30.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 350/60

(1)

Eiropas Savienība ir izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt Eiropas Savienību kā brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā dalībvalstu kopīgai rīcībai ir jānodrošina augsta līmeņa drošība, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās.

(2)

Kopīga rīcība policijas sadarbības jomā atbilstīgi 30. panta 1. punkta b) apakšpunktam Līgumā par Eiropas Savienību un kopīga rīcība tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās saskaņā ar 31. panta 1. punkta a) apakšpunktu Līgumā par Eiropas Savienību norāda uz vajadzību pēc tādas informācijas apstrādes, uz kuru būtu jāattiecina atbilstīgi personas datu aizsardzības noteikumi.

(3)

Tiesību aktiem, kas attiecas uz VI sadaļu Līgumā par Eiropas Savienību, būtu jāveicina policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās attiecībā uz tās efektivitāti, kā arī tās likumību un atbilstību pamattiesībām, jo īpaši tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību. Abu minēto mērķu sasniegšanu var sekmēt vienoti standarti tādu personas datu apstrādei un aizsardzībai, ko apstrādā, lai novērstu un apkarotu noziedzību.

(4)

Hāgas programmā brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanai Eiropas Savienībā, kuru Eiropadome pieņēma 2004. gada 4. novembrī, ir uzsvērta vajadzība pēc novatoriskas pieejas tiesībaizsardzības informācijas pārrobežu apmaiņai, stingri ievērojot galvenos nosacījumus datu aizsardzības jomā, un Eiropadome aicināja Komisiju vēlākais līdz 2005. gada beigām iesniegt priekšlikumus šajā sakarā. Tas bija atspoguļots Padomes un Komisijas rīcības plānā par to, kā īstenot Hāgas programmu brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanai Eiropas Savienībā (2).

(5)

Apmaiņa ar personas datiem, policijai un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās, būtu jāatbalsta ar skaidriem noteikumiem, veicinot kompetento iestāžu savstarpējo uzticēšanos un attiecīgas informācijas aizsardzību, īpaši saskaņā ar informācijas pieejamības principu, kā paredzēts Hāgas programmā, tā, lai nepieļautu nekādu dalībvalstu sadarbības diskrimināciju, pilnībā ievērojot fizisku personu pamattiesības. Pašlaik Eiropas līmenī spēkā esošie tiesību akti nav pietiekami. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (3) nepiemēro personas datu apstrādes darbībām jomās, uz ko neattiecas Kopienas tiesību akti, piemēram, tiesību akti, kuri paredzēti VI sadaļā Līgumā par Eiropas Savienību, un jebkurā gadījumā – apstrādes darbībām, ko veic sakarā ar sabiedrības drošību, aizsardzību, valsts drošību un valsts darbībām krimināltiesību jomā.

(6)

Šis pamatlēmums būtu jāpiemēro tikai tiem datiem, ko kompetentas iestādes iegūst vai apstrādā saistībā ar noziedzīgu nodarījumu novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu un kriminālvajāšanu par tiem vai saistībā ar kriminālsodu izpildi. Šim pamatlēmumam būtu jāparedz, ka dalībvalstis valsts līmenī precīzāk nosaka, kādus citus mērķus uzskata par nesaderīgiem ar mērķi, attiecībā uz kuru dati sākotnēji ir iegūti. Parasti turpmāka apstrāde statistikas mērķiem vai vēsturiskas vai zinātniskas pētniecības mērķiem nebūtu jāuzskata par nesaderīgu ar apstrādes sākotnējo mērķi.

(7)

Šā pamatlēmuma darbības joma būtu jāattiecina tikai uz tādu personas datu apstrādi, kurus pārsūta starp dalībvalstīm vai kurus dara savstarpēji pieejamus. No šā ierobežojuma nebūtu jāizdara nekādi secinājumi par Savienības kompetenci pieņemt tiesību aktus attiecībā uz personas datu vākšanu un apstrādi valsts līmenī vai par šādas Savienības darbības lietderību nākotnē.

