Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās”

COM(2010) 748 galīgā redakcija/2 – 2010/0383 (COD)

2011/C 218/14

Galvenais ziņotājs: Bernardo HERNÁNDEZ BATALLER kgs

Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 4. punktu un 81. panta 2. punktu 2011. gada 15. februārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās”

COM(2010) 748 galīgā redakcija/2 – 2010/0383 (COD).

Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Birojs 2011. gada 1. februārī uzdeva Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētajai nodaļai izstrādāt atzinumu par šo tematu.

Ņemot vērā darba steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 471. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 4. un 5. maijā (5. maija sēdē), iecēla Bernardo Hernández Bataller kgu par galveno ziņotāju un ar 162 balsīm par, 1 balsi pret un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1   EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu, jo uzskata, ka tas palīdzēs sasniegt mērķi – novērst tiesiskos šķēršļus, tādējādi atvieglojot dzīvi gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem, un uzlabojot efektīvu tiesisko aizsardzību.

1.2   EESK uzstājīgi aicina Komisiju turpināt uzsāktās iniciatīvas tiesisko šķēršļu likvidēšanai Eiropas Savienībā, lai izveidotu patiesu Eiropas tiesisko telpu, ņemot vērā visas piezīmes, ko EESK ir paudusi dažādos atzinumos par šo tematu.

2.   Ievads

2.1   Regula 44/2001 kopš 2002. gada 1. marta aizstāj Briseles konvenciju un citus divpusējus instrumentus, kas par šo tematu noslēgti starp dažādām dalībvalstīm. Regula ir pazīstama arī ar nosaukumu “Brisele I”, un līdz šim tā ir vissvarīgākais ES tiesību akts, kas regulē tiesu iestāžu sadarbību civillietās.

2.2   Pēc būtības Regula 44/2001 paredz, ka īpašos apstākļos jebkuru fizisku vai juridisku personu, kura ir iesaistīta pārrobežu tiesvedībā un kuras domicils ir citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā ir ierosināta tiesvedība, iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā, ievērojot “tuvākā savienojuma” principu.

2.2.1   Turklāt Regulas 5. pantā ir noteikts, ka jautājumos, kas skar līgumu izpildi, it īpaši preču tirgošanas gadījumā, ir iespējams celt prasību pret uzņēmumu dalībvalstī, kurā preces ir piegādātās vai kurā tās būtu bijis jāpiegādā.

2.2.2   Jomas, kurās ir piemērojama jaunā Regula, ir norādītas 5. pantā (līgumsaistības, ārpuslīgumiskas saistības, civilprasības zaudējumu atlīdzināšanai, filiāles vai aģentūras darbība utt.).

2.2.3   Atsevišķa regulas iedaļa — visa 3. iedaļa — ir veltīta jurisdikcijai lietās, kas saistītas ar apdrošināšanu, un tā paredz, ka apdrošinājuma ņēmējs var celt prasību pret apdrošinātāju tajā valstī, kur atrodas apdrošinājuma ņēmēja domicils, arī tad, ja apdrošinātāja domicils ir citā dalībvalstī. Taču, ja apdrošinātājs vēlas iesūdzēt apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināto vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju, apdrošinātājs var uzsākt tiesvedību vienīgi tajā valstī, kurā atrodas atbildētāja domicils.

2.3   Regula 44/2001 sastāv no skaidriem noteikumiem, kas nosaka jurisdikciju konkrētos gadījumos, un ir galvenokārt vērsta uz to, lai nodrošinātu pastiprinātu aizsardzību konkrētām grupām (patērētāju līgumi, individuāli darba līgumi). Neraugoties uz to, tiesvedībai prasībās, kas saistītas ar nekustamo īpašumu, juridisku personu likvidāciju, ierakstiem reģistros un tiesas lēmumu (spriedumu) izpildi, ir piemērojami tradicionālie jurisdikcijas noteikumi.

2.4   Regulas 44/2001 divas iedaļas paredz noteikumus spriedumu izpildei un citas dalībvalsts oficiālu publisku dokumentu atzīšanai, un noslēgumā paredz virkni galīgu un pārejas perioda noteikumu, kuros izklāstīts, kā šā jaunā tiesu sadarbības instrumenta noteikumi saistāmi ar citām konkrētām konvencijām, kuras ir parakstījušas dalībvalstis.

2.5   Komisija 2009. gada 21. aprīlī pieņēma ziņojumu par regulas piemērošanu un Zaļo grāmatu, par kuru EESK pieņēma atzinumu, (1) kurā pauda atbalstu vairākiem Komisijas ierosinājumiem par reformām.

3.   Ierosinātā regula

3.1   Pārskatīšanas vispārīgais mērķis ir attīstīt Eiropas tiesiskuma telpu, likvidējot pārpalikušos šķēršļus tiesas nolēmumu brīvai apritei saskaņā ar savstarpējas atzīšanas principu (2). Šā mērķa nozīme ir uzsvērta Eiropadomes 2009. gada Stokholmas programmā. Konkrētāk priekšlikuma mērķis ir atvieglot pārrobežu tiesāšanos un spriedumu brīvu apriti Eiropas Savienībā. Pārskatīšanai būtu jāuzlabo arī tiesisko vidi, kas nepieciešama Eiropas ekonomikas atlabšanai.

3.2   Reforma ietver šādus ierosinātos elementus:

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1   Komiteja ļoti atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu un atbalsta pārstrādāto redakciju Padomes 2000. gada 22. decembra Regulai (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk – Brisele I).

4.2   Kā nepārprotami norādīts Komisijas priekšlikumā, ir vajadzīga iniciatīva, lai uzlabotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpas, kā arī iekšējā tirgus darbību, kuru iespējams veicināt vienīgi pārvalstiskā līmenī, un šī iniciatīva būtu arī lietderīgs juridiskais instruments globalizētajā pasaulē, atvieglojot starptautiskās tirdzniecības darījumus un atrisinātu domstarpības, kuras rodas attiecībās ar valstīm ārpus ES.

4.2.1   Šajā sakarā jānorāda, ka visi inovatīvie pasākumi, kas iekļauti ierosinātajos juridiskajos mehānismos, kā arī atsevišķu, ES šajā jomā jau piemērotu noteikumu un principu klasifikācija, izriet no pieredzes, kuru pārrobežu juristi, eksperti un dalībvalstu kompetentas iestādes atklāti nodevušas Eiropas Komisijai.

4.2.2   Šajā sakarā kopumā ir ņemts vērā subsidiaritātes princips, proti, pārrobežu darbība ir pamatota, ņemot vērā, ka dalībvalstīm nav tiesību vienpusēji grozīt atsevišķus spēkā esošās regulas “Brisele I” noteikumus, piemēram, exequátur, kā arī noteikumus par jurisdikciju un juridisko procedūru saskaņošanu starp dalībvalstīm, vai starp dalībvalstīm un arbitrāžas tiesvedību. Tiek uzsvērta arī funkcionālā subsidiaritāte kā līdzdalības demokrātijas principa neatņemama sastāvdaļa, kas noteikta LES pēc Lisabonas līguma. EESK iepriekš jau ir paudusi atbalstu vairākiem priekšlikumiem, kurus Komisija tagad izvirzījusi (3).

4.3   Priekšlikums ir reāls un labi pārdomāts, un tajā ierosināti elastīgi tehniski risinājumi problēmām, ar kurām nācās saskarties regulas “Brisele-1” piemērošanas laikā. Risinājumu kopsavilkums: exequátur atcelšana, izņemot spriedumus par goda un cieņas aizskaršanas prasībām un kolektīvajām prasībām par kompensācijām; regulas piemērošana attiecībā uz atbildētājiem no trešām valstīm, tiesas izvēles līgumu efektivitātes uzlabošana, regulas un šķīrējtiesu sasaistes uzlabošana, noteikumu precizēšana, saskaņā ar kuriem vienas dalībvalsts tiesas noteiktos pagaidu vai drošības pasākumus var piemērot citās dalībvalstīs, un īsumā arī tiesu pieejamības uzlabošana, kā arī atsevišķu izskatīšanas procedūru izmantošana valstu tiesās.

4.3.1   Nav pamatota iemesla no priekšlikuma izslēgt kolektīvas procedūras, atceļot exequátur , un tādēļ 37. panta formulējums uzskatāms par neapmierinošu. EESK jau vairākkārt ir paudusi atbalstu kopīgu procedūru pārvalstiskam regulējumam. Komisijai būtu jāapsver Regulas 44/2001 6. panta grozīšana, lai dotu iespēju kolektīvi izskatīt dažādu prasītāju iesniegtās prasības, ja lietu pamatojumi ir tik cieši saistīti, ka ir lietderīgi tos izskatīt un pasludināt spriedumu vienā laikā, lai izvairītos no nesaderīgiem lēmumiem, ja lietas izskata atsevišķi.

4.3.2   Attiecībā uz goda un cieņas aizskāruma izslēgšanu būtībā 37. panta 3. punkta pašreizējais apjoms ir plašāks, ietverot spriedumus citā dalībvalstī attiecībā uz ārpuslīgumiem un saistībām, kas izriet no privātās dzīves un personu tiesību aizskāruma. Komisijai būtu jāapsver minētā izņēmuma apjoms un iespēja to sašaurināt, lai neizslēgtu ikdienas dzīves aspektus.

4.3.3   Lai paplašinātu diskusiju par nepieciešamajām izmaiņām, kas jāievieš priekšlikumā iekļautajās juridiskajās procedūrās un mehānismos, Komiteja vēlas norādīt atsevišķus jautājumus, kuri Komisijai būtu jāapsver.

4.3.4   Regulas pārstrādātās redakcijas 58. panta 3. punktā noteikts, ka kompetenta tiesa nekavējoties pieņem lēmumu par pārsūdzībām saistībā lēmumu par iebildumiem sprieduma izpildāmības gādījumā. Maksimālais ilgums būtu jānosaka precīzāk, lai izvairītos no nepamatotas aizkavēšanās, kas varētu negatīvi ietekmēt iesaistītās puses.

4.3.5   Šajā sakarā varētu noteikt šādus termiņus: 90 dienu termiņš, kā noteikts 58. panta 2. punktā par lēmumiem par pārsūdzību, apstrīdot sprieduma izpildāmību, vai arī laika posms starp sešām nedēļām, kā noteikts Regulas Nr. 2201/2003 (par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par abu laulāto vecāku atbildību par bērniem) 11. pantā, un 90 dienu termiņu.

4.3.6   Līdzīgā veidā varētu pārstrādāt jauno juridiskās sadarbības mehānismu, kas noteikts regulas pārstrādātās redakcijas 31. pantā, lai pastiprinātu tiesas lomu, izskatot lietu pēc būtības, un novērstu iespējamas darbības ļaunprātīgos nolūkos, kas varētu kavēt strīda izšķiršanu.

4.3.7   Nav skaidra prasība par to, ka būtu jānodrošina “koordinācija” starp tiesu, kurā norisinās tiesvedība pēc būtības, un citas dalībvalsts tiesu, kurā iesniegts pieteikums par pagaidu pasākumu, ietverot drošības pasākumus, un minētā tiesa ir atbildīga par informācija iegūšanu no tiesas, kurā norisinās tiesvedība pēc būtības, par visiem būtiskajiem lietas apstākļiem (piemēram, pieprasītā līdzekļa steidzamība vai tiesas, kura izskata lietu pēc būtības, iespējamais atteikums piemērot līdzīgu līdzekli). Šo prasību varētu papildināt ar noteikumu par šo pasākumu pieļaujamības īpašo raksturu, vai arī vispārīgāk, pārtraukšanu, ņemot vērā tiesneša lēmumu, kurš gatavo spriedumu par attiecīgo lietu.

4.3.8   Turklāt tas būtu pilnīgā saskaņā ar galveno lomu, kuru Tiesa (ņemot vērā ātra risinājuma iespēju un savstarpējas atzīšanas principa īstenošanu) atzīst kompetentajai iestādei, lai pamatā atrisinātu saistītu regulējumu, piemēram, iepriekš minētās Regulas 2201/2003 skaidrojuma problēmas.

4.4   Īpaši jāuzsver klauzulas par sabiedrisko kārtību paturēšana spēkā esošās Regulas “Brisele I” 34. panta 1. punktā un pārstrādātās regulas priekšlikuma 48. panta 1. punktā tikai gadījumos, kad netiek anulēta “eksekvatūra”. Tas dalībvalsts tiesu iestādēm, kur tiek prasīta atzīšana, ļauj neatzīt spriedumus, kas ir skaidrā pretrunā ar tās sabiedrisko kārtību.

4.4.1   Bez šaubām, šī iespēja var radīt dažādu skaidrojumu iespējas un dod tiesnešiem zināmu brīvību pieņemt lēmumu pēc saviem ieskatiem. Minētais noteikums tiek izmantots, kopš spēkā ir Regula “Brisele I”, un ir skaidrs, ka šāds risks tiek mazināts ar vismaz ar trim juridiskiem ierobežojumiem: Tiesas (4) noteiktie kritēriji šajā jautājumā, tas, ka ES Pamattiesību harta tagad ir spēkā un ir saistoša, un Tiesas plašās un bagātīgās jurisprudences nostiprināšana, sabiedriskās kārtības jēdzienu ierobežojot par labu ES tiesību efektivitātei.

4.4.2   EESC tomēr aicina Eiropas Komisiju īpaši cieši sekot tiesu rīcībai dalībvalstīs, lai nodrošinātu, ka spriedumu savstarpējās atzīšanas princips tiktu ieviests pareizi vienmēr, kad pieņem lēmumus par jurisdikciju sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ.

