–

association France Nature Environnement vārdā – B. Hogommat,

–

Francijas valdības vārdā – T. Stéhelin, W. Zemamta un E. Toutain, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī L. Dvořáková, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un M. A. M. de Ree, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Valero un O. Beynet, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV 2000, L 327, 1. lpp.), 4. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp association France Nature Environnement un premjerministru (Francija) un ministre de la Transition écologique et solidaire (ekoloģiskās un solidārās pārejas ministre, Francija) par Dekrēta par ūdensierīcības un ūdens apsaimniekošanas plāniem un ģenerālplāniem tiesiskumu.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2000/60 11., 25., 26. un 32. apsvērumu:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. pantā “Mērķis” ir paredzēts:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt iekšējo virszemes ūdeņu, pārejas ūdeņu, piekrastes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzību, kas:

[..].”

5

Atbilstoši minētās direktīvas 2. pantam “Definīcijas”:

“Šajā direktīvā izmanto turpmāk minētās definīcijas:

[..]

[..]

[..]”

6

Šīs pašas direktīvas 4. panta “Vides aizsardzības mērķi” 1. un 6.–8. punktā ir noteikts:

“1.   Ieviešot praksē pasākumu programmas, kas precizētas upju baseinu apsaimniekošanas plānos:

[..].

6.   Ūdenstilpju stāvokļa īslaicīga pasliktināšanās nav šīs direktīvas prasību pārkāpums, ja tās pamatā ir dabīgi cēloņi vai nepārvarama vara, kas ir ārkārtas gadījums vai ko nav varēts pienācīgi paredzēt, jo īpaši ārkārtēji plūdi un ilgstošs sausums, vai arī negadījumu izraisīti apstākļi, ko nav varēts pienācīgi paredzēt, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi: – jo īpaši ārkārtēji plūdi un ilgstošs sausums, – vai arī negadījumu izraisīti apstākļi, ko nav varēts pienācīgi paredzēt, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:

7.   Dalībvalstis nepārkāpj šo direktīvu, ja:

un ir izpildīti visi šie nosacījumi:

8.   Piemērojot 3., 4., 5., 6. un 7. punktu, dalībvalsts nodrošina to, ka šī piemērošana pastāvīgi neizslēdz vai nekavē šīs direktīvas mērķu sasniegšanu citās ūdenstilpēs tajā pašā upju baseinu apgabalā un ir saskaņota ar citu Kopienas vides aizsardzības tiesību aktu īstenošanu.”

7

Direktīvas 2000/60 5. pantā “Upju baseinu apgabala īpašības, cilvēku darbības ietekmes uz vidi pārskats un ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze” ir paredzēts:

“1.   Visas dalībvalstis nodrošina, ka katram upju baseinu apgabalam vai starptautiska upju baseina apgabala daļai, kas atrodas tās teritorijā:

tiek veikta saskaņā ar II un III pielikumā izklāstītajām specifikācijām un to pabeidz vismaz četrus gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

2.   Analīzes un pārskatus, kas minēti 1. punktā, pārskata un vajadzības gadījumā koriģē vēlākais 13 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas un turpmāk – reizi sešos gados.”

8

Šīs direktīvas 8. pantā “Virszemes ūdeņu stāvokļa, gruntsūdeņu stāvokļa un aizsargāto apgabalu monitorings” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina ūdens resursu stāvokļa monitoringa programmu izveidi, lai izveidotu saskaņotu un visaptverošu ūdens resursu stāvokļa pārskatu katrā upju baseinu apgabalā:

[..].

2.   Šīs programmas darbojas ne ilgāk kā sešus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, ja vien attiecīgajos tiesību aktos nav noteikts citādi. Šāds monitorings ir saskaņā ar V pielikuma prasībām.

[..]”

9

Saskaņā ar minētās direktīvas 11. pantu “Pasākumu programma”:

“1.   Visas dalībvalstis nodrošina, ka katrā upju baseinu apgabalā vai starptautiska upju baseina daļā, kas atrodas tās teritorijā, ņemot vērā 5. pantā paredzētās analīzes rezultātus, tiek īstenota pasākumu programma, lai sasniegtu 4. pantā noteiktos mērķus. Šādās pasākumu programmās var atsaukties uz pasākumiem, kas izriet no valstu līmenī pieņemtiem tiesību aktiem un attiecas uz visu dalībvalsts teritoriju. Attiecīgā gadījumā dalībvalsts var pieņemt pasākumus, kas piemērojami visiem upju baseinu apgabaliem un/vai starptautisku upju baseinu daļām, kas atrodas to teritorijā.