(8)

Lai atvieglotu datu apmaiņu Savienībā, dalībvalstu nolūks ir nodrošināt, ka datu aizsardzības standarti, kas sasniegti datu apstrādē valstī, atbilst šajā pamatlēmumā noteiktajiem standartiem. Attiecībā uz valsts datu apstrādi šis pamatlēmums neliedz dalībvalstīm personas datu aizsardzībai noteikt stingrākus drošības pasākumus par šajā pamatlēmumā paredzētajiem.

(9)

Šis pamatlēmums nebūtu jāpiemēro personas datiem, kurus dalībvalsts ir saņēmusi šā pamatlēmuma piemērošanas jomā un kuru izcelsme ir šajā dalībvalstī.

(10)

Dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanai nekādā ziņā nebūtu jāmazina attiecīgo dalībvalstu nodrošināto datu aizsardzība, bet gan tieši pretēji – tai būtu jācenšas Savienībā nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību.

(11)

Ir jāprecizē datu aizsardzības mērķi policijas un tiesu iestāžu darbībā un jāizstrādā noteikumi par personas datu apstrādi, lai nodrošinātu, ka jebkuru informāciju, ar ko varētu apmainīties, apstrādā likumīgi un atbilstīgi pamatprincipiem, kas attiecas uz datu kvalitāti. Tajā pašā laikā nekādi nebūtu jāapdraud policijas, muitas, tiesu iestāžu un citu kompetentu iestāžu likumīgās darbības.

(12)

Datu precizitātes princips jāpiemēro, ņemot vērā attiecīgās apstrādes būtību un mērķi. Piemēram, jo īpaši tiesu procesā datu pamatā ir atsevišķu personu subjektīva uztvere, un dažos gadījumos tos nekādi nav iespējams pārbaudīt. Attiecīgi prasība par precizitāti nevar attiekties uz paziņojuma precizitāti, bet vienīgi uz to, ka ir izdarīts konkrēts paziņojums.

(13)

Arhivēšana atsevišķā datu kopumā būtu pieļaujama tikai tad, ja dati vairs nav vajadzīgi un tos neizmanto noziedzīgu nodarījumu novēršanai, izmeklēšanai, atklāšanai un sodīšanai. Arhivēšana atsevišķā datu kopumā būtu pieļaujama arī, ja arhivētos datus glabā datubāzē ar citiem datiem tā, ka tos vairs nevar izmanot noziedzīgu nodarījumu novēršanai, izmeklēšanai, atklāšanai, kriminālvajāšanai par tiem vai kriminālsodu izpildīšanai. Arhivēšanas termiņu piemērotībai vajadzētu būt atkarīgai no arhivēšanas mērķa un datu subjekta likumīgajām interesēm. Ja arhivēšana notiek vēsturiskiem mērķiem, var paredzēt ļoti ilgu termiņu.

(14)

Datus var dzēst arī, iznīcinot datu nesēju.

(15)

Attiecībā uz neprecīziem, nepilniem vai vairs neatjauninātiem datiem, kas pārsūtīti vai darīti pieejami citai dalībvalstij un ko turpmāk apstrādā iestādes, kuras līdzinās tiesu iestādēm, proti, iestādes, kurām ir pilnvaras pieņemt juridiski saistošus lēmumus, tie būtu jālabo, jādzēš vai jāliedz piekļuve tiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(16)

Lai personām nodrošinātu augsta līmeņa personas datu aizsardzību, ir vajadzīgi kopēji noteikumi, lai noteiktu to datu likumību un kvalitāti, kurus apstrādājušas kompetentas iestādes citās dalībvalstīs.

(17)

Ir lietderīgi Eiropas līmenī paredzēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem kompetentām dalībvalstu iestādēm personas datus, kas saņemti no citām dalībvalstīm, būtu atļauts pārsūtīt vai darīt pieejamus iestādēm un privātām personām dalībvalstīs. Daudzos gadījumos, lai veiktu kriminālvajāšanu vai novērstu tūlītējus un nopietnus draudus sabiedrības drošībai un lai novērstu nopietnu kaitējumu personas tiesībām, tiesībaizsardzības iestādēm, policijai vai muitai ir jāpārsūta personas dati privātām personām, piemēram, izdodot brīdinājumus bankām un kredītiestādēm par vērtspapīru viltojumiem, vai transporta noziedzības jomā, pārsūtot personas datus apdrošināšanas sabiedrībām, lai novērstu zagtu mehānisko transportlīdzekļu nelikumīgu tirdzniecību vai lai uzlabotu nosacījumus nozagto mehānisko transportlīdzekļu atgūšanai no ārvalstīm. Tas nenozīmē policijas vai tiesu pilnvaru nodošanu privātām personām.

