TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2010. gada 1. jūlijā (*)

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Laulības lietas un lietas par vecāku atbildību – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – Bērna nelikumīga aizvešana – Pagaidu pasākumi saistībā ar “vecāku lēmumu pieņemšanas tiesībām” – Aizgādības tiesības – Spriedums par bērna atpakaļatdošanu – Izpilde – Jurisdikcija – Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība

Lieta C‑211/10 PPU

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Oberster Gerichtshof (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 20. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 3. maijā, tiesvedībā

Doris Povse

pret

Mauro Alpago.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], E. Juhāss [E. Juhász] (referents), J. Malenovskis [J. Malenovský] un D. Švābi [D. Šváby],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretārs K. Malaceks [K. Malacek],

ņemot vērā iesniedzējtiesas pieteikumu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību saskaņā ar Reglamenta 104.b pantu,

ņemot vērā trešās palātas 2010. gada 11. maija lēmumu apmierināt šo pieteikumu,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 14. jūnija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Austrijas valdības vārdā – K. Pezendorfere [C. Pesendorfer] un A. Hāble [A. Hable], pārstāves,

–        Čehijas valdības vārdā – D. Handrušeks [D. Hadroušek], pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze [T. Henze] un J. Kempere [J. Kemper], pārstāvji,

–        Francijas valdības vārdā – B. Bopēra‑Manoka [B. Beaupère‑Manokha], pārstāve,

–        Itālijas valdības vārdā – Dž. Palmjēri [G. Palmieri], pārstāve, kurai palīdz M. Russo [M. Russo], avvocato dello Stato,

–        Latvijas valdības vārdā – K. Drēviņa un E. Drobiševska, pārstāves,

–        Slovēnijas valdības vārdā – A. Vrana [A. Vran] un V. Klemenca [V. Klemenc], pārstāves,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – F. Penlingtone [F. Penlington], pārstāve, kurai palīdz K. Smita [K. Smith], barrister,

–        Eiropas Komisijas vārdā – M. Vailderspins [M. Wilderspin] un S. Grīnheida [S. Grünheid], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāti,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “regula”).

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp D. Povsi [D. Povse] un M. Alpago [M. Alpago] jautājumā par viņu meitas Sofijas [Sofia], kura atrodas Austrijā ar savu māti, atpakaļatdošanu Itālijā un par šī bērna aizgādības tiesībām.

 Atbilstošās tiesību normas

 1980. gada Hāgas konvencija

3        1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk tekstā – “1980. gada Hāgas konvencija”) 3. pantā ir noteikts:

“Bērna aizvešana vai aizturēšana tiek uzskatīta par nelikumīgu, ja –

a)      saskaņā ar tās valsts likumdošanu [tiesību aktiem], kurā bērns pastāvīgi dzīvoja tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas, tas ir personas, institūcijas vai kādas citas iestādes, vienas pašas vai kopīgi, tiesību uz aizbildnību [aizgādības tiesību] pārkāpums;

b)      aizvešanas vai aizturēšanas brīdī persona, institūcija vai kāda cita iestāde, viena pati vai kopīgi, šīs tiesības faktiski realizēja, vai būtu realizējusi, ja to nekavētu aizvešana vai aizturēšana.

Šī panta a) apakšpunktā minētās tiesības uz aizbildnību [aizgādības tiesības] var tikt nodibinātas ar likumu, ar tiesas vai administratīvu lēmumu vai ar vienošanos, kurai saskaņā ar attiecīgās valsts likumdošanu [tiesību aktiem] ir juridisks spēks.”

4        Šīs konvencijas 12. pantā ir paredzēts:

“Ja bērns ir ticis nelikumīgi aizvests vai aizturēts atbilstoši 3. pantā minētajiem noteikumiem un ja, uzsākot lietu tās Līgumslēdzējas Puses, kurā atrodas bērns, tiesā vai administratīvajā iestādē, ir pagājis mazāk nekā gads kopš nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas datuma, iestādei, kurai lieta ir piekritīga, jādod rīkojums par bērna atgriešanos nekavējoties.

Tiesai vai administratīvajai iestādei, pat ja lietas izskatīšana uzsākta pēc šī panta pirmajā daļā minētā viena gada termiņa beigām, jādod rīkojums par bērna atgriešanos, ja vien netiek pierādīts, ka bērns ir iedzīvojies jaunajā vidē.

Ja tiesai vai administratīvajai iestādei pieteikuma iesniedzējā valstī [valstī, kurā ir prasīta atzīšana,] ir pamats uzskatīt, ka bērns ticis nogādāts uz citu valsti, tā var apturēt lietas izskatīšanu vai noraidīt pieprasījumu par bērna [atpakaļ]atdošanu.”

5        Hāgas 1980. gada konvencijas 13. pants ir izteikts šādi:

“Neskatoties uz iepriekšējā panta noteikumiem, pieteikuma saņēmējas Līgumslēdzējas Puses [valsts, kurā ir prasīta atzīšana,] tiesai vai administratīvajai iestādei nav pienākuma dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kas iebilst pret bērna atgriešanos, pierāda, ka –

a)      persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kura ir uzņēmusies rūpes par bērnu, viņa aizvešanas vai aizturēšanas laikā nav izmantojusi savas tiesības uz aizbildnību [aizgādības tiesības] vai ir piekritusi aizvešanai vai aizturēšanai, vai nav iebildusi pret to; vai

b)      ja pastāv nopietns risks, ka viņa vai viņas atdošana sagādās bērnam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu vai citādi radīs neciešamu situāciju.

Tiesa vai administratīvā iestāde var atteikties dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja tai kļūst zināms, ka bērns iebilst pret atgriešanos un ir sasniedzis attiecīgu vecumu un brieduma pakāpi, lai spētu atbildēt par saviem uzskatiem.

Apsverot šajā pantā norādītos apstākļus, tiesām vai administratīvajām iestādēm jāņem vērā informācija, kas attiecas uz bērna sociālo stāvokli un ko sniedz bērna pastāvīgās dzīvesvietas Centrālā iestāde vai kāda cita kompetenta iestāde.”

 Savienības tiesiskais regulējums

6        Regulas preambulas 17. apsvērumā ir precizēts:

“Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, nekavējoties jāpanāk bērna atpakaļatdošana, un šai nolūkā piemēro [1980. gada] Hāgas konvenciju, kuru papildina šīs regulas noteikumi, jo īpaši tās 11. pants. Tiesām dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā bērns nelikumīgi aizturēts, jāspēj iestāties pret viņa atpakaļatdošanu īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos. Tomēr šāds lēmums var tikt aizstāts ar turpmāku lēmumu, ko pieņem tās dalībvalsts tiesa, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas. Ja minētais lēmums nosaka bērna atpakaļatdošanu, atpakaļatdošanai jānotiek, nepieprasot nekādu īpašu minētā sprieduma atzīšanas un izpildes procedūru dalībvalstī, uz kuru bērns ir aizvests, vai kurā viņš ir aizturēts.”