[..]

8.   Pasākumu programmas pārskata un vajadzības gadījumā koriģē vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas un turpmāk – reizi sešos gados. Jebkādus jaunus vai pārskatītus pasākumus, kas noteikti saskaņā ar koriģētu programmu, ievieš praksē trīs gadu laikā gados pēc to noteikšanas.”

10

Šīs pašas direktīvas 13. pantā “Upju baseinu apsaimniekošanas plāni” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina upes baseina apsaimniekošanas plāna izstrādi katram upju baseinu apgabalam, kas atrodas vienīgi to teritorijā.

[..]

4.   Upes baseina apsaimniekošanas plāns ietver VII pielikumā sīki izstrādāto informāciju.

[..]

6.   Upju baseinu apsaimniekošanas plānus publicē vēlākais deviņus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.

7.   Upju baseinu apsaimniekošanas plānus pārskata un vajadzības gadījumā koriģē vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā un reizi sešos gados turpmāk.”

11

Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.3. un 1.3.4. punktā ir noteikts:

“1.3. Virszemes ūdeņu ekoloģiskās kvalitātes rādītāju un ķīmiskās kvalitātes rādītāju monitorings

Virszemes ūdeņu monitoringa tīklu izveido saskaņā ar 8. panta prasībām. Monitoringa tīklu izveido tādu, lai tas nodrošinātu saskaņotu un visaptverošu ekoloģiskās kvalitātes un ķīmiskās kvalitātes rādītāju pārskatu katrā upes baseinā un ļautu klasificēt ūdenstilpes piecās kategorijās, kas atbilst 1.2. punktā dotajām normatīvajām definīcijām. Dalībvalstis upes baseina apsaimniekošanas plānā iekļauj karti vai kartes, kurās atspoguļots virszemes ūdeņu monitoringa tīkls.

[..]

1.3.4. Monitoringa biežums

Uzraudzības monitoringa perioda laikā monitoringa parametri, kas raksturo fizikālķīmiskās kvalitātes faktorus jāpiemēro tik bieži kā noteikts turpmāk, ja vien nav pamatoti lielāki starplaiki, pamatojoties uz tehniskām zināšanām un ekspertu slēdzienu. Bioloģiskās vai hidromorfoloģiskās kvalitātes faktoru kontrolei monitoringu veic vismaz reizi uzraudzības monitoringa laika posmā.

Operatīvajam monitoringam jebkura parametra monitoringa biežumu nosaka dalībvalstis tā, lai tiktu nodrošināti pietiekami dati attiecīgā kvalitātes faktora stāvokļa ticamam novērtējumam. Saskaņā ar vadlīniju monitorings jāveic starplaikos, kas nepārsniedz tos, kas norādīti tālāk tabulā, ja vien nav pamatoti lielāki starplaiki, pamatojoties uz tehniskām zināšanām un ekspertu slēdzienu.

Biežumu izvēlas tā, lai nodrošinātu pieņemamu ticamības un precizitātes līmeni. Upes baseina apsaimniekošanas plānā norāda ticamības un precizitātes aprēķinus, kas iegūti ar monitoringa sistēmas palīdzību.

Monitoringa biežumu izvēlas, ņemot vērā parametru mainīgumu, kā pamatā ir gan dabīgi, gan antropogēni nosacījumi. Laiku, kad veic monitoringu, izvēlas tā, lai pēc iespējas samazinātu gadalaiku svārstību ietekmi uz rezultātiem un tādējādi nodrošinātu to, ka rezultāti atspoguļo ūdenstilpes izmaiņas, ko izraisījis antropogēns spiediens. Lai sasniegtu šo mērķi, vajadzības gadījumā veic papildu monitoringu dažādos tā paša gada gadalaikos.

[..]”

12

Saskaņā ar Direktīvas 2000/60 VII pielikumu “Upju baseinu apsaimniekošanas plāni”:

“A. Upju baseinu apsaimniekošanas plāni attiecas uz turpmāk minētajiem elementiem:

[..]

[..]”

13

Code de l’environnement (Vides kodekss, Francija) L.212‑1. pantā ir paredzēts:

“[..]

