(1)

Līguma 152. panta 1. punkts paredz, ka, izstrādājot un īstenojot Kopienas politiku un darbības, vienmēr ir jānodrošina augsts sabiedrības veselības aizsardzības līmenis. Tas nozīmē, ka augsts sabiedrības veselības aizsardzības līmenis jānodrošina arī tad, ja Kopiena rīkojas saskaņā ar citiem Līguma noteikumiem.

(2)

Ja ir izpildīti nosacījumi, lai par juridisko pamatu noteiktu Līguma 95. pantu, Kopiena ║ šo juridisko pamatu izmanto pat tad, ja veselības aizsardzība ir izšķirīgs faktors pieņemtajos lēmumos; šajā ziņā Līguma 95. panta 3. punkts skaidri nosaka, ka būtu jānodrošina ▐ augsts sabiedrības veselības aizsardzības līmenis, jo īpaši ņemot vērā visas izmaiņas, kuru pamatā ir zinātniski fakti.

(3)

Eiropas Parlaments 2005. gada 9. jūnijā ar 554 balsīm “par” un 12 balsīm “pret” pieņēma rezolūciju par pacientu mobilitāti un veselības aprūpes attīstību Eiropas Savienībā (5), un šajā rezolūcijā Parlaments pieprasīja juridisko noteiktību un skaidrību par pacientu, veselības aprūpes speciālistu un dalībvalstu tiesībām un procedūrām.

(4)

Šī direktīva ievēro pamattiesības un ir saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, ko it īpaši atzīst Eiropas Savienības Pamattiesību harta (6) (turpmāk - “Harta”), proti, tiesības uz veselības aprūpi un tiesības uz ārstniecību saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti dalībvalstu tiesību aktos un praksē, ir atzītas ║ Hartas 35. pantā. Direktīvas īstenošanā un piemērošanā jo īpaši jāievēro tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, personas datu aizsardzība, vienlīdzība likuma priekšā un nediskriminācijas princips, tiesības uz iedarbīgiem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas iekļauti Hartas 7., 8., 20., 21. un 47. punktā.

(5)

Kopienas veselības sistēmas ir Eiropas augstā līmeņa sociālās aizsardzības galvenā sastāvdaļa, un tās veicina sociālo kohēziju un sociālo taisnīgumu, kā arī ilgtspējīgu attīstību. Tās arī ir daļa no plašākas sistēmas, ko veido vispārējas nozīmes pakalpojumi.

(6)

Šī direktīva respektē katras dalībvalsts tiesības lemt, kāds veselības aprūpes veids tai būtu vispiemērotākais, kā arī neierobežo šīs tiesības. Nevienu šīs direktīvas noteikumu nevajadzētu interpretēt tādējādi, ka tas ierobežotu dalībvalstu fundamentālus ētiskus lēmumus.

(7)

Eiropas Kopienu Tiesa vairākos gadījumos ir apstiprinājusi, ka visi veselības pakalpojumi ir Līguma darbības jomā, vienlaikus atzīstot to īpašās iezīmes.

(8)

Eiropas Kopienu Tiesa jau ir risinājusi dažus jautājumus, kas saistīti ar pārrobežu veselības aprūpi, jo īpaši izdevumu atlīdzību par veselības aprūpi, kas sniegta citā dalībvalstī, bet ne tajā, kurā aprūpes saņēmējs ir rezidents. ▐ Ir svarīgi šo jautājumu risināšanai veltīt īpašu Kopienas juridisku instrumentu, lai nodrošinātu atsevišķos Eiropas Kopienu tiesas spriedumos nodibināto principu vispārēju un efektīvu piemērošanu.

(9)

║ Padome 2006. gada 1. un 2. jūnija secinājumos par Eiropas Savienības veselības aizsardzības sistēmu kopējām vērtībām un principiem (7) (turpmāk - “Padomes 2006. gada 1. un 2. jūnija secinājumi”) pieņēma paziņojumu par “║ Kopējām vērtībām un principiem” un atzina to, ka īpaši nozīmīga ir tāda pārrobežu veselības pakalpojumu iniciatīva, kas, nodrošinot juridisko noteiktību, Eiropas pilsoņiem skaidri noteiktu to tiesības, pārvietojoties no dalībvalsts uz dalībvalsti.

(10)

Šīs direktīvas mērķis ir izveidot kopīgu regulējumu, lai Kopienā sniegtu drošu, kvalitatīvu un efektīvu veselības aprūpi attiecībā uz pacientu mobilitāti , kā arī augsta līmeņa veselības aizsardzību, vienlaikus pilnībā ievērojot to, ka dalībvalstu pienākumos ietilpst noteikt sociālā nodrošinājuma pabalstu apmēru veselības jomā un organizēt un sniegt veselības pakalpojumus un medicīnas aprūpi, kā arī izmaksāt sociālā nodrošinājuma pabalstus, jo īpaši slimības pabalstus.

(11)

Šī direktīva par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē attiecas uz visiem veselības aprūpes veidiem. Kā apstiprinājusi Eiropas Kopienu Tiesa, ne veselības aprūpes īpašās iezīmes, ne veids, kā tā ir organizēta vai finansēta, nemaina to, ka uz to attiecas brīvas aprites pamatprincips. Attiecībā uz ilgtermiņa aprūpi šī direktīva neattiecas uz palīdzību un atbalstu ģimenēm vai privātām personām, kam ilgstoši ir konkrētās kopšanas, atbalsta vai aprūpes vajadzības , kuras nosaka speciālas ārstēšanas vai palīdzības nepieciešamību, ko sniedz sociālā nodrošinājuma sistēma, ietverot galvenokārt tādus ilgtermiņa aprūpes pakalpojumus, kuri tiek uzskatīti par nepieciešamiem, lai personai nodrošinātu aprūpi, kas ļautu dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgi un neatkarīgi. Šī direktīva neattiecas arī uz aprūpes ēkām vai mājokļiem un palīdzību, ko vecāka gada gājuma personām un bērniem sniedz sociālie darbinieki vai brīvprātīgie, vai darbinieki, kas nav veselības aprūpes nozares darbinieki.

(12)

Direktīva neattiecas uz orgānu transplantāciju. Tās savdabības dēļ to reglamentēs ar atsevišķu direktīvu.

(13)

Šajā direktīvā jēdziens “pārrobežu veselības aprūpe” attiecas uz veselības aprūpes izmantošanu citā dalībvalstī, nevis tajā, kura pacients ir apdrošināts. To sauc par “pacientu mobilitāti”.

(14)

Padomes 2006. gada 1. un 2. jūnija secinājumos dalībvalstis ir atzinušas to, ka visām veselības sistēmām Kopienā ir vairāki kopīgi darbības principi. Šie darbības principi ir arī kvalitāte, drošība, un pierādījumiem pamatota un ētiska veselības aprūpe, pacienta dalība, sūdzību iesniegšanas iespēja, privātuma pamattiesības attiecībā uz personas datu apstrādi un konfidencialitāte. Pacientiem, nozares darbiniekiem un par veselības sistēmām atbildīgajām iestādēm ir jāspēj paļauties uz to, ka šos kopīgos principus ievēro un ka pastāv mehānismi to īstenošanai Kopienā. Tādēļ ir atbilstīgi pieprasīt, lai par šo darbības principu ievērošanu ir atbildīgas iestādes tajā dalībvalstī, kuras teritorijā sniedz veselības aprūpi. Tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu pacientu uzticēšanos pārrobežu veselības aprūpei, kas savukārt ir nepieciešama, lai nodrošinātu pacientu mobilitāti un augstu veselības aizsardzības līmeni. Paturot prātā šīs kopīgās vērtības, tomēr tiek pieļauts, ka dalībvalstis pieņem atšķirīgus lēmumus ētikas jautājumos attiecībā uz noteiktiem ārstēšanas veidiem un konkrētiem pieejamības nosacījumiem. Šī direktīva neierobežo viedokļu daudzveidību ētikas jomā.

