EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52009IP0098(01)

Vardarbības pret sievietēm izskaušana Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūcija par vardarbības pret sievietēm izskaušanu

OV C 285E, 21.10.2010, p. 53–58 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/53


Ceturtdiena, 2009. gada 26. novembris
Vardarbības pret sievietēm izskaušana

P7_TA(2009)0098

Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūcija par vardarbības pret sievietēm izskaušanu

2010/C 285 E/07

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā ANO juridisko instrumentu noteikumus cilvēktiesību jomā, jo īpaši attiecībā uz sieviešu tiesībām, piemērām, ANO Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, starptautiskos paktus par pilsoņtiesībām un politiskajām tiesībām, kā arī ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un cita veida cilvēku izmantošanu prostitūcijas pakalpojumu sniegšanai, Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu, kā arī Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

ņemot vērā citus ANO dokumentus par vardarbību pret sievietēm, piemēram, Vīnes deklarāciju un rīcības programmu, kas pieņemta Pasaules Cilvēktiesību konferencē 1993. gada 25. jūnijā (A/CONF. 157/23), 1993. gada 20. decembra deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (A/RES/48/104), ANO Ģenerālās asamblejas 1997. gada 12. decembra rezolūciju “Par pasākumiem noziegumu novēršanā un krimināltiesību jomā vardarbības pret sievieti izskaušanai” (A/RES/52/86), 2002. gada 18. decembra rezolūciju “Ceļā uz goda noziegumu pret sievietēm izskaušanu” (A/RES/57/179), 2003. gada 22. decembra rezolūciju “Par vardarbības ģimenē pret sievietēm izskaušanu” (A/RES/58/147), ANO augstā cilvēktiesību komisāra īpašo referentu ziņojumus par vardarbību pret sievietēm un vispārējo ieteikumu Nr. 19, ko pieņēmusi Komiteja sieviešu diskriminācijas izskaušana jautājumos (11 sesija, 1992. gads),

ņemot vērā Ceturtās pasaules sieviešu konferences 1995. gada 15. septembrī Pekinā pieņemto Pekinas deklarāciju un rīcības programmu un Parlamenta 2000. gada 18. maija rezolūciju par Pekinā pieņemtās rīcības programmas izpildi (1) un 2005. gada 10. marta rezolūciju par Ceturtās pasaules sieviešu konferences rīcības programmas izpildi (Pekina + 10) (2),

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2006. gada 6. jūlija ziņojumu “Padziļināts pētījums par vardarbības pret sievietēm veidiem” (A/61/122/Add.1),

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada 19. decembra rezolūciju “Par centienu pastiprināšanu, lai izskaustu jebkāda veida vardarbību pret sievietēm” (A/RES/61/143),

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas 2003. gada 23. aprīļa rezolūciju Nr. 2003/45 “Par vardarbības pret sievietēm izskaušanu” (E/CN.4/RES/2003/45),

ņemot vērā 2006. gada 12. maija 114 Asamblejā pieņemto Parlamentu savienības rezolūciju par parlamentu nozīmi, izskaužot vardarbību pret sievietēm,

ņemot vērā Parlamenta 1997. gada 16. septembra rezolūciju par nepieciešamību veikt Eiropas Savienības mēroga kampaņu, lai nepieļautu vardarbību pret sievietēm (3),

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 2. februāra rezolūciju par pašreizējo situāciju, apkarojot vardarbību pret sievietēm, un par turpmāko rīcību (4),

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 11. oktobra rezolūciju par sieviešu slepkavībām Meksikā un Centrālamerikā un Eiropas Savienības lomu to apkarošanā (5),

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 24. marta rezolūciju par cīņu pret sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu Eiropas Savienībā (6),

ņemot vērā 2009. gada 1. oktobra Padomei (O-0096/2009 - B7-0220/2009) un Komisijai (O-0097/2009 - B7-0221/2009) iesniegtos jautājumus par vardarbības pret sievietēm izskaušanu,

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.

tā kā ANO Pekinas rīcības programmā vardarbības pret sievietēm izskaušanai ir noteikts, ka vardarbība pret sievietēm ir jebkura veida uz dzimumu balstīta vardarbība, kuras rezultātā sieviete cieš vai var ciest fiziski, seksuāli vai psiholoģiski, tostarp arī šādu nodarījumu draudi, ietekmēšana vai brīvības patvaļīga atņemšana;

