(1)

Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001 (2) ir vairākas reizes būtiski grozīta (3). Skaidrības un praktisku apsvērumu dēļ minētā regula būtu jākodificē.

(2)

Šī regula paredz pilnīgu saskaņošanu attiecībā uz trešām valstīm, uz kuru valstspiederīgajiem attiecas prasība, ka viņiem jābūt vīzai, lai šķērsotu dalībvalstu ārējās robežas (minēta arī kā “vīzas prasība”), kā arī tām trešām valstīm, kuru valstspiederīgie no minētās prasības ir atbrīvoti.

(3)

Trešās valstis, kuru valstspiederīgie piemēro vīzas prasību, un trešās valstis, uz kuru valstspiederīgajiem šī prasība neattiecas, būtu jānosaka, pamatojoties uz rūpīgu dažādu kritēriju novērtējumu katrā atsevišķā gadījumā. Minētā novērtēšana būtu jāveic periodiski, un tās rezultātā varētu izstrādāt leģislatīvo aktu priekšlikumus, lai grozītu šīs regulas I pielikumu, kurā uzskaitītas tās trešās valstis, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām un šīs regulas II pielikumu, kurā uzskaitītas tās trešās valstis, kuru valstspiederīgie ir atbrīvoti no vīzas prasības, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ja uzturēšanās nav ilgāka par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā, neatkarīgi no iespējamības veikt minētajos pielikumos grozījumus saistībā ar konkrētu valsti īpašos apstākļos, piemēram, vīzu režīma atcelšanas procesa rezultātā vai kā galīgas sekas atbrīvojuma no vīzas prasības pagaidu apturēšanai.

(4)

I un II pielikumā ietverto trešo valstu sarakstu saturam būtu jāatbilst un būtu jāturpina atbilst kritērijiem, kas izklāstīti šajā regulā. Norādes uz trešām valstīm, kurās attiecībā uz minētajiem kritērijiem situācija ir mainījusies, būtu jāpārceļ no viena pielikuma uz otru.

(5)

I un II pielikumā būtu jāatspoguļo starptautisko tiesību attīstība, kas ietver izmaiņas dažu valstu vai teritoriālo vienību statusā vai nosaukumā.

(6)

Atbilstīgi Līgumam par Eiropas Ekonomikas zonu (4) vīzas prasība neattiecas uz Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas valstspiederīgajiem, tāpēc minētās valstis nebūtu jāiekļauj sarakstā II pielikumā.

(7)

Tā kā Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu kustību (5) paredz Šveices un dalībvalstu valstspiederīgo brīvu kustību bez vīzām, Šveice nebūtu jāiekļauj sarakstā II pielikumā.

(8)

Attiecībā uz atzītiem bēgļiem un bezvalstniekiem, neskarot saistības, kas izriet no starptautiskiem līgumiem, ko parakstījušas dalībvalstis, un jo īpaši saistības, kas izriet no Strasbūrā 1959. gada 20. aprīlī parakstītā Eiropas Padomes Eiropas līguma par bēgļu vīzu atcelšanu, lēmums par vīzas prasību vai atbrīvojumu ir jāpieņem pēc tās trešās valsts, kur šīs personas dzīvo un kura izdevusi viņu ceļošanas dokumentus. Tomēr, ņemot vērā atšķirības valsts tiesību aktos, kas piemērojami atzītiem bēgļiem un bezvalstniekiem, dalībvalstīm būtu jābūt iespējai noteikt, vai minēto kategoriju personas būtu jāatbrīvo no prasības gadījumā, kad trešā valsts, kur šīs personas dzīvo un kura izdevusi viņu ceļošanas dokumentus, ir trešā valsts, kuras valstspiederīgie ir atbrīvoti no vīzas prasības.

(9)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1931/2006 (6) atbrīvojums no vīzas prasības būtu jānosaka attiecībā uz vietējās pierobežas satiksmes atļaujas turētājiem.

(10)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt atbrīvojumu no vīzas prasības dažiem tādu pasu turētājiem, kuras nav parastās pases.

(11)

Īpašos gadījumos, kad speciāli vīzu noteikumi ir pamatoti, dalībvalstīm būtu jābūt iespējai dažu kategoriju personas atbrīvot no vīzas prasības vai attiecināt minēto prasību uz šīm personām, jo īpaši saskaņā ar starptautiskām tiesībām vai tradīciju.

(12)

Dalībvalstīm būtu jābūt iespējai atbrīvot no vīzas prasības atzītus bēgļus, visus bezvalstniekus – gan tos, uz ko attiecas Apvienoto Nāciju Organizācijas 1954. gada 28. septembra Konvencija par bezvalstnieka statusu, gan tos, uz kuriem tā neattiecas –, kā arī skolēnus, kas piedalās skolēnu ekskursijās, ja minēto kategoriju personas pastāvīgi dzīvo kādā no trešām valstīm, kas ir iekļautas sarakstā šīs regulas II pielikumā.

(13)

Režīmam, kas paredz atbrīvojumus no vīzas prasības, būtu pilnībā jāatspoguļo pašreizējā prakse. Dažas dalībvalstis no vīzas prasības atbrīvo to trešo valstu valstspiederīgos, kas ir iekļautas trešo valstu sarakstā, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, un kas ir bruņoto spēku personāls, kas ceļo saistībā ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) vai programmas “Partnerattiecības mieram” darbību. Juridiskās noteiktības labad minētajiem atbrīvojumiem, kuru pamatā ir starptautiskas saistības ārpus Savienības tiesībām, vajadzētu būt norādītiem šajā regulā.

(14)

Pilnīga vīzu savstarpējība ir mērķis, kuru Savienībai būtu jācenšas sasniegt, rīkojoties proaktīvi attiecībās ar trešām valstīm, tādējādi dodot ieguldījumu Savienības ārējās politikas ticamības un konsekvences uzlabošanā.

(15)

Ir jāparedz Savienības mehānisms, kas ļauj īstenot savstarpības principu gadījumā, kad viena no trešajām valstīm, kas ir iekļauta sarakstā II pielikumā, nolemj vīzas prasību attiecināt uz vienas vai vairāku dalībvalstu valstspiederīgajiem. Minētajam mehānismam būtu jāparedz Savienības reakcija kā solidaritātes akts, ja šāda trešā valsts piemēro vīzas prasību vismaz vienas dalībvalsts valstspiederīgajiem.

(16)

Pēc tam, kad saņemts kādas dalībvalsts paziņojums par to, ka kāda no trešām valstīm, kuras ir iekļautas sarakstā II pielikumā, piemēro vīzas prasību minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem, visām dalībvalstīm būtu jāreaģē kopīgi, tādējādi nodrošinot Savienības reakciju situācijā, kura ietekmē Savienību kopumā un kurā tās valstspiederīgos pakļauj atšķirīgai attieksmei.

(17)

Lai nodrošinātu pienācīgu Eiropas Parlamenta un Padomes iesaisti savstarpības mehānisma piemērošanas otrajā posmā, ņemot vērā atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanas visiem to trešo valsts valstspiederīgajiem, kuras ir iekļautas sarakstā II pielikumā, ārkārtīgi augsto politisko jutīgumu un tās horizontālo ietekmi uz dalībvalstīm, asociētajām Šengenas valstīm un pašu Savienību, jo īpaši attiecībā uz to ārējām attiecībām un Šengenas zonas vispārējo darbību, būtu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus attiecībā uz dažiem savstarpības mehānisma elementiem. Piešķirot šādas pilnvaras Komisijai, tiek ņemta vērā vajadzība rīkot politiskas diskusijas par Savienības politiku attiecībā uz vīzām Šengenas zonā. Tas arī atspoguļo vajadzību nodrošināt pietiekamu pārredzamību un juridisko noteiktību, piemērojot savstarpības mehānismu visiem attiecīgās trešās valsts valstspiederīgajiem, jo īpaši veicot atbilstīgu pagaidu grozījumu šīs regulas II pielikumā. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (7). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(18)

Ar šo regulu būtu jāparedz mehānisms, lai uz laiku apturētu atbrīvojumu no vīzas prasības attiecībā uz trešo valsti, kas iekļauta sarakstā II pielikumā (“apturēšanas mehānisms”), kuru piemēro ārkārtas situācijā, kad nepieciešams steidzami reaģēt, lai atrisinātu problēmas, ar ko saskaras vismaz viena dalībvalsts, un ņemot vērā ārkārtas situācijas vispārējo ietekmi uz Savienību kopumā.

(19)

Lai nodrošinātu apturēšanas mehānisma un dažu savstarpības mehānisma noteikumu efektīvu piemērošanu un, jo īpaši, lai varētu atbilstīgi ņemt vērā visus attiecīgos faktorus un šo mehānismu piemērošanas iespējamo ietekmi, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz to attiecīgās trešās valsts pilsoņu kategoriju noteikšanu, kuriem uz laiku būtu jāaptur atbrīvojums no vīzas prasības saistībā ar savstarpības mehānismu, un atbilstīgu minētās apturēšanas ilgumu, kā arī attiecībā uz apturēšanas mehānismu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (8). Šādu īstenošanas aktu pieņemšanai būtu jāizmanto pārbaudes procedūra.

(20)

Ir jānovērš un jāapkaro jebkura ļaunprātīga izmantošana, ko rada atbrīvojums no vīzas prasības īstermiņa apmeklējumiem trešās valsts valstspiederīgajiem, ja viņi rada apdraudējumu attiecīgās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai (“ordre public”) un iekšējai drošībai.

(21)

Apturēšanas mehānismam būtu jāparedz iespēja dalībvalstīm paziņot par apstākļiem, kuru rezultātā nepieciešama iespējama apturēšana, un Komisijai aktivizēt apturēšanas mehānismu pēc savas iniciatīvas.

(22)

Jo īpaši apturēšanas mehānisma izmantošana būtu jāatvieglina, paredzot īsus atsauces periodus un termiņus, kas pieļautu ātru procedūru, un apturēšanas iespējamos pamatojumos būtu jāiekļauj samazinātu sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā, kā arī būtisku apdraudējuma dalībvalstu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai pieaugumu. Minētajai samazinātajai sadarbībai būtu jāaptver atpakaļuzņemšanas pieteikumu noraidīšanas līmeņa būtisks palielinājums, tostarp tādu, ko dalībvalsts iesniegusi par trešās valsts pilsoņiem, kuri tranzītā šķērsojuši attiecīgo trešo valsti, gadījumos, kad atpakaļuzņemšanas nolīgumā, kas noslēgts starp Savienību vai dalībvalsti un minēto trešo valsti, ir paredzēts šāds atpakaļuzņemšanas pienākums. Komisijai vajadzētu būt arī iespējai aktivizēt apturēšanas mehānismu gadījumā, kad trešā valsts nesadarbojas atpakaļuzņemšanas jomā, jo īpaši gadījumā, kad starp attiecīgo trešo valsti un Savienību ir noslēgts atpakaļuzņemšanas nolīgums.

(23)

Apturēšanas mehānisma nolūkos par būtisku palielinājumu liecina palielinājums, kas pārsniedz 50 % robežlielumu. Par to varētu liecināt arī mazāks palielinājums, ja Komisija uzskatītui, ka tāds ir piemērojams konkrētajā gadījumā, par ko paziņojusi attiecīgā dalībvalsts.

(24)

Apturēšanas mehānisma nolūkos par zemu atzīšanas līmeni liecina tas, ka patvēruma pieteikumu atzīšanas līmenis ir apmēram 3 vai 4 %. Par to varētu liecināt arī augstāks atzīšanas līmenis, ja Komisija uzskatītui, ka tāds ir piemērojams konkrētajā gadījumā, par ko paziņojusi attiecīgā dalībvalsts.

(25)

Ir jānovērš un jāapkaro visi gadījumi, kad ļaunprātīgi izmanto atbrīvojumu no vīzas prasības, kā rezultātā pieaug migrācijas spiediens, kas izriet, piemēram, no nepamatotu patvēruma pieteikumu skaita palielināšanās, un arī tad, ja tas noved pie nepamatotiem pieteikumiem uzturēšanās atļaujas saņemšanai.

(26)

Lai nodrošinātu, ka laika gaitā turpina pildīt konkrētās prasības, kuras tika izmantotas, lai novērtētu, vai atbrīvojums no vīzas prasības, kas piešķirts vīzu režīma liberalizācijas dialoga veiksmīgas noslēgšanas rezultātā, ir atbilstīgs, Komisijai būtu jāpārrauga situācija attiecīgajās trešās valstīs. Komisijai īpaša uzmanība būtu jāpievērš stāvoklim cilvēktiesību jomā attiecīgajās trešās valstīs.

(27)

Komisijai regulāri, vismaz reizi gadā, būtu jāsniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei septiņu gadu laikposmā pēc vīzu režīma liberalizācijas stāšanās spēkā attiecībā uz konkrēto trešo valsti un turpmāk, kad vien Komisija to uzskata par nepieciešamu vai kad Eiropas Parlaments vai Padome to pieprasa.

(28)

Pirms jebkura lēmuma pieņemšanas par trešās valsts pilsoņu atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanu uz laiku Komisijai būtu jāņem vērā cilvēktiesību stāvoklis minētajā trešā valstī un atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanas iespējamā ietekme uz minēto stāvokli.

(29)

Atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanai ar īstenošanas aktu būtu jāaptver attiecīgās trešās valsts pilsoņu konkrētas kategorijas, atsaucoties uz attiecīgajiem ceļošanas dokumentu veidiem un – vajadzības gadījumā – uz papildu kritērijiem, piemēram, personas, kas uz dalībvalstu teritoriju ceļo pirmo reizi. Ar īstenošanas aktu būtu jānosaka to pilsoņu kategorijas, attiecībā uz kurām apturēšana būtu jāpiemēro, ņemot vērā konkrētos apstākļus, par ko informējusi viena vai vairākas dalībvalstis vai ziņojusi Komisija, un proporcionalitātes principu.

(30)

Lai nodrošinātu pienācīgu Eiropas Parlamenta un Padomes iesaisti apturēšanas mehānisma ieviešanā, ņemot vērā to, ka apturēt atbrīvojumu no vīzas prasības visiem trešās valsts pilsoņiem, kas iekļauta sarakstā šīs regulas II pielikumā, ir politiski sensitīvs jautājums, un šīs apturēšanas horizontālo ietekmi uz dalībvalstīm un pašu Savienību, jo īpaši uz to ārējām attiecībām un vispārējo Šengenas zonas darbību, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai attiecībā uz attiecīgo trešo valstu pilsoņiem uz laiku apturētu atbrīvojumu no vīzas prasības. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu. Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(31)

Lai nodrošinātu atklātu vīzu režīma pārvaldību un attiecīgo personu informētību, dalībvalstīm ir pienākums paziņot Komisijai un pārējām dalībvalstīm pasākumus, ko tās pieņem atbilstoši šai regulai. Šo pašu iemeslu dēļ minētā informācija ir arī jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(32)

Nosacījumiem, kas reglamentē ieceļošanu dalībvalstu teritorijā vai vīzu izdošanu, nebūtu jāiespaido noteikumi, kas regulē ceļošanas dokumentu derīguma atzīšanu.

(33)

Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kas izklāstīts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā, regula, ar kuru tiek uzskaitītas trešās valstis, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī tās trešās valstis, kuru valstspiederīgie ir atbrīvoti no šīs prasības, ir ļoti vajadzīgs un piemērots pasākums, lai nodrošinātu kopīgās vīzu politikas efektīvu darbību.

(34)

Šai regulai nebūtu jāskar starptautisku nolīgumu piemērošana, kurus Eiropas Kopiena noslēgusi pirms Regulas (EK) Nr. 539/2001 stāšanās spēkā, kuri rada nepieciešamību atkāpties no kopīgās vīzu politikas, vienlaikus ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru.

(35)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (9), šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK (10) 1. panta B punktā.

(36)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (11), šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B un C punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/146/EK (12) 3. pantu.

(37)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (13), šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B un C punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2011/350/ES (14) 3. pantu.

(38)

Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (15); tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Apvienotajai Karalistei šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(39)

Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (16); tādēļ Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Īrijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro,