31986L0609

Padomes Direktīva

(1986. gada 24. novembris)

par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz to dzīvnieku aizsardzību, kurus izmanto izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem

(86/609/EEK)

EIROPAS KOPIENU PADOME,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 100. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu [1],

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu [2],

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu [3],

tā kā starp pašreiz spēkā esošajiem valstu tiesību aktiem par zināmos izmēģinājumos izmantotu dzīvnieku aizsardzību pastāv atšķirības, kuras var ietekmēt kopējā tirgus darbību;

tā kā, lai likvidētu šīs atšķirības, dalībvalstu tiesību akti būtu jāsaskaņo; tā kā šādai saskaņošanai vajadzētu nodrošināt, lai izmēģinājumos un citiem zinātniskiem nolūkiem izmantojamo dzīvnieku skaits tiktu samazināts līdz minimumam, lai par šādiem dzīvniekiem pienācīgi rūpētos, lai tiem bez vajadzības netiktu radītas sāpes, ciešanas, stress vai ilgstošs kaitējums, un nodrošināt, lai gadījumos, kad no tā nevar izvairīties, iepriekšminētais būtu reducēts līdz minimumam;

tā kā jo īpaši vajadzētu izvairīties no nevajadzīgas izmēģinājumu dublēšanas,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Šās direktīvas mērķis ir nodrošināt, lai, ja dzīvniekus izmanto izmēģinājumos vai citiem zinātniskiem nolūkiem, dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus par to aizsardzību tiktu tuvināti tā, lai izvairītos no ietekmes uz kopējā tirgus izveidi un darbību, jo īpaši ar konkurences izkropļojumiem vai tirdzniecības šķēršļiem.

2. pants

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

a) "dzīvnieks", ja nav cita apzīmējuma, nozīmē jebkuru dzīvu mugurkaulnieku, kas nav cilvēks, to skaitā brīvi dzīvojoši kāpuri un/vai vairojošās kāpurveidīgās formas, bet izņemot augļu un embriju formas;

b) "izmēģinājumu dzīvnieki" nozīmē dzīvniekus, kurus izmanto vai gatavojas izmantot izmēģinājumos;

c) "audzētie dzīvnieki" nozīmē dzīvniekus, kurus īpaši audzē izmantošanai izmēģinājumos telpās, kuras apstiprinājusi vai reģistrējusi kompetentā iestāde;

d) "izmēģinājums" nozīmē dzīvnieka izmantošanu izmēģinājumos vai citiem zinātniskiem nolūkiem, kas var radīt sāpes, ciešanas, stresu vai ilgstošu kaitējumu, to skaitā jebkuras darbības, kuru nolūks vai iespējamās sekas ir dzīvnieka dzimšana jebkuros šādos apstākļos, taču izņemot vismazāk sāpīgās dzīvnieku nogalināšanas vai iezīmēšanas metodes, kas pieņemtas mūsdienu praksē (t. i., "humānās" metodes); izmēģinājums sākas tad, kad dzīvnieks pirmo reizi tiek sagatavots izmantošanai, un beidzas, kad šajā izmēģinājumā nav vairs veicami nekādi novērojumi; sāpju, ciešanu, stresa vai ilgstoša kaitējuma novēršana, veiksmīgi izmantojot anestēziju, pretsāpju līdzekļus vai citas metodes, neizslēdz dzīvnieku izmantošanu no šīs definīcijas darbības sfēras. Neeksperimentālas, lauksaimnieciskas vai klīniski veterināras darbības tiek izslēgtas;

e) "iestāde" nozīmē iestādi vai iestādes, kuras katrā dalībvalstī ir nozīmētas kā atbildīgas par izmēģinājumu uzraudzību šīs direktīvas nozīmē;

f) "kompetenta persona" nozīmē jebkuru personu, kuru dalībvalsts atzīst kā kompetentu veikt attiecīgās funkcijas, kas aprakstītas šajā direktīvā;

g) "uzņēmums" nozīmē jebkuru iekārtu, ēku, ēku vai citu telpu grupu un var ietvert pilnībā neierobežotu vai nenosegtu vietu, un pārvietojamas telpas;

h) "audzēšanas uzņēmums" nozīmē jebkuru uzņēmumu, kurā dzīvniekus audzē ar nolūku tos izmantot izmēģinājumos;

i) "piegādes uzņēmums" nozīmē jebkuru uzņēmumu, kas nav audzēšanas uzņēmums, no kura piegādā dzīvniekus ar nolūku tos izmantot izmēģinājumos;

j) "izmantotājuzņēmums" nozīmē uzņēmumu, kurā dzīvniekus izmanto izmēģinājumos;

k) "pienācīgi anestezēts" nozīmē, ka sajūtas ir nomāktas, izmantojot anestēzijas (vietējas vai vispārējas) metodes, kas ir tikpat efektīvas kā tās, ko izmanto labā veterinārajā praksē;

l) "humāna nogalināšanas metode" nozīmē dzīvnieka nogalināšanu ar minimālām fiziskām un garīgām ciešanām atkarībā no sugas.

3. pants

Šī direktīva attiecas uz dzīvnieku izmantošanu izmēģinājumos, kurus veic vienam no šādiem mērķiem:

a) zāļu, pārtikas produktu un citu vielu vai produktu izstrādes, ražošanas, kvalitātes, efektivitātes un drošības testēšanai:

i) lai izvairītos no slimības, veselības traucējumiem vai cita veidu anomālijām vai to sekām cilvēkiem, dzīvniekiem vai augiem, kā arī lai novērstu, noteiktu vai ārstētu iepriekšminēto;

ii) lai novērtētu, noteiktu, regulētu vai mainītu cilvēku, dzīvnieku vai augu fizioloģisko stāvokli;

b) dabiskās vides aizsardzībai cilvēka vai dzīvnieku veselības un labklājības interesēs.

4. pants

Katra dalībvalsts nodrošina, lai tiktu aizliegti izmēģinājumi ar dzīvniekiem, kuri uzskatāmi par apdraudētiem saskaņā ar Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudēto savvaļas sugu dzīvniekiem un augiem I pielikumu un Regulas (EEK) Nr. 3626/82 [4] C. I pielikumu, ja vien tie nav saskaņā ar iepriekšminēto regulu un izmēģinājumu mērķis nav:

- pētījums, kura mērķis ir saglabāt attiecīgās sugas, vai

- būtiski biomedicīnas mērķi, kur attiecīgās sugas ir vienīgās šiem mērķiem piemērotās.

5. pants

Dalībvalsti nodrošina, lai tiktāl, cik tas attiecas uz dzīvnieku vispārējo aprūpi un izvietošanu:

a) visiem izmēģinājumu dzīvniekiem būtu nodrošināts miteklis, vide, vismaz zināma kustību brīvība, barība, ūdens un aprūpe, kas ir pietiekama to veselībai un labklājībai;

b) jebkuri ierobežojumi pakāpei, kādā izmēģinājumu dzīvnieks var apmierināt savas fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības, būtu samazināti līdz absolūtam minimumam;

c) vides apstākļus, kādos audzē, tur vai izmanto izmēģinājumu dzīvnieku, pārbaudītu katru dienu;

d) izmēģinājumu dzīvnieku labklājību un veselības stāvokli novērotu kompetenta persona, lai novērstu sāpes vai ciešanas, stresu vai ilgstošu kaitējumu, no kura var izvairīties;

e) veiktu pasākumus, lai nodrošinātu, ka pēc iespējas ātrāk tiek novērsti jebkādi atklāti trūkumi vai ciešanas.

Lai īstenotu a) un b) apakšpunktu noteikumus, dalībvalstis ievēro II pielikumā izklāstītās nostādnes.

6. pants

1. Katra dalībvalsts nozīmē iestādi vai iestādes, kuras ir atbildīgas par direktīvas noteikumu pienācīgas īstenošanas kontroli.

2. Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai 1. punktā minētā kompetentā iestāde varētu saņemt padomu no ekspertiem, kuri ir kompetenti attiecīgajos jautājumos.

7. pants

1. Izmēģinājumus veic tikai pilnvarotas kompetentas personas vai tiešā šādu personu uzraudzībā, vai arī tad, ja attiecīgais izmēģinājumu vai cits zinātniskais projekts ir atļauts saskaņā ar valsts tiesību aktu noteikumiem.

2. Izmēģinājumu neveic, ja paredzētā rezultāta sasniegšanai pastāv cita saprātīga un praktiski iespējama, zinātniski apmierinoša metode, kura neietver dzīvnieku izmantošanu.

3. Ja ir jāveic izmēģinājums, sugas izvēli uzmanīgi apsver un, ja vajadzīgs, izskaidro kompetentajai iestādei. Izvēloties izmēģinājumus, izraugās tos, kuros izmanto minimālu dzīvnieku daudzumu, iekļauj dzīvniekus ar zemāku neiropsiholoģisko jutīgumu, kuri vismazāk rada sāpes, ciešanas, stresu vai ilgstošu kaitējuma un kuri varētu dot visapmierinošākos rezultātus.

Izmēģinājumus ar savvaļas dzīvniekiem drīkst veikt vienīgi tad, ja izmēģinājumi ar citiem dzīvniekiem nav pietiekami izmēģinājuma mērķim.

4. Visi izmēģinājumi ir plānoti tā, lai izvairītos no stresa, ciešanu un nevajadzīgu sāpju sagādāšanas izmēģinājuma dzīvniekiem. Tie ir pakļauti 8. pantā paredzētajiem noteikumiem. Visos gadījumos veic 9. pantā paredzētos pasākumus.

8. pants

1. Visus izmēģinājumus veic ar vispārējo vai vietējo anestēziju.

2. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja:

a) atzīst, ka anestēzija dzīvnieku traumē vairāk nekā pats izmēģinājums;

b) anestēzija nav savienojama ar izmēģinājuma mērķi. Šādos gadījumos veic attiecīgus tiesiskus un/vai administratīvus pasākumus, lai nodrošinātu, ka šādus izmēģinājumus neveic bez vajadzības.