B.

tā kā ANO Pekinas rīcības programmā ir noteikts, ka vardarbība pret sievietēm ir vīriešu un sieviešu vēsturiski nevienlīdzīga varas sadalījuma izpausme un ka šī nevienlīdzība ir radījusi vīriešu dominējošo stāvokli un sieviešu diskrimināciju, kā arī sieviešu pilnvērtīgas attīstības kavēšanu;

C.

tā kā vīriešu vardarbība pret sievietēm ir ne tikai sabiedrības veselības problēma, bet arī dzimumu nevienlīdzības aspekts — joma, kurā ES ir pilnvarota rīkoties;

D.

tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir ES pamatprincips, kas iekļauts Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

E.

tā kā vīriešu vardarbība pret sievietēm ir pārkāpums pret cilvēktiesībām — jo īpaši pret tiesībām uz dzīvību, tiesībām uz drošību, tiesībām uz cieņu, tiesībām uz fizisku un garīgu neaizskaramību un tiesībām uz seksuālo un reproduktīvo izvēli un veselību;

F.

tā kā vīriešu vardarbība pret sievietēm ir šķērslis sieviešu līdzdalībai sabiedriskajā dzīvē, politikā un darba tirgū, un var būt par iemeslu sieviešu atstumtībai un nabadzībai;

G.

tā kā vardarbība pret sievietēm tās galējās izpausmēs noved pie viņu nogalināšanas;

H.

tā kā vardarbība pret sievietēm ir cieši saistīta ar vardarbību pret bērniem un tā ietekmē bērnu dzīvi un psiholoģisko labklājību;

I.

tā kā vardarbība pret sievietēm, kuras ir mātes, ilgtermiņā tieši un netieši atstāj negatīvu ietekmi uz viņu bērnu emocionālo un garīgo veselību un var izraisīt vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas apburto loku, kas atkārtojas no paaudzes paaudzē;

J.

tā kā vīriešu vardarbība pret sievietēm ir visā Eiropā un pasaulē plaši izplatīta strukturāla problēma, kas skar cietušās un pārkāpumu izdarītājus neatkarīgi no viņu vecuma, izglītības, ienākumiem un sociālā stāvokļa, un šīs problēmas pamatā ir varas nevienlīdzīgais sadalījums starp sievietēm un vīriešiem mūsu sabiedrībā;

K.

tā kā pret sievietēm veiktās vardarbības veidi dažādās kultūrās un tradīcijās ir atšķirīgi un tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana, tā sauktie goda aizstāvēšanas noziegumi un piespiedu laulības ir arī Eiropas Savienībā sastopama realitāte;

L.

tā kā kari, bruņoti konflikti, atjaunošanas process pēc konfliktiem, ekonomiskā, sociālā un/vai finanšu krīze palielina sieviešu individuālo un kolektīvo neaizsargātību pret vīriešu vardarbību, un šīs situācijas nevar uzskatīt par attaisnojumu iecietībai pret vīriešu vardarbību;

M.

tā kā sieviešu tirdzniecība seksuālai izmantošanai un citiem nolūkiem ir rupjš sieviešu cilvēktiesību pārkāpums, kas rada kaitējumu gan atsevišķām cietušajām personām, gan visai sabiedrībai;

N.

tā kā, Eiropā pastāvot iecietībai pret prostitūciju, paplašinās sieviešu tirdzniecība seksuālai izmantošanai, kā arī sekstūrisms;

O.

tā kā ES nav regulāri ievāktu un salīdzināmu datu apkopojumu par dažādiem vardarbības veidiem pret sievietēm un tāpēc ir grūti pilnībā apzināties šīs problēmas apjomus un rast atbilstīgus risinājumus;

P.

tā kā uz dzimumu balstītas vardarbības dēļ cietušo sieviešu skaits ir satraucoši liels;

Q.

tā kā plašsaziņas līdzekļos attēlotais, bieži vien sagrozītais un patiesībai neatbilstošais sievietes kā patēriņa preces tēls apdraud cilvēka cieņas ievērošanu;

R.

