—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2007)0095),

—

ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 285. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija iesniedza Parlamentam priekšlikumu (C6-0091/2007),

—

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A6-0285/2007),

1.

apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.

prasa Komisijai vēlreiz apspriesties ar Parlamentu, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

—

ņemot vērā Somijas Republikas iniciatīvu (16336/2006) (1),

—

ņemot vērā 10. panta 1. punktu Konvencijā, kas pieņemta saskaņā ar Līguma Par Eiropas Savienību K.3 pantu, par Eiropas Policijas biroja (Eiropola Konvencija) izveidi, kas parakstīta 1995. gada 26. jūlijā Briselē (2),

—

ņemot vērā ES līguma 30. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 30. panta 2. punktu un 34. panta 2. punkta c) apakšpunktu.

—

ņemot vērā ES līguma 39. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0048/2007),

—

ņemot vērā Padomes 1998. gada 3. novembra Aktu, ar ko pieņemti noteikumi, kas piemērojami Eiropola analītiskajām datnēm (3),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 27. novembra Aktu (4), ar kuru, pamatojoties uz Eiropola konvencijas 43. panta 1. punktu, izstrādāts protokols grozījumu izdarīšanai šajā Konvencijā,

—

ņemot vērā Reglamenta 93. un 51. pantu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A6-0288/2007),

1.

apstiprina Somijas Republikas iniciatīvu ar tajā izdarītiem grozījumiem;

2.

aicina Padomi izdarīt attiecīgus grozījumus tekstā;

3.

aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi atkāpes no Parlamenta apstiprinātā teksta;

4.

aicina Padomi vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Somijas Republikas iniciatīvu;

5.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī Somijas Republikas valdībai.

—

ņemot vērā EK līguma 2., 6. un 174. pantu,

—

ņemot vērā tā 2006. gada 7. septembra rezolūciju par mežu ugunsgrēkiem un plūdiem (1), 2002. gada 5. septembra rezolūciju par plūdiem Eiropā (2), 2005. gada 14. aprīļa rezolūciju par sausumu Portugālē (3), 2005. gada 12. maija rezolūciju par sausumu Spānijā (4), 2005. gada 8. septembra rezolūciju par dabas katastrofām (ugunsgrēkiem un plūdiem) Eiropā (5) un 2006. gada 18. maija rezolūciju par dabas katastrofām (ugunsgrēkiem, sausuma periodiem, plūdiem) — lauksaimniecības aspekti (6), reģionālās attīstības aspekti (7) un vides aspekti (8),

—

ņemot vērā divas kopīgās atklātās uzklausīšanas, ko organizēja tā Reģionālās attīstības komiteja, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja un Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja, proti, par “Eiropas stratēģiju dabas katastrofu novēršanai” (2006. gada 20. martā) un par “Eiropas civilās aizsardzības spēkiem — Eiropas atbalsts” (2006. gada 5. oktobrī),

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 23. oktobra lēmumu 2001/792/EK, Euratom  (9), ar ko izveido Kopienas mehānismu pastiprinātas sadarbības veicināšanai civilās aizsardzības intervenču jomā, kā arī pārstrādātā Padomes lēmuma, ar ko izveido civilās aizsardzības mehānismu, turpmāko pieņemšanu un Parlamenta 2006. gada 24. oktobrī pausto nostāju (10),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (COM(2005)0108), un Parlamenta 2006. gada 18. maija nostāju (11),

—

ņemot vērā Michel Barnier 2006. gada 9. maija ziņojumu “Par Eiropas civilās aizsardzības spēkiem: Eiropas palīdzība”,

—

ņemot vērā tā 2007. gada 25. aprīļa nostāju attiecībā uz Padomes kopējo nostāju, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par plūdu riska izvērtēšanu un pārvaldību (12),

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 5. marta lēmumu 2007/162/EK, Euratom  (13), ar ko izveido civilās aizsardzības finanšu instrumentu,

—

ņemot vērā tieslietu un iekšlietu ministru Padomes sanāksmes 2007. gada 12. un 13. jūnija secinājumus par Uzraudzības un informācijas centra (MIC) koordinēšanas spēju paaugstināšanu saistībā ar Kopienas civilās aizsardzības mehānismu,

—

ņemot vērā 1997. gada 11. decembra Kioto protokolu Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējai konvencijai par klimata izmaiņām (UNFCCC) un to, ka EK 2002. gada 4. martā ratificēja Kioto protokolu,

—

ņemot vērā 2003. gada 17. novembra Regulu (EK) Nr. 2152/2003 (14) par mežu un vides mijiedarbības monitoringu (Forest Focus regula),

—

ņemot vērā Briseles Eiropadomes 2006. gada 15. un 16. jūnija prezidentvalsts secinājumu 12. punktu attiecībā uz Eiropas Savienības reaģēšanas spēju uz ārkārtas situācijām, krīzēm un katastrofām,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā”(COM(2007)0414),

—

ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.

ņemot vērā postošos ugunsgrēkus un spēcīgos plūdus, kas 2007. gada vasarā prasījuši upurus un radījuši postījumus Eiropas kontinentā, jo īpaši Grieķijā un Apvienotajā Karalistē, skarot ES dalībvalstis, kā arī dažus attālākos reģionus, jo īpaši viesuļvētras Dīns skarto Martiniku un Gvadelupu, kandidātvalstis un ES tuvākās kaimiņvalstis; tā kā tikai jūlijā vien nodegusī platība bija tik pat liela kā visa pagājušajā gada laikā nodegusī kopējā platība; tā kā augustā Grieķiju piemeklēja smaga nacionāla traģēdija, ko izraisīja viena no postošākajām uguns nelaimēm ar cilvēku upuriem, kāda nav bijusi citur pasaulē kopš 1871. gada;

B.

tā kā kopējā veģetācijas un mežu zemes platība, tostarp arī Natura 2000 tīklā iekļautas Kopienā nozīmīgas teritorijas (KNP) un citas ekoloģiski nozīmīgas teritorijas, kas ekoloģiski saistīja visu reģionu, kuru skāra ugunsgrēki šajā vasarā Eiropā ir vairāk nekā 700000 hektāri, un visvairāk cietušās valstis ir Grieķija, Itālija, Bulgārija, Kipra, Horvātija, Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Spānija (jo īpaši Kanāriju salas un Kastīlijas province), Ukraina, Turcija un Albānija;

C.

tā kā nesenie postošie mežu ugunsgrēki tikai Grieķijā izraisīja vairāk nekā 60 cilvēku bojāeju, ievainojumus daudziem cilvēkiem, vairāk nekā 250 000 hektāru degoša meža un krūmāju, dzīvnieku zaudējumus, daudzu ēku un īpašumu sagraušanu un ciematu iznīcināšanu;