7        Regulas preambulas 21. apsvērumā ir noteikts:

“Dalībvalstī taisītu spriedumu atzīšana un izpilde jābalsta uz savstarpējas uzticēšanās principu, un neatzīšanas iemesli jāsaglabā noteiktā minimuma līmenī.”

8        Regulas 23. apsvērums ir izteikts šādi:

“Eiropadome sanāksmē Tamperē savos secinājumos (34. punktā) uzskatīja, ka spriedumi ģimenes lietās “automātiski jāatzīst visā Savienībā bez nekādiem starpposmu procesiem vai iemesliem izpildes atteikšanai”. Tādēļ spriedumi par saskarsmes tiesībām un spriedumi par atpakaļatdošanu, kas izcelsmes dalībvalstī apstiprināti atbilstoši šīs regulas noteikumiem, jāatzīst un jāizpilda visās pārējās dalībvalstīs, nepieprasot nekādu turpmāku procedūru. Pasākumus šādu spriedumu izpildei arī turpmāk reglamentē valsts tiesību akti.”

9        Regulas preambulas 24. apsvērumā ir noteikts:

“Apliecībai, kas izsniegta, lai veicinātu sprieduma izpildi, nevajadzētu būt pārsūdzamai. Tā ir labojama tikai gadījumos, kad pieļauta būtiska kļūda, proti, ja tā neprecīzi atspoguļo spriedumu.”

10      Regulas 2. panta 11. punktā ir definēts jēdziens “nelikumīga aizvešana vai aizturēšana”, kas pēc būtības atbilst 1980. gada Hāgas konvencijas 3. panta pirmajā daļā ietvertajam jēdzienam.

11      Regulas II nodaļas 2. iedaļa ar nosaukumu “Vecāku atbildība” ietver 8.–15. pantu. Regulas 8. pantā ar nosaukumu “Vispārējā piekritība [jurisdikcija]” ir paredzēts:

“1.      Dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.

2.      Uz šā panta 1. punktu attiecas 9., 10. un 12. panta noteikumi.”

12      Regulas 10. pantā, kurš ietver īpašas normas par jurisdikciju bērna nolaupīšanas gadījumā, ir noteikts:

“Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, tās dalībvalsts tiesām, kurā pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta, saglabājas piekritība [jurisdikcija], kamēr bērns nav ieguvis pastāvīgo dzīvesvietu kādā citā dalībvalstī un:

a)      kamēr visas personas, iestādes vai citas struktūras, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, nav piekritušas aizvešanai vai aizturēšanai;

vai

b)      kamēr bērns vismaz vienu gadu nav dzīvojis minētajā citā dalībvalstī pēc brīža, kad persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir zinājusi vai kad tām vajadzēja zināt par bērna atrašanās vietu, un bērns nav iekārtojies [integrējies] savā jaunajā vidē un neizpildās viens no šādiem nosacījumiem:

i)      viena gada laikā pēc tam, kad persona, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir zinājusi vai tai vajadzēja zināt pat bērna atrašanās vietu, nekādas prasības par atdošanu nav iesniegtas kompetentajās tās dalībvalsts iestādēs, kurā bērns ir aizvests vai tiek aizturēts;

ii)      atpakaļatdošanas prasība, ko iesniegusi persona, kurai ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir atsaukta un jauna prasība nav iesniegta termiņā, kas noteikts i) daļā;

iii)      lieta, ko izskata tiesa dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas, ir slēgta [izbeigta] atbilstoši 11. panta 7. punktam;

iv)      spriedumu par uzraudzību [aizgādību], kas neparedz bērna atpakaļatdošanu, ir izdevušas tās dalībvalsts tiesas, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas.”

13      Regulas 11. pantā ar nosaukumu “Bērna atpakaļatdošana” ir noteikts:

“1.      Ja persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu, pamatojoties uz [1980. gada Hāgas konvenciju], lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, piemēro 2. līdz 8. punktu.

2.      Piemērojot 1980. gada Hāgas Konvencijas 12. un 13. pantu, nodrošina to, ka bērnam tiek sniegta iespēja tikt uzklausītam tiesvedībā, ja vien tas nešķiet piemēroti, ņemot vērā tā vecumu vai brieduma pakāpi.

3.      Tiesa, kurā iesniegts 1. punktā minētais pieteikums par bērna atpakaļatdošanu, rīkojas paātrināti tiesas procesos attiecībā uz šo pieteikumu, izmantojot ātrākās procedūras, kas paredzētās valsts tiesību aktos.

Neskarot pirmo daļu, tiesa izdod savu spriedumu ne vēlāk kā sešas nedēļas pēc pieteikuma iesniegšanas, ja vien nepastāv ārkārtēji apstākļi, kas padara to par neiespējamu.

4.      Tiesa nevar atteikt bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas Konvencijas 13.b pantu, ja ir noskaidrots, ka attiecīgi pasākumi ir veikti, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā atpakaļatdošanas.

5.      Tiesa nevar atteikt atdot bērnu atpakaļ, ja personai, kas pieprasījusi bērna atpakaļatdošanu, nav sniegta iespēja tikt uzklausītai.

6.      Ja tiesa izdod rīkojumu par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar 1980. gada Hāgas Konvencijas 13. pantu, tiesai nekavējoties tieši vai ar centrālās iestādes starpniecību jānosūta tiesas rīkojuma par neatdošanu atpakaļ un saistīto dokumentu kopijas, jo īpaši tiesas sēžu stenogrammu kopijas piekritības tiesai vai centrālai iestādei dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, kā noteikts valsts tiesību aktos. Tiesa saņem visus minētos dokumentus viena mēneša laikā pēc dienas, kad izdots rīkojums par neatdošanu atpakaļ.

7.      Ja viena no pusēm ir iesniegusi prasību tiesās dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, tiesai vai centrālai iestādei, kas saņem 6. punktā minēto informāciju, jāpaziņo pusēm un jāaicina tās izdarīt iesniegumus [iesniegt apsvērumus] tiesā saskaņā ar valsts tiesību aktiem trīs mēnešu laikā pēc paziņošanas dienas, lai tiesa var izskatīt jautājumu par bērna uzraudzību [aizgādību].

Neierobežojot šajā regulā ietvertos noteikumus par piekritību [jurisdikciju], tiesa slēdz lietu, ja attiecīgajā termiņā nav saņēmusi nekādus iesniegumus.

8.      Neatkarīgi no sprieduma par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts, ievērojot 1980. gada Hāgas Konvencijas 13. pantu, visi turpmākie spriedumi, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu un ko pasludina tiesa, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība [jurisdikcija], jāizpilda saskaņā ar III nodaļas 4. iedaļu, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu.”

