2.4.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 102/1

---

PADOMES NOSTĀJA (ES) Nr. 7/2011 PIRMAJĀ LASĪJUMĀ,

lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu par pārtikas informācijas sniegšanu patērētājiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006 un atceļ Direktīvu 87/250/EEK, 90/496/EEK, 1999/10/EK, 2000/13/EK, 2002/67/EK, 2008/5/EK un Regulu (EK) Nr. 608/2004

Pieņemta Padomē 2011. gada 21. februārī

(Dokuments attiecas uz EEZ)

2011/C 102 E/01

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)	Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 169. pantā paredzēts, ka Savienībai jāsekmē patērētāju tiesību aizsardzības augsta līmeņa sasniegšana, veicot 114. pantā noteiktos pasākumus.

(2)	Nekaitīgas un veselīgas pārtikas brīva aprite ir būtisks iekšējā tirgus aspekts un ievērojami ietekmē gan iedzīvotāju veselību un labklājību, gan viņu sociālās un ekonomiskās intereses.

(3)	Nolūkā sasniegt augstu patērētāju veselības aizsardzības līmeni un garantēt viņu tiesības uz informāciju, būtu jānodrošina patērētāju pienācīga informētība par uzturā lietoto pārtiku. Patērētāju izvēli inter alia var ietekmēt veselības, ekonomiski, vides, sociāli un ētiski apsvērumi.

(4)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (3), pārtikas aprites tiesību aktu mērķis ir nodrošināt patērētājiem pamatu informētas izvēles izdarīšanai attiecībā uz uzturā lietoto pārtiku un nepieļaut praksi, kas var maldināt patērētāju.

(5)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (4), nosaka noteiktus aspektus attiecībā uz informācijas sniegšanu patērētājiem, sevišķi lai nepieļautu maldinošu praksi vai informācijas noklusēšanu. Negodīgas komercprakses vispārīgie principi būtu jāpapildina ar īpašiem noteikumiem attiecībā uz pārtikas informācijas sniegšanu patērētājiem.

(6)

Savienības pārtikas marķēšanas noteikumi, kas attiecas uz visu pārtiku, ir noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/13/EK (2000. gada 20. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (5). Lielākā daļa minētās direktīvas noteikumu izstrādāti 1978. gadā, tāpēc tie būtu jāatjaunina.

(7)

Padomes Direktīvā 90/496/EEK (1990. gada 24. septembris) par pārtikas produktu uzturvielu marķējumu (6) ir paredzēti noteikumi par uzturvērtības informācijas saturu un noformējumu uz fasētas pārtikas iepakojuma. Saskaņā ar minētajiem noteikumiem uzturvērtības informācijas iekļaušana ir brīvprātīga, ja vien attiecībā uz pārtiku nav norādes par tā uzturvērtību. Lielākā daļa minētās direktīvas noteikumu izstrādāti 1990. gadā, tāpēc tie būtu jāatjaunina.

(8)	Galvenās marķēšanas prasības papildina vairāki noteikumi, ko piemēro visai pārtikai īpašos apstākļos vai noteiktām pārtikas kategorijām. Turklāt ir vairāki īpaši noteikumi, ko piemēro īpašai pārtikai.

(9)	Lai gan līdzšinējo marķēšanas tiesību aktu sākotnējie mērķi un pamatelementi ir joprojām spēkā esoši, tie jāvienkāršo, lai tie būtu atbilstīgāki un skaidrāki ieinteresētajām personām, un jāatjaunina, lai pārtikas informācijas jomā ņemtu vērā jaunākās attīstības tendences.

(10)

Sabiedrība interesējas par uztura un veselības saistību un par piemērota uztura izvēli individuālām vajadzībām. Komisijas Baltajā grāmatā (2007. gada 30. maijs) par Eiropas stratēģiju attiecībā uz uzturu, lieko svaru un veselības jautājumiem, kas saistīti ar aptaukošanos (“Komisijas Baltā grāmata”), ir uzsvērts, ka uzturvērtības marķējums ir svarīgs instruments, lai informētu patērētājus par pārtikas sastāvu un palīdzētu viņiem veikt apzinātu izvēli. Komisijas 2007. gada 13. marta paziņojumā “ES Patērētāju politikas stratēģija 2007.–2013. gadam – patērētāju tiesību nodrošināšana, labklājības uzlabošana, efektīva aizsardzība” uzsvērts, ka efektīvai konkurencei un patērētāju labklājībai ļoti nozīmīga ir patērētāju informētas izvēles iespēja. Uztura pamatprincipu zināšana un atbilstīgas pārtikas informācijas pieejamība ievērojami palīdzētu patērētājam izdarīt šādu informētu izvēli.

(11)	Lai veicinātu juridisko noteiktību un nodrošinātu racionālu un konsekventu tiesību aktu piemērošanu, ir atbilstīgi atcelt Direktīvas 90/496/EEK un 2000/13/EK un aizstāt tās ar vienu regulu, kas nodrošina noteiktību gan patērētājiem, gan nozarei un atvieglo administratīvo slogu.

(12)

Skaidrības labad ir atbilstīgi atcelt citus horizontālos tiesību aktus un iekļaut tos šajā regulā, proti, Komisijas Direktīvu 87/250/EEK (1987. gada 15. aprīlis) par spirta tilpumkoncentrācijas norādi, marķējot alkoholiskos dzērienus pārdošanai galapatērētājam (7), Komisijas Direktīvu 1999/10/EK (1999. gada 8. marts), ar ko paredz atkāpes no Padomes Direktīvas 79/112/EEK 7. panta noteikumiem attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu (8), Komisijas Direktīvu 2002/67/EK (2002. gada 18. jūlijs) par hinīnu saturošo un kofeīnu saturošo pārtikas produktu marķēšanu (9), Komisijas Regulu (EK) Nr. 608/2004 (2004. gada 31. marts) par tādas pārtikas un pārtikas sastāvdaļu marķēšanu, kam pievienoti fitosterīni, fitosterīnu esteri, fitostanoli un/vai fitostanolu esteri (10), un Komisijas Direktīvu 2008/5/EK (2008. gada 30. janvāris) par tādu norāžu obligātu iekļaušanu dažu pārtikas produktu marķējumā, kas nav paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/13/EK (11).

(13)	Jānosaka vienotas definīcijas, principi, prasības un procedūras, lai radītu skaidru sistēmu un kopēju pamatu Savienības un valstu pasākumiem, ko piemēro pārtikas informācijai.

(14)

Lai nodrošinātu visaptverošu un evolucionāru pieeju informācijai, ko patērētājiem sniedz attiecībā uz uzturā lietoto pārtiku, būtu jānosaka plaša definīcija attiecībā uz tiesību aktiem par pārtikas informāciju, kas ietver vispārējus un īpašus noteikumus, un arī plaša definīcija attiecībā uz pārtikas informāciju, kas nosaka informācijas sniegšanu citā veidā, izņemot etiķeti.

(15)

Savienības noteikumi būtu jāpiemēro vienīgi uzņēmumiem, kuru koncepcijā iekļauta noteikta darbības nepārtrauktība un noteikts organizācijas līmenis. Šīs regulas darbības jomā nebūtu jāietilpst tādām darbībām kā privātpersonu neregulāra darbība ar pārtiku, tās servēšana un pārdošana labdarības pasākumos, vietējas nozīmes gadatirgos un sanāksmēs.

(16)	Tiesību aktiem par pārtikas informāciju vajadzētu būt pietiekami elastīgiem, lai tos varētu atjaunināt atbilstīgi jaunām patērētāju informācijas prasībām, un būtu jānodrošina līdzsvars starp iekšējā tirgus aizsardzību un atšķirībām dalībvalstu patērētāju uztverē.

(17)

Galvenajam apsvērumam, prasot obligātu pārtikas informāciju, vajadzētu būt iespējai ļaut patērētājiem atpazīt un atbilstīgi lietot pārtiku un izdarīt izvēli, kas atbilst viņu individuālajām uztura vajadzībām. Ar šādu mērķi pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem būtu jāatvieglo minētās informācijas pieejamība vājredzīgām personām.

(18)	Lai nodrošinātu, ka tiesību akti par pārtikas informāciju ir pielāgojami patērētāju mainīgajām vajadzībām pēc informācijas, apsverot vajadzību prasīt obligātu pārtikas informāciju, būtu jāņem arī vērā lielākās daļas patērētāju plaši izrādītā interese saņemt noteiktu informāciju.

(19)	Jaunas obligātas prasības attiecībā uz pārtikas informāciju būtu jānosaka tikai tad un tikai tajos gadījumos, ja tas ir nepieciešams saskaņā ar subsidiaritātes, proporcionalitātes un ilgtspējīguma principu.

(20)

Tiesību aktos par pārtikas informāciju būtu jāaizliedz tādas informācijas sniegšana, kas var maldināt patērētāju, jo īpaši attiecībā uz pārtikas raksturīgajām pazīmēm, iedarbību un īpašībām, vai piedēvēt pārtikai ārstnieciskas īpašības. Lai noteikumi būtu efektīvi, šim aizliegumam būtu jāattiecas arī uz pārtikas reklamēšanu un noformējumu.

(21)

Lai nepieļautu, ka noteikumi par pārtikas apritē iesaistītu uzņēmēju atbildību attiecībā uz pārtikas informāciju ir sadrumstaloti, ir atbilstīgi precizēt pārtikas apritē iesaistītu uzņēmēju atbildību šajā jomā. Minētajam precizējumam būtu jāatbilst atbildībai pret patērētāju, kā tas minēts Regulas (EK) Nr. 178/2002 17. pantā.

(22)

Būtu jāizveido saraksts ar visu obligāto informāciju, kas būtu jāsniedz faktiski par visu pārtiku, kura paredzēta galapatērētājiem un ēdināšanas iestādēm. Sarakstā būtu jāiekļauj informācija, ko jau paredz esošie tiesību akti, ņemot vērā, ka to parasti uzskata par vērtīgu acquis attiecībā uz patērētāju informāciju.

(23)

Lai ņemtu vērā izmaiņas un attīstību pārtikas informācijas jomā, būtu jāpieņem noteikumi, ar kuriem Komisiju pilnvaro nodrošināt noteiktu ziņu pieejamību ar citu līdzekļu starpniecību. Apspriedēm ar ieinteresētajām personām būtu jāveicina savlaicīga un precīza izmaiņu veikšana pārtikas informācijas prasībās.

(24)

Atsevišķas sastāvdaļas vai citas vielas, vai citi produkti (piemēram, pārstrādes palīglīdzekļi), ko izmanto pārtikas ražošanā un kas saglabājas tās saturā, patērētājiem izraisa alerģiju vai nepanesību, un daži no alerģijas vai nepanesības veidiem rada apdraudējumu šo personu veselībai. Tāpēc ir svarīgi norādīt informāciju par pārtikas piedevu, pārstrādes palīglīdzekļu un citu tādu vielu vai produktu klātbūtni, kas izraisa alerģijas vai nepanesību, lai patērētāji, kuriem pārtikas alerģija vai nepanesība sagādā problēmas, varētu veikt informētu un drošu izvēli.

(25)

Pārtikas marķējumam vajadzētu būt skaidram un saprotamam, lai palīdzētu patērētājiem veikt labāku informētu izvēli attiecībā uz pārtiku un uzturu. Pētījumi liecina, ka salasāmība ir svarīgs faktors, lai iedzīvotāji varētu ņemt vērā informācijas norādes, un ka sīkā druka ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc patērētāji nav apmierināti ar pārtikas marķējumu. Tomēr būtu jāizstrādā visaptveroša pieeja, lai ņemtu vērā visus ar salasāmību saistītos aspektus.

(26)

Lai nodrošinātu pārtikas informācijas sniegšanu, jāņem vērā visi patērētājiem pieejamie pārtikas piegādes veidi, tostarp pārtikas pārdošana, izmantojot distanciālas saziņas līdzekļus. Lai gan ir skaidrs, ka jebkurai pārtikai, kas tiek piegādāta, izmantojot tālpārdošanu, būtu jāatbilst tām pašām prasībām, kas attiecas uz veikalā pārdoto pārtiku, ir jāprecizē, ka šādos gadījumos attiecīgajai obligātajai informācijai vajadzētu būt pieejamai arī pirms pirkuma veikšanas.

(27)	Lai patērētājiem nodrošinātu pārtikas informāciju, kas nepieciešama informētas izvēles veikšanai, būtu jāsniedz informācija arī par jauktu alkoholisko dzērienu sastāvdaļām.