(15)

Ņemot vērā to, ka iepriekš nav iespējams zināt to, vai konkrēta veselības aprūpes sniedzēja veikto aprūpi saņems pacients no citas dalībvalsts vai pacients no pašu dalībvalsts, un lai nodrošinātu pārrobežu veselības aprūpes sniegšanas un saņemšanas brīvību, kas ir direktīvas mērķis, prasībām par kopīgiem principiem un skaidriem kvalitātes un drošības standartiem veselības aprūpē ir jāattiecas uz visiem veselības aprūpes veidiem. Dalībvalstu iestādēm ir jāievēro galvenās kopīgās vērtības (tās ir universālums, kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamība, taisnīgums un solidaritāte), un Kopienas iestādes un visas dalībvalstis vienmēr ir atklāti atzinušas to, ka šīs vērtības ir raksturīgas visām veselības sistēmām Eiropā. Dalībvalstīm turklāt ir jānodrošina, kas šīs vērtības ievēro attiecībā uz citu dalībvalstu pacientiem un pilsoņiem un ka visus pacientus ārstē, vadoties pēc to veselības aprūpes vajadzībām, nevis pēc piederības konkrētas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai. To darot, dalībvalstīm jāievēro personu pārvietošanās brīvības principi iekšējā tirgū, nediskriminācija inter alia valstspiederības dēļ ▐ un jebkādu pārvietošanās brīvības ierobežojumu nepieciešamība un samērīgums. Tomēr šajā direktīvā nav noteikumu, kas paredz to, ka veselības aprūpes sniedzējiem citu valstu pacienti būtu jāpieņem plānveida ārstniecībai vai jāpieņem prioritārā kārtībā, kaitējot citiem pacientiem, kuriem ir tādas pašas veselības aprūpes vajadzības, piemēram, pagarinot to ārstniecības gaidīšanas laiku. Lai dotu pacientiem iespēju pieņemt uz informāciju pamatotus lēmumus, meklējot veselības aprūpi citā dalībvalstī, dalībvalstīm vajadzētu nodrošināt, ka pacienti pēc pieprasījuma saņem atbilstīgu informāciju par veselības un kvalitātes standartiem ārstniecības dalībvalstī, kā arī par konkrēta veselības aprūpes sniedzēja pakalpojumiem. Šāda informācija ir arī tādā formātā, lai būtu pieejama invalīdiem.

(16)

Turklāt citu dalībvalstu pacientiem būtu jābauda tāda pati attieksme kā pacientiem no pašu dalībvalsts, un saskaņā ar vienlīdzības un nediskriminācijas principiem, kas atzīti Hartas 21. pantā, pacientu diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās un sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, ticības vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, saistībā ar piederību nacionālajai minoritātei, īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ ir pilnībā aizliegta. Dalībvalstis dažādām pacientu grupām drīkst paredzēt atšķirīgu ārstniecību vienīgi tad, ja tās var pierādīt, ka tam ir pienācīgs medicīnisks pamatojums, piemēram, īpaši pasākumi attiecībā uz sievietēm vai konkrētām vecumu grupām (piemēram, bezmaksas vakcinācija bērniem vai vecāka gadu gājuma cilvēkiem). Turklāt šī direktīva ievēro pamattiesības un ir saskaņā ar Hartā atzītiem principiem, tādēļ tā ir jāīsteno un jāpiemēro, pienācīgi ievērojot tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā un nediskriminācijas principu, saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas ir iekļauti Hartas 20. un 21. pantā. Šo direktīvu piemēro, neskarot Padomes Direktīvu 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (8) , Padomes Direktīvu 2004/113/EK (2004. gada 13. decembris), ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (9), Padomes Direktīvu 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (10), un Padomes Direktīv 2009/…/EK (….) par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas  (11) , ar kurām īsteno EK līguma 13. pantu. Ievērojot iepriekš minēto, šī direktīva paredz pacientiem iespēju baudīt tādu pašu attieksmi, kāda ir pret ārstniecības dalībvalsts piederīgajiem, tostarp Kopienas tiesību aktos, kā arī ārstniecības dalībvalsts tiesību aktos paredzēto aizsardzību pret diskrimināciju.

(17)

Dalībvalstīm vajadzētu nodrošināt, ka piemērojot šo direktīvu, pacienti netiek mudināti pret viņu gribu ārstēties piederības dalībvalstī.

(18)

Ir svarīgi īstenot pasākumus, lai nodrošinātu sievietēm vienlīdzīgu piekļuvi sabiedrības veselības sistēmām un tieši sievietēm paredzētajai aprūpei, jo īpaši ginekoloģijas un reproduktīvās veselības jomā.

(19)

Nekādā ziņā neviens pasākums, ko dalībvalstis pieņēmušas, lai nodrošinātu to, ka veselības aprūpi sniedz saskaņā ar skaidriem kvalitātes un drošības standartiem, nedrīkstētu papildus apgrūtināt veselības nozares darbinieku brīvu pārvietošanos, kas paredzēta Līgumā un ko jo īpaši reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (12).

(20)

Sistemātiski un nepārtraukti būtu jāturpina centieni uzlabot kvalitātes un drošības standartus saskaņā ar Eiropadomes 2006. gada 1.–2. jūnija secinājumiem ║, ņemot vērā medicīnas zinātņu starptautiskos panākumus, kā arī plaši atzītu labu medicīnas praksi un jaunākās veselības aprūpes tehnoloģijas.

(21)

Saskaņā ar pētniecības datiem 10 % gadījumu veselības aprūpe izraisa kaitējumu. Jānodrošina, ka ārstēšanas dalībvalstīm ir sistēma (tostarp cietušo aprūpe) gadījumos, kad veselības aprūpe ir izraisījusi kaitējumu , kā to noteikusi ārstēšanas dalībvalsts, lai izvairītos no tā, ka uzticēšanās trūkuma dēļ šie mehānismi ir šķērslis pārrobežu veselības aprūpē. Ārstniecības dalībvalsts sistēmu izraisītā kaitējuma atlīdzināšana un kompensācija nedrīkstētu skart dalībvalstu iespēju attiecināt savu valsts mēroga sistēmu darbību arī uz to dalīb valstu pacientiem, kas vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, ja tas pacientam ir izdevīgāk, jo īpaši gadījumā, kad pacientam ir nepieciešama aprūpe citā dalībvalstī.

(22)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai pastāv mehānismi, kā aizsargāt pacientus, un kaitējuma kompensācija attiecībā uz aprūpi, kas sniegta to teritorijā, un lai tie ir samērīgi ar riska veidu un apmēru. Tomēr šāda mehānisma veida un/vai iezīmju izvēle ir dalībvalstu ziņā.

(23)

Tiesības uz personas datu aizsardzību ir ║ Hartas 8. pantā atzītas pamattiesības. Pārrobežu veselības aprūpes nepārtraukta norise ir atkarīga no personas datu sniegšanas par pacienta veselību. Būtu jānodrošina šo personas datu brīva aprite starp dalībvalstīm, vienlaikus aizsargājot personas pamattiesības. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šo datu brīvu apriti (13) nodibina personas tiesības piekļūt datiem par savu veselību, piemēram, pacienta slimības vēsturei, kurā ir informācija par diagnozēm, pārbaužu rezultātiem, ārstējošo ārstu slēdzieniem un jebkādu sniegto ārstniecību vai iejaukšanos. Šos noteikumus piemēro arī attiecībā uz pārrobežu veselības aprūpi, uz ko attiecas šī direktīva. Pacientam vajadzētu būt tiesīgam apturēt savu datu apriti jebkurā laikā un saņemt apstiprinājumu, ka viņa dati ir dzēsti.