14      Regulas 15. pantā ar nosaukumu “Lietas nodošana tiesai, kas atrodas labākā vietā [situācijā] tiesas spriešanai”, ir paredzēts:

“1.      Izņēmuma kārtā dalībvalsts tiesas, kurām ir piekritība [jurisdikcija izskatīt lietu] pēc būtības, ja tās uzskata, ka citas tās dalībvalsts tiesa, ar kuru bērnam ir īpaša saikne, ir labākā atrašanās vietā [situācijā] tiesas spriešanai vai atsevišķas lietas daļas izskatīšanai, un ja tas ir bērna interesēs, var:

a)      apturēt tiesvedību vai attiecīgo tās daļu un aicināt puses iesniegt prasību minētās citas dalībvalsts tiesā saskaņā ar 4. punktu; vai

b)      lūgt citas dalībvalsts tiesu pieņemt piekritību [atzīt savu jurisdikciju] saskaņā ar 5. punktu.

[..]

5.      Minētās citas dalībvalsts tiesas, ja īpašu lietas apstākļu dēļ tas ir bērna interesēs, pieņem piekritību [atzīst jurisdikciju] sešu nedēļu laikā pēc prasības iesniegšanas, kas izdarīta saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu vai 1. punkta b) apakšpunktu. Šajā gadījumā tiesa, kurā prasība iesniegta pirmajā, atsakās no piekritības [jurisdikcijas]. Pretējā gadījumā tiesa, kurā iesniegta prasība pirmajā, turpina īstenot piekritību [jurisdikciju] atbilstoši 8. līdz 14. pantam.

6.      Tiesas šā panta vajadzībām sadarbojas tieši vai ar tās centrālās iestādes starpniecību, kas izraudzīta, ievērojot 53. pantu.”

15      Regulas 40. pants ir ietverts 4. iedaļas ar nosaukumu “Ar saskarsmes tiesībām saistītu spriedumu un to spriedumu izpilde, kuros noteikta bērna atpakaļatdošana” III nodaļā ar nosaukumu “Atzīšana un izpilde”. Šajā pantā, kura nosaukums ir “Darbības joma [Piemērošanas joma]”, paredzēts:

“1.      Šī iedaļa attiecas uz:

[..]

b)      bērna atpakaļatdošanu, kas noteikta spriedumā, kurš taisīts atbilstoši 11. panta 8. punktam.

2.      Šīs iedaļas noteikumi neliedz personai, kurai ir vecāku atbildība, prasīt sprieduma atzīšanu un izpildi atbilstīgi šīs nodaļas 1. un 2. iedaļas noteikumiem.”

16      Regulas 42. pantā ar nosaukumu “Bērna atpakaļatdošana” ir noteikts:

“1.      Bērna atpakaļatdošanu, kas minēta 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā un ko paredz ar izpildāmo spriedumu, kurš taisīts kādā dalībvalstī, atzīst un realizē [var izpildīt] citā dalībvalstī bez nepieciešamības pēc izpildes pasludināšanas un bez iespējas pretoties sprieduma atzīšanai, ja spriedums ir apstiprināts izcelsmes dalībvalstī saskaņā ar 2. punktu.

Pat ja valsts tiesību akti neparedz tā sprieduma izpildi pēc likuma, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu, kura minēta 11. panta 8. punkta [b) apakšpunktā], tiesa, kas pasludinājusi spriedumu, var pasludināt spriedumu par izpildāmu neatkarīgi no jebkādas pārsūdzības.

2.      Izcelsmes tiesas tiesnesis, kas pieņēmis 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto spriedumu, izsniedz 1. punktā minēto apliecību tikai tad, ja:

a)      bērnam tika sniegta iespēja tikt uzklausītam, ja vien uzklausīšana netika [tika] uzskatīta par lietderīgu, ņemot vērā viņa vai viņas vecumu vai brieduma pakāpi;

b)      visām pusēm tika sniegta iespēja tikt uzklausītām; un

c)      tiesa, pasludinot savu spriedumu, ir ņēmusi vērā iemeslus un pierādījumus, kādi ir par pamatu rīkojumam, kas izdots atbilstoši 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantam.

Ja tiesa vai kāda cita iestāde veic pasākumus, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā atgriešanas pastāvīgās dzīvesvietas valstī, apliecībā ietver informāciju par šādiem pasākumiem.

Izcelsmes tiesnesis pēc savas ierosmes izsniedz minēto apliecību, izmantojot veidlapas paraugu, kas dots IV pielikumā (apliecība par bērna (bērnu) atpakaļatdošanu).

Apliecību aizpilda valodā, kādā taisīts spriedums.”

17      Regulas 43. pantā ar nosaukumu “Apliecības koriģēšana” ir noteikts:

“1.      Izcelsmes dalībvalsts tiesību akti ir piemērojami jebkādai apliecības koriģēšanai.

2.      Pārsūdzību nevar iesniegt par apliecības izsniegšanu, kas veikta, ievērojot 41. panta 1. punktu vai 42. panta 1. punktu.”

18      Regulas 44. pants ar nosaukumu “Apliecības juridiskais spēks” ir izteikts šādi:

“Apliecība ir spēkā tikai sprieduma izpildes robežās.”

19      Regulas 47. pantā ar nosaukumu “Izpildes procedūra” ir paredzēts:

“1.      Izpildes procedūru reglamentē izpildes dalībvalsts tiesību akti.

2.      Jebkuru spriedumu, ko pieņēmusi citas dalībvalsts tiesa un kas pasludināts par izpildāmu saskaņā ar 2. iedaļu vai kas apstiprināts atbilstoši 41. panta 1. punktam vai 42. panta 1. punktam, izpilda izpildes dalībvalstī tādos pašos apstākļos, kādi būtu, ja to pieņemtu šajā dalībvalstī.

Spriedumu, kas ir apstiprināts saskaņā ar 41. panta 1. punktu vai 42. panta 1. punktu, nevar izpildīt, ja tas ir pretrunā ar sekojošu izpildāmu spriedumu.”

20      Regulas 60. pantā ar nosaukumu “Saistība ar dažām daudzpusējām konvencijām” ir noteikts, ka dalībvalstu attiecībās šī regula aizstāj citu starpā 1980. gada Hāgas konvenciju.

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

21      No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka D. Povse un M. Alpago – neprecēts pāris – līdz 2008. gada janvārim dzīvoja kopā ar viņu meitu Sofiju, dzimušu 2006. gada 6. decembrī Vitorio Veneto [Vittorio Veneto], Itālijā. Atbilstoši Itālijas Civilkodeksa 317.a pantam bērns bija vecāku kopīgā aizgādībā. Pāris izšķīrās 2008. gada janvāra beigās un D. Povse kopā ar meitu Sofiju aizbrauca no kopīgās dzīvesvietas. Lai gan Itālijas Tribunale per i Minorenni di Venezia (Venēcijas Bāriņtiesa) (Itālija) ar 2008. gada 8. februārī pēc tēva lūguma pieņemto steidzamo pagaidu nolēmumu aizliedza mātei izbraukt no valsts ar bērnu, viņa kopā ar meitu 2008. gada februārī devās uz Austriju, kur viņas kopš tā laika dzīvo.