tā kā līdztekus ekonomiskajai atkarībai (kas ir bieži sastopama sieviešu vidū) joprojām pastāv nozīmīgi faktori, kāpēc cietušās sievietes neziņo par vardarbību, proti, sociālajā kultūrā un priekšstatos izplatītie pieņēmumi, ka vīriešu vardarbība pret sievietēm ir privāta lieta vai ka sievietes pašas ir vainojamas šādā vardarbībā;

S.

tā kā bieži vien no vīriešu vardarbības cietušās sievietes neziņo par vardarbību sarežģītu psiholoģisku, finansiālu, sociālu un kultūras iemeslu dēļ, kā arī dažkārt tādēļ, ka neuzticas policijas, tiesas, sociālās palīdzības un medicīniskajiem dienestiem;

T.

tā kā Parlaments ir bieži aicinājis noteikt vienu Eiropas gadu par visu veidu vardarbības pret sievietēm izskaušanas gadu;

U.

tā kā ANO ir noteikusi 25. novembri par Starptautisko dienu vardarbības pret sievietēm izskaušanai un tā kā 2009. gada decembrī Eiropas Parlamentā notiks starptautisks seminārs par vardarbības pret sievietēm apkarošanu;

V.

tā kā ir neatliekami nepieciešams ieviest visaptverošu juridisku instrumentu, ar kuru apkarot visu veidu vardarbību pret sievietēm Eiropā, tostarp sieviešu tirdzniecību,

1.

mudina dalībvalstis uzlabot savus likumus un politikas virzienus, lai apkarotu visu veidu vardarbību pret sievietēm, un jo īpaši izstrādāt tādus visaptverošus valstu rīcības plānus vardarbības pret sievietēm izskaušanai, kuri pamatotos uz dzimumu nevienlīdzības izraisītas vardarbības pret sievietēm problēmu analīzi un starptautiskos līgumos noteiktām dalībvalstu saistībām visu veidu diskriminācijas pret sievietēm izskaušanā un kuros būtu ietverti konkrēti pasākumi vīriešu vardarbības novēršanai, cietušo personu aizsardzībai un vainīgo saukšanai pie atbildības;

2.

mudina dalībvalstis, izmantojot atbilstošas programmas un valsts finansējuma mehānismus, atbalstīt brīvprātīgās organizācijas un asociācijas, kas piedāvā patvērumu un psiholoģisku atbalstu no vardarbības cietušām sievietēm, jo īpaši, palīdzot atkal integrēties darba tirgū un tādējādi pilnībā atgūt savu cilvēka cieņu;

3.

aicina Komisiju iesniegt Parlamentam un Padomei mērķtiecīgu un saskaņotāku ES politikas plānu, lai apkarotu visu veidu vardarbību pret sievietēm, kā tas noteikts Komisijas 2006. gada 1. marta paziņojumā “Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā (2006. - 2010. gads)” (COM(2006)0092), iekļaut rīcības programmā sieviešu un vīriešu līdztiesības jautājumu risināšanai laikposmam no 2011. līdz 2016. gadam pasākumus vardarbības pret sievietēm apkarošanai, kā arī konkrētus pasākumus visu veidu vardarbības novēršanai, cietušo personu aizsardzībai un vainīgo saukšanai pie atbildības un nodrošināt, ka visās politikas jomās tiek veikta analīze par dzimumu līdztiesības nozīmi vīriešu vardarbībā pret sievietēm un ka ES iestādes un dalībvalstis izveido saskaņotus un mērķtiecīgus reaģēšanas pasākumus šādas vardarbības izskaušanai;

4.

mudina Komisiju izskatīt iespēju pieņemt jaunus pasākumus, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm;

5.

aicina Komisiju organizēt īpašu augsta līmeņa konferenci, kurā piedalītos politisko organizāciju, pilsoniskās sabiedrības, sociālo un institucionālo struktūru pārstāvji, lai izstrādātu saskaņotākus politikas virzienus visu veidu vardarbības pret sievietēm izskaušanai;

6.

aicina ES garantēt visiem vardarbībā cietušajiem, jo īpaši cilvēku tirdzniecības upuriem, tiesības uz palīdzību un atbalstu neatkarīgi no viņu valstspiederības, kā arī nodrošināt to vardarbībā ģimenē cietušo sieviešu aizsardzību, kuru tiesiskais statuss varētu būt atkarīgs no viņu partneriem;

7.

