojo turto registro nuostatai (Noteikumi par nekustamā īpašuma reģistrāciju) un kas nepieciešami nekustamā īpašuma un tiesību uz īpašumu ieguvēju identifikācijai.

18

Zemesgrāmatas statūtos, ko 2014. gada 23. aprīlī pieņēma ar Lietuvos Respublikos vyriausybės nutarimas Nr. 379“Dėl Nekilnojamojo turto registro nuostatų patvirtinimo” (Lietuvas Republikas valdības dekrēts Nr. 379, ar ko apstiprina noteikumus par nekustamā īpašuma reģistru; TAR, 2014, Nr. 2014‑4930), 14.2.2. punktā ir precizēts, ka informācija, kura identificē nekustamo īpašumu, ir zemes gabala kadastrālā atrašanās vieta, kadastrālais nodalījums, kadastrālais numurs, zemes gabala unikālais numurs (identifikators), ēkas unikālais numurs (identifikators) un dzīvokļa vai telpas unikālais numurs (identifikators).

19

Prasītājs pamatlietā R. J. R. dzīvo Vācijā.

20

2015. gada 6. decembrī nomira viņa māte (turpmāk tekstā – “mirusī”), kuras parastā dzīvesvieta tobrīd bija Vācijā. Prasītājs pamatlietā kā viņas vienīgais mantinieks bez pretenzijām pieņēma mirušās atstāto mantojumu Vācijā. Viņš vērsās kompetentajā Vācijas tiesā, lai saņemtu Eiropas mantošanas apliecību, jo mantojumā ietilpa ne tikai manta, kas atrodas Vācijā, bet arī Lietuvā.

21

2018. gada 24. septembrīAmtsgericht Bad Urach (Bādurahas pirmās instances tiesa, Vācija) prasītājam pamatlietā izsniedza, pirmkārt, mantošanas apliecību Nr. 1 VI 174/18, kurā bija norādīts, ka G. R., kurš miris 2014. gada 10. maijā, savu īpašumu ir atstājis mirušajai, viņa vienīgajai mantiniecei, un, otrkārt, Eiropas mantošanas apliecību Nr. 1 VI 175/18, kurā bija norādīts, ka mirusī ir atstājusi savu īpašumu prasītājam pamatlietā, kurš ir viņas vienīgais mantinieks un kurš to pieņēma bez pretenzijām.

22

2019. gada 15. martā prasītājs pamatlietā iesniedza pieteikumu Reģistru centrā – valsts iestādē, kuras pilnvarās tostarp ietilpst Lietuvas Zemesgrāmatu reģistra uzturēšana, lai ierakstītu reģistrā savas īpašuma tiesības uz nekustamiem īpašumiem, kas mirušajai piederēja Lietuvā. Sava pieteikuma pamatojumam viņš iesniedza Vācijas tiesas izsniegto mantošanas apliecību un Eiropas mantošanas apliecību.

23

Ar 2019. gada 20. marta lēmumu Reģistru centra lietu reģistra uzturēšanas dienesta Zemesgrāmatu departamenta Tauragė (Tauraģe, Lietuva) nodaļa noraidīja šo pieteikumu ar pamatojumu, ka iesniegtajā Eiropas mantošanas apliecībā nebija ietverta Zemesgrāmatu likumā noteiktā nekustamā īpašuma identifikācijai nepieciešamā informācija, proti, tajā nebija norādīti prasītāja mantotie īpašumi.

24

Pēdējais minētais par šo noraidošo lēmumu iesniedza sūdzību Reģistra centra centrālā reģistrācijas biroja strīdu izskatīšanas komisijā, kura ar 2019. gada 9. maija lēmumu apstiprināja minēto lēmumu par noraidīšanu.

25

Prasītājs pamatlietā cēla prasību par nodaļas un komisijas lēmumiem Regionų apygardos administracinio teismo Klaipėdos rūmai (Reģionālās apgabala administratīvās tiesas Klaipēdas nodaļa, Lietuva), kas ar 2019. gada 30. decembra nolēmumu prasību noraidīja kā nepamatotu.

26

Prasītājs pamatlietā iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) – iesniedzējtiesā. Tā uzskata, ka tajā izskatāmajā lietā rodas jautājumi par Regulas Nr. 650/2012 interpretāciju.

