8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/62

1.1

Pašlaik pasaules klimata pārmaiņas ir viens no galvenajiem jautājumiem ne tikai zinātniskajās un politiskajās debatēs un darbībā, bet arī sabiedrības ikdienas dzīvē. Starptautiskajā mērogā 1980. gadu beigās un 1990.gadu sākumā uzsākto pasākumu rezultātā vispirms 1989. gadā tika izveidota Starpvaldību ekspertu grupa par klimata attīstību (GIEC), tad tika sāktas sarunas ANO līmenī (1990. gadā) un, visbeidzot, 1992. gadā tika pieņemta ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (UNFCCC). UNFCCC stājās spēkā 1994. gada 21. martā.

1.2

Klimata pārmaiņas norisinājušās jau tālā pagātnē un, trūkstot meteoroloģijas datiem par tiem laikiem, mūsu zināšanas par klimatu vēstures gaitā aprobežojas tikai ar paleoklimatoloģiskiem mērījumiem un vērojumiem vai ģeoloģiskām norisēm un arheoloģiskiem atklājumiem (netiešie dati). Uz Ziemeļu puslodi attiecināmo netiešo datu jaunākie pētījumi atklāj, ka pēdējā gadu tūkstoša laikā pasaulē nav notikusi neviena tik būtiska temperatūras paaugstināšanās kā 20. gadsimtā novērotā.

1.3

Lielākajai daļai pret klimata pārmaiņām neaizsargātāko valstu un reģionu vairumā gadījumu nākas saskarties arī ar citām problēmām, piemēram, iedzīvotāju skaita straujš pieaugums, dabas resursu sarukšana un nabadzība. Politika, kas izstrādāta sadarbībā ar jaunattīstības valstīm un ņemot vērā to vajadzības, kā arī no tās izrietoši pasākumi var gan sekmēt ilgtspējīgu attīstību un iespēju vienlīdzību, gan vairot pielāgošanās līdzekļu ietekmi. Tai būtu jāsamazina resursu izmantošanas intensitāte, jāuzlabo vides risku pārvaldība un sabiedrības visneaizsargātāko locekļu dzīves apstākļi. Šādi centieni vienlaicīgi var mazināt neaizsargātību pret pārmaiņām. Sniedzot priekšlikumus izstrādāt valstu un starptautiska mēroga pasākumus attīstības jomā un tos īstenojot, jāņem vērā klimata pārmaiņu izraisītie riska elementi.

1.4

Starptautiskās Klimata ekspertu grupas (GIEC) 2001. gadā izstrādātais trešais vērtējuma ziņojums (TRE) liecina, ka pasaules mērogā zemeslodes virsmas vidējā temperatūra ir kāpusi kopš 1861. gada. Saskaņā ar Pasaules Meteoroloģijas organizācijas pētījumiem vēsturē siltākie deviņi gadi visi ir bijuši pēdējā desmitgadē. Absolūtais rekords uzstādīts 1998. gadā, tam seko 2002. gads, 2003. gads, 2004. gads un 2001. gads. Vidējās temperatūras paaugstināšanās 20. gadsimtā ir bijusi 0,6°C ±0,2°C un nākotnes tendenču prognozes ļauj domāt, ka, ja netiks veikti attiecīgi pasākumi, temperatūra līdz 21. gadsimta beigām varētu paaugstināties vēl par 1,4°C līdz 5,8°C.

1.5

Pastāv pieņēmums, kuru plaši atzīst zinātnes aprindas (galvenokārt Eiropā) un kuram piešķirta milzīga nozīme politiskajā līmenī, proti, ka klimata pārmaiņu pamatā ir galvenokārt paaugstinātais siltumnīcefekta gāzu daudzums Zemes atmosfērā, ko radījusi cilvēka darbība, īpaši izrakteņu kurināmā lietojums. Šis pieņēmums balstās uz saistību starp ilgtermiņā novēroto siltumnīcefekta gāzu, īpaši oglekļa dioksīda, koncentrācijas palielināšanos atmosfērā un temperatūras ilgtermiņa izmaiņām pasaulē 20. gadsimta gaitā; to apstiprina arī secinājumi, kas veikti, pamatojoties uz klimata modeļiem, kuri paredzēti, lai noteiktu nākotnē paredzamo klimata pārmaiņu apjomu un sekas, pamatojoties uz prognozēm par siltumnīcefekta gāzu un to koncentrācijas atmosfērā turpmākajām svārstībām.

1.6

Pilnīgi skaidrs, ka cilvēks ietekmē pasaules klimata pārmaiņas, neskatoties uz šaubām attiecībā uz aerosolu lietošanas un dažu dabas faktoru (vulkāniskā darbība un saules radioaktīvais starojums) lomu. Pasaules klimatu tomēr tikpat lielā mērā ietekmē arī saules darbības cikli un ģeofiziskie faktori, tāpēc pagaidām nav iespējams un, visticamāk, vēl ilgi nebūs iespējams noteikt precīzo cilvēka lomu šajās dabiska rakstura klimata pārmaiņās. Nav skaidrs arī tas, cik pareizi pieejamie dati atspoguļo realitāti, turklāt klimata modeļu secinājumi ne vienmēr pilnīgi precīzi apraksta visus ietekmējošos faktorus kopumā, tāpēc tie nespēj simulēt klimata sistēmas elementu kopumu ar nevainojamu precizitāti.

1.7

Klimata modeļi, kas izmantoti, izstrādājot prognozes par siltumnīcefekta gāzu un aerosolu koncentrāciju atmosfērā un, sekojoši, prognozes par klimata attīstību nākotnē, ir balstīti uz GIEC speciālajā ziņojumā par emisiju prognozēm (RSSE) ietvertajiem emisiju scenārijiem. Šie emisiju scenāriji apkopo vairākus pieņēmumus par pasaules sociālekonomisko, enerģētisko un demogrāfisko attīstību līdz 21. gadsimta beigām.

1.8

Arī sausuma, plūdu, karstuma viļņu, lavīnu un vētru izraisītā cilvēku bojāeja, nodarītais kaitējums un dzīves apstākļu pasliktināšanās ir apliecinājums sociālo sistēmu un ekosistēmu neaizsargātībai pret ārkārtējām klimata situācijām. Nākotnes attīstības prognozes brīdina, ka vairums ārkārtējo klimata parādību 21. gadsimta gaitā kļūs arvien biežākas un to sekas kļūs arvien ļaunākas gan apjoma, gan rakstura ziņā.