(24)

Eiropas Kopienu Tiesa vairākos spriedumos ir atzinusi pacientu kā apdrošināto personu tiesības saņemt citā dalībvalstī sniegtas aprūpes izdevumu atlīdzību no valsts sociālās drošības sistēmas. Eiropas Kopienu Tiesa ir nolēmusi, ka Līguma noteikumos ir paredzēts arī tas, ka veselības aprūpes saņēmēji, tostarp personas, kam nepieciešama ārstnieciskā palīdzība, var brīvi pārvietoties uz citu dalībvalsti, lai tur saņemtu šo ārstniecisko palīdzību. ▐ Kopienas tiesību akti neierobežo dalībvalstu tiesības organizēt savu veselības aprūpes un sociālās drošības sistēmu ▐.

(25)

Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas nodibinātajiem principiem un neapdraudot dalībvalstu veselības aprūpes un sociālā nodrošinājuma sistēmu līdzsvaru, būtu jānodrošina lielāka juridiskā noteiktība attiecībā uz veselības aprūpes izmaksu atlīdzināšanu pacientiem, kā arī veselības nozares darbiniekiem, veselības aprūpes sniedzējiem un sociālā nodrošinājuma iestādēm.

(26)

Šī direktīva neattiecas uz to veselības aprūpes izmaksu segšanu, kas rodas apdrošinātajām personām medicīnisku iemeslu dēļ, tām īslaicīgi uzturoties citā dalībvalstī. Šī direktīva arī neskar pacienta tiesības saņemt atļauju ārstniecībai citā dalībvalstī, ja izpildīti nosacījumi, ko paredz noteikumi par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu, proti, 22. pants Padomes Regulā (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (14) un 20. pants Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (15).

(27)

▐ Vajadzētu garantēt veselības aprūpes un ar šīs veselības aprūpes sniegšanu dalībvalstī, kas nav piederības dalībvalsts, saistīto izdevumu segšanu pacientiem vismaz tādā apmērā, kāds par identisku vai tikpat efektīvu ārstēšanu tiem tiktu nodrošināts vai ko tie ir iegādājušies piederības dalībvalsts teritorijā. Minētais noteikums nekādi neskar dalībvalstu pienākumu noteikt to pilsoņiem pieejamo slimības pabalstu apmēru un būtiski neietekmē valsts veselības aprūpes sistēmu finansēšanu. Dalībvalstīm ir iespēja valsts tiesību aktos noteikt to, ka izmaksas atlīdzina, vadoties pēc likmēm, kas ir spēkā ārstniecības dalībvalstī, ja tas pacientam ir izdevīgāk. Jo īpaši tas var attiekties uz jebkādu ārstniecību, ko sniedz, izmantojot Eiropas references tīklus, kas minēti šīs direktīvas 17. pantā.

(28)

Tādēļ no pacienta viedokļa abas sistēmas ir saskanīgas; piemēro šo direktīvu vai Regulu (EEK) Nr. 1408/71. Katrā ziņā jebkura apdrošinātajai personai, kura pieprasa atļauju citā valstī saņemt ārstniecību, kas nepieciešama tās stāvoklī, vienmēr būtu saņem šādu atļauju saskaņā ar Regulā (EEK) Nr. 1408/71 un (EK) Nr. 883/2004 paredzētajiem nosacījumiem, ja attiecīgo ārstniecību nevar saņemt no medicīniski pieņemamā laikposmā, ievērojot tās veselības stāvokli un iespējamo slimības gaitu. Pacientam nedrīkst liegt lielākas tiesības, kas noteiktas ar minētajām Regulām, ja izpildīti attiecīgie nosacījumi.

(29)

Pacients var izvēlēties, kuram mehānismam dot priekšroku, bet nekādā ziņā pacientam neliedz tiesības, ko sniedz Regula (EEK) Nr. 1408/71, ja minētās regulas piemērošana pacientam ir izdevīgāka.

(30)

Nekādā ziņā pacients nedrīkstētu gūt finansiālas priekšrocības no citā dalībvalstī sniegtas veselības aprūpes vai tur iegādātajām precēm. Tādēļ izmaksu segšana būtu jāattiecina vienīgi uz faktiskajām izmaksām. Dalībvalstis var nolemt segt citas saistītās izmaksas, piemēram, izmaksas par terapeitisku ārstēšanu, ar noteikumu, ka kopējās izmaksas par šādu ārstēšanu nepārsniedz pacientam izmaksājamo summu viņa piederības dalībvalstī.

(31)

Šī direktīva arī neparedz radīt tiesības uz atlīdzību par ārstniecību vai preču iegādi citā dalībvalstī, ja atlīdzība par šādu ārstniecību vai precēm nav paredzēta pacienta piederības dalībvalsts tiesību aktos. Šī direktīva tāpat neliedz dalībvalstīm savu pabalstu sistēmu natūrā attiecināt uz veselības aprūpi, kas saskaņā ar minētās sistēmas noteikumiem sniegta citā dalībvalstī , un tur iegādātajām precēm . Ar šo direktīvu atzīst, ka tiesības uz ārstniecību dalībvalstis ne vienmēr nosaka valsts līmenī un ka dalībvalstis var savas veselības aprūpes un sociālās drošības sistēmas organizēt tā, lai tiesības uz ārstniecību būtu noteiktas reģionu vai vietējā līmenī.

(32)

Ja ir pieejamas vairākas metodes, lai ārstētu konkrētu slimību vai ievainojumu, pacientam vajadzētu būt tiesībām saņemt atlīdzību par visām ārstēšanā izmantotajām metodēm, kuras starptautiskajā medicīnā ir pietiekami izmēģinātas un pārbaudītas, arī tad, ja tās nav pieejamas pacienta piederības dalībvalstī.

(33)

Šī direktīva nereglamentē ne sociālā nodrošinājuma tiesību pārnesamību starp dalībvalstīm, ne cita veida sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu. Noteikumu par iepriekšēju atļauju un atlīdzību par citā dalībvalstī sniegtu veselības aprūpi vienīgais mērķis ir gan pacientiem, gan veselības aprūpes sniedzējiem nodrošināt veselības aprūpes aprites brīvību un pacienta piederības dalībvalstī likvidēt nepamatotus šķēršļus šai pamatbrīvībai. Tādēļ direktīva pilnībā ievēro atšķirības valstu veselības aprūpes sistēmās un dalībvalstu pienākumus organizēt un sniegt veselības pakalpojumus un medicīnas aprūpi.

(34)

Šī direktīva turklāt pacientiem nodrošina tiesības ārstniecības dalībvalstī saņemt jebkādas zāles vai medicīnas ierīci , kuru apgrozība ir atļauta, pat tādā gadījumā, ja piederības dalībvalstī zāļu vai medicīnas ierīču apgrozība nav atļauta, ar nosacījumu, ka šīs zāles ir citā dalībvalstī pacientam sniegtas konkrētas iedarbīgas ārstniecības neatņemama sastāvdaļa.

(35)

Dalībvalstis var saglabāt vispārīgus nosacījumus, atbilstības kritērijus un reglamentējošas vai administratīvas formalitātes attiecībā uz veselības aprūpes saņemšanu un veselības aprūpes izmaksu atlīdzināšanu, piemēram, prasību par to, ka pirms konsultācijas ar ārstu speciālistu vai pirms stacionārās aprūpes saņemšanas jākonsultējas ar ģimenes ārstu, tas attiecas arī uz pacientiem, kas vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, ar noteikumu, ka šādi nosacījumi ir nepieciešami, samērīgi mērķim, pamatoti un nav diskriminējoši. Tādējādi ir atbilstoša prasība par to, ka šos vispārējos nosacījumus un formalitātes ir jāpiemēro taisnīgi, pārredzami un nediskriminējoši, tiem jābūt iepriekš zināmiem, to pamatā pirmkārt jābūt medicīniskiem apsvērumiem, tie nedrīkst radīt papildu slogu pacientiem, kas vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, salīdzinot ar pacientiem, kas saņem ārstniecību savā piederības dalībvalstī, un ka lēmumi jāpieņem bez kavēšanās. Tas neskar dalībvalstu tiesības noteikt iepriekšējas atļaujas kritērijus vai nosacījumus gadījumā, ja pacienti vēlas saņemt veselības aprūpi savā piederības dalībvalstī.

