52011PC0290

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1. VISPĀRĒJAIS KONTEKSTS UN PRIEKŠLIKUMA PAMATOJUMS

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 62. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) daļu Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 539/2001[1], ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām (tā dēvētais „negatīvais saraksts”), kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (tā dēvētais „pozitīvais saraksts”). EK līguma 61. pantā šie saraksti ir pieskaitīti pie papildu pasākumiem, kas tieši saistīti ar personu brīvu pārvietošanos brīvības, drošības un tiesiskuma telpā.

Tomēr kopš minētās regulas pieņemšanas tajā ir veikti grozījumi astoņas reizes[2]. Visi nesen veiktie grozījumi bija vērsti uz regulai pievienotā vīzu „pozitīvā” un „negatīvā” saraksta pārskatīšanu, piemēram, visjaunākie grozījumi attiecās uz Taivānas pārcelšanu uz pozitīvo sarakstu, kā arī divu atlikušo Rietumbalkānu valstu, proti, Albānijas un Bosnijas un Hercegovinas, pārcelšanu uz vīzu pozitīvo sarakstu vīzu režīma liberalizācijas dialoga rezultātā.

Pagājušo gadu laikā radās nepieciešamība veikt turpmākus tehniska rakstura grozījumus, kā arī grozījumus regulas galvenajā tekstā, lai, piemēram, pastiprinātu tiesisko noteiktību, paredzot noteikumus attiecībā uz konkrētām situācijām, kuras iepriekš netika izskatītas regulā, un lai pielāgotu noteiktas definīcijas, ņemot vērā ar sekundārajiem tiesību aktiem, piemēram, Vīzu kodeksu (Padomes Regula (EK) Nr. 810/2009)[3], nesen ieviestās izmaiņas.

Turklāt desmit gadus pēc Šengenas acquis iekļaušanas ES sistēmā un kopējās vīzu politikas izveidošanas ir nepieciešams saskaņā ar LESD 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu veikt ES kopējās vīzu politikas turpmāku saskaņošanu attiecībā uz konkrētām kategorijām, kas uzskaitītas regulas 4. pantā un kuras līdz šim bijušas pakļautas atsevišķu dalībvalstu vienpusējiem lēmumiem.

Visbeidzot, ņemot vērā Lisabonas līguma spēkā stāšanās sekas, ir nepieciešams veikt turpmākus grozījumus, piemēram, ieviest drošības klauzulu un grozīt savstarpības mehānismu.

1.1. Ierosināto pasākumu kopsavilkums

Šo regulas grozījumu mērķis ir

- paredzēt drošības klauzulu vīzu jomā, ļaujot ārkārtas situācijās, kad nepieciešams steidzami sniegt atbildi, lai atrisinātu dalībvalstīs radušās problēmas, ātri un pagaidu kārtā atcelt bezvīzu režīmu ar tām trešām valstīm, kas iekļautas pozitīvajā sarakstā;

- grozīt atsevišķus noteikumus, piemēram, par savstarpības mehānismu, lai panāktu to pilnīgu atbilstību attiecīgajiem LESD noteikumiem;

- nodrošināt atbilstību Padomes Regulai (EK) Nr. 810/2009, ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss)[4], kas ir spēkā kopš 2010. gada 5. aprīļa, paredzot, piemēram, piemērotas definīcijas par īstermiņa uzturēšanos un vīzām;

- nodrošināt, lai saskaņā ar LESD 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu regulā būtu skaidri noteikts, vai trešās valsts pilsonim ir jābūt vīzai, vai arī uz viņu šī prasība neattiecas, tādējādi sniedzot tiesisko noteiktību un papildinot noteikumus, ko piemēro bēgļiem un bezvalstniekiem, lai precizētu Apvienotajā Karalistē un Īrijā dzīvojošām personām piemērojamo vīzu režīmu;

- panākt progresu ceļā uz kopējās vīzu politikas pilnīgu saskaņošanu, paredzot jaunus un saskaņotākus noteikumus attiecībā uz vīzas prasību vai atbrīvojumu no vīzas prasības, ko piemēro dažādām trešo valstu pilsoņu kategorijām;

- paredzēt skaidrus noteikumus par vīzas prasību/atbrīvojumu no vīzas prasības attiecībā uz tādu caurlaižu un dažādu pasu turētājiem, ko izdevušas noteiktas organizācijas, uz ko attiecas starptautiskās tiesības, bet kuras neuzskata par starptautiskām starpvaldību organizācijām;

- pieņemt jaunus noteikumus attiecībā uz atsevišķu dalībvalstu pienākumiem, kas izriet no iepriekšējiem ES/starptautiskiem nolīgumiem, kas paredz nepieciešamību atkāpties no kopīgajiem vīzu noteikumiem.

2. PRIEKŠLIKUMA ELEMENTI

2.1. Drošības klauzulas ieviešana vīzu jomā, lai apturētu vīzu liberalizāciju

Neraugoties uz atsevišķu dalībvalstu iebildumiem saistībā ar patvēruma lūgumu ātri pieaugošo skaitu dažās dalībvalstīs pēc vīzu režīma liberalizācijas attiecībā uz dažām Rietumbalkānu valstīm, Tieslietu un iekšlietu padome 2010. gada 8. novembrī pieņēma lēmumu par bezvīzu režīmu ar Albāniju un Bosniju un Hercegovinu. Atbildot uz šīm izteiktajām bažām, Komisija publicēja paziņojumu, lai visās Rietumbalkānu valstīs, kurās panākta vīzu režīma liberalizācija, steidzamā kārtā pastiprinātu pēc vīzu režīma liberalizācijas veikto uzraudzību, un jo īpaši paziņoja, ka vienas vai vairāku trešo valstu pilsoņu, tostarp Rietumbalkānu valstu pilsoņu, pēkšņa pieplūduma gadījumā vienā vai vairākās dalībvalstīs Komisija var ierosināt, lai Padome saskaņā ar Līguma 78. pantu pieņem pagaidu pasākumus attiecīgās dalībvalsts vai dalībvalstu labā, kā arī paredz vīzu režīma liberalizācijas ātru apturēšanu .

Pēc Komisijas paziņojuma 2010. gada decembra beigās divas dalībvalstis iesniedza dokumentu (dok. 18212/10 VISA 311 COMIX 842), kurā tās ierosināja Regulā 539/2001 iekļaut drošības klauzulu, lai Komisiju pilnvarotu saskaņā ar komitoloģijas procedūru izlemt par bezvīzu režīma pagaidu atcelšanu, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi.