aicina ES izveidot mehānismus, lai nodrošinātu, ka visos cilvēku tirdzniecības novēršanai un apkarošanai paredzētajos tiesību aktos un politikas jomās tiktu iekļauta analīze par dzimumu līdztiesības aspektu cilvēku tirdzniecībā, un izskaust vardarbības cēloņus, ieviešot tādus preventīvus pasākumus kā sankcijas, izglītošanas pasākumus un informatīvas kampaņas;

8.

norāda, ka tas joprojām gaida rezultātus Komisijas pētījumam par tiesību aktiem saistībā ar vardarbību cietušās personas dzimuma dēļ un vardarbību pret sievietēm;

9.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt vardarbībā cietušajām sievietēm piekļuvi pienācīgai juridiskai palīdzībai un aizsardzību neatkarīgi no viņu valstspiederības un no tā, kā viņas piedalās policijas iestāžu veiktajā izmeklēšanā;

10.

mudina Padomi un Komisiju izveidot skaidru juridisko pamatu visu veidu vardarbības pret sievietēm, tostarp sieviešu tirdzniecības, apkarošanai;

11.

aicina Komisiju sākt darbu pie visaptverošas direktīvas priekšlikuma par rīcību visu veidu vardarbības pret sievietēm novēršanai un apkarošanai;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai novērstu vardarbības pret sievietēm cēloņus, tostarp izmantojot preventīvus pasākumus un organizējot izpratnes veidošanas kampaņas par dažādiem vardarbības veidiem;

13.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt saskaņotu darbību, tostarp rīkot izpratnes veidošanas un informēšanas kampaņas par vardarbību ģimenē, un izstrādāt stratēģijas, lai ar izglītības sistēmu un plašsaziņas līdzekļu palīdzību mainītu sociālos stereotipus par sievietes vietu sabiedrībā, kā arī veicināt labas prakses apmaiņu;

14.

aicina Komisiju un dalībvalstis, jo īpaši saistībā ar divpusējiem asociāciju un starptautiskajiem tirdzniecības nolīgumiem — gan spēkā esošajiem, gan tādiem, par kuriem notiek sarunas —, starptautiskā līmenī risināt jautājumus, kas saistīti ar vardarbību pret sievietēm un cilvēktiesību pārkāpumiem dzimuma dēļ;

15.

šajā sakarībā pauž nožēlu, ka obligātajos novērtējumos par ietekmi uz ilgtspējību, kuri jāveic pirms minēto nolīgumu noslēgšanas, nav atbilstīgas dzimuma dimensijas, nemaz nerunājot par seksuālās vardarbības jautājumu, kā arī nav instrumentu kopuma, lai analizētu ietekmi uz dzimumu līdztiesību, un aicina Komisiju iespējami drīz izstrādāt priekšlikumu šīs problēmas risināšanai;

16.

aicina dalībvalstis pienācīgi ņemt vērā tādu konkrētu kategoriju sieviešu īpašos apstākļus, kuras ir sevišķi neaizsargātas pret vardarbību, piemēram, pie minoritātēm piederošās sievietes, sievietes migrantes, sievietes bēgles, sievietes, kuras dzīvo trūkumā lauku kopienās vai izolētās teritorijās, sievietes, kuras atrodas cietumā vai citās institūcijās, mazas meitenes, homoseksuāli orientētas sievietes, sievietes invalīdes un vecāka gadagājuma sievietes;

17.

mudina dalībvalstis pastiprināt preventīvus pasākumus saistībā ar seksuālo vardarbību pret jaunietēm, veicot mērķtiecīgus pasākumus izglītības jomā un labāku visu attiecīgo personu un dažādu aprindu pārstāvju, kas saskaras ar šo problēmu, proti, ģimenes, skolas, sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu, sadarbību;

18.

aicina Komisiju risināt arī vardarbības pret sievietēm starptautisko aspektu saistībā ar jautājumu par uzņēmumu sociālo atbildību, jo īpaši attiecībā uz Eiropas uzņēmumiem, kuri strādā eksportam atbrīvotās rūpniecības zonās;

19.

uzsver, cik svarīgi ir pienācīgi apmācīt tos, kuri strādā ar sievietēm, kas cietušas no vīriešu vardarbības, tostarp tiesu sistēmas un tiesībaizsardzības pārstāvjus, jo īpaši policijas, tiesas, sociālo, medicīnisko un juridisko dienestu, nodarbinātības dienestu darbiniekus, darba devējus un arodbiedrības;