Anestēzija būtu jālieto nopietnu ievainojumu gadījumā, kas var radīt stipras sāpes.

3. Ja anestēzija nav iespējama, būtu jālieto pretsāpju līdzekļi vai citas piemērotas metodes, lai, cik vien iespējams, nodrošinātu, ka sāpes, ciešanas, stress vai kaitējums tiek ierobežoti un ka jebkurā gadījumā dzīvnieks nav pakļauts stiprām sāpēm, stresam vai ciešanām.

4. Ar noteikumu, ka šāda rīcība ir saskaņā ar izmēģinājuma mērķi, anestezētajam dzīvniekam, kurš cieš ievērojamas sāpes pēc anestēzijas iedarbības beigšanās, laikus dod pretsāpju līdzekļus vai, ja tas nav iespējams, to nekavējoties nogalina ar humānu metodi.

9. pants

1. Jebkura izmēģinājuma beigās izlemj, vai dzīvniekam ļaus dzīvot, vai arī to nogalinās ar humānu metodi, ņemot vērā nosacījumu, ka dzīvniekam nesaglabā dzīvību, ja, neskatoties uz to, ka tam atjaunota normāla veselība, tas varētu būt pakļauts ilgstošām sāpēm vai stresam.

2. Šā panta 1. punktā minētos lēmumus pieņem kompetenta persona, vēlams, veterinārārsts.

3. Ja pēc izmēģinājuma beigām:

a) dzīvniekam ļauj dzīvot, tas saņem savam veselības stāvoklim atbilstošu aprūpi, to nodod veterinārārsta vai citas kompetentas personas uzraudzībā un tur apstākļos, kas atbilst 5. panta noteikumiem. Šajā apakšpunktā minētos nosacījumus tomēr drīkst atcelt, ja, pēc veterinārārsta domām, dzīvnieks no tā necietīs;

b) ja dzīvniekam nav paredzēts saglabāt dzīvību vai tas nevar gūt labumu no 5. panta noteikumiem attiecībā uz tā labklājību, to pēc iespējas ātrāk nogalina ar humānu metodi.

10. pants

Dalībvalstis nodrošina, lai dzīvnieku atkārtota izmantošana izmēģinājumos atbilstu šās direktīvas noteikumiem.

Jo īpaši dzīvnieku vairāk nekā vienu reizi neizmanto izmēģinājumos, kas rada stipras sāpes, stresu vai tiem pielīdzināmas ciešanas.

11. pants

Neatkarīgi no citiem šīs direktīvas noteikumiem, ja tas vajadzīgs attaisnojošiem izmēģinājuma mērķiem, iestāde drīkst ļaut attiecīgo dzīvnieku atbrīvot, ar noteikumu, ka to apmierina maksimāla aprūpe, ko veic, lai nodrošinātu dzīvnieka labklājību, ja dzīvnieka veselības stāvoklis atļauj to darīt un tas neapdraud cilvēku veselību un vidi.

12. pants

1. Dalībvalstis nosaka kārtību, kādā iestādei iepriekš sniedzama informācija par pašiem izmēģinājumiem vai ziņas par personām, kuras veic šādus izmēģinājumus.

2. Ja ir plānots dzīvnieku pakļaut izmēģinājumam, kurā tas cietīs vai var ciest stipras sāpes, kas varētu būt ilgstošas, par šādu izmēģinājumu ir jāpaziņo īpaši un tas jāpamato kompetentajai iestādei, vai arī tam jābūt īpašai šās iestādes atļaujai. Kompetentā iestāde veic atbilstošos tiesu vai administratīvos pasākumus, ja uzskata, ka izmēģinājums nav pietiekami nozīmīgs cilvēku vai dzīvnieku būtisko vajadzību apmierināšanai.

13. pants

1. Pamatojoties uz saņemtajiem lūgumiem pēc atļaujas un paziņojumiem, un atskaitēm, iestāde katrā dalībvalstī savāc un cik vien iespējams periodiski dara publikai pieejamu statistisko informāciju par dzīvnieku izmantošanu izmēģinājumos attiecībā uz:

a) izmēģinājumos izmantoto dzīvnieku skaitu un veidu;

b) 3.pantā minētajos izmēģinājumos izmantoto dzīvnieku skaitu atsevišķās kategorijās;

c) ar tiesību aktiem noteiktajos izmēģinājumos izmantoto dzīvnieku skaitu atsevišķās kategorijās.

2. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tādas komerciāli svarīgas informācijas konfidencialitātes aizsardzību, kuru sniedz saskaņā ar šo direktīvu.

14. pants

Personām, kuras veic izmēģinājumus vai piedalās tajos un personām, kuras aprūpē izmēģinājumos izmantojamos dzīvniekus, ieskaitot uzraudzību, ir jābūt guvušām atbilstošu izglītību un apmācību.

Jo īpaši personām, kuras veic izmēģinājumus vai uzrauga to veikšanu, ir jābūt ar izglītību zinātnes nozarē, kas saistīta ar veicamo izmēģinājumu darbu, un jābūt spējīgām darboties ar laboratorijas dzīvniekiem un aprūpēt tos; tām arī jāatbilst kompetentās iestādes prasībām par izglītības līmeni, kas ir pietiekams to uzdevumu veikšanai.

15. pants

Audzēšanas un piegādes uzņēmumi ir kompetentās iestādes apstiprināti vai reģistrēti tajā, un tie atbilst 5. un 14. panta prasībām, ja vien nav piešķirts atbrīvojums saskaņā ar 19. panta 4. punktu vai 21. pantu. Piegādes uzņēmums saņem dzīvniekus tikai no audzēšanas vai cita piegādes uzņēmuma, ja vien dzīvnieks nav likumīgi ievests un nav savvaļas vai klaiņojošs dzīvnieks. Vispārēju vai īpašu atbrīvojumu no šā pēdējā noteikuma drīkst piešķirt piegādes uzņēmumam saskaņā ar kompetentās iestādes noteiktu kārtību.

16. pants

Šīs direktīvas 15. pantā noteiktais apstiprinājums vai reģistrācija precizē kompetento personu, kura ir atbildīga par uzņēmumu, kam uzticēts veikt uzņēmumā audzēto vai turēto dzīvnieku atbilstošas aprūpes pārvaldi vai šādas pārvaldes organizēšanu un nodrošināt atbilstību 5. un 14. panta noteikumiem.

17. pants

1. Audzēšanas un piegādes uzņēmumi reģistrē pārdoto vai piegādāto dzīvnieku skaitu un sugu, to pārdošanas vai piegādes datumus, saņēmēja vārdu un adresi un attiecīgajā audzēšanas vai piegādes uzņēmumā mirušo dzīvnieku skaitu un sugu.

2. Katra iestāde nosaka reģistrus, kuros par 1. punktā minētajiem uzņēmumiem atbildīgajai personai jāizdara ieraksti un kuri tai jādara pieejami minētajai iestādei; šādus reģistrus saglabā vismaz trīs gadus no pēdējā ieraksta datuma, un iestādes pārstāvji tos periodiski pārbauda.

18. pants

1. Katram sunim, kaķim vai pērtiķim jebkurā audzēšanas, piegādes vai izmantošanas uzņēmumā pirms atšķiršanas no mātes piešķir atsevišķu pazīšanas zīmi visnesāpīgākajā veidā, kāds iespējams, izņemot 3. punktā minētos gadījumus.

2. Ja neiezīmēts suns, kaķis vai pērtiķis nonāk uzņēmumā pirmo reizi pēc atšķiršanas no mātes, to iezīmē pēc iespējas ātrāk.

3. Ja suni, kaķi vai pērtiķi pārved no uzņēmuma, kas minēts 1. punktā, uz citu pirms atšķiršanas no mātes un nav izpildāma tā iepriekšēja iezīmēšana, saņēmējam uzņēmumam ir jāsaglabā visa dokumentācija, kas jo īpaši precizē minēto dzīvnieku māti, līdz tos var iezīmēt.

4. Ziņas par katra suņa, kaķa vai pērtiķa identitāti un izcelsmi ieraksta katra uzņēmuma reģistrā.

19. pants

1. Izmantotājuzņēmumus reģistrē vai apstiprina kompetentā iestāde. Izmantotājuzņēmumos veic priekšdarbus, lai tajos būtu izmantojamo dzīvnieku sugai un tur veicamajiem izmēģinājumiem piemērotas telpas un iekārtas; to plānojums, konstrukcija un darbība ir tāda, kas nodrošina pēc iespējas efektīvāku izmēģinājumu veikšanu nolūkā iegūt konsekventus rezultātus ar minimālu dzīvnieku skaitu un minimālu sāpju, ciešanu, stresa vai ilgstoša kaitējuma līmeni.

2. Katrā izmantotājuzņēmumā:

a) norāda personu vai personas, kuras ir administratīvi atbildīgas par dzīvnieku aprūpi un iekārtu darbību;

b) nodrošina pienācīgi izglītotu personālu;

c) veic attiecīgus pasākumus veterināro konsultāciju un aprūpes nodrošināšanai;

d) veterinārārstam vai citai kompetentai personai vajadzētu uzņemties padomdevēja pienākumus attiecībā uz dzīvnieku labklājību.

3. Izmēģinājumus drīkst veikt ārpus uzņēmumiem, ja to atļauj kompetentā iestāde.

4. Izmantotājuzņēmumos drīkst izmantot tikai dzīvniekus no audzēšanas vai piegādes uzņēmumiem, ja vien nav panākts vispārējs vai īpašs atbrīvojums no šā noteikuma, ko nosaka kompetentā iestāde. Vienmēr, kad vien tas iespējams, izmanto audzētus dzīvniekus. Izmēģinājumos neizmanto klaiņojošus dzīvniekus vai mājdzīvnieku sugas. Saskaņā ar šā punkta nosacījumiem noteikto vispārējo izņēmumu nedrīkst attiecināt uz klaiņojošiem suņiem un kaķiem.