Drošības klauzula varētu arī palīdzēt nākotnē saglabāt vīzu režīma liberalizācijas procesu integritāti un palielināt sabiedrības uzticību.

Imigrācijas, robežu un patvēruma jautājumu stratēģiskās komitejas ( SCIFA ) sanāksmes laikā dalībvalstis kopumā atbalstīja šo priekšlikumu. Turklāt dalībvalstu starpā bija vienprātība par to, ka šāda drošības klauzula turpmāk nodrošinātu vispārējo satvaru, kas nav saistīts ar konkrētām trešām valstīm.

Šī klauzula papildinātu LESD 78. panta 3. punktā ietverto drošības klauzulu, tomēr būtu atšķirīga no tās. Tā būtu jāpiemēro tikai kā pagaidu pasākums skaidri noteiktās ārkārtas situācijās.

Drošības klauzulā būtu skaidri jānorāda, ka bezvīzu režīms steidzamā kārtā tiek atcelts tikai uz neilgu laikposmu, pamatojoties uz skaidri definētiem un ierobežotiem kritērijiem. Šo klauzulu varētu izmantot vienīgi ārkārtas gadījumos, t.i., ja situācija pēkšņi mainītos, piemēram, ja salīdzinoši īsā laikposmā attiecīgie rādītāji pēkšņi palielinātos un ja steidzami būtu jāsniedz atbilde „vīzu” jautājumā, lai atrisinātu problēmas, ar ko saskaras ietekmētās dalībvalstis, kā arī gadījumā, ja pasākumi, kas pamatojas uz LESD 78. panta 3. punktu, nav piemērota vai pietiekama atbilde.

Lai spētu ātri reaģēt iepriekš minētajās situācijās, saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 182/2011[5] komitoloģijas procedūrā tiktu pieņemts lēmums par bezvīzu režīma pagaidu atcelšanu, Komisijai piešķirot īstenošanas pilnvaras, pamatojoties uz LESD 291. pantu.

Pat ja nosacījumi drošības klauzulas izmantošanai ir skaidri noteikti, Komisijai ir jāizvērtē konkrētā situācija un nav automātiski jāreaģē uz dalībvalstu paziņojumiem. Izvērtējot to, cik piemēroti ir atcelt bezvīzu režīmu ar kādu trešo valsti, Komisija ņem vērā to dalībvalstu skaitu, kuras ietekmē kāda no pēkšņajām situācijām, kas uzskaitītas šajā priekšlikumā, kā arī minēto situāciju vispārīgo ietekmi uz migrāciju ES.

Saskaņā ar Regulā (ES) Nr. 182/2011 paredzētajiem komitoloģijas noteikumiem pārbaudes procedūrā Eiropas Parlaments un Padome vienlaikus ar komitejas locekļiem saņem priekšlikumu Komisijas lēmumam, ar ko atceļ bezvīzu režīmu ar vienu vai vairākām trešām valstīm, kā arī citus attiecīgus dokumentus, tostarp, piemēram, iespējamos Eiropas Aģentūras operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām ( FRONTEX ) un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja ( EASO ) ziņojumus un dalībvalstu sākotnējos paziņojumus.

Bezvīzu režīma atcelšanai lietderīgi šķiet piemērot pārbaudes procedūru . Komiteja sniedz savu atzinumu, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu. Komitejas locekļu balsis vērtē, kā tas paredzēts attiecīgajos Līguma noteikumos (LESD 238. panta 3. punkts). Ja komiteja sniedz pozitīvu atzinumu, Komisija pieņem īstenošanas aktu. Ja komiteja sniedz negatīvu atzinumu, Komisija īstenošanas aktu nepieņem.

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 182/2011 11. pantu Eiropas Parlamentam un Padomei ir pārbaudes tiesības, lai nodrošinātu, ka Komisija nepārsniedz tai piešķirtās īstenošanas pilnvaras.

Turklāt pēc priekšlikuma pagaidu kārtā atcelt bezvīzu režīmu ar vienu vai vairākām trešām valstīm Komisija pārredzamības nolūkos var apmainīties viedokļiem ar Eiropas Parlamentu pēc tā lūguma.

Pirms pagaidu atcelšanas perioda beigām Komisija saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru nosūta ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, kā arī attiecīgā gadījumā priekšlikumu par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 539/2001, lai konkrēto trešo valsti pārceltu uz vīzu negatīvo sarakstu. Šādā gadījumā atcelšanas pasākuma termiņu var pagarināt augstākais par deviņiem mēnešiem, komitoloģijas procedūrā pieņemot jaunu īstenošanas lēmumu, lai Eiropas Parlamentam un Padomei dotu pietiekamu laiku noraidīt vai pieņemt priekšlikuma, ar ko groza Regulas (EK) Nr. 539/2001 sarakstus.

2.2. Izmaiņas savstarpības mehānismā

Saistībā ar Regulu (EK) Nr. 539/2001 veiktās kodifikācijas laikā konsultatīvā darba grupa, ko veido Komisijas, Padomes un Eiropas Parlamenta juridiskie eksperti, izskatīja sekundāro juridisko pamatu, kas izveidots ar Regulu (EK) Nr. 851/2005[6]. Regulas (EK) Nr. 539/2001 1. panta 4. punkta c) apakšpunktu groza šādi: „90 dienās pēc minētā paziņojuma publicēšanas Komisija, apspriedusies ar attiecīgo dalībvalsti, sniedz ziņojumu Padomei. Ziņojumam var pievienot priekšlikumu, ar ko paredz vīzu prasības pagaidu atjaunošanu attiecībā uz konkrētās trešās valsts pilsoņiem. Komisija var sniegt šo priekšlikumu arī pēc tam, kad Padome ir apspriedusies par minēto ziņojumu. Padome ar kvalificētu balsu vairākumu trīs mēnešos pieņem lēmumu par šiem priekšlikumiem.”

Juridisko dienestu konsultatīvā darba grupa uzskatīja, ka ar minēto noteikumu tiek izveidots sekundārais juridiskais pamats, kas nav acīmredzami novecojis, tomēr ir jāpārskata, ņemot vērā Tiesas 2008. gada 6. maija spriedumu lietā C-133/06, lai šo noteikumu svītrotu vai veiktu tajā grozījumus.

Jomā, uz kuru attiecas koplēmuma procedūra, juridiski nav iespējams sekundārā tiesību aktā paredzēt vienkāršotu procedūru, kas Padomei ļauj pieņemt lēmumu par Komisijas priekšlikumu bez Eiropas Parlamenta līdzdalības.

