2.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 296/26

—

ņemot vērā ANO juridisko instrumentu noteikumus cilvēktiesību jomā, īpaši attiecībā uz sieviešu tiesībām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un cilvēku izmantošanu prostitūcijas pakalpojumu sniegšanai, Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu, kā arī Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un neizraidīšanas principu,

—

ņemot vērā citus ANO dokumentus, kas attiecas uz vardarbību pret sievietēm, piemēram, Pasaules Cilvēktiesību konferencē 1993. gada 25. jūnijā pieņemto Vīnes deklarāciju un rīcības programmu (A/CONF. 157/23) un 1993. gada 20. decembra deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (A/RES/48/104),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1997. gada 12. decembra rezolūciju “Noziedzības apkarošana un krimināltiesiski pasākumi pret sievietēm vērstas vardarbības izskaušanai” (A/RES/52/86), 2002. gada 18. decembra rezolūciju “Goda noziegumu pret sievietēm izskaušana” (A/RES/57/179) un 2003. gada 22. decembra rezolūciju “Cīņa pret vardarbību, kurai sievietes pakļautas ģimenē” (A/RES/58/147),

—

ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos īpašo referentu ziņojumus par vardarbību pret sievietēm un ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas 11. sesijā (1992. gads) pieņemto vispārējo ieteikumu Nr. 19,

—

ņemot vērā Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē 1995. gada 15. septembrī Pekinā pieņemto Pekinas deklarāciju un rīcības platformu un Parlamenta 2000. gada 18. maija rezolūciju par Pekinā pieņemtās rīcības platformas izpildi (1), 2005. gada 10. marta rezolūciju par Ceturtās pasaules sieviešu konferences rīcības platformas lēmumu izpildes kontroli (Pekina + 10) (2) un 2010. gada 25. februāra rezolūciju “Pekina + 15 — ANO rīcības platforma dzimumu līdztiesībai” (3),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada 19. decembra rezolūciju “Par centienu pastiprināšanu, lai izskaustu jebkāda veida vardarbību pret sievietēm” (A/RES/61/143) un ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 un Nr. 1820 par sievietēm, mieru un drošību,

—

ņemot vērā darbu, ko Eiropas Padomē veic 2008. gada decembrī izveidotā ad hoc komiteja vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanas un apkarošanas jautājumos (CAHVIO), kuras uzdevums ir izstrādāt Eiropas Padomes konvenciju par šo problemātiku,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu ministru padomes (EPSCO)2010. gada 8. marta sanāksmes secinājumus par vardarbību,

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 14. decembra nostāju par projektu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas aizsardzības rīkojumu (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (5),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 21. aprīļa deklarāciju par kampaņu “Saki NĒ vardarbībai pret sievietēm” (6),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 24. marta rezolūciju par cīņu pret sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu Eiropas Savienībā (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2010.–2015. gada stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanai, ar ko tā iepazīstināja 2010. gada 21. septembrī,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7-0065/2011),

A.

tā kā vardarbību, kuras pamatā ir dzimuma faktors, nav iespējams izskaust ar vienreizēju intervences pasākumu, taču ir iespējams ievērojami mazināt šādu vardarbību un tās radītās sekas, apvienojot dažādus ar infrastruktūru saistītus, juridiskus un tiesiskus pasākumus, tiesību piemērošanu, izglītojošus pasākumus, veselības aprūpi un citas ar pakalpojumiem saistītas darbības;

B.

tā kā jēdzienam “vardarbība pret sievietēm” nav starptautiskā mērogā atzītas definīcijas, taču Apvienoto Nāciju Organizācija to definē kā jebkāda veida vardarbību, kuras pamatā ir dzimuma faktors un kuras rezultātā sievietei ir sagādātas vai, iespējams, tiks sagādātas fiziskas, seksuālas vai psiholoģiskas ciešanas vai kaitējums, tostarp arī šādu nodarījumu draudi, ietekmēšana vai patvaļīga brīvības atņemšana, neatkarīgi no tā, vai iepriekš minētais norisinās sabiedrībā vai ģimenē (8);

C.