1.9

Lai sekmīgāk konstatētu klimata pārmaiņas, noteiktu to cēloņus un tās pilnībā izprastu, būtu lietderīgi veikt papildu izpēti ar mērķi samazināt sagaidāmo klimata pārmaiņu prognožu neskaidrību. Galvenā uzmanība jāpievērš citu precīzāku pasākumu veicināšanai, sistemātiskai kontrolei, modeļu izstrādei un attiecīgo jautājumu, īpaši klimata pārmaiņu seku, sīkākai analīzei.

1.10

Pieņēmumu par siltumnīcefekta gāzu paaugstinātās koncentrācijas atmosfērā izraisīto pasaules klimata pārmaiņu antropogēnajiem cēloņiem apstiprinājuši attiecīgo valstu un Eiropas Savienības politiskie lēmumi. Uz šī pieņēmuma balstīta piesardzības principa piemērošana un tādu politiku un stratēģiju izstrādāšana, kuras tiecas klimata pārmaiņas ierobežot, samazinot siltumnīcefekta gāzu, īpaši izrakteņu kurināmā lietošanas radītā oglekļa dioksīda, emisijas.

1.11

Minēto politisko lēmumu praktiskais rezultāts ir ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām (UNFCCC) 1997. gada decembrī pievienotais Kioto protokols, stājies spēkā 2005. gada 16. februārī.

1.12

Līgumslēdzējas puses Kioto protokolā apņēmušās laika posmā no 2008. līdz 2012. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju saskaņā ar protokola Pielikumā B noteiktajiem saistību skaitliskajiem apmēriem, kas noteikti attiecībā pret stāvokli 1990. gadā.. ES–15 dalībvalstīm to kopējais emisiju apmērs jāsamazina par 8 % (jeb, skaitliskā izteiksmē, par 336 miljoniem tonnu CO2eq gadā). Jaunajām dalībvalstīm Pielikumā B ir noteikta katrai sava samazināšanas mērķvērtība. Lielākā daļa tāpat apņēmušās emisijas samazināt par 8 %, bet Ungārija un Polija noteikušas mērķvērtību 6 % apmērā. Ungārijai, Polijai un Slovēnijai Pielikumā B turklāt paredzēts atšķirīgs atskaites gads. Bez tam protokolā paredzēta iespēja ieviest elastīgus mehānismus (emisijas tiesību tirdzniecība, “kopīgās ieviešanas” projekti (MOC) attīstītajās valstīs un “tīras attīstības mehānismi” (MDP) jaunattīstības valstīs), kuriem vajadzētu pamudināt attīstītās valstis samazināt emisijas un ievērot saistības, ko tās uzņēmušās ar Kioto protokolu, ar vislabvēlīgākajiem ekonomiskajiem nosacījumiem, vienlaikus palīdzot jaunattīstības valstīm gūt labumu no jauno tehnoloģiju nodošanas.

1.13

ES–15 dalībvalstis veido apmēram 85 % no ES–25 emisiju apmēra, bet jaunās dalībvalstis — 15 %. Pašreizējo emisiju pārskats norāda, ka līdz 2003. gadam ES–15 kā Kioto protokola līgumslēdzēja puse spējusi samazināt tās kopējo siltumnīcefektu gāzu emisiju apmēru tikai par 1,7 %, kas ievērojami apdraud Kioto protokola mērķu efektīvu sasniegšanu no šī brīža līdz 2008.–2012. gada laika posmam. Tomēr, lai gan ES–15 emisijas kopš 1995. gada palielinājušās par 3,6 %, bet pēdējo piecu gadu laikā — par 4,3 %, jaunākās prognozes paredz to samazināšanos par 8,8 % līdz 2010. gadam, pateicoties emisiju samazināšanas jauno pasākumu un Kioto mehānismu kopējai ietekmei; šāds samazinājums pārsniedz Kioto protokolā ES–15 noteikto saistību apmēru. Laika posmā no 1990. gada līdz 2003. gadam Eiropas Savienības jaunajās dalībvalstīs konstatēts to siltumnīcefekta gāzu kopējā apjoma kritums 22 % apmērā; būtiskākā daļa — 1990. gadu pirmajā pusē pārejas procesu rezultātā; pēc 1995. gada emisiju apmērs samazinājās par 6 %, bet pēdējos piecos gados tas stabilizējies.

1.14

Kioto protokolā noteikto saistību izpildes perspektīvas ES–15 dalībvalstīs liecina, ka emisiju apjoma samazināšana līdz 2012. gadam varētu būt problemātiska. Neskatoties uz to, paredzot Padomes sanāksmi (2005. gada martā) izstrādātais dokuments satur datus par vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķiem emisiju samazināšanai ekonomiski attīstītākajās valstīs, kurām būtu jāsasniedz rādītāji 15–30 % apmērā līdz 2020. gadam un 60–80 % apmērā līdz 2050. gadam attiecībā pret emisiju līmeni 1990. gadā. GIEC uzskata, ka tā rezultātā pasaules IKP pieaugums laika posmā no 1990. gada līdz 2100. gadam palēnināsies par 0,003 % līdz 0,06 % gadā (1). Eiropas Komisija uzskata (ja vēlamies sasniegt CO2 koncentrācijas līmeni atmosfērā, kas vienāds ar 550 pmv), ka ES–25 IKP 2025. gadā būtu jāsamazinās par 0,5 %, ja kopš 2012. gada izdotos samazināt CO2 līmeni par 1,5 % gadā. Tas būtu iespējams tikai, ja visas valstis iesaistītos cīņā pret klimata pārmaiņām un emisijas tiesību tirdzniecības sistēmā. Ja ES šos centienus īstenotu vienpusēji, rastos risks, ka tā sekas IKP izteiksmē varētu būt divām līdz trīs reizes smagākas, turklāt neradot vērā ņemamus panākumus vides aizsardzībā (2).