III. – Katram upes baseinam vai upes baseinu grupai ir viens vai vairāki ūdensierīcības un ūdens apsaimniekošanas ģenerālplāni, kuros ir izvirzīti šā panta IV punktā minētie mērķi [..].

IV. – Ūdens kvantitātes un kvalitātes mērķi, kas noteikti ūdensierīcības un ūdens apsaimniekošanas ģenerālplānos, ir šādi:

1° attiecībā uz virszemes ūdeņiem, izņemot mākslīgas ūdenstilpes vai tādas, kuras būtiski izmainījusi cilvēka darbība – labi ekoloģiskās un ķīmiskās kvalitātes rādītāji;

2° attiecībā uz virszemes mākslīgām ūdenstilpēm vai tādām, kuras būtiski izmainījusi cilvēka darbība – labs ekoloģiskais potenciāls un labi ķīmiskās kvalitātes rādītāji;

[..]

4° ūdens kvalitātes pasliktināšanās novēršana;

[..].

VII. – Ūdens fizikālā raksturojuma izmaiņas vai jaunas cilvēka darbības, ievērojot nosacījumus, kuri definēti dekrētā, kas paredzēts XII punktā, var pamatot motivētas atkāpes no to mērķu ievērošanas, kuri minēti IV punkta 1.–4. apakšpunktā [..].

[..]

XI. – Administratīvajām programmām un lēmumiem ūdens resursu jomā ir jāatbilst vai tie jāpielāgo ūdensierīcības un ūdens apsaimniekošanas ģenerālplāniem.

[..]

XIII. – Conseil d’État dekrētā ir noteikta šā panta piemērošanas kārtība.”

14

Vides kodeksa R. 212‑13. pantā, kurā grozījumi izdarīti ar 2018. gada 4. oktobra Dekrētu Nr. 2018‑847 par ūdensierīcības un apsaimniekošanas ģenerālplāniem (2018. gada 6. oktobraJORF, 11. teksts), ir noteikts:

“Lai piemērotu L. 212‑1. panta IV punkta 4. apakšpunktu, ūdens kvalitātes pasliktināšanās novēršanā ir jārīkojas tā, lai:

[..].

Lai novērtētu L. 212‑1. panta XI punktā minēto administratīvo programmu un lēmumu atbilstību tā paša panta IV punkta 4. apakšpunktā minētā ūdens kvalitātes pasliktināšanās novēršanas mērķim, tiek ņemti vērā novēršanas un samazināšanas pasākumi un netiek ņemta vērā īslaicīga ietekme īsākā laikposmā bez sekām ilgtermiņā.”

15

Vides kodeksa R.212‑16. pantā ir noteikts:

“[..]

I bis. – Atkāpes, kas paredzētas L.212‑1. panta VII punktā, projektam, kas izmaina ūdens fizikālo raksturojumu vai prasa veikt jaunu cilvēka darbību, var piešķirt tikai tad, ja ir izpildīti visi šie nosacījumi:

1° ir veikti visi praktiskie pasākumi, lai mazinātu projekta nelabvēlīgo ietekmi uz attiecīgo ūdens objektu stāvokli;

2° ūdens objektu pārveidojumu vai izmaiņu iemesls ir sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, un/vai no projekta sagaidāmais labums cilvēku veselības, cilvēku drošības saglabāšanai vai noturīgai attīstībai jomā, kas atsver ieguvumus videi un sabiedrībai, kuri saistīti ar L.212‑1. panta IV punktā noteikto mērķu sasniegšanu;

3° noderīgos mērķus, kuriem kalpo projekts, tehnisku īstenošanas iespēju vai nesamērīgu izdevumu dēļ nav iespējams pienācīgi sasniegt ar citiem līdzekļiem, kas būtu ievērojami labāka iespēja no vides aizsardzības viedokļa.

Upes baseina koordinators izveido L.212‑1. panta VII punktā paredzēto projektu sarakstu, kas atbilst vai varētu atbilst šiem nosacījumiem.

Ūdens objektu pārveidojumu vai izmaiņu iemesli atbilstoši šiem nosacījumiem ir skaidri norādīti un pamatoti ūdens apsaimniekošanas ģenerālplānā tā atjaunināšanas laikā.

[..]”