Tādējādi minētais noteikums tiek saglabāts, taču tajā veic grozījumus, no vienas puses, nosakot, ka ziņojums jānosūta arī Eiropas Parlamentam, un, no otras puses, Eiropas Parlamentam piešķirot koplēmuma pieņēmēja lomu.

Kodifikācijas process turpinās un tiks pabeigts, tiklīdz būs pieņemti šie grozījumi.

Šajā kontekstā jāpiemin, ka viena no dalībvalstīm ir ierosinājusi veikt grozījumus pašreizējā savstarpības mehānismā, lai uzlabotu tā efektivitāti. Saskaņā ar šo priekšlikumu Komisijai ir pienākums ļoti īsā laikposmā iesniegt priekšlikumu par vīzas prasības pagaidu atjaunošanu pilsoņiem no tām trešām valstīm, kas neatceļ vīzas prasību augstākais 12 mēnešu laikā pēc tās ieviešanas dalībvalstī.

Svarīgi ir uzsvērt, ka ar šādu savstarpības mehānisma grozījumu tiktu pārkāptas Komisijas ekskluzīvās iniciatīvas tiesības, un tas nebūt nenozīmētu, ka ierosinātais atbildes pasākums tiks pieņemts.

Regulā (EK) Nr. 539/2001 sākotnēji paredzētais savstarpības mehānisms jau ietvēra zināmu automātiskumu: ziņošana par gadījumiem, kad netiek ievērots savstarpības princips, nebija obligāta; attiecīgā dalībvalsts varēja brīvi izvēlēties, vai ziņot. Tomēr, ja ziņojums tika iesniegts, dalībvalstīm bija 30 dienas pēc paziņošanas provizoriski un automātiski jāpiemēro vīzas prasība attiecībā uz attiecīgās trešās valsts pilsoņiem, ja vien Padome nebija nolēmusi citādi.

Šādu automātiskumu uzskatīja par sākotnējā savstarpības mehānisma trūkumu, tāpēc neefektivitātes dēļ 2005. gadā tas tika atcelts. Nav pamata uzskatīt, ka šobrīd tas būtu efektīvāks.

Pašreizējais savstarpības mehānisms, kurā grozījumi tika izdarīti 2005. gadā, kopumā tiek uzskatīts par efektīvu, un ievērojami ir samazināts to gadījumu skaits, kad nav ievērots savstarpības princips. Pārējie gadījumi, kad netiek ievērots savstarpības princips, galvenokārt ir gadījumi, kad trešās valstis uzskata, ka dažas dalībvalstis nav izpildījušas objektīvus kritērijus vīzu režīma atcelšanai, kas noteikti šo trešo valstu tiesību aktos.

Lai gan skaidri definētās ārkārtas situācijās (skatīt iepriekš 2.3. punktu), kad piemēro drošības klauzulu, tiek apsvērta iespēja izmantot komitoloģijas procedūru, gadījumos, kad tiek ieviests atbildes pasākums saistībā ar vīzas prasības atjaunošanu attiecībā uz trešo valsti, ja tā nav ievērojusi savstarpības principu, jāņem vērā Eiropas Savienības vispārējā ārpolitika attiecībā uz šo trešo valsti, neveicot nekādus automātiskus pasākumus, kā arī starp ES dalībvalstīm pastāvošās solidaritātes princips. Ir jāveic šāda pasākuma piemērotības politiskais novērtējums.

Vairums dalībvalstu izteica brīdinājumu par vīzas prasības „automātisku” (atkārtotu) piemērošanu trešo valstu pilsoņiem politisko iemeslu dēļ un tā vietā ieteica izmantot īpaši pielāgotu pieeju un piemērot pagaidu pasākumus citās jomās.

2.3. Vīzas un īstermiņa uzturēšanās bez vīzas definīcija

Ar šo priekšlikumu „vīzas” definīcija tiek saskaņota ar Vīzu kodeksā izmantoto definīciju. Atbilstoši šai definīcijai vīza ir atļauja tranzītā šķērsot vai plānoti uzturēties dalībvalstu teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus sešu mēnešu laikā, skaitot no pirmās ieceļošanas dienas attiecīgo dalībvalstu teritorijā.

Šajā regulā lidostas tranzītvīza ir izslēgta no minētās definīcijas, jo vīzu režīms, ko dalībvalstis piemēro trešo valstu pilsoņiem, kuri tranzītā dodas caur dalībvalstu starptautiskajām lidostām, tiek regulēts ar Vīzu kodeksu un ir iekļauts tajā.

Regulas II pielikumā uzskaitīto trešo valstu pilsoņi ir atbrīvoti no 1. punktā minētās prasības attiecībā uz uzturēšanos dalībvalstu teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem jebkurā sešu mēnešu laikposmā.

Šajā definīcijā ir ņemta vērā arī ietekme, ko rada tas, kā Eiropas Savienības Tiesa lietā 241/05[7] ir interpretējusi noteikumu par trīs mēnešu īstermiņa uzturēšanos.

2.4. Bēgļi un bezvalstnieki, kuri uzturas Apvienotajā Karalistē vai Īrijā

Regulas (EK) Nr. 539/2001 iepriekšējais grozījums 2006. gadā (Regula (EK) Nr. 1932/2006) jau paredzēja precizēt bēgļu un bezvalstnieku situāciju, pielāgojot piemērojamos vīzu noteikumus un nodalot personas, kuras uzturas dalībvalstīs, un personas, kuras uzturas trešās valstīs.

Pamatojoties uz Protokolu par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Īrija un Apvienotā Karaliste nepiedalās Regulas (EK) Nr. 539/2001 un tās grozījumu pieņemšanā. Tādējādi Regulā (EK) Nr. 539/2001 Apvienotā Karaliste un Īrija netiek uzskatītas par dalībvalstīm. Tāpēc Regulas (EK) Nr. 1932/2006 noteikumi par vīzu noteikumiem, ko piemēro bēgļiem un bezvalstniekiem, neattiecas uz šīm personām, kad tās uzturas Apvienotajā Karalistē vai Īrijā.

Šā priekšlikuma mērķis ir novērst šo neapmierinošo situāciju, regulā iekļaujot noteikumu par bēgļiem un bezvalstniekiem, kuri uzturas Apvienotajā Karalistē vai Īrijā.

