8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/20

1.1

EESK atbalsta direktīvas priekšlikumu, kas iekļaujas jūras vides aizsardzības un saglabāšanas tematiskajā stratēģijā; tas ļautu integrēt un saskaņot atsevišķus esošos tiesiskos līdzekļus, īpaši attiecībā uz darbības metodoloģiju minētajā jomā, kas ir līdzīga Ūdens pamatdirektīvā noteiktajai.

1.2

Atsaucoties uz augstāk minēto un vēloties pieiet kritiski, mēs uzskatām, ka direktīvas priekšlikums ir nepieciešams, bet nav pietiekams: mūsu jūru un okeānu stāvoklis ir tik ļoti pasliktinājies, ka jau esošo pasākumu īstenošanai un uzraudzībai nepieciešami izteiktāki piespiedu pasākumi. Turklāt priekšlikums tikai daļēji aptver jūras vides stāvokli, un EESK uzskata, ka pamatdirektīva būtu efektīvāka, jo tajā vēlāk varētu iekļaut un attīstīt aspektus, kas šeit nav skatīti plašāk un pamatīgāk.

1.3

Neradot jaunus juridiskus vai vadības līdzekļus, bet to vietā izmantojot jau esošos, dalībvalstis var izvairīties no papildizmaksām un vispirms jau no lielākas birokrātijas, kā arī iekļaut sistēmas, kas paredzētas konsultācijām ar sabiedrību un ieinteresētajām pusēm, kas ir pamatfaktori sabiedrības iesaistīšanai apkārtējās vides jautājumu risināšanā.

1.4

EESK vēlas izvirzīt vairākus ieteikumus, ko uzskata par nepieciešamiem direktīvas priekšlikuma uzlabošanai, lai Komisija varētu ņemt vērā tās pilsoniskās sabiedrības daļas, kurai rūp minētais jautājumu, viedokli.

1.4.1

Pirmkārt, nepieciešams precizēt un pastiprināt Komisijas veikto uzraudzību un koordināciju attiecībā uz reģionālajām pašvaldībām, kam jānovērtē un jānosaka mērķi un pasākumi, kas piemērojami to kompetencē esošajai jūras videi. Tas sniegtu iespēju saskaņot un līdzsvarot pasākumus visās piekrastes zonās, īpaši ņemot vērā, ka jūras un okeāni sniedzas pāri robežām. Centralizēta sadarbība dotu iespēju iesaistīt arī valstis, kas nav ES dalībvalstis, bet kurās iespējams īstenot Kopienas rīcību, jo īpaši tās, ar kurām mūs saista starptautiski līgumi.

1.4.2

Tā kā labs jūras ūdens stāvoklis lielā mērā atkarīgs no kvantitatīviem faktoriem, EESK uzskata, ka attiecīgajās definīcijās — īpaši “laba vides stāvokļa” definīcijā, kuras pamatā ir vispārīgi kvalitatīvi rādītāji — nepieciešams iekļaut arī kvantitatīvo aprakstu, līdzīgi kā tas attiecībā uz kontinentālajiem ūdeņiem ir darīts Ūdens pamatdirektīvā. Vides mērķiem jābūt vismaz tiem, kas noteikti Paziņojumā un kuri norādīti zemāk esošajā 5.5. punktā, jo direktīvā piedāvātais izklāsts ir tik vispārīgs, ka tas var negatīvi ietekmēt to efektīgumu.

1.4.3

Īpašu zonu (kuras par tādām uzskata, jo tās nespēj īstenot vides mērķus) noteikšanas neskaidrais formulējums varētu izraisīt ļaunprātīgu tā izmantošanu, tādēļ EESK iesaka skaidri un rūpīgi definēt īpašā statusa pamatojumu, kā arī Komisijas apstiprinājuma saņemšanas kārtību.

1.5

Visbeidzot ir jārisina divi ļoti nozīmīgi jautājumi, lai izvirzītos mērķus varētu efektīvi īstenot. Pirmais attiecas uz to, ka nekavējoties jāīsteno visi agrāk noteiktie pasākumi, kas ietekmē jūras vidi, piemēram, tie, kas saistīti ar paketēm ERIKA I, II un III, īpaši attiecībā uz uzņemošajām ostām, visas Eiropas jūras transporta kontroles tīklu, kuģu reģistrācijas revīzijas sistēmas izveidi dalībvalstīs, atkritumu izpēti un uzskaiti (kā, piemēram, bumbas, konteineri ar radioaktīviem produktiem) utt.

1.5.1

Otrais jautājums ir saistīts ar jūras vides izpēti. Izmantojot pētījumos iegūtās paplašinātās un uzlabotās zināšanas, būs iespējams izvirzīt konkrētus mērķus un izstrādāt tādu pasākumu programmas, kas nepieciešami, lai atjaunotu labu vides stāvokli. Tādēļ aktīvāk jāpiedalās Eiropas pētniecības pamatprogrammās.

