27.4.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/43

—

pilnībā atcelt Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2014. gada 12. decembra spriedumu lietā T-551/08, ciktāl tas skar prasītāju;

—

pakārtoti, atbilstoši samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu, kas 2008. gada 1. oktobra apstrīdētā lēmuma 2. pantā noteikts EUR 22 miljonu apmērā;

—

turklāt, pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai jauna nolēmuma pieņemšanai;

—

atcelt saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 90. panta a) punktu piespriestos tiesāšanās izdevumus, kas noteikti EUR 10  000 apmērā;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar savu pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka cita starpā ir pārkāpts EK Līguma 81. pants [LESD 101. pants], jo sprieduma pamatojums, kas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējas uzņēmuma struktūru un atbildību un balstoties uz kuru Vispārējā tiesa atzina EK Līguma 81. panta pārkāpumu, ir pretrunīgs un nepietiekams. Galvenā pretruna esot tāda, ka Vispārējā tiesa apelācijas sūdzības iesniedzēju un ar to nesaistīto uzņēmumu Tudapetrol attiecībā uz vainojamību pārkāpumā esot uzskatījusi par vienu vienību, savukārt attiecībā uz naudas soda piemērošanu – par diviem nošķirtiem uzņēmumiem. Tā kā no sprieduma pamatojuma neesot saprotams, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja un Tudapetrol ir uzskatāmi par vienotu uzņēmumu, vai arī tie ir uzskatāmi par diviem atsevišķiem uzņēmumiem, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir pārkāpts gan pienākums norādīt pamatojumu (LESD 296. pants), gan tās pamattiesības uz aizstāvību.

2.

Ar savu otro pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, nepareizi lemjot, ka tā ir atbildīga par sava darba ņēmēja rīcību, kurš paralēli ir nodarbināts dažādos juridiski patstāvīgos uzņēmumos. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd to, ka tā tiek padarīta atbildīga par šā darbinieka rīcību, kaut arī Vispārējā tiesa neesot konstatējusi, vai šis darba ņēmējs strīdīgās darbības galu galā ir veicis apelācijas sūdzības iesniedzējas labā. Vispārējās tiesas paustā juridiskā nostāja šajā ziņā esot pretrunā EKL 81. pantam. Vienlaikus Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, jo tā ar juridiski nederīgu pamatojumu esot noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvājumu sniegt pierādījumus par šā darba ņēmēja faktiskajiem uzdevumiem (ECPAK 6. panta pārkāpums).

3.

Ar savu trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir pieļautas izšķirošas kļūdas Regulas Nr. 1/2003 (1) 23. panta 3. punkta interpretācijā attiecībā uz naudas soda aprēķināšanai izmantoto apgrozījumu. Proti, Vispārēja tiesa esot akceptējusi, ka naudas soda aprēķināšanai tiek ņemts vērā trešā uzņēmuma apgrozījums, kaut arī šis uzņēmums neapšaubāmi nav piedalījies pārkāpumā un neveido saimniecisku vienību ar apelācijas sūdzības iesniedzēju. Spriedumā neesot nekāda juridiska pamatojuma, kāpēc, nosakot naudas sodu, tiek pieskaitīts atsevišķu trešo uzņēmumu apgrozījums, kaut arī tie neietilpst saimnieciskajā vienībā. Tāpēc Vispārējās tiesas apsvērumi esot pretrunā ne vien Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam, bet arī judikatūrā noteiktajām prasībām norādīt pietiekamu pamatojumu (LESD 296. pants).

4.

Ar savu ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja vispirms apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nosakot naudas sodu, ir ņēmusi vērā tādu sabiedrību apgrozījumu, kas iegādātas tikai varbūtējā pārkāpuma izdarīšanas laikposma beigās, un šo apgrozījumu ekstrapolējusi, attiecinot uz visu laikposmu, kurā varbūtējais pārkāpums ir noticis. Tas esot pretrunā Vispārējās tiesas rīcībai paralēlā spriedumā lietā Esso  (2). Esso spriedumā tā pati tiesa tādā pašā lietā par to pašu jautājumu esot lēmusi, ka attiecīgā Komisijas rīcība mākslīgi palielina naudas soda aprēķināšanai izmantoto apgrozījumu. Šī nevienlīdzīgā attieksme esot uzskatāma par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta pārkāpumu. Tā kā Vispārējā tiesa nav paudusi nostāju par apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildēm, pārsūdzētais spriedums neesot arī pietiekami pamatots (LESD 296. pants). Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas saistībā ar apgrozījuma aprēķināšanu un šo kļūdu rezultātā apgrozījums ir ņemts vērā divreiz, pārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu.

5.

Ar savu piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, nosakot naudas sodu, ir pieļautas vairākas kļūdas, tai skaitā it īpaši apelācijas sūdzības iesniedzējai uzliktais naudas sods ir nesamērīgs salīdzinājumā ar citiem varbūtējos pārkāpumos iesaistītajiem uzņēmumiem (Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts). Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvoto Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja varbūtējā pārkāpuma izdarīšanā piedalījās apmērā, kas bija atšķirīgs salīdzinājumā ar citiem iesaistītajiem uzņēmumiem, kā arī neproporcionālā apmērā ņēmusi vērā uzņēmuma lielumu.

6.

Ar savu sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja vēršas pret kļūdām tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa pieļāvusi, lemjot par tiesāšanās izdevumiem, attiecībā uz sīkāk neprecizētiem Vispārējai tiesai radītiem izdevumiem, ko it kā esot izraisījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja (Vispārējās tiesas Reglamenta 90. panta a) punkta, kā arī LESD 296. panta un ECPAK 6. panta pārkāpums). Šādi izdevumi neesot radīti, un apelācijas sūdzības iesniedzēja, pirms tika lemts par tiesāšanās izdevumiem, neesot tikusi uzklausīta.