16

Ar prasības pieteikumu un citu procesuālo rakstu, kas reģistrēts attiecīgi 2019. gada 1. aprīlī un 2020. gada 22. septembrī, association France Nature Environnement vērsās Conseil d’État (Valsts padome, Francija) ar prasību atcelt Dekrētu Nr. 2018‑847, ciktāl tajā ir paredzēts, ka Vides kodeksa R.212‑13. pantam tiek pievienota pēdējā daļa, saskaņā ar kuru, lai novērtētu ūdens resursu politikas jomā pieņemto administratīvo programmu un lēmumu atbilstību ūdens kvalitātes pasliktināšanās novēršanas mērķim, “netiek ņemta vērā īslaicīga ietekme īsākā laikposmā bez sekām ilgtermiņā”, kā arī netieši izteikto lēmumu, kas izriet no premjerministra atteikuma izpildīt tās prasību atcelt šo tiesību normu.

17

Prasības pamatošanai šī apvienība apgalvoja, ka ar minēto tiesību normu nav ievērota Direktīva 2000/60, it īpaši tās 4. panta 1. punkts, kurā ir aizliegta visu ūdens objektu stāvokļa pasliktināšana neatkarīgi no tā, vai tā ir īslaicīga vai ilgtermiņa.

18

Iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesa 2015. gada 1. jūlija spriedumā Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland (C‑461/13, EU:C:2015:433) tostarp ir nospriedusi, ka Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i)–iii) punkts ir jāinterpretē tādējādi, dalībvalstīm – izņemot, ja ir noteiktas minētā panta 6. un 7. punktā paredzētās atkāpes, – ir pienākums atteikt konkrēta projekta atļauju, ja tas var izraisīt virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos vai ja tas apdraud laba virszemes ūdeņu stāvokļa vai šādu ūdeņu laba ekoloģiskā potenciāla un laba ķīmiskā stāvokļa sasniegšanu šajā direktīvā paredzētajā termiņā.

19

Šajā tiesā ekoloģiskās un solidārās pārejas ministre apgalvo, ka uz pamatlietā aplūkoto tiesību normu attiecas nevis Direktīvas 2000/60 4. panta 6. punktā paredzētā atkāpe, jo tās pamatā jābūt dabīgiem cēloņiem vai nepārvaramai varai, bet gan tas, kas paredzēts šā panta 7. punktā, kurā no šīs direktīvas pārkāpumu loka tiek izslēgta ūdenstilpju stāvokļa pasliktināšanās noturīgu, cilvēka veiktu darbību rezultātā, ja ir izpildīti četri šajā punktā minētie kumulatīvie nosacījumi. Minētā ministre šajā saistībā iesniedza Norādījumu dokumentu Nr. 36 “4. panta 7. punktā paredzētās atkāpes attiecībā uz vides aizsardzības mērķiem”, kuru 2017. gada decembrī procesā “Ūdens pamatdirektīvas un Plūdu direktīvas kopējā īstenošanas stratēģija” ir izstrādājušas iesaistītās Savienības dalībvalstu iestādes un Eiropas Komisija un kurā ir norādīts, ka tad, ja šādām darbībām uz ūdens objekta stāvokli ir tikai īslaicīga ietekme īsākā laikposmā bez sekām ilgtermiņā, attiecīgo darbību var atļaut, uz šo atļauju neattiecinot minētās direktīvas 4. panta 7. punktā minētos nosacījumus.

20

Iesniedzējtiesa uzskata, ka līdz ar to atbilde, kas sniedzama uz prasītājas apvienības izvirzīto pamatu, ir atkarīga no tā, vai, ņemot vērā mērķi novērst virszemes ūdeņu kvalitātes pasliktināšanos, administratīvā iestāde var neņemt vērā īslaicīgu ietekmi īsākā laikposmā bez sekām ilgtermiņā attiecībā uz programmām un projektiem, par kuriem ir jāsaņem tās atļauja, un apstiprinošas atbildes gadījumā – ar kādiem nosacījumiem un ierobežojumiem.

21

Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22

Ar šiem abiem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/60 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstīm tad, kad tās vērtē kādas konkrētas programmas vai projekta saderību ar mērķi novērst ūdens kvalitātes pasliktināšanos, neņemt vērā īslaicīgu ietekmi uz to īsākā laikposmā bez sekām ilgtermiņā un attiecīgajā gadījumā, ar kādiem nosacījumiem tas var notikt.