tā kā vardarbība traumē ikvienu cilvēku — vīrieti, sievieti vai bērnu, kas no tās cietis, taču ar dzimumu saistītu vardarbību galvenokārt īsteno vīrieši, vēršot to pret sievietēm un meitenēm, un šāda vardarbība vienlaikus gan atspoguļo un pastiprina starp vīriešiem un sievietēm valdošo nevienlīdzību, gan apdraud upuru veselību, cieņu, drošību un neatkarību;

D.

tā kā ar dzimumu saistītas vardarbības pētījumos tiek lēsts, ka viena piektā līdz viena ceturtā daļa Eiropas sieviešu, būdamas pieaugušas, vismaz vienu reizi ir piedzīvojušas fizisku vardarbību, un vairāk nekā desmitā daļa sieviešu ir cietušas no seksuālas vardarbības ar spēka pielietojumu; tā kā pētījumi liecina arī par to, ka 26 % bērnu un jauniešu bērnībā piedzīvojuši fizisku vardarbību;

E.

tā kā reklāmā un pornogrāfiskos materiālos bieži vien ir attēloti dažādi ar dzimumu saistītas vardarbības veidi, tādējādi banalizējot vardarbību pret sievietēm un kavējot dzimumu līdztiesības stratēģiju īstenošanu;

F.

tā kā vīriešu vardarbība pret sievietēm ietekmē sieviešu statusu sabiedrībā, proti, sieviešu veselības stāvokli, piekļuvi nodarbinātībai un izglītībai, iesaistīšanos sabiedriskajos un kultūras pasākumos, materiālo neatkarību, līdzdalību sabiedriskajā un politiskajā dzīvē un lēmumu pieņemšanā, kā arī attiecības ar vīriešiem;

G.

tā kā bieži vien cietušās sievietes neziņo par vīriešu pastrādāto vardarbību, šādi rīkodamās sarežģītu un daudzveidīgu iemeslu dēļ, tostarp pamatojoties uz psiholoģiskiem, ekonomiskiem, sociāliem un kultūras faktoriem, taču dažkārt par iemeslu var būt arī neuzticēšanās policijai, tiesību sistēmai un sociālajiem un veselības aprūpes dienestiem;

H.

tā kā ar dzimumu saistīta vardarbība, kas galvenokārt izpaužas kā vīriešu vardarbība pret sievietēm, ir strukturāla un plaši izplatīta problēma gan Eiropā, gan visā pasaulē, kas gan upurus, gan varmākas skar neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumiem un sociālā stāvokļa, un ir saistīta ar mūsu sabiedrībai raksturīgo nevienlīdzīgo varas samēru sieviešu un vīriešu starpā;

I.

tā kā ekonomiskā spriedze bieži vien palielina vardarbības biežumu, intensitāti un bīstamību; tā kā pētījumi liecina, ka vardarbība pret sievietēm pieņemas spēkā apstākļos, kad vīrieši ekonomiskās krīzes dēļ tiek atbrīvoti no darba un zaudē īpašumu;

J.

tā kā vardarbību pret sievietēm veido dažādi cilvēktiesību pārkāpumu veidi, tostarp seksuālā izmantošana, izvarošana, vardarbība ģimenē, seksuāli uzbrukumi un uzmākšanās, prostitūcija, sieviešu un meiteņu tirdzniecība, sieviešu seksuālo un reproduktīvo tiesību pārkāpumi, vardarbība pret sievietēm darba vietā, vardarbība pret sievietēm konflikta apstākļos, vardarbība pret sievietēm cietumos vai aprūpes iestādēs, kā arī dažādas kaitīgas tradicionālas ieražas; tā kā ikviens no šiem vardarbības veidiem sievietēm un meitenēm var radīt smagas psiholoģiskas ciešanas un kaitēt vispārējam veselības stāvoklim, tostarp seksuālajai un reproduktīvajai veselībai, un dažos gadījumos izraisīt nāvi;

K.

tā kā vairākās dalībvalstīs vīriešu vardarbība pret sievietēm, kas izpaužas kā sievietes izvarošana, netiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu, par kuru paredzēta saukšana pie kriminālatbildības (9);

L.

tā kā Eiropas Savienībā netiek regulāri apkopoti salīdzināmi dati par dažādiem vardarbības veidiem pret sievietēm, un tāpēc ir grūti pilnībā apzināties šīs problēmas patiesos apjomus un rast atbilstīgus risinājumus; tā kā ir ļoti grūti apkopot ticamus datus, jo baiļu un kauna dēļ gan sievietes, gan vīrieši nelabprāt ziņo par pieredzēto attiecīgajām struktūrām;