27

Šī tiesa norāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 69. panta 5. punktu, Eiropas mantošanas apliecība ir derīgs dokuments, lai mantojamo īpašumu reģistrētu attiecīgajā dalībvalsts reģistrā, neskarot šīs regulas 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunktu, proti, šī apliecība neietekmē šī 1. panta 2. punkta l) apakšpunkta piemērošanu. Minētā tiesa uzskata, ka šī pēdējā minētā tiesību norma, ar kuru no minētās regulas piemērošanas jomas ir izslēgta jebkāda nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrācija reģistrā, nozīmē, ka Eiropas mantošanas apliecības iegūšana pati par sevi nepadara par nepiemērojamiem reģistrēšanas zemesgrāmatā nosacījumus, kas noteikti tās dalībvalsts tiesībās, kurā atrodas īpašums.

28

Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzsver, ka Lietuvā dokumenti, kas var būt pamatā nekustamā īpašuma lietu tiesības reģistrēšanai zemesgrāmatā, ir uzskaitīti Zemesgrāmatu likuma 22. pantā, un ka šī likuma 23. panta 2.–4. punktā imperatīvā veidā ir precizēta informācija un dati, kam ir jābūt apliecinātiem šajos dokumentos. Reģistru centrs darbojas vienīgi saskaņā ar pilnvarām, kas tam piešķirtas ar likumu, kurā tam nav atzītas ne pilnvaras pašam konstatēt īpašumtiesību apjomu, ne arī tiesības savākt informāciju un pierādījumus, kas apliecina noteiktu faktu esamību vai neesamību.

29

Šī tiesa norāda, ka līdz ar to, piemērojot Lietuvas tiesību normas, vajadzīgā informācija ierakstīšanai zemesgrāmatā var tikt sniegta tikai Zemesgrāmatu likuma 22. pantā uzskaitītajos dokumentos un ka, ja sniegtā informācija ir nepilnīga, reģistru centram nav tiesību ņemt vērā citu informāciju, kas nav ietverta šajos dokumentos.

30

Minētā tiesa piebilst, ka, lai tā varētu radīt sekas, Eiropas mantošanas apliecība ir jāsagatavo, izmantojot Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 5. pielikumā ietverto V veidlapu. Līdz ar to, ja informācija, kas paredzēta piemērojamajos Regulas Nr. 650/2012, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 noteikumos, ir sniegta Eiropas mantošanas apliecībā, tā Lietuvā tiktu uzskatīta par derīgu dokumentu, pamatojoties uz kuru zemesgrāmatā tiktu ierakstīta īpašuma pāreja, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 650/2012 69. panta 5. punktā.

31

Iesniedzējtiesa konstatē, ka pamatlietā aplūkotā Eiropas mantošanas apliecība tika izdota, izmantojot šo V veidlapu, un ka tajā ir ietverts minētās veidlapas IV pielikums, kurā ir apliecināts mantinieka statuss un mantinieka tiesības. Tomēr tā piebilst, ka šī IV pielikuma 9. punktā nav sniegta nekāda informācija, lai identificētu mantiniekam piešķirto īpašumu vai īpašumus, par kuriem ir prasīta apliecība.

32

Šī tiesa norāda, ka no prasītāja pamatlietā izvirzītiem argumentiem, kā arī no Vācijas tiesu judikatūras, uz ko viņš atsaucas, izriet, ka tas nav nejauši, ka iestāde, kas ir izsniegusi Eiropas mantošanas apliecību, nav norādījusi šo informāciju. Prasītājs tostarp apgalvo, ka Vācijas mantojuma tiesībās noteicošais esot universālās sukcesijas (tiesību pēctecības) princips un līdz ar to saskaņā ar šīm tiesībām, ja ir tikai viens saņēmējs, viņš saņem visu mirušā mantu, un nav iespējams jebkādā veidā norādīt uz vai apzīmēt mantojamo mantu. Kā viņš apgalvo, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vācijas tiesas tādā gadījumā nepiemērojot Regulas Nr. 650/2012 68. panta l) punktu, kurā ir noteikts, ka Eiropas mantošanas apliecībā norāda katra mantinieka daļu un attiecīgā gadījumā tiesību un/vai mantas sarakstu, kas pienākas katram konkrētam mantiniekam.