23

Saskaņā ar Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu, ieviešot praksē pasākumu programmas, kas precizētas upju baseinu apsaimniekošanas plānos, dalībvalstis īsteno vajadzīgos pasākumus, lai novērstu visu virszemes ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos, ievērojot šī panta 6. un 7. punktu un neierobežojot tā 8. punktu.

24

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts neparedz tikai ar programmatisku formulējumu noteiktus vienkārši apsaimniekošanas plānošanas mērķus, bet gan, tiklīdz ir noteikts attiecīgā ūdensobjekta ekoloģiskais stāvoklis, tam ir saistošas sekas katrā šajā direktīvā noteiktā procesa posmā. Šī tiesību norma tādējādi ietver ne tikai principiālus pienākumus, bet attiecas arī uz atsevišķiem projektiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 1. jūlijs, Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, C‑461/13, EU:C:2015:433, 43. un 47. punkts).

25

Līdz ar to, ja vien nav paredzēta atkāpe, ir jāizvairās no jebkāda ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanās neatkarīgi no apsaimniekošanas plānos un pasākumu programmās paredzētā plānojuma ilgākā termiņā. Pienākums novērst virszemes ūdenstilpju stāvokļa pasliktināšanos saglabā savu saistošo raksturu katrā no Direktīvas 2000/60 īstenošanas stadijām, un tas ir piemērojams jebkuram virszemes ūdenstilpes veidam un stāvoklim, attiecībā uz kuru ir pieņemts vai būtu bijis jāpieņem apsaimniekošanas plāns. Tādējādi attiecīgajai dalībvalstij ir pienākums atteikt atļauju projektam, ja tas var pasliktināt attiecīgās ūdenstilpes stāvokli vai apdraudēt laba virszemes ūdens objekta stāvokļa sasniegšanu, izņemot, ja tiktu uzskatīts, ka uz minēto projektu attiecas šīs direktīvas 4. panta 7. punktā paredzētā atkāpe (spriedums, 2015. gada 1. jūlijs, Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, C‑461/13, EU:C:2015:433, 50. punkts).

26

Tas nozīmē, ka projekta atļaujas piešķiršanas procedūrā – tātad pirms lēmuma pieņemšanas – kompetentajām iestādēm atbilstoši Direktīvas 2000/60 4. pantam jākontrolē, vai šim projektam var būt negatīva ietekme uz ūdeni, kas būtu pretrunā pienākumiem novērst virszemes un gruntsūdeņu ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos un uzlabot to (spriedums, 2020. gada 28. maijs, Land Nordrhein‑Westfalen, C‑535/18, EU:C:2020:391, 76. punkts).

27

Attiecībā uz virszemes ūdens objekta “stāvokļa pasliktināšanās” jēdzienu, kas nav definēts Direktīvā 2000/60, Tiesa ir precizējusi, ka ir jāuzskata, ka virszemes ūdens objekta stāvoklis ir pasliktinājies šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē, tiklīdz vismaz viens no kvalitātes rādītājiem šīs direktīvas V pielikuma izpratnē ir pasliktinājies par vienu klasi, pat ja šī pasliktināšanās neizpaužas kā pazemināšana klasifikācijā attiecībā uz virszemes ūdens objektu tā kopumā. Tomēr, ja attiecīgais kvalitātes rādītājs V pielikuma izpratnē jau atrodas viszemākajā klasē, jebkura šī rādītāja pasliktināšanās ir kvalificējama kā virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanās (spriedums, 2016. gada 4. maijs, Komisija/Austrija, C‑346/14, EU:C:2016:322, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Šajā gadījumā pamatlietā aplūkotajā valsts tiesību normā ir noteikts – lai veiktu kontroli saistībā ar virszemes ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanās novēršanu, kas minēta šī sprieduma 26. punktā, “netiek ņemta vērā īslaicīga ietekme īsākā laikposmā bez sekām ilgtermiņā”.

29

Tādējādi no šīs tiesību normas formulējuma, kā arī no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka minētās tiesību normas mērķis tostarp ir atļaut programmu vai projektu, kuram būs tikai šāda īslaicīga ietekme uz virszemes ūdens objekta stāvokli, šajā gadījumā nepārbaudot, vai ir izpildīti Direktīvas 2000/60 4. panta 7. punktā paredzētie un pēc būtībās Vides kodeksa R.212‑16. pantā pārņemtie kumulatīvie nosacījumi.