D.

tā kā tajā pašā laikā citās Eiropas daļās tika piedzīvoti spēcīgi plūdi, jo īpaši Apvienotajā Karalistē, izraisot vismaz 10 cilvēku bojāeju un nodarot kaitējumu EUR 5 miljardu apmērā ēkām, skolām, infrastruktūrai un lauksaimniecībai, kā arī tīra ūdens piegādes pārtraukumu vairāk nekā 420 000 cilvēku, kā rezultātā liels skaits cilvēku bija spiesti pārvietoties un bija radīti ievērojami zaudējumi uzņēmējdarbībai, lauksaimniecībai un tūrisma nozarei; tā kā Itālija piedzīvoja kritisku situāciju saistībā ar plūdiem valsts centrālajā un ziemeļu daļā, kā arī sausumu un ugunsgrēkus valsts dienvidos; tā kā bīstami sausuma periodi iestājās Austrumeiropā, jo sevišķi Rumānijā;

E.

tā kā divu mēnešu laikā Kopienas civilās aizsardzības mehānisms tika iedarbināts divpadsmit reižu, vienāda veida ārkārtas situācijās un septiņas no šīm katastrofām notika vienlaicīgi; tā kā dalībvalstu palīdzība bija nepietiekama, lai nodrošinātu ātru un pienācīgu civilās aizsardzības reakciju uz visiem šiem ārkārtas gadījumiem;

F.

tā kā Eiropas dienvidu daļā vasaras sezonas ir aizvien karstākas un sausākas, mežu ugunsgrēki un citi postoši ugunsgrēki ir periodiska parādība, taču tie ar katru gadu kļūst bīstamāki intensitātes un ģeogrāfiskās vietas ziņā; tā kā šo katastrofālo gadījumu tendenci ietekmē arī klimata pārmaiņas, un tie ir saistīti ar pieaugošiem karstuma un sausuma periodiem, ka norādīts iepriekšminētajā Komisijas paziņojumā; tā kā investīcijas cīņā ar klimata pārmaiņām līdz ar to ir ieguldījums katastrofu — sausuma un mežu ugunsgrēku novēršanā; tā kā ņemot vērā pašreizējos apstākļus, kad sausuma periodi paliek aizvien ilglaicīgāki, būs aizvien sarežģītāk atjaunot mežu pēc ugunsgrēkiem un glābties no pārtuksnešošanās;

G.

ņemot vērā dabas katastrofu nodarītā kaitējuma ekonomiskās un to sociālās sekas reģionu ekonomikai, ražošanai un tūrismam;

H.

tā kā lielo ugunsgrēku skaitu 2007. gadā Dienvideiropā, kā arī to apjomus nosaka vairāki apstākļi, tostarp klimata pārmaiņas, nepilnības nosakot mežu teritorijas un nepietiekama to apsaimniekošana, kā arī vairāki dabīgi cēloņi un cilvēku neuzmanība, bet arī krimināla rīcība, līdztekus tam, ka netiek adekvāti īstenoti likumi, kuri aizliedz nelegālu būvniecību uz izdegušajām zemēm;

I.

tā kā Eiropas Savienībai ir jāapzinās to dabas katastrofu īpašais raksturs, kuras rada sausums un ugunsgrēki Vidusjūras reģionā, un attiecīgi jāpielāgo šo katastrofu profilakses, pētniecības, risku pārvaldības, civilās aizsardzības un solidaritātes pasākumi,

1.

pauž līdzjūtību un ciešu solidaritāti bojāgājušo tuviniekiem un postījumu skarto teritoriju iedzīvotājiem;

2.

apliecina cieņu ugunsdzēsējiem — profesionālajiem un brīvprātīgajiem, kuri nenogurstoši cīnījās un riskēja ar savām dzīvībām, lai nodzēstu ugunsgrēkus, izglābtu cilvēkus un ierobežotu šīs vasaras dabas katastrofu radītos postījumus, kā arī apliecina savu cieņu daudziem pilsoņiem, kas cīnījās, lai glābtu savu iztiku un apkārtējo vidi;

3.

aicina Eiropas Komisiju mobilizēt pašreizējo ES Solidaritātes fondu viselastīgākā veidā un bez jebkādas kavēšanās un izvairīties no ilglaicīgām procedūrām un administratīviem šķēršļiem; saistībā ar to uzskata, ka nekavējoties ir jābūt pieejamiem nepieciešamajiem resursiem, lai mazinātu cietušo un viņu tiešo ģimeņu ciešanas un apmierinātu viņu vajadzības, izmantojot ES Solidaritātes fonda un jebkura cita Kopienas instrumenta līdzekļus (piemēram, struktūrfondus vai EARDF), vai jebkurus citus iespējamus finansiālus līdzekļus, pamatojoties uz Kopienas līdzekļu īstenošanas nosacījumiem, kā, piemēram, partnerības princips un ilgtspējīga attīstība;

4.

mudina Komisiju ieviest Kopienas ārkārtas atbalsta pasākumus, jo īpaši finansiāla veida, lai atbalstītu smagi cietušo reģionu rehabilitāciju, atjaunotu ražošanas potenciālu skartajās teritorijās, censtos atsākt darba vietu izveidi un veikt nepieciešamos pasākumus, lai kompensētu sociālās izmaksas, kuras saistītas ar darba vietu un citu ienākumu avotu zaudēšanu;

5.

uzsver, ka jāpaātrina procedūra piekļuvei ES fondiem tās lauksaimniecībā izmantojamās zemes atveseļošanai, kuru skāruši plūdi un ugunsgrēki, kā arī jānodrošina lielāks finansiāls atbalsts pretplūdu aizsardzības sistēmu pilnveidošanai; aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis pārskatīt savas labākās prakses un dalīties ar tām atbilstīgi jaunākajiem zinātniskajiem atzinumiem par palielinātu plūdu risku un meža ugunsgrēkiem, kurus izraisa zemes, dzīvotņu un nosusināšanas apsaimniekošanas veidi; mudina dalībvalstis atbalstīt dabisku ūdens novadīšanu un ūdens uzkrāšanu vidē, cik vien tas iespējams; tajā pašā laikā palielinot plūdu kontroles un ūdens novadīšanas infrastruktūras jaudu, lai mazinātu pārmērīgu lietavu radītos postījumus;

6.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības, dalībvalstu un citu valstu solidaritāti, palīdzot skartajiem reģioniem ārkārtas situācijās mežu ugunsgrēkos, nodrošinot ar lidmašīnām, ugunsdzēšanas aprīkojumu un speciālu informāciju, kā arī būtiski palīdzot attiecīgajām iestādēm un glābējiem; uzskata, ka šo katastrofu ietekme bieži vien pārsniedz reģionālos un valstu līmeņus un iespējas un aicina Eiropu efektīvi iesaistīties steidzamā kārtā;