(28)

Ir arī svarīgi nodrošināt patērētājus ar informāciju par citiem alkoholiskajiem dzērieniem. Īpaši Savienības noteikumi jau pastāv attiecībā uz vīnu marķējumu. Padomes Regulā (EK) Nr. 1234/2007 (2007. gada 22. oktobris), ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula) (12), paredzēti noteikumi, ar ko nodrošina, ka patērētāji tiek aizsargāti un pienācīgi informēti. Tādēļ šajā posmā ir atbilstīgi uz vīnu neattiecināt prasību uzskaitīt sastāvdaļas un sniegt paziņojumu par uzturvērtību. Līdzīgi patērētāju tiesību aizsardzību attiecībā uz noteiktiem alkoholiskajiem dzērieniem nodrošina ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 1601/91 (1991. gada 10. jūnijs), ar ko nosaka vispārīgus noteikumus par aromatizētu vīnu, aromatizētus vīnus saturošu dzērienu un aromatizētus vīnus saturošu kokteiļu definēšanu un to nosaukumu un noformējumu veidošanu (13), un ar Padomes Regulu (EK) Nr. 110/2008 (2008. gada 15. janvāris) par stipro alkoholisko dzērienu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību (14). Tādēļ tas pats atbrīvojums būtu jāattiecina uz dzērieniem, uz kuriem attiecas abas minētās regulas.

(29)

Tam pašam jāattiecas uz dzērieniem, kas ir pielīdzināmi vīnam, aromatizētam vīnam, aromatizētus vīnus saturošiem dzērieniem, aromatizētus vīnus saturošiem kokteiļiem un stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, un ir jānodrošina, ka šiem dzērieniem piemēro tās pašas tiesību aktu prasības attiecībā uz pārtikas informāciju. Tādēļ atbrīvojums no pienākuma uzrādīt sastāvdaļas un sniegt paziņojumu par uzturvērtību būtu jāpiemēro arī dzērieniem, kas satur vairāk nekā 1,2 % alkohola tilpuma un kas iegūti augļu vai dārzeņu fermentācijas procesā, medalum un visu veidu alum.

(30)

Tomēr piecos gados pēc šīs regulas stāšanās spēkā Komisijai būtu jāsagatavo ziņojums par to, vai dažas dzērienu kategorijas būtu jāatbrīvo it īpaši no pienākuma sniegt informāciju par enerģētisko vērtību, sniedzot pamatojumu iespējamu atbrīvojumu piešķiršanai, ņemot vērā vajadzību nodrošināt saskaņotību ar citiem attiecīgiem Savienības politikas aspektiem. Vajadzības gadījumā Komisija var ierosināt īpašas prasības saistībā ar šo regulu.

(31)

Norāde par pārtikas izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu būtu jāsniedz katru reizi, kad tās nenorādīšana var maldināt patērētājus attiecībā uz minētās pārtikas patieso izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu. Katrā gadījumā izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norāde būtu jāsniedz tādējādi, lai tā nemaldina patērētāju, un pamatojoties uz skaidri noteiktiem kritērijiem, kas nozarei nodrošina vienlīdzīgus darbības noteikumus un uzlabo patērētāju izpratni par informāciju saistībā ar pārtikas izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu. Šie kritēriji nebūtu jāpiemēro attiecībā uz norādēm, kas saistītas ar pārtikas apritē iesaistīta uzņemēja nosaukumu vai adresi.

(32)	Atsevišķos gadījumos pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji var vēlēties brīvprātīgi norādīt pārtikas izcelsmi, lai pievērstu patērētāju uzmanību produkta kvalitātei. Arī šādām norādēm būtu jāatbilst saskaņotajiem kritērijiem.

(33)

Pašlaik Savienībā obligāti ir jānorāda liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu izcelsme (15), ņemot vērā govju sūkļveida encefalopātijas krīzi, un tas ir radījis noteiktas prasības no patērētāju puses. Komisijas ietekmes novērtējumā ir apstiprināts, ka gaļas izcelsme izraisa lielākās patērētāju bažas. Savienībā tiek patērēts daudz cita veida gaļas, piemēram, cūkgaļa, aitas, kazas un mājputnu gaļa. Tādēļ ir atbilstīgi uzlikt par pienākumu obligāti deklarēt minēto produktu izcelsmi. Konkrētās izcelsmes prasības katram gaļas veidam var atšķirties atbilstīgi dzīvnieku sugas īpatnībām. Ir atbilstīgi paredzēt, ka ar īstenošanas noteikumiem ievieš obligātās prasības, kas varētu atšķirties katram gaļas veidam, ņemot vērā proporcionalitātes principu un administratīvo slogu pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem un uzraudzības iestādēm.

(34)

Obligāta izcelsmes norādīšana ir izveidota uz vertikālas pieejas pamata, piemēram, attiecībā uz medu (16), augļiem un dārzeņiem (17), zivīm (18), liellopu gaļu un liellopu gaļas produktiem (19), olīveļļu (20). Vajadzētu izskatīt iespējas prasību par obligātu izcelsmes marķēšanu attiecināt uz citiem pārtikas produktiem. Tādēļ ir atbilstīgi lūgt Komisijai sagatavot ziņojumus par šādiem pārtikas produktiem: gaļas veidi, kas nav liellopu gaļa, cūkgaļa, aitas, kazas un mājputnu gaļa; piens; piens, ko izmanto kā sastāvdaļu piena produktos; gaļa, ko izmanto kā sastāvdaļu; neapstrādāta pārtika; pārtikas produkti ar vienu sastāvdaļu; un sastāvdaļas, kas veido vairāk nekā 50 % no pārtikas produkta. Tā kā piens ir viens no tiem produktiem, kura izcelsmes norāde tiek uzskatīta par īpaši svarīgu, Komisijas ziņojums par šo produktu būtu jādara pieejams iespējami drīz. Balstoties uz šādu ziņojumu secinājumiem, Komisija var iesniegt priekšlikumus attiecīgo Savienības noteikumu grozīšanai vai ierosināt jaunas iniciatīvas vajadzības gadījumā atsevišķās nozarēs.

(35)

Savienības nepreferenciālie noteikumi par izcelsmi noteikti Padomes Regulā (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (21) un tās īstenošanas noteikumos Komisijas Regulā (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (22). Pārtikas izcelsmes valsts noteikšana pamatojas uz minētajiem noteikumiem, kuri ir labi zināmi pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem un pārvaldēm un kuriem būtu jāatvieglo to īstenošana.

(36)	Paziņojums par pārtikas uzturvērtību ietver informāciju par pārtikas enerģētisko vērtību un uzturvielu saturu. Obligātai informācijai par uzturvērtību būtu jāveicina darbības, ko veic tādā jomā kā sabiedrības izglītošana par uzturu, un jāpalīdz patērētājiem veikt informētu pārtikas izvēli.

(37)	Komisijas Baltajā grāmatā uzsvērtas dažas uzturvielas, kas ir svarīgas sabiedrības veselībai, proti, piesātinātie tauki, cukuri un nātrijs. Tāpēc ir atbilstīgi, ka prasībās obligāti norādīt informāciju par uzturvērtību tiktu ņemti vērā šādi elementi.

(38)

Tā kā viens no šīs regulas mērķiem ir radīt pamatu tam, lai galapatērētājs varētu izdarīt informētu izveli, šajā sakarā ir svarīgi nodrošināt, ka galapatērētājs bez grūtībām uztver uz marķējuma sniegto informāciju. Tādēļ ir atbilstīgi marķējumā izmantot vārdu “sāls”, nevis attiecīgās uzturvielas nosaukumu “nātrijs”.

(39)	Patērētāji parasti neapzinās, kāda ir iespējamā ar alkoholiskajiem dzērieniem uzņemtā enerģētiskā vērtība. Tāpēc ir atbilstīgi nodrošināt, ka tiek sniegta informācija par uzturvielu saturu, jo īpaši jauktos alkoholiskos dzērienos.

(40)

Lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu saskaņotību un konsekvenci, brīvprātīgai uzturvērtības vai veselīguma norādei uz pārtikas marķējuma vajadzētu būt saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1924/2006 (2006. gada 20. decembris) par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem (23).

(41)

Lai lieki neapgrūtinātu nozari, atsevišķas tādas pārtikas kategorijas, kura nav apstrādāta vai kurai informācija par uzturvērtību nav izšķirošais faktors patērētāju izvēlē, ir atbilstīgi atbrīvot no prasības obligāti iekļaut uzturvērtības norādi, ja vien šādas informācijas sniegšanu neparedz citi Savienības noteikumi.

(42)

Lai vērstos pie vidusmēra patērētāja un nodrošinātu tās informatīvo funkciju, un ņemot vērā esošo zināšanu līmeni par uzturu, sniegtajai informācijai par uzturvērtību vajadzētu būt vienkāršai un viegli saprotamai. Ja informāciju par uzturvērtību norāda daļēji iepakojuma priekšpusē un daļēji iepakojuma aizmugurē, tas varētu mulsināt patērētājus. Tādēļ paziņojumam par uzturvērtību būtu jāatrodas vienā redzes laukā. Turklāt daļu informācijas drīkst brīvprātīgi atkārtot, piemēram, iepakojuma priekšpusē. Brīva izvēle, kuru informācijas daļu varētu atkārtot, varētu mulsināt patērētājus. Tādēļ ir jāprecizē, kuru informāciju var atkārtot, lai nodrošinātu to, ka patērētāji, pērkot pārtiku, bez piepūles var saskatīt būtisko informāciju par uzturvērtību.

(43)

Lai mudinātu pārtikas apritē iesaistītus uzņēmējus brīvprātīgi sniegt paziņojumā par uzturvērtību iekļauto informāciju par tādu pārtiku kā alkoholiskie dzērieni un nefasēta pārtika, kas var būt atbrīvoti no prasības sniegt paziņojumu par uzturvērtību, vajadzētu radīt iespēju uzrādīt tikai ierobežotu skaitu paziņojuma par uzturvērtību elementu. Tomēr ir atbilstīgi skaidri noteikt to informāciju, ko var sniegt brīvprātīgi, lai izvairītos no tā, ka patērētāju maldina pārtikas apritē iesaistītu uzņēmēju brīvā izvēle.

(44)

Nesen dažas dalībvalstis un pārtikas nozares organizācijas ir ieviesušas izmaiņas attiecībā uz paziņojuma par uzturvērtību izteikšanu citā, nevis 100 g/100 ml/devas veidā vai tā norādīšanu, izmantojot grafiskas formas vai simbolus. Šādi papildu izteikšanas vai norādīšanas veidi var patērētājiem palīdzēt labāk saprast paziņojumu par uzturvērtību. Tomēr visā Savienībā nav pietiekamu pierādījumu tam, kā vidusmēra patērētājs saprot un izmanto šādus alternatīvus informācijas izteikšanas vai norādīšanas veidus. Tādēļ ir atbilstīgi atļaut izstrādāt dažādus izteikšanas un norādīšanas veidus, pamatojoties uz šajā regulā noteiktajiem kritērijiem, un aicināt Komisiju sagatavot ziņojumu par šo izteikšanas un norādīšanas veidu izmantošanu, to ietekmi iekšējā tirgū un turpmākas saskaņošanas vēlamību.

(45)

Lai Komisijai palīdzētu sagatavot šādu ziņojumu, dalībvalstīm būtu jāsniedz Komisijai attiecīgā informācija par to, kā tirgū to teritorijā izmantot paziņojuma par uzturvērtību izteikšanas un norādīšanas papildu veidus. Lai to izdarītu, dalībvalstīm vajadzētu būt pilnvarotām pieprasīt, lai pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji, kas to teritorijā laiž tirgū pārtiku, kurai ir izteikšanas vai norādīšanas papildu veidi, valsts iestādēm ziņotu par šādu papildu veidu izmantošanu un sniegtu attiecīgo pamatojumu par šajā regulā izklāstīto prasību izpildi.

(46)

Paziņojuma par uzturvērtību papildu izteikšanas un norādīšanas veidu izstrādē ir vēlams nodrošināt noteiktu saskaņotības pakāpi. Tādēļ ir atbilstīgi veicināt pastāvīgu labākās prakses un pieredzes apmaiņu starp dalībvalstīm un Komisiju un dalīšanos pieredzē un veicināt ieinteresēto personu līdzdalību šādā apmaiņā.

(47)	Vienā redzes laukā novietots paziņojums par uzturvielu daudzumu un salīdzinošajiem rādītājiem viegli atpazīstamā formā, kas dod iespēju novērtēt pārtikas uzturīpašības, būtu jāuztver kā paziņojuma par uzturvērtību sastāvdaļa, nevis kā atsevišķu norāžu grupa.

(48)

Pieredze liecina, ka daudzos gadījumos brīvprātīgi sniegta pārtikas informācija traucē obligātās pārtikas informācijas skaidrībai. Tāpēc būtu jānosaka kritēriji, lai pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem un uzraudzības iestādēm palīdzētu līdzsvarot pārtikas informācijas sniegšanu obligāti un brīvprātīgi.

(49)

Atkarībā no vietējiem praktiskiem nosacījumiem un apstākļiem dalībvalstīm vajadzētu būt tiesīgām pieņemt noteikumus saistībā ar informācijas sniegšanu attiecībā uz nefasētu pārtiku. Lai gan šādos gadījumos patērētājiem būtu ierobežotas iespējas pieprasīt citu informāciju, informācija par iespējamiem alergēniem ir uzskatāma par ļoti būtisku. Pierādījumi liecina, ka lielāko daļu pārtikas alerģijas gadījumu izraisa nefasēta pārtika. Tāpēc patērētājam vienmēr būtu jāsniedz informācija par iespējamiem alergēniem.

(50)	Jautājumos, kas konkrēti saskaņoti ar šo regulu, dalībvalstis nedrīkstētu pieņemt valstu noteikumus, ja vien tādas pilnvaras nav piešķirtas ar Savienības tiesību aktiem. Ar šo regulu nebūtu jāaizliedz dalībvalstīm pieņemt valstu noteikumus tādos jautājumos, kuri nav konkrēti saskaņoti ar šo regulu.

(51)	Noteikumiem par pārtikas informāciju vajadzētu būt pielāgojamiem ātri mainīgai sociālajai, ekonomiskajai un tehnoloģiskajai videi.

(52)

Dalībvalstīm būtu jāveic oficiālas kontroles, lai īstenotu atbilstību šai regulai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 882/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (24).

(53)

Atsauces uz Direktīvu 90/496/EEK Regulā (EK) Nr. 1924/2006 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1925/2006 (2006. gada 20. decembris) par vitamīnu un minerālvielu, un dažu citu vielu pievienošanu pārtikai (25) būtu jāatjaunina, lai ņemtu vērā šo regulu. Tādēļ attiecīgi būtu jāgroza Regula (EK) Nr. 1924/2006 un Regula (EK) Nr. 1925/2006.

(54)

Neregulāri un bieži atjauninot prasības attiecībā uz pārtikas informāciju, var radīt ievērojamu administratīvu slogu pārtikas uzņēmumiem, it īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem. Tādēļ ir atbilstīgi nodrošināt, ka pasākumus, ko Komisija var pieņemt, īstenojot ar šo regulu piešķirtās pilnvaras, piemēro vienā un tajā pašā dienā jebkurā kalendārajā gadā pēc atbilstīga pārejas perioda. Steidzamos gadījumos būtu jāpieļauj atkāpes no šā principa, ja attiecīgo pasākumu mērķis ir cilvēku veselības aizsardzība.

(55)	Lai pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem ļautu savu produktu marķējumu pielāgot jaunajām prasībām, kas ieviestas ar šo regulu, ir svarīgi paredzēt atbilstīgus pārejas periodus šīs regulas piemērošanai.

(56)	Ievērojot būtiskās izmaiņas, kas ar šo regulu ieviestas prasībās attiecībā uz uzturvērtības marķējumu, jo īpaši izmaiņas attiecībā uz paziņojuma par uzturvērtību saturu, ir atbilstīgi pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem ļaut šo regulu piemērot agrāk.

(57)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(58)

Komisijai būtu jāpilnvaro pieņemt deleģētus aktus saskaņā ar LESD 290. pantu – cita starpā attiecībā uz noteiktu obligāto ziņu sniegšanu ar citiem līdzekļiem, nevis uz iepakojuma vai etiķetes, tās pārtikas sarakstu, kurai nav jābūt sastāvdaļu sarakstam, alerģiju vai nepanesību izraisošo vielu vai produktu saraksta pārskatīšanu vai to uzturvielu sarakstu, ko var norādīt brīvprātīgi. Ir īpaši svarīgi, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, atbilstīgi apspriestos, tostarp ekspertu līmenī.

(59)

Lai šīs regulas īstenošanai nodrošinātu vienādus nosacījumus, vajadzētu pilnvarot Komisiju pieņemt īstenošanas noteikumus inter alia attiecībā uz kārtību vienu vai vairāku ziņu izteikšanai ar piktogrammām vai simboliem, nevis vārdiem vai skaitļiem, kontrastu starp druku un fonu, minimālā derīguma termiņa norādīšanas veidu, izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšanas veidu gaļai, paziņojumā par uzturvērtību norādīto vērtību precizitāti vai paziņojuma par uzturvērtību izteikšanu uz devu vai patēriņa vienību. Saskaņā ar LESD 291. pantu normas un vispārējos principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kas attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru piemērošanu, paredz iepriekš, pieņemot regulu saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Kamēr jaunā regula vēl nav pieņemta, turpina piemērot Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (26), izņemot regulatīvās kontroles procedūru, kas nav piemērojama,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I   NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets un darbības joma

1.   Šī regula ir pamats tam, lai saistībā ar pārtikas informāciju nodrošinātu augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, ņemot vērā patērētāju uztveres atšķirības un viņu vajadzības pēc informācijas, vienlaicīgi nodrošinot netraucētu iekšējā tirgus darbību.

2.   Ar šo regulu nosaka vispārīgos principus, prasības un atbildību, kas reglamentē pārtikas informāciju, un jo īpaši pārtikas marķēšanu. Ar to nosaka līdzekļus, kas garantē patērētāju tiesības uz informāciju, un procedūras pārtikas informācijas sniegšanai, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt pietiekamu elastību, lai reaģētu uz turpmākajām izmaiņām un nepieciešamību pēc jaunas informācijas.

3.   Šo regulu piemēro pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem visos pārtikas aprites posmos, ja viņu uzņēmējdarbība ir saistīta ar pārtikas informācijas sniegšanu patērētājiem. To piemēro attiecībā uz visu pārtiku, kas paredzēta galapatērētājam, tostarp pārtiku, kuru piegādā ēdināšanas iestādes un kura paredzēta piegādei ēdināšanas iestādēm.

4.   Šo regulu piemēro, neskarot marķēšanas prasības, kas paredzētas atsevišķos Savienības noteikumos, kurus piemēro īpašai pārtikai.

2. pants

Definīcijas

1.   Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

a)	terminu “pārtika”, “pārtikas aprites tiesību akti”, “pārtikas uzņēmums”, “uzņēmējs, kas iesaistīts pārtikas apritē”, “mazumtirdzniecība”, “laišana tirgū” un “galapatērētājs” definīcijas, kas noteiktas Regulas (EK) Nr. 178/2002 2. pantā un 3. panta 1., 2., 3., 7., 8. un 18. punktā;

b)	terminu “pārstrāde”, “neapstrādāti produkti” un “pārstrādes produkti” definīcijas, kas noteiktas 2. panta 1. punkta m), n) un o) apakšpunktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 852/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par pārtikas produktu higiēnu (27);

c)	termina “pārtikas ferments” definīciju, kas noteikta 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1332/2008 (2008. gada 16. decembris) par pārtikas fermentiem (28);

d)	terminu “pārtikas piedevas”, “pārstrādes palīglīdzekļi” un “nesējvielas” definīcijas, kas noteiktas 3. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā un I pielikuma 5. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1333/2008 (2008. gada 16. decembris) par pārtikas piedevām (29);

e)	termina “aromatizētāji” definīciju, kas noteikta 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1334/2008 (2008. gada 16. decembris) par aromatizētājiem un dažām pārtikas sastāvdaļām ar aromatizētāju īpašībām izmantošanai pārtikā un uz tās (30);

f)	terminu “gaļa” un “mehāniski atdalīta gaļa” definīcijas, kas noteiktas I pielikuma 1.1. un 1.14. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 853/2004 (2004. gada 29. aprīlis), ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku (31);

g)	termina “distanciālās saziņas līdzekļi” definīciju, kas noteikta 2. panta 4. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 97/7/EK (1997. gada 20. maijs) par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (32);

h)	termina “reklāma” definīciju, kas noteikta 2. panta a) punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/114/EK (2006. gada 12. decembris) par maldinošu un salīdzinošu reklāmu (33);

i)	termina “inženierijas ceļā iegūts nanomateriāls” definīciju, kas noteikta 3. panta 2. punkta c) apakšpunktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. …/2011 (… gada …) par jaunu pārtiku (34)  (35).

2.   Piemēro arī šādas definīcijas:

a)	“pārtikas informācija” ir informācija par pārtiku un ir pieejama galapatērētājam ar etiķetes, citu pievienoto materiālu vai jebkuru līdzekļu, tostarp mūsdienu tehnoloģiju rīku vai verbālas komunikācijas, starpniecību;

b)	“tiesību akti par pārtikas informāciju” ir Savienības tiesību akti par pārtikas informāciju, un jo īpaši marķēšanu, tostarp vispārēji noteikumi, kas attiecas uz visu pārtiku noteiktos apstākļos vai noteiktas kategorijas pārtiku, un noteikumi, kas attiecas tikai uz īpašu pārtiku;

c)	“obligātā pārtikas informācija” ir ziņas, kas saskaņā ar Savienības noteikumiem jānorāda galapatērētājiem;

d)	“ēdināšanas iestāde” ir jebkurš uzņēmums (tostarp transportlīdzekļi vai stacionāri vai pārvietojami stendi), piemēram, restorāni, ēdnīcas, skolas un slimnīcas, kuru darbība ietver ēdiena gatavošanu piegādei galapatērētājam un tā sagatavošanu lietošanai uzturā, neparedzot papildu apstrādi;

e)

“fasēta pārtika” ir jebkura galapatērētājam un ēdināšanas iestādei piegādājama atsevišķa vienība, kas sastāv no pārtikas produkta un iesaiņojuma, kurā tas ievietots, pirms to piedāvā pārdošanai, vienalga, vai šāds iesaiņojums pilnībā vai tikai daļēji aptver pārtikas produktu, bet jebkurā gadījumā tādā veidā, lai tā saturu nevarētu izmainīt, neatverot vai nenomainot iesaiņojumu;

f)

“sastāvdaļa” ir jebkura viela vai produkts, tostarp aromatizētāji, pārtikas piedevas un pārtikas fermenti, un jebkuras kombinētas sastāvdaļas vienība, ko lieto pārtikas ražošanas vai sagatavošanas procesā un ko, pat izmainītā veidā, satur arī gatavais produkts; šis termins neattiecas uz atliekvielām;

g)	“izcelsmes vieta” ir jebkura vieta, kas norādīta kā pārtikas izcelsmes vieta un kas nav “izcelsmes valsts”, kā noteikts Regulas (EEK) Nr. 2913/92 23. līdz 26. pantā;

h)	“kombinēta sastāvdaļa” ir sastāvdaļa, kas pati par sevi ir produkts ar vairāk nekā vienu sastāvdaļu;

i)	“etiķete” ir visu veidu birkas, zīmoli, atšķirības zīmes, ilustratīvs vai cits aprakstošs materiāls, kas uzrakstīts, uzdrukāts, uzkrāsots ar šablonu, iezīmēts, iespiests vai uzspiests uz pārtikas iepakojuma vai taras vai ir tai piestiprināts;

j)	“marķējums” ir teksti, ziņas, preču zīmes, zīmolvārdi, attēls vai simbols, kas ir saistīts ar pārtiku, atrodas uz jebkura iepakojuma, dokumenta, uzraksta, etiķetes, aptveres vai uzlīmes, kura pievienota šādai pārtikai vai attiecas uz to;

k)	“redzes lauks” ir visas iepakojuma virsmas, kuras ir salasāmas no viena skatu punkta, nodrošinot ātru un vieglu piekļuvi marķējuma informācijai, kas ļauj patērētājiem izlasīt minēto informāciju, iepakojumu negrozot;

l)	“tirdzniecības nosaukums” ir pārtikas nosaukums, ko nosaka attiecīgie Savienības noteikumi, vai, ja šādu Savienības noteikumu nav, nosaukums, kuru nosaka tās dalībvalsts normatīvie un administratīvie akti, kurā pārtika tiek pārdota galapatērētājam vai ēdināšanas iestādei;

m)	“pieņemtais nosaukums” ir pārtikas nosaukums, ko pieņēmuši tās dalībvalsts patērētāji, kurā minētā pārtika tiek pārdota, minēto nosaukumu nav nepieciešamības sīkāk paskaidrot;

n)	“aprakstošais nosaukums” ir nosaukums, kas apraksta pārtiku un, ja nepieciešams, tās lietošanu, kas ir pietiekami skaidrs, lai ļautu patērētājiem saprast produkta patieso būtību un atšķirt to no citiem produktiem, ar kuriem to varētu sajaukt;

o)	“galvenā sastāvdaļa” ir pārtikas sastāvdaļa vai sastāvdaļas, kas veido vairāk nekā 50 % no minētā pārtikas produkta vai kuru patērētājs parasti saista ar pārtikas nosaukumu, un attiecībā uz kuru vairumā gadījumu nepieciešama kvantitatīvā norāde;

p)	“pārtikas minimālais derīguma termiņš” ir datums, līdz kuram pārtika saglabā tai raksturīgās īpašības, ja tiek pienācīgi uzglabāta;

q)	“uzturviela” ir šīs regulas XIII pielikumā uzskaitītās olbaltumvielas, ogļhidrāti, tauki, šķiedrvielas, nātrijs, vitamīni un minerālvielas, kā arī vielas, kuras pieder pie kādas no šīm kategorijām vai ir šo kategoriju sastāvdaļas.

3.   Šajā regulā pārtikas izcelsmes valsts attiecas uz pārtikas izcelsmi, kā noteikts Regulas (EEK) Nr. 2913/92 23. līdz 26. pantā.

4.   Piemēro arī I pielikumā sniegtās īpašās definīcijas.

II   NODAĻA

PĀRTIKAS INFORMĀCIJAS VISPĀRĪGIE PRINCIPI

3. pants

Vispārējie mērķi

1.   Noteikumi par pārtikas informāciju paredz nodrošināt augstu patērētāju veselības un interešu aizsardzības līmeni un radīt pamatu tam, lai galapatērētāji varētu veikt apzinātu izvēli un droši lietot uzturā pārtiku, īpaši attiecībā uz veselības, ekonomiskiem, vides, sociāliem un ētiskiem apsvērumiem.

2.   Tiesību aktu par pārtikas informāciju mērķis ir Savienībā sasniegt brīvu pārtikas apriti, kas ir likumīgi ražota un tirgota, attiecīgi ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt ražotāju likumīgās intereses un veicināt kvalitatīvu produktu ražošanu.

3.   Kad ar tiesību aktiem par pārtikas informāciju noteiks jaunas prasības, pēc jauno prasību stāšanās spēkā tiks izvērtēta nepieciešamība noteikt pārejas posmu, kura laikā tirgū drīkst laist pārtiku ar etiķetēm, kas neatbilst jaunajām prasībām, un kura laikā šādas pārtikas krājumus, kas laista tirgū līdz pārejas posma beigām, drīkst turpināt tirgot līdz pilnīgai krājumu izpārdošanai.

4. pants

Principi, kas reglamentē obligāto pārtikas informāciju

1.   Gadījumos, kad tiesību aktos par pārtikas informāciju prasīta obligātā pārtikas informācija, tas jo īpaši attiecas uz informāciju, kura ietverta vienā no šīm kategorijām:

a)	informācija par pārtikas identitāti un sastāvu, īpašībām vai citām pārtikas produkta pazīmēm;

b)

informācija par patērētāju veselības aizsardzību un drošu pārtikas lietošanu. It īpaši tas attiecas uz informāciju par: i) sastāva īpašībām, kas var būt kaitīgas veselībai vai noteiktām patērētāju grupām; ii) derīgumu, glabāšanu un drošu izmantošanu; iii) ietekmi uz veselību, tostarp riskiem un sekām saistībā ar kaitīgas un bīstamas pārtikas patēriņu;

c)	informācija par uzturvērtības īpašībām, kas dotu iespēju patērētājiem, tostarp ar īpašām uztura prasībām, veikt informētu izvēli.

2.   Gadījumos, kad tiek izvērtēta nepieciešamība piemērot obligāto pārtikas informāciju un lai patērētājiem dotu iespēju veikt informētu izvēli, ņem vērā lielākās daļas patērētāju vidū plaši izplatīto vajadzību pēc noteiktas informācijas, kurai viņi piešķir lielu nozīmi, vai jebkuriem vispārēji atzītiem ieguvumiem patērētājam.

5. pants

Apspriešanās ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi

Jebkurus Savienības tiesību aktus pārtikas informācijas jomā, kuriem var būt ietekme uz sabiedrības veselību, pieņem pēc apspriešanās ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi (“iestāde”).

III   NODAĻA

VISPĀRĪGĀS PRASĪBAS ATTIECĪBĀ UZ PĀRTIKAS INFORMĀCIJU UN PĀRTIKAS APRITĒ IESAISTĪTU UZŅĒMĒJU ATBILDĪBU

6. pants

Pamatprasība

Jebkurai pārtikai, kas paredzēta piegādei galapatērētājam vai ēdināšanas iestādēm, pievieno pārtikas informāciju saskaņā ar šo regulu.

7. pants

Godīgas informēšanas prakse

1.   Pārtikas informācija nedrīkst būt maldinoša, jo īpaši:

a)	par pārtikas raksturīgajām pazīmēm, un jo īpaši tās raksturu, identitāti, īpašībām, sastāvu, daudzumu, derīgumu, izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu, ražošanas vai izgatavošanas veidu;

b)	piedēvējot pārtikai tādu iedarbību vai īpašības, kas tai nepiemīt;

c)	liekot saprast, ka pārtikai piemīt īpašas pazīmes, lai gan faktiski šādas pazīmes piemīt visai līdzīgai pārtikai;

d)	aprakstā vai attēlā iekļaujot norādi, kas liek noprast konkrētas pārtikas vai sastāvdaļas klātbūtni, lai gan faktiski minētajā pārtikā dabīgi esošais komponents vai parasti izmantotā sastāvdaļa ir aizstāta ar citu komponentu vai citu sastāvdaļu.

2.   Pārtikas informācija ir precīza, skaidra un patērētājam viegli saprotama.

3.   Ievērojot izņēmumus Savienības tiesību aktos, ko piemēro dabīgiem minerālūdeņiem un īpašas diētas pārtikai, sniedzot pārtikas informāciju, nevienai pārtikai nedrīkst piedēvēt spējas novērst, ārstēt vai izārstēt kādu cilvēka slimību vai atsaukties uz šādām spējām.

4.   Šā panta 1., 2. un 3. punkts attiecas arī uz:

a)

reklāmu;

b)	pārtikas pasniegšanas veidu, jo īpaši tās formu, izskatu vai iepakojumu, izmantojamiem iepakošanas materiāliem, izvietojumu un apkārtni, kādā tā ir izstādīta.

8. pants

Atbildība

1.   Par pārtikas informāciju atbildīgais pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs ir tas uzņēmējs, ar kura vārdu vai uzņēmuma nosaukumu šo pārtikas produktu tirgo, vai, ja minētais uzņēmējs neveic uzņēmējdarbību Savienībā, – importētājs Savienības tirgū.

2.   Par pārtikas informāciju atbildīgais pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs nodrošina pārtikas informācijas esamību un precizitāti saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem par pārtikas informāciju un attiecīgo valsts tiesību aktu prasībām.

3.   Pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji, kas neietekmē pārtikas informāciju, nepiegādā pārtiku, par kuru viņi zina vai kuru, ņemot vērā viņiem kā speciālistiem zināmo informāciju, viņiem ir pamats uzskatīt par neatbilstošu piemērojamiem tiesību aktiem par pārtikas informāciju un attiecīgo valsts tiesību aktu prasībām.

4.   Pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji tajos uzņēmumos, kuri atrodas to pārziņā, nepārveido pārtikai pievienoto informāciju, ja šādas izmaiņas var maldināt galapatērētāju vai citādi mazināt patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un mazināt galapatērētāju iespējas izdarīt informētu izvēli. Pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji ir atbildīgi par jebkurām izmaiņām, ko tie veic pārtikai pievienotajā informācijā.

5.   Neskarot 2. līdz 4. punktu, pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji tajos uzņēmumos, kuri atrodas to pārziņā, nodrošina, ka tiek ievērotas uz tiem attiecināmās tiesību aktu par pārtikas informāciju prasības un attiecīgo valsts tiesību aktu prasības, un pārbauda, ka šīs prasības tiek ievērotas.

6.   Pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji tajos uzņēmumos, kuri atrodas to pārziņā, nodrošina, ka galapatērētājam vai ēdināšanas iestādēm paredzētas nefasētas pārtikas informācija tiek nogādāta pārtikas apritē iesaistītajam uzņēmējam, kas saņem pārtiku, lai attiecīgi dotu iespēju norādīt obligāto pārtikas informāciju galapatērētājam.

7.   Pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji tajos uzņēmumos, kuri atrodas to pārziņā, nodrošina, ka regulas 9. un 10. pantā noteiktās obligātās ziņas norāda uz pārtikas iepakojuma vai tam piestiprinātas etiķetes, vai pārtikas pavaddokumentiem, ja var garantēt, ka šie dokumenti ir pievienoti attiecīgajai pārtikai vai tika atsūtīti pirms pārtikas piegādes vai vienlaicīgi ar to. Šis nosacījums jāievēro šādos gadījumos:

a)	ja fasētā pārtika ir paredzēta galapatērētājam, bet tās tirdzniecība tiek sākta pirms pārdošanas galapatērētājam un ja šajā posmā netiek veikta pārdošana ēdināšanas iestādei;

b)	ja fasētā pārtika ir paredzēta piegādei ēdināšanas iestādei turpmākai gatavošanai, pārstrādei, sadalīšanai vai sagriešanai.

Neskarot pirmo daļu, pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji nodrošina, ka regulas 9. panta 1. punkta a), f), g) un h) apakšpunktā noteiktās ziņas tiek parādītas arī uz fasētas pārtikas tirdzniecībai paredzētā sekundārā iepakojuma.

8.   Pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji, kas citiem pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem piegādā pārtiku, kura nav paredzēta galapatērētājam vai ēdināšanas iestādēm, nodrošina, ka šiem citiem pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem ir pietiekama informācija, lai vajadzības gadījumā tie varētu veikt 2. punktā paredzētos pienākumus.

IV   NODAĻA

OBLIGĀTĀ PĀRTIKAS INFORMĀCIJA

1.   IEDAĻA

Saturs un noformējums

9. pants

Obligāto ziņu uzskaitījums

1.   Saskaņā ar regulas 10. līdz 34. pantu un ievērojot šajā nodaļā noteiktos izņēmumus, šādu ziņu norādīšana ir obligāta:

a)	pārtikas nosaukums;

b)	sastāvdaļu uzskaitījums;

c)	jebkura sastāvdaļa vai pārstrādes palīglīdzekļi, kas minēti II pielikumā vai iegūti no II pielikumā minētās vielas vai produkta un izraisa alerģiju vai nepanesību un ko lieto pārtikas ražošanas vai sagatavošanas procesā, un ko, tostarp arī izmainītā veidā, satur arī gatavais produkts;

d)	dažu sastāvdaļu vai sastāvdaļu kategoriju daudzums;

e)	pārtikas neto daudzums;

f)	minimālais derīguma termiņš vai “izlietot līdz” datums;

g)	jebkuri īpaši glabāšanas un/vai lietošanas nosacījumi;

h)	regulas 8. panta 1. punktā minētā pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja vārds vai uzņēmuma nosaukums un adrese;

i)	regulas 25. pantā paredzētajos gadījumos – izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta;

j)	lietošanas pamācība, ja bez šādas pamācības būtu grūti pienācīgi izmantot pārtiku;

k)	attiecībā uz dzērieniem ar alkohola saturu vairāk nekā 1,2 tilpumprocenti – faktiskais alkohola saturs tilpumprocentos;

l)	paziņojums par uzturvērtību.

2.   Panta 1. punktā minētās ziņas norāda ar vārdiem un skaitļiem. Tās var izteikt arī ar piktogrammām vai simboliem, nevis ar vārdiem vai skaitļiem, ja Komisija atbilstīgi 3. punktam ir pieņēmusi īstenošanas pasākumus un ievērojot šos īstenošanas pasākumus.

3.   Komisija saskaņā ar regulatīvo procedūru, kas minēta 46. panta 2. punktā, var pieņemt sīki izstrādātus noteikumus par kārtību vienu vai vairāku ziņu izteikšanai ar piktogrammām vai simboliem, nevis vārdiem vai skaitļiem, ņemot vērā pierādījumus par patērētāju vienādu izpratni.

10. pants

Papildu obligātās ziņas īpašiem pārtikas veidiem vai kategorijām

1.   Papildus 9. panta 1. punktā noteiktajam obligāto ziņu uzskaitījumam regulas III pielikumā nosaka papildu obligātās ziņas īpašiem pārtikas veidiem vai kategorijām.

2.   Lai nodrošinātu patērētājiem informāciju par pārtikas veidiem vai kategorijām un ņemtu vērā tehnikas un zinātnes attīstību, patērētāju veselības aizsardzību un drošu pārtikas lietošanu, Komisija var grozīt III pielikumu, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 49. pantu un atbilstīgi 50., 51. un 52. panta nosacījumiem.

11. pants

Svars un mērvienības

Regulas 9. pants neskar konkrētākus Savienības noteikumus par svaru un mērvienībām.

12. pants

Obligātās pārtikas informācijas pieejamība un izvietojums

1.   Saskaņā ar šo regulu attiecībā uz visu pārtiku norāda un padara viegli pieejamu obligāto informāciju.

2.   Attiecībā uz fasētu pārtiku obligāto pārtikas informāciju norāda tieši uz iepakojuma vai tai pievienotās etiķetes.

3.   Lai nodrošinātu, ka patērētāj gūst labumu no citiem obligātās pārtikas informācijas sniegšanas līdzekļiem, kuri ir piemērotāki noteikta veida obligātajām ziņām, Komisija, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 49. pantu un atbilstīgi 50. un 51. panta nosacījumiem, var paredzēt noteikumus par noteiktu obligāto ziņu sniegšanu kādā citādā veidā, nevis uz iepakojuma vai etiķetes.

4.   Attiecībā uz nefasētu pārtiku piemēro 42. pantu.

13. pants

Obligāto ziņu noformējums

1.   Neskarot noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar 42. panta 2. punktu, obligāto pārtikas informāciju sniedz skaidri redzamā vietā tādā veidā, lai tā būtu skaidri saskatāma, skaidri salasāma un, attiecīgā gadījumā, neizdzēšama. To nedrīkst nekādā veidā paslēpt, nomaskēt, mazināt tās iedarbību vai pārtraukt ar jebkādu citu rakstveida vai attēlu formā sniegtu informāciju vai jebkādiem citiem iestarpinājumiem.

2.   Neskarot atsevišķus Savienības noteikumus, ko piemēro īpašai pārtikai attiecībā uz 9. panta 1. punkta a) līdz k) apakšpunktā minētajām prasībām, uz iepakojuma vai tam pievienotās etiķetes norādot 9. panta 1. punktā minētās obligātās ziņas, tās uzdrukā uz iepakojuma vai etiķetes, lietojot burtu izmēru, kur x augstums, kā noteikts IV pielikumā, ir lielāks par vai vienāds ar 1,2 mm. Obligātās ziņas norāda tā, lai nodrošinātu, ka druka un fons būtiski kontrastē.

3.   Attiecībā uz iepakojumu vai taru, kuras lielākās virsmas laukums ir mazāks par 60 cm2, 2. punktā minētais burtu izmēra x augstums ir lielāks par vai vienāds ar 0,9 mm.

4.   Lai nodrošinātu vienādu šā panta 2. punkta īstenošanu, Komisija saskaņā ar 46. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru var pieņemt sīki izstrādātus noteikumus par drukas un fona kontrastu.

5.   Lai panāktu šīs regulas mērķus, Komisija, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 49. pantu un ievērojot 50. un 51. panta nosacījumus, izstrādā salasāmības kritērijus papildus šā panta 2. punktā noteiktajiem.

Lai panāktu pirmajā daļā minētos mērķus, Komisija, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 49. pantu un atbilstīgi 50. un 51. panta nosacījumiem, var šā panta 6. punktā noteiktās prasības attiecināt arī uz papildu obligātajām ziņām par īpašiem pārtikas veidiem vai kategorijām.

6.   Regulas 9. panta 1. punkta a), e), f) un k) apakšpunktā minētās ziņas iekļauj vienā redzes laukā.

7.   Šā panta 6. punktu nepiemēro 16. panta 1. un 2. punktā minētajiem gadījumiem.

14. pants

Tālpārdošana

1.   Neskarot 9. pantā noteiktās informācijas prasības, attiecībā uz fasētu pārtiku, kuru piedāvā pārdošanai ar distanciālās saziņas līdzekļu starpniecību:

a)

obligātajai pārtikas informācijai, izņemot 9. panta 1. punkta f) apakšpunktā noteiktās ziņas, jābūt pieejamai pirms pirkuma veikšanas un jābūt uzrādītai tālpārdošanai pievienotajos dokumentos vai jābūt norādītai citos atbilstīgos veidos, kurus skaidri norāda pārtikas apritē iesaistīts uzņēmējs. Ja izmanto citus atbilstīgus līdzekļus, pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs obligāto pārtikas informāciju patērētājiem sniedz, neprasot papildu samaksu;

b)	visas obligātās ziņas ir pieejamas piegādes brīdī.

2.   Ja nefasētu pārtiku piedāvā pārdošanai ar distanciālās saziņas līdzekļu starpniecību, 42. pantā noteikto informāciju dara pieejamu saskaņā ar šā panta 1. punktu.

3.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunktu nepiemēro pārtikai, ko pārdod, izmantojot tirdzniecības automātus vai automatizētas komerciālas telpas.

15. pants

Valodas prasības

1.   Neskarot 9. panta 2. punktu, obligāto pārtikas informāciju norāda valodā, ko viegli saprot patērētāji dalībvalstīs, kurās pārtika tiek tirgota.

2.   Dalībvalstis, kurās pārtika tiek tirgota, var savā teritorijā pieprasīt, ka šīs ziņas jānorāda vienā vai vairākās Savienības oficiālajās valodās.

3.   Šā panta 1. un 2. punkts neizslēdz ziņu norādi vairākās valodās.

16. pants

Noteiktu obligāto ziņu norāžu nepiemērošana

1.   Uz stikla pudelēm, kuras paredzētas atkārtotai izmantošanai, kurām ir neizdzēšams marķējums un kurām tādēļ nav etiķetes, uzlīmes vai aptveres, obligāti jānorāda tikai 9. panta 1. punkta a), c), e), f) un l) apakšpunktā uzskaitītās ziņas.

2.   Uz iepakojuma vai taras, kuras lielākā virsmas platība ir mazāka par 10 cm2, uz iepakojuma vai etiķetes obligāti jānorāda tikai 9. panta 1. punkta a), c), e) un f) apakšpunktā uzskaitītās ziņas. Ziņas, kas minētas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā, jānodrošina citā veidā vai jāsniedz pēc patērētāju pieprasījuma.

3.   Neskarot citus Savienības noteikumus, kas paredz obligātu paziņojumu par uzturvērtību, 9. panta 1. punkta l) apakšpunktā minētais paziņojums nav obligāts V pielikumā uzskaitītajai pārtikai.

4.   Neskarot citus Savienības noteikumus, kas paredz obligātu sastāvdaļu sarakstu vai paziņojumu par uzturvērtību, 9. panta 1. punkta b) un l) apakšpunktā minētais paziņojums nav obligāts attiecībā uz:

a)	vīniem, uz kuriem attiecas Regulas (EK) Nr. 1234/2007 XIb pielikums;

b)	produktiem, uz kuriem attiecas Regula (EEK) Nr. 1601/91;

c)	dzērieniem, kas ir līdzīgi šā punkta a) un b) apakšpunktā minētajiem un kas satur vairāk nekā 1,2 % alkohola tilpuma un iegūti augļu vai dārzeņu fermentācijas procesā;

d)

medalu;

e)	visu veidu aliem; un

f)	stiprajiem alkoholiskiem dzērieniem, kas definēti Regulas (EK) Nr. 110/2008 2. panta 1. punktā.

Līdz … (36) Komisija sagatavo ziņojumu par 18. panta un 29. panta 1. punkta piemērošanu šajā punktā minētajiem produktiem, kurā izskata jautājumu par to, vai dažas dzērienu kategorijas būtu jāatbrīvo it īpaši no pienākuma sniegt informāciju par enerģētisko vērtību, un sniedz pamatojumu iespējamu atbrīvojumu piešķiršanai, ņemot vērā vajadzību nodrošināt saskaņotību ar citiem attiecīgiem Savienības politikas aspektiem.

Komisija minētajam ziņojumam var pievienot tiesību akta priekšlikumu, ar ko paredz noteikumus sastāvdaļu sarakstam vai obligātam paziņojumam par minēto produktu uzturvērtību.

2.   IEDAĻA

Sīki izstrādāti noteikumi par obligātajām ziņām

17. pants

Pārtikas nosaukums

1.   Pārtikas nosaukums ir tās tirdzniecības nosaukums. Ja tāda nav, nosaukums atbilst tās pieņemtajam nosaukumam, vai, ja tāda nav vai tas netiek lietots, sniedz pārtiku aprakstošu nosaukumu.

2.   Dalībvalstī, kurā pārtiku laiž tirgū, atļauj lietot pārtikas nosaukumu, ar kādu attiecīgo produktu likumīgi ražo un tirgo ražotājā dalībvalstī. Tomēr gadījumos, ja citu šīs regulas noteikumu, it īpaši 9. pantā izklāstīto noteikumu, piemērošana dalībvalstī, kurā produktu tirgo, nedotu patērētājiem iespēju izzināt pārtikas patieso raksturu un atšķirt to no pārtikas, ar kuru to varētu sajaukt, pārtikas nosaukumam pievieno citu aprakstošu informāciju, kuru pievieno pārtikas nosaukuma tuvumā.

3.   Izņēmuma gadījumos pārtikas nosaukumu, kāds piešķirts dalībvalstī, kurā to ražo, neizmanto dalībvalstī, kurā to tirgo, ja pārtika, kuru ar minēto nosaukumu apzīmē valstī, kura to ražo, sastāva vai ražošanas ziņā ir tik lielā mērā atšķirīga no pārtikas, ko pazīst ar minēto nosaukumu valstī, kura to tirgo, ka 2. punkts nav pietiekams, lai dalībvalstī, kurā to tirgo, patērētajiem nodrošinātu pareizu informāciju.

4.   Pārtikas nosaukumu neaizstāj ar nosaukumu, kas aizsargāts kā intelektuālais īpašums, preču zīme vai modes nosaukums.

5.   Īpaši noteikumi par pārtikas nosaukuma lietošanu un par tam pievienojamām ziņām izklāstīti VI pielikumā.

18. pants

Sastāvdaļu saraksts

1.   Pirms sastāvdaļu saraksta vai tā virsrakstā jābūt norādei, kurā ir vārds “sastāvdaļas”. Tas ietver visas pārtikas sastāvdaļas dilstošā masas secībā, kā tās ir reģistrētas pārtikas ražošanas procesā.

2.   Sastāvdaļas nosaukumu norāda, minot tās īpašo nosaukumu saskaņā ar 17. panta un VI pielikuma noteikumiem.

3.   Visas sastāvdaļas, kuras ir inženierijas ceļā iegūti nanomateriāli, skaidri norāda sastāvdaļu sarakstā. Pēc šādu sastāvdaļu nosaukumiem iekavās seko vārds “nano”.

4.   Šā panta 1. un 2. punkta piemērošanas tehniskie noteikumi paredzēti VII pielikumā.

19. pants

Sastāvdaļu saraksta nepiemērošana

1.   Sastāvdaļu saraksts nav jāpievieno šādai pārtikai:

a)	svaigiem augļiem un dārzeņiem, arī kartupeļiem, kas nav mizoti, griezti vai līdzīgi apstrādāti;

b)	gāzētam ūdenim, ja tā aprakstā norādīts, ka tas ir gāzēts;

c)	raudzētam etiķim, kas iegūts no viena pamatprodukta, ja tam nav pievienotas citas sastāvdaļas;

d)	sieram, sviestam, raudzētam pienam un krējumam, ja tiem nav pievienotas citas sastāvdaļas, izņemot piena produktus, fermentus un siera izgatavošanai nepieciešamās mikroorganismu kultūras, vai sāls, kas nepieciešams siera ražošanā, izņemot svaigu sieru un kausētu sieru;

e)	pārtikai, kam ir viena sastāvdaļa, ja: i) pārtikas nosaukums sakrīt ar sastāvdaļas nosaukumu; vai ii) pārtikas nosaukums ļauj skaidri identificēt sastāvdaļas veidu.

2.   Lai ņemtu vērā to, cik būtisks patērētājam ir sastāvdaļu saraksts attiecībā uz īpašiem pārtikas veidiem vai kategorijām, Komisija, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 49. pantu un ievērojot 50. un 51. panta nosacījumus, izņēmuma gadījumos var papildināt šā panta 1. punktu ar nosacījumu, ka saraksta nepiemērošanas rezultātā galapatērētājiem vai ēdināšanas iestādēm netiek sniegta neatbilstoša informācija.

20. pants

Sastāvdaļu elementi, kurus neiekļauj pārtikas sastāvdaļu sarakstā

Neskarot 21. pantu, sastāvdaļu sarakstā nav jāiekļauj šādi pārtikas sastāvdaļu elementi:

a)	sastāvdaļas elementi, ko uz laiku atdala ražošanas procesā un vēlāk atkal pievieno, nepārsniedzot to sākotnējo daudzumu;

b)

pārtikas piedevas un pārtikas fermenti: i) kas atrodas attiecīgajā pārtikā tikai tādēļ, ka bija vienā vai vairākās minētās pārtikas sastāvdaļās, saskaņā ar pārnešanas principu, kas minēts Regulas (EK) Nr. 1333/2008 18. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, ja vien tie nepilda tehnoloģiskas funkcijas galaproduktā; vai ii) ko izmanto kā pārstrādes palīglīdzekļus;

c)	nesējvielas un vielas, kura nav pārtikas piedevas, bet kuras lieto tādā pašā veidā un tādā pašā nolūkā kā nesējvielas un kuras lietotas tikai tādā daudzumā, cik tas ir strikti nepieciešams;

d)	vielas, kuras nav pārtikas piedevas, bet kuras lieto tādā pašā veidā un tādā pašā nolūkā kā pārstrādes palīglīdzekļus un kuras joprojām ir galaproduktā, pat ja pārveidotā veidā;

e)	ūdens: i) ja to izmanto ražošanas procesā tikai kādas koncentrētas vai atūdeņotas sastāvdaļas sākotnējās formas atgūšanai; vai ii) kā šķidra vide, ko parasti nelieto cilvēku uzturā.

21. pants

Atsevišķu tādu vielu vai produktu marķējums, kas izraisa alerģiju vai nepanesību

1.   Neskarot noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar 42. panta 2. punktu, 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētās ziņas norāda sastāvdaļu sarakstā saskaņā ar 18. panta 1. punktā izklāstītajiem noteikumiem, norādot precīzu II pielikumā uzskaitītās vielas vai produkta nosaukumu.

Ja nav sastāvdaļu saraksta, 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajās norādēs iekļauj vārdu “satur”, kam seko II pielikumā uzskaitītās vielas vai produkta nosaukums.

Ja vairākas sastāvdaļas vai pārstrādes palīglīdzekļi iegūti no II pielikumā uzskaitītas vienas vielas vai produkta, marķējumā to skaidri norāda attiecībā uz katru attiecīgo sastāvdaļu vai pārstrādes palīglīdzekli.

Šīs regulas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētās norādes nav vajadzīgas, ja produkta nosaukums skaidri norāda uz attiecīgo vielu vai produktu.

2.   Lai nodrošinātu patērētājam labākas kvalitātes informāciju un ņemtu vērā tehnikas un zinātnes attīstību, Komisija sistemātiski pārskata un vajadzības gadījumā atjaunina sarakstu II pielikumā, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 49. pantu un atbilstīgi 50., 51. un 52. panta nosacījumiem.

22. pants

Sastāvdaļu daudzuma norāde

1.   Sastāvdaļas daudzumu vai sastāvdaļu kategorijas daudzumu, ko izmanto, ražojot vai izgatavojot pārtiku, uzrāda, ja attiecīgā sastāvdaļa vai sastāvdaļu kategorija:

a)	ir norādīta pārtikas nosaukumā vai nosaukumā, ar kuru patērētājs parasti to saista;

b)	marķējumā ir izcelta ar tekstu, zīmējumiem vai grafiskiem simboliem; vai

c)	būtiski raksturo pārtiku un atšķir to no citiem produktiem, ar kuriem to var sajaukt nosaukuma vai izskata dēļ.

2.   Šā panta 1. punkta piemērošanas tehniskie noteikumi, tostarp īpašos gadījumos, kad dažu sastāvdaļu daudzums nav jānorāda, noteikti VIII pielikumā.

23. pants

Neto daudzums

1.   Fasētas pārtikas neto daudzumu norāda attiecīgi litros, centilitros, mililitros, kilogramos vai gramos:

a)	tilpuma vienībās – šķidriem produktiem;

b)	masas vienībās – pārējiem produktiem.

2.   Lai patērētājam nodrošinātu labāku izpratni par pārtikas informāciju uz marķējuma, Komisija, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 49. pantu un atbilstīgi 50. un 51. panta nosacījumiem, var konkrētai pārtikai noteikt citu neto daudzuma izteikšanas veidu, nevis šā panta 1. punktā noteikto.

3.   Šā panta 1. punkta piemērošanas tehniskie noteikumi, ieskaitot īpašos gadījumus, kad neto daudzums nav jānorāda, noteikti IX pielikumā.

24. pants

Minimālais derīguma termiņš un “izlietot līdz” datums

1.   Pārtikai, kas no mikrobioloģijas viedokļa ir īpaši ātrbojīga un tādēļ īsā laikā var radīt tiešas briesmas cilvēka veselībai, minimālo derīguma termiņu aizvieto ar “izlietot līdz” datumu. Pēc “izlietot līdz” datuma pārtiku uzskata par nedrošu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 14. panta 2. līdz 5. punktu.

2.   Attiecīgo datumu norāda saskaņā ar regulas X pielikumu.

3.   Lai nodrošinātu X pielikuma 1. punkta c) apakšpunktā minētā minimālā derīguma termiņa norādīšanas veida vienādu piemērošanu, Komisija saskaņā ar 46. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru var par to pieņemt īstenošanas noteikumus.

25. pants

Izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta

1.   Šo pantu piemēro, neskarot marķēšanas prasības, kas paredzētas atsevišķos Savienības tiesību aktos, jo īpaši Padomes Regulā (EK) Nr. 509/2006 (2006. gada 20. marts) par lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem kā garantētām tradicionālām īpatnībām (37) un Padomes Regulā (EK) Nr. 510/2006 (2006. gada 20. marts) par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (38).

2.   Izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšana ir obligāta:

a)	ja tās nenorādīšana var maldināt patērētāju attiecībā uz pārtikas īsto izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu, jo īpaši – ja pārtikai pievienotā informācija vai etiķete varētu netieši norādīt, ka pārtikai ir cita izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta;

b)	gaļai, uz kuru attiecas kombinētās nomenklatūras (“KN”) kodi, kas uzskaitīti XI pielikumā. Šā punkta piemērošana ir atkarīga no 6. punktā minēto īstenošanas noteikumu pieņemšanas.

3.   Ja pārtikas izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta ir norādīta, bet nav tā pati, kas tās galvenajai sastāvdaļai:

a)	norāda arī attiecīgās galvenās sastāvdaļas izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu; vai

b)	norāda, ka galvenās sastāvdaļas izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta atšķiras no pārtikas izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas.

Šā punkta piemērošana ir atkarīga no 6. punktā minēto īstenošanas noteikumu pieņemšanas.

4.   Komisija piecos gados pēc 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanas iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, lai izvērtētu obligāto izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas marķējumu minētajā apakšpunktā minētajiem produktiem.

5.   Līdz … (39) Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumus par obligāto izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi attiecībā uz:

a)	cita veida gaļu, kas nav liellopu gaļa un nav minēta 2. punkta b) apakšpunktā;

b)

pienu;

c)	pienu, ko izmanto par sastāvdaļu piena produktos;

d)	gaļu, ko izmanto kā sastāvdaļu;

e)	neapstrādātu pārtiku;

f)	pārtiku ar vienu sastāvdaļu;

g)	sastāvdaļām, kas veido vairāk nekā 50 % no pārtikas produkta.

Minētajos ziņojumos ņem vērā patērētāja vajadzību būt informētam, pirmajā daļā minētās obligātās norādes sniegšanas noteikuma dzīvotspēju un šādu pasākumu ieviešanas izmaksu un ieguvumu analīzi, tostarp juridisko ietekmi uz iekšējo tirgu un ietekmi uz starptautisko tirdzniecību.

Komisija minētajiem ziņojumiem var pievienot priekšlikumus, lai grozītu attiecīgos Savienības noteikumus.

6.   Līdz … (40) Komisija saskaņā ar 46. panta 2. punktā noteikto regulatīvo procedūru pieņem īstenošanas noteikumus attiecībā uz šā panta 2. punkta b) apakšpunkta un šā panta 3. punkta piemērošanu.

26. pants

Lietošanas pamācība

1.   Pārtikas lietošanas pamācības formulē tā, lai pārtiku varētu pienācīgi izmantot.

2.   Komisija saskaņā ar 46. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru var pieņemt sīki izstrādātus noteikumus par šā panta 1. punkta īstenošanu saistībā ar konkrētu pārtiku.

27. pants

Spirta tilpumkoncentrācija

1.   Normas attiecībā uz norādēm par spirta tilpumkoncentrāciju nosaka īpašie Savienības noteikumi, ko piemēro produktiem, kam piešķirts KN kods 2204.

2.   Faktisko spirta tilpumkoncentrāciju tiem dzērieniem, kuru alkohola saturs pārsniedz 1,2 tilpumprocentus, izņemot tos, kas minēti šā panta 1. punktā, norāda saskaņā ar šīs regulas XII pielikumu.

3.   IEDAĻA

Paziņojums par uzturvērtību

28. pants

Saistība ar citiem tiesību aktiem

1.   Šī iedaļa neattiecas uz pārtiku, kam piemēro šādus tiesību aktus:

a)	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/46/EK (2002. gada 10. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz uztura bagātinātājiem (41);

b)	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/54/EK (2009. gada 18. jūnijs) par dabīgo minerālūdeņu ieguvi un tirdzniecību (42).

2.   Šo iedaļu piemēro, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/39/EK (2009. gada 6. maijs) par īpašas diētas pārtikas produktiem (43) un īpašās direktīvas, kā norādīts minētās direktīvas 4. panta 1. punktā.

29. pants

Saturs

1.   Obligātajā paziņojumā par uzturvērtību ietver šādu informāciju:

a)	enerģētisko vērtību; un

b)	tauku, piesātināto taukskābju, ogļhidrātu, cukuru, olbaltumvielu un sāls daudzums.

Attiecīgā gadījumā norādi, ka sāls saturs ir tikai dabīgā nātrija klātbūtnes rezultāts, var izvietot paziņojuma par uzturvērtību tiešā tuvumā.

2.   Obligātajā paziņojumā par uzturvērtību, kas minēts 1. punktā, var arī norādīt daudzumu vienam vai vairākiem šādiem savienojumiem:

a)	transtaukskābes;

b)	mononepiesātinātās taukskābes;

c)	polinepiesātinātās taukskābes;

d)

polioli;

e)

ciete;

f)	šķiedrvielas;

g)	jebkuri vitamīni vai minerālvielas, kas uzskaitītas XIII pielikuma A daļas 1. punktā un ir sastopamas ievērojamā daudzumā, kā norādīts XIII pielikuma A daļas 2. punktā.

3.   Ja fasētas pārtikas marķējumā sniedz obligāto paziņojumu par uzturvērtību, kas minēts 1. punktā, marķējumā var atkārtot informāciju par enerģētisko vērtību un tauku, piesātināto taukskābju, cukuru un sāls daudzumu.

4.   Atkāpjoties no 35. panta 1. punkta, ja 16. panta 4. punktā minēto produktu marķējumā paredzēts paziņojums par uzturvērtību, paziņojumā var norādīt tikai enerģētisko vērtību.

5.   Neskarot 42. pantu un atkāpjoties no 35. panta 1. punkta, ja 42. panta 1. punktā minēto produktu marķējumā paredzēts paziņojums par uzturvērtību, tajā var norādīt tikai:

a)	enerģētisko vērtību; vai

b)	enerģētisko vērtību un tauku, piesātināto taukskābju, cukuru un sāls daudzumu.

6.   Lai ņemtu vērā šā panta 2. līdz 5. punktā minēto ziņu būtiskumu patērētāju informēšanai, Komisija, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 49. pantu un atbilstīgi 50. un 51. panta nosacījumiem, var grozīt šā panta 2. līdz 5. punktā iekļautos sarakstus, pievienojot vai svītrojot noteiktas ziņas.

30. pants

Aprēķins

1.   Enerģētisko vērtību aprēķina, izmantojot XIV pielikumā uzskaitītos pārrēķina koeficientus.

2.   Lai varētu precīzāk aprēķināt vitamīnu un minerālvielu saturu pārtikā, Komisija, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 49. pantu un atbilstīgi 50. un 51. panta nosacījumiem, var pieņemt pārrēķina koeficientus vitamīniem un minerālvielām, kuras minētas XIII pielikuma A daļas 1. punktā. Minētos pārrēķina koeficientus pievieno XIV pielikumam.

3.   Enerģētiskā vērtība un uzturvielu daudzums, kas minēts šīs regulas 29. panta 1. līdz 5. punktā, attiecas uz pārtiku, ko piedāvā pārdošanā.

Atbilstīgā gadījumā šī informācija var attiekties uz pārtiku pēc apstrādes ar nosacījumu, ka pievieno pietiekami sīkus apstrādes norādījumus un šī informācija attiecas uz pārtiku, kas ir gatava lietošanai uzturā.

4.   Katrā atsevišķā gadījumā minētās vērtības ir vidējās vērtības, kas noteiktas, pamatojoties uz:

a)	ražotāja veikto pārtikas analīzi;

b)	izmantoto sastāvdaļu zināmo vai atzīto vidējo vērtību lietošanu aprēķinos; vai

c)	vispārēji noteiktu un pieņemtu datu izmantošanu aprēķinos.

Komisija saskaņā ar 46. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru var pieņemt sīki izstrādātus noteikumus par šā punkta vienādu īstenošanu attiecībā uz norādīto vērtību precizitāti, piemēram, atšķirībām starp norādītajiem un oficiālo pārbaužu laikā noteiktajiem rādītājiem.

31. pants

Vērtības norādīšana uz 100 g vai 100 ml

1.   Enerģētisko vērtību un uzturvielu daudzumu, kas minēts šīs regulas 29. panta 1. līdz 5. punktā, norāda, izmantojot šīs regulas XV pielikumā minētās mērvienības.

2.   Šīs regulas 29. panta 1. līdz 5. punktā minēto enerģētisko vērtību un uzturvielu daudzumu norāda uz 100 g vai 100 ml.

3.   Ja sniedz paziņojumu par vitamīniem un minerālvielām, papildus 2. punktā minētajai izteiksmes formai to daudzumu norāda arī procentos no XIII pielikuma A daļas 1. punktā noteiktajām devām uz 100 g vai 100 ml.