Tā kā attiecībās starp Apvienoto Karalisti un Īriju, no vienas puses, un Šengenas dalībvalstīm, no otras puses, vīzas netiek savstarpēji atzītas un nav noteikta līdzvērtība starp uzturēšanās atļauju un vīzu, šī regula ļauj dalībvalstīm atsevišķi izlemt par vīzas prasību vai atbrīvojumu no tās attiecībā uz minēto personu kategoriju. Par šādiem valstu lēmumiem ir jāziņo Komisijai saskaņā ar regulas 5. pantu.

2.5. Vīzas prasības/atbrīvojuma no vīzas prasības saskaņošana attiecībā uz noteiktām kategorijām, kas minētas 4. panta 1. punktā

Regulas (EK) Nr. 539/2001 4. pantā ir noteikta dalībvalstu iespēja atsevišķi piemērot atbrīvojumu no vīzas prasības negatīvajā sarakstā iekļauto trešo valstu pilsoņu dažādām kategorijām vai arī piemērot vīzas prasību pozitīvajā sarakstā iekļauto trešo valstu pilsoņiem.

Komisija uzskata, ka desmit gadus pēc Šengenas acquis integrēšanas ES sistēmā ir pienācis laiks spert nākamo soli ceļā uz saskaņotāku kopējo vīzu politiku. Ir jāpieliek pūles, lai panāktu pilnīgu atbilstību Līgumam, izveidojot patiesu kopējo vīzu politiku. Tāpēc pašreizējā priekšlikuma mērķis ir ierobežot dalībvalstu iespēju brīvi piešķirt atbrīvojumu no vīzas prasības vai piemērot vīzas prasību noteiktām personu kategorijām, kas minētas Regulas (EK) Nr. 539/2001 4. panta 1. punktā, ieviešot jaunus kopīgus noteikumus par vīzas prasību attiecībā uz dažām no šīm kategorijām. Tomēr šajā priekšlikumā ir ņemtas vērā arī pašreizējās lielās atšķirības starp dalībvalstu praksi attiecībā uz noteiktām kategorijām (piemēram, diplomātisko un dienesta pasu turētājiem), pagaidām saglabājot dalībvalstu iespēju arī turpmāk atsevišķi izlemt par vīzas prasību vai atbrīvojumu no tās, izņemot gadījumos, kad ES un konkrētas trešās valstis risina sarunas par vīzu režīma atcelšanas nolīgumiem attiecībā uz šīm kategorijām.

2.5.1. Turpmāka saskaņošana

Komisija apņemas panākt turpmāku progresu ceļā uz pilnīgu saskaņošanu attiecībā uz 4. panta 1. punktā minētajām kategorijām, uz kurām jau attiecas de facto vai gandrīz pilnīga saskaņošana.

Saskaņā ar dalībvalstu iesniegtajiem paziņojumiem civilās gaisa transporta apkalpes locekļi ir atbrīvoti no vīzas prasības visās dalībvalstīs. Šādā gadījumā vairs nav pamata saglabāt dalībvalstu iespēju brīvi izlemt par šādu kategoriju atbrīvošanu no vīzas prasības.

Attiecībā uz civilām jūras transporta apkalpēm visas dalībvalstis, izņemot divas, šādas personas atbrīvo no vīzas prasības, ja tām ir piešķirta atļauja nokāpt krastā , tomēr visas dalībvalstis, izņemot divas, saglabā vīzas prasību tranzīta mērķiem. Tādējādi ar šo grozījumu tiks noteikts vispārīgs un saskaņots atbrīvojums no vīzas prasības attiecībā uz pirmo kategoriju un vīzas prasība attiecībā uz otro kategoriju.

Tikai viena dalībvalsts piemēro atbrīvojumu no vīzas prasības attiecībā uz lidojuma apkalpēm, ārkārtas vai glābšanas reisu pavadoņiem un citiem palīgiem katastrofas vai nelaimes gadījumā , tāpēc šajā regulā šī kategorija nav iekļauta.

2.5.2. Noteikumu saglabāšana

Attiecībā uz kategoriju „ civilās kuģu apkalpes, kas kuģo starptautiskos ūdeņos ” tiek saglabāti pašreizējie noteikumi, jo dalībvalstu paziņojumi liecina, ka dalībvalstis, kuru teritorijas šķērso Reina vai Donava, attiecībā uz minēto kategoriju piemēro dažādu praksi saistībā ar vīzas prasību vai atbrīvojumu no tās. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka Reinas kuģniecības centrālajā komisijā (Reinas komisijā) turpinās likumdošanas darbs saistībā ar šo jautājumu.

Turklāt šis grozījums neietekmēs dalībvalstu pašreizējo iespēju izlemt par atbrīvojuma piešķiršanu starpvaldību organizāciju izdotu caurlaižu turētājiem .

2.5.3. Jauns noteikums saistībā ar pienākumiem, kas izriet no iepriekšējiem ES nolīgumiem

Pirms ES kopējās vīzu politikas izveidošanas Eiropas Savienība un tās dalībvalstis bija ar trešām valstīm noslēgušas starptautiskus nolīgumus, piemēram, asociācijas nolīgumus, kas cita starpā saistīti ar personu un pakalpojumu apriti un kas varētu ietekmēt vīzas prasību, ko piemēro trešo valstu pilsoņiem. Šādiem Savienības noslēgtiem starptautiskiem nolīgumiem ir augstāks spēks nekā ES sekundāro tiesību aktu, tostarp Regulas (EK) Nr. 539/2001, noteikumiem. Ja šādi starptautiski nolīgumi ietver tā saukto „pārtraukšanas klauzulu”, tas var nozīmēt atsevišķu dalībvalstu pienākumu atkāpties no kopējās vīzu politikas noteikumiem saskaņā ar to attiecīgajiem tiesību aktiem un praksi, kas piemērojama/ir spēkā dienā, kad šajās valstīs stājas spēkā pārtraukšanas klauzula.

Tāpēc Komisija ierosina 4. pantā ieviest noteikumu, kas dalībvalstīm ļauj pakalpojumu sniedzējus atbrīvot no vīzas prasības, ciktāl tas nepieciešams, lai izpildītu starptautiskos pienākumus, ko Kopiena uzņēmusies pirms Regulas (EK) Nr. 539/2001 spēkā stāšanās.