M.

tā kā saskaņā ar pētījumiem par Eiropas Padomes dalībvalstīm ikgadējās izmaksas, kas saistītas ar vardarbību pret sievietēm, ir aptuveni EUR 33 miljardi (10);

N.

tā kā sievietes visā Eiropas Savienībā nav vienādi aizsargātas pret vīriešu vardarbību, jo dalībvalstīs pastāv atšķirīgas politiskās nostādnes un tiesību akti;

O.

tā kā pēc Lisabonas līguma pieņemšanas Eiropas Savienībai ir paplašināta kompetence jomās, kas saistītas ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, tostarp attiecībā uz krimināltiesību procesuālajām un materiālajām normām, kā arī attiecībā uz policijas iestāžu sadarbību,

P.

tā kā no vardarbības, kuras pamatā ir dzimuma faktors, cietušo sieviešu skaits ir satraucoši liels;

Q.

tā kā slikta izturēšanās pret mātēm un sievietēm grūtniecības laikā ir vēl viens no vardarbības vai ļaunprātīgas izturēšanās veidiem, no kura cieš sievietes, turklāt galvenokārt tas notiek ģimenē vai pāra attiecībās, kā arī sabiedrībā un profesionālajā vidē, izpaužoties kā atlaišana vai labprātīga aiziešana no darba un tādējādi radot diskriminējošas situācijas un depresiju;

R.

tā kā Komisijas 2010.–2015. gada stratēģijā sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanai ir uzsvērts, ka ar dzimumu saistīta vardarbība ir viena no svarīgākajām problēmām, kas jārisina, lai panāktu patiesu dzimumu līdztiesību;

S.

tā kā Komisija savulaik paziņoja, ka 2011. gadā tā iesniegs priekšlikumu stratēģijai pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanai, taču Komisijas darba programmā 2011. gadam šī stratēģija nav skaidri pieminēta,

1.

atzinīgi vērtē Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānā pausto Komisijas apņemšanos 2011.–2012. gadā sagatavot “Paziņojumu par stratēģiju, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm, vardarbību ģimenē un sieviešu dzimumorgānu kropļošanu; jāveic turpmāks darbs, izmantojot ES rīcības plānu” (11);

2.

ierosina jaunu un visaptverošu politisku pieeju cīņā pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, paredzot šādus līdzekļus:

3.

mudina dalībvalstis atzīt, ka pret sievietēm vērsta seksuāla vardarbība un izvarošana, it īpaši laulībā un oficiāli nenoformētos intīmos sakaros un/vai kuru izdarījuši vīriešu dzimuma radinieki apstākļos, kad cietusī persona nav devusi piekrišanu, ir kriminālpārkāpums, un nodrošināt, ka par šādiem pārkāpumiem automātiski tiek sākta kriminālvajāšana, un nepieļaut, ka gadījumos, kad notikusi vardarbība pret sievietēm, tostarp t.s. goda aizstāvēšanas noziegumi un sieviešu dzimumorgānu kropļošana, par likumpārkāpēja vainu mīkstinošiem apstākļiem tiktu atzītas atsauces uz kultūras un reliģiskajām paražām vai tradīcijām;

4.

atzīst, ka vardarbība pret sievietēm ir viens no visnopietnākajiem ar dzimumu saistītiem cilvēktiesību pārkāpumu veidiem, un ka vardarbība ģimenē pret citiem upuriem, piemēram, bērniem, vīriešiem un gados vecākiem cilvēkiem ir slēpta parādība, kas skar pārāk daudzas ģimenes, lai to ignorētu;

5.

uzsver, ka bērnus ļoti negatīvi ietekmē gadījumi, kad tie kļuvuši par lieciniekiem vecāku vai citu ģimenes locekļu īstenotai fiziskai, seksuālai vai psiholoģiskai vardarbībai un ļaunprātībai;

6.

gadījumos, kad bērni kļuvuši par jebkāda veida vardarbības lieciniekiem, aicina dalībvalstis gādāt par vecumam atbilstošas psihosociālas palīdzības sniegšanu, kas būtu īpaši pielāgota, lai bērni varētu tikt galā ar traumatisko pieredzi un kurā pienācīgi tiktu ņemtas vērā bērna intereses;