(36)

Veselības aprūpe, ko saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem neuzskata par stacionāro aprūpi, būtu uzskatāma par nestacionāro aprūpi. Saskaņā ar Tiesas judikatūru brīvas pakalpojumu aprites jomā prasība par iepriekšēju atļauju, lai dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma atlīdzinātu izmaksas par citās valstīs sniegtiem nestacionārās aprūpes pakalpojumiem, nav pamatota. Ciktāl šādas aprūpes izdevumu atlīdzināšana nepārsniedz apjomu, kuru garantē piederības dalībvalsts veselības apdrošināšanas sistēma, prasības par iepriekšēju atļauju trūkums neizjauc sociālā nodrošinājuma sistēmu līdzsvaru.

(37)

Atšķirīgajās Kopienas veselības sistēmās nav vienotas stacionārās aprūpes definīcijas, un tādēļ jēdziena atšķirīgā interpretācija var radīt šķērsli pacientu brīvībai saņemt veselības aprūpi. Lai šo šķērsli novērstu, ir jānosaka stacionārās aprūpes definīcija Kopienas mērogā. Stacionārā aprūpe parasti nozīmē pacienta diennakts uzturēšanos aprūpes sniegšanas vietā. Tomēr būtu lietderīgi stacionārās aprūpes definīcijā iekļaut arī tādu cita veida veselības aprūpi, kuras sniegšanai nepieciešama ārkārtīgi specializēta un dārga medicīnas infrastruktūra un aprīkojums (piemēram, augstās tehnoloģijas diagnostikas skeneri) vai kurā ietilpst ārstniecība, kas rada konkrētu risku pacientam un sabiedrībai (piemēram, nopietnu infekcijas slimību ārstniecība). ▐

(38)

Pieejamie pierādījumi liecina, ka, piederības dalībvalsts veselības apdrošināšanas sistēmā piemērojot brīvas aprites principu attiecībā uz veselības aprūpi citā dalībvalstī, netiks ietekmētas dalībvalstu veselības sistēmas vai to sociālā nodrošinājuma sistēmu finansiālā ilgtspēja. Tomēr Eiropas Kopienu Tiesa ir atzinusi, ka starp obligātiem vispārējas nozīmes iemesliem, kas pamato izņēmumu no brīvas pakalpojumu aprites principa piemērošanas, var būt arī potenciāls nopietns sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālā līdzsvara apdraudējums vai mērķis saglabāt līdzsvarotu visiem pieejamu medicīnas un stacionāro aprūpi. Eiropas Kopienu Tiesa ir atzinusi arī to, ka slimnīcu skaits, to ģeogrāfiskais sadalījums, organizatoriskā uzbūve, aprīkojums un telpas vai pat to piedāvāto medicīnas pakalpojumu veids ir jautājumi, attiecībā uz kuriem jāparedz plānošanas iespēja. Šai direktīvai būtu jāizveido iepriekšēju atļauju sistēma tādas stacionārās aprūpes izmaksu segšanai, kas saņemta citā dalībvalstī, ja izpildīti šādi nosacījumi: gadījumā, ja aprūpe būtu sniegta minētās dalībvalsts teritorijā, tās izmaksas būtu uzņēmusies minētās valsts sociālā nodrošinājuma sistēma, un pēc šīs direktīvas īstenošanas pacientu aizplūšana ļoti nelabvēlīgi ietekmētu vai varētu ļoti nelabvēlīgi ietekmēt sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālo līdzsvaru un/vai ļoti nelabvēlīgi ietekmētu vai varētu ļoti nelabvēlīgi ietekmēt slimnīcu nozarē veikto plānošanu un racionalizāciju, kas saistīta ar slimnīcu atslogošanu, stacionārās aprūpes līdzsvarošanu un loģistikas un finanšu resursu izšķērdēšanas novēršanu, visiem pieejamu līdzsvarotu medicīnas un stacionāro pakalpojumu vai līdzsvarotas ārstniecības jaudas un kompetences saglabāšanu attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Precīzam paredzamās pacientu aizplūšanas ietekmes novērtējumam nepieciešamas sarežģītas aplēses un aprēķini, tādēļ direktīva ļauj iepriekšēju atļauju sistēmu piemērot arī tad, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka sociālā nodrošinājuma sistēma tiks ļoti nelabvēlīgi ietekmēta. Tam būtu jāattiecas arī uz gadījumiem, kad jau pastāv iepriekšējas atļaujas sistēmas, kas ir saskaņā ar 8. pantā izklāstītajiem nosacījumiem.

(39)

Katrā ziņā, ja dalībvalsts ir nolēmusi izveidot sistēmu, saskaņā ar kuru ir jāsaņem iepriekšēja atļauja, lai saņemtu izdevumu atlīdzību par stacionāro vai specializēto aprūpi, kas citās dalībvalstīs sniegta saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem, izdevumi par šādu citā dalībvalstī sniegtu aprūpi piederības dalībvalstij būtu jāatlīdzina tādā apmērā, kādā tie tiktu atlīdzināti gadījumā, ja identiska vai pacientam tikpat efektīva ārstēšana tiktu sniegta piederības dalībvalstī, bet nepārsniedzot saņemtās veselības aprūpes faktiskās izmaksas. Tomēr, pastāvot Regulas (EEK) Nr. 1408/71 22. panta 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, atļauja jāsniedz un pabalsti jāpiešķir saskaņā ar minēto regulu. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad atļauju sniedz pēc pieprasījuma administratīvas izskatīšanas vai izskatīšanas tiesā un attiecīgā persona ir saņēmusi ārstniecību citā dalībvalstī. Tādā gadījumā šīs direktīvas 6., 7., 8. un 9. pantu nebūtu jāpiemēro. Minētais noteikums ir saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru, kurā noteikts, ka pacientiem, kuri, pieprasot atļauju, saņēmuši atteikumu, kas pēc tam atzīts par nepamatotu, ir tiesības saņemt citā dalībvalstī saņemtas ārstniecības izmaksu atlīdzību pilnā apmērā saskaņā ar ārstniecības dalībvalsts tiesību aktu noteikumiem.

(40)

Iepriekšējas atļaujas atteikuma procedūrai būtu jābūt godīgai un pārredzamai. Dalībvalstu izstrādātajiem noteikumiem par atļaujas pieteikuma iesniegšanu un par iespējamiem atteikuma iemesliem būtu jābūt zināmiem iepriekš. Atteikumi būtu pieļaujami tikai vajadzības gadījumā, un tiem būtu jābūt samērīgiem ar iepriekšēju atļauju sistēmas ieviešanas mērķiem.

(41)

Iepriekšēju atļauju nevar prasīt pacientiem, kuru stāvoklis ir dzīvībai bīstams un kuri rindas kārtībā gaida ārstēšanu savā mītnes valstī, un kuriem steidzami nepieciešama aprūpe, jo atļaujas saņemšanas procedūra varētu kavēt iespēju slimniekiem laikus saņemt ārstēšanu citā dalībvalstī.