7.

atzīst Uzraudzības un informācijas centra (MIC) ieguldījumu, atbalstot un veicinot civilās aizsardzības palīdzības mobilizēšanu un koordinēšanu ārkārtas situācijās; taču norāda, ka dalībvalstu resursi cīņai ar mežu ugunsgrēkiem, jo īpaši līdzekļi dzēšanai no gaisa, ir ierobežoti un ka ne vienmēr ir iespējams dalībvalstīm piedāvāt atbalstu tad, kad šie resursi ir nepieciešami savā valstī; atzīmē, ka tādējādi dažas dalībvalstis saņēma mazāku atbalstu nekā pārējās un tām palīdzības saņemšanā bija jāpaļaujas uz divpusējiem nolīgumiem ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis; tāpēc pauž nozēlu, ka dažos gadījumos ES kopumā nespēja parādīt pietiekamu solidaritāti;

8.

neatlaidīgi mudina Padomi bez turpmākas kavēšanās panākt, lai tiktu pieņemta jaunā regula attiecībā uz ES Solidaritātes fondu, ņemot vērā to, ka Eiropas Parlaments 2006. gada maijā pieņēma savu nostāju; uzskata, ka Padomes kavēšanās šajā jautājumā ir nepieņemama; uzskata, ka ar šo jauno regulu, kurā — citu pasākumu kopumā — noteikts pazemināts slieksnis ES Solidaritātes fonda mobilizācijai, dos iespēju risināt postījumu problēmu efektīvāk, elastīgāk un savlaicīgāk; aicina pašreizējo prezidentvalsti Portugāli, kā arī ES finanšu, vides, lauksaimniecības un reģionālās attīstības ministrus nekavējoties sākt ātru un stingru rīcību; šajā nolūkā iesaka sasaukt kopīgu šo atbildīgo ES ministru Padomes ārkārtas sanāksmi, kurā Parlamenta un Komisijas pārstāvji piedalītos kā novērotāji;

9.

aicina izveidot Eiropas spēkus, kas nekavējoties varētu reaģēt ārkārtas situācijās, kā tas ieteikts komisāra M. Barnier ziņojumā, un pauž nožēlu, ka saistībā ar to nav atbildes un turpmāku pasākumu; saistībā ar to tāpat uzsver, ka jāturpina pilnveidot ātrās reaģēšanas spējas, kas balstās uz dalībvalstu civilās aizsardzības mehānismiem, kā tas prasīts Briseles Eiropadomes 2006. gada 16. un 17. jūnija sanāksmē; šim nolūkam aicina Komisiju izstrādāt konkrētu priekšlikumu; uzsver dalībvalstu un to vietējo varas iestāžu nozīmību, lai efektīvi novērstu ugunsgrēkus un cīnītos ar tiem;

10.

mudina Komisiju pieprasīt no dalībvalstīm informāciju par darbības programmām un pieredzi to īstenošanā dabas katastrofu gadījumā un pārbaudīt vai novēršana, gatavība un veiktie reaģēšanas pasākumi ir atbilstīgi, lai tādējādi dalītos pieredzē un izdarītu secinājumus par tūlītēju rīcību, administratīvo un rīcības struktūru koordināciju, kā arī nepieciešamo cilvēkresursu un materiālo resursu pieejamību; aicina Komisiju izpētīt sadarbības iespējas ar ES kaimiņvalstīm un citām trešām valstīm cīņā ar postošiem ugunsgrēkiem, apmainoties ar labāko pieredzi un/vai resursiem riskanto vasaras mēnešu laikā, lai labāk sagatavotos mežu ugunsgrēku periodam 2008. gadā;

11.

uzskata, ka pēdējo gadu un nesenā pieredze pārliecinoši rāda, ka ir jāuzlabo Kopienas civilās aizsardzības gatavība un tās reaģēšanas spēja mežu ugunsgrēku un citu postošo ugunsgrēku gadījumos, un šim nolūkam neatlaidīgi aicina Komisiju uzņemties iniciatīvu;

12.

aicina Komisiju meklēt iespēju iepriekš noorganizētai piekļuvei papildu rezervēm, kuras paredzētas, lai nodrošinātu ātru reaģēšanu uz smagiem ārkārtas gadījumiem, un kuras varētu būt pieejamas no citiem avotiem, tostarp no komerciālā tirgus; iesaka, ka izmaksas šādiem spēkiem, kuri tiek turēti gatavībā, būtu jāsedz saskaņā ar civilās aizsardzības finanšu instrumentu;

13.

atzinīgi vērtē neseno Padomes 2007. gada 5. marta Lēmumu 2007/162/EK, Euratom, ar ko izveido civilās aizsardzības finanšu instrumentu, un uzskata, ka darbībām, par kurām saņem finansiālo palīdzību saskaņā ar šo instrumentu, ir uzskatāmi jāpauž Eiropas solidaritāte un jānodrošina turpmāka Eiropas pievienotā vērtība dabas katastrofu efektīvai pārvaldībai; tomēr pauž bažas, ka šim jaunajam instrumentam piešķirtā summa nebūs pietiekama, lai efektīvi īstenotu tā vērienīgos mērķus;

14.

uzsver, ka jāveic stingrāki pasākumi, lai novērstu dabas katastrofas un šajā sakarā nepacietīgi gaida divus Komisijas pētījumus, kurus publicēs 2008. gadā un kuru mērķis radīt integrētu stratēģiju dabas katastrofu novēršanai; turklāt iesaka, lai Komisija apsvērtu iespējas izmantot atklātās koordinācijas metodi, lai novērstu dabas katastrofas, visaptveroši rūpējoties par teritorijām ar mērķi palielināt ūdenskrātuvju ūdens aiztures laiku, un visaptveroši rūpējoties par mežiem, lai cik vien iespējams samazinātu to ugunsnedrošību, kā arī uguns izplatīšanos un ātrumu; norāda uz to, ka izglābtā biomasa varētu būt viens no nosacījumiem, kas padarītu šādas darbības ekonomiski iespējamas;

15.

aicina Komisiju veikt vairāk pētījumu par to kā uzlabot mežu aizsardzību pret ugunsnelaimēm, kā arī uzlabot mežu ugunsgrēku dzēšanas metodes un materiālus, pārskatīt plānošanu un zemes lietojumu; tāpēc mudina dalībvalstis izšķirīgi rīkoties lai uzlabotu un īstenotu mežu aizsardzības tiesisko regulējumu, kā arī atturēties no komercializācijas, reklasifikācijas un privatizācijas pasākumiem, tādējādi ierobežojot iejaukšanos un spekulāciju; uzskata šādā nolūkā ir jāliek lietā visa pieejamā ES pieredze un aprīkojums, arī satelītsistēmas;