30

Šajā ziņā valdības, kas ir iestājušās lietā, kā arī Komisija būtībā apgalvo – pat ja pasliktināšanās šī sprieduma 27. punktā minētajā izpratnē ir izraisīta, īslaicīga ietekme īsākā laikposmā bez sekām ilgtermiņā uz virszemes ūdens objekta stāvokli nebūt nav pasliktināšanās, ko aizliedz Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts, kā tas tostarp izrietot no šī sprieduma 19. punktā minētajā norādījumu dokumentā ietvertajiem paskaidrojumiem. Šajā kontekstā tās it īpaši atsaucas uz periodiskumu, kas attiecībā uz cilvēka darbības ietekmes uz virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu stāvokli pārskatu noteikts šīs direktīvas 5. pantā un attiecībā uz pasākumu programmas koriģēšanu – direktīvas 11. pantā, kā arī uz monitoringa starplaikiem, kas norādīti šīs direktīvas 8. pantā minētās ūdens resursu stāvokļa monitoringa programmām tabulā, kas atrodama tās V pielikuma 1.3.4. punktā. Ja nav notikusi aizliegtā pasliktināšanās, nav arī pamata atkāpei šīs pašas direktīvas 4. panta 7. punkta izpratnē.

31

Taču šāda interpretācija, kas šajā ziņā izteikta it īpaši minētajā norādījumu dokumentā, uz kura tiesiski nesaistošo raksturu ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 75. punktā, neizriet no Direktīvas 2000/60 tiesību normām, un tā ir arī pretrunā šīs direktīvas vispārējai sistēmai, kā arī tajā izvirzītajiem mērķiem. Proti, lai gan pienākums novērst virszemes ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos nenozīmē, ka dalībvalstīm, kad tās vērtē kādas konkrētas programmas vai projekta saderību ar mērķi novērst ūdens kvalitātes pasliktināšanos, jāņem vērā īslaicīga ietekme uz to īsākā laikposmā bez sekām ilgtermiņā, tiklīdz noteikts, ka šāda ietekme uz ūdens objektu stāvokli pēc būtības ir tikai neliela un ka līdz ar to tā nevar izraisīt to pasliktināšanos, bet citādi ir tad, kad ir noteikts, ka šāda ietekme var izraisīt pasliktināšanos šī sprieduma 27. punktā norādītajā nozīmē, pat tad, ja tā būtu īslaicīga.

32

Vispirms – no Direktīvas 2000/60 4. panta 1. un 6. punkta, tos lasot kopā, izriet, ka pienākums novērst virszemes ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos ietver pienākumu novērst minēto objektu stāvokļa īslaicīgu pasliktināšanos. Ar to, ka šīs direktīvas 4. panta 6. punktā ir paredzēta atkāpe attiecībā uz šādu pasliktināšanos, tiek apstiprināts, ka minētās direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums arī novērst šo pasliktināšanos.

33

Turpinot – ir jānorāda, ka atbilstoši Direktīvas 2000/60 1. panta a) punktam tās mērķis ir nodrošināt iekšējo virszemes ūdeņu, pārejas ūdeņu, piekrastes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzību, kas novērš turpmāku ūdens ekosistēmu stāvokļa pasliktināšanos, aizsargā un nostiprina to, kā arī aizsargā sauszemes ekosistēmas un mitrzemes, kas tieši atkarīgas no ūdens ekosistēmām, ciktāl tas attiecas uz to atkarību no ūdens. Tāpat šīs direktīvas 32. apsvērumā ir norāde uz “prasību” novērst turpmāku ūdens stāvokļa pasliktināšanos.

34

Turklāt Tiesa ir spriedusi, ka Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punktā ir noteikti divi atsevišķi, kaut arī cieši saistīti mērķi. Pirmkārt, saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu dalībvalstis īsteno vajadzīgos pasākumus, lai novērstu virszemes ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos (pienākums novērst pasliktināšanos). Otrkārt, atbilstoši 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) un iii) punktam dalībvalstis aizsargā, stiprina un atjauno visus virszemes ūdens objektus, lai panāktu labu stāvokli vēlākais 2015. gada beigās (uzlabošanas pienākums) (spriedums, 2020. gada 28. maijs, Land Nordrhein‑Westfalen, C‑535/18, EU:C:2020:391, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Tādējādi pienākumam novērst ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos Savienības likumdevējs ir noteicis autonomu statusu un tas neaprobežojas vienīgi ar instrumentu, kas paredzēts ūdens objektu stāvokļa uzlabošanas pienākuma īstenošanai (spriedums, 2015. gada 1. jūlijs, Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, C‑461/13, EU:C:2015:433, 49. punkts).