7.

uzsver, ka migrantes (tostarp nelegālās migrantes) un patvēruma meklētājas ir divas sieviešu apakškategorijas, kuras ir īpaši neaizsargātas pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu;

8.

uzsver, cik svarīgi ir pienācīgi apmācīt visus darbiniekus, kuri strādā ar sievietēm, kuras cietušas no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu, jo īpaši apmācot tiesību sistēmas un tiesībaizsardzības jomas pārstāvjus, tostarp policistus, tiesnešus, sociālos darbiniekus un veselības aprūpes darbiniekus;

9.

aicina Eiropas Komisiju, lai tā, izmantojot visu pieejamo kompetenci un no dalībvalstīm saņemtos datus, izstrādātu un sniegtu ikgadēju statistiku par vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, tostarp arī datus par to, cik sievietes ik gadu gājušas bojā no dzīvesbiedra vai bijušā dzīvesbiedra pastrādātās vardarbības;

10.

uzsver, ka gaidāmajā Astotajā pētniecības un tehnoloģijas attīstības pamatprogrammā kā daudznozaru pētniecības joma būtu jāiekļauj pētījumi par vardarbību pret bērniem, jauniešiem un sievietēm un, vispārīgākā līmenī — par vardarbību, kuras pamatā ir dzimuma faktors, un seksuālu vardarbību;

11.

prasa, lai Komisija apsver iespēju izveidot pret sievietēm vērstas vardarbības novērošanas centru, šajā nolūkā pamatojoties uz ziņojumiem par tiesvedību lietās, kurās izskatīta vardarbība pret sievietēm;

12.

aicina Komisiju turpināt centienus apkarot ar dzimumu saistītu vardarbību, izmantojot Kopienas programmas, īpaši programmu “Daphne”, kas jau ir sekmīgi palīdzējusi cīnīties ar vardarbību pret sievietēm;

13.

norāda, ka Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra veiks visu dalībvalstu sieviešu reprezentatīvas izlases apsekojumu, lai uzzinātu šo sieviešu pieredzi attiecībā uz vardarbību, un prasa ziņojumā galvenokārt pievērsties faktiskajām atbildēm, ko sievietes saņēmušas no dažādām varas iestādēm un atbalsta dienestiem;

14.

mudina dalībvalstis, veidojot valsts statistiku, precīzi atspoguļot ar dzimumu saistītas vardarbības apmērus un veikt pasākumus, lai panāktu, ka tiek ievākti dati par šādu vardarbību, tostarp dati par cietušās personas dzimumu, noziedznieka dzimumu, cietušās personas un varmākas attiecībām, vecumu, nozieguma izdarīšanas vietu un nodarīto kaitējumu;

15.

aicina Komisiju iesniegt pētījumu par vardarbības pret sievietēm radīto finansiālo ietekmi, balstoties uz zinātnisku izpēti, kurā izmantotas metodes, kas ļauj atspoguļot šā vardarbības veida finansiālo ietekmi uz veselības aprūpes pakalpojumiem, sociālās labklājības sistēmām un darba tirgu;

16.

aicina ES Pamattiesību aģentūru un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu veikt pētījumus par vardarbības izplatību pusaudžu attiecībās un par šīs parādības ietekmi uz viņu labklājību;

17.

piezīmē, ka izsekošana, kuras upuru vidū 87 % ir sievietes, rada psiholoģiskas traumas un smagu emocionālo spriedzi, un tādēļ tā būtu jāuzskata par vardarbības izpausmi pret sievieti, un šī parādība visās dalībvalstīm būtu jāpakļauj tiesiskam regulējumam;

18.

konstatē, ka kaitīgas tradicionālās ieražas, kā sieviešu dzimumorgānu apgraizīšana un slepkavības t.s. goda aizstāvēšanas nolūkā, ir sevišķi kontekstuāli pret sievietēm vērstas vardarbības veidi, un tādēļ mudina Komisiju pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanas stratēģijā veltīt īpašu uzmanību kaitīgu tradicionālo ieražu problemātikai;

19.