5. Izmantotājuzņēmumi reģistrē visus izmantotos dzīvniekus un uzrāda šos reģistrus, kad vien kompetentā iestāde to prasa. Jo īpaši šajos reģistros norāda visu iegūto dzīvnieku skaitu un sugu, to iegūšanas avotu un ierašanās datumu. Šādus reģistrus pilda vismaz trīs gadus un iesniedz kompetentajai iestādei, kura tos pieprasa. Izmantotājuzņēmumi ir pakļauti periodiskai pārbaudei, ko veic minētās iestādes pārstāvji.

20. pants

Ja izmantotājuzņēmumi savās telpās audzē dzīvniekus izmantošanai izmēģinājumos, 15. un 19. panta nolūkā ir vajadzīga tikai viena reģistrācija vai apstiprinājums. Tomēr uzņēmumi pilda attiecīgos šīs direktīvas noteikumus par audzēšanu un izmantotājuzņēmumiem.

21. pants

Šīs direktīvas I pielikumā uzskaitīto sugu dzīvnieki, kurus paredzēts izmantot izmēģinājumos, ir audzēti dzīvnieki, ja vien nav panākts vispārējs vai īpašs atbrīvojums saskaņā ar kompetentās iestādes noteikumiem.

22. pants

1. Lai izvairītos no nevajadzīgas izmēģinājumu dublēšanas nolūkā apmierināt valsts vai Kopienas veselības aizsardzības un drošības tiesību aktu prasības, dalībvalstis tiktāl, cik tas iespējams, atzīst citas dalībvalsts teritorijā veiktajos izmēģinājumos iegūto datu derīgumu, ja vien nav vajadzīgi turpmāki izmēģinājumi, lai aizsargātu cilvēku veselību un drošību.

2. Šajā nolūkā dalībvalstis, ja iespējams un neierobežojot esošo Kopienas direktīvu prasības, sniedz Komisijai informāciju par saviem tiesību aktiem un administratīvo praksi, kas saistās ar izmēģinājumiem ar dzīvniekiem, to skaitā prasības, kas jāievēro līdz produktu laišanai tirgū; tās arī nodrošina informāciju par to teritorijā veiktajiem izmēģinājumiem un atļaujām vai citām administratīvām prasībām, kas attiecas uz šiem izmēģinājumiem.

3. Komisija izveido pastāvīgu padomdevēju komiteju, kurā būtu pārstāvētas dalībvalstis un kura palīdzēs Komisijai organizēt attiecīgās informācijas apmaiņu, tajā pašā laikā ievērojot konfidencialitātes prasības, un kura arī palīdzēs Komisijai citos jautājumos, kuri rodas, piemērojot šo direktīvu.

23. pants

1. Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu atbalstīt pētījumus par alternatīvo paņēmienu attīstību un legalizēšanu, kuri varētu sniegt tāda paša līmeņa informāciju, kādu iegūst izmēģinājumos ar dzīvniekiem, bet kuros iesaista mazāk dzīvnieku vai kuri ietver mazāk sāpīgas procedūras, un tās veic citus šādus pasākumus, kurus tās uzskata par vajadzīgiem, lai atbalstītu pētījumus šajā jomā. Komisija un dalībvalstis uzrauga izmēģinājumu metožu tendences.

2. Komisija līdz 1987. gada beigām ziņo par iespēju mainīt izmēģinājumus un esošajos Kopienas tiesību aktos noteiktās vadlīnijas, ievērojot 1. punktā minētos mērķus.

24. pants

Šī direktīva neierobežo dalībvalstu tiesības piemērot vai paredzēt stingrākus pasākumus izmēģinājumos izmantojamo dzīvnieku aizsardzībai vai dzīvnieku izmantošanas izmēģinājumos kontrolei un ierobežošanai. Jo īpaši dalībvalstis drīkst prasīt iepriekš izsniegtu atļauju saskaņā ar 12. panta 1. punkta noteikumiem pieteiktiem izmēģinājumiem vai rīcības programmām.

25. pants

1. Dalībvalstis paredz pasākumus, kas vajadzīgi, lai līdz 1989. gada 24. novembrim izpildītu šīs direktīvas prasības. Tās nekavējoties par to informē Komisiju.

2. Dalībvalstis informē Komisiju par savu tiesību aktu noteikumiem, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

26. pants

Regulāros starplaikos, kas nepārsniedz trīs gadus, un pirmo reizi piecus gadus pēc šīs direktīvas paziņošanas dalībvalstis informē Komisiju par šajā jomā veiktajiem pasākumiem un sniedz atbilstošu tās informācijas apkopojumu, kas savākta saskaņā ar 13. panta noteikumiem. Komisija sagatavo ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam.

27. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē, 1986. gada 24. novembrī

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

W. Waldegrave

[1] OV C 351, 31.12.1985., 16. lpp.

[2] OV C 255, 13.10.1986., 250. lpp.

[3] OV C 207, 18.8.1986., 3. lpp.

[4] OV L 384, 31.12.1982., 1. lpp.

--------------------------------------------------

I PIELIKUMS

IZMĒĢINĀJUMU DZĪVNIEKU SARAKSTS, UZ KO ATTIECAS 21. PANTA NOTEIKUMI

— Pele | – Mus musculus |

— Žurka | – Rattus norvegicus |

— Jūrascūciņa | – Cavia porcellus |

— Zelta kāmis | – Mesocricetus auratus |

— Trusis | – Oryctolagus cuniculus |

— Primāti, kas nav cilvēkveidīgie pērtiķi | |

— Suns | – Canis familiaris |

— Kaķis | – Felis catus |

— Paipala | – Coturnix coturnix |

--------------------------------------------------

II PIELIKUMS

DZĪVNIEKU IZMITINĀŠANAS UN APRŪPES PAMATNOSTĀDNES

(Direktīvas 5. pants)

IEVADS

1. Eiropas Ekonomikas kopienas Padome ir nolēmusi, ka direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu tiesību aktus, kas attiecas uz izmēģinājumos un citiem zinātniskiem nolūkiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību, lai samazinātu atšķirības, kuras patlaban var ietekmēt kopējā tirgus darbību. Saskaņošanai vajadzētu nodrošināt, lai par šādiem dzīvniekiem pienācīgi rūpētos, lai tiem bez vajadzības netiktu radītas sāpes, ciešanas, distress vai ilgstošs kaitējums, un nodrošināt, lai gadījumos, kad no tā nevar izvairīties, iepriekšminētais būtu samazināts līdz minimumam.

2. Ir tiesa, ka dažus izmēģinājumus veic lauka apstākļos ar brīviem savvaļas dzīvniekiem, kas paši sevi uztur, tomēr šādu izmēģinājumu ir salīdzinoši nedaudz. Vairums dzīvnieku, ko izmanto izmēģinājumos, praktisku iemeslu dēļ fiziski jākontrolē dažādos objektos, no aplokiem ārpus telpām līdz būriem maziem dzīvniekiem laboratorijas dzīvnieku novietnē. Šajā situācijā intereses ir ļoti pretrunīgas. No vienas puses, tās ir dzīvnieka intereses, kura vajadzības attiecībā uz kustībām, sociālām attiecībām un citām dzīves izpausmēm ir jāierobežo, un no otras puses — izmēģinātāja un viņa palīgu intereses, kam vajadzīga pilnīga kontrole pār dzīvnieku un tā vidi. Šajā interešu sadursmē ar dzīvnieku saistīti apsvērumi var reizēm būt otršķirīgi.

3. Tādējādi Direktīva tās 5. pantā paredz, ka:

"ciktāl tas attiecas uz dzīvnieku vispārējo aprūpi un izvietošanu:

a) visiem izmēģinājumu dzīvniekiem nodrošina mitekli, vidi, vismaz zināmu kustību brīvību, barību, ūdeni un aprūpi, kas ir pietiekama to veselībai un labsajūtai;

b) jebkuri ierobežojumi pakāpei, kādā izmēģinājumu dzīvnieks var apmierināt savas fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības, ir samazināti līdz absolūtam minimumam."

4. Šis pielikums izveido dažas pamatnostādnes, kas pamatojas uz pašreizējām zināšanām un praksi saistībā ar dzīvnieku izvietošanu un aprūpi. Tas izskaidro un papildina 5. pantā pieņemtos pamatprincipus. Tādējādi tā mērķis ir palīdzēt iestādēm, institūcijām un personām to centienos sasniegt direktīvas mērķus šajā jautājumā.

5. Aprūpe ir vārds, kas, ja to lieto saistībā ar izmēģinājumiem paredzētiem vai faktiski izmantotiem dzīvniekiem, aptver visus dzīvnieku un cilvēka attiecību aspektus. Tās būtība ir materiālo un nemateriālo resursu kopums, ko mobilizē cilvēks, lai novestu un uzturētu dzīvnieku fiziskā un garīgā stāvoklī, kādā tas cieš vismazāk un izmēģinājumos uzvedas vislabāk. Aprūpe sākas no brīža, kad dzīvnieku paredz izmantošanai izmēģinājumos, un turpinās līdz brīdim, kad pēc izmēģinājuma beigām dzīvnieku nogalina ar humānu metodi vai citādi no tā atbrīvojas saskaņā ar direktīvas 9. pantu.

6. Šā pielikuma mērķis ir dot padomu par piemērotu dzīvnieku mītņu konstrukciju. Tomēr ir vairākas laboratorijas dzīvnieku audzēšanas un turēšanas metodes, kas būtiski atšķiras attiecībā uz mikrobioloģiskās vides kontroles pakāpi. Jāpatur prātā, ka attiecīgajam personālam reizēm būs pēc dzīvnieku rakstura un kondīcijas jāspriež, vai ieteiktie telpas standarti nav nepietiekami, jo īpaši attiecībā uz agresīviem dzīvniekiem. Piemērojot šajā pielikumā aprakstītās pamatnostādnes, katras šādas situācijas prasības jāņem vērā. Turklāt ir vajadzīgs izskaidrot šo pamatnostādņu statusu. Atšķirībā no pašas direktīvas noteikumiem pamatnostādnes nav obligātas; tie ir pēc ieskatiem izmantojami ieteikumi, kas veidoti kā norādījumi par praksi un standartiem, kurus visiem ieinteresētajiem nemitīgi jācenšas sasniegt. Tādēļ viscaur tekstā ir lietota vēlējuma izteiksme, arī tad, ja vajadzības izteiksme šķistu daudz piemērotāka. Piemēram, ir pašsaprotami, ka jānodrošina barība un ūdens (skatīt 3.7.2. un 3.8. punktu).