(18)

Šā pamatlēmuma noteikumus par tiesu iestāžu, policijas vai muitas veiktu personas datu pārsūtīšanu privātām personām neattiecina uz datu atklāšanu privātām personām (piemēram, advokātiem un upuriem) saistībā ar kriminālprocesiem.

(19)

To personas datu turpmākai apstrādei, kurus saņem no kompetentām citu dalībvalstu iestādēm vai kurus tās atklājušas, jo īpaši minēto datu tālākai pārsūtīšanai vai lai darītu tos pieejamus, būtu jāpiemēro kopīgi noteikumi Eiropas līmenī.

(20)

Ja personas datus turpmāk apstrādā pēc tam, kad saņemta piekrišana no dalībvalsts, no kuras dati tika saņemti, katrai dalībvalstij vajadzētu spēt noteikt kārtību šādas piekrišanas sniegšanai, tostarp, piemēram, vispārējas piekrišanas veidā attiecībā uz informācijas kategorijām vai turpmākas apstrādes kategorijām.

(21)

Ja personas datus var turpmāk apstrādāt saistībā ar administratīvām procedūrām, šīs procedūras ietver darbības, ko veic regulējošas vai uzraudzības struktūras.

(22)

Saistībā ar policijas, muitas, tiesas un citu kompetentu iestāžu likumīgām darbībām varētu rasties nepieciešamība nosūtīt datus iestādēm trešās valstīs vai starptautiskām struktūrām, kurām ir pienākums novērst, izmeklēt vai atklāt noziedzīgus nodarījumus vai veikt kriminālvajāšanu par tiem, vai izpildīt kriminālsodus.

(23)

Ja personas datus no dalībvalsts nosūta trešām valstīm vai starptautiskām struktūrām, datiem būtu jānodrošina līdzvērtīgs aizsardzības līmenis.

(24)

Ja personas datus no dalībvalsts nosūta trešām valstīm vai starptautiskām struktūrām, tad principā šādai pārsūtīšanai būtu jānotiek tikai pēc tam, kad dalībvalsts, no kuras dati tika saņemti, ir piekritusi nosūtīšanai. Katrai dalībvalstij būtu jāspēj noteikt kārtību šādai piekrišanai, tostarp, piemēram, vispārējas piekrišanas veidā attiecībā uz informācijas kategorijām vai attiecībā uz konkrētām trešām valstīm.

(25)

Lai tiesībaizsardzības sadarbība būtu efektīva, gadījumos, ja apdraudējums dalībvalsts vai trešās valsts sabiedrības drošībai ir tiešs un ja nav iespējams savlaicīgi saņemt iepriekšēju piekrišanu, kompetentajai iestādei būtu jāspēj pārsūtīt attiecīgos personas datus attiecīgajai trešai valstij bez šādas iepriekšējas piekrišanas. To pašu varētu piemērot gadījumiem, kad skartas kādas citas būtiskas un vienlīdz nozīmīgas dalībvalsts intereses, piemēram, ja varētu būt tūlītēji un nopietni draudi dalībvalsts būtiskajai infrastruktūrai vai ja varētu tikt radīti nopietni traucējumi dalībvalsts finanšu sistēmai.

(26)

Datu subjekti var būt jāinformē par to datu apstrādi, lai garantētu tiem efektīvas tiesiskās aizsardzības iespējas, jo īpaši tad, kad to tiesības ir būtiski aizskartas, veicot datu slepenu ieguvi.

(27)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka datu subjektu informē par to, ka personas datus varētu vākt, apstrādāt vai nosūtīt citai dalībvalstij vai tos vāc, apstrādā un nosūta citai dalībvalstij, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus un veiktu kriminālvajāšanu par tiem vai izpildītu kriminālsodus. Kārtību attiecībā uz datu subjekta tiesībām tikt informētam un par izņēmumiem no tās nosaka valsts tiesību aktos. To var veikt vispārēji, piemēram, ar tiesību aktu, vai publicējot apstrādes darbību sarakstu.