36

Saistībā ar pienākumu novērst pasliktināšanos Tiesa turklāt ir norādījusi, ka tad, ja vien nav piemērojama atkāpe, ir jāizvairās no jebkuras virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanās (spriedums, 2016. gada 4. maijs, Komisija/Austrija, C‑346/14, EU:C:2016:322, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Konkrētāk, Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka saistībā ar kritērijiem, kas ļauj izdarīt secinājumu par ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos, no Direktīvas 2000/60 4. panta uzbūves un it īpaši no tā 6. un 7. punkta izriet, ka ūdensobjekta stāvokļa pasliktināšanās, pat pārejoša, ir atļauta, tikai ievērojot ļoti stingrus nosacījumus, un ka līdz ar to slieksnim, kuru pārsniedzot konstatē pienākuma novērst ūdensobjekta stāvokļa pasliktināšanos pārkāpumu, ir jābūt tik zemam, cik vien iespējams (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 1. jūlijsBund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, C‑461/13, EU:C:2015:433, 67. punkts, kā arī 2021. gada 24. jūnijs, Komisija/Spānija (Donjanas dabas teritorijas noplicināšanās), C‑559/19, EU:C:2021:512, 48. punkts).

38

Visbeidzot, šajā kontekstā ir jāatgādina, ka Direktīva 2000/60 tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 175. panta 1. punktu (tagad LESD 192. panta 1. punkts). Šajā ziņā šīs direktīvas preambulas 11. apsvērumā ir atgādināts – kā ir norādīts EKL 174. pantā (tagad LESD 191. pants), Savienības politika attiecībā uz vidi palīdz sasniegt mērķus saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, kā arī apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus, un tā jābalsta uz piesardzības un preventīvās darbības principu, uz principu, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un uz principu, ka maksā piesārņotājs.

39

Gan šādi atgādinātie mērķi un principi, gan Direktīvas 2000/60 galīgais mērķis nodrošināt visu Savienības virszemes ūdeņu vismaz “labu stāvokli” un to saglabāt, kā tas norādīts direktīvas 26. apsvērumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 1. jūlijs, Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, C‑461/13, EU:C:2015:433, 37. punkts), savukārt apstiprina interpretāciju, atbilstoši kurai, ievērojot minētās direktīvas 4. panta 6. un 7. punktu un neierobežojot šī panta 8. punktu, jebkura ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanās, pat īslaicīga vai pārejoša un īstermiņa, ir jānovērš, ņemot vērā negatīvo ietekmi uz vidi vai cilvēku veselību, kas varētu rasties.

40

Protams, praksē, ņemot vērā Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.3.4. punktā paredzēto monitoringa biežumu, var gadīties, ka, veicot šīs direktīvas 8. pantā prasīto virszemes ūdeņu stāvokļa monitoringu, netiek konstatēta kāda kvalitātes faktora pagaidu pasliktināšanās šī sprieduma 27. punktā atgādinātajā izpratnē.

41

Tomēr, kā secinājumu 51. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, šāda ar analīzi, uzraudzību un iespējamu konstatāciju saistīta monitoringa biežums – kas atkarībā no konkrētā gadījuma var ilgt no viena mēneša līdz sešiem gadiem – nevar tikt uzskatīts par būtisku kritēriju, lai novērtētu virszemes ūdens objekta stāvokļa iespējamu pasliktināšanos ex ante monitoringā, kas minēts šī sprieduma 26. punktā. Tādas interpretācijas pieņemšana, saskaņā ar kuru virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanās paredzamais ilgums, kas tādējādi skaitāms mēnešos vai gados, nav pretrunā šīs direktīvas 4. panta 1. punktā paredzētajam pienākumam novērst pasliktināšanos un ka līdz ar to projekts, kas var izraisīt šādu pasliktināšanos, var tikt atļauts, ja nav izpildīti minētās direktīvas 4. panta 7. punktā paredzētie nosacījumi, proti, neveicot nekādu monitoringu, būtu acīmredzami nesaderīga ar šī sprieduma 38. un 39. punktā norādīto.