2.1

Komisija 2002. gadā iesniedza paziņojumu (1), kas ir pamatā skatāmajai direktīvai, ar kuru nosaka jūras vides aizsardzības un saglabāšanas stratēģiju, ievērojot apkārtējās vides apsvērumus, nolūkā veicināt jūru ilgtspējīgu izmantošanu un saglabāt jūras ekosistēmas. Sestajā Kopienas vides rīcības programmā jau ir minēta nepieciešamība izstrādāt pasākumus jūras vides aizsardzībai un saglabāšanai un uzsvērts, ka mērķis nodrošināt Eiropas jūru un okeānu ilgtspējīgu izmantošanu nav sasniedzams, dalībvalstīm īstenojot katrai savu politiku. Ir skaidri redzams, ka nepieciešama ātra rīcība, jo daudzi no Sestajā programmā minētajiem apdraudējumiem jau ir kļuvuši par realitāti, un tie ir daudz nopietnāki nekā jebkad prognozēts (2).

2.2

Iepriekšminētajā paziņojumā ierosinātās stratēģijas pamatā ir Eiropas jūras vides stāvoklis, kas ievērojami pasliktinās un kuru negatīvi ietekmē klimata pārmaiņas, piesārņojums ar bīstamām vielām, rūpnieciskā zveja, eitrofikācija un papildu apdraudējums saistībā ar eksogēnu sugu ieviešanos. Ņemot vērā arī citus, institucionāla rakstura šķēršļus, piemēram, dalībvalstu ekskluzīvās pilnvaras savos teritoriālajos ūdeņos, starptautiskas konvencijas, kas attiecas arī uz valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, kā arī dažādus pasaules mēroga nolīgumus (3), ir skaidri redzams, ka minēto stratēģiju ir nepieciešams īstenot, neraugoties uz visiem konstatētajiem šķēršļiem.

2.3

Vienlaicīgi ar skatāmās direktīvas priekšlikumu nesen tika publicēts vēl viens paziņojums (4), par kuru nav notikusi konsultācija ar EESK un kurā ir paziņots par to, ka drīzumā tiks izstrādāta Zaļā grāmata par jūras vidi. Mēs uzskatām, ka Komisijai būtu jāņem vērā mūsu atzinumi un tajos izteiktās piezīmes. Lai tas notiktu, vislabāk būtu uzsākt jaunu konsultāciju, kuru sniedzot, mēs varētu izmantot savas zināšanas un atzinumus, ko esam publicējuši par politikām, kas saistītas ar jūras vidi (zvejniecība, transports, eļļas utt.). EESK, būdama pilsoniskās sabiedrības pārstāve, vēlas paust savu viedokli.

3.1

Direktīvas priekšlikumā ir iekļauts instruments jūras vides saglabāšanas un aizsardzības stratēģijas īstenošanai. Tajā ir ņemtas vērā arī starptautiskās konvencijas, īpaši tās, kuras ir parakstījusi Komisija un dalībvalstis ANO (5) aizgādībā, kā arī reģionālie nolīgumi (6), uz kuru mērķu īstenošanu jābūt vērstai šai direktīvai.

3.2

Direktīvas priekšlikumā ir piecas nodaļas. Pirmajā nodaļā ir atrunāts direktīvas priekšmets (1. pants), darbības joma (2. pants), jūras vides reģioni un apakšreģioni (3. pants), jūras vides stratēģijas (4. pants), noteikumi attiecībā uz koordināciju un dalībvalstu sadarbību (5. pants) un kompetentās iestādes (6. pants).

3.3

Pirmajā nodaļā īpaša uzmanība jāpievērš 4. pantam, kas attiecas uz jūras vides stratēģiju, kas dalībvalstīm jāizstrādā attiecībā uz katru jūras vides reģionu un kurā jāiekļauj vismaz:

Minētais jāpapildina ar pasākumu programmu, kas īstenojama līdz 2016. gadam, lai panāktu labu vides stāvokli jūrās un okeānos.

3.4

Jūras vides stratēģijas ir izklāstītas otrajā un trešajā nodaļā: II nodaļā ir izklāstīti šādu stratēģiju izstrādes noteikumi, savukārt III nodaļa attiecas uz pasākumu programmām.

3.4.1

Jūras vides stratēģiju sagatavošanas pasākumu pamatā ir prasība dalībvalstīm veikt savu jūras ūdeņu sākotnējo novērtējumu (7. pants), ietverot tajā dažādus aspektus, piemēram, ūdeņu izmantošanas ekonomisko un sociālo analīzi, kā arī jūras vides degradācijas radīto izmaksu analīzi. Priekšlikumā ir definēts labs vides stāvoklis (8. pants un II pielikums) un mērķi vides jomā (9. pants un III pielikums) un, visbeidzot, monitoringa programmu izveide (10. pants un II un IV pielikums), kā arī noteikta apstiprinājuma metode (11. pants).