Šis priekšlikums ir saskaņots ar Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 19. februāra lēmumu lietā C-228/06, Mehmet Soysal and Ibrahim Savatli , kur Tiesa nolēma, ka „1970. gada 23. novembrī Briselē ar Turciju parakstītā Asociācijas nolīguma papildprotokola 41. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek liegts, sākot no šī protokola stāšanās spēkā, ieviest prasību, ka tādiem Turcijas pilsoņiem kā prasītājiem pamata prāvā, lai ieceļotu dalībvalsts teritorijā nolūkā sniegt pakalpojumus Turcijā dibināta uzņēmuma vārdā, ir jābūt vīzai, ja attiecīgajā datumā šāda vīza netika prasīta”.

Papildprotokola 41. pantā ir noteikta „pārtraukšanas klauzula”, kas nosaka, ka „Līgumslēdzējas puses atturas savā starpā ieviest jebkādus jaunus ierobežojumus attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību”. Pašlaik Komisijai nav informācijas par to, ka citas valstis, izņemot Turciju, izmanto līdzīgu „pārtraukšanas klauzulu”, kura ieviesta ar starptautisku nolīgumu, kas noslēgts ar Savienību.

Dalībvalstīm, uz kurām attiecas šāda atkāpe, par to ir jāziņo Komisijai un citām dalībvalstīm.

2.5.4. Procedūra, lai pēc Padomes Regulas (EK) Nr. 789/2001[8] atcelšanas no vīzas prasības atbrīvotu diplomātisko un dienesta pasu turētājus no trešām valstīm

Regulas (EK) Nr. 539/2001 4. panta 1. punkta pašreizējais teksts attiecas uz procedūru, kas noteikta ar Regulu (EK) Nr. 789/2001 un kas jāpiemēro, ja dalībvalsts nolemj no vīzas prasības atbrīvot diplomātisko un/vai dienesta pasu turētājus no trešām valstīm.

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 789/2001 dalībvalstis, kuras vēlas no vīzas prasības atbrīvot diplomātisko un dienesta pasu turētājus no trešām valstīm, uz kuru pilsoņiem attiecas iepriekšēja konsultēšanās, ir jāiesniedz likumdošanas iniciatīva, par ko Padome pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu (kopš 2006. gada).

Attiecībā uz šādu pasu turētājiem no trešām valstīm, uz kurām neattiecas iepriekšēja konsultēšanās, Regulā (EK) Nr.789/2001 bija noteikts, ka dalībvalstīm ir vienkārši jāpaziņo Padomei par jebkādiem grozījumiem to attiecīgajos vīzu noteikumos (vīzas prasība vai atbrīvojums no tās).

Tomēr Regula (EK) Nr. 789/201 ir atcelta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 810/2009, ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss)[9]. Tika uzskatīts, ka pēc iepriekš minētās regulas atcelšanas Regula (EK) Nr. 539/2001 būtu piemērots instruments, lai vajadzības gadījumā reglamentētu „procesuālos” aspektus saistībā ar valstu lēmumiem par vīzas prasību vai atbrīvojumu no tās attiecībā uz šādu pasu turētājiem.

Tādējādi saistībā ar šiem grozījumiem ir jāizvērtē, vai ir jāparedz īpaša lēmumu pieņemšanas procedūra gadījumos, kad kāda dalībvalsts vēlas atcelt vīzas prasību attiecībā uz diplomātisko un dienesta pasu turētājiem no trešām valstīm, uz kurām attiecas iepriekšēja konsultēšanās.

Komisija uzskata, ka institucionālu un principiālu iemeslu dēļ šajā nolūkā nav nepieciešams ieviest īpašu „kopīgu lēmumu pieņemšanas mehānismu”.

Institucionālie aspekti

Pēc piecu gadu pārejas perioda, kas attiecībā uz EK līguma IV sadaļu noteikts Amsterdamas līgumā, un pēc jaunā Līguma par Eiropas Savienības darbību stāšanās spēkā juridiski vairs nav iespējams ieviest lēmumu pieņemšanas procedūru ar dalībvalstīm paredzētām iniciatīvas tiesībām; no institucionāla viedokļa pat nav pieņemams, ka kādas dalībvalsts ierosinājums vai nodoms (atcelt vīzas prasību attiecībā uz diplomātisko pasu turētājiem no valsts, uz kuru attiecas iepriekšēja konsultēšanās) Komisija liktu izmantot iniciatīvas tiesības; Komisijai nevar uzlikt par pienākumu iesniegt priekšlikumu.

Turklāt, ja tiktu ieviesta „koplēmuma” procedūra, būtu jāievēro LESD paredzētie principi un procedūras (skatīt iepriekš 2.2. punktā par savstarpības mehānismu). Padome nevar viena pati pieņemt lēmumu; šāds pasākums ir jāpieņem koplēmuma procedūrā kopā ar Eiropas Parlamentu.

Principiālie aspekti

Lēmums par to, lai pieprasītu iepriekšēju konsultēšanos par vīzu pieteikumiem, ko iesnieguši konkrētas trešās valsts pilsoņi (vai atsevišķas to kategorijas), ir vienīgi valsts mēroga lēmums. Šengenas valstu solidaritāte nozīmē, ka citas dalībvalstis pieprasītājai dalībvalstij regulāri nosūta vīzu pieteikumus, uz ko attiecas iepriekšēja konsultēšanās.

Principā lēmums atcelt vīzas prasību diplomātisko un dienesta pasu turētājiem no valstīm, kas ir iekļautas negatīvajā sarakstā, arī ir dalībvalstu vienpusējs lēmums. Citām dalībvalstīm principā nav jāpieņem šādi pasākumi: pamatojoties uz šādu lēmumu, attiecīgie diplomāti var ceļot uz konkrēto dalībvalsti bez vīzas, tomēr tiem joprojām ir nepieciešama vīza, lai ieceļotu citās dalībvalstīs. Protams, šie diplomāti atrodas Šengenas zonā bez iekšējām robežām, kas varētu ietvert zināmu risku.

Tomēr ir jāatgādina par šādiem elementiem:

- ja viena vai vairākas dalībvalstis atceļ vīzas prasību attiecībā uz diplomātisko un dienesta pasu turētājiem no konkrētas trešās valsts, pirms cita dalībvalsts šo valsti ir iekļāvusi to valstu sarakstā, uz ko attiecas iepriekšēja konsultēšanās, iepriekšējā vīzas prasības atcelšana netiek ietekmēta un turpina būt spēkā;

- pat ja iepriekšējas konsultēšanās procedūrā dalībvalsts nepiekrīt izsniegt vīzu pieteikuma iesniedzējam, dalībvalstij, kas izskata vīzas pieteikumu, nav pienākums atteikt vīzu; šī dalībvalsts var nolemt izsniegt vīzu ar ierobežotu teritoriālo derīgumu, tādējādi ļaujot ieceļot tikai šīs valsts teritorijā. Protams, šī persona atrodas Šengenas zonā bez iekšējām robežām, kas varētu ietvert zināmu risku.