(42)

Dalībvalstu izveidotajām procedūrām attiecībā uz pārrobežu veselības aprūpi būtu jāgarantē pacientiem objektivitāte, nediskriminācija un pārredzamība, nodrošinot to, ka valsts iestāžu lēmumi tiek pieņemti laikus un to pieņemšanā ir pienācīgi ievēroti šie vispārīgie principi un katra atsevišķā gadījuma konkrētie apstākļi. Tas attiecas arī uz tādu veselības aprūpes izdevumu faktisko atlīdzināšanu, kas citā dalībvalstī radušies pēc pacienta atgriešanās. Pacientiem būtu jāuzzina lēmums par pārrobežu veselības aprūpi piecpadsmit kalendāra dienu laikā. Tomēr šim laikposmam būtu jābūt īsākam, ja tam iemesls ir konkrētās ārstniecības steidzamība. Nekādā ziņā šie vispārīgie noteikumi nedrīkstētu skart atzīšanas procedūras un noteikumus pakalpojumu jomā, kas paredzēti Direktīvā 2005/36/EK.

(43)

Lai ļautu pacientiem praksē izmantot tiesības uz pārrobežu veselības aprūpi, ir vajadzīga atbilstoša informācija par visiem pārrobežu veselības aprūpes būtiskajiem aspektiem. Visefektīvākais mehānisms šādas informācijas sniegšanai pārrobežu veselības aprūpes jomā ir tādu centrālu konaktpunktu izveide katrā dalībvalstī, kuros pacienti var vērsties un kuri var sniegt informāciju par pārrobežu veselības aprūpi, ievērojot arī attiecīgās dalībvalsts veselības sistēmas prasības. Lai noskaidrotu jautājumus par pārrobežu veselības aprūpes aspektiem, ir nepieciešama arī sadarbība starp dažādu dalībvalstu iestādēm, tādēļ šie centrālie kontaktpunkti varētu arī veidot sadarbības tīklu, kurā varētu efektīvi risināt šādus jautājumus. Šiem kontaktpunktiem būtu savstarpēji jāsadarbojas un jāsniedz pacientiem informētas izvēles iespēja attiecībā uz pārrobežu veselības aprūpi. Tiem būtu arī jāsniedz informācija par risinājumiem, kas pieejami, ja pārrobežu veselības aprūpē rodas problēmas, jo īpaši par pārrobežu strīdu izšķiršanas veidiem ārpustiesas ceļā. Izstrādājot noteikumus par informācijas sniegšanu saistībā ar pārrobežu veselības aprūpi, dalībvalstīm būtu jāņem vērā vajadzība sniegt informāciju pieejamos formātos un jāparedz iespējamie papildu palīdzības avoti, kas domāti mazāk aizsargātiem pacientiem, invalīdiem un cilvēkiem ar kompleksām vajadzībām.

(44)

Pacientam, kurš saņem veselības aprūpi citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā viņš ir apdrošināts, ir ļoti svarīgi iepriekš zināt, kuri ir piemērojamie noteikumi. Tāda pati skaidrība nepieciešama pāri robežām sniegtas veselības aprūpes gadījumos , piemēram, tālmedicīnas gadījumā . Šādos gadījumos piemēro tos veselības aprūpi reglamentējošos noteikumus, kas ir spēkā ārstniecības dalībvalstī, saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantā izklāstītajiem vispārīgajiem principiem un ievērojot to, ka saskaņā ar Līguma 152. panta 5. punktu veselības pakalpojumu un medicīniskās aprūpes organizēšana un sniegšana ir dalībvalstu kompetencē. Šis noteikums ļaus pacientam izdarīt informētu izvēli un novērsīs neskaidrības un pārpratumus. Turklāt tas veicinās pacientu un veselības aprūpes sniedzēja savstarpēju uzticēšanos.

(45)

Lēmumam par šādu valsts kontaktpunktu veidu un skaitu būtu jābūt dalībvalstu ziņā. Valsts kontaktpunktus var arī iekļaut pastāvošajos informācijas centros vai tādējādi papildināt informācijas centru darbības, ja vien pārrobežu veselības aprūpes valsts kontaktpunkta funkcija ir skaidri norādīta. Būtu jānodrošina, lai valsts kontaktpunktiem būtu pienācīgs aprīkojums, lai sniegtu informāciju par pārrobežu veselības aprūpes būtiskajiem aspektiem un vajadzības gadījumā - praktisku palīdzību pacientiem. Dalībvalstīm būtu jānodrošina veselības aprūpes speciālistu pārstāvības struktūru līdzdalība šajos pasākumos. Valsts kontaktpunktu pastāvēšanai nevajadzētu liegt dalībvalstīm dibināt citus saistītus kontaktpunktus reģionālā vai vietējā mērogā, ja to prasa konkrētās veselības sistēmas īpaša uzbūve. Valsts kontaktpunktiem būtu jābūt iespējai sniegt pacientiem vajadzīgo informāciju par pārrobežu veselības aprūpi, kā arī palīdzēt viņiem. Juridiskas konsultācijas nevajadzētu sniegt.

(46)

▐ Ir nepieciešama dažādu dalībvalstu pakalpojumu sniedzēju, pircēju un regulatoru sadarbība valsts, reģionu vai vietējā mērogā, tādējādi panākot drošu, augstas kvalitātes un efektīvu pārrobežu aprūpi. Tas jo īpaši attiecas uz sadarbību pierobežas apgabalos, kur pārrobežu veselības aprūpes sniegšana varētu būt visefektīvākais līdzeklis, kā vietējos iedzīvotājus nodrošināt ar veselības aprūpi , bet tam ir nepieciešama dažādu dalībvalstu veselības sistēmu sadarbība, lai nodrošinātu ilgstošu pārrobežu pakalpojumu sniegšanu. Šāda sadarbība var būt saistīta ar kopīgu plānošanu, savstarpēju atzīšanu vai procedūru vai standartu pieņemšanu, attiecīgo valsts informācijas un saziņas tehnoloģijas sistēmu saderību, praktiskiem mehānismiem, lai nodrošinātu aprūpes turpināšanos, vai tādas pārrobežu veselības aprūpes praktisku vienkāršošanu, ko veselības nozares darbinieki veic īslaicīgi vai dažos gadījumos. ▐

(47)

Komisijai būtu jārosina dalībvalstu sadarbība jomās, kas noteiktas šīs direktīvas IV nodaļā, un saskaņā ar Līguma 152. panta 2. punktu tā ciešā saziņā ar dalībvalstīm var nākt klajā ar lietderīgām iniciatīvām šādas sadarbības atvieglošanai un veicināšanai. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš iespējai izmantot Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) palīdzību.

(48)

Ja zāles pacienta piederības dalībvalstī ir atļautas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (16), tostarp Direktīvas par viltotām zālēm un par zāļu lietošanas izraisīto blakusparādību uzraudzības sistēmu, un konkrētam pacientam citā dalībvalstī ir izrakstīta recepte šīm zālēm, principā būtu jābūt iespējai šādu recepti atzīt medicīniski vai aptiekās un izmantot pacienta dalībvalstī. Šādas atzīšanas regulējuma un administratīvo šķēršļu novēršana neskar nepieciešamību saņemt pacienta ārstējošā ārsta vai farmaceita pienācīgu piekrišanu katrā atsevišķā gadījumā, ja tas vajadzīgs veselības aizsardzībai un ir samērojams ar šo mērķi. Šādai medicīniskai atzīšanai arī nebūtu jāskar piederības dalībvalsts lēmumu par atlīdzības attiecināšanu uz šādām zālēm piederības dalībvalsts sociālās drošības sistēmā un neskar valsts cenu noteikšanas un maksāšanas noteikumu spēkā esamību . Atzīšanas principa īstenošanu vienkāršos, pieņemot pasākumus, kas nepieciešami, lai garantētu pacienta drošību un izvairītos no zāļu neparedzētas un nejaušas lietošanas.