3.4.2

Trešajā nodaļā ir atrunātas pasākumu programmas, kas dalībvalstīm jāīsteno katrā attiecīgajā jūras vides reģionā (12. pants un V pielikums), lai panāktu labu vides stāvokli; atbilstoši sākotnējam novērtējumam par minētajām programmām jāinformē arī Komisija (14. pants), lai tā vēlāk varētu attiecīgās programmas apstiprināt (15. pants). Attiecībā uz īpašiem apgabaliem ir paredzēti ad hoc pasākumi (13. pants).

3.5

Priekšlikuma IV nodaļā ir izklāstīti noteikumi stratēģiju atjaunināšanai attiecībā uz katru jūras vides reģionu (16. pants) un prasība ik pēc trim gadiem iesniegt starpposma ziņojumus (17. pants). Jāatzīmē 18. pants, kurā ir izklāstīti noteikumi attiecībā uz sabiedrisko apspriešanu un sabiedrības informēšanu saskaņā ar Direktīvu 2003/35/EK. Ir arī norāde uz Komisijas prasību iesniegt novērtējuma ziņojumus par direktīvas, kuras saturs jāpārskata pēc 15 gadiem kopš tās spēkā stāšanās, īstenošanu (19. pants).

3.6

Visbeidzot, V nodaļā ir iekļautas tehniska rakstura normas, īpaši atsauces uz pielikumiem (21. pants) un komiteju, kas palīdzēs Komisijai tās uzdevuma veikšanā (22. pants).

4.1

Priekšlikums direktīvai būtu aplūkojams kopsakarībā ar Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Virzība uz stratēģiju, lai aizsargātu un saglabātu jūras vidi” (plašākam ieskatam skatīt EESK atzinumu par to: CESE 578/2003). Minētā paziņojuma galvenie punkti ir šādi:

4.2

EESK atzinumā tika skatīti šādi jautājumi:

4.3

Šajā sakarā direktīvas priekšlikumā ir iestrādāta virkne apsvērumu no EESK atzinuma, interpretējot tos no sava skatupunkta, kā arī noteikta rīcības metodoloģija, kas ir līdzīga Ūdens pamatdirektīvā paredzētajai metodoloģijai. Ir tomēr skaidri redzamas atšķirības attiecībā uz Komisijas un dalībvalstu funkciju un dažādu metodoloģijas aspektu organizāciju. Šādu atšķirību iemesli un to lietderība nav pietiekami izskaidroti, un ir dažas krasas pretrunas. Piemēram,

4.4

EESK uzskata, ka priekšlikums direktīvai

4.5

Direktīvas piemērošana gandrīz pilnībā ir dalībvalstu ziņā; Komisija nosaka pamatnostādnes iniciatīvām, saņem aktuālo informāciju no dalībvalstīm un apstiprina vai noraida vides stāvokļa, vides aizsardzības mērķu un rādītāju definīcijas, monitoringa plānu un pasākumu programmu attiecībā uz īpašiem apgabaliem, izdarot vajadzīgos grozījumus (mutatis mutandis).

4.6

Direktīvā nav noteikti ne jauni juridiski ne arī administratīvi līdzekļi, bet gan ir paredzēts izmantot spēkā esošos Kopienas instrumentus un Eiropas Savienības parakstītos starptautiskos nolīgumus.

4.7

Direktīvā ir precizēts veids, kādā ar dalībvalstu starpniecību tiks nodrošināta sabiedrības un ieinteresēto pušu līdzdalība.

5.1

Pieredze, kas gūta, īstenojot ambiciozākus Eiropas mēroga pasākumus dalībvalstīs Ūdens pamatdirektīva, Starptautiskā augu aizsardzības konvencija), rāda, ka Komisijai aktīvi jāpiedalās ne tikai monitoringā, bet arī uzsākto iniciatīvu koordinēšanā un centralizēšanā, lai atbalstītu dalībvalstis, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāorganizē un jāvada katra jūras apakšreģiona un reģiona kompetento iestāžu forums, kur piedalītos ieinteresētās puses no zinātnes iestādēm ar atzītu kompetenci attiecīgajā jomā, kā arī par zivsaimniecības un radionuklīdu politiku atbildīgās institūcijas.

5.2

Tāpat direktīvas priekšlikumā papildus prasībām, kas jānosaka attiecībā uz informāciju un apstiprinājumu ierosinātajam sākotnējam novērtējumam, labu vides stāvokli, vides mērķiem, monitoringa programmu un pasākumu (tostarp ad hoc pasākumu īpašiem apgabaliem) programmu būtu jānosaka rīcības procedūra un termiņi jebkādu iespējamu iebildumu izskatīšanai. Minētajā procedūrā jāiesaista ieinteresētās puses un plaša sabiedrība, kā arī jāparedz pietiekami stimuli.

