8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/71

1.1

Jebkurā tiesību kopienā politikai, ko kopiena ir iecerējusi īstenot, ir jābalstās uz tiesisko pamatu, kas nosaka šai kopienai piešķirtās kompetences robežas un tās darbības parametrus. Eiropas Savienība ir tiesību kopiena, kam ir jāatbilst šādai prasībai.

1.2

Lai tiesību pamats būtu piemērots, darbotiesspējīgs un efektīvs, tam jābūt skaidram, precīzam un nošķirtam. Tam ir jāsatur mērķi, pamatprincipi un politikas, ko ir iecerējusi realizēt šī tiesību kopiena, īstenošanas kritēriji. Tam ir jāaptver visas tās politikas jomas, kurām tas ir bijis radīts.

1.3

Eiropas Savienībā kopš Māstrihtas līguma pieņemšanas jaunais regulējuma pamats patērētāju aizsardzības politikas jomā bija 129.a pants, kas ātri viens izrādījās nepietiekams, lai būtu par pamatu pilnvērtīgas politikas šajā jomā tālākai īstenošanai.

1.4

Šī tiesiskā pamata nepiemērošana gadu gaitā ir apliecinājusi tā trūkumus un nespēju būt par piemērotu un efektīvu tiesisko pamatu, lai Kopienas līmenī veicinātu īstenu patērētāju interešu aizsardzības politiku.

1.5

Ar jauno Amsterdamas līguma 153. pantu ieviestie grozījumi nespēja novērst šādā veidā atklātos trūkumus, un saistībā ar Eiropas Konstitūcijas pieņemšanu ierosinātie teksti arī neatrisināja šīs problēmas.

1.6

Patērētāju politika ir viena no politikām, kas visvairāk skar Eiropas iedzīvotājus. Tā lielā mērā var ietekmēt viņu uzticību Eiropas ideālam ar nosacījumu, ka tā apmierinās viņu vajadzības un atbildīs viņu vēlmēm, kas līdz šim ne vienmēr ir noticis (1).

1.7

Komisijas pamatnostādnes patērētāju tiesību aizsardzības politikas jomā (2) apstiprina satraucošo patērētāju interešu veicināšanas un aizsardzības pasliktināšanos. Šis trūkums pastiprina nepieciešamību steidzami analizēt Līgumā noteikto šīs jomas tiesisko pamatu.

1.8

Līdzīga analīze tiek veikta šajā atzinumā. Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir spiesta secināt, ka papildus nepieciešamajai politiskai gribai virzīt tālāk patērētāju interešu aizsardzības politiku, lai veicinātu lielāku patērētāju dalību un viņu interešu visās Kopienas politiku jomās aizsardzību, ir jāveic arī pētījums par tiesiskā pamata, uz kura balstīt patērētāju interešu aizsardzības politiku, pārveidi pēc būtības.

1.9

Ar liela skaita Eiropas juristu, kuru kompetence šajā jomā ir plaši atzīta, daudzo ieguldījumu palīdzību Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja spēj piedāvāt priekšlikumu jaunam patērētāju politikas tiesiskam pamatam. Šim tiesiskajam pamatam būtu ievērojami jāveicina regulējuma uzlabošanās, vienkāršošana un pat tā apjoma samazināšanās. Līdz ar to Komiteja iesaka Komisijai, Padomei, kā arī dalībvalstīm rūpēties, lai šāds priekšlikums tiktu ņemts vērā saistībā ar iespējamu Līguma teksta pārskatīšanu nākotnē.

2.1

Brīdī, kad Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja nolēma apstiprināt šo pašiniciatīvas atzinumu, tās mērķis bija veicināt padziļinātu analīzi par patērētāju politikai Eiropas līmenī piemērojamo tiesisko pamatu, proti, par Līguma 153. pantu, salīdzinot pēdējo ar dalībvalstīm iesniegto Konstitucionālā līguma projektu, kā arī ar sekundārajām tiesībām. Tā centās nodrošināt arī šajā jautājumā ieinteresēto pušu pārstāvju, kā arī speciālistu Kopienas patērētāju tiesību jomā dalību.