22      M. Alpago 2008. gada 16. aprīlī vērsās Austrijas Bezirksgericht Leoben [Lēbenes iecirkņa tiesā] (Austrija), lai panāktu bērna atpakaļatdošanu Itālijā, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvencijas 12. pantu.

23      Tribunale per i Minorenni di Venezia 2008. gada 23. maijā pasludināja spriedumu, ar kuru tā atcēla ierobežojumu mātei izbraukt no Itālijas teritorijas ar bērnu un pagaidām piešķīra bērna aizgādību abiem vecākiem, precizējot, ka bērns līdz galīgā sprieduma taisīšanai var dzīvot Austrijā ar savu māti, kurai tā piešķīra “ikdienas lēmumu pieņemšanas tiesības”. Šajā pašā pagaidu spriedumā Itālijas tiesa paredzēja, ka tēvam ir jāsedz bērna dzīvošanas izdevumi, noteica kārtību un laikus, kad viņš var apciemot bērnu, un norīkoja sociālo darbinieku ekspertīzes veikšanai, lai pārbaudītu bērna attiecības ar abiem vecākiem.

24      Neraugoties uz šo spriedumu, no sociālā darbinieka, kurš tika norīkots, 2009. gada 15. maija ziņojuma izriet, ka māte tēvam ļāva apciemot bērnu minimāli un nepietiekami, lai ļautu izvērtēt viņa attiecības ar meitu, it īpaši viņa spējas būt vecākam, un tas ir iemesls, kura dēļ šis sociālais darbinieks ir uzskatījis, ka uzdevumu nav iespējams izpildīt pilnībā un bērna interesēs.

25      Bezirksgericht Leoben 2008. gada 3. jūlijā noraidīja M. Alpago 2008. gada 16. aprīļa prasību, bet šo spriedumu 2008. gada 1. septembrī atcēla Landesgericht Leoben [Lēbenes federālās zemes tiesa] (Austrija) ar pamatojumu, ka M. Alpago netika uzklausīts atbilstoši regulas 11. panta 5. punktam.

26      Bezirksgericht Leoben 2008. gada 21. novembrī vēlreiz noraidīja M. Alpago prasību, pamatojoties uz Tribunale per i Minorenni di Venezia 2008. gada 23. maija spriedumu, no kura izriet, ka bērns pagaidām var palikt pie mātes.

27      Landesgericht Leoben 2009. gada 7. janvārī apstiprināja spriedumu par M. Alpago prasības noraidīšanu, norādot nopietnu risku bērnam radīt psiholoģisku kaitējumu 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta b) punkta nozīmē.

28      D. Povse lūdza Bezirksgericht Judenburg [Jūdenburgas iecirkņa tiesai] (Austrija), kurai bija teritoriālā jurisdikcija, piešķirt viņai bērna aizgādības tiesības. 2009. gada 26. maijā šī tiesa, nedodot M. Alpago iespēju izteikties atbilstoši sacīkstes principam, atzina, ka lieta tai ir piekritīga, pamatojoties uz regulas 15. panta 5. punktu, un lūdza Tribunale per i Minorenni di Venezia atteikties no jurisdikcijas.

29      Tomēr M. Alpago jau 2009. gada 9. aprīlī Tribunale per i Minorenni di Venezia izskatāmā procesā par aizgādību bija iesniedzis prasību izdot rīkojumu atdot atpakaļ viņa bērnu Itālijā, pamatojoties uz regulas 11. panta 8. punktu. Šīs tiesas sasauktajā 2009. gada 19. maija tiesas sēdē D. Povse atzina, ka viņa pildīs tēva un meitas tikšanos programmu, kuru sagatavoja sociālais darbinieks. Viņa neizpauda informāciju par to, ka ir iesniegusi prasību Bezirksgericht Judenburg, kura 2009. gada 26. maijā taisīja iepriekš minēto spriedumu.

30      Tribunale per i Minorenni di Venezia 2009. gada 10. jūlijā apstiprināja savu jurisdikciju tiktāl, ciktāl pēc tās uzskata nebija izpildīti nosacījumi jurisdikcijas nodošanai saskaņā ar regulas 10. pantu, un konstatēja, ka sociālais darbinieks, kuru tā bija iecēlusi, nav varējis veikt uzdevumu pilnībā, jo māte neievēroja šī darbinieka sastādīto tikšanos plānu.

31      Turklāt šajā pašā 2009. gada 10. jūlija spriedumā Tribunale per i Minorenni di Venezia izdeva rīkojumu nekavējoties atdot atpakaļ bērnu Itālijā un pilnvaroja Vitorio Veneto pilsētas sociālo dienestu gadījumā, ja māte atgriežas ar bērnu, nodot to rīcībā dzīvojamo platību un sastādīt tikšanās ar tēvu laiku plānu. Ar šo nostāju tiesa vēlējās atjaunot attiecības starp bērnu un tēvu, kuras pārtrūka mātes attieksmes dēļ. Šajā sakarā Tribunale per i Minorenni di Venezia izdeva apliecību uz regulas 42. panta pamata.

32      Bezirksgericht Judenburg 2009. gada 25. augustā izdeva rīkojumu par pagaidu noregulējumu, uzticot bērna pagaidu aizgādību D. Povsei. Tā nosūtīja pa pastu šī rīkojuma kopiju M. Alpago kungam Itālijā, neinformējot par viņa tiesībām atteikties no tās saņemšanas un nepievienojot tulkojumu. 2009. gada 23. septembrī šis rīkojums kļuva nepārsūdzams un saskaņā ar Austrijas tiesībām – izpildāms.

33      M. Alpago 2009. gada 22. septembrī lūdza Bezirksgericht Leoben izpildīt Tribunale per i Minorenni di Venezia 2009. gada 10. jūlija spriedumu, kurā ir norīkota viņa bērna atpakaļatdošana Itālijā. Bezirksgericht Leoben šo lūgumu noraidīja, minot iemeslu, ka Itālijas tiesas sprieduma izpilde bērnam radītu nopietnu psiholoģisku kaitējumu. M. Alpago pārsūdzēja šo lēmumu Landesgericht Leoben, pamatojoties uz Tiesas 2008. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑195/08 PPU Rinau (Krājums, I‑5271. lpp.), lūdzot pārskatīt šo lēmumu un piespriest bērna atpakaļatdošanu.