16.

pauž nožēlu par to, ka daudzi no šiem mežu ugunsgrēkiem ir sākušies ļaunprātīgas dedzināšanas dēļ, un pauž īpašas bažas par to, ka Eiropā pieaug to mežu ugunsgrēku skaits, kuri izraisījušies noziedzīgu ļaunprātīgas dedzināšanas nodarījumu rezultātā; aicina dalībvalstis stingrāk sodīt noziedzīgas darbības, kuru rezultātā tiek postīta vide, it īpaši tādas, kas izraisa mežu ugunsgrēkus; uzskata, ka ātra un efektīva izmeklēšana, lai noteiktu atbildību un pēc kuras seko atbilstīgs sods, varētu atturēt no nevērīgas un tīšas rīcības;

17.

ir nobažījies par katastrofu skaita palielināšanos, kuras saskaņā ar speciālistu pausto viedokli, lielā mērā var būt saistītas ar klimata pārmaiņām; tādēļ aicina dalībvalstis darīt visu nepieciešamo Kioto protokolā noteikto mērķu īstenošanai, ka arī aicina Komisiju ierosināt iniciatīvas, lai garantētu Kioto protokolā noteikto saistību ievērošanu un to turpmākas īstenošanas kontroli; aicina Komisiju un visas attiecīgās valsts iestādes, nosakot budžetu un rezerves neparedzētiem izdevumiem, ņemt vērā klimata pārmaiņas un pieaugošo dabas katastrofu risku, piemēram plūdu un meža ugunsgrēku risku;

18.

aicina Komisiju turpināt sadarbību ar dalībvalstu iestādēm, lai izstrādātu tādu politiku, kas ļauj samazināt ugunsgrēku ietekmi uz vidi; aicina īstenot meža atjaunošanas politiku, kas atbilstu bioklimatiskajiem apstākļiem un vides īpašībām; uzsver, ka ir jāvāc un jāreģistrē dati par katras dalībvalsts dabas resursiem, izveidojot “Valsts zaļo reģistru” — datubāzi, kas ir pieejama visiem iedzīvotājiem;

19.

uzsver, ka dabas katastrofu gadījumos sevišķi jārūpējas par īpašām vajadzībām, kas ir cilvēkiem ar spēju traucējumiem, veicot jebkādu civilās aizsardzības pasākumu;

20.

uzskata, ka bez kavēšanās jāveicina un jāatbalsta civilās aizsardzības brīvprātīgo darbība, palīdzot ar pamatapmācības pasākumiem un aprīkojumu, izmantojot progresīvās tehnoloģijas, jo brīvprātīgo darbība ir daļa no nozīmīgajiem dalībvalstīm pieejamiem resursiem, kad jādarbojas dabas katastrofu radītajās ārkārtas situācijās; aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis veicināt sabiedrības izpratni par mūsu mežu un meža resursu vērtību un to saglabāšanas priekšrocībām, sekmējot pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu ar brīvprātīgo organizāciju vai citu paņēmienu palīdzību;

21.

uzskata, ka viens no apmežoto platību ilgtermiņa aizsardzības un teritoriālās kopšanas priekšnoteikumiem ir ilgtspējīgu programmu izstrāde un tādu reģionālās un lauksaimniecības attīstības plānu īstenošana, kuru mērķis būtu novērst lauku iedzīvotāju došanos projām no lauku apvidiem, radīt lauku apvidos jaunus dažāda veida ienākumus, jo īpaši jaunākajai paaudzei, un izveidot modernizētu infrastruktūru, kas nepieciešama, lai lauku apvidiem piesaistītu ilgtspējīgu tūrismu un pakalpojumus;

22.

uzsver, ka dabas katastrofas, un jo sevišķi mežu ugunsgrēki, šogad ievērojami apdraudējuši pieminekļus un arheoloģiskās vietas, kuri ir ļoti nozīmīga Eiropas kultūras mantojuma daļa; saistībā ar to vērš uzmanību uz apdraudējumu — lai gan novērstu — senajai Olimpijai, olimpisko spēļu dzimšanas vietai, un jo īpaši tās muzejam kā objektiem, kuri iekļauti Pasaules mantojuma sarakstā; aicina rast līdzekļus atjaunošanai, kas būtu nekavējoties pieejami, ja Eiropas kultūras mantojums tiktu postīts ilgstošu mežu ugunsgrēku dēļ;

23.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai visas ugunsgrēka skartās meža teritorijas paliktu apmežotas un uz tām attiektos meža atjaunošanas programmas, tostarp ar obligātiem nosacījumiem, un nodrošināt, ka netiek pieļautas nekādas izmaiņas zemes lietojumā, kā arī īstenot attiecīgos tiesību aktus par dabas saglabāšanu un pienācīgu zemes izmantošanu, tostarp par ilgtspējīgām lauksaimniecības un mežsaimniecības praksēm, ūdens pārvaldību un efektīvu riska pārvaldību, kā arī nekavējoties plānot apjomīgu atjaunošanas politiku tūrisma nozarei un skartajai vietējai ekonomikai;

24.

aicina Komisiju uzraudzīt, lai dalībvalstīm pieejamie ārkārtas līdzekļi tiktu pienācīgi un efektīvi izmantoti dabas katastrofu seku likvidēšanā, un prasa dalībvalstīm atmaksāt neatbilstīgi izmantotu Kopienas palīdzību, piemēram, gadījumā, kad netiek izpildīti mežu atjaunošanas plāni, kā arī nodrošināt kadastrālo pārskatīšanu;

25.

pauž nosodījumu par nelikumīgu būvju legalizācijas praksi aizsargājamās un vispārēja lieguma teritorijās un pieprasa nekavējoties pārtraukt jebkuru mēģinājumu vājināt mežu aizsardzību, veicot izmaiņas Grieķijas konstitūcijā (24. pants);

26.

ierosina nosūtīt Parlamenta delegāciju uz valstīm, kuras visvairāk skāra nesenās dabas katastrofas, lai paustu solidaritāti iedzīvotājiem, novērotu postījumu līmeni, kādi nodarīti cilvēkiem, īpašumiem, sociālajiem tīkliem, videi un ekonomikai un izdarītu noderīgus secinājumus, lai nākotnē labāk novērstu līdzīgas ekstrēmas situācijas ES un labāk reaģētu uz tām;

27.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

—

ņemot vērā tā 2000. gada 26. oktobra rezolūciju par Komisijas ziņojumiem Eiropadomei “Tiesību aktu labāka izstrāde 1998 — dalīta atbildība” un “Tiesību aktu labāka izstrāde 1999” (1),