(49)

Eiropas references tīkliem būtu jāsniedz veselības aprūpe visiem pacientiem, kuri ir tādos apstākļos, kas prasa īpašu resursu un zināšanu koncentrāciju, lai sniegtu pieejamu, ļoti kvalitatīvu un izmaksām atbilstošu aprūpi, un šiem tīkliem arī jānodrošina informācijas apmaiņa par apmācību un pētniecību medicīnas jomā un par informācijas izplatīšanu un novērtēšanu. Būtu jāizveido Eiropas references tīklu noteikšanas un izveides mehānisms, lai Eiropas mērogā nodrošinātu visiem pacientiem un veselības nozares darbiniekiem pieejamas kopīgas plašas zināšanas konkrētā medicīnas jomā.

(50)

Tehnoloģijas pilnveidošana pārrobežu veselības aprūpē, izmantojot informācijas un saziņas tehnoloģiju, var radīt situāciju, kad nav skaidra dalībvalstu pārraudzības pienākumu izpilde, un tas var kavēt veselības aprūpes brīvu apriti un darīt iespējamus citus veselības aizsardzības riskus, sniedzot šādu veselības aprūpi. Informācijas un saziņas tehnoloģijai, ko Kopienā izmanto pārrobežu veselības aprūpes sniegšanai, raksturīgi ļoti atšķirīgi un nesaderīgi formāti un standarti, un tas rada šķēršļus šāda veida pārrobežu veselības aprūpes sniegšanai līdz ar varbūtēju veselības aizsardzības risku. Lai šajās jomās varētu pietiekami ātri noteikt un atjaunināt pienākumus un standartus, ievērojot jaunākās izmaiņas attiecīgajā tehnoloģijā un metodēs, Kopienas mērogā ir jāsaskaņo attiecīgie noteikumi un jāsniedz pilnvaras, kas ļautu Komisijai pieņemt īstenošanas pasākumus.

(51)

E-veselības tehnisko risinājumu saderība būtu jānodrošina, ievērojot valstī spēkā esošos noteikumus par veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, kas pieņemti, lai garantētu pacientu aizsardzību, tostarp ievērojot tiesību aktus par zāļu tirdzniecību internetā, jo īpaši aizliegumus tirgot pa pastu tikai pret recepti izsniedzamas zāles, kurus valsts noteikusi saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (1997. gada 20. maijs) par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (17).

(52)

Veselības aprūpes un konkrēti pārrobežu veselības aprūpes efektīvai uzraudzībai, plānošanai un pārvaldībai ir nepieciešami parastie statistikas dati un papildu dati par pārrobežu veselības aprūpi, un, lai nodrošinātu to, ka pārrobežu veselības aprūpe tiek pienācīgi uzraudzīta un plānota, cik vien iespējams šādu datu sagatavošana būtu jāintegrē pastāvošajās datu vākšanas sistēmās, tostarp tādās atbilstošās Kopienas mēroga struktūrās kā Kopienas statistikas sistēma un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1338/2008 (2008. gada 16. decembris) par Kopienas statistiku par sabiedrības veselību un veselības aizsardzību un drošību darbā (18), veselības informācijas sistēma, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1786/2002/EK (2002. gada 23. septembris) par Kopienas rīcības programmas pieņemšanu sabiedrības veselības aizsardzības jomā (2003–2008) (19) un citi uzraudzības pasākumi, piemēram, tie, ko veic Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 851/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko izveido Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru (20).

(53)

Medicīnas zinātnes un veselības tehnoloģijas nepārtrauktais pilnveidošanas darbs dalībvalstu veselības sistēmām sniedz iespējas un vienlaikus rada grūtības. Taču saistībā ar veselības aprūpes tehnoloģiju novērtēšanu un iespējamiem jauno tehnoloģiju pieejamības ierobežojumiem, ko ar konkrētiem lēmumiem varētu noteikt administratīvās iestādes, rodas vairāki būtiski sociālie jautājumi, kuru risināšanai ir vajadzīgs daudzu un dažādu ieinteresēto personu ieguldījums un stabils pārvaldības modelis. Tātad jebkura sadarbība būtu jāveido ne vien ar visu dalībvalstu atbildīgajām iestādēm, bet arī ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp veselības aprūpes speciālistiem un pacientu un ražotāju pārstāvjiem. Turklāt šīs sadarbības pamatā būtu jābūt tādiem stabiliem labas pārvaldības principiem kā pārredzamība, atklātība, objektivitāte un procedūru neitralitāte.

(54)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (21).

(55)

Jo īpaši Komisijai būtu jāpilnvaro, sadarbojoties ar attiecīgajiem ekspertiem un ieinteresētajām pusēm, pieņemt ▐ īpašu kritēriju un nosacījumu sarakstu, kas jāievēro Eiropas references tīkliem; Eiropas references tīklu izveides procedūru. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(56)

Ņemot vērā to, ka šīs Direktīvas mērķi, proti, izveidot regulējumu, lai Eiropas Savienībā sniegtu drošu, ļoti kvalitatīvu un efektīvu pārrobežu veselības aprūpi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to, ka tādēļ rīcības mēroga dēļ to var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu ║. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(57)

Piederības dalībvalstij un ārstniecības dalībvalstij, izmantojot iepriekšēju divpusēju sadarbību un apspriežoties ar pacientu, būtu jānodrošina, ka vienā no šīm divām dalībvalstīm ir pieejama pienācīga pēcaprūpe un atbalsts pēc apstiprinātas medicīniskas aprūpes un ka pacientiem ir pieejama skaidra informācija par pēcaprūpes variantiem un izmaksām. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jānosaka pasākumi, lai nodrošinātu nepieciešamo medicīniskās un sociālās aprūpes datu pārsūtīšanu, pienācīgi ievērojot pacientu datu konfidencialitāti, kā arī abu valstu medicīniskās un sociālās aprūpes speciālistiem iespēju savstarpēji apspriesties, lai pacientam nodrošinātu augstākās kvalitātes ārstēšanu un pēcaprūpi (tostarp sociālo atbalstu).

(58)

Veicinot pacientu pārvietošanās tiesības Eiropas Savienībā, šī direktīva var izraisīt konkurenci starp veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. Šāda konkurence var veicināt veselības aprūpes kvalitātes uzlabošanos, kuras ieguvēji būs visi pakalpojuma saņēmēji, un sekmēt izcilības centru izveidi,

a)

Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu;

b)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (22);

c)

Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju)  (23);

d)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 726/2004 (2004. gada 31. marts), ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (24) un Direktīvu 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm;

e)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/20/EK (2001. gada 4. aprīlis) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz labas klīniskās prakses ieviešanu klīniskās izpētes veikšanā ar cilvēkiem paredzētiem zālēm (25);

f)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (26);

g)

║ Direktīvu 2000/43/EK ║, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības;

h)

Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu;

i)

Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju;

j)

Direktīvu 2009/…/EK par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas;

k)

noteikumus par sociālā nodrošinājuma shēmu koordinēšanu, proti, 22. pantu ║ Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, un ║ Regulā (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu;

l)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1082/2006 (2006. gada 5. jūlijs) par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) (27);

m)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/98/EK (2003. gada 27. janvāris), ar kuru nosaka kvalitātes un drošības standartus attiecībā uz cilvēka asins un asins komponentu savākšanu, testēšanu, apstrādi, uzglabāšanu un izplatīšanu (28);

n)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/23/EK (2004. gada 31. marts) par kvalitātes un drošības standartu noteikšanu cilvēka audu un šūnu ziedošanai, ieguvei, testēšanai, apstrādei, konservācijai, uzglabāšanai un izplatīšanai (29);

o)

Padomes Direktīvu 92/49/EEK (1992. gada 18. jūnijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana (30), attiecībā uz Komisijai piešķirtajām ieviešanas pilnvarām.

a)

