2.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 296/126

—

ņemot vērā 2008. gada 17. janvāra rezolūciju par situāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā un izvarošanu kā kara noziegumu (1),

—

ņemot vērā 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (2),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par desmito gadadienu ANO Drošības padomes Rezolūcijai Nr. 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību (3),

—

ņemot vērā 2011. gada 17. februāra rezolūciju par stāvokli Ēģiptē (4),

—

ņemot vērā 2011. gada 10. marta rezolūciju par dienvidu kaimiņvalstīm un jo īpaši Lībiju (5),

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Catherine Ashton2010. gada 25. novembra deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par Starptautisko vardarbības pret sievietēm izskaušanas dienu,

—

ņemot vērā PV/AP Catherine Ashton2011. gada 8. marta deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par Starptautisko sieviešu dienu,

—

ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1325 (2000) un Nr. 1820 (2008) par sievietēm, mieru un drošību un ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1888 (2009) par seksuālo vardarbību pret sievietēm un bērniem bruņoto konfliktu situācijās,

—

ņemot vērā to, ka 2010. gada martā tika iecelts ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis jautājumos par seksuālo vardarbību bruņotos konfliktos un izveidota jauna ANO struktūrvienība dzimumu jautājumos (ANO sievietes),

—

ņemot vērā ES pamatnostādnes attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm, kā arī ES pamatnostādnes attiecībā uz bērniem un bruņotiem konfliktiem,

—

ņemot vērā ANO 1984. gada 10. decembra Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem un ANO Ģenerālās asamblejas 1974. gada 14. decembra deklarāciju Nr. 3318 par Sieviešu un bērnu aizsardzību ārkārtas un bruņotu konfliktu situācijās un it īpaši tā 4. punktu, kurā ir pieprasīts veikt efektīvus pasākumus pret sieviešu vajāšanu, spīdzināšanu, vardarbību un pazemojošu attieksmi pret viņām,

—

ņemot vērā ANO juridisko instrumentu noteikumus cilvēktiesību jomā, it īpaši tos, kas attiecas uz sieviešu tiesībām, piemēram, ANO Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju par cīņu ar cilvēktirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses, Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu, Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu un 1951. gada Konvenciju par bēgļa statusu un ņemot vērā neizraidīšanas principu,

—

ņemot vērā citus ANO dokumentus par vardarbību pret sievietēm, piemēram, Pasaules Cilvēktiesību konferencē 1993. gada 25. jūnijā pieņemto Vīnes deklarāciju un rīcības programmu (A/CONF. 157/23) un 1993. gada 20. decembra Deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (A/RES/48/104),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1997. gada 12. decembra rezolūciju “Noziedzības novēršana un krimināltiesiski pasākumi pret sievietēm vērstas vardarbības izskaušanai” (A/RES/52/86), 2002. gada 18. decembra rezolūciju “Goda aizstāvēšanas vārdā pastrādātu noziegumu pret sievietēm izskaušana” (A/RES/57/179) un 2003. gada 22. decembra rezolūciju “Vardarbības pret sievietēm ģimenē izskaušana” (A/RES/58/147),

—

ņemot vērā Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē 1995. gada 15. septembrī pieņemto Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kā arī Parlamenta 2000. gada 18. maija rezolūciju par Pekinā pieņemtās rīcības platformas pasākumu izpildi (6), 2005. gada 10. marta rezolūciju par Ceturto pasaules sieviešu konferenci — rīcības platformas (Pekina + 10) lēmumu izpildes kontrole (7) un 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Pekinu + 15 — ANO rīcības platforma dzimumu līdztiesībai (8),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada 19. decembra rezolūciju “Centienu pastiprināšana, lai izskaustu jebkāda veida vardarbību pret sievietēm” (A/RES/61/143) un ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 un 1820 par sievietēm, mieru un drošību,

—

ņemot vērā 1998. gadā pieņemtos Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtus un jo īpaši to 7. un 8. pantu, kuros ir noteikts, ka izvarošana, seksuāla verdzība, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība, piespiedu sterilizācija vai jebkura cita veida seksuālā vardarbība ir noziegums pret cilvēci, un definēti kara noziegumi un šie noziegumi pielīdzināti spīdzināšanai un smagiem kara noziegumiem neatkarīgi no tā, vai šie noziegumi tiek veikti starptautisku vai iekšēju konfliktu laikā un vai tas notiek sistemātiski vai nē,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā sievietes aktīvi piedalījās sacelšanās kustībās Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, lai panāktu lielāku demokrātiju un iegūtu vairāk tiesību un brīvības;