—

ņemot vērā tā 2001. gada 29. novembra rezolūciju saistībā ar Komisijas Balto grāmatu par Eiropas pārvaldību (2),

—

ņemot vērā tā 2003. gada 8. aprīļa rezolūciju par Komisijas ziņojumiem Eiropadomei “Tiesību aktu labāka izstrāde 2000” un “Tiesību aktu labāka izstrāde 2001” (3),

—

ņemot vērā tā 2004. gada 26. februāra rezolūciju par Komisijas ziņojumu “Tiesību aktu labāka izstrāde 2002” (4),

—

ņemot vērā tā 2004. gada 9. marta rezolūciju saistībā ar Komisijas paziņojumu par Kopienas reglamentējošās darbības vienkāršošanu un uzlabošanu (5),

—

ņemot vērā tā 2004. gada 20. aprīļa rezolūciju par Kopienas tiesību aktu un apspriežu procedūras ietekmes novērtējumu (6),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 16. maija rezolūciju par normatīvās vides vienkāršošanas stratēģiju (7),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 16. maija rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi 2004. gadā un subsidiaritātes principa piemērošanu: 12. gada ziņojums (8),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 16. maija rezolūciju par likumdevēja vēl neizlemto tiesību aktu priekšlikumu izvērtēšanas rezultātu (9),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 14. novembra paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Labāka regulējuma Eiropas Savienībā stratēģisks pārskats” (COM(2006)0689),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A6-0273/2007),

A.

tā kā mērķis nodrošināt labāku regulējumu ir viena no svarīgākajām Eiropas Savienības prioritātēm, jo pēc iespējas labāku rezultātu gūšana no moderniem, racionāliem un efektīviem tiesību aktiem, samazinot ar tiem saistītos izdevumus, nodrošinās augstu produktivitātes, izaugsmes, pieņemšanas un galu galā arī nodarbinātības līmeni visā Eiropā;

B.

tā kā Komisija iepriekšminētajā 2006. gada 14. novembra paziņojumā analizē progresu, kas sasniegts labāka regulējuma jomā, un uzskaita galvenos uzdevumus nākotnē, norādot uz progresu, kas jāsasniedz gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī, ieviešot vispārēju pieeju vienkāršot Kopienas un valstu tiesību aktu piemērošanu un līdz ar to samazinot izmaksas;

C.

tā kā Komisijai, Padomei un Eiropas Parlamentam šī pieeja palīdz īstenot Lisabonas stratēģijas mērķus, un šai pieejai ir vajadzīga cieša partnerība šajā jomā, pirmkārt, starp Eiropas iestādēm un, otrkārt, starp Eiropas iestādēm un valstu iestādēm;

D.

tā kā Komisija iepriekšminētajā paziņojumā ierosina pastiprināt ietekmes novērtējumu izskatīšanu, Komisijas priekšsēdētāja pakļautībā izveidojot neatkarīgu Ietekmes novērtējumu padomi, un apņemas rīkoties preventīvāk, palīdzot dalībvalstīm jau procesu sākumposmā, lai veicinātu svarīgāko direktīvu pareizu transponēšanu;

E.

tā kā Komisija uzskata, ka Eiropas Parlaments un Padome varētu sniegt sistemātiskākus ietekmes novērtējumus par Komisijas priekšlikumu svarīgākajiem grozījumiem un piešķirt augstāku prioritāti ierosinātajiem vienkāršošanas priekšlikumiem, kodifikācijai un novecojušu tiesību aktu atcelšanai;

F.

tā kā Komisija ierosina dalībvalstīm izstrādāt un ieviest apspriežu mehānismus un vienkāršošanas programmas, kur tas vēl nav izdarīts, un veicināt ekonomiskās un sociālās ietekmes un ietekmes uz vidi sistemātiskāku novērtēšanu, kā arī uzlabot Kopienas tiesību aktu piemērošanu;

G.

tā kā labāks regulējums ir saistīts ne tikai ar birokrātijas un administratīvā sloga mazināšanu, spēkā esošo tiesību aktu vienkāršošanu vai deregulāciju, bet arī ar to, lai nodrošinātu, ka likumdošanas procesā iesaistās visi attiecīgie valsts un nevalstiskie dalībnieki visos līmeņos un ka starp Eiropas iestādēm un valstu, reģionālajām un vietējām varasiestādēm izveidojas cieša partnerība ar mērķi nodrošināt kvalitatīvu regulējumu;

H.

tā kā, lai mazinātu administratīvo slogu, visos pārvaldes līmeņos jātiecas panākt labāku regulējumu;

I.

tā kā vietējām un reģionālajām varasiestādēm bieži nākas īstenot un ieviest ES tiesību aktus;

J.

visbeidzot, tā kā Komisija ierosina Eiropas Savienībai un dalībvalstīm īstenot tālejošu stratēģiju mazināt Eiropas un valstu tiesību aktu radīto administratīvo slogu, šajā sakarā 2012. gadam sasniedzot kopīgu samazināšanas mērķi,

1.

stingri atbalsta labāka regulējuma procesu nolūkā nostiprināt ES tiesību aktu efektivitāti, lietderību, konsekvenci, publiskumu un pārredzamību; tomēr uzsver, ka šim procesam ir jābalstās uz vairākiem priekšnoteikumiem:

2.

atbalsta Komisijas mērķi uzlabot tiesību aktu kvalitāti un mazināt administratīvo slogu; uzskata, ka Komisijas paziņojumā ieskicētie pasākumi liecina par skaidru un nemitīgu tiekšanos uz šo mērķi, bet norāda, ka dažās jomās ir vajadzīgas vēl lielākas pūles, lai gūtu maksimālu ekonomisko labumu no iekšējā tirgus tiesību aktiem;

3.

mudina Komisiju veikt visus pasākumus, kas nepieciešami, lai pilnveidotu un modernizētu pašreizējo Kopienas tiesību aktu kopumu, izmantojot piemērotu vienkāršošanas stratēģiju, kurā pienācīgi iesaistītas dalībvalstis un ieinteresētās puses; tomēr atkārtoti atzīst, ka, lai gan labāka regulējuma mērķis ir kopīgs visām Eiropas iestādēm, Komisijai ir būtiska loma augstvērtīgu likumdošanas priekšlikumu sagatavošanā, lai vienkāršošanas process sāktos no labām starta pozīcijām;

4.

mudina Komisiju lielāku uzmanību veltīt Kopienas tiesību aktu kā svarīgas labāka regulējuma procesa daļas ieviešanai, īstenošanai un novērtēšanai;

5.