33

Ņemot vērā Eiropas mantošanas apliecības izdošanas mērķus un it īpaši mērķi, lai mantojumi, kuriem ir pārrobežu ietekme Savienībā, tiktu risināti ātri, viegli un efektīvi, iesniedzējtiesai rodas jautājums par Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta l) apakšpunkta un 69. panta 5. punkta interpretāciju, it īpaši attiecībā uz saistību starp šiem noteikumiem un dalībvalsts, kurā atrodas aplūkojamais nekustamais īpašums, tiesību normām, kas regulē īpašumtiesību reģistrēšanu zemesgrāmatā nosacījumus.

34

Šādos apstākļos Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas [Nr. 650/2012] 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts un 69. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds dalībvalsts, kurā atrodas nekustamais īpašums, tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru īpašumtiesības var reģistrēt zemesgrāmatā, pamatojoties uz Eiropas mantošanas apliecību, tikai tad, ja šī Eiropas mantošanas apliecība satur visus reģistrācijai nepieciešamos datus?”

35

Šajā lietā, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, prasītāja pamatlietā lūgums reģistrēt Lietuvas zemesgrāmatā viņa īpašuma tiesības uz īpašumu, kas atrodas Lietuvā, tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka Eiropas mantošanas apliecībā, kura iesniegta šī pieteikuma pamatojumam, nebija informācijas par šo īpašumu. Šādos apstākļos, lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, uzdotais jautājums ir jāpārformulē, lai tas attiektos arī uz Regulas Nr. 650/2012 68. pantu, jo šis pants, kā izriet no paša tā nosaukuma, attiecas tieši uz šādas apliecības saturu. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu motivācijas ir jāizņem tie Savienības tiesību elementi, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 16. novembris, Governor of Cloverhill Prison u.c., C‑479/21 PPU, EU:C:2021:929, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36

Tādējādi ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts, 68. panta l) punkts un 69. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts, ka pieteikums par nekustamā īpašuma ierakstīšanu šīs dalībvalsts zemesgrāmatā var tikt noraidīts, ja vienīgais dokuments, kas iesniegts šī pieteikuma pamatojumam, ir Eiropas mantošanas apliecība, kurā nav identificēts šis nekustamais īpašums.

37

Vispirms jāatgādina, ka Regulas Nr. 650/2012 1. pantā pēc tam, kad tā 1. punktā ir definēta šīs regulas piemērošanas joma, tā 2. punktā ir izsmeļoši uzskaitīti no šīs piemērošanas jomas izslēgtie jautājumi, kuru vidū šī 1. panta 2. punkta l) apakšpunktā ir minēta “nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrācija reģistrā, tostarp juridiskās prasības šādai reģistrācijai, un sekas, ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā”.

38

Saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 69. panta 5. punktu Eiropas mantošanas apliecība ir derīgs dokuments, lai mantojamo īpašumu reģistrētu attiecīgajā dalībvalsts reģistrā, neskarot šīs regulas 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunktu. Savukārt minētās regulas 68. pantā ir paredzēts, ka šajā apliecībā ir ietverta noteikta informācija, ciktāl tā ir nepieciešama tās izdošanas mērķim un it īpaši saskaņā ar šī 68. panta l) punktu, daļa, kura pienākas katram mantiniekam, un attiecīgā gadījumā tiesību un/vai mantas saraksts, kas pienākas konkrētam mantiniekam.

39

Tādējādi, lai novērtētu, vai Regulas Nr. 650/2012 68. panta l) punktā paredzētais pienākums Eiropas mantošanas apliecībā norādīt attiecīgajam mantiniekam piederošo mantu sarakstu, ir saistošs iestādei, kas izdevusi šādu apliecību, ne tikai mantošanas ar vairākiem mantiniekiem gadījumā, bet arī tādas mantošanas gadījumā, kurā ir iesaistīts tikai viens vienīgs mantinieks – kā tas ir pamatlietā –, 68. panta l) punkts ir jāinterpretē, ievērojot saistību starp šīs regulas 1. panta 2. punkta l) apakšpunktu un 69. panta 5. punktu un ņemot vērā vispārējo regulējuma ietvaru, kurā šie noteikumi iekļaujas.