B.

tā kā Lībijā un Ēģiptē pie varas esošo režīmu pārstāvji šo revolūciju apspiešanā izmantoja seksuālus uzbrukumus, vēršoties tieši pret sievietēm un it īpaši — padarot viņas neaizsargātas;

C.

tā kā seksuālā vardarbība, šķiet, tiek sistemātiski izmantota sieviešu iebiedēšanai un pazemošanai, tostarp bēgļu nometnēs, un tā kā pašreizējais varas vakuums var novest pie situācijas pasliktināšanās sieviešu un meiteņu tiesību jomā;

D.

tā kā Lībijas iedzīvotāja Iman al-Obeidi, kura Tripoles viesnīcā žurnālistiem stāstīja, ka karavīri viņu grupveidā izvarojuši un prettiesiski izturējušies, un tā kā 2011. gada 26. martā viņu ieslodzīja nezināmā vietā, patlaban tiek apsūdzēta neslavas celšanā pret vīriešiem, kurus viņa apsūdzējusi izvarošanā;

E.

tā kā Ēģiptē protesta kustības dalībnieces apgalvo, ka militārpersonas veikušas jaunavības pārbaudes pēc tam, kad 2011. gada 9. martā sievietes tika aplenktas Tahrira laukumā un tad spīdzinātas un izvarotas, savukārt jaunavības pārbaudes veica un fotografēja karavīru klātbūtnē; tā kā dažas Ēģiptes sievietes tiks tiesātas kara tiesā par to, ka viņas nav izturējušas jaunavības pārbaudes, un dažām ir draudēts ar apsūdzībām prostitūcijā;

F.

tā kā daļa no plaša mēroga un sistemātiska izvarošanas un seksuālas verdzības noziegumiem ir atzīta Ženēvas Konvencijā kā noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi, kuru izdarītāji būtu jātiesā Starptautiskajā Krimināltiesā; tā kā izvarošana tagad arī ir atzīta par vienu no genocīda noziegumiem, ja tā veikta ar mērķi pilnīgi vai daļēji iznīcināt konkrētu cilvēku grupu; tā kā ES ir jāatbalsta centieni izbeigt to noziedznieku nesodāmību, kuri vainojami seksuālajā vardarbībā pret sievietēm un bērniem;

G.

tā kā ir gūts apstiprinājums tam, ka bruņoti konflikti sievietes ietekmē nesamērīgi vairāk un īpašā veidā; tā kā būtu jāstiprina sieviešu loma miera nodibināšanā un konfliktu novēršanā un kara situācijā un konfliktu reģionos nonākušās sievietes un bērni jāaizsargā labāk, izmantojot dalību, profilaksi un aizsardzību;

H.

tā kā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1820, 1888, 1889 un1325 īstenošana ir visu ANO dalībvalstu — gan konfliktos cietušo valstu, gan atbalsta sniedzēju valstu, gan arī citu valstu — kopīgas rūpes un pienākums; tā kā šajā sakarībā uzmanība ir jāpievērš ES pamatnostādņu par vardarbību pret sievietēm un meitenēm un ES pamatnostādņu par bērniem bruņotos konfliktos un par cīņu pret bērnu visa veida diskrimināciju pieņemšanai 2008. gada decembrī, kas ir skaidrs politisks rādītājs, ka šie jautājumi ir ES prioritāte,

1.

aicina Komisiju un dalībvalstu valdības stingri nosodīt seksuālo vardarbību, sieviešu iebiedēšanu un vēršanos pret viņām Lībijā un Ēģiptē;

2.

kategoriski nosoda jaunavības piespiedu pārbaudes, ko Ēģiptes armija veic attiecībā uz Tahrira laukumā aizturētajām protestējošām sievietēm, un uzskata šādu praksi par nepieņemamu, jo tā ir pielīdzināma spīdzināšanai; aicina Ēģiptes Augstāko militāro padomi nekavējoties veikt pasākumus, lai izbeigtu šo pazemojošo izturēšanos un nodrošinātu visu drošības un armijas spēku konkrētu apmācību par to, ka spīdzināšana un cita veida nepieļaujama izturēšanās, tostarp piespiedu jaunavības pārbaudes, turpmāk vairs nedrīkst tikt pieļauta un tiks pilnībā izmeklēta;