34      D. Povse vērsās Oberster Gerichtshof [Augstākajā tiesā] ar prasību pārskatīt Landesgericht Leoben spriedumu un noraidīt pieteikumu par izpildi. Tā kā šai tiesai bija šaubas par regulas interpretāciju, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai ar “spriedumu par uzraudzību [aizgādību], kas neparedz bērna atpakaļatdošanu” regulas [..] 10. panta b) apakšpunkta iv) daļas izpratnē, ir jāsaprot arī pagaidu noregulējums, ar kuru “vecāku lēmumu pieņemšanas tiesības”, konkrēti tiesības noteikt dzīvesvietu, līdz galīgajam spriedumam par aizgādību tiek piešķirtas tam no vecākiem, kurš bērnu ir nolaupījis?

2)      Vai rīkojums par atpakaļatdošanu ietilpst regulas 11. panta 8. punkta piemērošanas jomā vienīgi tad, ja tiesa liek veikt atpakaļatdošanu, pamatojoties uz tās taisīto spriedumu par aizgādību?

3)      Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša:

a)      vai sprieduma izpildes valstī var iebilst pret tāda sprieduma izpildi, kuru izcelsmes valsts tiesa ir apstiprinājusi ar apliecību atbilstoši regulas 42. panta 2. punktam, pamatojoties uz izcelsmes valsts tiesas jurisdikcijas neesamību (pirmais jautājums) vai regulas 11. panta 8. punkta nepiemērojamību (otrais jautājums);

b)      vai arī šādā gadījumā atbildētājam izcelsmes valstī ir jālūdz anulēt apliecību, tādējādi ļaujot apturēt sprieduma izpildi sprieduma izpildes valstī, līdz izcelsmes valsts tiesas sprieduma taisīšanai?

4)      Ja atbildes uz pirmo un otro jautājumu vai trešā jautājuma a) apakšpunktu ir noliedzošas:

vai saskaņā ar regulas 47. panta 2. punktu izpildes valsts tiesas spriedumam, kurš saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem uzskatāms par izpildāmu un ar kuru pagaidu aizgādība piešķirta tam no vecākiem, kurš bērnu ir nolaupījis, ir pretrunā rīkojuma par atpakaļatdošanu, kas agrāk izdots izcelsmes valstī saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu, izpilde, pat ja tas netraucē rīkojuma par atpakaļatdošanu, ko izpildes valsts izdevusi saskaņā ar Hāgas konvenciju, izpildi?

5)      Ja arī uz ceturto jautājumu ir jāatbild noliedzoši:

a)      vai izpildes valstī var atteikt tāda sprieduma izpildi, kuru izcelsmes valsts tiesa ir apstiprinājusi ar regulas 42. panta 2. punktā paredzēto apliecību, ja, tā kā pēc šī sprieduma taisīšanas brīža apstākļi ir mainījušies, izpilde nopietni apdraudētu bērna intereses;

b)      vai arī atbildētājam ir jānorāda uz šiem jaunajiem apstākļiem izcelsmes valstī, kas nozīmētu, ka izpildes valstī var apturēt sprieduma izpildi līdz izcelsmes valsts tiesas sprieduma taisīšanai?”

 Par steidzamības tiesvedību

35      Iesniedzējtiesa savu pieteikumu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību saskaņā ar Reglamenta 104.b pantu pamatoja, norādot, ka saskarsme starp bērnu un tā tēvu ir pārtrūkusi. Tādējādi novēlots spriedums par Tribunale per i Minorenni di Venezia 2009. gada 10. jūlija sprieduma, ar kuru tika piespriesta bērna atpakaļatdošana Itālijā, izpildi pasliktinātu attiecības starp tēvu un bērnu un līdz ar to palielinātos risks, ka, bērnu nosūtot uz Itāliju, tam tiktu nodarīts psiholoģisks kaitējums.

36      Pēc tiesneša referenta ieteikuma, uzklausījusi ģenerāladvokāti, Tiesas trešā palāta 2010. gada 11. maijā nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Ievada apsvērumi

37      Nav strīds par to, ka pamata lietā runa ir par nelikumīgu bērna aizvešanu 1980. gada Hāgas konvencijas 3. panta pirmās daļas un regulas 2. panta 11. punkta nozīmē.

38      Tāpat nav strīds par to, ka, piemērojot regulas 10. pantu, kompetentā tiesa, vismaz nolaupīšanas brīdī, bija Tribunale per i Minorenni di Venezia – bērna pastāvīgās dzīvesvietas pirms tā nelikumīgās aizvešanas tiesa.

 Par pirmo jautājumu

39      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai bērna nelikumīgas aizvešanas gadījumā regulas 10. panta b) apakšpunkta iv) daļu var interpretēt tādējādi, ka pagaidu pasākums ir jāuzskata par “spriedumu par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu” šīs normas nozīmē.

40      Ir būtiski uzsvērt, ka regulas izveidotā kārtība balstās uz kompetentajai tiesai piešķirto galveno lomu, piemērojot šīs regulas noteikumus, un ka atbilstoši tās preambulas 21. apsvērumam dalībvalstī taisītu spriedumu atzīšana un izpilde jābalsta uz savstarpējas uzticēšanās principu, neatzīšanas iemeslus saglabājot noteiktā minimuma līmenī.

41      Bērna nelikumīgas aizvešanas gadījumā regulas 10. pantā vispārīgā veidā jurisdikcija ir piešķirta tās dalībvalsts tiesām, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms tā aizvešanas. Šī jurisdikcija principā saglabājas un tiek nodota tikai tad, ja bērnam ir pastāvīgā dzīvesvieta citā dalībvalstī un turklāt ja ir izpildīts viens no alternatīvajiem šajā 10. pantā noteiktajiem nosacījumiem.

42      Iesniedzējtiesas jautājums ir īpaši par to, vai, veicot pagaidu pasākumu, kompetentā iestāde ir nodevusi savu jurisdikciju regulas 10. panta b) apakšpunkta iv) daļas nozīmē tās dalībvalsts tiesām, uz kuru nolaupītais bērns tika aizvests.

43      Šajā sakarā jānorāda, ka regulas mērķis ir novērst starpdalībvalstu bērnu nolaupīšanu un nolaupīšanas gadījumā – panākt, ka bērna atpakaļatdošana tiek veikta nekavējoties (iepriekš minētais spriedums lietā Rinau, 52. punkts).

44      No tā izriet, ka bērna nelikumīgas nolaupīšanas rezultātā, principā, nevarētu tikt nodota jurisdikcija no tās dalībvalsts tiesām, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms tā aizvešanas, tās dalībvalsts tiesām, uz kuru bērns tika aizvests, pat tādā gadījumā, kad pēc nolaupīšanas bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir otrajā dalībvalstī.