7. Visbeidzot, praktisku un finansiālu iemeslu dēļ esošo dzīvnieku mītņu aprīkojums nav jāaizstāj ar citu, pirms tas ir nolietojies vai citādi kļuvis nederīgs. Kamēr aprīkojums nav aizstāts ar tādu, kas atbilst šīm pamatnostādnēm, to, ciktāl tas praktiski iespējams, piemēro šīm pamatnostādnēm, koriģējot dzīvnieku skaitu un lielumu, kas izvietots esošajos būros un aizgaldos.

DEFINĪCIJAS

Šajā pielikumā papildus definīcijām, kas ietvertas direktīvas 2. pantā, lieto šādas definīcijas:

a) "turēšanas telpas" ir telpas, kurās dzīvniekus parasti tur audzēšanai un krājuma veidošanai, vai izmēģinājuma veikšanas laikā;

b) "būris" ir pastāvīgi nostiprināta vai pārvietojama telpa, kuru ietver vienlaidu sienas un vismaz vienā pusē — restes vai metāla siets vai vajadzības gadījumā tīkli un kurā tur vai pārvadā vienu vai vairākus dzīvniekus; atkarībā no apdzīvotības blīvuma un telpas izmēra, dzīvnieku kustības brīvība ir salīdzinoši ierobežota;

c) "aizgalds" ir teritorija, ko ierobežo, piemēram, sienas, restes vai metāla siets, kurā tur vienu vai vairākus dzīvniekus; atkarībā no iežogojuma lieluma un apdzīvotības blīvuma, dzīvnieku kustības brīvība parasti ir mazāk ierobežota nekā būrī;

d) "aploks" ir teritorija, kas ierobežota, piemēram, ar žogu, sienām, restēm vai metāla sietu un bieži vien izvietota ārpus pastāvīgām ēkām, kurā būros vai aizgaldos turētie dzīvnieki noteiktos laika posmos var brīvi pārvietoties atbilstoši to etoloģiskajām un fizioloģiskajām vajadzībām, piemēram, vingrināties;

e) "steliņģis" ir neliels nožogojums no trim pusēm, parasti barības galdu un šķērssienām, kurā vienu vai divus dzīvniekus var turēt piesietus.

1. TELPAS

1.1. Funkcijas un vispārīgā konstrukcija

1.1.1. Visām telpām būtu jābūt tā konstruētām, lai nodrošinātu piemērotu vidi tajās turētajām sugām. Telpai būtu arīdzan jābūt konstruētai tā, lai novērstu nepiederīgu personu piekļuvi.

Telpām, kas ir lielāka ēku kompleksa daļa, būtu jābūt aizsargātām, izmantojot pareizus celtniecības normatīvus un izvietojumu, kas samazina ieeju skaitu un novērš nesankcionētu kustību.

1.1.2. Ieteicams, lai telpām būtu apkopes programma, lai novērstu visus defektus aprīkojumā.

1.2. Turēšanas telpas

1.2.1. Būtu jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu regulāru un efektīvu telpu tīrīšanu un apmierinošu higiēnisko standartu uzturēšanu. Griestiem un sienām būtu jābūt izturīgiem pret bojājumiem, ar gludu, necaurlaidīgu un viegli mazgājamu virsmu. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš savienojumiem ar durvīm, cauruļvadiem, caurulēm un kabeļiem. Ja ir durvis vai logi, tiem būtu jābūt tā konstruētiem vai aizsargātiem, lai novērstu nevēlamu dzīvnieku iekļūšanu. Ja vajadzīgs, durvīs var izveidot pārbaudes lodziņu. Grīdām būtu jābūt gludām, necaurlaidīgām, ar neslīdīgu, viegli mazgājamu virsmu, kas var bez bojājumiem izturēt plauktu un cita smaga aprīkojuma svaru. Ja ir kanalizācija, tā būtu atbilstoši jānosedz un jāaprīko ar barjeru, lai novērstu, ka tai var piekļūt dzīvnieki.

1.2.2. Telpām, kurās dzīvniekiem ļauts brīvi pārvietoties, būtu jābūt ar sienām un grīdām ar īpaši izturīgu virsmas materiālu, lai izturētu stipro nodilumu un plīsumus, ko rada dzīvnieki un tīrīšana. Materiālam nevajadzētu kaitēt dzīvnieku veselībai, un tam būtu jābūt tādam, lai dzīvnieki nevar savainoties. Šādās telpās vēlama kanalizācija. Papildus jāaizsargā viss aprīkojums vai palīgierīces, lai dzīvnieki tās nevarētu sabojāt vai paši savainoties. Ja tiek nodrošinātas vingrinājumu zonas ārpus telpām, vajadzības gadījumā būtu jāveic pasākumi, lai novērstu iedzīvotāju un dzīvnieku piekļuvi.

1.2.3. Telpām, kas paredzētas lauksaimniecības dzīvnieku (liellopu, aitu, kazu, cūku, zirgu, mājputnu utt.) turēšanai, būtu vismaz jāatbilst standartiem, ko paredz Eiropas Konvencija par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību, un valsts veterinārās un citas iestādes.

1.2.4. Vairums turēšanas telpu parasti ir paredzētas mājas grauzējiem. Bieži vien šādas telpas var izmantot lielāku sugu turēšanai. Būtu jāparūpējas, lai kopā neturētu nesaderīgas sugas.

1.2.5. Turēšanas telpas vajadzības gadījumā būtu jāaprīko ar iekārtām nelielu izmēģinājumu un manipulāciju veikšanai.

1.3. Laboratorijas un vispārējiem un īpašiem mērķiem paredzētas izmēģinājumu telpas

1.3.1. Audzēšanas vai piegādes objektos būtu jāizveido piemērots aprīkojums, lai varētu nosūtīt nosūtīšanai sagatavotos dzīvniekus.

1.3.2. Visos objektos būtu jābūt pieejamam vismaz tādam laboratorijas aprīkojumam, lai veiktu vienkāršas diagnosticējošas pārbaudes, pēcnāves apskates un/vai tādu paraugu noņemšanu, kuru plašāku laboratorisku izmeklēšanu veic citur.

1.3.3. Būtu jānodrošina dzīvnieku uzņemšana tādā veidā, lai ievestie dzīvnieki neapdraudētu objektā jau esošos dzīvniekus, piemēram, pakļaujot tos karantīnai. Būtu jābūt pieejamām vispārējiem un īpašiem mērķiem paredzētām izmēģinājumu telpām gadījumā, ja nav vēlams veikt izmēģinājumus vai novērojumus turēšanas telpā.

1.3.4. Būtu jābūt pienācīgām telpām, lai slimus vai ievainotus dzīvniekus varētu turēt atsevišķi.

1.3.5. Ja vajadzīgs, būtu jānodrošina viena vai vairākas operāciju telpas, kas ir pienācīgi aprīkotas ķirurģisku izmēģinājumu veikšanai sterilos apstākļos. Būtu jābūt pēcoperācijas atveseļošanās telpām, ja šādu atveseļošanos nodrošina.

1.4. Palīgtelpas

1.4.1. Pārtikas noliktavām būtu jābūt vēsām, sausām, parazītu un kukaiņu drošām, un pakaišu noliktavām būtu jābūt sausām, parazītu un kukaiņu drošām. Citi materiāli, ko var piesārņot vai kuri var radīt apdraudējumu, būtu jāglabā atsevišķi.

1.4.2. Būtu jābūt pieejamām noliktavas telpām, kas paredzētas tīriem būriem, instrumentiem un citam aprīkojumam.

1.4.3. Tīrīšanas un mazgāšanas telpām būtu jābūt pietiekami lielām, lai tajās izvietotu iekārtas, kas vajadzīgas, lai attīrītu un notīrītu lietoto aprīkojumu. Tīrīšanas process būtu jāorganizē tā, lai atdalītu tīrā un netīrā aprīkojuma plūsmu, lai novērstu tikko notīrītā aprīkojuma piesārņošanu. Sienām un grīdām būtu jābūt pārklātām ar piemērotu izturīgu virsmas materiālu, un ventilācijas sistēmai būtu jābūt pietiekami jaudīgai, lai aizvadītu lieko karstumu un mitrumu.

1.4.4. Būtu jānodrošina beigto dzīvnieku un dzīvnieku atkritumu higiēniska uzglabāšana un iznīcināšana. Ja sadedzināšana uz vietas nav iespējama un vēlama, būtu jāveic piemēroti pasākumi, lai iznīcinātu šādus materiālus, ņemot vērā vietējos noteikumus un nolikumus. Īpaši drošības pasākumi būtu jāveic saistībā ar ļoti toksiskiem vai radioaktīviem atkritumiem.

1.4.5. Pārvietošanās zonu projektam un konstrukcijai būtu jāatbilst turēšanas telpu standartiem. Gaiteņiem būtu jābūt pietiekami platiem, lai varētu brīvi pārvietot pārvietojamo aprīkojumu.

2. TURĒŠANAS TELPU VIDE UN TĀS KONTROLE

2.1. Ventilācija

2.1.1. Turēšanas telpām būtu jābūt ar atbilstošu ventilācijas sistēmu, kam būtu jāatbilst tajās turēto sugu prasībām. Ventilācijas sistēmas mērķis ir nodrošināt svaigu gaisu un saglabāt zemu smaku, kaitīgu gāzu, putekļu un jebkādu infekcijas aģentu līmeni. Tā arīdzan nodrošina liekā karstuma un mitruma aizvadīšanu.

2.1.2. Gaiss telpā būtu bieži jāatjauno. Ventilācijas režīms ar 15—20 gaisa apmaiņām stundā parasti ir atbilstošs. Tomēr dažos apstākļos, ja apdzīvotības blīvums ir mazs, var pietikt ar 8—10 gaisa apmaiņām stundā vai mehāniska ventilācija var pat nebūt vajadzīga vispār. Citos apstākļos var būt vajadzīga daudz biežāka gaisa apmaiņa. Būtu jāizvairās no neapstrādāta gaisa atkārtotas cirkulācijas. Tomēr būtu jāuzsver, ka pat visefektīvākā sistēma nevar kompensēt sliktu kārtējo tīrīšanu vai nolaidību.

2.1.3. Ventilācijas sistēmai būtu jābūt tā konstruētai, lai izvairītos no kaitīgas vilkmes.

2.1.4. Smēķēšana telpās, kurās atrodas dzīvnieki, būtu jāaizliedz.

2.2. Temperatūra

2.2.1. 1. tabulā sniegts diapazons, kādā ieteicams uzturēt temperatūru. Būtu arīdzan jāuzsver, ka šie skaitļi attiecas tikai uz pieaugušiem, normāliem dzīvniekiem. Jaundzimušiem un jauniem dzīvniekiem bieži būs vajadzīgs daudz augstāks temperatūras līmenis. Telpu temperatūra būtu jāregulē atbilstoši iespējamai dzīvnieku termoregulācijai, ko var izraisīt fizioloģiski apstākļi vai izmēģinājumu sekas.

2.2.2. Eiropā valdošajos klimatiskajos apstākļos var būt vajadzīgs nodrošināt ventilācijas sistēmu, kas spēj gan sasildīt, gan atdzesēt pievadīto gaisu.

2.2.3. Izmantotājuzņēmumos var būt vajadzīga precīza turēšanas telpu temperatūras kontrole, jo vides temperatūra ir fizikāls faktors, kas būtiski ietekmē visu dzīvnieku metabolismu.

2.3. Mitrums

Ārkārtējām relatīvā mitruma (RM) svārstībām ir kaitīga ietekme uz dzīvnieku veselību un labsajūtu. Tādēļ ieteicams, lai RM līmenis turēšanas telpās atbilstu attiecīgajai sugai un parasti tiktu uzturēts 55 % ± 10 % līmenī. Ilgstošā laika posmā būtu jāizvairās no RM vērtībām, kas zemākas par 40 % un augstākas par 70 %.

2.4. Apgaismojums

Telpās bez logiem ir vajadzīgs nodrošināt kontrolētu apgaismojumu, gan lai apmierinātu dzīvnieku bioloģiskās prasības, gan lai nodrošinātu apmierinošu darba vidi. Vajadzīgs arī kontrolēt apgaismojuma intensitāti un gaismas–tumsas ciklu. Turot albīnus dzīvniekus, būtu jāņem vērā to jutīgums pret gaismu (skatīt arī 2.6. punktu).

2.5. Troksnis

Troksnis dzīvnieku mītnēs var būt būtisks traucējošs faktors. Turēšanas telpām un izmēģinājumu telpām būtu jābūt izolētām pret skaļu dzirdamu un augstāku frekvenču trokšņu avotiem, lai izvairītos no traucējumiem dzīvnieku uzvedībā un fizioloģijā. Pēkšņi trokšņi var izraisīt būtiskas pārmaiņas orgānos, bet, tā kā no tiem bieži vien nevar izvairīties, reizēm ir ieteicams turēšanas un izmēģinājumu telpas nodrošināt ar nepārtrauktu vidējas intensitātes troksni, piemēram, klusu mūziku.

2.6. Signalizācija

Telpas, kurās tur lielu skaitu dzīvnieku, ir neaizsargātas. Tādēļ ieteicams, lai telpas tiktu pienācīgi aizsargātas, uzstādot ierīces uguns un nepiederošu personu iekļūšanas noteikšanai. Ventilācijas sistēmas tehniskie defekti vai sabojāšanās ir vēl viens apdraudējums, kas var izraisīt dzīvnieku distresu un pat nāvi nosmakšanas vai pārkaršanas dēļ vai, mazāk nopietnos gadījumos, tik negatīvi ietekmēt izmēģinājumu, ka tas neizdodas un ir jāatkārto. Tādējādi būtu jāuzstāda atbilstīgas uzraudzības ierīces saistībā ar apkures un ventilācijas iekārtām, lai personāls varētu pārraudzīt to darbību kopumā. Nepieciešamības gadījumā būtu jānodrošina rezerves enerģijas ģenerators dzīvnieku dzīvības sistēmu uzturēšanai un apgaismojumam avārijas vai piegāžu pārtraukšanas gadījumos. Redzamā vietā būtu jānovieto skaidras instrukcijas par rīcību ārkārtas gadījumos. Akvārijiem ieteicama signalizācija gadījumā, ja rodas kļūme ūdens padevē. Būtu jānodrošina, ka signalizācijas sistēmas darbība rada, cik iespējams mazus traucējumus dzīvniekiem.

3. APRŪPE

3.1. Veselība

3.1.1. Uzņēmuma atbildīgajai personai būtu jānodrošina, ka veterinārārsts vai cita kompetenta persona regulāri pārbauda dzīvniekus un pārrauga to izvietošanu un aprūpi.

3.1.2. Atbilstoši dzīvnieku iespējamā apdraudējuma novērtējumam, būtu jāpievērš pienācīga uzmanība personāla veselībai un higiēnai.

3.2. Gūstīšana

Savvaļas dzīvnieki būtu jāsagūsta tikai ar humānām metodēm, un tas būtu jāveic pieredzējušām personām, kas labi pārzina gūstāmo dzīvnieku paradumus un dzīvotnes. Ja gūstīšanas laikā jāizmanto anestēzija vai citas zāles, tā būtu jāvada veterinārārstam vai citai kompetentai personai. Visi dzīvnieki, kas ir nopietni ievainoti, pēc iespējas ātrāk jānogādā pie veterinārārsta ārstēšanai. Ja pēc veterinārārsta atzinuma dzīvnieks var turpināt dzīvot, tikai izjūtot ciešanas vai sāpes, tas būtu jānogalina uzreiz ar humānu metodi. Veterinārārsta prombūtnē visi dzīvnieki, kas var būt nopietni ievainoti, būtu jānogalina uzreiz ar humānu metodi.

3.3. Iesaiņošanas un pārvadāšanas nosacījumi

Bez šaubām, jebkāda pārvadāšana dzīvniekus pakļauj stresam, kas pēc iespējas būtu jāsamazina. Dzīvniekiem pārvadāšanas laikā būtu jābūt veseliem, un sūtītāja pienākums ir nodrošināt, ka tie ir veseli. Dzīvniekus, kas ir slimi vai citādi nepiemērotā stāvoklī, nekad nevajadzētu pārvadāt, ja vien tas nav vajadzīgs terapeitisku vai diagnostisku iemeslu dēļ. Īpaši būtu jāaprūpē sieviešu dzimuma dzīvnieki vēlīnā grūsnības stadijā. Nevajadzētu pārvadāt sieviešu dzimuma dzīvniekus, kas varētu dzemdēt pārvadāšanas laikā vai kas dzemdējuši iepriekšējo četrdesmit astoņu stundu laikā, un to mazuļus. Nosūtītājam un pārvadātājam būtu jāveic visi piesardzības pasākumi iesaiņošanas, sagatavošanas pārvadāšanai un pārvadāšanas laikā, lai izvairītos no nevajadzīgām ciešanām, ko rada nepiemērota ventilācija, pakļaušana galējām temperatūrām, barības un ūdens trūkums, ilga aizkavēšanās utt. Saņēmējs būtu pienācīgi jāinformē par pārvadāšanas datiem un dokumentācijas rekvizītiem, lai nodrošinātu ātru rīcību un uzņemšanu galapunktā. Jāatgādina, ka attiecībā uz dzīvnieku starptautiskiem pārvadājumiem piemēro Direktīvu 77/489/EEK un Direktīvu 81/389/EEK; ir arī ieteicams stingri ievērot valsts normatīvos aktus, kā arī Starptautiskās Gaisa transporta asociācijas un Dzīvnieku gaisa pārvadājumu asociācijas noteikumus par dzīviem dzīvniekiem.

3.4. Saņemšana un izsaiņošana

Dzīvnieku sūtījumi būtu jāsaņem un jāizsaiņo bez neizbēgamas kavēšanās. Pēc apskates dzīvnieki būtu jāpārvieto uz tīriem būriem vai aizgaldiem un pēc vajadzības būtu jāapgādā ar barību un ūdeni. Dzīvnieki, kas ir slimi vai citādi sliktā stāvoklī, būtu jāpatur ciešā novērošanā un atsevišķi no citiem dzīvniekiem. Pēc iespējas ātrāk tie būtu jāapskata veterinārārstam vai citai kompetentai personai un, ja vajadzīgs, jāārstē. Dzīvnieki, kam nav izredžu uz atveseļošanos, būtu jānogalina uzreiz ar humānu metodi. Visbeidzot, visi saņemtie dzīvnieki jāiereģistrē un jāapzīmē saskaņā ar direktīvas 17. un 18. panta un 19. panta 5. punkta noteikumiem. Pārvadāšanas kastes būtu nekavējoties jāiznīcina, ja nav iespējama to pienācīga attīrīšana.

3.5. Karantīna, izolācija un aklimatizācija

3.5.1. Karantīnas mērķi ir:

a) aizsargāt citus dzīvniekus uzņēmumā;

b) aizsargāt cilvēkus pret zoonozes infekciju;

c) veicināt labu zinātnisko praksi.

Ja vien iestādē ievesto dzīvnieku veselības stāvoklis nav apmierinošs, ir ieteicams tos pakļaut karantīnas periodam. Dažos gadījumos, piemēram, trakumsērgas gadījumā, karantīnas periodu var noteikt dalībvalsts tiesību akti. Citos gadījumos šis periods būs atšķirīgs, un tas būtu jānosaka kompetentai personai atbilstoši apstākļiem, parasti iestādes ieceltam veterinārārstam (skatīt arī 2. tabulu).