1.15

Būtiskākā problēma attiecībā uz Kioto protokolu ir fakts, ka protokolam nav pievienojušās Amerikas Savienotās Valstis, kuras ir absolūti lielākais siltumnīcefekta gāzu ražotājs, veidojot aptuveni 25 % no to kopējā apmēra pasaulē, un ka 2008.–2012. gada atskaites periodam vēl nav fiksēta neviena samazināšanas mērķvērtība valstīm, kurās paredzams vislielākais siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma pieaugums (Indija, Ķīna un citas valstis, kurās emisiju pieaugums kopš 1990. gada pārsniedz 20 %). Sarunu sākumā 1990. gadā jaunattīstības valstu daļa emisiju kopējā pasaules apmērā bija aptuveni 35 %, bet līdz 2000. gadam tā palielinājās līdz aptuveni 40 % un saskaņā ar prognozēm ap 2010. gadu sasniegs 50 %, bet 2025. gadā varētu būt pat 75 %. Tas rada nopietnus draudus šīs iniciatīvas mērķu sasniegšanai. Ja joprojām politiskās sarunās nav iespējams panākt globālu vienošanos par nostāju, kāda būtu jāieņem attiecībā uz klimata pārmaiņām, Eiropas valstu atsevišķie centieni nevarēs dot vēlamās pozitīvās sekas un, gluži pretēji, draud izraisīt dziļu nelīdzsvarotību ekonomikas attīstībā.

1.16

Par spīti visām iespējamajām ierunām jautājumā par pašreizējo zināšanu līmeni par klimata pārmaiņu cēloņiem un jautājumā par veidu, kā uzsākta, izstrādāta un pieņemta uz klimata pārmaiņām attiecināma politika, jāatzīst, ka daudziem pasākumiem, kas vērsti uz siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošanu, var būt ievērojama pozitīva ietekme, piemēram, enerģijas patēriņa intensitātes samazināšana uzņēmumos un mājsaimniecībās. Lai to panāktu, nepieciešams rast piemērotus stimulējošus mehānismus un pirmām kārtām investēt zinātnes, pētniecības, jauno tehnoloģiju un būtisku inovāciju attīstībā.

2.1

Lai izpildītu no Kioto protokola izrietošās saistības, proti, līdz 2008.–2012. gada laika posmam samazinātu kopējo siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu par 8 % un efektīvi ierobežotu siltumnīcefekta gāzu emisiju kopumā, Eiropas Savienība ir pieņēmusi Eiropas Programmu par klimata pārmaiņām un tās ietvaros — daudzus konkrētus tiesību aktus ar lielāku vai mazāku nozīmi; no minētajiem būtiskākie ir šādi:

2.1.1

Direktīvai 2003/87/EK, ar kuru izveido sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā (3), būtu jākalpo kā izšķirošajam līdzeklim, lai izpildītu saistības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai. Šī direktīva transponēta 2004. gadā, izstrādājot un vairumā gadījumu arī apstiprinot nacionālos plānus, kuros katram emisiju avotam un to izmantotājiem noteiktas siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotas. Direktīva pilnībā stājās spēkā 2005. gada 1. janvārī, un tai būtu jāļauj siltumnīcefekta gāzu emisiju avotu izmantotājiem veikt savstarpēju kvotu tirdzniecību un tādējādi ar mazām izmaksām samazināt emisiju apmēru;

2.1.2

Direktīvai par Kioto protokola elastīgo mehānismu sasaisti un emisiju kvotu tirdzniecību būtu jāļauj saistīt MOC un MDP elastīgos mehānismus ar Kopienas siltumnīcefekta gāzu emisijas tiesību tirdzniecības sistēmu. Tādējādi dalībvalstu un uzņēmumu mērķus varētu sasniegt, sadarbojoties ar citām Kioto protokolu ratificējušajām valstīm;

2.1.3

Direktīva 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus (4) ir būtisks līdzeklis, lai ieviestu un nodrošinātu neizsīkstošu enerģijas avotu (hidrauliskās, vēja, saules, biomasas, ģeotermālās enerģijas izmantošanai) izmantošanu, kompensējot neērtības ekonomikā, kuras rodas neizsīkstošo enerģijas avotu praktiskās piemērošanas sākotnējā posmā;

2.1.4

Direktīva 2003/30/EK par biodegvielas un citu atjaunojamo veidu degvielas izmantošanas veicināšanu transportā (5) veido labvēlīgus apstākļus tam, lai šķidrā izrakteņu kurināmā patēriņš tiktu samazināts par labu arvien plašākam no atjaunojamiem avotiem iegūtas degvielas patēriņam;

2.1.5

Direktīva 2004/8/EK par siltumenerģijas un elektroenerģijas koģenerācijas veicināšanu (6) ir paredzēta, lai ar koģenerācijas tehnoloģijas palīdzību sekmētu izrakteņu kurināmā labāku enerģētisko izmantojumu;

2.1.6

Direktīva 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (7) ES teritorijā ievieš t.s. oglekļa nodokli un izveido ietvaru ekoloģiskai nodokļu reformai un ārējo elementu internalizācijai;

2.1.7

Paredzams, ka šā gada laikā pieņems priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par atsevišķām siltumnīcefektu izraisošām fluorīda gāzēm (fluorūdeņražiem, perfluorogļūdeņražiem un sēra heksafluorīdu) (8);

2.1.8

Pasākumi paredz ēku termiskā snieguma parametru izvērtēšanu, to uzlabošanu, kā arī citus reglamentācijas tehniskos līdzekļus.

2.2

Lai arī jomu regulējošie noteikumi, kas ietverti direktīvās par neizsīkstošiem enerģijas avotiem, koģenerāciju, nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un biodegvielas izmantošanas veicināšanu, veido labvēlīgus tirgus apstākļus izrakteņu kurināmā patēriņa vienkāršākai un efektīvākai samazināšanai, iedibinot visiem šo jomu uzņēmumiem vienādu apstākļu principu, tomēr direktīvas, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecībai, īstenošana izraisījusi virkni pretrunīgu reakciju, jo īpaši attiecībā uz nacionālo plānu (tajos katram avotam piešķirta emisijas kvota) sagatavošanu un to pieņemšanas procesu. Faktiski minētie noteikumi nespēj radīt visiem šīs tirdzniecības sistēmas dalībniekiem vienādus apstākļus — gan valstu līmenī starp dažādām ražošanas nozarēm, gan Kopienas līmenī starp dalībvalstīm.