45      Līdz ar to regulas 10. panta b) apakšpunkta iv) daļā norādītais nosacījums ir jāinterpretē šauri.

46      Tādējādi, ņemot vērā galveno lomu, kuru regula piešķir kompetentajai tiesai, un tās jurisdikcijas saglabāšanas principu, jāuzskata, ka “spriedums par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu,” ir galīgs spriedums, kas ir taisīts, pamatojoties uz pilnīgu visu atbilstoši elementu analīzi, ar kuru kompetentā tiesa ir nospriedusi par bērna aizgādības, kas vairs nav atkarīga no citiem administratīviem vai tiesu lēmumiem, noregulēšanu. Tas, ka ar šo noregulējumu tiek paredzēta bērna aizgādības jautājuma periodiska vai noteiktā termiņā vai konkrētos apstākļos veikta pārskatīšana, neatņem spriedumam tā galīgo raksturu.

47      Šis secinājums izriet no regulas sistēmas un tas ir arī bērna interesēs. Gadījumā, kad pagaidu lēmuma rezultātā zūd jurisdikcija bērna aizgādības jautājumā, iepriekšējās bērna pastāvīgās dzīvesvietas kompetentā tiesa varētu tikt atturēta pieņemt pagaidu nolēmumu, lai gan tas ir bērna interesēs.

48      Ar savu 2008. gada 23. maija spriedumu Tribunale per i Minorenni di Venezia – atbilstoši regulas noteikumiem kompetentā tiesa –, ņemot vērā faktisko situāciju, kas radās bērna nolaupīšanas rezultātā, un ņemot vērā bērna intereses, atcēla ierobežojumu izbraukt no Itālijas teritorijas un noteica bērna pagaidu aizgādību abiem vecākiem, tēvam piešķirot saskarsmes tiesības, un norīkoja sociālo darbinieku veikt ekspertīzi par bērna attiecībām ar abiem vecākiem, lai taisītu galīgu spriedumu par aizgādības tiesībām. Turklāt šī tiesa piešķīra mātei attiecībā uz bērnu “ikdienas lēmumu pieņemšanas tiesības” (decisioni [..] concernenti l’ordinaria amministrazione), proti, vecāku lēmumus par bērna ikdienas dzīves praktiskajiem aspektiem.

49      No šiem apsvērumiem izriet, ka šis spriedums, kuru gan Tribunale per i Minorenni di Venezia, gan iesniedzējtiesa ir kvalificējušas kā pagaidu spriedumu, nav galīgs spriedums par aizgādības tiesībām.

50      Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka regulas 10. panta b) apakšpunkta iv) daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka pagaidu pasākums nav “spriedums par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu,” šīs normas izpratnē un ar to nevar pamatot jurisdikcijas nodošanu tās dalībvalsts tiesām, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests.

 Par otro jautājumu

51      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai regulas 11. panta 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kompetentās tiesas spriedums, ar kuru tiek norīkota bērna atpakaļatdošana, ietilpst tās piemērošanas jomā tikai tad, ja tas ir pamatots ar šīs pašas tiesas galīgo spriedumu par bērna aizgādības tiesībām.

52      Jānorāda, ka šādai interpretācijai, kura kompetentās tiesas sprieduma par bērna atpakaļatdošanu izpildi padarītu atkarīgu no tā, vai pastāv šīs pašas tiesas taisīts galīgais spriedums par bērna aizgādības tiesībām, nav pamatojuma regulas 11. panta tekstā, it īpaši tā 8. punktā. Tieši pretēji, regulas 11. panta 8. punkts attiecas uz “visiem turpmākiem spriedumiem, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu”.

53      Protams, šī panta 7. punktā ir noteikts, ka tās dalībvalsts, kurā bija iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta, tiesai vai centrālai iestādei jāpaziņo lietas dalībniekiem informācija, kuru tā ir saņēmusi attiecībā uz dalībvalsts, uz kuru nolaupītais bērns ir aizvests, spriedumu neatdot bērnu atpakaļ, un jāaicina lietas dalībniekus iesniegt apsvērumus, “lai tiesa var izskatīt jautājumu par bērna aizgādību”. Tomēr šis noteikums tikai nosaka administratīvo un tiesas procedūru galamērķi, proti, sakārtot bērna situāciju. No tā nevar secināt, ka spriedums par bērna aizgādību ir priekšnoteikums sprieduma par bērna atpakaļatdošanu taisīšanai. Šis pēdējais pagaidu spriedums arī ir paredzēts galamērķa sasniegšanai, it īpaši lai noregulētu bērna aizgādības jautājumu.

54      Tāpat regulas 40. un 42.–47. pantā sprieduma, kurš ir taisīts saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu un attiecībā uz kuru ir izdota 42. panta 1. punktā minētā apliecība, izpilde nekādā veidā netiek saistīta ar iepriekšēju sprieduma par aizgādību taisīšanu.

55      Šo regulas 11. panta 8. punkta interpretāciju apstiprina Tiesas judikatūra.

56      Tiesa uzskatīja, ka, lai gan sprieduma par bērna atpakaļatdošanu, kas ir taisīts pēc sprieduma par bērna neatdošanu atpakaļ, izpilde ir ļoti attālināti saistīta ar citām regulas reglamentētajām jomām, it īpaši ar aizgādības tiesībām, tā ir procesuāli autonoma nolūkā nekavēt nelikumīgi aizvesta bērna atpakaļatdošanu. Tiesa arī apstiprināja šo regulas 11. panta 8. punkta, 40. un 42. panta autonomiju un sākotnējās tiesas jurisdikcijas prioritāti saskaņā ar regulas III nodaļas 4. iedaļu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rinau, 63. un 64. punkts).

57      Jāpiebilst, ka šī interpretācija atbilst mērķiem un kārtībai, kas noteikti regulas 11. panta 8. punktā, 40. un 42. pantā.

58      Saskaņā ar šo kārtību, kad dalībvalsts, uz kuru bērns ir ticis nelikumīgi aizvests, atbilstoši 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantam taisa spriedumu bērnu atpakaļ neatdot, regula, kuras 60. pants attiecībās starp dalībvalstīm ir pārāks par šo konvenciju, saglabā tiesas jurisdikciju taisīt spriedumu par iespējamo bērna atpakaļatdošanu, to nosakot saskaņā ar šo pašu regulu. Tādējādi 11. panta 8. punktā ir noteikts, ka šāds kompetentās tiesas nolēmums ir izpildāms atbilstoši regulas III nodaļas 4. iedaļai, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu.

59      Svarīgi ir atgādināt, ka kompetentai tiesai pirms šī nolēmuma pieņemšanas ir jāņem vērā iemesli un pierādījumi, pamatojoties uz kuriem tika nolemts taisīt spriedumu par bērna atpakaļneatdošanu. Šāda ņemšana vērā palīdz pamatot šāda sprieduma izpildāmību, ja tas ir taisīts saskaņā ar regulas pamatā esošo abpusējās uzticēšanās principu.