2.1.1

Apzinoties 153. panta šībrīža redakcijas trūkumus, bija daudz tādu, kas piekrita uzskatam, ka šie trūkumi ir vainojami šā panta praktiskā neizmantošanā par tiesisko pamatu sekundārajām tiesībām tādās jomās kā patērētāju tiesību un interešu veicināšana, kā arī patērētāju politikas izstrāde Eiropas Savienībā. Šai politikai bija visas iespējas būt sekmīgai, ja tai būtu bijis piemērots, darbotiesspējīgs un efektīvs tiesiskais pamats.

2.2

Eiropas iestādes vispār un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, patērētāju organizācijas un sociālie sarunu partneri jo sevišķi noteikti būtu pirmie ieguvēji no patērētāju politikas tiesiskā pamata Līgumā uzlabošanās.

2.2.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja kā institucionalizēts pilsoniskās sabiedrības pārstāvības forums tiek uzskatīta par īpaši piemērotu vietu, lai sekmīgi veiktu šo uzdevumu dialogā ar sociālajiem sarunu partneriem un ar universitāšu ekspertu šajā jomā atbalstu.

2.2.2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka patērētāju politika pavisam noteikti ir viena no politikām, kas visvairāk skar Eiropas iedzīvotājus. Ja tā apmierinās viņu vajadzības un atbildīs viņu vēlmēm, tā var, un tai lielā mērā ir jāietekmē viņu uzticība Eiropas ideālam.

2.2.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2005. gada 14. oktobrī uzklausīja daudzus pārstāvjus, kas bija izrādījuši atsaucību, piedaloties šim nolūkam sagatavotajā aptaujā. Šādā veidā iegūtie viedokļi un ieteikumi ļāva labāk pamatot atzinumu. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saka paldies visiem, pateicoties kuriem šis dokuments tika izstrādāts (3).

3.1

Šībrīža patērētāju aizsardzības politikas tiesiskais pamats ir atrodams Līguma XIV sadaļā, kas saucas “Patērētāju tiesību aizsardzība”, 153. pantā. Pants skan šādi:

3.2

Lai patērētāju tiesību aizsardzību varētu pieskaitīt jomām, kas ir Eiropas Savienības kompetencē, tai saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantu obligāti ir jābūt īpašas normas priekšmetam, ko regulē šis Līgums; 5. pants Līguma konsolidētajā redakcijā skan šādi:

“Eiropas Parlaments, Padome, Komisija, Tiesa un Revīzijas palāta īsteno savas pilnvaras saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem un tādos pašos nolūkos, kādi ir paredzēti gan Eiropas Kopienu dibināšanas līgumos un turpmākos līgumos un aktos, kas tos groza un papildina, kā arī citos šā Līguma noteikumos.”

3.3

Šī noteikuma, kuram atbilstīgi valstis ir tiesīgas noteikt savu kompetenci, svarīgums ir jāuzsver tāpēc, ka jo īpaši likuma robi, teksta neprecizitāte vai pretrunīgais raksturs var novest pie neiespējamības piemērot Eiropas iestāžu uz šā Līguma pamata vēlāk pieņemtos normatīvos aktus.

3.4

Šeit būtu vietā atgādināt, ka Eiropas Kopienu Tiesa savā 2000. gada 5. oktobra spriedumā atzīmēja, ka normatīva akta, kas ir pieņemts, pamatojoties uz 100.a pantu (tagad 95. pantu), regulējuma priekšmetam ir jābūt iekšējā tirgus izveides un darbības apstākļu uzlabošanai. Tiesa atgādina, ka, ja 100.a panta kā tiesiskā pamata izmantošanas pamatojumam pietiktu ar vienkāršu atšķirību valstu regulējumos konstatāciju, kā arī ar abstraktiem pamatbrīvību ierobežošanas vai konkurences kropļošanas draudiem, tiesiskā pamata ievērošanas kontrole no tiesas puses būtu pilnīgi neefektīva (5).

3.5

Šī prasība pēc skaidra un līdz ar to starptautiski kontrolējama tiesiska pamata ir jāattiecina arī uz politisko sfēru kā neapšaubāms konstitucionālas dabas signāls par vajadzību pēc patērētāju tiesību aizsardzības politikas. Šajā sakarā nebūtu par sliktu atgādināt, ka ar 1986. gada 17. un 28. februāra Vienotā Eiropas akta palīdzību daļēji aizpildīja Romas līgumā esošos normatīvos robus, ieviešot tikai videi veltītu sadaļu, kurā ietilpa panti no 130.r līdz 130.t pantam (tagad no 174. līdz 176. pantam). Mērķi, kas ir nosprausti 175. pantā, un Kopienas rīcības vides jomā noteikšanas kritēriji, kas ir definēti tajā pašā pantā, ir acīmredzami veicinājuši efektīva normu kopuma šajā jomā rašanos.

3.5.1

Šajā ziņā, ja salīdzina tagadējo Līguma 175. un 153. pantu, tad kļūst skaidrs, ka tiesiskā pamata kvalitāte ir galvenais faktors tālākās rīcības noteikšanā. Vides jomā mērķi ir noteikti skaidri un precīzi.

175. pants nosaka pamatprincipus Kopienas rīcībai šajā jomā.

175. panta 3. daļā noteiktie tehniskie parametri arī ir faktori, kas veicina racionālu un lietderīgu politikas vides jomā piemērošanu.

3.5.2

Tajā mērā, kādā Kopienas likumdevējam ir tiesības izvērtēt pieņemamo normatīvo aktu atbilstību, ir acīmredzams, ka tiesiskā pamata kvalitāte ir izšķiroša, jo tā samazina izteiktu izvērtēšanas kļūdas iespējamību vai varas pilnvaru nepareizu izmantošanu, vai acīmredzamu izvērtēšanas pilnvaru pārkāpumu (6).

4.1

Ņemot vērā šādu izskaidrojumu, ir jākonstatē, ka tagadējā Līguma 153. pants nav vairs uzskatāms par tiesisko pamatu, kas piedāvātu pietiekamu patērētāju tiesību aizsardzības nodrošināšanu.

4.2

Ir jāatgādina, ka patērētāju tiesības šā iemesla dēļ Eiropas līmenī ir galvenokārt izveidojušās, balstoties uz atsauci Līguma 95. pantā un pateicoties iekšējā tirgus īstenošanas iniciatīvām. Protams, patērētāju aizsardzības politika aptver vairākas nozares, un citās Līguma jomās pastāv tiešas norādes uz nepieciešamību ņemt vērā patērētāju tiesību aizsardzību. Neskatoties uz to, kopumā tiek uzskatīts, ka 153. pants tā pašreizējā redakcijā ir nepietiekams.

4.3

Tika konstatēts arī tas, ka normatīvos aktus patērētāju tiesību aizsardzības jomā ārkārtīgi reti pieņēma, balstoties uz 153. pantu (vai pirms tam uz 129.a pantu).

4.4

Šai kritikai par to, ka patērētāju tiesību aizsardzība ir kļuvusi par piedevu iekšējā tirgus izveides noteikumiem, ir jāpievieno augstākminētie secinājumi no Eiropas Kopienu Tiesas 2000. gada 5. oktobra sprieduma (7). Nenoteiktība, kas ir saistīta tieši ar šo tiesas nolēmumu, var novest pie atsevišķu patērētāju tiesību (garantijas, pārdošana mājās u. c.) aizsardzības jomā pieņemtu direktīvu paša tiesiskā pamata apstrīdēšanas galvenokārt prejudiciālā nolēmuma kārtībā.

4.5

Pašreizējā tekstā ir noteikts augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa kritērijs. Šis augstais patērētāju aizsardzības līmenis — tāds, kāds tas ir noteikts 153. pantā — neliek obligāti dalībvalstīm meklēt tiesisko sistēmu, kas sniegtu vislielākās garantijas. 153. panta 5. punkts šādā gadījumā ļauj saglabāt aizsargājošākas juridiskās sistēmas ar nosacījumu, ka tās ir saderīgas ar Līgumu.

4.5.1

Augsta līmeņa aizsardzības noteikšana nebūt nav viegla. Parametri, kas ir jāņem vērā, nav iekļauti 153. pantā un var novest pie vairākām interpretācijas grūtībām.

4.6

Šobrīd šķiet, ka tiesiskais pamats ir jāpārskata, ņemot vērā tālāk tekstā izklāstīto analīzi.

4.6.1

Patērētāju tiesību aizsardzības politikai ir jābūt vienai no Savienības kompetencēm, nevis papildinājumam dalībvalstu patērētāju tiesību aizsardzības politikai. Ir paradoksāli uzskatīt, ka patērētāju tiesību aizsardzībai, par kuru uzskata, ka tā var veicināt iekšējā tirgus uzlabošanos, būtu jābūt dalībvalstu kompetencē.

4.6.2

Patērētāju veselība, drošība un ekonomiskās intereses tiek raksturotas kā jomas, kurās Eiropas Savienībai ir jāsniedz savs ieguldījums. Drīzāk šajās jomās būtu jāsaredz mērķi, kas noteikti ir jāpaplašina. Līdz ar to rodas jautājums, vai vērā būtu jāņem tikai patērētāju ekonomiskās intereses? Pastāv vairāk nekā acīmredzama pretruna starp šo interešu veicināšanu un ieguldījumu to aizsardzībā.

4.6.3

Tiesības saņemt informāciju, tiesības uz izglītību un apvienošanos ar mērķi aizstāvēt šīs intereses ir principi, kas būtu jāatzīst par Savienības politiku noteicošiem pamatprincipiem.

4.6.4

Tā kā kritēriji, kas ir jāņem vērā, lai definētu augsto aizsardzības līmeni, nav noteikti, tie ir jānosaka pašā Līgumā.

4.6.5

Veicot patērētāju tiesību aizsardzības kā nošķirta tiesiska pamata analīzi, būs jāņem vērā prioritāte, kas ir jāpiešķir Kopienu politikai gan pēc būtības, gan pēc formas. Dubultās subsidiaritātes princips acīmredzami ir ierobežojums, kas gan Eiropas līmenī, gan valsts līmenī paralizē jebkādu patērētāju tiesību aizsardzības politikas izstrādi. No dubultās subsidiaritātes principa, ko nosaka 153. pants, acīmredzot šajā situācijā ir jāatsakās.

4.6.6

Tiesiskajam pamatam Līgumā ir arī jāatbilst centieniem noteikt tādu pamatu, kurā patērētāja tiesības būtu ne tikai aizsargātas vai aizstāvētas viņa intereses, bet kurā viņš pats būtu aktīvs līdzdalībnieks un tiktu uzklausīts. Patērētājs ir persona, kam sabiedrības piedāvātajā izvēlē ir jābūt skaidri noteiktām tiesībām izteikties.

4.6.7

Ir jāpārliecinās arī par to, vai Līguma normām, uz kuru pamata var vērsties Eiropas Kopienu tiesā, nebūtu jādod tiesības tieši vērsties Tiesā arī patērētāju apvienībām kā pārstāvošām grupām, uz kurām attiecas Eiropas Savienības pieņemtie normatīvie akti.

4.6.8

Ir jāpiebilst, ka teksts tā tagadējā redakcijā balstās uz ierobežojošu patērētāju tiesību aizsardzības koncepciju, kas galveno vērību pievērš informācijas pozitīvajiem aspektiem.

5.1

Kādi kopumā ir tie kritēriji, kam ir jānosaka tiesiskā pamata Līgumā kvalitāte?

No augstākminētajiem elementiem var secināt, ka tiesiskajam pamatam ir:

Šīs dažādās pazīmes ir būtiskas, lai mēģinātu risināt augstākminētās problēmas.

5.2

Tiesiskā pamata precizēšanas procesā var iekļaut arī ne tik nozīmīgus jautājumus. Piemēram, ir jāparedz iespējas attiecībā uz likumdošanas saskaņošanas kvalitāti. Maksimālas vai pilnīgas saskaņošanas politiku atbalsta Komisija. Vai noteiktajam aizsardzības līmenim patiešām arī turpmāk ir jābūt augstam aizsardzības līmenim — ja tas nav augsts aizsardzības līmenis, tad maksimāla vai pilnīga saskaņošana var kaitēt patērētāju interesēm.

5.3

Ierosinātais teksts liek grozīt 3. panta 1. punkta t) apakšpunktu, skaidri nosakot, ka pie iestāžu darbības mērķiem ir pieskaitāma arī patērētāju interešu aizsardzība.

5.4

Ierosinātais 153. pants ir veidots, ņemot vērā trīs aspektus:

5.4.1

Tas satur Eiropas Savienības politikas mērķu patērētāju tiesību jomā uzskaitījumu. Šie mērķi ir tradicionāli. Tomēr ir jāuzsver atsevišķas šo mērķu īpašās iezīmes:

5.4.2

Saistībā ar 153. panta formulēšanu var nosaukt šādus principus:

Šie pieci principi ir nepieciešami, lai sekmīgi īstenotu augstākminēto politiku.

5.4.3

Ierosinātais teksts tradicionālā veidā atgādina, ka prasības, kas atbilst nošķirtam pamatam, nevar neņemt vērā brīdī, kad tiek izstrādātas citas Eiropas Savienības politikas.

5.4.4

Ir jāņem vērā atsevišķi parametri — jo sevišķi tad, kad izstrādā normatīvos aktus. Augsta aizsardzības līmeņa jēdziena izstrādē cita starpā ir jāņem vērā pieejamie sociālekonomiskie dati, kas ļauj precīzi noteikt patērētāju uzvedību attiecībā uz tirgū piedāvāto ražojumu un pakalpojumu iegādi un izmantošanu. Ir tieši jānosaka iespēja iesniegt kolektīvu prasības pieteikumu.

5.4.5

Ierosinātais 153.a pants nosaka Padomes veicamo politiku.

Viens no apspriestajiem jautājumiem ir par direktīvu tiešo darbību. Saskaņā ar ierosināto risinājumu kā saskaņošanas veids vairāk būtu jāizmanto regulas. Tas padara liekas šībrīža debates tieši par direktīvu darbību. Ir izstrādāta elastīga formula, kas ļauj dalībvalstīm ieņemt nostāju situācijā, kad tās gatavojas saglabāt vai noteikt aizsardzības pasākumus.

Šis risinājums dod priekšroku maksimālai saskaņošanai, kuras nepieciešamība tajā pašā laikā ir jāizvērtē katrā atsevišķā gadījumā.

5.4.6

Visbeidzot, 153. panta teksts satur jaunievedumus, jo tajā par Kopienas lēmumu adresātiem Līguma 230. pantā nozīmē nosaka patērētāju apvienības. Citiem vārdiem — Kopienas lēmumi, kuros nav ievērotas Līguma normas, var būt par pamatu tiešai apvienību prasībai Tiesā.

a)

noteiktu un piemērotu efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas to normatīvo aktu, kas patērētāju tiesību aizsardzības nolūkā nosaka pienākumus vai aizliegumus, pārkāpšanas gadījumā;

b)

izbeigtu šādus pārkāpumus;

c)

paredzētu vienkāršus tiesas un ārpustiesas procesuālos līdzekļus patērētāju tiesību pārkāpuma un kaitējuma patērētāju interesēm novēršanai un atlīdzināšanai, kā arī taisnīgai atlīdzībai par radītajiem zaudējumiem.