Karantīnas perioda laikā dzīvniekus var izmantot izmēģinājumiem, ja vien tie ir aklimatizējušies jaunajā vidē un nerada nozīmīgu apdraudējumu citiem dzīvniekiem vai cilvēkiem.

3.5.2. Ieteicams izvietot atsevišķi telpas, kurās izolēt dzīvniekus ar sliktas veselības pazīmēm vai kas rada aizdomas par sliktu veselību, kuri var apdraudēt cilvēkus vai citus dzīvniekus.

3.5.3. Pat tad, ja dzīvnieki ir pie labas veselības, ieteicams tos pakļaut aklimatizācijas periodam pirms izmantošanas izmēģinājumā. Vajadzīgais laiks ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, piemēram, stresa, kam dzīvnieki bijuši pakļauti, kas savukārt atkarīgs no vairākiem faktoriem, piemēram, pārvadāšanas ilguma un dzīvnieka vecuma. Par šo laiku lemj kompetenta persona.

3.6. Iesprostošana

3.6.1. Var izšķirt divas plašas dzīvnieku turēšanas sistēmas.

Pirmkārt, pastāv sistēma, kas sastopama audzēšanas, piegādes un izmantotājuzņēmumos biomedicīnas jomā, kura paredzēta tādu dzīvnieku izvietošanai kā grauzēji, truši, plēsēji, putni un primāti, kas nav cilvēkveidīgie pērtiķi, reizēm arī atgremotāji, cūkas un zirgi. Ieteicamās pamatnostādnes būriem, aizgaldiem, aplokiem un steliņģiem, kas piemēroti šādām telpām, ir sniegtas 3. līdz 13. tabulā. Papildu norādījumi par minimālajām būru platībām sniegti 1. līdz 7. attēlā. Bez tam attiecīgi norādījumi par to, kā novērtēt apdzīvotības blīvumu būros, sniegti 8. līdz 12. attēlā.

Otrkārt, pastāv sistēma, kas bieži sastopama uzņēmumos, kuri veic eksperimentus tikai ar lauksaimniecības vai līdzīgiem lieliem dzīvniekiem. Telpām šādos uzņēmumos nevajadzētu būt mazākām, kā vajadzīgs saskaņā ar esošajiem veterinārajiem standartiem.

3.6.2. Būriem un aizgaldiem nevajadzētu būt darinātiem no dzīvnieku veselībai kaitīga materiāla, to konstrukcijai vajadzētu būt tādai, lai dzīvnieki nevarētu savainoties, un tiem vajadzētu būt no izturīga materiāla, kas pielāgots tīrīšanas un dezinfekcijas tehnikām, ja vien tie nav vienreizlietojami. Jo īpaši uzmanība būtu jāpievērš būru un aizgaldu grīdu konstrukcijai, kam būtu jābūt dažādai atbilstoši sugai un vecumam un tā konstruētai, lai atvieglotu ekskrementu izvākšanu.

3.6.3. Aizgaldi būtu jākonstruē, ņemot vērā sugu labsajūtu. Tiem vajadzētu ļaut apmierināt konkrētas etoloģiskas vajadzības (piemēram, vajadzību kāpelēt, slēpties vai uz laiku patverties), un tie būtu jākonstruē tā, lai nodrošinātu efektīvu tīrīšanu un ļautu izvairīties no kontakta ar citiem dzīvniekiem.

3.7. Barošana

3.7.1. Izvēloties, izgatavojot un sagatavojot barību, būtu jāveic piesardzības pasākumi, lai izvairītos no ķīmiska, fizikāla vai mikrobioloģiska piesārņojuma. Barība būtu jāiepako ciešos, aizvērtos maisos un, ja vajadzīgs, jāapzīmogo ar izgatavošanas datumu. Arī iepakošanai, pārvadāšanai un uzglabāšanai būtu jābūt tādai, lai izvairītos no piesārņojuma, bojāšanās vai bojāejas. Noliktavām būtu jābūt vēsām, tumšām un parazītu un kukaiņu drošām. Barība, kas ātri bojājas, kā zaļumi, dārzeņi, augļi, gaļa zivis utt., būtu jāuzglabā atvēsināšanas telpās, ledusskapjos vai saldētavās.

Visas barības piltuves, siles vai citi piederumi, ko izmanto barošanā, būtu regulāri jātīra un, ja vajadzīgs, jāsterilizē. Ja izmanto mitru barību vai barību, ko viegli piesārņot ar ūdeni, urīnu utt., tīrīšana vajadzīga ik dienas.

3.7.2. Barības izdales process var būt atšķirīgs atkarībā no sugas, tomēr tam būtu jāapmierina dzīvnieka fizioloģiskās vajadzības. Katram dzīvniekam būtu jānodrošina pieeja barībai.

3.8. Ūdens

3.8.1. Visiem dzīvniekiem būtu allaž jābūt pieejamam nepiesārņotam dzeramajam ūdenim. Pārvadāšanas laikā ir pieļaujams nodrošināt ūdeni kā mitrās barības sastāvdaļu. Tomēr ūdens ir mikroorganismu nesējs, tādēļ apgāde būtu organizējama tā, lai samazinātu ar to saistīto apdraudējumu. Parasti izmanto divas metodes — pudeles un automātiskās sistēmas.

3.8.2. Pudeles bieži izmanto maziem dzīvniekiem, piemēram, grauzējiem un trušiem. Ja izmanto pudeles, tām būtu jābūt izgatavotām no caurspīdīga materiāla, lai varētu uzraudzīt to saturu. Pudelei būtu jābūt ar platu kaklu, lai to varētu viegli un efektīvi iztīrīt, un, ja tiek izmantots plastmasas materiāls, pudelei būtu jābūt izturīgai pret izšķīšanu. Vāciņiem, aizbāžņiem un caurulēm arī būtu jābūt sterilizējamām un viegli tīrāmām. Visas pudeles un piederumi būtu regulāri un pēc vajadzības jāizjauc, jātīra un jāsterilizē. Vēlams, lai turēšanas telpās pudeles varētu aizvietot ar tīrām un sterilizētām pudelēm, nevis uzpildīt no jauna.

3.8.3. Automātiskās dzirdīšanas sistēmas būtu regulāri jāpārbauda, jāapkalpo un jāskalo, lai izvairītos no avārijām un infekciju izplatīšanās. Ja tiek izmantoti būri ar vienlaidu grīdu, būtu jāparūpējas par applūšanas riska samazināšanu. Ir vajadzīga arī regulāra sistēmas bakterioloģiska testēšana, lai uzraudzītu ūdens kvalitāti.

3.8.4. Ūdens, ko saņem no sabiedriskām hidrotehniskām ierīcēm, satur dažus mikroorganismus, kuri parasti uzskatāmi par nekaitīgiem, ja vien nedarbojas ar mikrobioloģiski noteiktiem dzīvniekiem. Šādos gadījumos ūdens būtu jāapstrādā. Ūdens, ko piegādā sabiedriskas hidrotehniskas ierīces, parasti ir hlorēts, lai samazinātu mikroorganismu augšanu. Šāda hlorēšana ne vienmēr ir pietiekama, lai ierobežotu dažu iespējamu patogēnu, piemēram, pseudomonu, augšanu. Kā papildu pasākumu var paaugstināt hlora līmeni ūdenī vai ūdeni var paskābināt, lai panāktu vēlamo rezultātu.

3.8.5. Zivju, abinieku un rāpuļu dažādu sugu panesība attiecībā uz skābumu, hloru un daudzām citām ķīmiskām vielām ievērojami atšķiras. Tādējādi būtu jāveic pasākumi, lai ūdens piegādi akvārijiem un tvertnēm pielāgotu katras sugas vajadzībām un panesībai.

3.9. Pakaiši

Pakaišiem būtu jābūt sausiem, absorbējošiem, bez putekļiem, netoksiskiem un bez infekcijas aģentiem vai parazītiem vai jebkāda cita piesārņojuma. Īpaša uzmanību būtu jāpievērš, lai izvairītos no zāģu skaidu vai pakaišu izmantošanas, kas iegūti no ķīmiski apstrādāta koka. Var izmantot dažus ražošanas blakusproduktus vai atkritumus, piemēram, sasmalcinātu papīru.

3.10. Fiziski vingrinājumi un apiešanās

3.10.1. Ir vēlams izmantot katru iespējamo izdevību, lai ļautu dzīvniekiem vingrināties.

3.10.2. Dzīvnieka uzvešanās izmēģinājuma laikā lielā mērā ir atkarīga no tā uzticības cilvēkam, kas ir jārada. Savvaļas dzīvnieks, iespējams, nekad nekļūs par ideālu izmēģinājumu dzīvnieku. Citādi ir ar domesticētu dzīvnieku, kas dzimis un audzis saskarē ar cilvēku. Tomēr reiz izveidota uzticība būtu jāsaglabā. Tādēļ ir ieteicams uzturēt biežu saskari, lai dzīvnieki iepazītos ar cilvēka klātbūtni un darbībām. Ja vajadzīgs, būtu jāparedz atsevišķs laiks runāšanai, nodarbībām un apkopei. Personālam saskarsmē ar dzīvniekiem būtu jābūt iejūtīgam, maigam un stingram.

3.11. Tīrīšana

3.11.1. Telpu kvalitāte lielā mērā atkarīga no labas higiēnas. Būtu jādod skaidri norādījumi par pakaišu mainīšanu būros un aizgaldos.

3.11.2. Būtu jāizveido piemērota kārtība būru, piederumu, pudeļu un cita aprīkojuma tīrīšanai, mazgāšanai, attīrīšanai un, ja vajadzīgs, sterilizēšanai. Ļoti augsti tīrības un kārtības standarti būtu jāievēro arī turēšanas, mazgāšanas un glabāšanas telpās.

3.11.3. Regulāri būtu jātīra un, ja vajadzīgs, jāatjauno materiāls, kas veido pamatni aizgaldos, būros un aplokos ārpus telpām, lai izvairītos no tā, ka tie kļūst par infekcijas un parazītu invāzijas avotu.