piekrīt Komisijai, ka labāku likumdošanu nevar panākt bez vispārēja priekšstata par katra tiesību akta priekšlikuma ekonomisko, sociālo un starptautisko ietekmi, kā arī ietekmi uz veselību un vidi; tāpēc pilnībā atbalsta ierosinājumu Komisijas priekšsēdētāja pakļautībā izveidot Ietekmes novērtējumu padomi, kas uzraudzītu, kā šos principus ietekmes novērtējumu sagatavošanā ievēro atbildīgie Komisijas darbinieki;

6.

tomēr uzsver, ka, lai garantētu neatkarīgu pārbaužu minimālo līmeni attiecībā uz ietekmes novērtējumu sagatavošanu, jāizveido neatkarīgu ekspertu grupa, kas ar izlases pārbaužu palīdzību uzraudzītu Ietekmes novērtējumu padomes sagatavoto atzinumu kvalitāti, un arī ieinteresēto pušu pārstāvjiem jābūt iespējai piedalīties to sagatavošanā;

7.

uzskata, ka Ietekmes novērtējumu padomei visos ietekmes novērtējumos jānodrošina kopīgas metodikas ievērošana, lai novērstu pieeju pretrunīgumu un veicinātu salīdzināmību;

8.

lai nodrošinātu pārredzamu dialogu starp abām iestādēm, pieprasa regulāri informēt Parlamentu par lēmumiem, ko Komisijas priekšsēdētāja pārraudzībā pieņem Ietekmes novērtējumu padome;

9.

aicina Komisiju ietekmes novērtējumus sniegt, sagatavojot pienācīgi daudzus scenārijus un politiskās izvēles iespējas (pēc vajadzības izskatot arī iespēju “nedarīt neko”) kā pamatu izmaksu ziņā lietderīgiem, ilgtspējīgiem un sociāli pieņemamiem risinājumiem;

10.

uzskata, ka ietekmes novērtējumos vienmēr pienācīgi jāņem vērā politiskā priekšlikuma visa iespējamā svarīgā ietekme uz sabiedrību, vidi un ekonomiku, turklāt iespēju robežās un konsekventi ar attiecīgajiem tiesību aktiem ietekmes novērtējumos pienācīgi jāņem vērā arī visa iespējamā svarīgā ietekme uz mazaizsargātām un minoritāšu grupām, kā arī dzimumu līdztiesības aspektiem un citām jutīgām mērķgrupām, piemēram, mazākumtautībām, vecākiem, kuri audzina bērnus, veciem cilvēkiem, pastāvīgi slimiem cilvēkiem un invalīdiem (“sociālie salīdzinošie rādītāji”);

11.

pieprasa Komisijai ietekmes novērtējuma gatavošanas laikā apspriesties ar visām attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, it īpaši ar valstu, reģionālajām un vietējām varasiestādēm, lai pienācīgi ņemtu vērā vietējās un reģionālās atšķirības, un laicīgi paziņot ietekmes novērtējuma rezultātus Parlamentam, Reģionu komitejai un visām attiecīgajām reģionālajām un vietējām iestādēm;

12.

uzskata, ka šajā sakarā visos posmos jāapspriežas ar visām ieinteresētajām pusēm, iespējams, vairāk izmantojot Komisijas tīmekļa vietni atklātām izskatīšanām, kuru rezultātiem citādi var būt gadījuma raksturs, un izmantojot jaunus un strukturētākus apspriešanās veidus, kas paredzēti Komisijas paziņojumā “Ceļā uz apspriežu un dialogu kultūras nostiprināšanu — Komisijas izstrādāti vispārīgi principi un obligātās prasības apspriedēm ar ieinteresētajām pusēm” (COM(2002)0704); uzskata, ka šajā jautājumā Komisijai jāievēro maksimāla pārredzamība, publicējot ieinteresēto pušu viedokļus;

13.

uzsver, ka Parlamentam un Padomei sistemātiskāk jāsniedz ietekmes novērtējumi par būtiskiem Komisijas priekšlikumu grozījumiem;

14.

mudina Komisiju informēt, kāds procedūras posms ir sasniegts vēl nepublicētajos ietekmes novērtējumos, precizējot, vai šie novērtējumi tiek gatavoti vai ir atcelti, atlikti vai atsākti dažādu iemeslu dēļ utt., kā arī apspriesties ar ieinteresētajām pusēm par tiem, kuri vēl nav pabeigti;

15.

uzstāj, ka dalībvalstīm jāsniedz ietekmes novērtējums par to iniciatīvām policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās saskaņā ar Līguma par ES 34. panta 2. punktu; uzskata, ka dalībvalstīm tas jāuzskata par nopietnu pienākumu;

16.

atbalsta to, ka Komisija periodiski izskata plānotos priekšlikumus un atsauc tos; tomēr uzsver, ka šī prakse jāskata, ņemot vērā dažādu Kopienas iestāžu likumdošanas prerogatīvas atbilstoši līgumiem un saskaņā ar iestāžu lojālas sadarbības principu;

17.

atbalsta uz principiem balstītu likumdošanu un tiekšanos galvenokārt pēc kvalitātes nevis kvantitātes; uzskata, ka debates par labāku regulējumu dod iespēju apsvērt likumdošanu kā procesu, kas ir vērsts uz to, lai sasniegtu skaidri definētus politikas mērķus, iesaistot visas ieinteresētās puses un nodrošinot to līdzdalību visās procesa stadijās, sākot no tiesību aktu sagatavošanas līdz to ieviešanai;

18.

uzskata, ka pieredze, kas gūta, izmantojot Lamfalussy procedūru finanšu tirgu regulēšanai, un jo īpaši regulatoru un tirgus dalībnieku dialogs ir vērtīgs dinamiskas likumdošanas piemērs;

19.

uzskata, ka Lamfalussy procedūra ir lietderīgs mehānisms; uzskata, ka pārraudzīšanas prakšu konverģencei ir izšķiroša nozīme; šajā sakarā atzinīgi vērtē 3. līmeņa komiteju darbu un atbalsta to prasību pēc atbilstošiem instrumentiem; pauž uzskatu, ka rīcības brīvības piešķiršana pārraudzītājiem var novērst daudzus šķēršļus, ko tiesību aktos rada tehniski sīkumi, un radīt pienācīgus noteikumus, kas atbilst dinamiska tirgus prasībām; tomēr uzsver, ka tādējādi nevar atbrīvoties no politiskās atbildības par galīgo mērķu sasniegšanu; uzstāj, ka likumdevējiem rūpīgi jāpārrauga šis process, un atgādina, ka pilnībā jāievēro Parlamenta tiesības likumdošanas procedūras gaitā;

20.

