—

Savienības tiesībās nav ietverta neviena tiesību norma, ar kuru Komisijai būtu piešķirtas pilnvaras noteikt dalībvalstij pienākumu samaksāt naudas summu, kura atbilst Savienības pašu resursu zaudējumiem, kuri radušies pēc muitas parāda atlaišanas, par kuru bija izlēmusi kāda cita dalībvalsts, kura bija atbildīga par muitas nodokļu aprēķināšanu, to iekasēšanu un pārskaitīšanu Savienības budžetā kā tradicionālos pašu resursus.

—

Apstrīdētais lēmums nav pietiekami un atbilstoši pamatots saskaņā ar LESD 296. pantu, jo, pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā nav ietverts juridiskais pamats, balstoties uz kuru tas ir pieņemts, un to nevar izsecināt no citas vēstulē iekļautās informācijas, un, otrkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma saturā nav izklāstījusi juridisko pamatojumu, kas tai licis šo samaksas pienākumu noteikt Rumānijai.

—

Ja Vispārējā tiesa nolemtu, ka minētā iestāde ir rīkojusies tai ar Līgumiem piešķirto pilnvaru robežās, Rumānija uzskata, ka šī iestāde savas pilnvaras ir īstenojusi neatbilstoši, pārkāpjot labas pārvaldības principu un Rumānijas valsts tiesības uz aizstāvību.

—

Komisija ir pārkāpusi rūpības un labas pārvaldības pienākumus, rūpīgi neizvērtējot visu tās rīcībā esošo atbilstošo informāciju vai nelūdzot iesniegt citu vajadzīgo informāciju pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Komisija nav pierādījusi tiešu cēloņsakarību starp Rumānijai pārmestajiem nodarījumiem un Savienības pašu resursu zaudējumiem. Turklāt Komisija nav pamatojusi no Rumānijas prasīto naudas summu, atsaucoties uz muitas nodokļu apmēru, kas atbilst attiecīgo tranzīta darījumu vērtībai, bet ir pamatojusies uz Vācijas Federālās Republikas atlaisto vērtību.

—

Komisijas rīcība nav bijusi paredzama un tā nav ļāvusi Rumānijai izmantot savas tiesības uz aizstāvību.

—

Komisija nav identificējusi un precizējusi tiesību normas, pamatojoties uz kurām Komisija noteica samaksas pienākumu, un Rumānija nevarēja paredzēt to piemērošanu. Rumānijas valsts pirms Komisijas vēstules saņemšanas nevarēja ne paredzēt, ne zināt savu pienākumu ieskaitīt Savienības budžetā prasīto summu. Turklāt Rumānija uzskata, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu un nosakot Rumānijai maksāšanas pienākumu piecus gadus pēc notikušā, neraugoties uz Komisijas secinājumiem sarunās, kuras tika veiktas ar Rumānijas iestādēm šajā laikposmā, Eiropas Savienības iestāde nav ievērojusi Rumānijas valsts tiesisko paļāvību attiecībā uz to, ka tai nav pienākuma maksāt ar attiecīgajiem tranzīta darījumiem saistītos muitas nodokļus.