2.3

Attiecībā uz direktīvu par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, jāatzīmē, ka tās nozīme tirgū ir ievērojami lielāka. Tajā ietverti skaidri noteikumi attiecībā uz nosacījumiem, kas valstu līmenī regulē izplatīšanas tīklos izmantotās enerģijas iegādi. Var pieņemt, ka, gluži dabiski, minētie nosacījumi katrā valstī atšķiras, un to varētu uzskatīt par draudiem noteikumu vienlīdzībai ekonomiskās konkurences jomā. Tomēr katras valsts ziņā ir izlemt par savām prioritātēm un iespējām, lai tādējādi noteiktu izdevīgākas cenas no neizsīkstošajiem enerģijas avotiem iegūtās elektrības iegādei.

2.4

No regulējošajiem tiesību aktiem mazliet atpaliek atbalsta pasākumi, jo īpaši tie, kuri attiecas uz zinātni un pētniecību 6. pamatprogrammas (9) ietvaros; laika posmam no 2003. gada līdz 2006. gadam šim ar klimata pārmaiņām saistītajam zinātniskajam darbam piešķirts finansējums pat 2,120 miljardu EUR apmērā. Šis finansējums ir sadalīts trīs galvenajām jomām: “ilgtspējīgas energosistēmas”, “ilgtspējīgs sauszemes transports” un “klimata pārmaiņas pasaulē un ekosistēmas”. Starp prioritātēm, kuras noteiktas septītās pamatprogrammas priekšlikumā 2007.–2013. gadam (10), nodaļā “Enerģija” minētas šādas jomas: ūdeņraža un kurināmā elementi, elektrības ražošana, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, šķidrās biodegvielas izmantošana transportā, kā arī akmeņogļu tīrās tehnoloģijas un sekvestrācija, enerģijas taupīšana un racionāla izlietošana; šiem mērķiem piešķirts finansējums 2,931 miljardu EUR apmērā. Nodaļā “Vide un klimata pārmaiņas” iekļautas šādas jomas: pētījumi klimata pārmaiņu jomā, neaizsargātības un risku samazināšanas iespējas. Šīm iniciatīvām piešķirts finansējums 2,535 miljardu EUR apmērā.

2.5

Biomasas izmantošanas izvēršana, labāka mežu uzturēšana un to atjaunināšana, kā arī nekultivējamo lauksaimniecības zemju apmežošana atbilstošās zonās ir dažas no jomām, kurās iespējams panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju konsekventāku samazinājumu. To iespējams panākt arī, veicinot darbības, kas sekmē ģeoloģiskās sekvestrācijas lietošanu un kodolenerģijas drošu izmantošanu.

2.6.

Kamēr dažas valstis ir nolēmušas atteikties no kodolenerģijas vai jau no paša sākuma no tās ir atteikušās, citās valstīs kodolenerģijai vēl joprojām ir liela nozīme enerģijas ražošanā. Kodolsintēze attīstās, bet novērtēts, ka tās izmantošana būs ekonomiski izdevīga ne ātrāk kā pēc 50 gadiem. Tādēļ drošības veicināšana kodola skaldīšanas jomā, izlietotā kodolmateriālu kurināmā otrreizēja pārstrāde un ar galīgo uzglabāšanu saistīto problēmu risinājums vēl joprojām ir izaicinājums. Daudzas valstis apsver iespēju saglabāt un veicināt kodolenerģētiku kā piemērotu instrumentu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai. Citas valstis savukārt ir izteikušas iebildumus par šādu pieeju, ņemot vērā ar kodolenerģētiku saistītos riskus.

2.7

Nozīmīgai problēmai — visas Eiropas teritorijas un atsevišķu dalībvalstu neaizsargātībai pret iespējamajām klimata pārmaiņām — pievērsta relatīvi neliela uzmanība. Šis izšķirošais jautājums ir pelnījis krietni ievērojamāku uzmanību, lai panāktu, ka piešķirtie finanšu līdzekļi tiek izmantoti pēc iespējas efektīvāk.

3.1

Kioto protokola un attiecīgo politiku un pasākumu īstenošanas ietekmi var iedalīt divās kategorijās: (i) no vienas puses, tāda ietekme, kas izraisa strukturālas pārmaiņas rūpniecības nozarēs (tostarp atsevišķu ražotāju vai pat nozaru delokalizāciju), un, (ii) no otras puses, tāda ietekme, kas vispirms iedarbojas uz enerģijas izlietošanas efektivitātes celšanu, papildinot iekšējās pārmaiņas dažādās nozarēs, īpaši tajās, kurās ir augsta enerģijas izmantošanas intensitāte. Lai neradītu liekus zaudējumus, būtu jāizmanto paņēmieni, kas ļautu līdzsvarot tiesisko reglamentāciju un tirgus pozitīvos stimulus. Pretējā gadījumā politika cīņai pret klimata pārmaiņām var būt nesekmīga.

3.2

Strukturālās pārmaiņas var panākt ar tādiem paņēmieniem, kuru rezultātā ceļas primāro enerģijas avotu (izrakteņu kurināmā) un elektroenerģijas izmaksas. Cenu kāpums pamatots ar šobrīd gan tikai daļēji īstenoto enerģijas tirgus liberalizāciju un sekojošo lielo enerģētikas grupu monopola risku. Minētās grupas var atļauties savās tirgum noteiktajās enerģijas cenās atainot papildu izmaksas, kas saistītas ar pasākumiem cīņai pret klimata pārmaiņām (emisiju tiesības; izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus ražotās enerģijas pirkuma cena). Turklāt cenu kāpumu izraisa arī nodokļu politika (ārējais faktors). Jāatzīst, ka šādā daļēji liberalizētā tirgū to valstu ekonomikā, kurās liberalizācijas process jau pilnībā pabeigts, ir tendence paaugstināt enerģijas cenas, aizbildinoties ar cīņu pret klimata pārmaiņām, kas atspoguļojas, piemēram, akmeņogļu cenā. Ir pamats raizēm, ka vērā ņemamā elektroenerģijas cenu kāpuma un rūpniecības struktūras deformācijas pamatā ir turpmāk norādītie pasākumi.

3.2.1

Izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus saražotās elektrības izmantošanas veicināšanu pavada virkne blakusefektu un seku atkarībā no katra atjaunojamās enerģijas veida. Hidroenerģija (pat ņemot vērā nepieciešamību rūpīgi izvērtēt ūdensceļu pārveidojumus, kuriem jābūt nelieliem, un problēmas saistībā ar lielām hidraulikas konstrukcijām) šķiet izraisām salīdzinoši vismazāk problēmu. Vairāk sarežģījumu ir attiecībā uz vēja enerģiju — šī enerģijas iegūšanas veida ieviešanu un pārvaldību. Biomasas izmantošanai nepieciešams noteikt virkni administratīvu ierobežojumu un pielāgojumu, lai gūtās priekšrocības spētu kompensēt ar šī īpaši dažādotā neizsīkstošā enerģijas avota izmantošanu saistītās izmaksas. Tas jo īpaši attiecināms uz draudiem, ka biomasu pārpirktu lielās elektrocentrāles, kuras to izmantotu kā piedevu termocentrālēm paredzētajam kurināmajam, tādējādi paaugstinot biomasas cenu tiktāl, ka tā būtu nepieejama vietējām katlu mājām vai pārstrādes rūpnīcām. Tā kā patiešām tīri enerģijas avoti pašlaik vēl ir attīstības posmā (saules baterijas un ģeotermālā enerģija), to izmantošana plašā apmērā vēl nav iespējama. Viena no sekām jebkurā gadījumā ir no neizsīkstošajiem enerģijas avotiem iegūtās enerģijas patvaļīgi noteiktās pirkuma maksas kāpums, kas atspoguļojas klientiem noteiktajā elektrības cenā. Neskatoties uz to, ir jāsekmē neizsīkstošo enerģijas avotu izmantošana un jādomā par veidu, kā to darīt rentabli.

3.2.2

Tā kā enerģijas pamatresursu nodokļu politika dažādās valstīs nav vienāda un pastāv ievērojamas atšķirības katrai dalībvalstij specifiskajos nacionālajos noteikumos, veidojas nelīdzsvarotība, kura var radīt šķēršļus investīciju piešķiršanai veiktspējas uzlabošanas un jauno tehnoloģiju izmantošanas pasākumiem nozarēs ar augstu enerģijas izmantošanas intensitāti, un līdz ar to — kavēt rūpniecības pārmaiņas. Šo līdzekli, tātad, nevajadzētu izmantot citādi kā vien ārkārtas gadījumos un arī tad ar vislielāko rūpību, īpaši, ja zināms, ka nodokļu uzlikšana enerģijas pamatresursiem Eiropas Savienībā tās valstis, kuras piemērojušas šos nodokļu politikas pasākumus, padara mazāk konkurētspējīgas.

3.2.3

Eiropas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas ieviešana ir saistīta ar enerģijas cenu kāpumu (dažādos avotos par dažādām teritorijām norādīts uz atšķirībām robežās no 8 % līdz 40 %) un ar konkurētspējas krišanos, kas izpaužas kā IKP samazināšanās par 0,35 %–0,82 %. Pastāv arī nopietns risks, ka šajā kontekstā, kad saasinās konkurence ar tam valstīm, kuras atturējušās no klimata pārmaiņu ierobežošanai paredzētu pasākumu īstenošanas, Eiropas eksporta apjoms varētu samazināties. Šādas sistēmas ieviešana radītu vairākas problēmas un kopumā apdraudētu investīciju vides skaidrību, drīzāk sniedzot priekšrocības gan izmantoto procedūru, gan vadības sistēmu ziņā neefektīviem uzņēmumiem.

3.2.4

Strukturālo ietekmi uz atsevišķām rūpniecības nozarēm (melnā un krāsainā metāla rūpniecība, būvmateriālu ražošana, ķīmijas un papīra rūpniecība) bez enerģijas cenu kāpuma palielina Eiropas emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas ieviešana. Minētās nozares kopš 1990. gadu sākuma ieguldījušas lielus līdzekļus modernizācijā un to enerģijas izmantošanas intensitātes samazināšanā, un tas nav kavējis dažās no šīm nozarēm ievērojami palielināt ražošanas apjomu. Eiropas emisiju kvotu tirdzniecības sistēma faktiski izveido emisiju tiesību piešķiršanas plānu, saskaņā ar kuru modernizētajiem uzņēmumiem kvotas būs jāiegādājas, bet tie, kuri tam nebūs veltījuši nekādus līdzekļus un pūles, saņems “ieguldījumu” attīstībai tādu emisiju tiesību formā, kurām paredzēta iespēja tās pārdot. Šie uzņēmumi riskē laikā no 2008. gada līdz 2012. gadam, tas ir, pamata apmaiņas periodā, nonākt bezizejas ekonomiskā stāvoklī, ja, kā noticis daudzos gadījumos, izmantotie paņēmieni un tehnoloģijas tiem jau ļāvušas emisiju apjomu samazināt līdz minimumam un sasniegt iespējami augstāko energoefektivitāti un tādējādi jebkāds talāks samazinājums būtu neiespējams.

3.2.5

Atsevišķās nozarēs (īpaši tērauda rūpniecībā) siltumnīcefekta gāzes veidojas fizikālķīmiskajos procesos. No tehniskā viedokļa lielākajā daļā gadījumu emisijas jau samazinātas līdz zemākajam iespējamajam līmenim. Nenovēršamās fizikālķīmiskās emisijas vajadzētu izslēgt no kvotu tirdzniecības sistēmas, tomēr nepieļaujot, ka tas dotu iespēju attiecīgajām rūpniecības nozarēm ignorēt savu pienākumu gādāt, lai emisijas tiktu samazinātas citās nozarēs (enerģijas ražošanā). Katrai valstij un katram enerģijas avotus izmantojošajam noteikto kvotu kopējais apjoms pasaulē ir vēl viens būtisks faktors. Tā kā sistēma tikai tagad sāk darboties, praktiskā pieredze attiecībā uz tās funkcionalitāti un tās praktiskajiem rezultātiem šobrīd ir ierobežota. Viedokļi par tās ietekmi svārstās no pilnīgas skepses līdz pārspīlētam optimismam. Jāsecina, ka siltumnīcefekta gāzu ierobežošanai paredzēto pasākumu priekšrocību pārskatos pat šīs sistēmas autori nav norādījuši nevienu precīzu rādītāju attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanos pēc Eiropas emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas ieviešanas. Neskatoties uz to, tirgus dalībnieki dod priekšroku funkcionālai un vienlīdzīgai kvotu tirdzniecības sistēmai nevis nodokļu uzlikšanai enerģijai.

3.3

Citu paņēmienu izraisītās pārmaiņas var uzskatīt par daudz svarīgākām. Lai gan tiem tiek pievērsta daudz mazāka plašsaziņas līdzekļu uzmanība nekā Eiropas emisiju kvotu tirdzniecības sistēmai, tie tomēr ļauj pakāpeniski patiešām samazināt patērētās enerģijas kopējo apjomu vai enerģijas ražošanai izmantojamā izrakteņu kurināmā patēriņu. Tie, tātad, ir pilnībā piemērota attīstības forma, kas balstās uz siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma samazināšanas potenciāla izlietošanu, pat ja tas rada zināmus riskus.

3.3.1

Ja direktīva par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, tiktu īstenota iecerētajā apmērā, siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomam ES–15 dalībvalstīs vajadzētu samazināties par 100–125 miljoniem tonnu CO2 ekvivalentu; tas pēc apjoma būtu lielākais sasniegums siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā. Bez tiešā efekta — emisiju samazināšanas — šai direktīvai vajadzētu sekmēt arī tādu tehnoloģiju un iekārtu attīstību, kurās enerģijas ražošanai izmantoti fizikālie procesi (ūdens, vēja, saules enerģija) un termiskie procesi, kuros kā enerģijas avots izmantota biomasa. Biomasas izmantošana draud pārstrādes nozarēm ierobežot pieejamo izejvielu (īpaši kokmateriāla) apmēru. Tādēļ būtu lietderīgi paredzēt pienācīgu atbalstu, lai novērstu izejvielu avotu zaudēšanu. Vēja enerģijas izmantošanu apgrūtina tās nestabilitāte. Apjomīga vēja enerģijas izmantošana var apdraudēt tīklu elektroapgādes noturību, tāpēc nepieciešams nodrošināties ar enerģijas rezervēm no stabiliem avotiem.

3.3.2

Pilnībā īstenotai direktīvai par biodegvielas izmantošanas veicināšanu vajadzētu ļaut siltumnīcefekta gāzu emisiju ES–15 samazināt par 35–40 miljoniem tonnu CO2. Bez tam tās rezultātā tiktu sniegtas jaunas perspektīvas lauksaimniecībai un pārstrādes rūpniecībai, gan nodrošinot izejvielas, gan mototransporta līdzekļiem paredzētu biodegvielu.

3.3.3

Direktīva par koģenerācijas veicināšanu ir siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai paredzētās sistēmas būtiska sastāvdaļa, ņemot vērā, ka tai būtu jāļauj emisiju apjomu ES–15 samazināt par 65 miljoniem tonnu CO2 gadā un ka tās mērķis ir paaugstināt siltumenerģijas ražošanas energoefektivitāti visos gadījumos, kuros šī sistēma vēl līdz šim nav tikusi izmantota (kombinējot ar citiem mājokļu apsildīšanai paredzētās siltumenerģijas avotiem, utt.). Daudzas rūpnieciskās iekārtas šo sistēmu izmanto jau sen. Ar koģenerāciju saistītās raksturīgākās problēmas ir degvielas relatīvi augstā cena salīdzinājumā ar no tās iegūto enerģijas apjomu un līdz ar to zemais investīciju atgūšanas rādītājs, nepieciešamība veikt apjomīgas investīcijas, jo sistēmas ieviešanai nepieciešams pamatiekārtu pārveidošana, un, visbeidzot, fakts, ka šie avoti parasti netiek izmantoti ilgstoši, tāpēc to pievienošana tīklam ir sarežģīta. Energoapgādes jomā kopējās iespējas samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas novērtētas 250 līdz 285 miljonu tonnu CO2 ekvivalentu apmērā.

3.3.4

Nodokļu politikas pasākumi jāīsteno ārkārtīgi piesardzīgi. Tiem būtu jārada stimulējošs efekts, līdz ar siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu pazeminot attiecīgo subjektu maksāto nodokļu kopējo apmēru. Šis jautājums attiecas arī uz gaisa transportā izmantotajai degvielai uzliktajiem nodokļiem. Atšķirībā no citiem transporta veidiem gaisa transportam pašlaik ir piešķirtas nodokļu priekšrocības; tie faktiski veido tikai apmēram 2 % siltumnīcefekta gāzu apjoma. Iespējamajai nodokļu uzlikšanai gaisa transporta degvielai būtu jāiekļaujas kopējā kontekstā. Pasākumi jāierosina un jāīsteno, ņemot vērā spēcīgo konkurenci gaisa transporta jomā; un šādus pasākumus Eiropas Savienība nevar noteikt vienpusēji.

3.3.5

Novērtēts, ka enerģiju iespējams ietaupīt 215 līdz 260 miljoni tonnu CO2 ekvivalentu apmērā; no tiem 35 līdz 45 miljonu CO2 ekvivalentu samazinājums tiktu panākts, pateicoties ēku termisko parametru uzlabošanai. Transporta jomā samazinājuma potenciāls novērtēts 150 līdz 180 miljonu tonnu CO2 ekvivalentu apmērā.

3.3.6

Politiskie pasākumi ietver Regulu par atsevišķām siltumnīcefektu izraisošām fluorīda gāzēm (fluorūdeņražiem, perfluorogļūdeņražiem un sēra heksafluorīdu). Minētās gāzes pašlaik veido aptuveni 2 % kopējā siltumnīcefekta gāzu apjoma ES; pēc 2012. gada šai proporcijai vajadzētu palielināties līdz 3 %. Šo emisiju apjomu iespējams samazināt galvenokārt, ierobežojot minēto materiālu izmantošanu tirdzniecībai lietojamās saldēšanas iekārtās, fluorūdeņraža–23 ražošanai vai fiksētās vai mobilās gaisa kondicionēšanas vienībās. Saskaņā ar GIEC jaunākajiem pētījumiem pasākumu izmaksas var svārstīties starp 10 un 300 USD par tonnu CO2 ekvivalentu (atkarībā no nozares un reģiona). Emisiju samazināšanas potenciāls ir novērtēts 18 līdz 21 miljona tonnu CO2 ekvivalentu apmērā.

3.3.7

Vara savienojumu sekvestrācijai ir vērā ņemams siltumnīcefekta gāzu apjoma samazināšanas potenciāls, kas var sasniegt no 60 līdz 100 miljoniem tonnu CO2 ekvivalentu, bet tam jāizveido nepieciešamais ietvars.

3.4

CO2 savākšana un uzglabāšana ģeoloģiskajos slāņos vai pazemē izmantotās telpās (ģeoloģiskā sekvestrācija) izpaustos kā CO2 atdalīšana no antropogēniem avotiem, tā novadīšana uz uzglabāšanas vietu un izolēšana no atmosfēras uz ilgstošu laiku. Šīs emisiju samazināšanas metodes efektivitāte būs atkarīga no savāktā CO2 daudzuma un no elektrocentrāļu un rūpniecības kompleksu kopējās efektivitātes samazināšanās CO2 savākšanas, pārvades un uzglabāšanas enerģijas intensitātes rezultātā, kā arī no uzglabātā CO2 proporcijas. Ar pašlaik pieejamajiem paņēmieniem iespējams aizturēt 90 % uzglabātā CO2 daudzuma. Minēto pasākumu īstenošanai nepieciešams papildus 15 % līdz 30 % enerģijas (galvenokārt CO2 savākšanai); kopējais iespējamais emisiju samazinājums ir aptuveni 85 %.

4.1

Klimata pārmaiņas ir īpaša problēma, ar kādu cilvēce jauno laiku vēsturē vēl nav saskārusies. Tā ir pasaules mēroga problēma ilgtermiņa (pat vairākus gadsimtus ilgā) perspektīvā, ko raksturo klimata, vides, ekonomisko, politisko, institucionālo, sociālo un tehnoloģisko norišu kopuma mijiedarbība. Tam ir nozīmīga starptautiska un starppaaudžu ietekme sabiedrības vispārējo mērķu, piemēram, vienlīdzības un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanas kontekstā. Pret klimata pārmaiņām vērstajai darbībai raksturīga lēmumu pieņemšana, kas saistīta ar ievērojamu nenoteiktību un risku izraisīt nelineāras, pat neatgriezeniskas pārmaiņas.

4.2

Pasaules klimata pārmaiņu negatīvās izpausmes vērojamas ārkārtējās meteoroloģiskās parādībās (kā, piemēram, plūdi, applūšana, zemes nogruvumi, sausums, viesuļvētras, utt.), kuru radītie zaudējumi gan cilvēku bojāejas, gan materiālā izteiksmē turpina pieaugt. Šo parādību seku atvieglošanai paredzēto pasākumu radīto izmaksu un ieguvumu apmērs atšķiras atkarībā no veida, kādā tiek novērtēts labklājības līmenis, kā noteikts analizējamais jautājumu loks, analīzes metodes un pamatpieņēmumi. Tādējādi pastāv risks, ka izmaksu un ieguvumu aprēķinā var neatspoguļoties klimata pārmaiņu novēršanai paredzēto pasākumu patiesās izmaksas un ieguvumi.

4.3

Neievērojot visus ekonomiskos parametrus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai paredzēto jauno politiku izstrādē, Kioto protokolu ratificējušās valstis riskē nonākt situācijā, kad daļa šo valstu ražošanas pārvietota uz tām ekonomiski attīstītākajām valstīm, kuras joprojām kavējas parakstīt protokolu, vai uz jaunattīstības valstīm, uz kurām pašlaik neattiecas no minētā protokola izrietošās kvantitatīvās saistības. Šāda situācija var izraisīt materiālus zaudējumus vai konkurētspējas krišanos, turklāt nespējot nodrošināt arī emisiju kopējā apjoma vēlamo samazinājumu pasaulē.

4.4

Lai sekmīgi īstenotu klimata pārmaiņu novēršanai paredzētos pasākumus, vajadzētu pārvarēt vairākus tehniska, ekonomiska, politiska, kultūras, sociāla, ar uzvedību saistītu un/vai institucionāla rakstura šķēršļus, kuri kavē minēto pasākumu tehnisko, ekonomisko un sociālo iespēju pilnvērtīgu izmantošanu. Pasākumu efektivitāte un šķēršļu veidi atšķiras atkarībā no reģiona un nozares, kā arī mainās laika gaitā.

4.5

Klimata pārmaiņu novēršanai paredzēto pasākumu īstenošanas efektivitāti iespējams paaugstināt ar nosacījumu, ka ar klimata pārmaiņām saistītā politika tiek saskaņota ar citiem ar klimatu nesaistītajiem valstu un nozaru politikas mērķiem un ka šī politika tiek veidota kā plaša pārejas stratēģija, lai sasniegtu tādas ilgtermiņa sociālās un tehnoloģiskās pārmaiņas, kas izriet no ilgtspējīgas attīstības jēdziena un no nepieciešamības novērst klimata pārmaiņas.

4.6

Rīcības saskaņošana starp valstīm un nozarēm var palīdzēt samazināt klimata pārmaiņu novēršanai paredzēto pasākumu izmaksas, pievērsties ar konkurētspēju saistītajiem jautājumiem, novērst iespējamo neatbilstību starptautisko tirdzniecības tiesību noteikumiem un cīnīties pret oglekļa dioksīda emisijām. Valstīm, kuras vēlas kolektīvi ierobežot savu siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu, būtu jāpanāk savstarpēja vienošanās, lai īstenotu nevainojami izstrādātus un efektīvus starptautiska mēroga pasākumus.

4.7

Klimata pārmaiņas ir pasaules mēroga parādība, tādēļ tā arī jārisina pasaules mērogā. Lai iesaistītu visus pasaules lielos siltumnīcefekta gāzes emisiju izraisītājus centienos samazināt siltumnīcefekta gāzes koncentrācijas kopējo līmeni atmosfērā, nepieciešams izmantot visus iespējamos līdzekļus un sarunas politiskā līmenī. Lai noteiktu, kuri ir šie lielie piesārņotāji, būtu jāņem vērā siltumnīcefekta gāzu emisiju atmosfērā kopējā līmeņa prognozes pēc 2012. gada. Neizmantojot piemērotus politiskus un ekonomiskus līdzekļus, netiks sasniegts patiess progress.

4.8

Turklāt būtu lietderīgi reālistiski izvērtēt pašu ES valstu vēlmi emisiju ierobežošanā pēc 2012. gada sasniegt daudz ambiciozākus mērķus, ņemot vērā Lisabonas stratēģiju un, pateicoties izstrādātajiem un īstenotajiem pasākumiem šobrīd sasniegtos rezultātus. Šajā sakarībā atzinīgi vērtējami Komisijas paziņojumā “Stratēģija cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē” izteiktie ierosinājumi un tos papildinošie materiāli.

4.9

ES tuvākajā nākotnē jāuzņemas sagatavot konkrētus argumentus starptautiskajam sarunām par klimata pārmaiņām. Šīm sarunām jānonāk pie pieņemama risinājuma, kas ļautu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas procesu pēc 2012. gada turpināt ar visu ekonomiski attīstīto valstu dalību līdzās šo gāzu galvenajiem ražotājiem jaunizveidotajās valstīs un, kā arī jaunattīstības valstīs. Pretējā gadījumā jāņem vērā fakts, ka Kioto protokols tā pašreizējā formā 2012. gadā attieksies tikai uz aptuveni vienu ceturtdaļu siltumnīcefekta emisiju kopējā apjoma pasaulē un tādēļ, ja vien tas netiks grozīts, nebūs izmantojams kā efektīvs instruments ar pasaules klimatu nākotnē saistīto problēmu risināšanai Tāpēc nepieciešams meklēt risinājumus, kas varētu nodrošināt tā kontinuitāti. Daļa šī risinājuma varētu būt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai paredzēto instrumentu, tostarp Kopienas emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas, atkārtota izvērtēšana gan pēc to vispārējās ietekmes uz siltumnīcefekta gāzu emisiju kopējo apmēru, gan pēc to izmaksu lietderības un administratīvā sloga. Lai savlaicīgi varētu pieņemt pienācīgus lēmumus, pēc iespējas īsākā laikā būtu jāveic priekšlikumu un projektu, ko siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai ilgtermiņā izstrādājušas vairākas valstu grupas, salīdzinošs vērtējums.

4.10

Ar politiskiem līdzekļiem jāpanāk starptautiskās sabiedrības iesaistīšanās šo pasaules mēroga problēmu risināšanā. Tomēr atklāti jāatzīst, ka šāda starptautiska savienība nav visu lielo piesārņotāju interesēs un ka, ņemot vērā to izmērus un ģeogrāfisko izvietojumu (ASV, Ķīna), tiem ir izdevīga vienpusēja pieeja. Politiskas neveiksmes gadījumā ES vadošās lomas saglabāšana klimata pārmaiņu jautājumos varētu vājināt pielāgošanās spējas, turklāt neradot vērā ņemamu ietekmi uz klimata pārmaiņām.

4.11

Lai atrisinātu minētās problēmas, nepieciešams ievērojami padziļināt zināšanas par šo norišu cēloņiem un iespējām ierobežot attiecīgo antropogēno ietekmi. Bez atbilstīgām investīcijām zinātnē un pētniecībā un nespējot nodrošināt sistemātisku uzraudzību un kontroli, nav iespējams panākt tik nepieciešamo zinātniskās izpratnes par klimata pārmaiņu patiesajiem cēloņiem uzlabošanos.

4.12

Nav šaubu, ka daudzējādā ziņā ražošanas un īpaši enerģijas izmantošanas efektivitātes paaugstināšana ir galvenais faktors gan veiksmīgai ekonomikas attīstībai, gan pakāpeniskai siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma samazināšanai. Komiteja uzskata, ka apjomīgāka tādas enerģijas ražošana, kas iegūta no atsevišķiem, atbilstoši katras valsts īpatnībām izvēlētiem neizsīkstošajiem avotiem, tostarp biodegvielas izmantošana transportā, koģenerācijas iespēju racionāls izlietojums vai elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanas kopējās efektivitātes paaugstināšana, ražošanas aspektā ir piemērots un efektīvs paņēmiens. Tomēr jāņem vērā tas, ka minētajiem pasākumiem ir ierobežots apjoms. Vēl viens līdzeklis, kas ļautu samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju un kas darbojas salīdzinoši sekmīgi, ir saules termiskās enerģijas izmantošana apkurei vai karstā ūdens nodrošināšanai un termosūkņi, kuri kļuvuši izdevīgi izmantošanai pat nelielas kapacitātes ierīcēm, piemēram, mājsaimniecībām.

4.13

Komiteja uzskata, ka vēl viena efektīva metode ir elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanas dekarbonizācija, tajā skaitā atbalsts kodolenerģijas un saules enerģijas ražošanas tehnoloģijām, jo īpaši pētniecības un attīstības jomā, kā arī ražošanas un izmantošanas drošības sistēmu uzlabošanai. Enerģijas uzglabāšanas jomā būtu jāraugās, lai papildus tradicionālajiem līdzekļiem, piemēram, enerģijas patēriņa samazināšana rūpnieciskajā ražošanā, tiku gādāts par ēku termisko parametru patiesu uzlabošanu un efektīva sabiedriskā transporta plašāku ieviešanu. Ja ES patiešām vēlas uzņemties vadošo lomu cīņā pret klimata pārmaiņām, arī minētajiem līdzekļiem būs nepieciešami ievērojami resursi zinātnē un pētniecībā, kā arī atbalsts to īstenošanai.

4.14

Pirms minēto pasākumu īstenošanas obligāti jāveic padziļināta to ietekmes un seku analīze, lai nepiemēroti pasākumi neapdraudētu konkurētspēju un būtībā visas ES kopējo un katras valsts atsevišķo rīcības spēju. Piemēram, nedrīkstētu pieļaut, ka uzsvars uz enerģijas ražošanu no biomasas apdraud noteiktu ražošanas nozaru pieeju izejvielām. Līdzīgi, nedrīkstētu pieļaut, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošanai paredzētajiem pasākumiem sekojošā enerģijas cenu celšanās kļūst pārmērīga un izraisa smagas sociālās sekas.

4.15

Lai garantētu iedzīvotāju drošību, nepieciešams izstrādāt plānus neaizsargātības pret klimata pārmaiņām mazināšanai, tajos ņemot vērā reģionālās īpatnības, kā arī sekmēt trauksmes un brīdinājuma sistēmu attīstību, kam vajadzētu papildināt sistemātiskas uzraudzības un kontroles darbības. Lai šajā jomā būtu iespējams īstenot efektīvus pasākumus, ir jāveic padziļināta stratēģiska un ekonomiska analīze, jāizstrādā konkrēti projekti un jāpiešķir pienācīgi finanšu līdzekļi gan Savienības, gan dalībvalstu un reģionu līmenī.