pauž uzskatu, ka Komisijai ierosināto tiesību aktu lietderība jāpārskata pastāvīgi, nevis tikai pēc Komisijas apstiprināšanas, un ka tai jāatsauc priekšlikumi, kas vairs nav aktuāli, pievēršot īpašu uzmanību tiem, kuru pieņemšana ir ieilgusi;

21.

uzsver, ka ir jāvienkāršo arī Komisijas mijiedarbība ar pilsoņiem, piemēram, iepirkumu, finanšu pakalpojumu, pētniecības programmu, valsts atbalsta noteikumu un dotāciju pieteikumu jomā;

22.

principā atbalsta ātrāku paredzamo vienkāršošanas priekšlikumu pieņemšanu, bet uzskata par nepieciešamu katru gadījumu atsevišķi izvērtēt par to, vai priekšlikumam ir plašāka ietekme, jo tādā gadījumā vajadzēs vairāk laika;

23.

apzinās, ka likumdošanas darbu Eiropas Savienībā var veikt sistemātiskāk; tādēļ aicina Komisiju atkārtoti apsvērt darba metodes un veidu, kādā veic šo darbu, lai daudzus jautājumus varētu risināt horizontālākā veidā, ar galveno mērķi nodrošināt lielāku konsekvenci, izmantot iespējamo sinerģiju un novērst nekonsekvenci;

24.

uzskata, ka Komisijai, atsaucot plānotos priekšlikumus, jāņem vērā Parlamenta viedoklis, lai starp Komisiju un Parlamentu saglabātu savstarpējo uzticēšanos, kas ir ļoti svarīga;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par tādu 68 priekšlikumu atsaukšanu, kurus tā uzskata par neatbilstīgiem Lisabonas stratēģijas mērķiem un labāka regulējuma principiem, bet pauž nožēlu, ka Komisija ir atsaukusi priekšlikumu direktīvai par Eiropas savstarpējās sabiedrības statūtiem, neraugoties uz to, ka tas ir viens no Lisabonas stratēģijas pamatelementiem, un tādēļ aicina Komisiju līdz 2007. gada beigām uzņemties iniciatīvu, kas ļautu sagatavot Eiropas savstarpējās sabiedrības un Eiropas apvienības statūtu projektu;

26.

piekrīt tam, ka Padomei tāpat kā Parlamentam ir jāapsver tās pieņemto svarīgāko grozījumu ietekme uz Komisijas ietekmes novērtējumu; uzsver, ka ir vajadzīga izmaksu un ieguvumu analīze, kas labāk atspoguļo tiesību aktu piemērošanas izmaksu sarežģīto struktūru, ieviešot direktīvas ar dalībvalstu tiesību aktu starpniecību un mainot normatīvo sistēmu, kādā darbojas uzņēmumi un privātpersonas; stingri atbalsta ietekmes novērtējumu sagatavošanas pārredzamību un neatkarīgu pārbaudi, likumdevējiem uzņemoties pilnu atbildību saskaņā ar viņu politiskajām prioritātēm;

27.

pilnībā atbalsta Komisijas centienus kopumā stiprināt Kopienas tiesību aktu īstenošanu, plašāk izmantojot preventīvu rīcību, vienlaikus palīdzot dalībvalstīm procesu sākumposmā, lai veicinātu svarīgāko direktīvu pareizu transponēšanu, un iesaka šādās iniciatīvās pienācīgi iesaistīt Parlamentu;

28.

uzskata, ka uzraugot, kā dalībvalstis piemēro Kopienas tiesību aktus, Komisijai ir jāuzliek dalībvalstīm pienākums, nevis tikai jāaicina sastādīt atbilstības tabulas un transponēšanas piezīmes, it īpaši, lai pārbaudītu direktīvu transponēšanas procesu katrā valstī; šajā sakarā uzskata, ka Komisijai jāaicina dalībvalstis pieņemt kopīgu atsauču metodiku;

29.

uzskata, ka ietekmes novērtējumu svarīgumam pievērstā uzmanība nedrīkst izraisīt Komisijā tādu situāciju, ka Kopienas tiesību aktu pareizas transponēšanas uzraudzībai un pārkāpumu izmeklēšanas procedūrām paredzētie resursi tiek novirzīti ietekmes novērtējumiem; uzsver vajadzību palielināt resursus, kas paredzēti Kopienas tiesību aktu īstenošanas efektīvai uzraudzībai;

30.

pauž nožēlu par dalībvalstu ieradumu “pastiprināt prasības” un aicina Komisiju noskaidrot, kādi vēl pasākumi ir jāveic, lai to nepieļautu, cita starpā piešķirot pilsoņiem tiesības uz tiešu rīcību; aicina atkārtoti veikt ietekmes novērtējumu, analizējot, kā dalībvalstis praktiski īsteno lēmumus valsts un zemākā līmenī; atbalsta regulu plašāku izmantošanu attiecīgos gadījumos;

31.

atgādina, cik svarīgi ir saprātīgi izmantot “turpināmības klauzulu”, lai saglabātu tiesību aktu atbilstību;

32.

uzstāj, ka, iesniedzot likumdošanas priekšlikumu, Komisijai jāizvairās no neskaidras un liekvārdīgas izteiksmes un jāizvēlas vienkārša un saprotama valoda, vienlaikus saglabājot terminoloģisku precizitāti un juridisku noteiktību; it īpaši uzskata, ka jāizbeidz prakse lietot nesaprotamus akronīmus un pārmērīgi daudz nevajadzīgu apsvērumu; mudina visos valdības līmeņos, kad vien tas ir iespējams, izmantot skaidru valodu, kas pilsoņiem ir viegli saprotama;

33.

aicina Komisiju labāka regulējuma izstrādāšanas gaitā nodrošināt, ka jaunas regulas un to ieviešana notiek konsekventi, pamatoti, pārredzami un ieinteresētajām pusēm un labumguvējiem saprotami;

34.

aicina Komisiju saistībā ar regulām dalībvalstu, reģionālo un vietējo varasiestāžu un specializēto aģentūru vajadzībām laicīgi izstrādāt vadošus norādījumus par to ieviešanu;

35.

vēlreiz stingri uzsver, ka labākā regulējumā Parlaments vienmēr pilnībā jāiesaista gan iestāžu sarunās, gan kā viens no likumdevējiem šādam procesam pakļauto tiesību aktu pieņemšanā; uzsver arī to, ka Parlaments vienmēr var izskatīt, cik piemērota ir pieņemamā juridiskā instrumenta veida (regula, direktīva vai lēmums) izvēle, un/vai novērtēt, vai labāk būtu izmantot alternatīvas regulējuma metodes;

36.