3.12. Humāna dzīvnieku nogalināšana

3.12.1. Visās humānas dzīvnieku nogalināšanas metodēs vajadzīga pieredze, ko var iegūt tikai ar atbilstošu apmācību.

3.12.2. Dzīvniekam, kas ir dziļā bezsamaņā, var nolaist asinis, tomēr bez anestēzijas nedrīkstētu izmantot zāles, kuras paralizē muskuļus, pirms iestājas bezsamaņa, zāles ar kurārei līdzīgu iedarbību, un nāvējošo elektrošoku bez strāvas laišanas caur smadzenēm.

Beigtos dzīvniekus nedrīkstētu iznīcināt, pirms iestājas rigor mortis.

1. TABULA

Norādījumi par telpu temperatūru

(dzīvnieki, kurus tur būros, aizgaldos vai iekštelpu aplokos)

Suga vai sugu grupas | Optimālais diapazons °C |

Jaunās pasaules primāti, kas nav cilvēkveidīgie pērtiķi | 20-28 |

Pele | 20-24 |

Žurka | 20-24 |

Sīrijas kāmis | 20-24 |

Smilšu pele | 20-24 |

Jūrascūciņa | 20-24 |

Vecās pasaules primāti, kas nav cilvēkveidīgie pērtiķi | 20-24 |

Paipala | 20-24 |

Trusis | 15-21 |

Kaķis | 15-21 |

Suns | 15-21 |

Baltais sesks | 15-21 |

Mājputni | 15-21 |

Balodis | 15-21 |

Cūka | 10-24 |

Kaza | 10-24 |

Aita | 10-24 |

Liellopi | 10-24 |

Zirgs | 10-24 |

Piezīme.

Īpašos gadījumos, piemēram, ja tiek turēti ļoti jauni vai bezspalvaini dzīvnieki, var būt vajadzīga augstāka temperatūra kā norādīts.

2. TABULA

Norādījumi par vietējiem karantīnas periodiem

Ievada piezīme.

Saistībā ar ievestiem dzīvniekiem uz visiem karantīnas periodiem attiecas dalībvalsts tiesību akti. Vietējos karantīnas periodus nosaka kompetenta persona atbilstoši apstākļiem, parasti uzņēmuma iecelts veterinārārsts.

Suga | Dienas |

Pele | 5-15 |

Žurka | 5-15 |

Smilšu pele | 5-15 |

Jūrascūciņa | 5-15 |

Sīrijas kāmis | 5-15 |

Trusis | 20-30 |

Kaķis | 20-30 |

Suns | 20-30 |

Primāti, kas nav cilvēkveidīgie pērtiķi | 40-60 |

3. TABULA

Norādījumi par mazu grauzēju un trušu būriem

(krājumā un izmēģinājumu laikā)

Suga | Minimālā būra grīdas platība cm2 | Minimālais būra augstums cm |

| |

Pele | 180 | 12 |

Žurka | 350 | 14 |

Sīrijas kāmis | 180 | 12 |

Jūrascūciņa | 600 | 18 |

Trusis | 1 kg | 1400 | 30 |

2 kg | 2000 | 30 |

3 kg | 2500 | 35 |

4 kg | 3000 | 40 |

5 kg | 3600 | 40 |

Piezīme.

"Būra augstums" ir vertikālais attālums starp būra grīdu un vāka vai būra augšējo horizontālo daļu.

Plānojot izmēģinājumus, būtu jāņem vērā dzīvnieku iespējamā augšana, lai visos izmēģinājuma posmos nodrošinātu atbilstošu telpu saskaņā ar šo tabulu.

Skatīt arī 1. līdz 5. un 8. līdz 12. attēlu.

4. TABULA

Norādījumi par mazu grauzēju būriem audzēšanas laikā

Suga | Minimālā būra grīdas platība mātei un metienam cm2 | Minimālais būra augstums cm |

Pele | 200 | 12 |

Žurka | 800 | 14 |

Sīrijas kāmis | 650 | 12 |

Jūrascūciņa | 1200 | 18 |

Jūrascūciņas grupās | 1000 | 18 |

| katram pieaugušam dzīvniekam | |

Piezīme.

"Būra augstuma" definīciju skatīt piezīmē pie 3. tabulas.

5. TABULA

Norādījumi par trušu būriem audzēšanas laikā

Mātītes svars kg | Minimālā būra grīdas platība mātītei un metienam m2 | Minimālais būra augstums cm | Minimālā migas kārbas platība m2 |

1 | 0,30 | 30 | 0,10 |

2 | 0,35 | 30 | 0,10 |

3 | 0,40 | 35 | 0,12 |

4 | 0,45 | 40 | 0,12 |

5 | 0,50 | 40 | 0,14 |

Piezīme.

"Būra augstuma" definīciju skatīt piezīmē pie 3. tabulas.

Minimālā būra grīdas platība vienai mātītei un metienam ietver arī migas kārbas grīdas platību.

Skatīt arī 6. attēlu.

6. TABULA

Norādījumi par kaķu turēšanu

(izmēģinājumu un audzēšanas laikā)

Kaķa svars kg | Minimālā būra grīdas platība vienam kaķim m2 | Minimālais būra augstums cm | Minimālā būra grīdas platība kaķenei un metienam m2 | Minimālā aizgalda grīdas platība kaķenei un metienam m2 |

0,5-1 | 0,2 | 50 | — | — |

1-3 | 0,3 | 50 | 0,58 | 2 |

3-4 | 0,4 | 50 | 0,58 | 2 |

4-5 | 0,6 | 50 | 0,58 | 2 |

Piezīme.

Kaķu turēšana būros būtu stingri jāierobežo. Šādi iesprostoti kaķi būtu vismaz vienreiz dienā jāizlaiž ārā izvingrināties, ja tas netraucē izmēģinājumu. Kaķu aizgaldi būtu jāaprīko ar netīrumu paplātēm, plašu plauktu telpu atpūtai un priekšmetiem, kas piemēroti kāpelēšanai un nagu asināšanai.

"Būra augstums" ir vertikālais attālums starp grīdas augstāko punktu un būra virsmas zemāko punktu.

Aprēķinot minimālo grīdas platību, var iekļaut plauktu platību. Minimālā būra grīdas platība vienai kaķenei un metienam ietver arī kaķēnu migas platību 0,18 m2.

Skatīt arī 7. attēlu.

7. TABULA

Norādījumi par suņu turēšanu būros

(izmēģinājumu laikā)

Suņa pleca augstums cm | Minimālā būra grīdas platība vienam sunim m2 | Minimālais būra augstums cm |

30 | 0,75 | 60 |

40 | 1,00 | 80 |

70 | 1,75 | 140 |

Piezīme.

Suņus nevajadzētu turēt būros ilgāk, kā absolūti nepieciešams izmēģinājuma nolūkam. Iesprostotus suņus vajadzētu izlaist ārā izvingrināties vismaz vienreiz dienā, izņemot gadījumus, ja tas nesaskan ar izmēģinājuma mērķi. Būtu jāierobežo laiks, kurā suni var turēt būrī bez ikdienas vingrinājumiem. Vingrinājumu zonām būtu jābūt pietiekami lielām, lai sniegtu sunim kustību brīvību. Suņu būros nevajadzētu izmantot režģu grīdas, ja vien tas nav vajadzīgs izmēģinājumam.

Ņemot vērā lielās augstuma atšķirības un ierobežoto savstarpējo atkarību starp augstumu un svaru dažādām suņu šķirnēm, būra augstumam būtu jābalstās uz katra dzīvnieka ķermeņa augstumu līdz plecam. Parasti būra minimālajam augstumam būtu jābūt divreiz lielākam nekā augstumam līdz plecam.

"Būra augstuma" definīciju skatīt piezīmē pie 6. tabulas.

8. TABULA

Norādījumi par suņu turēšanu aizgaldos

(krājumā un izmēģinājumu un audzēšanas laikā)

Suņa svars kg | Minimālā aizgalda grīdas platība katram sunim m2 | Minimālā blakus esošās vingrinājumu zonas platība katram sunim |

līdz 3 suņiem m2 | vairāk nekā 3 suņi m2 |

< 6 | 0,5 | 0,5 (1,0) | 0,5 (1,0) |

6-10 | 0,7 | 1,4 (2,1) | 1,2 (1,9) |

10-20 | 1,2 | 1,6 (2,8) | 1,4 (2,6) |

20-30 | 1,7 | 1,9 (3,6) | 1,6 (3,3) |

> 30 | 2,0 | 2,0 (4,0) | 1,8 (3,8) |

Piezīme.

Skaitļi iekavās norāda kopējo platību vienam sunim, tas ir, aizgalda grīdas platību plus blakus esošās vingrinājumu zonas platību. Suņiem, ko pastāvīgi tur ārpus telpām, būtu jābūt pieejamai pajumtei, lai rastu patvērumu nelabvēlīgos laika apstākļos. Ja suņus tur uz režģu grīdām, būtu jānodrošina vienlaidus virsma gulēšanai. Nevajadzētu izmantot režģu grīdas, ja vien tas nav vajadzīgs izmēģinājumam. Šķērssienām starp aizgaldiem būtu jābūt tādām, lai novērstu, ka suņi viens otru savaino.

Visiem aizgaldiem būtu jābūt ar piemērotu kanalizāciju.

9. TABULA

Norādījumi par primātu, kas nav cilvēkveidīgie pērtiķi, turēšanu būros

(krājumā un izmēģinājumu un audzēšanas laikā)

Ievada piezīme.

Tā kā primātu lielums un īpašības ir ļoti atšķirīgas, ir jo īpaši svarīgi piemērot būru formu un iekšējo aprīkojumu, kā arī to izmērus dzīvnieku īpašajām vajadzībām. Kopējais būra tilpums primātiem ir tikpat svarīgs kā grīdas platība. Parasti būra augstumam, vismaz antropoīdiem un citiem pērtiķiem, būtu jābūt būra lielākajam izmēram. Būriem būtu jābūt vismaz tik augstiem, lai dzīvnieki varētu izslieties pilnā augumā. Rokkāpēju minimālajam būra augstumam būtu jābūt tādam, lai ļautu tiem, pilnīgi izstiepjoties, šūpoties no griestiem, ar kājām neskarot būra grīdu. Ja vajadzīgs, būtu jāizvieto laktas, lai primāti varētu izmantot būra augšējo daļu.