2.6. Situācijas precizēšana un juridiskā pamata izveide saistībā ar vīzas pienākumu vai atbrīvojumu no vīzas pienākuma attiecībā uz citām organizācijām, uz kurām attiecas starptautiskie tiesību akti un kuras saviem locekļiem izsniedz diplomātiskās vai dienesta pases vai caurlaides, bet kuras nav starpvaldību organizācijas

Atsevišķas organizācijas, uz kurām attiecas starptautiskie tiesību akti, izsniedz diplomātiskās vai dienesta pases vai caurlaides. Šīs organizācijas nav starpvaldību organizācijas, tāpēc pašlaik Regulas (EK) Nr. 539/2001 4. panta noteikumi uz tām neattiecas. No otras puses, šīs organizācijas ir iekļautas ceļošanas dokumentu tabulā, un dalībvalstis ir paziņojušas, vai tās atzīst šo organizāciju izsniegtus ceļošanas dokumentus (piemēram, Neatkarīgais Maltas bruņinieku ordenis).

Nepieciešams nodrošināt, ka arī uz šādām organizācijām attiecas Regula (EK) Nr. 539/2001, un dalībvalstīm ir jāizlemj, vai šādu organizāciju izsniegtu ceļošanas dokumentu turētājus tās atbrīvo no vīzas prasības, un saskaņā ar 5. punktu par to jāinformē Komisija.

3. GALVENĀS ORGANIZĀCIJAS UN EKSPERTI, NO KURIEM PIEPRASĪJA ATZINUMUS

Tika veiktas apspriedes ar dalībvalstīm.

4. IETEKMES NOVĒRTĒJUMS

Nav vajadzīgs.

5. JURIDISKAIS PAMATS

Ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, šis priekšlikums pilnveido kopējo vīzu politiku saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

6. PROPORCIONALITĀTES UN SUBSIDIARITĀTES PRINCIPS

Regulā (EK) Nr. 539/2001 ir ietverts to trešo valstu saraksts, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām (negatīvais saraksts), un to trešo valstu saraksts, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (pozitīvais saraksts).

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu lēmums par izmaiņām sarakstos, par valstu pārcelšanu no negatīvā saraksta uz pozitīvo sarakstu vai otrādi un par citiem grozījumiem regulā ir Savienības kompetencē. Tā ir joma, kurā jau ilgu laiku ir mēģināts panākt pilnīgu saskaņošanu efektivitātes iemeslu dēļ.

7. JURIDISKO INSTRUMENTU IZVĒLE

Regula (EK) Nr. 539/2001 jāgroza ar regulu.

8. IETEKME UZ BUDŽETU

Ierosinātais grozījums neietekmē ES budžetu.

2011/0138 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA

ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu[10],

pēc tiesību akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto leģislatīvo procedūru,

tā kā:

1. Šī regula paredz drošības klauzulu vīzu jomā, ļaujot ārkārtas situācijā, kad nepieciešams steidzami sniegt atbildi, lai atrisinātu vienā vai vairākās dalībvalstīs radušās problēmas, ātri un pagaidu kārtā atcelt vīzas prasību attiecībā uz trešo valsti, kas iekļauta pozitīvajā sarakstā.

2. Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus drošības klauzulas īstenošanai vīzu jomā, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Šīs pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu[11].

3. Savstarpības mehānisms, kas jāpiemēro, ja kāda no Regulas (EK) Nr. 539/2001 II pielikumā minētajām trešām valstīm nolemj vienas vai vairāku dalībvalstu pilsoņiem piemērot vīzu prasību, ir jāpielāgo Lisabonas līgumam, kā arī Tiesas praksei saistībā ar sekundāro juridisko pamatu.

4. Lai nodrošinātu atbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulai (EK) Nr. 810/2009, ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss)[12], šajā regulā vīzas definīcija ir pielāgota Vīzu kodeksam.

5. Attiecībā uz Regulas (EK) Nr. 539/2001 4. pantā noteiktajām izņēmumu kategorijām, ko dalībvalstis var paredzēt saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 539/2001 4. pantu, būtu jānodrošina turpmāks progress ceļā uz kopējās vīzu politikas pilnīgu saskaņošanu. Šim nolūkam ar šo regulu tiek veikti grozījumi Regulas (EK) Nr. 539/2001 4. pantā attiecībā uz gadījumiem, kur jau ir spēkā de facto vai gandrīz pilnīga saskaņošana, pamatojoties uz dalībvalstu saskaņotu darbību.

6. Tā kā Regula (EK) Nr. 1932/2006 par vīzu noteikumiem, ko piemēro bēgļiem un bezvalstniekiem, neattiecas uz šīm personām, kad tās uzturas Apvienotajā Karalistē vai Īrijā, ir jāprecizē situācija saistībā ar vīzas prasību tiem bēgļiem un bezvalstniekiem, kas uzturas Apvienotajā Karalistē un Īrijā. Šī regula ļauj dalībvalstīm atsevišķi izlemt par vīzas prasību vai atbrīvojumu no tās attiecībā uz minēto personu kategoriju. Par šādiem valstu lēmumiem ziņo Komisijai.

7. Ņemot vērā atsevišķas dalībvalstu prasības, kas izriet no starptautiskajiem nolīgumiem, ko Kopiena bija noslēgusi pirms Regulas (EK) Nr. 539/2001 stāšanās spēkā un kas nosaka nepieciešamību atkāpties no kopīgajiem vīzu noteikumiem, ar šo regulu tiek ieviests noteikums, kas dalībvalstīm ļauj no vīzas prasības atbrīvot personas, kas to uzturēšanās laikā sniedz pakalpojumus, ciktāl tas nepieciešams, lai izpildītu prasības saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem.

8. Ar šo regulu tiek izveidots juridiskais pamats vīzas prasībai vai atbrīvojumam no tās attiecībā uz to caurlaižu un diplomātisko vai dienesta pasu turētājiem, ko izdevušas noteiktas organizācijas, uz kurām attiecas starptautiskās tiesības, bet kas nav starptautiskas starpvaldību organizācijas.