4.   Papildus šā panta 2. punktā minētajai izteiksmes formai 29. panta 1., 3., 4. un 5. punktā minēto enerģētisko vērtību un uzturvielu daudzumu var attiecīgi norādīt arī procentos no XIII pielikuma B daļā noteiktajām devām uz 100 g vai 100 ml.

32. pants

Informācijas norādīšana uz porciju vai patēriņa vienību

1.   Turpmāk norādītajos gadījumos 29. panta 1. līdz 5. punktā minēto enerģētisko vērtību un uzturvielu daudzumu var norādīt uz porciju un/vai patēriņa vienību, ko patērētājam viegli atpazīt, ar nosacījumus, ka porcijas vai patēriņa vienības lielums ir norādīts uz etiķetes un ka ir norādīts iepakojumā esošo porciju vai patēriņa vienību skaits:

a)	papildus 31. panta 2. punktā minētajai izteiksmes formai – uz 100 g vai 100 ml;

b)	papildus 31. panta 3. punktā minētajai izteiksmes formai – uz 100 g vai 100 ml – attiecībā uz vitamīniem un minerālvielām;

c)	papildus 31. panta 4. punktā minētajai izteiksmes formai vai tās vietā – uz 100 g vai 100 ml.

2.   Atkāpjoties no 31. panta 2. punkta, 29. panta 3., 4. un 5. punktā minētajos gadījumos enerģētisko vērtību un uzturvielu daudzumu un/vai XIII pielikuma B daļā noteikto references devu procentus var norādīt, pamatojoties tikai uz porciju vai patēriņa vienību.

3.   Izmantoto porciju vai vienību norāda tiešā tuvumā paziņojumam par uzturvērtību.

4.   Lai nodrošinātu, ka paziņojuma par uzturvērtību norādi uz porciju vai uz patēriņa vienību piemēro vienādi, un lai patērētājam nodrošinātu vienādu salīdzināšanas pamatu, Komisija, ņemot vērā patērētāju reālo patēriņa modeli, kā arī uztura ieteikumus, saskaņā ar 46. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru var pieņemt noteikumus par norādi uz porciju vai patēriņa vienību konkrētām pārtikas kategorijām.

33. pants

Noformējums

1.   Šīs regulas 29. panta 1. un 2. punktā minētās ziņas norāda vienā redzes laukā. Tās norāda vienkopus skaidrā formā un, attiecīgā gadījumā, XV pielikumā noteiktajā norādīšanas kārtībā.

2.   Šīs regulas 29. panta 1. un 2. punktā minētās ziņas norāda tabulas formā, sakārtojot skaitļus citu zem cita, ja ir pietiekami daudz vietas. Ja vietas nav, paziņojumu sniedz lineārā formā.

3.   Šīs regulas 29. panta 3. punktā minētās ziņas var norādīt kopā:

a)	citā redzes laukā, nevis šā panta 1. punktā minētajā; un

b)	savādākā formā, nevis šā panta 2. punktā minētajā.

4.   Šīs regulas 29. panta 4. un 5. punktā minētās ziņas var norādīt savādākā formā, nevis šā panta 2. punktā minētajā.

5.   Ja enerģētiskā vērtība vai kādas(-u) uzturvielas(-u) daudzums produktā ir neliels, informāciju par šiem elementiem var aizstāt ar tādu paziņojumu kā “Satur nelielu daudzumu …”, un to sniedz paziņojuma par uzturvērtību, ja tāds ir, tiešā tuvumā.

Lai nodrošinātu šā punkta vienādu piemērošanu, Komisija saskaņā ar 46. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru var pieņemt noteikumus par tādu 29. panta 1. līdz 5. punktā minēto enerģētisko vērtību un uzturvielu daudzumiem, ko var uzskatīt par nenozīmīgiem.

6.   Lai nodrošinātu paziņojuma par uzturvērtību noformējuma veida vienādu piemērošanu atbilstīgi šā panta 1. līdz 4. punktā minētajiem formātiem, Komisija saskaņā ar 46. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru var par to pieņemt īstenošanas noteikumus.

34. pants

Papildu izteikšanas un norādīšanas veidi

1.   Papildus 31. panta 2. un 4. punktā un 32. pantā minētajiem izteikšanas veidiem un 33. panta 2. punktā minētajiem norādīšanas veidiem 29. panta 1. līdz 5. punktā noteikto enerģētisko vērtību un uzturvielu daudzumu var izteikt un/vai norādīt citos veidos, papildus vārdiem vai skaitļiem izmantojot grafiskas formas vai simbolus, ja ir ievērotas šādas prasības:

a)	tie nemaldina patērētāju, kā noteikts 7. pantā;

b)	to mērķis ir veicināt patērētāju izpratni par pārtikas lomu vai nozīmi uztura enerģētiskās vērtības un uzturvielu satura nodrošināšanā;

c)	ir pierādījumi, kas liecina, ka vidusmēra patērētājs saprot šādus uzturvērtības izteikšanas vai norādīšanas veidus; kā arī

d)	izmantojot citus norādīšanas veidus, to pamatā ir saskaņotas references devas vai, ja tādu nav, vispārēji atzīti zinātniski ieteikumi par uzņemto enerģiju vai uzturvielām.

2.   Dalībvalstis var ieteikt pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem izmantot vienu vai vairākus paziņojuma par uzturvērtību izteikšanas vai norādīšanas papildu veidus, ko tās uzskata par tādiem, kas vislabāk izpilda 1. punkta a) līdz d) apakšpunktā noteiktās prasības. Dalībvalstis sniedz Komisijai ziņas par šādiem izteikšanas vai norādīšanas papildu veidiem.

3.   Dalībvalstis nodrošina atbilstīgu uzraudzību attiecībā uz paziņojuma par uzturvērtību izteikšanas vai norādīšanas papildu veidiem, ko izmanto tirgū to teritorijā.

Lai atvieglotu šādu izteikšanas vai norādīšanas papildu veidu izmantošanas uzraudzību, dalībvalstis var prasīt, lai pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji, kas to teritorijā laiž tirgū pārtiku, uz kuras ir šāda informācija, kompetentajai iestādei ziņo par šādu izteikšanas vai norādīšanas papildu veidu izmantošanu un tai sniedz atbilstīgu pamatojumu par 1. punkta a) līdz d) apakšpunktā noteikto prasību izpildi. Šādos gadījumos var prasīt arī sniegt informāciju par šādu izteikšanas vai norādīšanas papildu veidu izmantošanas izbeigšanu.

4.   Komisija atvieglo un rīko informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, Komisiju un ieinteresētajām personām par jautājumiem, kas attiecas uz jebkādu paziņojuma par uzturvērtību izteikšanas vai norādīšanas papildu veidu izmantošanu.

5.   Ņemot vērā gūto pieredzi, līdz … (44) Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par to, kā tiek piemēroti izteikšanas un norādīšanas papildu veidi, to ietekmi iekšējā tirgū un šo izteikšanas un norādīšanas veidu turpmākas saskaņošanas vēlamību. Šim nolūkam dalībvalstis Komisijai sniedz attiecīgu informāciju par šādu izteikšanas vai norādīšanas papildu veidu izmantošanu tirgū to teritorijā. Komisija ziņojumam var pievienot priekšlikumus, lai grozītu attiecīgos Savienības noteikumus.

6.   Lai nodrošinātu šā panta vienādu piemērošanu, Komisija saskaņā ar 46. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem sīki izstrādātus noteikumus par šā panta 1., 3. un 4. punkta īstenošanu.

V   NODAĻA

BRĪVPRĀTĪGI SNIEGTA PĀRTIKAS INFORMĀCIJA

35. pants

Piemērojamās prasības

1.   Ja 9. un 10. pantā noteikto pārtikas informāciju norāda pēc brīvas izvēles, tā atbilst šīs regulas IV nodaļas 2. un 3. iedaļā noteiktajām prasībām.

2.   Pārtikas informācija, ko norāda pēc brīvas izvēles, atbilst šādām prasībām:

a)	tā nemaldina patērētāju, kā minēts 7. pantā;

b)	tā nav neskaidra vai maldinoša patērētājam;

c)	attiecīgā gadījumā tās pamatā ir atbilstīgi zinātniski dati.

3.   Komisija saskaņā ar regulatīvo procedūru, kas minēta 46. panta 2. punktā, var pieņemt īstenošanas noteikumus par šā panta 2. punktā minēto prasību piemērošanu pēc brīvas izvēles sniegtai pārtikas informācijai par tādu vielu vai produktu iespējamu vai nejaušu klātbūtni pārtikā, kas rada alerģiju vai nepanesību.

4.   Lai nodrošinātu, ka patērētāji ir atbilstīgi informēti gadījumos, kad pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji pēc brīvas izvēles norādāmu pārtikas informāciju sniedz pēc atšķirīgiem principiem, kas var patērētāju maldināt vai radīt tiem neskaidrības, Komisija, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 49. pantu un atbilstīgi 50. un 51. panta nosacījumiem, var paredzēt citus gadījumus pārtikas informācijas norādīšanai pēc brīvas izvēles papildus šā panta 3. punktā minētajam gadījumam.

36. pants

Noformējums

Brīvprātīgi sniegto pārtikas informāciju nedrīkst norādīt, aizņemot vietu, kas paredzēta obligātās pārtikas informācijas norādīšanai.

VI   NODAĻA

VALSTS TIESĪBU AKTI

37. pants

Valsts tiesību akti

1.   Jautājumos, kas īpaši saskaņoti ar šo regulu, dalībvalstis nedrīkst ne pieņemt, ne paturēt spēkā valsts tiesību aktus, ja vien tādas pilnvaras nav piešķirtas ar Savienības tiesību aktiem. Minētie valsts noteikumi nedrīkst radīt šķēršļus brīvai preču apritei.

2.   Neskarot 38. pantu, dalībvalstis var pieņemt valsts pasākumus jautājumos, kas nav konkrēti saskaņoti ar šo regulu, ar noteikumu, ka tās neaizliedz, nekavē vai neierobežo tādu preču brīvu kustību, uz ko attiecas šī regula.

38. pants

Valsts tiesību akti par papildu obligātajām ziņām

1.   Papildus 9. panta 1. punktā un 10. pantā minētajām obligātajām ziņām dalībvalstis var saskaņā ar 43. pantā paredzēto procedūru pieņemt tiesību aktus, kas nosaka papildu obligātās ziņas īpašiem pārtikas veidiem vai kategorijām, pamatojoties vismaz uz vienu no turpmāk norādītajiem iemesliem:

a)	sabiedrības veselības aizsardzību;

b)	patērētāju tiesību aizsardzību;

c)	krāpšanas novēršanu;

d)	rūpniecisko un komerciālo īpašumtiesību, izcelsmes norāžu, reģistrēta izcelsmes apzīmējuma aizsardzību un negodīgas konkurences novēršanu.

2.   Atbilstīgi 1. punktam dalībvalstis var ieviest pasākumus attiecībā uz obligātu pārtikas izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi vienīgi tad, ja ir pierādīta saikne starp pārtikas noteiktu kvalitāti un tās izcelsmi. Ziņojot Komisijai par šādiem pasākumiem, dalībvalstis sniedz pierādījums, ka lielākā daļa patērētāju piešķir būtisku nozīmi šai informācijai.

39. pants

Piens un piena produkti

Dalībvalstis var pieņemt pasākumus, kuri ir atkāpes no 9. panta 1. punkta un 10. panta 1. punkta attiecībā uz pienu un piena produktiem, kas pildīti atkārtotai izmantošanai paredzētās stikla pudelēs.

Tās nekavējoties paziņo Komisijai par jebkuru šādu pasākumu.

40. pants

Alkoholiski dzērieni

Kamēr nav pieņemti 16. panta 4. punktā minētie Savienības noteikumi, dalībvalstis var piemērot valsts tiesību aktus par sastāvdaļu uzskaitījumu attiecībā uz dzērieniem, kuru alkohola saturs pārsniedz 1,2 tilpumprocentus.

41. pants

Neto daudzuma izteikšana

Ja nav 23. panta 2. punktā minēto Savienības noteikumu par neto daudzuma izteikšanu konkrētai pārtikai citādā veidā, nevis tajā, kas paredzēts 23. panta 1. punktā, dalībvalstis var piemērot valsts tiesību aktus, kas pieņemti pirms … (45).

Līdz … (46) dalībvalstis informē Komisiju par šādiem tiesību aktiem. Komisija tos dara zināmus pārējām dalībvalstīm.

42. pants

Valsts pasākumi attiecībā uz nefasētu pārtiku

1.   Ja pārtiku piedāvā pārdošanai galapatērētājiem vai ēdināšanas iestādēm bez iepakojuma vai ja pārtiku iepako tirdzniecības vietā pēc patērētāja lūguma vai to fasē tiešai pārdošanai:

a)	regulas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētās ziņas jāsniedz obligāti;

b)	citas 9. un 10. pantā minētās ziņas nav jāsniedz obligāti, ja vien dalībvalstis nepieņem tiesību aktus, kas liek sniegt dažas vai visas no šīm ziņām vai šādu ziņu elementiem.