4.5   Lai gan ierosinātajā pārstrādātās regulas priekšlikumā diezgan netiešā veidā iekļauts jauna veida noteikums par vienošanos par šķīrējtiesu līgumu atzīšanu, kādā ES dalībvalstī paredzot forumu, lai mazinātu “forum-shopping” [visizdevīgākā foruma izvēles] risku, šķiet, ka tas nav pietiekoši.

4.5.1   Minētais strīdu izšķiršanas veids, īpaši komerclietās, kļūst arvien izplatītāks, un būtu lietderīgi šo pieeju piemērot arī citās Eiropas iedzīvotājiem būtiskās jomās (piemēram, patērētāju tiesībās un darba tiesībās), tāpēc Komiteja aicina Komisiju apsvērt, vai pēc iespējas ātrāk nevajadzētu izveidoto pārvalstisku juridisku instrumentu šķīrējtiesas lēmumu atzīšanai un izpildei. Jānorāda, ka, lai gan priekšlikums paver juridiskās kontroles iespēju, šķīrējtiesas izteikti nav iekļautas regulas darbības jomā (1. panta 2. punkta d) apakšpunkts.

4.6   Tāpat ar Komisija varētu sekmēt paziņojuma vai ceļveža izstrādi par priekšlikuma 5. panta, kas ir ļoti līdzīgs Regulas “Brisele I” spēkā esošā panta noteikumiem, skaidrojumu, lai precizētu tā saturu un paātrinātu spriedumu pieņemšanu.

4.6.1   Atbilstīgi abiem noteikumiem, līgumu jautājumos kompetenta ir tiesa vietā, kur tika izpildītas vai bija jābūt izpildītām saistībām, kas ir prasības pamatā. Izņēmums ir preču pārdošana, kuru gadījumā tā ir vieta dalībvalstī, kur preces tikušas piegādātas vai kurā tās būtu bijis jāpiegādā. Pakalpojumu piegādes gadījumā tā ir vieta dalībvalstī, kur ticis sniegts vai kur būtu vajadzējis sniegt pakalpojumu.

4.6.2   Tiesas jurisprudence, kas skaidro “pakalpojumu” un “preču” jēdzienus saistībā ar brīvībām iekšējā tirgū, nav piemērojama Regulai “Brisele I”. Tādējādi Tiesa lietas, kas attiecas uz 5. panta piemērošanas jomas skaidrojumu, ir atrisinājusi, atsaucoties uz starptautiskiem noteikumiem, kuri tomēr nav saistoši ne ES, ne visām dalībvalstīm, un tādējādi tie nav kopīgi noteikumi, kuri piemērojami līgumiem ES ietvaros.

4.7   Tas ir paradokss, bet centieni paātrināt juridisko procesu, šķiet, neatbilst jaunajam formulējumam priekšlikuma 24. panta 2. punktā, jo tas ietekmē tikai 24. panta 1. punkta piemērošanu (kurā teikts, ka jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesai, kurā atbildētājs ierodas), nosakot, ka dokumentā par lietas ierosināšanu ir jāietver informācija atbildētājam par viņa tiesībām apstrīdēt tiesas jurisdikciju un ierašanās tiesā sekas. Šo noteikumu viegli var ieviest ar standarta klauzulu starpniecību, bet tas varētu apdraudēt līguma vājāko pušu tiesības, īpaši tādēļ, ka ar 24. panta 2, punktu tā piemērošana ir attiecināma tikai uz apdrošināšanas līgumiem, patērētāju līgumiem un individuāliem darba līgumiem.

4.7.1   Tā kā to, vai atbildētājam ir sniegta attiecīgā informācija, pārbauda tiesa, kurā iesniegta prasība, bet šajā jautājumā nav paredzētas konkrēti noteikumi, Komiteja vēlas uzsvērt, ka šā noteikuma ieviešana var radīt neskaidrību un brīva skaidrojuma iespējas ES 27 valstu tiesu iestādēs. Tāpēc EESK aicina Eiropas Komisiju pārskatīt minētā noteikuma formulējumu, lai nostiprinātu patērētāju un darba ņēmēju juridisko stāvokli un nodrošinātu vienādas procedūras piemērošanu neatkarīgi no kompetentās tiesu iestādes.

(1)  OV C 255, 22.09.2010., 48. lpp.

(2)  Pieņemta Eiropadomes sanāksmē 2009. gada 10. un 11. decembrī.

(3)  OV C 117, 26.04.2000., 6. lpp..

(4)  Tiesas 2000. gada 28. marta spriedums lietā C-7/98, Krombach, Recueil, 2000. lpp. I-01935.