9. Šī regula pilnveido Šengenas acquis saskaņā ar Protokolu, kas iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā, kā noteikts A pielikumā Padomes 1999. gada 20. maija Lēmumā 1999/435/EK[13] par Šengenas acquis definīciju, lai atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma un Līguma par Eiropas Savienību attiecīgajiem noteikumiem noteiktu juridisko pamatu visām normām un lēmumiem, kas veido Šengenas acquis .

10. Attiecībā uz Īslandi un Norvēģiju šī regula pilnveido Šengenas acquis noteikumus tā nolīguma nozīmē, ko Eiropas Savienības Padome, Īslandes Republika un Norvēģijas Karaliste noslēgušas par abu minēto valstu iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā[14], kas attiecas uz jomu, kura minēta 1. panta B punktā Padomes 1999. gada 17. maija Lēmumā 1999/437/EK par dažiem pasākumiem minētā nolīguma piemērošanai[15].

11. Attiecībā uz Šveici šī regula pilnveido Šengenas acquis noteikumus tā nolīguma nozīmē, ko Eiropas Savienība, Eiropas Kopiena un Šveices Konfederācija noslēgušas par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā[16], kas attiecas uz jomu, kura minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B punktā, to lasot saistībā ar 3. pantu Padomes Lēmumā 2008/146/EK[17].

12. Attiecībā uz Lihtenšteinu šī regula pilnveido Šengenas acquis noteikumus tā protokola nozīmē, ko Eiropas Savienība, Eiropas Kopiena, Šveices Konfederācija un Lihtenšteinas Firstiste parakstījušas par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā, kas attiecas uz jomu, kura minēta 1. panta B punktā Padomes Lēmumā 1999/437/EK, to lasot saistībā ar 3. pantu Padomes Lēmumā [xx/2011/ES]. FN [atsauce uz OV, pieņemts 7.3.2011.; vēl nav publicēts][18].

13. Šī regula pilnveido Šengenas acquis noteikumus, kuros Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes 2000. gada 29. maija Lēmumu 2000/365/EK par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā[19]. Tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Apvienotajai Karalistei šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

14. Šī regula papildina tos Šengenas acquis noteikumus, kuros Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes 2002. gada 28. februāra Lēmumu 2002/192/EK par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā[20]. Tādējādi Īrija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā un tas nav tai saistošs un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. pants

Regulu (EK) Nr. 539/2001 groza šādi:

15. regulas 1. pantu groza šādi:

a) minētā panta 2. punktu groza šādi:

i) pirmo daļu aizstāj ar šādu:

„Šīs regulas II pielikuma sarakstā minēto trešo valstu pilsoņi ir atbrīvoti no 1. punktā minētās prasības attiecībā uz uzturēšanos dalībvalstu teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus sešu mēnešu laikā, skaitot no pirmās ieceļošanas dienas attiecīgo dalībvalstu teritorijā”;

ii) otrajā daļā pievieno šādus ievilkumus:

- „civilā gaisa transporta apkalpes locekļi;

- civilās jūras transporta apkalpes locekļi, ja viņiem ir jūrnieka personu apliecinoši dokumenti, kas izsniegti saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas (SDO) konvencijām (1958. gada konvencija Nr. 108 un 2003. gada konvencija Nr. 185) vai Starptautiskās jūrniecības organizācijas (SJO) 1965. gada Londonas konvenciju par starptautiskās jūras satiksmes atvieglošanu”;

b) minētā panta 4. punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

c) „90 dienās pēc minētā paziņojuma publicēšanas Komisija, apspriežoties ar attiecīgo dalībvalsti, sniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei. Ziņojumam var pievienot priekšlikumu, ar ko paredz vīzu prasības pagaidu atjaunošanu attiecībā uz konkrētās trešās valsts pilsoņiem. Komisija var sniegt šo priekšlikumu arī pēc tam, kad Eiropas Parlaments un Padome ir apspriedusies par minēto ziņojumu. Eiropas Parlaments un Padome šādu priekšlikumu pieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.”;

16. iekļauj šādu 1.a pantu:

„1.a pants – drošības klauzula

1. Šā panta 2. līdz 5. punktu piemēro gadījumā, ja viena vai vairākas dalībvalstis saskaras ar ārkārtas situāciju, ko raksturo kāds no šādiem notikumiem:

a) II pielikumā uzskaitīto trešo valstu pilsoņu, kuri nelegāli uzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, skaita pēkšņs palielinājums par vismaz 50% sešu mēnešu periodā salīdzinājumā ar iepriekšējo sešu mēnešu periodu;

b) II pielikumā uzskaitīto trešo valstu pilsoņu iesniegto patvēruma lūgumu skaita pēkšņs palielinājums par vismaz 50 % sešu mēnešu periodā salīdzinājumā ar iepriekšējo sešu mēnešu periodu, ja šādu patvēruma lūgumu atzīšanas līmenis iepriekšējā sešu mēnešu periodā bija zemāks par 3 %;

c) noraidīto atpakaļuzņemšanas pieteikumu, ko kāda dalībvalsts ir iesniegusi II pielikumā uzskaitītai trešai valstij attiecībā uz tās pilsoņiem, skaita pēkšņs palielinājums par vismaz 50 % sešu mēnešu periodā salīdzinājumā ar iepriekšējo sešu mēnešu periodu.

2. Dalībvalsts, kura saskaras ar jebkuru no 1. punktā minētajām ārkārtas situācijām, var par to paziņot Komisijai. Šis paziņojums ir pilnībā pamatots un ietver attiecīgos datus un statistiku, kā arī sīku paskaidrojumu par pagaidu pasākumiem, ko attiecīgā dalībvalsts ir veikusi, lai uzlabotu situāciju.

3. Komisija izskata paziņojumu, ņemot vērā to dalībvalstu skaitu, ko ietekmējusi kāda no 1. punktā minētajām situācijām, kā arī šo palielinājumu vispārīgo ietekmi uz migrācijas situāciju Savienībā, kas izriet no dalībvalstu sniegtajiem datiem un FRONTEX un/vai Eiropas Patvēruma atbalsta biroja sagatavotajiem ziņojumiem, un trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma saņemšanas Komisija var pieņemt īstenošanas lēmumu, ar ko uz sešiem mēnešiem atceļ bezvīzu režīmu attiecīgās trešās valsts pilsoņiem. Īstenošanas lēmumu pieņem saskaņā ar 4.a panta 2. punktā paredzēto procedūru. Ar īstenošanas lēmumu nosaka datumu, kurā stājas spēka bezvīzu režīma atcelšana.