60      Turklāt šī sistēma ietver jautājuma par bērna atpakaļatdošanu atkārtotu pārbaudi, tādējādi nodrošinot vislabāko lēmuma pamatojumu un bērna interešu stingrāku aizsardzību.

61      Turklāt, kā pareizi norādīja Eiropas Komisija, tiesai, kurai pēdējā instancē jāizlemj par aizgādības tiesībām, jābūt tiesībām noteikt kārtību un pagaidu pasākumus, ieskaitot bērna dzīvesvietas noteikšanu, šim nolūkam, iespējams, varētu būt nepieciešams arī bērnu atdot atpakaļ.

62      Regulas 11. panta 8. punkta, 40. un 42. panta noteikumu izvirzītajam mērķim – ātrumam – un sākotnējās tiesas jurisdikcijas prioritātei ir pretēja tāda interpretācija, saskaņā ar kuru pirms sprieduma par bērna atpakaļatdošanu jātaisa galīgais spriedums par aizgādības tiesībām. Šāda interpretācija būtu ierobežojums, kurš, iespējams, kompetentai tiesai liktu taisīt spriedumu par aizgādības tiesībām, pat ja tai nav visas informācijas un visu atbilstošo pierādījumu šajā sakarā, kā arī ļoti maz laika, kas vajadzīgs to objektīvai un skaidrai izvērtēšanai.

63      Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru šāda interpretācija varētu izraisīt bērna nevajadzīgu pārvietošanu gadījumā, ja kompetentā tiesa galu galā piešķirtu aizgādību vecākam, kurš dzīvo dalībvalstī, uz kuru bērns tika aizvests, ir jāuzsver, ka tiesas taisnīga un labi pamatota sprieduma taisīšana par bērna galīgo aizgādību, prasība novērst bērnu nolaupīšanu, kā arī bērna tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar abiem vecākiem, ir pārākas par iespējamām neērtībām, kuras varētu rasties šādas pārvietošanas rezultātā.

64      Viena no šīm bērna pamattiesībām ir noteikta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV C 364, 1. lpp.), kas ir proklamēta Nicā 2000. gada 7. decembrī, 24. panta 3. punktā, proti, regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar abiem vecākiem, kuru ievērošana neapstrīdami atbilst ikviena bērna vissvarīgākajām interesēm (skat. 2009. gada 23. decembra spriedumu lietā C‑403/09 PPU Detiček, Krājums, I‑0000. lpp., 54. punkts). Jākonstatē, ka bērna nelikumīga aizvešana lielākoties atņem bērnam iespēju regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar otru vecāku (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Detiček, 56. punkts).

65      Šīs pieejas pareizība izriet arī no pamata lietā aplūkojamās situācijas pārbaudes.

66      2009. gada 10. jūlija spriedumu, ar kuru kompetentā iestāde norīkoja bērna atpakaļatdošanu, pamato apsvērums, ka attiecības starp bērnu un tēvu ir pārtrauktas. Līdz ar to, bērna interesēs ir atjaunot šīs attiecības un arī pēc iespējas nodrošināt mātes klātbūtni Itālijā, lai Itālijas atbildīgās iestādes varētu kārtīgi pārbaudīt bērna attiecības ar abiem vecākiem, to spējas būt par vecākiem un to raksturu, pirms tiek taisīts galīgais spriedums par aizgādību un vecāku atbildību.

67      Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka regulas 11. panta 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kompetentās tiesas spriedums, ar kuru tiek norīkota bērna atpakaļatdošana, ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā, pat ja pirms tam šī pati tiesa nav taisījusi galīgo spriedumu par bērna aizgādības tiesībām.

 Par trešo jautājumu

68      Ņemot vērā atbildes uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

 Par ceturto jautājumu

69      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai regulas 47. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka spriedums, ar kuru piešķir pagaidu aizgādības tiesības, kuru izpildes dalībvalsts tiesa taisa vēlāk un kurš ir uzskatāms par izpildāmu saskaņā ar šī valsts tiesībām, neļauj izpildīt iepriekš taisītu ar apliecību apstiprinātu spriedumu, ar kuru tiek nospriests bērnu atdot atpakaļ, jo tas ir pretrunā šim pēdējam spriedumam.

70      Kā izriet no regulas preambulas 24. apsvēruma un 42. panta 1. punkta un 43. panta 2. punkta, apliecības izdošana nav pārsūdzama un spriedums, par kuru ir izdota šāda apliecība, ir automātiski izpildāms, – pret tā atzīšanu nevar iebilst.

71      Turklāt atbilstoši regulas 43. panta 1. punktam izcelsmes dalībvalsts tiesību akti ir piemērojami jebkādai apliecības koriģēšanai, turklāt saskaņā ar regulas preambulas 24. apsvērumu šāda darbība ir iespējama tikai gadījumā, ja pieļauta būtiska kļūda, proti, apliecība pareizi neatspoguļo sprieduma saturu. Turklāt regulas 44. pantā ir paredzēts, ka apliecība ir spēkā tikai sprieduma izpildes robežās, un regulas 47. panta 2. punkta otrajā daļā – ka šādi apstiprinātu spriedumu nevar izpildīt, ja tas ir pretrunā vēlāk taisītam izpildāmam spriedumam.

72      Tāpat ir jāatgādina, kā tas ir noteikts regulas preambulas 23. apsvērumā, ka šādu spriedumu izpildes kārtība ir nosakāma izpildes dalībvalsts tiesību aktos.

73      No iepriekš minētajiem noteikumiem, kuros izcelsmes dalībvalsts jurisdikcija ir skaidri nodalīta no izpildes dalībvalsts jurisdikcijas un kuru mērķis ir panākt ātru bērna atdošanu, izriet, ka atbilstoši regulas 42. pantam izdoto apliecību, kas padara šādi apstiprinātu spriedumu par izpildāmu, nevar apstrīdēt. Tiesa, kurā ir prasīta atzīšana, var tikai konstatēt sprieduma izpildāmību, attiecībā uz šādu apliecību var celt tikai prasību par koriģēšanu vai izteikt šaubas par tās autentiskumu atbilstoši izcelsmes dalībvalsts tiesībām (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rinau, 85., 88. un 89. punkts). Piemērojamas ir tikai tās dalībvalsts, kurā ir prasīta atzīšana, tiesību normas, kuras regulē procesuālos jautājumus.

74      Savukārt jautājumi par nolēmuma pamatotību, it īpaši jautājums, vai ir izpildīti pieprasītie nosacījumi, lai kompetentā tiesa varētu taisīt šo spriedumu, ieskaitot iespējamās prasības par jurisdikciju, ir jāiesniedz izcelsmes dalībvalsts tiesā saskaņā ar tās tiesību sistēmu. Tāpat pieteikumu apturēt ar apliecību apstiprināta sprieduma izpildi var iesniegt tikai izcelsmes dalībvalsts kompetentajā tiesā saskaņā ar tās tiesību sistēmu.