Saderīgus primātus var turēt pa diviem vienā būrī. Ja tos nevar turēt pa pāriem, to būri būtu jānovieto tā, lai tie varētu gan redzēt viens otru, gan vajadzības gadījumā no tā izvairīties.

Saskaņā ar šiem novērojumiem, šī tabula veido vispārīgus norādījumus par visbiežāk izmantoto sugu grupu (Ceboidea un Cercopithecoidea ģinšu) turēšanu būros.

Primāta svars kg | Minimālā būra grīdas platība vienam vai diviem dzīvniekiem m2 | Minimālais būra augstums cm |

< 1 | 0,25 | 60 |

1-3 | 0,35 | 75 |

3-5 | 0,50 | 80 |

5-7 | 0,70 | 85 |

7-9 | 0,90 | 90 |

9-15 | 1,10 | 125 |

15-25 | 1,50 | 125 |

Piezīme.

"Būra augstuma" definīciju skatīt piezīmē pie 6. tabulas.

10. TABULA

Norādījumi par cūku turēšanu būros

(krājumā un izmēģinājumu laikā)

Cūkas svars kg | Minimālā būra grīdas platība vienai cūkai m2 | Minimālais būra augstums cm |

5-15 | 0,35 | 50 |

15-25 | 0,55 | 60 |

25-40 | 0,80 | 80 |

Piezīme.

Šī tabula būtu jāattiecina arī uz sivēniem. Cūkas nevajadzētu turēt būros, ja vien tas nav absolūti nepieciešams izmēģinājuma nolūkam, un tādā gadījumā — tikai uz minimālu laika periodu.

"Būra augstuma" definīciju skatīt piezīmē pie 6. tabulas.

11. TABULA

Norādījumi par lauksaimniecības dzīvnieku izvietošanu aizgaldos

(krājumā un izmēģinājumu laikā izmantotājuzņēmumos)

Sugas un svars kg | Minimālā aizgalda grīdas platība m2 | Minimālais aizgalda garums m | Minimālais šķērssienas augstums m | Minimālā aizgalda grīdas platība grupām m2/dzīvnieks | Minimālais barības siles garums uz dzīvnieku m |

| |

Cūkas | 10-30 | 2 | 1,6 | 0,8 | 0,2 | 0,20 |

30-50 | 2 | 1,8 | 1,0 | 0,3 | 0,25 |

50-100 | 3 | 2,1 | 1,2 | 0,8 | 0,30 |

100-150 | 5 | 2,5 | 1,4 | 1,2 | 0,35 |

> 150 | 5 | 2,5 | 1,4 | 2,5 | 0,40 |

Aitas | < 70 | 1,4 | 1,8 | 1,2 | 0,7 | 0,35 |

Kazas | < 70 | 1,6 | 1,8 | 2,0 | 0,8 | 0,35 |

Liellopi | < 60 | 2,0 | 1,1 | 1,0 | 0,8 | 0,30 |

60-100 | 2,2 | 1,8 | 1,0 | 1,0 | 0,30 |

100-150 | 2,4 | 1,8 | 1,0 | 1,2 | 0,35 |

150-200 | 2,5 | 2,0 | 1,2 | 1,4 | 0,40 |

200-400 | 2,6 | 2,2 | 1,4 | 1,6 | 0,55 |

> 400 | 2,8 | 2,2 | 1,4 | 1,8 | 0,65 |

Pieauguši zirgi | 13,5 | 4,5 | 1,8 | — | — |

12. TABULA

Norādījumi par lauksaimniecības dzīvnieku izvietošanu steliņģos

(krājumā un izmēģinājumu laikā izmantotājuzņēmumos)

Sugas un svars kg | Minimālā steliņģa platība m2 | Minimālais steliņģa garums m | Minimālais steliņģa šķērssienas augstums m |

| |

Cūkas | 100-150 | 1,2 | 2,0 | 0,9 |

> 150 | 2,5 | 2,5 | 1,4 |

Aitas | < 70 | 0,7 | 1,0 | 0,9 |

Kazas | < 70 | 0,8 | 1,0 | 0,9 |

Liellopi | 60-100 | 0,6 | 1,0 | 0,9 |

100-150 | 0,9 | 1,4 | 0,9 |

150-200 | 1,2 | 1,6 | 1,4 |

200-350 | 1,8 | 1,8 | 1,4 |

350-500 | 2,1 | 1,9 | 1,4 |

> 500 | 2,6 | 2,2 | 1,4 |

Pieauguši zirgi | 4,0 | 2,5 | 1,6 |

Piezīme.

Steliņģiem būtu jābūt pietiekami platiem, lai dzīvnieks varētu ērti apgulties.

13. TABULA

Norādījumi par putnu turēšanu būros

(krājumā un izmēģinājumu laikā izmantotājuzņēmumos)

Sugas un svars g | Minimālā platība vienam putnam cm2 | Minimālā platība 2 putniem cm2/putns | Minimālā platība 3 vai vairāk putniem cm2/putns | Minimālais būra augstums cm | Minimālais barības siles garums vienam putnam cm |

| |

Cāļi | 100-300 | 250 | 200 | 150 | 25 | 3 |

300-600 | 500 | 400 | 300 | 35 | 7 |

600-1 200 | 1000 | 600 | 450 | 45 | 10 |

1 200-1 800 | 1200 | 700 | 550 | 45 | 12 |

1 800-2 400 | 1400 | 850 | 650 | 45 | 12 |

(Pieauguši gaiļi) | | | | | | |

> 2 400 | 1800 | 1200 | 1000 | 60 | 15 |

Paipalas | 120-140 | 350 | 250 | 200 | 15 | 4 |

Piezīme.

"Platība" ir būra garuma un būra platuma reizinājums, mērot iekšpusē un horizontāli. Tas nav grīdas garuma un grīdas platuma reizinājums.

"Būra augstuma" definīciju skatīt piezīmē pie 6. tabulas.

Režģotu grīdu acu izmēram nevajadzētu būt lielākam par 10 x 10 mm jauniem cāļiem un 25 x 25 mm jaunvistiņām un pieaugušiem putniem. Stieples biezumam būtu jābūt vismaz 2 mm. Malas slīpums nedrīkstētu pārsniegt 14 % (8o). Ūdens silēm būtu jābūt tādā pašā garumā kā barības silēm. Ja tiek nodrošināti knupji vai trauki, katram putnam būtu jābūt pieejai pie diviem knupjiem vai traukiem. Būri būtu jāaprīko ar laktām, kā arī putniem, kas izvietoti individuālos būros, būtu jāredz vienam otru.

1. ATTĒLS

Peles

(krājumā un izmēģinājumu laikā)

Minimālā būra grīdas platība

Nepārtrauktā līnija EU–EU norāda minimālo platību, kas jāiedala atkarībā no peles svara.

+++++ TIFF +++++

2. ATTĒLS

Žurkas

(krājumā un izmēģinājumu laikā)

Minimālā būra grīdas platība

Nepārtrauktā līnija EU–EU norāda minimālo platību, kas jāiedala atkarībā no žurkas svara.

+++++ TIFF +++++

3. ATTĒLS

Sīrijas kāmji

(krājumā un izmēģinājumu laikā)

Minimālā būra grīdas platība

Nepārtrauktā līnija EU–EU norāda minimālo platību, kas jāiedala atkarībā no Sīrijas kāmja svara.

+++++ TIFF +++++

4. ATTĒLS

Jūrascūciņas

(krājumā un izmēģinājumu laikā)

Minimālā būra grīdas platība

Nepārtrauktā līnija EU–EU norāda minimālo platību, kas jāiedala atkarībā no jūrascūciņas svara.

+++++ TIFF +++++

5. ATTĒLS

Truši

(krājumā un izmēģinājumu laikā)

Minimālā būra grīdas platība

Nepārtrauktā līnija EU–EU norāda minimālo platību, kas jāiedala atkarībā no truša svara.

+++++ TIFF +++++

6. ATTĒLS

Truši

(audzēšanā)

Minimālā būra grīdas platība mātei un neatšķirtam metienam

Nepārtrauktā līnija EU–EU norāda minimālo platību, kas jāiedala atkarībā no trušu mātes svara.

+++++ TIFF +++++

7. ATTĒLS

Kaķi

(krājumā un izmēģinājumu laikā)

Minimālā būra grīdas platība

Nepārtrauktā līnija EU–EU norāda minimālo platību, kas jāiedala atkarībā no kaķa svara.

+++++ TIFF +++++

8. ATTĒLS

Norādījumi par attiecību starp peļu skaitu būrī un būra grīdas platību

(krājumā un izmēģinājumu laikā)

Līnijas attēlo vidējo svaru un atbilst līnijai EU–EU 1. attēlā.

+++++ TIFF +++++

9. ATTĒLS

Norādījumi par attiecību starp žurku skaitu būrī un būra grīdas platību

(krājumā un izmēģinājumu laikā)

Līnijas attēlo vidējo svaru un atbilst līnijai EU–EU 2. attēlā.

+++++ TIFF +++++

10. ATTĒLS

Norādījumi par attiecību starp kāmju skaitu būrī un būra grīdas platību

(krājumā un izmēģinājumu laikā)

Līnijas attēlo vidējo svaru un atbilst līnijai EU–EU 3. attēlā.

+++++ TIFF +++++

11. ATTĒLS

Norādījumi par attiecību starp jūrascūciņu skaitu būrī un būra grīdas platību

(krājumā un izmēģinājumu laikā)

Līnijas attēlo vidējo svaru un atbilst līnijai EU–EU 4. attēlā.

+++++ TIFF +++++

12. ATTĒLS

Norādījumi par attiecību starp trušu skaitu būrī un būra grīdas platību

(krājumā un izmēģinājumu laikā)

Līnijas attēlo vidējo svaru un atbilst līnijai EU–EU 5. attēlā.

+++++ TIFF +++++

--------------------------------------------------