2.   Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus par veidu, kādā 1. punktā minētās ziņas vai ziņu elementus darīt pieejamus un attiecīgā gadījumā – kādā veidā tos izteikt un norādīt.

3.   Dalībvalstis nekavējoties paziņo Komisijai par jebkuru šādu pasākumu, kas minēts šā panta 1. punkta b) apakšpunktā un 2. punktā.

43. pants

Paziņošanas procedūra

1.   Ja tiek veikta atsauce uz šo pantu, dalībvalsts, kura uzskata par vajadzīgu pieņemt jaunus tiesību aktus par pārtikas informāciju, laikus paziņo Komisijai un citām dalībvalstīm par paredzētajiem pasākumiem un to pamatojumu.

2.   Komisija apspriežas ar Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgo komiteju, kas izveidota ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 58. panta 1. punktu, ja tā uzskata, ka šāda apspriešanās ir lietderīga, vai ja to pieprasa dalībvalsts.

3.   Dalībvalsts, kura uzskata par vajadzīgu pieņemt jaunus tiesību aktus par pārtikas informāciju, var veikt šādi paredzētus pasākumus tikai trīs mēnešus pēc 1. punktā minētā paziņojuma un ar noteikumu, ka Komisija nesniedz negatīvu atzinumu.

4.   Ja Komisijas atzinums ir negatīvs un pirms šā panta 3. punktā minētā termiņa beigām, Komisija uzsāk 46. panta 2. punktā paredzēto regulatīvo procedūru, lai noskaidrotu, vai paredzētos pasākumus var īstenot, vajadzības gadījumā veicot atbilstīgas izmaiņas.

5.   Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (47), nepiemēro pasākumiem, par kuriem dalībvalstis paziņo Komisijai saskaņā ar šo pantu.

VII   NODAĻA

ĪSTENOŠANA, GROZĪŠANA UN NOBEIGUMA NOTEIKUMI

44. pants

Pielikumu grozījumi

Lai ņemtu vērā tehnikas progresu, zinātnes attīstību, patērētāju veselību vai patērētāju vajadzības pēc informācijas un ievērojot 10. panta 2. punkta un 21. panta 2. punkta noteikumus attiecībā uz grozījumiem II un III pielikumā, Komisija, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 49. pantu un atbilstīgi 50. un 51. panta nosacījumiem, var grozīt šīs regulas pielikumus.

45. pants

Pārejas periods un piemērošanas datums īstenošanas pasākumiem vai deleģētiem aktiem

1.   Neskarot šā panta 2. punktu, realizējot ar šo regulu piešķirtās pilnvaras pieņemt pasākumus saskaņā ar 46. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūrām vai izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 49. līdz 52. pantu, Komisija:

a)	jauno pasākumu piemērošanai nosaka piemērotu pārejas posmu, kura laikā tirgū drīkst laist pārtiku ar etiķetēm, kas neatbilst jaunajiem pasākumiem, un pēc kura beigām šādas pārtikas krājumus, kas laisti tirgū līdz pārejas posma beigām, drīkst turpināt tirgot līdz pilnīgai krājumu izpārdošanai; un

b)	nodrošina, ka šie pasākumi ir piemērojami no 1. aprīļa jebkurā kalendārajā gadā.

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro steidzamos gadījumos, ja 1. punktā minēto pasākumu mērķis ir cilvēku veselības aizsardzība.

46. pants

Komiteja

1.   Komisijai palīdz Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā noteiktais termiņš ir trīs mēneši.

47. pants

Regulas (EK) Nr. 1924/2006 grozījumi

Regulas (EK) Nr. 1924/2006 7. panta pirmo un otro daļu aizstāj ar šādām daļām:

48. pants

Regulas (EK) Nr. 1925/2006 grozījumi

Regulas (EK) Nr. 1925/2006 7. panta 3. punktu aizstāj ar šādu punktu:

49. pants

Deleģējuma īstenošana

1.   Pilnvaras pieņemt 10. panta 2. punktā, 12. panta 3. punktā, 13. panta 5. punktā, 19. panta 2. punktā, 21. panta 2. punktā, 23. panta 2. punktā, 29. panta 6. punktā, 30. panta 2. punktā, 35. panta 4. punktā un 44. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz pieciem gadiem pēc... (50). Komisija sagatavo ziņojumu par deleģētajām pilnvarām vēlākais sešus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģējums tiek automātiski pagarināts par tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome to neatsauc saskaņā ar 50. pantu.

2.   Tiklīdz tā pieņem deleģēto aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

3.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai tiek piešķirtas, ievērojot 50. un 51. pantā izklāstītos nosacījumus.

4.   Ja ārkārtas gadījumā ir radies jauns būtisks drauds cilvēka veselībai, tad, ņemot vērā steidzamību, 52. pantā paredzēto kārtību piemēro deleģētiem aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar 10. panta 2. punktu un 21. panta 2. punktu.

50. pants

Deleģējuma atsaukšana

1.   Eiropas Parlaments vai Padome var jebkurā laikā atsaukt pilnvaras pieņemt 10. panta 2. punktā, 12. panta 3. punktā, 13. panta 5. punktā, 19. panta 2. punktā, 21. panta 2. punktā, 23. panta 2. punktā, 29. panta 6. punktā, 30. panta 2. punktā, 35. panta 4. punktā un 44. pantā minētos deleģētos aktus.

2.   Iestāde, kura ir uzsākusi iekšējo procedūru, lai pieņemtu lēmumu par to, vai atsaukt pilnvaru deleģējumu, cenšas laikus pirms galīgā lēmuma pieņemšanas informēt otru iestādi un Komisiju, norādot, kuras deleģētās pilnvaras varētu tikt atsauktas, kā arī atsaukšanas iespējamos iemeslus.

3.   Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģējumu. Lēmums stājas spēkā nekavējoties vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus. Lēmumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

51. pants

Iebildumi pret deleģētajiem aktiem

1.   Eiropas Parlaments vai Padome var izteikt iebildumus pret deleģēto aktu divos mēnešos no tā paziņošanas dienas.

Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas minēto laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

2.   Ja pēc 1. punktā minētā laikposma beigām ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus pret deleģēto aktu, to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un tas stājas spēkā dienā, kas tajā noteikta.

Deleģēto aktu var publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tas var stāties spēkā pirms minētā laikposma beigām, ja gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus.

3.   Ja Eiropas Parlaments vai Padome 1. punktā minētajā laikposmā izsaka iebildumus pret deleģēto aktu, tas nestājas spēkā. Iestāde, kas izsaka iebildumus pret deleģēto aktu, iebildumu pamato.

52. pants

Steidzamības procedūra

1.   Deleģētie akti, kas pieņemti saskaņā ar šo pantu, stājas spēkā nekavējoties, un tos piemēro, kamēr nav izteikti iebildumi saskaņā ar 3. punktu.

2.   Paziņojumā, ko par deleģēto aktu, kas pieņemts saskaņā ar šo pantu, sniedz Eiropas Parlamentam un Padomei, norāda steidzamības procedūras izmantošanas iemeslus.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome var izteikt iebildumus pret deleģēto aktu, kas pieņemts saskaņā ar šo pantu, saskaņā ar 51. pantā minēto procedūru. Šādā gadījumā aktu vairs nepiemēro. Iestāde, kas izsaka iebildumus pret deleģēto aktu, iebildumus pamato.

53. pants

Atcelšana

1.   Direktīvas 87/250/EEK, 90/496/EEK, 1999/10/EK, 2000/13/EK, 2002/67/EK, 2008/5/EK un Regulu (EK) Nr. 608/2004 atceļ no … (51).

2.   Atsauces uz atceltajiem tiesību aktiem uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

54. pants

Pārejas posma pasākumi

1.   Pārtiku, kura laista tirgū vai marķēta pirms … (52) un kura neatbilst šīs regulas prasībām, atļauts tirgot līdz pilnīgai pārtikas krājumu izpārdošanai.

Pārtiku, kura laista tirgū vai marķēta pirms … (53) un kura neatbilst 9. panta 1. punkta l) apakšpunktā noteiktajai prasībai, atļauts tirgot līdz pilnīgai pārtikas krājumu izpārdošanai.

2.   No … (52) līdz … (53) gadījumos, kad paziņojumu par uzturvērtību sniedz pēc brīvas izvēles, tam jāatbilst 29. līdz 34. pantam.

3.   Atkāpjoties no Direktīvas 90/496/EEK, no Regulas (EK) Nr. 1924/2006 7. panta un no Regulas (EK) Nr. 1925/2006 7. panta 3. punkta, pārtiku, kas marķēta saskaņā ar šīs regulas 29. līdz 34. pantu, ir atļauts laist tirgū pirms … (52).

55. pants

Stāšanās spēkā un piemērošanas diena

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no … (54), izņemot 9. panta 1. punkta l) apakšpunktu, kuru piemēro no … (55).

---

(1)  OV C 77, 31.3.2009., 81. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. jūnija nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2011. gada 21. februāra nostāja pirmajā lasījumā. Eiropas Parlamenta … nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes … lēmums.

(3)  OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.

(4)  OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.

(5)  OV L 109, 6.5.2000., 29. lpp.

(6)  OV L 276, 6.10.1990., 40. lpp.

(7)  OV L 113, 30.4.1987., 57. lpp.

(8)  OV L 69, 16.3.1999., 22. lpp.

(9)  OV L 191, 19.7.2002., 20. lpp.

(10)  OV L 97, 1.4.2004., 44. lpp.

(11)  OV L 27, 31.1.2008., 12. lpp.

(12)  OV L 299, 16.11.2007., 1. lpp.

(13)  OV L 149, 14.6.1991., 1. lpp.

(14)  OV L 39, 13.2.2008., 16. lpp.

(15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1760/2000 (2000. gada 17. jūlijs), ar ko izveido liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu un paredz liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu marķēšanu (OV L 204, 11.8.2000., 1. lpp.).

(16)  Padomes Direktīva 2001/110/EK (2001. gada 20. decembris), kas attiecas uz medu (OV L 10, 12.1.2002., 47. lpp.).

(17)  Komisijas Regula (EK) Nr. 1580/2007 (2007. gada 21. decembris), ar ko nosaka Regulu (EK) Nr. 2200/96, (EK) Nr. 2201/96 un (EK) Nr. 1182/2007 īstenošanas noteikumus augļu un dārzeņu nozarē (OV L 350, 31.12.2007., 1. lpp.).

(18)  Padomes Regula (EK) Nr. 104/2000 (1999. gada 17. decembris) par zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju (OV L 17, 21.1.2000., 22. lpp.).

(19)  Regula (EK) Nr. 1760/2000.

(20)  Komisijas Regula (EK) Nr. 1019/2002 (2002. gada 13. jūnijs) par olīveļļas tirdzniecības standartiem (OV L 155, 14.6.2002., 27. lpp.).

(21)  OV L 302, 19.10.1992., 1. lpp.

(22)  OV L 253, 11.10.1993., 1. lpp.

(23)  OV L 404, 30.12.2006., 9. lpp.

(24)  OV L 165, 30.4.2004., 1. lpp.

(25)  OV L 404, 30.12.2006., 26. lpp.

(26)  OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

(27)  OV L 139, 30.4.2004., 1. lpp.

(28)  OV L 354, 31.12.2008., 7. lpp.

(29)  OV L 354, 31.12.2008., 16. lpp.

(30)  OV L 354, 31.12.2008., 34. lpp.

(31)  OV L 139, 30.4.2004., 55. lpp.

(32)  OV L 144, 4.6.1997., 19. lpp.

(33)  OV L 376, 27.12.2006., 21. lpp.

(34)  Dok. 2008/0002 (COD).

(35)  OV L …

(36)  Pieci gadi pēc šīs regulas stāšanās spēkā.

(37)  OV L 93, 31.3.2006., 1. lpp.

(38)  OV L 93, 31.3.2006., 12. lpp.

(39)  Trīs gadi pēc šīs regulas stāšanās spēkā.

(40)  Divi gadi pēc šīs regulas stāšanās spēkā.

(41)  OV L 183, 12.7.2002., 51. lpp.

(42)  OV L 164, 26.6.2009., 45. lpp.

(43)  OV L 124, 20.5.2009., 21. lpp.

(44)  Astoņi gadi pēc šīs regulas stāšanās spēkā.

(45)  Šīs regulas spēkā stāšanās datums.

(46)  Trīs gadi pēc šīs regulas stāšanās spēkā.

(47)  OV L 204, 21.7.1998., 37. lpp.

(48)  OV L …”

(49)  OV L …”

(50)  Šīs regulas spēkā stāšanās datums.

(51)  Trīs gadi pēc šīs regulas stāšanās spēkā.

(52)  Mēneša pirmā diena trīs gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā.

(53)  Mēneša pirmā diena piecus gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā.

(54)  Mēneša pirmā diena trīs gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā.

(55)  Mēneša pirmā diena piecus gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā.

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---