40

Šajā ziņā jāatgādina, ka Eiropas mantošanas apliecība ir autonoms Savienības tiesību instruments, kura izmantošana un sekas ir sīki reglamentētas Regulas Nr. 650/2012 normās. Tiesa ir jau precizējusi it īpaši, ka šai apliecībai, kas tika izveidota ar šo regulu, ir piemērojams autonoms tiesiskais režīms, kas ieviests ar šīs regulas VI nodaļas noteikumiem (spriedums, 2018. gada 21. jūnijs, Oberle, C‑20/17, EU:C:2018:485, 46. punkts).

41

Regulas Nr. 650/2012 normas, kas minētas šī sprieduma 39. punktā, ir jāinterpretē, ņemot vērā regulas mērķus, kas, kā izriet no tās 7. un 8. apsvēruma, ir palīdzēt mantiniekiem un legātāriem, citām mirušajam tuvām personām, kā arī mantojuma kreditoriem aizsargāt savas tiesības tāda mantojuma kontekstā, kam ir pārrobežu elementi, kā arī ļaut Savienības pilsoņiem organizēt savu mantojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 21. jūnijs, Oberle, C‑20/17, EU:C:2018:485, 49. punkts).

42

Tieši šādā perspektīvā ar Regulu Nr. 650/2012 Savienības likumdevējs ir izveidojis Eiropas mantošanas apliecību, kuras mērķis saskaņā ar šīs regulas 67. apsvērumu tostarp ir ļaut mantiniekiem viegli pierādīt savu statusu un/vai tiesības un pilnvaras citā dalībvalstī, lai ātri, viegli un efektīvi atrisinātu mantošanu ar pārrobežu ietekmi Savienībā.

43

Šajā ziņā Regulas Nr. 650/2012 63. panta 1. punktā ir precizēts, ka Eiropas mantošanas apliecību ir paredzēts izmantot it īpaši mantiniekiem, kam citā dalībvalstī jāatsaucas uz savu statusu vai attiecīgi jāīsteno savas tiesības kā mantiniekiem. Saskaņā ar 63. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu šo apliecību var izmantot it īpaši, lai pierādītu katra šajā apliecībā minētā mantinieka statusu un/vai tiesības, kā arī konkrētas mantas vai konkrētu mantu, kas veido daļu no mantojuma, nodošanu mantiniekam/mantiniekiem.

44

Runājot par Eiropas mantošanas apliecības sekām, kā tas izriet no Regulas Nr. 650/2012 69. panta 1. punkta un 71. apsvēruma, šai apliecībai būtu jārada vienādas sekas visās dalībvalstīs bez kādas īpašas procedūras izmantošanas. Saskaņā ar šīs regulas 69. panta 2. punktu tiek prezumēts, ka šajā apliecībā ir precīzi uzrādīti apstākļi, kādi ir konstatēti atbilstoši mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem. Tiek uzskatīts, ka personai, kura šajā apliecībā minēta kā mantinieks, ir minētajā apliecībā norādītais statuss un/vai ir tiesības vai pilnvaras, kas norādītas šajā apliecībā, bez nekādiem citiem minēto tiesību vai pilnvaru nosacījumiem un/vai ierobežojumiem, kā vien tie, kuri norādīti šai apliecībā. Tādējādi, ja Eiropas mantošanas apliecība tiek izsniegta mantiniekam mirušā pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī, šis mantinieks to var izmantot citās dalībvalstīs, kurās atrodas mantojuma atstājēja manta.

45

It īpaši attiecībā uz gadījumu, kad Eiropas mantošanas apliecība tiek noformēta kā dokuments, pamatojoties uz kuru tiek lūgts reģistrēt mantoto nekustamo īpašumu, ir jāuzsver, ka Regulas Nr. 650/2012 68. pantā ir paredzēta minimālā informācija, kurai ir jābūt norādītai šajā apliecībā. Taču tās saturs katrā atsevišķā gadījumā var atšķirties atkarībā no mērķiem, kādiem tā ir piešķirta.

46

Šajā ziņā jāprecizē, ka saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punktu un kā Tiesa jau par to ir nospriedusi, izdevējiestādei ir noteikts pienākums apliecības izdošanai obligāti izmantot V veidlapu, kas paredzēta Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 5. pielikumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 17. janvāris, Brisch, C‑102/18, EU:C:2019:34, 30. punkts).