20.

aicina izveidot mehānismus, ar kuriem veicinātu bezmaksas juridiskās palīdzības pieejamību sievietēm, kas cietušas no seksuālās vardarbības vai cilvēku tirdzniecības, un kuri ļautu viņām īstenot savas tiesības visā Eiropas Savienībā; uzstāj, ka jāuzlabo tiesas iestāžu personāla sadarbība un labās prakses apmaiņa par diskriminācijas un seksuālās vardarbības apkarošanu un ka jāatrod veids, kā novērst šķēršļus tiesību aktu atzīšanai citās dalībvalstīs, tostarp saistībā ar seksuālās vardarbības sodīšanu un izpildrakstiem, kuros paredzēta vardarbības īstenotāju attālināšana no viņu upuriem;

21.

atzinīgi vērtē to, ka dažās dalībvalstīs ir izveidotas tiesas tādu jautājumu izskatīšanai, kas saistīti ar vardarbību pret sievietēm, un aicina visas dalībvalstis pārņemt šo iniciatīvu;

22.

aicina, lai Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēmā (ECRIS) paredzētu būtisku vietu seksuālās vardarbības gadījumu reģistrācijai;

23.

mudina dalībvalstis izveidot saskaņotu sistēmu, lai ievāktu statistikas datus par vardarbību pret sievietēm ciešā sadarbībā ar Eiropas dzimumu līdztiesības institūtu, iegūstot salīdzināmus datus par vardarbību pret sievietēm visā Eiropas Savienībā, jo īpaši atzīmējot vardarbību pret nepilngadīgajiem un iekļaujot datus par slepkavībām, kas izdarītas saistībā ar vardarbību ģimenē vai tuvām attiecībām;

24.

mudina dalībvalstis atzīt, ka seksuāla vardarbība un izvarošana, tostarp laulībā un oficiāli nenoformētos intīmos sakaros un/vai kuru izdarījuši vīriešu dzimuma radinieki, gadījumos, kad cietusī persona nav devusi piekrišanu, ir kriminālpārkāpums, un nodrošināt, ka par šādiem pārkāpumiem vainīgie tiek automātiski saukti pie atbildības, un noraidīt kā vainu mīkstinošus apstākļus likumpārkāpēja atbildības mazināšanai jebkādas atsauces uz kultūras un reliģiskajām paražām vai tradīcijām gadījumos, kad notikusi vardarbība pret sievietēm, tostarp tā sauktie goda aizstāvēšanas noziegumi un sieviešu dzimumorgānu kropļošana;

25.

konstatē, ka dažas dalībvalstis īsteno politiku, kas vērsta uz to, lai seksuālu vardarbību partneru vidū, jo īpaši vardarbība laulībā, atzītu par noziegumu; aicina dalībvalstis analizēt šādas politikas rezultātus, veicinot labas prakses apmaiņu Eiropas mērogā;

26.

aicina dalībvalstis veikt atbilstīgus pasākumus, lai pārtrauktu sieviešu dzimumorgānu kropļošanu; norāda, ka Kopienā dzīvojošiem imigrantiem jāapzinās, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir nopietns nodarījums sieviešu veselībai un cilvēktiesību pārkāpums; aicina dalībvalstis vai nu īstenot īpašas tiesību normas par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, vai pieņemt šajā jomā tiesību aktus un saukt pie atbildības visus, kas veic minēto kropļošanu;

27.

aicina ES nodrošināt tiesības uz palīdzību un atbalstu visām sievietēm, kas cietušas no vīriešu vardarbības;

28.

mudina dalībvalstis nekavējoties izmeklēt nopietnos cilvēktiesību pārkāpumus pret romu sievietēm, sodīt vainīgos, kā arī nodrošināt atbilstīgu kompensāciju piespiedu sterilizācijas upuriem;

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un ANO ģenerālsekretāram.


(1)  OV C 59, 23.2.2001., 258. lpp.

(2)  OV C 320 E, 15.12.2005., 247. lpp.

(3)  OV C 304, 6.10.1997., 55. lpp.

(4)  OV C 288 E, 25.11.2006., 66. lpp.

(5)  OV C 227 E, 4.9.2008., 140. lpp.

(6)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0161.


Top