4. Pirms šā īstenošanas lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar 3. punktu, derīguma termiņa beigām Komisija sadarbībā ar attiecīgo(-ajām) dalībvalsti(-īm) iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei. Šim ziņojumam var būt pievienots priekšlikums par regulas grozījumiem, lai attiecīgo trešo valsti pārceltu uz I pielikumu.

5. Ja Komisija ir ierosinājusi grozīt šo regulu, lai trešo valsti pārceltu uz I pielikumu saskaņā ar 4. punktu, tā var pagarināt atbilstoši 3. punktam pieņemtā īstenošanas lēmuma derīguma termiņu ne ilgāk kā par deviņiem mēnešiem. Lēmumu pagarināt īstenošanas lēmuma derīguma termiņu pieņem saskaņā ar 4.a panta 2. punktā paredzēto procedūru.”;

17. regulas 2. pantu aizstāj ar šādu:

„Šajā regulā „vīza" ir dalībvalsts izsniegta atļauja, kas vajadzīga tranzītam caur dalībvalstu teritoriju vai priekš uzturēšanās dalībvalstu teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus jebkurā sešu mēnešu periodā, sākot no pirmās ieceļošanas dienas dalībvalstu teritorijā”;

18. regulas 4. pantu groza šādi:

a) minētā panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

„1. Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus no 1. panta 1. punktā minētās vīzu prasības vai no atbrīvojuma no 1. panta 2. punktā minētās vīzu prasības attiecībā uz

a) diplomātisko pasu, dienesta/oficiālo pasu vai īpašo pasu turētājiem;

b) civilām kuģu apkalpēm, kas kuģo starptautiskos ūdeņos;

c) tādu caurlaižu un diplomātisko vai dienesta pasu turētājiem, ko saviem ierēdņiem izdevušas noteiktas starptautiskas starpvaldību organizācijas vai citas organizācijas, uz ko attiecas starptautiskās tiesības.”;

b) minētā panta 2. punktā pievieno šādu d) apakšpunktu:

„d) atzītus bēgļus, bezvalstniekus un citas personas, kam nav nevienas valsts pilsonības, kas pastāvīgi uzturas Apvienotajā Karalistē un Īrijā un kas ir šo dalībvalstu izdota ceļošanas dokumenta turētāji”;

c) pievieno jaunu 4. punktu:

„Ciktāl to nosaka EK un Turcijas parakstītā Asociācijas nolīguma papildprotokola 41. panta 1. punkta piemērošana, dalībvalsts var paredzēt izņēmumus no 1. panta 1. punktā noteiktās vīzas prasības attiecībā uz Turcijas pilsoņiem, kuri sniedz pakalpojumus savas uzturēšanās laikā”;

19. iekļauj šādu 4.a pantu:

„4.a pants

Komitejas procedūra

1. Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2. Atsaucoties uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.”

2. pants

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs saskaņā ar Līgumiem.

Briselē, [..]

Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes vārdā –

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

[1] OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp.

[2] Padomes 2001. gada 7. decembra Regula (EK) Nr. 2414/2001 (OV L 327, 12.12.2001., 1. lpp.), 2003. gada 6. marta Regula (EK) Nr. 453/2003 (OV L 69, 13.3.2003., 10. lpp.), 2005. gada 2. jūnija Regula (EK) Nr. 851/2005 (OV L 141, 4.6.2005, 3. lpp.), 2006. gada 20. novembra Regula (EK) Nr. 1791/2006 (OV L 363, 20.12.2006., 1. lpp.), 2006. gada 21. decembra Regula (EK) Nr. 1932/2006 (OV L 405, 30.12.2006., 23. lpp.) un 2009. gada 30. novembra Regula (EK) Nr. 1244/2009 (OV L 336, 18.12.2009. 1. lpp.), 2010. gada 24. novembra Regula (ES) Nr. 1091/2010 (OV L 329, 14.12.2010., 1. lpp.) un 2010. gada 15. decembra Regula (ES) Nr. 1211/2010 (OV L 339, 22.12.2010., 9. lpp.).

[3] OV L 243, 15.9.2009., 1. lpp.

[4] OV L 243, 15.9.2009., 1. lpp.

[5] OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.

[6] OV L 141, 4.6.2005., 3. lpp.

[7] Lietā 241/05 Eiropas Savienības Tiesa nolēma, ka 20. panta 1. punkts Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas līgumu, ir jāinterpretē ar nozīmi, ka jēdziens „pirmā ieceļošana” šajos noteikumos bez pirmās ieceļošanas līgumslēdzēju valstu teritorijās attiecas arī uz pirmo ieceļošanu šajās teritorijās pēc tam, kad beidzies sešu mēnešu periods, skaitot no pašas pirmās ieceļošanas dienas, kā arī uz jebkuru citu pirmo ieceļošanu pēc tam, kad beidzies jebkurš jauns sešu mēnešu periods, skaitot no agrāka pirmās ieceļošanas datuma. Analoģiski tas attiecas arī uz uzturēšanos, pamatojoties uz vīzu.

Īstermiņa vīza ir ieceļošanas vīza, kas derīga vienai vai vairākām ieceļošanas reizēm, ar noteikumu, ka nepārtrauktas uzturēšanās laiks vai vairākkārtēju secīgu uzturēšanos kopējais laiks pusgadā nepārsniedz trīs mēnešus, skaitot no pirmās ieceļošanas dienas. Ārvalstnieki, kam nav vajadzīga vīza , var brīvi pārvietoties Šengenas valstu teritorijās ilgākais trīs mēnešus sešu mēnešu laikā, skaitot no pirmās ieceļošanas dienas.

[8] OV L 116, 24.4.2001., 2. lpp.

[9] OV L 243, 15.9.2009., 1. lpp.

[10] OV L […], […], […]. lpp.

[11] OV L 55, 28.2.2011., 13.lpp.

[12] OV L 243, 15.9.2009., 1. lpp.

[13] OV L 176, 10.7.1999., 1. lpp.

[14] OV L 176, 10.7.1999., 36. lpp.

[15] OV L 176, 10.7.1999., 31. lpp.

[16] OV L 53, 27.2.2008., 52. lpp.

[17] OV L 53, 27.2.2008., 1. lpp.

[18] OV L […], […], […]. lpp.

[19] OV L 131, 1.6.2000., 43. lpp.

[20] OV L 64, 7.3.2002., 20. lpp.