“veselības aprūpe” ir veselības pakalpojumi vai preces, piemēram, farmācijas izstrādājumi un medicīnas ierīces, ko pacientiem sniedz vai nozīmē veselības nozares darbinieki, lai novērtētu, uzturētu vai atjaunotu viņu veselības stāvokli, vai novērstu viņu saslimšanu, neatkarīgi no veidiem, kā pakalpojums ir organizēts, sniegts un finansēts dalībvalsts mērogā, un neatkarīgi no tā, vai pakalpojumu sniedz publiskajā vai privātajā sektorā;

b)

“veselības informācija” ir jebkāda informācija par privātpersonas fizisko vai garīgo veselību, kā arī par tai sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, un kurā varētu būt iekļauta: informācija par privātpersonas reģistrāciju, lai saņemtu veselības aprūpes pakalpojumus; informācija par privātpersonas maksājumiem vai tiesībām saņemt veselības aprūpi; privātpersonai piešķirtais numurs, simbols vai apzīmējums, kas ļauj noteikt konkrēto personu saistībā ar veselības aprūpi; jebkāda informācija, kas savākta par privātpersonu, sniedzot tai veselības aprūpes pakalpojumus; informācija, kas iegūta, pārbaudot vai izmeklējot kādu ķermeņa daļu vai no tā iegūtu materiālu, un tās personas (veselības aprūpes speciālists) identifikācija, kas veic privātpersonas veselības aprūpi;

c)

“pārrobežu veselības aprūpe” ir veselības aprūpe, ko sniedz citā dalībvalstī nevis tajā, kurā pacients ir apdrošināts ▐;

▐

d)

“veselības nozares darbinieks” ir ārstniecības persona vai vispārējās aprūpes māsa vai zobārsts, vai vecmāte, vai farmaceits Direktīvas 2005/36/EK nozīmē, vai cits veselības aprūpes nozares darbinieks, kas saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu darbojas reglamentētā profesijā vai persona, ka legāli veic veselības aprūpi ārstniecības dalībvalstī ;

e)

“veselības aprūpes sniedzējs” ir jebkurš veselības nozares darbinieks d) apakšpunktā noteiktajā nozīmē vai juridiska persona, kas dalībvalstī likumīgi sniedz veselības aprūpi;

f)

“pacients” ir jebkura fiziska persona, kas dalībvalstī saņem vai vēlas saņemt veselības aprūpi;

g)

“apdrošinātā persona” ir ▐ persona, kas ir apdrošināta saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 883/2004 1. panta c) apakšpunkta definīciju vai tādā veida, kā noteikts privātajās veselības apdrošināšanas shēmās ;

h)

“piederības dalībvalsts” ir dalībvalsts, kurā pacients ir apdrošināta persona , vai pacienta dzīvesvietas dalībvalsts, ja šī dalībvalsts atšķiras no piederības dalībvalsts.

i)

“ārstniecības dalībvalsts” ir dalībvalsts, kuras teritorijā faktiski sniegta pārrobežu veselības aprūpe;

j)

“medicīnas ierīce” ir medicīnas ierīce, kas definēta Padomes Direktīvā 93/42/EEK (1993. gada 14. jūnijs) par medicīnas ierīcēm (31), Padomes Direktīvā 90/385/EEK (1990. gada 20. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz aktīvām implantējamām medicīnas ierīcēm (32), vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/79/EK(1998. gada 27. oktobris) par medicīnas ierīcēm, ko lieto in vitro diagnostikā (33);

k)

“preces, ko izmanto saistībā ar veselības aprūpi” ir preces, kuras izmanto, lai saglabātu vai uzlabotu personas veselību, piemēram, medicīnas ierīces un zāles;

l)

“zāles” ir zāles, kas definētas Direktīvā 2001/83/EK;

m)

“recepte” ir recepte, kas definēta Direktīvā 2001/83/EK, arī elektroniski izsniegta un nosūtīta recepte (e-recepte);

n)

“veselības tehnoloģija” ir veselības aprūpē pielietots medicīnas produkts vai medicīnas ierīce, vai medicīniskas un ķirurģiskas procedūras, kā arī slimību profilakses pasākumi, diagnoze vai ārstēšana;

o)

“kaitējums” pārrobežu veselības aprūpē tiek definēts, ņemot vērā ārstniecības dalībvalsts spēkā esošo tiesisko regulējumu, izpratne par to, kas ir kaitējums, dažādās dalībvalstīs var atšķirties ;

p)

“pacienta medicīniskā karte” jeb “slimības vēsture” ir dokumentu kopums, kas ietver jebkādus datus, slēdzienus un ziņas par pacienta veselības stāvokli un ārstēšanās gaitu visā aprūpes laikā.

a)

ja veselības aprūpi nodrošina cita dalībvalsts, nevis tā, kura pacients ir apdrošināts, šādu veselības aprūpi nodrošina saskaņā ar ārstniecības dalībvalsts tiesību aktiem;

b)

šā a) apakšpunktā minēto veselības aprūpi nodrošina atbilstoši ārstniecības dalībvalsts noteiktajiem kvalitātes standartiem un pamatnostādnēm;

c)

citas dalībvalsts veselības aprūpes sniedzēji sniedz visu nepieciešamo informāciju ārstēšanas dalībvalsts kontaktpunktus, cita starpā izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, lai pacienti varētu izdarīt informētu izvēli, jo īpaši par sniegtās veselības aprūpes pieejamību, kvalitāti, drošību, cenām un rezultātiem, un informāciju par pieejamo apdrošināšanu vai citiem personīgas vai kolektīvas aizsardzības veidiem attiecībā uz profesionālo atbildību;

d)

veselības aprūpes sniedzēji sniedz visu nepieciešamo informāciju, lai pacienti varētu izdarīt informētu izvēli ▐;

e)

pacientiem ir iespējas iesniegt sūdzību un aizsardzības līdzekļi un tiesības prasīt kompensāciju gadījumā, ja sniegtās veselības aprūpes dēļ tiem nodarīts kaitējums un ir spēkā mehānismi, kas nodrošina aizsardzības līdzekļus ;

f)

to teritorijā sniegtai ārstniecībai atbilstoši riska veidam un pakāpei ir pietiekami iedarbīgas un efektīvas profesionālās atbildības apdrošināšanas sistēmas vai garantija, vai cits ▐ līdzīgs mehānisms ▐;

g)

privātuma pamattiesības attiecībā uz personas datu apstrādi aizsargā saskaņā ar valsts pasākumiem, ar ko īsteno Kopienas noteikumus par personas datu aizsardzību, jo īpaši Direktīvu 95/46/EK un 2002/58/EK;

h)

pacienti no citām dalībvalstīm bauda tādu pašu attieksmi kā pacienti no pašu dalībvalsts, tostarp saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un ārstniecības dalībvalstī spēkā esošajiem tiesību aktiem tiek aizsargāti arī pret tiešu vai netiešu diskrimināciju rases vai etniskās izcelsmes, dzimuma, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ. Tomēr šī direktīva neuzliek par pienākumu dalībvalsts veselības aprūpes sniedzējiem sniegt veselības aprūpi citā dalībvalstī apdrošinātai personai vai, sniedzot veselības aprūpi, dot priekšroku citā dalībvalstī apdrošinātai personai, ja ārstniecības dalībvalstī apdrošinātajai personai ir līdzīgas veselības problēmas;

i)

pacientiem, kas ir saņēmuši ārstēšanu, ir tiesības saņemt rakstisku vai elektronisku izrakstu par šādu ārstēšanu un par jebkādu medicīnisku ieteikumu ārstēšanās turpināšanai.

a)

pacientiem būtu iespējas iesniegt sūdzību un būtu nodrošināti aizsardzības līdzekļi un kompensācija, ja saņemtās veselības aprūpes dēļ tiem nodarīts kaitējums;

b)