47

Ņemot to vērā, ir arī jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 38. punkta, ka Regulas Nr. 650/2012 69. panta 5. punktā ir noteikts, ka Eiropas mantošanas apliecība ir derīgs dokuments, lai mantojamo mantu reģistrētu attiecīgajā dalībvalsts reģistrā, neskarot tostarp šīs regulas 1. panta 2. punkta l) apakšpunktu, jo pēdējā minētajā tiesību normā ir noteikts, kā Tiesa to jau ir nospriedusi, ka jebkāda reģistrācija attiecīgajā dalībvalsts nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrā, ieskaitot tostarp šādai reģistrācijai piemērojamās juridiskās prasības, kā arī šo tiesību reģistrēšanas vai nereģistrēšanas sekas ir izslēgtas no šīs regulas piemērošanas jomas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 12. oktobris, Kubicka, C‑218/16, EU:C:2017:755, 54. punkts).

48

Tas, ka šādas juridiskās prasības tādējādi ir reglamentētas valsts tiesībās, izriet arī no Regulas Nr. 650/2012 18. apsvēruma, saskaņā ar ko prasības attiecībā uz nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrāciju reģistrā ir izslēgtas no šīs regulas piemērošanas jomas, tādā veidā, ka šīs reģistrācijas juridiskie nosacījumi un kārtība jānosaka tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā ir šis reģistrs, kā arī nosakot to, kādas ir iestādes, piemēram, kadastri vai notāri, kuru pienākums ir pārbaudīt prasību izpildi un to, ka iesniegtie vai sastādītie dokumenti ir pietiekami vai ietver vajadzīgās ziņas.

49

Līdz ar to Regulas Nr. 650/2012, ar kuru izveido Eiropas mantošanas apliecību, noteikumi – konkrētāk, šīs regulas 69. panta 5. punkts, lasot to kopā ar tās 1. panta 2. punkta l) apakšpunktu, uz kuru ir atsauce pirmajā minētajā tiesību normā, neliedz dalībvalstij noteikt vai piemērot prasības, kas ir jāievēro, reģistrējot lietu tiesības uz nekustamo īpašumu.

50

Šajā ziņā katra dalībvalsts, kurā šāda lietu tiesību uz nekustamo īpašumu reģistrācija ir paredzēta, var brīvi noteikt šīs reģistrācijas nosacījumus un kārtību, tostarp prasību, saskaņā ar ko visi dati par nekustamā īpašuma, attiecībā uz kuru ir iesniegts reģistrācijas pieteikums, identificēšanu ir jāiesniedz šajā pieteikumā vai tā pavaddokumentos.

51

Līdz ar to situācijā, kad par nekustama īpašuma lietu tiesību reģistrāciju atbildīgajai iestādei ir iesniegts pieteikums par mantotā nekustamā īpašuma reģistrāciju, un šis īpašums nav identificēts dokumentā, uz kura pamata šī reģistrācija tiek lūgta, tostarp iesniegtajā Eiropas mantošanas apliecībā, no iepriekš minētā izriet, ka šī iestāde šādu pieteikumu var noraidīt.

52

Šajā ziņā jānorāda, ka, noraidot pieteikumu par nekustamā īpašuma reģistrāciju zemesgrāmatā, pamatojoties uz Eiropas mantošanas apliecību, tādēļ, ka tajā nav ietverta informācija par šī īpašuma identifikāciju, netiek apšaubīta šīs apliecības spēkā esamība attiecībā uz citiem ar to apliecinātiem elementiem, piemēram, mantinieka statusu.

53

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts, 68. panta l) punkts un 69. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neaizliedz tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka pieteikums par nekustamā īpašuma ierakstīšanu šīs dalībvalsts zemesgrāmatā var tikt noraidīts, ja vienīgais dokuments, kas iesniegts šī pieteikuma pamatojumam, ir Eiropas mantošanas apliecība, kurā šis nekustamais īpašums nav identificēts.

54

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts, 68. panta l) punkts un 69. panta 5. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tie neaizliedz tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka pieteikums par nekustamā īpašuma ierakstīšanu šīs dalībvalsts zemesgrāmatā var tikt noraidīts, ja vienīgais dokuments, kas iesniegts šī pieteikuma pamatojumam, ir Eiropas mantošanas apliecība, kurā šis nekustamais īpašums nav identificēts.