5.3

Sākotnējais novērtējums ir aprakstīts II pielikumā. Būtu lietderīgi problēmu un ietekmes tabulā (saskaņā ar kritērijiem, kas sniegti Paziņojumā pirms šī priekšlikuma direktīvai) definēt antropogēnos cēloņus un to saistību ar problēmām un ietekmi, kā arī jūras vides aizsardzības kritērijiem un mērķiem, lai sasaistītu tos ar stratēģijas pasākumiem un politikām.

5.4

“Laba vides stāvokļa” un “jūras vides stāvokļa” definīciju pamatā ir “vispārēji kvalitatīvi raksturlielumi, sīki izstrādāti kritēriji un standarti”. Būtu jāiekļauj arī kvantitatīvie raksturlielumi, jo tie ir nepieciešami noteiktu mainīgo lielumu noteikšanai gan attiecībā uz sākotnējo novērtējumu, gan attiecībā uz labu vides stāvokli. Kvantitatīvie atskaites punkti ir vajadzīgi arī noteiktu mainīgo lielumu noteikšanai monitoringa programmās (piemēram, fitoplanktona blīvums).

5.5

Vides aizsardzības mērķi 9. pantā un III pielikumā ir definēti, izmantojot pārāk vispārinātus kritērijus. Lietderīgi būtu noteikt minimālos kritērijus un mērķus; būtu jāiekļauj vismaz tie, kas ir norādīti 2002. gada paziņojumā:

5.6

Pasākumu programmā (12. pants, IV pielikums) būtu jāiekļauj vismaz tie pasākumi, kas ir obligāti saskaņā ar ES tiesību aktiem, īpaši piekrastes ūdeņiem paredzētie pasākumi, kuru rīcības programmā mēģināts novērst kaitējumu, ko izraisa iepriekšējā punktā uzskaitītie piesārņojuma avoti. Jāiekļauj arī starptautiskajos nolīgumos un konvencijās paredzētie obligātie pasākumi, kā arī “ad hoc” pasākumi, kas paredzēti jūras vides pasliktināšanās mazināšanai “īpašos apgabalos”. Tādējādi tiktu apvienoti visi pasākumi un iniciatīvas, kas izkaisīti dažādos tiesību aktos un noteikumos, un tiktu atvieglota to īstenošana.

5.6.1

Ir svarīgi tomēr nodrošināt, lai minētās pasākumu programmas neaprobežotos ar šādu minimumu: kā jau norādīts, tas nav bijis pietiekams, lai novērstu vides stāvokļa pasliktināšanos, un nebūs arī pietiekams, lai panāktu vēlamo labo jūras vides stāvokli. Tādēļ būtu ļoti svarīgi piekrastes valstīs regulāri aģitēt par pārbaudītiem ekoloģisko tehnoloģiju pasākumiem (dabai nekaitīgas tualetes, mazgājamie līdzekļi bez fosfātiem, ierobežojumi un buferzonas piekrastes apgabalos u.t.t.).

5.7

Direktīvas priekšlikumā dalībvalstīm ir ļauts izraudzīties īpašus apgabalus, kuros vides aizsardzības mērķus nevar sasniegt šādu iemeslu dēļ:

5.7.1

Šāds formulējums ir tik neskaidrs, ka tas var radīt nepareizu piemērošanu. Tādēļ

5.8

Kas attiecas uz koordinācijas un sadarbības jautājumiem, ir jādomā par trešām valstīm, kas atrodas pie jūrām un okeāniem, pie tam ne tikai par tām valstīm, kuras ir pievienojušās starptautiskiem nolīgumiem. Lai sasniegtu efektīvāku vides aizsardzību, attiecīgajās valstīs būtu jāveicina laba sadarbība.

5.9

Visbeidzot, direktīvas priekšlikumā ir paredzēts ieinteresēto pušu un sabiedrības līdzdalību virzīt, izmatojot esošās valstu sistēmas. Tās tiek apšaubītas vairākās valstīs: reizēm pārredzamības trūkuma dēļ, reizēm tādēļ, ka kavējas atbildes uz pieprasījumiem, un arī tāpēc, ka ir neskaidrības par “ieinteresēto pušu” organizācijām. Tādēļ Komisijai būtu jāizstrādā īpaša, efektīva procedūra ieinteresēto pušu un sabiedrības sūdzību pieņemšanai un izskatīšanai, garantējot sabiedrības tiesības saņemt informāciju, konsultācijas, ka arī līdzdarboties. Tādēļ saskaņā ar iepriekšminēto mutatis mutandis kritērijs apstiprinājuma sistēmā ir svītrojams.