42

Turpretim – pretēji tam, ko apgalvo Francijas valdība, – interpretācija, saskaņā ar kuru pienākums novērst virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos attiecas arī uz īslaicīgu pasliktināšanos īsākā laikposmā bez sekām ilgtermiņā, neatņem Direktīvas 2000/60 4. panta noteikumiem saskaņotību. Proti, kā jebkurš cits projekts, kurš var izraisīt virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos, projekts, kurš var izraisīt īslaicīgu pasliktināšanos īsākā laikposmā bez sekām ilgtermiņā, principā var saņemt atļauju uz šīs direktīvas 4. panta 7. punkta pamata.

43

Šādā kontekstā un saistībā tostarp ar projektiem, kuru mērķis ir aizsargāt vai pat uzlabot virszemes ūdens objektu stāvokli, piemēram, “atjaunošanas” projektiem, uz kuriem atsaucas Francijas valdība, tādējādi it īpaši šķiet, ka a priori šādi projekti atbilst sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm vai ka ieguvumi videi un sabiedrībai, kas ir saistīti ar Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punktā norādīto mērķu sasniegšanu, šādos projektos būs mazāki nekā no tiem izrietošais labums cilvēku veselībai, cilvēku drošības saglabāšanai vai noturīgai attīstībai, kā tas prasīts šīs direktīvas 4. panta 7. punkta c) apakšpunktā.

44

Par Direktīvas 2000/60 4. panta 7. punkta b) apakšpunktā paredzēto nosacījumu, atbilstoši kuram “šādu pārveidojumu vai izmaiņu iemesli ir īpaši [jāizklāsta] un [jāizskaidro] upes baseina apsaimniekošanas plānā, kas paredzēts [šīs direktīvas] 13. pantā, un mērķus pārskata reizi sešos gados”, no Tiesas judikatūras (spriedums, 2016. gada 4. maijs, Komisija/Austrija, C‑346/14, EU:C:2016:322, 66. un 68. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra) un minētās direktīvas VII pielikuma A daļas 5. punkta izriet, ka tas var tik uzskatīts par izpildītu, ja attiecīgā projekta pamatā esošie iemesli atļaujas piešķiršanas dienā ir norādīti tikai atļaujas piešķiršanas lēmumā.

45

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz abiem uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka Direktīvas 2000/60 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm, kad tās novērtē konkrētas programmas vai projekta saderību ar mērķi novērst ūdens kvalitātes pasliktināšanos, nav atļauts neņemt vērā īslaicīgu ietekmi uz to īsākā laikposmā bez sekām ilgtermiņā, ja vien nav acīmredzams, ka šāda ietekme uz attiecīgo ūdens objektu stāvokli pēc būtības ir tikai neliela un ka šī ietekme nevar izraisīt tā “pasliktināšanos” minētās tiesību normas izpratnē. Ja programmas vai projekta atļaujas piešķiršanas procedūrā kompetentās valsts iestādes noteic, ka programma vai projekts var izraisīt šādu pasliktināšanos, šo programmu vai projektu, pat ja pasliktināšanās ir īslaicīga, var atļaut tikai tad, ja ir izpildīti minētās direktīvas 4. panta 7. punktā paredzētie nosacījumi.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm, kad tās novērtē konkrētas programmas vai projekta saderību ar mērķi novērst ūdens kvalitātes pasliktināšanos, nav atļauts neņemt vērā īslaicīgu ietekmi uz to īsākā laikposmā bez sekām ilgtermiņā, ja vien nav acīmredzams, ka šāda ietekme uz attiecīgo ūdens objektu stāvokli pēc būtības ir tikai neliela un ka šī ietekme nevar izraisīt tā “pasliktināšanos” minētās tiesību normas izpratnē. Ja programmas vai projekta atļaujas piešķiršanas procedūrā kompetentās valsts iestādes noteic, ka programma vai projekts var izraisīt šādu pasliktināšanos, šo programmu vai projektu, pat ja pasliktināšanās ir īslaicīga, var atļaut tikai tad, ja ir izpildīti minētās direktīvas 4. panta 7. punktā paredzētie nosacījumi.