ārstniecības dalībvalsts kvalitātes un drošības standarti būtu publiski pieejami visiem pilsoņiem skaidrā un saprotamā valodā un veidā;

c)

būtu nodrošinātas tiesības saņemt turpmāku aprūpi, proti, pārsūtot pacienta attiecīgos medicīniskos datus un pienācīgi ievērojot 1. punkta g) apakšpunkta noteikumus, kā arī saskaņā ar 15. pantu, bet pacientiem, kas ir saņēmuši ārstēšanu, būtu tiesības saņemt rakstisku vai elektronisku izrakstu par šādu ārstēšanu un par jebkādu medicīnisku ieteikumu ārstēšanās turpināšanai;

d)

piederības dalībvalsts nodrošinātu veselības aprūpi tādā pašā apmērā, kāds paredzēts tās teritorija, ja pēc veselības aprūpes saņemšanas ārzemēs ir novērotas komplikācijas vai turpmāk vajadzīga īpaša medicīniska novērošana;

e)

dalībvalstis nekavējoties un proaktīvi sniedz cita citai informāciju par veselības aprūpes sniedzējiem vai speciālistiem, ja attiecībā uz viņu reģistrāciju vai tiesībām sniegt pakalpojumus ir sākta reglamentējoša darbība.

a)

veselības aprūpe, kurai nepieciešama attiecīgā pacienta uzturēšanās aprūpes sniegšanas vietā vismaz vienu nakti , vai

b)

veselības aprūpe , ko sniedz augsti kvalificēti speciālisti un/vai kuras sniegšanai nepieciešama dārga medicīnas infrastruktūra vai aprīkojums, vai

c)

veselības aprūpe, kurā ietilpst ārstniecība, kas rada konkrētu risku pacientam un sabiedrībai.

a)

gadījumā, ja veselības aprūpe būtu sniegta minētās dalībvalsts teritorijā, tās izmaksas būtu uzņēmusies minētās dalībvalsts sociālās drošības sistēma; kā arī

b)

iepriekšējas atļaujas neesamība varētu ļoti nelabvēlīgi ietekmēt vai iespējami nelabvēlīgi ietekmē :

a)

konkrētā medicīniskā situācija,

b)

konkrētie apstākļi,

c)

pacienta sāpju pakāpe,

d)

pacienta invaliditātes veids un

e)

pacienta spēja veikt profesionālu darbību.

a)

pasākumus, kas nepieciešami šajā pantā minētās valsts kontaktpunktu grupas pārvaldībai;

b)

to datu veidu, ko grupa vāc un ar ko apmainās;

c)

vadlīnijas par informāciju, ko pacientiem sniedz saskaņā ar šā panta 2. un 3. punktu.

a)

neatbilst darbībām, kas ir nepieciešamas un samērīgas ar cilvēka veselības aizsardzību, un ir nediskriminējoši, vai

b)

ir pamatoti ar likumīgām un attaisnotām bažām par atsevišķās receptes autentiskumu un saturu vai par zāļu izrakstītāja statusu.

i)

valsts tiesību normas, kas nosaka zāļu izrakstīšanu un izsniegšanu, tostarp aizstāšanu ar ģenēriskām zālēm;

ii)

valsts tiesību normas, kas nosaka izdevumu atmaksu saistībā ar Kopienas pārrobežu receptēm;

iii)

profesionāla vai ētiska rakstura pienākums, ar kuru saskaņā farmaceitam būtu jāatsakās izsniegt zāles, ja recepte būtu izrakstīta piederības dalībvalstī.

a)

pasākumus, kas farmaceitam vai citam veselības nozares darbiniekam ļauj pārbaudīt receptes autentiskumu un to, vai zāles citā dalībvalstī ir izdevusi attiecīgi pilnvarota persona, proti, izstrādā Kopienas receptes paraugu un uzlabo e-recepšu saderību; ņem vērā datu aizsardzības pasākumus un tos iekļauj jau izstrādes sākumposmā;

b)

pasākumus, lai nodrošinātu to, ka vienā dalībvalstī izrakstītas un citā dalībvalstī izsniegtas zāles ir iespējams identificēt un ka pacientiem ir saprotama informācija par ražojumu , tostarp ir skaidrība par dažādiem vienu un to pašu zāļu nosaukumiem ;

c)

pasākumus, ar kuriem vajadzības gadījumā nodrošina saziņu starp zāļu izrakstītāju un to izsniedzēju, lai nodrošinātu pilnīgu izpratni par ārstēšanu, saglabājot pacienta datu konfidencialitāti.

a)

palīdzēt labāk īstenot Eiropas sadarbības potenciālu attiecībā uz ļoti specializētu veselības aprūpi pacientiem un veselības aprūpes sistēmām, ko var gūt no inovācijām medicīnas zinātnē un veselības nozares tehnoloģijā;

b)

sekmēt zināšanu apkopošanu attiecībā uz slimību profilaksi un biežāk sastopamo slimību ārstēšanu;

c)

palīdzēt labāk veicināt ļoti kvalitatīvas un rentablas veselības aprūpes pieejamību visiem pacientiem, kuru veselības stāvoklis ir tāds, ka vajadzīgs īpašs resursu un zināšanu apvienojums;

d)

maksimāli nodrošināt resursu rentablu izmantošanu, tos pēc iespējas apvienojot;

e)

palīdzēt zināšanu apmaiņā un nodrošināt mācības veselības nozares darbiniekiem;

f)

noteikt kvalitātes un drošības kritērijus un palīdzēt sadarbības tīklā un ārpus tā gūt, un nodot tālāk labāko praksi;

g)

palīdzēt dalībvalstīm, kurās ir maz pacientu ar konkrēto veselības stāvokli vai trūkst tehnoloģijas, vai zināšanu, lai sniegt visu labākās kvalitātes specializētu pakalpojumu klāstu;

h)

ieviest tādus instrumentus, kas pēc iespējas labāk ļautu izmantot medicīnas resursus smagos nelaimes gadījumos, jo īpaši pierobežas apgabalos.

a)

sarakstu ar īpašiem kritērijiem un nosacījumiem, kas Eiropas references tīklam ir jāievēro, tostarp arī sarakstu ar retāk sastopamu slimību jomām un ar nosacījumiem un kritērijiem, kuri jāizpilda veselības aprūpes sniedzējiem, kas vēlas iesaistīties Eiropas references tīklos, lai jo īpaši nodrošinātu to, ka:

b)

Eiropas references tīklu izveides procedūru.

a)

tiek ievēroti tie paši medicīnas profesionālās kvalitātes un drošības standarti kā veselības aprūpē, ko nesniedz elektroniskā veidā;

b)

tiek nodrošināta pacientu pienācīga aizsardzība, jo īpaši praktizējošiem ārstiem uzdodot pildīt tādas pašas regulatīvās prasības kā veselības aprūpē, ko nesniedz elektroniskā veidā.

a)

atbalstīt sadarbību starp valsts iestādēm un struktūrām;

b)

rast ilgtspējīgus veidus, kā līdzsvarot mērķus, kuri attiecas uz piekļuvi zālēm, atlīdzību par inovācijām un veselības aprūpes budžetu pārvaldību;

c)

atbalstīt objektīvas, uzticamas, laikus sagatavotas, pārredzamas un tālāk nododamās informācijas sniegšanu par veselības tehnoloģijas efektivitāti īsā un ilgā laikā un valsts iestādēm un struktūrām nodrošināt efektīvu šādas informācijas apmaiņas iespēju;

d)

apsvērt, ar kāda rakstura un veida informāciju var apmainīties.

—

atsauces uz Regulu (EEK) Nr. 1408/71 šajā direktīvā uzskata par atsaucēm uz Regulu (EK) Nr. 883/2004;

—

atsauces uz 22. pantu ║ Regulā (EEK) Nr. 1408/71 šajā direktīvā uzskata par atsaucēm uz 20. pantu Regulā (EK) Nr. 883/2004.