75      Tādējādi [bērna aizvešanas] dalībvalsts tiesās nevar celt nekādu prasību pret šāda sprieduma izpildi, jo šīs dalībvalsts tiesību normas reglamentē tikai procesuālos jautājumus regulas 47. panta 1. punkta izpratnē, proti, sprieduma izpildes kārtību. Procedūra, par kuru ir uzdots šis prejudiciālais jautājums, neattiecas nedz uz formas prasībām, nedz procesuālajiem jautājumiem, bet uz jautājumiem pēc būtības.

76      Tādējādi tas, vai pastāv pretruna regulas 47. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē starp ar apliecību apstiprinātu spriedumu un vēlāku izpildāmu spriedumu, jāpārbauda tikai attiecībā uz iespējamajiem spriedumiem, kurus vēlāk ir taisījusi izcelsmes dalībvalsts.

77      Šāda pretruna parādās ne tikai gadījumā, kad nolēmums tiek atcelts vai grozīts pēc prasības celšanas izcelsmes dalībvalsts tiesā. Tiesas sēdē, lietas dalībniekiem sniedzot mutvārdu paskaidrojumus, tika norādīts, ka kompetentā tiesa pēc savas iniciatīvas vai, vajadzības gadījumā, pēc sociālā dienesta pieprasījuma, var atgriezties pie savas nostājas, ja to prasa bērna intereses, un taisīt jaunu izpildāmu spriedumu, pirmo skaidri neatsaucot, kurš līdz ar to zaudē spēku.

78      Uzskatīt, ka vēlāk taisīts izpildes dalībvalsts tiesas spriedums varētu nepieļaut agrāka izcelsmes dalībvalstī ar apliecību apstiprināta sprieduma izpildi, kurā tika nospriests atdot bērnu atpakaļ, nozīmē apiet regulas III nodaļas 4. iedaļā noteikto kārtību. Šāds izņēmums no izcelsmes dalībvalsts jurisdikcijas atņemtu regulas 11. panta 8. punktam, ar kuru kompetentajai tiesai ir piešķirtas pēdējās instances tiesības un kurš saskaņā ar regulas 60. pantu ir pārāks par 1980. gada Hāgas konvenciju, lietderīgo iedarbību un attiecībā uz lietas būtību ar to tiktu atzīta izpildes dalībvalsts tiesas jurisdikcija.

79      Līdz ar to uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka regulas 47. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes dalībvalsts tiesas vēlāk taisīts spriedums, ar kuru tiek piešķirtas pagaidu aizgādības tiesības un kurš ir uzskatāms par izpildāmu saskaņā ar šīs valsts tiesībām, nevar liegt izpildīt ar apliecību apstiprinātu spriedumu, kurš ir taisīts agrāk izcelsmes dalībvalstī un kurā ir norīkota bērna atpakaļatdošana.

 Par piekto jautājumu

80      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai ar apliecību apstiprināta sprieduma izpildi var atteikt izpildes dalībvalstī tādēļ, ka pēc šī sprieduma taisīšanas brīža ir mainījušies apstākļi un izpilde var nopietni kaitēt bērna interesēm vai ja šādas izmaiņas ir jānorāda izcelsmes dalībvalsts tiesā, kas nozīmētu sprieduma izpildes apturēšanu dalībvalstī, kurā ir prasīta atzīšana, līdz brīdim, kamēr tiesvedība beidzas izcelsmes dalībvalstī.

81      Šajā sakarā jautājums pēc būtības, kas var izraisīt kompetentās tiesas sprieduma grozīšanu attiecībā uz bērna atpakaļatdošanu, ir atzīstams par būtiskām apstākļu izmaiņām saistībā ar bērna interesēm. Saskaņā ar šajā spriedumā atkārtoti norādīto jautājumu par kompetences sadali šāds jautājums ir izcelsmes dalībvalsts kompetentās tiesas jurisdikcijā. Pārējā daļā šī tiesa atbilstoši regulas ieviestajai sistēmai ir kompetenta novērtēt arī bērna intereses un tai ir jāiesniedz lūgums par iespējamo tās sprieduma izpildes apturēšanu.

82      Šo secinājumu nevar atspēkot ar atsauci regulas 47. panta 2. punkta pirmajā daļā uz citā dalībvalstī taisīta sprieduma izpildi “ar tādiem pat nosacījumiem”, kādi ir piemērojami izpildes dalībvalstī taisītam spriedumam. Šī prasība ir jāinterpretē šauri. Tā attiecas tikai uz procesuālo kārtību, saskaņā ar kuru jānotiek bērna atpakaļatdošanai, un tā nekādā veidā nevar būt pamatojums pēc būtības, lai iestātos pret kompetentās tiesas spriedumu.

83      Līdz ar to uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka ar apliecību apstiprināta sprieduma izpildi izpildes dalībvalstī nevar atteikt, pamatojoties uz to, ka, tā kā pēc šī sprieduma taisīšanas ir mainījušies apstākļi, šī izpilde var nopietni apdraudēt bērna intereses. Šādas izmaiņas ir jānorāda kompetentajā izcelsmes dalībvalsts tiesā, kurā arī ir jāiesniedz iespējamais lūgums par tās sprieduma izpildes apturēšanu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

84      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 10. panta b) apakšpunkta iv) daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs normas izpratnē pagaidu pasākums nav “spriedums par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu”, un ar to nevar pamatot jurisdikcijas nodošanu tās dalībvalsts tiesām, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests;

2)      Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī norma ir piemērojama kompetentās tiesas spriedumam, kurā ir norīkota bērna atpakaļatdošana, pat ja pirms tam šī paša tiesa nav taisījusi galīgo spriedumu par bērna aizgādības tiesībām;

3)      Regulas Nr. 2201/2003 47. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes dalībvalsts tiesas vēlāk taisīts spriedums, ar kuru tiek piešķirtas pagaidu aizgādības tiesības un kurš ir uzskatāms par izpildāmu saskaņā ar šīs valsts tiesībām, nevar liegt izpildīt ar apliecību apstiprinātu spriedumu, kurš agrāk ir taisīts izcelsmes dalībvalstī un kurā ir norīkota bērna atpakaļatdošana;

4)      ar apliecību apstiprināta sprieduma izpildi izpildes dalībvalstī nevar atteikt, pamatojoties uz to, ka, tā kā pēc šī sprieduma taisīšanas ir mainījušies apstākļi, šī izpilde var nopietni apdraudēt bērna intereses. Šādas izmaiņas ir jānorāda kompetentajā izcelsmes dalībvalsts tiesā, kurā arī ir jāiesniedz iespējamais lūgums par tās sprieduma izpildes apturēšanu.

[Paraksti]

---

** Tiesvedības valoda – vācu.