atzīst, ka Eiropas Savienībā pastāv nopietna prostitūcijas, tostarp bērnu prostitūcijas problēma, un prasa dziļāk izpētīt saikni starp attiecīgās dalībvalsts tiesisko regulējumu un šajā valstī notiekošās prostitūcijas veidiem un apjomu; vērš uzmanību uz to, ka satraucoši pieaug cilvēku tirdzniecības apjomi gan virzienā uz Eiropas Savienību, gan Eiropas Savienības iekšienē, turklāt šī tirdzniecība īpaši skar sievietes un bērnus, un mudina dalībvalstis apņēmīgi rīkoties, lai izskaustu šo prettiesisko rīcību;

20.

prasa dalībvalstīm atzīt surogācijas problēmu un tās nopietnību, jo tā ir uzskatāma par sievietes ķermeņa un reproduktīvo orgānu izmantošanu;

21.

uzsver, ka gan sievietes, gan bērni var kļūt par upuri vieniem un tiem pašiem izmantošanas veidiem un abas šīs grupas var uzlūkot kā preci starptautiskajā reproduktīvajā tirgū, un ka jauni reproduktīvie paņēmieni, piemēram, surogācija, pastiprina sieviešu un bērnu tirdzniecību un nelegālu pārrobežu adopciju;

22.

norāda, ka vardarbība ģimenē ir konstatēta kā galvenais cēlonis spontāniem abortiem vai nedzīva bērna piedzimšanai un sievietes nāvei dzemdību laikā, un prasa Komisijai vairāk uzmanības pievērst vardarbībai pret grūtniecēm, jo šajā gadījumā uzbrucējs pakļauj briesmām vismaz divus cilvēkus;

23.

norāda, ka pilsoniskā sabiedrība, īpaši NVO, sieviešu apvienības un citas sabiedriskās un privātās brīvprātīgā darba organizācijas, kas sniedz atbalstu vardarbības upuriem, dara ļoti vērtīgu darbu, it īpaši sniedzot atbalstu cietušajām sievietēm, kuras vēlas izbeigt klusēšanu par piedzīvoto vardarbību, un dalībvalstīm to vajadzētu atbalstīt;

24.

atkārtoti uzsver nepieciešamību strādāt gan ar upuriem, gan agresoriem, lai panāktu, ka viņi vairāk apzinās izdarīto, un lai veicinātu to stereotipu un sociāli veidojušos pieņēmumu maiņu, kuri ļauj saglabāties apstākļiem, kas rada šāda veida vardarbību un pieļauj tās akceptēšanu;

25.

aicina dalībvalstis atbalstīt sieviešu un bērnu iespējas dzīvot neatkarīgu dzīvi, kurā viņus neskartu vardarbība un nabadzība, nodrošinot sievietēm patvēruma centrus, kuros būtu jāpiedāvā specializēti pakalpojumi, medicīniskā aprūpe, juridiskā palīdzība, psihosociālas un terapeitiskas konsultācijas, juridiskais atbalsts tiesas procesā, atbalsts vardarbību piedzīvojušiem bērniem utt.;

26.

uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāparedz pienācīgi resursi, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm, cita starpā izmantojot arī struktūrfondu līdzekļus;

27.

uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis, reģionālās varas iestādes un pašvaldības īstenotu pasākumus, kas veicinātu ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušu sieviešu atgriešanos darba tirgū, izmantojot, piemēram, tādus instrumentus kā ESF vai programmu “Progress”;

28.

aicina ES un dalībvalstis izveidot tiesisko regulējumu, kas imigrantēm garantētu tiesības saņemt pašām savu pasi un uzturēšanās atļauju, kā arī paredzētu iespēju saukt pie kriminālatbildības personas, kuras šos dokumentus atņem;

29.

atkārtoti pauž tā 2010. gada 25. februāra rezolūcijā izteikto viedokli, ka Eiropas Savienībai, pamatojoties uz jauno, ar Lisabonas līgumu izveidoto tiesisko regulējumu, būtu jākļūst par Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās Papildprotokola pusi;

30.

aicina Komisiju un dalībvalstis starptautiskā mērogā vērsties pret vardarbību pret sievietēm un ar dzimuma faktoru saistītiem cilvēktiesību pārkāpumiem, it īpaši saistībā ar spēkā esošajiem un apspriešanas posmā esošajiem divpusējiem asociācijas nolīgumiem un starptautiskajiem tirdzniecības nolīgumiem;

31.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.