3.

aicina Ēģiptes iestādes steidzami veikt visu nepieciešamo, lai novērstu spīdzināšanu un izmeklētu visus gadījumus, kad tiek ļaunprātīgi izmantoti miermīlīgie demonstrētāji, un izbeigtu civiliedzīvotāju vajāšanu militārajās tiesās; ir īpaši nobažījies par cilvēktiesību organizāciju informāciju, ka militārie tribunāli ir likuši arestēt un notiesājuši nepilngadīgas personas;

4.

iesaka veikt neatkarīgu izmeklēšanu, lai vainīgos sauktu pie atbildības, īpašu uzmanību pievēršot Romas Starptautiskās Krimināltiesas statūtos minētajiem noziegumiem, kurus ir izdarījis Muammar Gaddafi režīms; uzskata, ka vainīgās personas ir jātiesā un ka sievietes, kas ziņoja par šādu ļaunprātīgu rīcību, ir jāpasargā no represijām;

5.

uzsver, ka ikvienam būtu jābūt iespējai paust viedokli par savas valsts demokrātisko nākotni, netiekot apcietinātam, spīdzinātam vai pakļautam pazemojošai vai diskriminējošai attieksmei;

6.

pauž stingru pārliecību, ka Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos notiekošajām pārmaiņām ir jāsekmē sieviešu diskriminācijas izbeigšana un viņu pilntiesīga līdzdalība sabiedrības dzīvē, kāda ir vīriešiem, saskaņā ar ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW);

7.

uzsver, ka šo valstu sabiedrības jaunajās demokrātiskajās un juridiskajās struktūrās ir jānodrošina sieviešu vispārējo tiesību aizsardzība;

8.

uzsver, ka būtu jāatzīst sieviešu loma revolucionārajās norisēs un demokratizācijas procesos, vienlaikus uzsverot īpašos draudus, ar kuriem viņas saskaras, un vajadzību sekmēt un aizstāvēt viņu tiesības;

9.

aicina ES dalībvalstis aktīvi un ilgstoši — gan politiski, gan finansiāli — veicināt ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 pilnīgu īstenošanu un šajā rezolūcijā paredzēto kontroles institūciju un mehānismu izveidi Eiropas līmenī, savukārt ANO — nodrošināt rezolūcijas īstenošanu visos starptautiskajos līmeņos;

10.

uzsver nepieciešamību, demokratizācijas procesu kontekstā īstenojot Eiropas Kaimiņattiecību politikas (EKP) pasākumus, cilvēktiesību apsvērumus uzskatīt par galvenajiem un uzsver vajadzību darīt zināmu ES pieredzi, kas gūta, īstenojot līdztiesības politiku un cīnoties pret dzimuma vardarbību;

11.

uzsver, ka ir jāīsteno vīriešu un sieviešu līdztiesības princips un jāatbalsta īpaši pasākumi, lai izstrādātu efektīvu un sistemātisku līdztiesības īstenošanas pieeju EKP valstīs; mudina valdības un pilsonisko sabiedrību uzlabot sieviešu sociālo integrāciju, tostarp cīņu pret analfabētismu un nodarbinātības un finansiālās neatkarības veicināšanu, lai nodrošinātu viņu ievērojamu klātbūtni visos līmeņos; uzsver, ka līdztiesībai ir jākļūst par pilnvērtīgu demokratizācijas procesa sastāvdaļu, ka papildus tam sieviešu un meiteņu izglītošanai ir jākļūst par prioritāti un ka izglītojot ir jāvairo izpratne par viņu tiesībām;

12.

aicina PV/AP, Eiropas Ārējās darbības dienestu un Komisiju sarunās ar EKP dienvidu valstīm priekšplānā izvirzīt ES politiskās prioritātes attiecībā uz nāvessoda atcelšanu, cilvēktiesību, tostarp sieviešu cilvēktiesību, ievērošanu un pamatbrīvību ievērošanu, kā arī vairāku starptautisko tiesisko aktu, tostarp Romas Starptautiskās Krimināltiesas statūtu un 1951. gada Konvencijas par bēgļa statusu, ratifikāciju;

13.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos.