8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/24

1.1

Neilgi pirms Austrijas valdība pārņēma Eiropas Savienības prezidentūru, tā iesniedza formālu pieprasījumu, lai Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija (CCMI) sagatavo izpētes atzinumu par tematu “Rūpniecības pārmaiņas paplašinātajā ES — pārrobežu reģionu perspektīvas un ietekme uz tiem”. Saskaņā ar definīciju izpētes atzinums tiek izstrādāts pirms ES lēmējiestāžu priekšlikuma vai politiskā lēmuma pieņemšanas.

1.2

Pāreja uz tirgus ekonomiku un iekļaušanās iekšējā tirgū, kā arī ES konkurences noteikumu pārņemšana radīja jaunu dinamismu daudzos Viduseiropas un Austrumeiropas reģionos. Jaunajām dalībvalstīm pievienojoties ES, pārrobežu reģioni satuvinājās, daudzos gadījumos atjaunojot tirdzniecības un uzņēmējdarbības vecās saites. Tomēr jaunais dinamisms radīja arī jaunas problēmas galvenokārt saistībā ar darba tirgus politiku un atklāja infrastruktūras trūkumus pārrobežu reģionos, starp kuriem notiek sadarbība.

1.3

Lai tuvāk izpētītu pašreizējās izmaiņas, kas ietekmē rūpniecības pārmaiņas paplašinātās ES pārrobežu reģionos, un iegūtu materiālus atzinuma izstrādei, CCMI kopā ar Eiropas Pārmaiņu uzraudzības centru (EMCC) 2005. gada 17.—18. oktobrī Bratislavā — pārrobežu reģiona CENTROPE teritorijā — rīkoja seminārus, kuros piedalījās CCMI locekļi, sociālo partneru pārstāvji no Austrijas, Slovākijas un Ungārijas, kā arī eksperti.

2.1

Pierobežu reģionos, kas pašreiz Eiropā aizņem apmēram 40 % no Eiropas kopējās platības, dzīvo aptuveni 33 % ES iedzīvotāju (1).

2.2

Kopš EOTK līguma parakstīšanas ir pastāvīgi mainījušās ES robežas. Vidēja termiņa perspektīvā tās arī turpmāk mainīsies. Ņemot vērā procesus, kas rodas šo pārmaiņu rezultātā, ES regulāri jāatjauno sava politika attiecībā uz pierobežas apgabaliem.

2.2.1

Kandidātvalstu pierobežu apgabali, kuri robežojas ar ES, veido sadarbību ar kaimiņos esošajiem ES nomaļākajiem reģioniem jau pirms to iestāšanās ES — likumdošanas un sociālekonomiskās sistēmas pielāgošanas posmā.

2.2.2

Īpašs robežas veids bija “dzels aizkars”. Pašlaik liela daļa minētās robežas atrodas 25 valstu ES teritorijā. Pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā — 9 gadus pēc “Solidarność” 1980. gada revolūcijas — praktiski nebija infrastruktūras tādos apgabalos, kas atradās netālu no robežas starp Eiropu un agrākajām Padomju Savienības valstīm, īpaši tā sauktajās “nevienam nepiederošajās” zonās. Neskatoties uz ievērojamu progresu, kas tika sasniegts, novēršot politisko lēmumu radītās sekas, vēl joprojām ir daudz kas darāms, lai atrisinātu šo problēmu.

2.2.3

Vēl viens īpašs ES robežas veids ir robeža ar Vidusjūru. Kaut gan ES dalībvalstu un Vidusjūras reģiona valstu sadarbības politika pastāv jau vairākus gadus, ņemot vērā starptautiskās situācijas attīstību, pēdējā laikā tā nav bijusi viena no galvenajām Eiropas prioritātēm.

2.3

Pirms jaunās dalībvalstis pievienojās ES, to pierobežu teritorijās tika izveidota virkne pārrobežu apvienību (piemēram, eiroreģioni), kas ir uz kaimiņos esošo pierobežu reģionu nolīgumiem balstīts pārrobežu sadarbības veids. Eiroreģionu darbību nebija nepieciešams regulēt starptautiskajos līgumos, jo tā pamatojās uz pašvaldību iestāžu un citu ieinteresēto pušu brīvi pieņemtu lēmumu. Eiroreģionu sadarbības mērķi bija kopīga problēmu risināšana neatkarīgi no politiskajām robežām, kā arī ekonomiskās sadarbības veidošana komunikāciju un vides aizsardzības pasākumu jomā.

2.4

ES pārrobežu sadarbības praktiskā īstenošana, kas sākās 90–tajos gados un turpinās līdz šim laikam, notika galvenokārt hronoloģiski secīgu INTERREG programmu ietvaros, un arī EESK ir izskatījusi dažus minētās sadarbības aspektus, izstrādājot tādus atzinumus par pārrobežu reģionu sadarbību, kas galvenokārt pamatojās uz Vidusjūras un Baltijas jūras reģionos gūto pieredzi (2)  (3)  (4).

2.4.1

Pamatojoties uz minētajiem dokumentiem, EESK ir konstatējusi, ka Kopienas veicinātās pārrobežu sadarbības veidus var iedalīt šādās kategorijās:

2.4.2

Komiteja savos atzinumos par INTERREG konstatē, ka dažādu sadarbības veidu apvienošana 90–tajos gados tika veikta galvenokārt selektīvi, piemēram, sadarbība notika tikai dažos no minētajiem līmeņiem un aprobežojās tikai ar atsevišķām izvietojuma un ģeogrāfiskās teritorijas kategorijām.

2.4.3

Attiecībā uz pārrobežu reģioniem, kur robežojas Francija, Beļģija, Vācija un Luksemburga un kuros notika intensīvs pārstrukturēšanas process, svarīgs ES ieguvums bija tādu pārstrukturēšanas metožu izmantošana, kas novērsa iedzīvotāju skaita mazināšanos minētajos reģionos un neradīja to teritorijās specifiskas izpostītas ainavas, kurās redzamas pamestas ražotnes. Minētā pārstrukturēšanas procesa gaitu būtiski ietekmēja saskaņā ar EOTK līguma noteikumiem piešķirtie resursi un līdzekļi.

2.5

Pašlaik Eiropā darbojas aptuveni 180 pārrobežu apvienības. Lielākā daļa apvienību ir instruments, lai mazinātu pastāvošo robežu dēļ radušās negatīvās sekas. Jauno dalībvalstu teritorijā pastāv 32 eiroreģioni. Acīmredzama tātad ir ES jauno dalībvalstu lielā aktivitāte, ja runa ir par pārrobežu sadarbības atbalstīšanu.

2.6

Lielākajā daļā no 32 pārrobežu teritorijām, kas atrodas jaunajās ES dalībvalstīs un robežojas ar vecajām ES dalībvalstīm, vēl līdz šim nav izvirzīta neviena kopīga iniciatīva, kas tieši skartu rūpniecības politiku, kaut arī minētā politika netieši attiecas uz daudziem Kopienas uzņēmumiem.

2.7

Jaunas iniciatīvas rūpniecības politikas jomā parasti radās tajos pārrobežu reģionos, kas atradās aglomerāciju tuvumā (piemēram, teritorijā starp trim pilsētām: Vīni, Budapeštu, Bratislavu) vai teritorijās, kurās atradās rūpniecības centri vai tādu lielu pilsētu grupa, kurai nepiemīt aglomerācijas pazīmes (Katovices, Ostravas reģioni uz Čehijas un Polijas robežas).

2.7.1

Interesants un jauns rūpniecības pārmaiņu piemērs ir Friuli-Venēcija Džūlija (Friuli-Venezia Giulia) reģions, kur robežojas Itālija un Slovēnija un kurā pirms ES paplašināšanās, kā arī pēc tam no jauna parādījās aktivitātes ražošanas jomās, īpaši mēbeļu jomā.

3.1.1

Pazīmes, kas raksturo pārrobežu reģionu ar attīstošos rūpniecības politiku, šajā atzinumā ir atspoguļotas galvenokārt, pamatojoties uz CENTROPE reģionā veiktajiem novērojumiem (5).

3.1.1.1

Minētais reģions ietver teritorijas no trim jaunajām un vienas vecās dalībvalsts (Austrijā tās ir Vīnes, Burgenlandes un Lejasaustrijas federālās zemes, Čehijas Republikā — Dienvidmorāvijas apriņķis, Slovākijas Republikā — Bratislavas un Trnava apriņķi, kā arī Győr-Moson-Sopron und Vas apgabals Ungārijā). Viss reģions aptver nomaļus apgabalus ar tiem raksturīgajām problēmām un kaimiņos esošus ekonomiski dinamiskus, centrālus pilsētu apgabalus.

3.1.1.2

Minētajā reģionā 90–tajos gados notika intensīva pārstrukturēšana, un tās rezultātā tika piesaistīti arī ieguldījumi atsevišķām šī reģiona daļām. Tas radīja arī izmaņas darba tirgū, kad daudzi, pārsvarā gados vecāki darba ņēmēji, pārtrauca darbu, bet vēlāk — ne vienmēr tajā pašā vietā — paralēli investīcijām radās pieprasījums pēc darba spēka.

3.1.1.3

ES paplašināšana Austrijas, Čehijas Republikas, Slovākijas un Ungārijas pierobežas teritorijās satuvināja dažādus reģionālos darba tirgus, kuru integrācija ir izaicinājums. Uzņēmumu pārcelšana un darba spēka pārvietošanās uz pilsētām, kā arī nepilnīga (satiksmes) infrastruktūra, tāpat arī izteikta algu līmeņa atšķirība Austrijā un jaunajās ES dalībvalstīs, kā arī paredzamais kvalificētu darbinieku trūkums joprojām nelabvēlīgi ietekmē darba tirgus struktūru.

3.1.1.4

Pašlaik vērojamas pārrobežu ražošanas tīklu attīstības pazīmes. Šo procesu veicināja transporta infrastruktūras attīstība, kurai bija nepieciešami būtiski ieguldījumi. Savukārt tas veicināja, ka tika novērsti pastāvošie trūkumi un atjaunotas agrākās saiknes, kas bija pārtrauktas.

3.1.2

Ļoti svarīgus impulsus rūpnieciskajām pārmaiņām minētajos reģionos radīja un rada ārvalstu, kā arī valstu ieguldījumi, tostarp ieguldījumi mazajos un vidējos uzņēmumos. Tajās valstīs, kurās pirms iestāšanās ES bija izveidotas tā sauktās “speciālās ekonomiskās zonas” vai “rūpnieciskās zonas”, ieguldījumu lielāko daļu piesaistīja minētās zonas, kuras reti kad bija izveidotas pārrobežu reģionos (sk. EESK atzinumu CCMI/025). Tādēļ ir neliels to pierobežu apgabalu skaits, kuros attīstās jaunā rūpniecības politika.

3.1.2.1

Galvenais izaugsmes dzinējspēks bija ieguldījumi pastāvošajos (brown-field investment) un jaundibinātajos uzņēmumos (green-field investment), kā arī uzņēmumu pārcelšana. Šīs investīcijas veicināja, piemēram, jaunu tirgu atklāšana, atšķirības uzņēmumu aplikšanā ar nodokļiem, ievērojamas atšķirības algu līmenī un valsts atbalsts. Minētie faktori veicināja pārstrukturēšanas procesu un sniedza ieguldījumu ekonomikas izaugsmē.

3.1.2.2

Ar iepriekš minēto faktoru palīdzību varēja piesaistīt augsti un vidēji kvalificētus darbiniekus, kā arī samazināt darbaspēka un citas izmaksas. Būtiski palielinājās pieprasījums pēc mehāniķiem, montieriem, mehāniskās apstrādes tehniķiem, metinātājiem, inženieriem–mehāniķiem un informātikas speciālistiem — īstenībā šī tendence kļūst aizvien izteiktāka ražošanas sektoros visā ES.

3.1.2.3

Minēto darbību rezultātā paaugstinājās vadības prasmes, tika izveidota cilvēkresursu politika un nodrošināta darba devēju un darba ņēmēju attiecību funkcionēšana. Radās arī iespēja iegūt finanšu resursus ieguldījumiem un iesaistīties piegādātāju un patērētāju tirgos.

3.1.2.4

Ieguldītāji bija ne tikai lielie ES uzņēmumi, bet arī mazie un vidējie uzņēmumi, kā arī uzņēmumi no trešām valstīm. Minētie uzņēmumi apvienoja ieguldījumus (clustered investment), izmantoja multiplikatora efektu, veidoja sadarbību ar vietējiem uzņēmumiem un sakarus ar iekšzemes uzņēmumiem, kā arī ārzemju filiālēm.

3.1.3

Rūpniecības pārmaiņu strukturālo pazīmju analīze aplūkotajos pārrobežu reģionos liecina, ka tajos galvenokārt ir izmantota “soli pa solim” metode.

3.1.3.1

Vispirms tiek paaugstināta ražošanas produkcija, kas balstās uz intensīvu darbu un samērā zemām darbinieku prasmēm, bet pēc tam tiek meklēti labāk apmācīti darbinieki un pakalpojumi. Ja pirmais solis izdevās, notika pāreja uz posmu, kad, lai mazinātu darbaspēka izmaksas, dažas darbības tika uzticētas citiem, tomēr tā paša reģiona uzņēmumiem.

3.1.3.2

Attiecībā uz strukturālajām problēmām, kas saistītas ar rūpnieciskajām pārmaiņām, būtiska nozīme bija struktūru apvienošanas procesam, kurš, lai iegūtu konkurences priekšrocības vai nu tīklā, vai arī reģiona teritorijā, notika divos virzienos: uz augšu (ārvalstu uzņēmumi reģionā un ārpus reģiona robežas) un uz leju (tuvākajā apkārtnē).

3.1.3.3

Tika izmantotas arī metodes, kas bija saistītas ar lielāku risku (pamatojoties uz “sniega bumbas” efektu) un, kā izrādās, veidoja labāku saikni. Paplašināto uzņēmumu “anklāvus”, kas radušies minētā procesa rezultātā, varēja vieglāk “pārdēstīt” nākamajā jaunajā uzņēmumā.

3.1.3.4

Aizvien biežāk ir novērots, ka pārrobežu reģionos, kā arī jaunajās ES dalībvalstīs dinamiski ieguldītāji veido jaunus meitasuzņēmumus vai filiāles, tādējādi veicinot pāreju uz reģiona attīstības otro posmu. Var manīt, ka rūpniecības politiku šādos reģionos veicina uzņēmumu tīkli, kas bieži vien uzskatāmi par starptautiska mēroga tīkliem un kas darbojas pārrobežu jomā, piemēram, veicot cilvēkresursu interaktīvu vadību pārrobežu reģionos.

3.2.1

Rūpniecības politikas izaicinājumi ir tiešu stimulu un rosinājumu izmantošana, kā arī asimetrijas ieviešana starp uzņēmumiem. Vairāk problēmu, izmantojot šo asimetriju, ir tiem uzņēmumiem, kas tīklos iekļauj mazos un vidējos uzņēmumus.

3.2.1.1

R. Pedersini savas uzstāšanās laikā (sk. 5. zemsvītras piezīmi) izklāsta, ka tuvākajā nākotnē var tikt saīsināts uzņēmumu darbības laiks līdz vidējam termiņam. Minētais process, protams, radīs negatīvas sociālās sekas, un, to īstenojot, jāizmanto mehānismi, kas radušies sociālā un ekonomiskā dialoga rezultātā.

3.2.2

Ļoti būtisks izaicinājums attiecībā uz visas ES attīstību, kā arī rūpniecības politikas nākotni kopumā, īpaši pārrobežu reģionos, ir atšķirības uzņēmumiem piemērojamos nodokļos, īpaši saistībā ar uzņēmumu peļņas nodokli (6).

3.2.2.1

Ļoti svarīgi ir noskaidrot, vai uzņēmumu peļņas nodokļa likmes jāsaskaņo un kā jānosaka nodokļa bāze — vai nu saskaņā ar uzņēmuma galveno atrašanās vietu (Home State Taxation — HST), vai arī saskaņā ar kopēju konsolidētu uzņēmumu peļņas nodokļu bāzi (Common Corporate Consolidated Tax Base — CCCTB)?

3.2.2.2

Ja tiks piemērota HST sistēma, tad ES pārrobežu reģionos nebūs iespējams izmantot vairākus tiesiskos regulējumus, nosakot peļņas nodokli. Tomēr arī risku skaits šajā sakarā ir lielāks (7).

3.2.2.3

Iespēja izmantot CCCTB veicinās to, ka visi uzņēmumi, kas darbojas pārrobežu reģionos, pielietos vienotus principus attiecībā uz peļņas aplikšanu ar nodokli (8) neatkarīgi no tā, kurā valstī ir uzņēmumu galvenā atrašanās vieta. Turklāt, lai ieviestu CCCTB, nav nepieciešams mainīt pašreizējos valstu noteikumus, tikai jāvienojas par jaunu, vispārēju ES mēroga papildnoteikumu ieviešanu attiecībā uz uzņēmumiem, kas darbojas vairākās dalībvalstīs.

3.2.2.4

Būtisks CCCTB trūkums ir risks, ka divi vienas valsts uzņēmumi, kam ir līdzīgs potenciāls un līdzīga iekšzemes tirgus daļa, noteiks savu ar nodokli apliekamo peļņu, pamatojoties uz atšķirīgiem principiem.

3.2.3

Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē rūpniecības politikas attīstību minētajos reģionos, ir gan pašreizējā situācija, gan arī transporta infrastruktūras attīstības temps reģionos un to “piekļūšanas koridoros”. Tādēļ ir nepieciešami ne tikai intensīvi ieguldījumi reģiona transporta tīkla būvniecībā un modernizācijā, bet arī jārada un, izmantojot inovāciju un zinātniskos pētījumus, mūsdienīgi jāvada kopīgas iniciatīvas transporta jomā.

4.1

Koncepcija attiecībā uz pārrobežu reģioniem, kuru raksturīga pazīme ir tā, ka to teritorijās tiek īstenota jaunā rūpniecības politika, ir ļoti sarežģīta gan kopumā, gan arī attiecībā uz konkrētiem gadījumiem un situāciju. Tādēļ Komiteja uzskata, ka jaunās prezidentūras laikā detalizēti un precīzi jādefinē, ko nozīmē “REĢIONS” pārrobežu un rūpniecības jomas kontekstā. Minētajā definīcijā īpaša uzmanība jāpievērš reģioniem, kas robežojas ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, un jāņem vērā, vai to kaimiņvalsts ir vai nav ES kandidātvalsts.

4.1.1

Īpaši attiecībā uz tādiem reģioniem, kas atrodas gan jauno dalībvalstu teritorijā, gan arī robežojas ar vecajām ES dalībvalstīm, jāatrod atbildes uz šādiem jautājumiem: kur un kādas ir atšķirības starp sekām, ko šajos reģionos izraisīja 90–tajos gados notikušās izmaiņas, un sekām, kas radušās saistībā ar pievienošanos ES, kā arī kādi rezultāti tika sasniegti, izmantojot Kopienas instrumentus, pirms un pēc pievienošanās?

4.1.2

Jaunās prezidentūras darba laikā, sadarbojoties ar EESK, jāatbild arī uz šādiem jautājumiem:

4.2

Ņemot vērā, ka paplašinātās ES pārrobežu reģionos izmantotās metodes raksturīgās pazīmes ir:

EESK uzskata, ka ļoti svarīgi ir nodrošināt sociālo kohēziju un izvairīties no konkurences, kuras rezultātā pazeminās darba tiesību un sociālie standarti. Tādēļ ir nepieciešams, lai minētie procesi notiktu, pamanotojoties uz mūsdienīgām un ES izveidotām darba devēju un darba ņēmēju attiecībām, īpaši sociālo dialogu vai ieinteresēto pušu pārstāvju dialogu.

4.2.1

Ņemot vērā pārrobežu reģioniem raksturīgās darba tirgus problēmas, kas ir vēsturisko apstākļu ietekmētās neizdarības, pārstrukturēšanas procesu, kā arī šajos reģionos īstenotās specifiskās rūpniecības politikas rezultātā radušos dinamisko pārmaiņu sekas, lai motivētu radīt jaunas darba vietas un paaugstināt kvalifikāciju, EESK ierosina šādos gadījumos periodiski izmantot jau agrāk ES bieži pielietotos nodarbinātības veicināšanas mehānismus, kuri balstās uz to uzņēmumu subsidēšanu, kas rada pastāvīgas darba vietas.

4.2.2

Ja tiks izmantota minētā pieeja, formāli jānodrošina, ka netiks pieļauta valsts līdzekļu nelietderīga izmantošana, un jāgarantē, ka šādā veidā radītās darba vietas neapšaubāmi ir jaunas un ilgstošas. Šo garantiju mehānismu tehniskie aspekti tika apspriesti, pārskatot ES direktīvas par publisko iepirkumu.

4.2.3

Valsts atbalstu vai struktūrfondu līdzekļus nevar saņemt īpaši tādi uzņēmumi, kas pēc agrāk piešķirta atbalsta ir pārcēluši darbavietas vai, pārvietojot uzņēmumu, ir atlaiduši darbiniekus uzņēmuma sākotnējā atrašanās vietā, pārkāpjot valsts un starptautiskās tiesību normas.

4.3

Komiteja konstatē, ka ļoti svarīgs, pat izšķirošs faktors, kas ietekmē rūpniecības politikas vadību un attīstību paplašinātās ES pārrobežu reģionos, agrāk bija un pašlaik ir ieinteresēto personu iespēja šajos reģionos izmantot ES struktūrfondu līdzekļus. Neapšaubāmi jāpaaugstina no struktūrfondiem piešķiramo līdzekļu summa minētajos reģionos, lai mazinātu intensīvo pārejas procesu ietekmi, kā arī pielāgotos šajās teritorijās īstenoto politiku dinamiskajai attīstībai.

4.3.1

Šajā sakarā, minot savu atzinumu (9), kas attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par Eiropas Pārrobežu sadarbības grupas (EPSG) izveidi, Komiteja īpaši stingri uzsver, ka ir nepieciešams paplašināt tos regulas noteikumus, kas attiecas uz EPSG mērķi un sastāvu, šādā redakcijā: “kā arī ekonomikas un sociālās jomas dalībnieki un citi ieinteresētie pilsoniskās sabiedrības pārstāvji …”.

4.3.1.1

Juridiskajām personām, kas radās pateicoties EPSG, kā arī citiem struktūrfondiem, jābūt atbildīgām par tādu dažādu finanšu avotu koordinēšanu, kuri nodrošina, ka tiek sagatavots un īstenots fonda projekts rūpniecības politikas veicināšanai reģionā, un minētajiem finanšu līdzekļiem jābūt pieejamiem dažādiem ieinteresēto pušu pārstāvjiem reģionālajā līmenī. Šādu juridisko personu rašanās varētu palīdzēt, lai veicinātu pārrobežu sadarbības izveidi, piešķirtu šiem reģioniem lielāku autonomiku un radītu lielāku vēlmi saskaņot to tiesību aktus.

4.3.2

Izstrādājot un vēlāk īstenojot no struktūrfondiem finansētos projektus, jāizmanto iespēja apvienot publisko finansējumu ar privātajiem ieguldītāju līdzekļiem, neuzskatot, ka publiskie līdzekļi ir neatļauts atbalsts. Šī kritērija ieviešana nesniegtu labumu ekonomikas dalībniekiem, bet gan reģionam attiecībā uz darba vietām, infrastruktūras attīstību, kā arī ekonomikas produktivitāti.

4.4

Komiteja uzskata, ka darba tirgu attīstība attiecīgajos reģionos ir nozīmīgs rūpniecības pārmaiņas ietekmējošs faktors, kuru nedrīkst pārāk zemu novērtēt. Pašlaik vēl joprojām pastāv pagaidu ierobežojumi attiecībā uz darba ņēmēju pārrobežu mobilitāti ES. Komiteja aicina dalībvalstis nopietni apsvērt iespēju ātrāk atcelt pārejas periodus. Šajā procesā nepieciešama sociālo partneru iesaistīšana un apspriedes visos atbilstošajos līmeņos.

4.4.1

Aicinot radīt labvēlīgus nosacījumus lielākai darbaspēka mobilitātei pārrobežu reģionos, nedrīkst aizmirst par iespējamajām saspīlētajām attiecībām tautības vai etniskās izcelsmes dēļ. Pateicoties tādu reģionu īpatnībām un pieredzei, kuros jau kopš ilgiem laikiem pastāv dažādu kultūru un tautību mijiedarbība, būtu jārodas iespējai efektīvāk nekā citos gadījumos novērst un risināt šīs sarežģītās problēmas. Lai pārvarētu problēmas, kas saistītas ar dažādu tautību, etnisko un kultūras grupu savstarpējām attiecībām, ļoti liela nozīme ir sociālajam dialogam un pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai (10).

4.5

Gatavojot pasākumus, kas ir saistīti ar dinamiskām strukturālajām pārmaiņām pārrobežu reģionos, jāņem vērā ekspertu viedoklis un vērtējums, kā arī zinātniskie pētījumi, kas ir veikti attiecīgo ES prezidentūru vadībā, jo var izrādīties, ka spontānas iniciatīvas ir neefektīvas vai arī pat situāciju destabilizējošas.