(28)

Lai nodrošinātu personas datu aizsardzību, nekaitējot kriminālizmeklēšanas interesēm, ir jānosaka datu subjekta tiesības.

(29)

Dažas dalībvalstis ir nodrošinājušas datu subjekta piekļuves tiesības krimināllietās, izmantojot sistēmu, saskaņā ar ko valsts uzraudzības iestādei, nevis datu subjektam, bez ierobežojumiem ir pieejami visi personas dati, kas attiecas uz datu subjektu, un tā var arī labot, dzēst vai atjaunināt neprecīzus datus. Šādā netiešas piekļuves gadījumā šo dalībvalstu tiesību aktos var arī noteikt, ka valsts uzraudzības iestādes tikai informēs datu subjektu par to, ka ir veikta vajadzīgā pārskatīšana. Tomēr šīs dalībvalstis arī paredz iespējas datu subjektam tieši piekļūt datiem īpašos gadījumos, piemēram, piekļūt sodāmības reģistram, iegūt pašu sodāmības reģistra datu kopijas vai policijas dienestu veiktu nopratināšanu kopijas.

(30)

Ir lietderīgi izveidot kopējus noteikumus par datu apstrādes konfidencialitāti un drošību, kompetentu iestāžu atbildību un tām piemērojamām sankcijām par datu nelikumīgu izmantošanu, kā arī par datu subjektiem pieejamiem tiesiskas aizsardzības līdzekļiem. Tomēr katras dalībvalsts kompetencē ir noteikt atbildības par pārkāpumiem noteikumu būtību, kā arī sankcijas, ko piemēro valsts datu aizsardzības noteikumu pārkāpumiem.

(31)

Šajā pamatlēmumā ir ļauts ņemt vērā principu par sabiedrības tiesībām piekļūt oficiāliem dokumentiem, īstenojot šajā pamatlēmumā paredzētos principus.

(32)

Ja jāaizsargā personas dati saistībā ar apstrādi, kas apjoma vai veida dēļ rada īpašu risku attiecībā uz datu subjekta pamattiesībām un pamatbrīvībām, piemēram, apstrāde, izmantojot jaunas tehnoloģijas, mehānismus vai procedūras, ir lietderīgi nodrošināt, ka pirms tās kartotēkas sistēmas izveides, kuras mērķis ir šo datu apstrāde, konsultējas ar kompetentajām valsts uzraudzības iestādēm.

(33)

Tādu uzraudzības iestāžu izveide dalībvalstīs, kuras pilda funkcijas pilnīgi neatkarīgi, ir būtiska aizsardzības sastāvdaļa attiecībā uz personas datiem, ko apstrādā, sadarbojoties dalībvalstu policijas un tiesu iestādēm.

(34)

Uzraudzības iestādēm, kas dalībvalstīs jau izveidotas saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK, būtu jāspēj veikt arī valsts uzraudzības iestāžu funkcijas, kas jānosaka saskaņā ar šo pamatlēmumu.

(35)

Minēto iestāžu rīcībā vajadzētu būt to pienākumu veikšanai nepieciešamajiem līdzekļiem, tostarp pilnvarām veikt izmeklēšanu un iejaukties, jo īpaši personu sūdzību gadījumos, un pilnvarām iesaistīties tiesvedībā. Šīm uzraudzības iestādēm būtu jāpalīdz nodrošināt datu apstrādes pārskatāmību dalībvalstīs, kuru jurisdikcijā ir attiecīgās iestādes. Tomēr šo iestāžu pilnvarām nevajadzētu būt pretrunā īpašajiem noteikumiem, kas paredzēti kriminālprocesā, un tām nebūtu jāietekmē tiesu neatkarība.

(36)

Līguma par Eiropas Savienību 47. pantā paredzēts, ka neviens no Līguma noteikumiem neierobežo Eiropas Kopienu dibināšanas līgumus vai vēlākus līgumus un aktus, kas tos groza vai papildina. Tādējādi šis pamatlēmums neietekmē personas datu aizsardzību, kas paredzēta Kopienas tiesību aktos, jo īpaši Direktīvā 95/46/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un organizācijās un par šādu datu brīvu apriti (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (5).

(37)

Šis pamatlēmums neskar noteikumus, kas attiecas uz nelikumīgu piekļuvi datiem, kā paredzēts Padomes Pamatlēmumā 2005/222/TI (2005. gada 24. februāris) par uzbrukumiem informācijas sistēmām (6).

(38)

Šis pamatlēmums neskar dalībvalstu vai Savienības spēkā esošās saistības un pienākumus, kas izriet no divpusējiem un/vai daudzpusējiem nolīgumiem ar trešām valstīm. Turpmākos nolīgumos būtu jāievēro noteikumi par datu apmaiņu ar trešām valstīm.

(39)

Vairākos tiesību aktos, kas pieņemti, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļu, ir īpaši noteikumi par to personas datu aizsardzību, ar kuriem notiek apmaiņa saskaņā ar šiem tiesību aktiem vai ko citādi apstrādā. Dažos gadījumos šie noteikumi ir pilnīgs un saskaņots noteikumu kopums, kas attiecas uz visiem attiecīgiem datu aizsardzības aspektiem (datu kvalitātes principi, datu drošības noteikumi, datu subjektu tiesību un garantiju reglamentācija, pārraudzības un atbildības organizācija), un tajos šie jautājumi ir reglamentēti sīkāk nekā šajā pamatlēmumā. Šim pamatlēmumam nebūtu jāskar minēto aktu attiecīgo datu aizsardzības noteikumu kopums, jo īpaši tie noteikumi, kuros reglamentē Eiropola, Eurojust, Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) un Muitas informācijas sistēmas (CIS) darbību, kā arī tie, kas ievieš dalībvalstu iestāžu tiešu piekļuvi citu dalībvalstu konkrētu datu sistēmām. Tas pats attiecas arī uz datu aizsardzības noteikumiem, kas reglamentē automatizētu DNS profilu, pirkstu nospiedumu datu un valsts transportlīdzekļu reģistrācijas datu pārsūtīšanu starp dalībvalstīm saskaņā ar Padomes Lēmumu 2008/615/TI (2008. gada 23. jūnijs) par pārrobežu sadarbības pastiprināšanu, jo īpaši apkarojot terorismu un pārrobežu noziedzību (7).

(40)

Citos gadījumos aktu, kas pieņemti, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļu, datu aizsardzības noteikumu darbības joma ir ierobežotāka. Bieži tajos dalībvalstīm, kas no citām dalībvalstīm saņem informāciju, kurā ir personas dati, ir paredzēti īpaši nosacījumi par nolūkiem, kuros datus var izmantot, bet uz citiem datu aizsardzības aspektiem attiecina Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvenciju par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automatizētu apstrādi vai valsts tiesību aktus. Ja minēto aktu noteikumi, kuros paredzēti nosacījumi saņēmējām dalībvalstīm par personas datu izmantošanu vai turpmāku pārsūtīšanu, ir stingrāki nekā tie, kas ietverti attiecīgos šā pamatlēmuma noteikumos, pirmajiem minētajiem noteikumiem būtu jāpaliek spēkā. Tomēr visiem citiem aspektiem būtu jāpiemēro šajā pamatlēmumā paredzētie noteikumi.

(41)

Šis pamatlēmums neskar Eiropas Padomes Konvenciju par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automatizētu apstrādi, minētās konvencijas 2001. gada 8. novembra papildprotokolu vai Eiropas Padomes konvencijas par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās.

(42)

Ņemot vērā to, ka šā pamatlēmuma mērķi – proti, paredzēt kopējus noteikumus attiecībā uz to personas datu aizsardzību, kurus apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētās rīcības mēroga un iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu un atsaucoties uz 2. pantu Līgumā par Eiropas Savienību. Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 5. pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā pamatlēmumā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(43)

Apvienotā Karaliste piedalās šajā pamatlēmumā saskaņā ar 5. pantu Protokolā par Šengenas acquis iekļaušanu Eiropas Savienības sistēmā, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, un 8. panta 2. punktu Padomes Lēmumā 2000/365/EK (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (8).

(44)

Īrija piedalās šajā lēmumā saskaņā ar 5. pantu Protokolā par Šengenas acquis iekļaušanu Eiropas Savienības sistēmā, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, un 6. panta 2. punktu Padomes Lēmumā 2002/192/EK (2002. gada 28. februāris) par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (9).

(45)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju šis lēmums papildina Šengenas acquis nosacījumus, kā tas paredzēts nolīgumā, ko noslēgusi Eiropas Savienības Padome, Islandes Republika un Norvēģijas Karaliste par šo valstu iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē (10), un tas pieder pie jomas, kas minēta 1. panta H un I punktā Padomes Lēmumā 1999/437/EK (11) par dažiem pasākumiem, lai piemērotu minēto nolīgumu.

(46)

Attiecībā uz Šveici šis pamatlēmums papildina Šengenas acquis nosacījumus, kā tas paredzēts Nolīgumā, ko noslēgusi Eiropas Savienība, Eiropas Kopiena un Šveices Konfederācija par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē (12), un tas pieder pie jomas, kas minēta 1. panta H un I punktā Lēmumā 1999/437/EK par dažiem pasākumiem, lai piemērotu minēto nolīgumu, un kas lasāma saistībā ar 3. pantu Padomes Lēmumā 2008/149/TI (13) par minētā nolīguma noslēgšanu Eiropas Savienības vārdā.

(47)

Attiecībā uz Lihtenšteinu šis pamatlēmums papildina Šengenas acquis nosacījumus, kā tas paredzēts Protokolā, ko parakstījusi Eiropas Savienība, Eiropas Kopiena, Šveices Konfederācija un Lihtenšteinas Firstiste par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam, ko noslēgusi Eiropas Savienība, Eiropas Kopiena un Šveices Konfederācija par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē, un tas pieder pie jomas, kas minēta 1. panta H un I punktā Lēmumā 1999/437/EK, kas lasāma saistībā ar 3. pantu Padomes Lēmumā 2008/262/TI (14) par minētā protokola parakstīšanu Eiropas Savienības vārdā.

(48)

Šajā pamatlēmumā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (15). Šā pamatlēmuma mērķis ir nodrošināt to, ka pilnībā ievēro tās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, kas atspoguļotas hartas 7. un 8. pantā,

a)

nosūta vai dara pieejamus vai tie ir nosūtīti vai darīti pieejami starp dalībvalstīm;

b)

nosūta vai dara pieejamus vai tie ir nosūtīti vai darīti pieejami no dalībvalstīm – iestādēm un informācijas sistēmām, kas izveidotas, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļu, vai

c)

nosūta vai dara pieejamus vai tie ir nosūtīti vai darīti pieejami no iestādēm vai informācijas sistēmām, kas izveidotas, pamatojoties uz Līgumu par Eiropas Savienību vai Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, – dalībvalstu kompetentām iestādēm.

a)

“personas dati” ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu, (turpmāk “datu subjekts”); identificējama persona ir tāda, ko tieši vai netieši var identificēt, jo īpaši – norādot personas kodu vai vienu vai vairākus šai personai raksturīgus fiziskas, fizioloģiskas, garīgas, saimnieciskas, kultūras vai sociālas identitātes faktorus;

b)

“personas datu apstrāde” un “apstrāde” ir jebkura ar personas datiem veikta darbība vai darbību kopums ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, piemēram, vākšana, reģistrācija, organizēšana, glabāšana, piemērošana vai pārveidošana, atgūšana, aplūkošana, izmantošana, atklāšana, izmantojot pārsūtīšanu, izplatīšanu vai, citādi atklājot tos, saskaņošana vai savienošana, piekļuves liegšana, dzēšana vai iznīcināšana;

c)

“piekļuves liegšana” ir uzglabātu personas datu iezīmēšana, paredzot ierobežot to apstrādi nākotnē;

d)

“personas datu kartotēka” un “kartotēka” ir jebkurš sakārtots personas datu kopums, kurā tādi dati ir pieejami saskaņā ar īpašiem kritērijiem – centralizētiem, decentralizētiem vai izkliedētiem, pamatojoties uz funkcionālu vai ģeogrāfisku motivāciju;

e)

“datu apstrādātājs” ir jebkura struktūra, kas apstrādā personas datus atbildīgā personas datu apstrādātāja uzdevumā;

f)

“datu saņēmējs” ir jebkura struktūra, kurai izpauž datus;

g)

“datu subjekta piekrišana” ir jebkura labprātīga attiecīgās personas vēlmju konkrēta un apzināta norāde, ar ko datu subjekts apliecina piekrišanu uz viņu attiecināmu personas datu apstrādei;

h)

“kompetentas iestādes” ir aģentūras un struktūras, kas izveidotas ar tiesību aktiem, ko Padome pieņēmusi atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļai, kā arī dalībvalstu policijas, muitas, tiesu un citas kompetentas iestādes, kuras ar valsts tiesību aktiem ir pilnvarotas apstrādāt personas datus šā pamatlēmuma darbības jomā;

i)

“personas datu apstrādātājs” ir fiziska vai juridiska persona, publiska iestāde, aģentūra vai jebkura cita struktūra, kas viena pati vai kopīgi ar citām nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus;

j)

“atsauču atzīmēšana” ir atzīmju veikšana uz uzglabātiem personas datiem bez nolūka ierobežot to apstrādi nākotnē;

k)

“datu padarīšana par anonīmiem” ir datu tāda pārveidošana, lai atsevišķas norādes par personīgiem vai materiāliem apstākļiem vairs nevar piedēvēt identificētai vai identificējamai fiziskai personai, vai arī šāda piedēvēšana ir saistīta ar nesamērīgu laika, izmaksu un darba ieguldījumu.

a)

tāda apstrāde nav nesaderīga ar mērķiem, kuriem dati ir iegūti;

b)

kompetentās iestādes ir pilnvarotas apstrādāt šādus datus citiem mērķiem saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem; un

c)

datu apstrāde ir vajadzīga un proporcionāla minēto citu mērķu sasniegšanai.

a)

lai novērstu, izmeklētu, atklātu tādu noziedzīgu nodarījumu un veiktu tā kriminālvajāšanu vai izpildītu kriminālsodu, kurš nav tas pats noziedzīgs darījums vai kriminālsods, par kuru dati ir nosūtīti vai atklāti;

b)

cita veida tiesvedībai vai administratīvām procedūrām, kas tieši saistītas ar noziedzīgu nodarījumu novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu un kriminālvajāšanu par tiem vai kriminālsodu izpildi;

c)

lai novērstu tūlītējus un nopietnus draudus sabiedrības drošībai, vai

d)

jebkādam citam mērķim vienīgi ar nosūtītājas dalībvalsts iepriekšēju piekrišanu vai ar datu subjekta piekrišanu, kas dota saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

a)

tas ir nepieciešams, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus un saistībā ar tiem veiktu kriminālvajāšanu vai izpildītu kriminālsodus;

b)

saņēmēja iestāde trešā valstī vai saņēmēja starptautiska struktūra ir atbildīga par noziedzīgu nodarījumu novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu vai kriminālvajāšanu par tiem vai par kriminālsodu izpildi;

c)

dalībvalsts, no kuras dati iegūti, ir devusi piekrišanu datu nodošanai atbilstīgi tās valsts tiesību aktiem, un

d)

trešā valsts vai starptautiska struktūra nodrošina piemērotu aizsardzības līmeni paredzētajai datu apstrādei.

a)

tas ir noteikts datus pārsūtošās dalībvalsts tiesību aktos saistībā ar:

b)

trešā valsts vai saņēmēja starptautiska struktūra nodrošina piemērotus drošības pasākumus, ko dalībvalsts saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem uzskata par piemērotiem.

a)

tās dalībvalsts kompetentā iestāde, no kuras dati ir iegūti, ir piekritusi datu pārsūtīšanai atbilstīgi tās valsts tiesību aktiem;

b)

datu subjekta leģitīmas intereses neliedz datus pārsūtīt, un

c)

īpašos gadījumos kompetentajai iestādei, kas pārsūta datus privātai personai, pārsūtīšana ir vajadzīga:

a)

vismaz apstiprinājumu, ko sniedz personas datu apstrādātājs vai valsts uzraudzības iestāde, vai uz viņu attiecināmie dati ir pārsūtīti vai atklāti, un informāciju par saņēmējiem vai saņēmēju kategorijām, kuriem dati atklāti, un paziņojumu par apstrādē esošiem datiem; vai

b)

vismaz apstiprinājumu, ko sniedz valsts uzraudzības iestāde, ka ir izdarītas visas vajadzīgās pārbaudes.

a)

lai izvairītos no oficiālas vai tiesiskas izmeklēšanas vai procedūru kavēšanas;

b)

lai izvairītos no noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas un atklāšanas un kriminālvajāšanas kavēšanas;

c)

lai aizsargātu sabiedrības drošību;

d)

lai aizsargātu valsts drošību;

e)

lai aizsargātu datu subjektu citu personu tiesības un brīvības.

a)

liegtu nepiederošām personām pieeju datu apstrādes iekārtām, kuras izmanto personas datu apstrādei (piekļuves kontrole iekārtām);

b)

novērstu datu nesankcionētu nolasīšanu, kopēšanu, sagrozīšanu vai izņemšanu no datu nesējiem (datu nesēju kontrole);

c)

liegtu datu neatļautu ievadīšanu datubāzē, kā arī liegtu ievadīto personas datu neatļautu lasīšanu, grozīšanu vai dzēšanu (glabāšanas kontrole);

d)

liegtu izmantot datu apstrādes automatizētas sistēmas nepilnvarotām personām, izmantojot datu komunikācijas iekārtas (lietotāju kontrole);

e)

nodrošinātu, ka personām, kas ir pilnvarotas izmantot datu apstrādes automatizētu sistēmu, ir piekļuve tikai tiem datiem, uz kuriem attiecas viņu piekļuves tiesības (datu piekļuves kontrole);

f)

nodrošinātu, ka ir iespējams pārbaudīt un noteikt, kurām organizācijām dati ir vai var tikt pārsūtīti vai atklāti, izmantojot datu komunikācijas iekārtas (komunikācijas kontrole);

g)

nodrošinātu, ka pēc tam ir iespējams pārbaudīt un noteikt, kādi personas dati ir ievadīti datu apstrādes automatizētajās sistēmās, kā arī ievadīšanas laiku un ievadītāju (ievades kontrole);

h)

novērstu personas datu nesankcionētu nolasīšanu, kopēšanu, grozīšanu vai dzēšanu personas datu pārsūtīšanas laikā vai datu nesēja transportēšanas laikā (transportēšanas kontrole);

i)

nodrošinātu, ka traucējumu gadījumā uzstādītās sistēmas var atjaunot (atgūšana);

j)

nodrošinātu, ka sistēma funkcionē tā, ka par kļūdu parādīšanos darbībās ziņo (drošums) un saglabātie dati nevar tikt sabojāti sistēmas darbības traucējumu dēļ (integritāte).

a)

apstrādā īpašu kategoriju datus, kas minēti 6. pantā; vai

b)

datu apstrādes veids, jo īpaši izmantojot jaunas tehnoloģijas, mehānismus vai procedūras, rada citādu veidu īpašu risku attiecībā uz datu subjekta pamattiesībām un pamatbrīvībām, jo īpaši attiecībā uz tā privātuma aizsardzību.

a)

izmeklēšanas pilnvaras, piemēram, pilnvaras piekļūt datiem, kurus apstrādā, un pilnvaras ievākt visu informāciju, kas ir vajadzīga tās pārraudzības pienākumu izpildei;

b)

efektīvas iejaukšanās pilnvaras, piemēram, pilnvaras sniegt atzinumus pirms datu apstrādes darbību veikšanas un pilnvaras nodrošināt minēto atzinumu atbilstīgu nodošanu atklātībai, pilnvaras likt liegt piekļuvi datiem, dzēst vai iznīcināt datus, noteikt pagaidu vai galīgu aizliegumu datu apstrādei, brīdināt vai izteikt aizrādījumu personas datu apstrādātājam vai pilnvaras nodot jautājumu izskatīšanai valstu parlamentiem vai citām politiskām iestādēm;

c)

pilnvaras uzsākt procesuālas darbības, ja pārkāpti valstu noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar šo pamatlēmumu, vai darīt zināmus šos pārkāpumus tiesu iestādēm. Uzraudzības iestādes lēmumus, kuri dod tiesības uz sūdzību procedūru, var pārsūdzēt tiesā.