mudina Komisiju izpētīt alternatīvas tiesību aktiem, lai uzlabotu iekšējā tirgus darbību, cita starpā pašregulējumu un dalībvalstu tiesību normu savstarpēju atzīšanu, vienlaikus uzsverot, ka tas nedrīkst kavēt demokrātisko kontroli, ko veic Eiropas Parlaments un dalībvalstu parlamenti; uzsver, ka Kopienas regulējums ir jāskata saistībā ar starptautisko konkurenci un pasaules tirgu;

37.

uzskata, ka jaunie komitoloģijas noteikumi, kas pastiprina Parlamenta un Padomes tiesības uzraudzīt Komisijai piešķirto izpildvaru, ir veids, kā vēl vairāk vienkāršot Kopienas tiesību aktus, jo tas ļauj piešķirt Komisijai plašas reglamentējošās pilnvaras attiecībā uz nebūtiskām un tehniskām detaļām un tādējādi ļauj Parlamentam un Padomei likumdošanas darbā vairāk pievērsties būtiskākiem noteikumiem;

38.

atzinīgi vērtē Eiropadomes 2007. gada pavasara sanāksmes secinājumus par labāku regulējumu un jo īpaši lēmumu līdz 2012. gadam par 25 % samazināt maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) Kopienas tiesību aktu radīto administratīvo slogu; uzskata, ka, sasniedzot šo mērķi, likumdošana kļūs pamatotāka, efektīvāka un vairāk vērsta uz lietotāju, samazinot nevajadzīgo slogu maziem un vidējiem uzņēmumiem, bet nepazeminot pašreizējo tiesību aktu noteiktos standartus; jo īpaši atbalsta Padomes lēmumu aicināt dalībvalstis līdz 2008. gadam noteikt valsts mērķus un aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot saskanīgus uzraudzības mehānismus, lai nodrošinātu dalībvalstīs šāda procesa efektīvu norisi valsts, reģionu un zemākā līmenī;

39.

aicina Komisiju ik gadu iepazīstināt ar padarīto un ieplānoto saistībā ar mērķi samazināt administratīvo slogu;

40.

aicina Komisiju sadarbībā ar Padomi un Eiropas Parlamentu izstrādāt Kopienas iestāžu reformas, kuras palīdzētu nodrošināt lielākus finanšu ietaupījumus un sekmētu sadarbību, nodrošinot labāku un saprātīgāku regulējumu;

41.

aicina Komisiju turpmākajā regulējuma uzlabošanā ņemt vērā Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas pasūtīto pētījumu par vienkāršošanas procesu “ES vides politikas vienkāršošana” (10);

42.

pauž bažas par dažādos neatkarīgos pētījumos konstatēto (11), ka Komisijas ģenerāldirektorāti ne vienmēr ievēro Komisijas vadlīnijas par ietekmes novērtējumiem, ka ekonomiskās ietekmes novērtējumam un kvantitatīvajam vērtējumam ir piešķirta pārāk liela nozīme uz vides, sociālās un starptautiskās ietekmes rēķina, ka likumdošanas izmaksas ir izvērtētas daudz vairāk nekā ieguvumi un ka īstermiņa apsvērumiem tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā ilgtermiņa apsvērumiem; atzinīgi vērtē Komisijas plānus izveidot ietekmes novērtējuma padomi un ieviest Komisijas ietekmes novērtējuma sistēmas ārēju pārbaudi, lai palīdzētu veicināt iepriekšminēto pastāvīgo trūkumu novēršanu;

43.

atbalsta no pētījuma “ES vides politikas vienkāršošana” izrietošo secinājumu, ka ietekmes novērtējumiem var būt būtiska nozīme, lai nodrošinātu labāku regulējumu, un ka jāuzlabo atsevišķu novērtējumu kvalitāte; mudina Komisiju nodrošināt:

atzīst, ka ietekmes novērtējumiem varētu arī būt liela nozīme gadījumos, kad Eiropas Parlamenta vai Padomes ierosinātajiem grozījumiem ir potenciāli nozīmīga ietekme;

44.

aicina Komisiju turpmāk sekmēt informācijas apmaiņu par paraugpraksi ES vides politikas vienkāršošanā dalībvalstīs, piemēram:

45.

aicina dalībvalstis izstrādāt un ieviest apspriedes ar reģionālajām un vietējām varasiestādēm likumdošanas procesa laikā, lai ministru sarunās ņemtu vērā to viedokli un stiprinātu to lomu ES tiesību aktu transponēšanas un īstenošanas procesā;

46.

aicina Komisiju cieši sadarboties ar visām dalībvalstu iestādēm, kas atbildīgas par ES tiesību aktu transponēšanu, un vienlaikus iesaka Komisijai organizēt arī vietēja līmeņa seminārus par ES tiesību aktu transponēšanu valsts tiesību aktos, lai nodrošinātu, ka vajadzīgā informācija ieinteresētās puses sasniedz tiešā veidā, izmantojot vienkāršus un saprotamus līdzekļus;

47.

aicina dalībvalstis izstrādāt un ieviest efektīvas un skaidras procedūras, kas nepieciešamas reģionālo un centrālo valdību sadarbības uzlabošanai, lai veicinātu transponēšanas procesu un ņemtu vērā arvien lielāko lomu, kas ir reģioniem ar likumdošanas pilnvarām;

48.

mudina dalībvalstu varasiestādes izstrādāt oficiālas transponēšanas stratēģijas, lai skaidri definētu reģionālo un valstu valdību lomu un atbildību transponēšanas uzlabošanā un paātrināšanā;

49.

mudina Komisiju, ja iespējams, direktīvu transponēšanas vadlīnijas publicēt vienlaikus ar pašām direktīvām, lai valstu un reģionālās valdības varētu tās ņemt vērā pirms transponēšanas procesa uzsākšanas un dalībvalstis varētu pareizi un laicīgi veikt transponēšanu;

50.

aicina Komisiju ātrāk pabeigt vispusīgu, brīvi pieejamu publisku datubāzi par valstu tiesību aktiem, ar kuriem īsteno Kopienas tiesību aktus, vajadzības gadījumā iekļaujot reģionālas atšķirības;

51.

uzskata, ka regulējuma uzlabošana nedrīkst izraisīt vides, sociālo un kvalitātes standartu pazemināšanos;

52.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka, transponējot ES tiesību aktus, tās neuzliek fiziskām un juridiskām personām pienākums, kas pārsniedz transponētā tiesību akta prasības un kas uzliek nevajadzīgu administratīvu slogu it īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuri ir Eiropas reģionu ilgtspējīgas attīstības dzinējspēks;

53.

prasa Komisijai uzlabot informācijas sniegšanu par transponēšanu un pārkāpumu izmeklēšanas procesiem un padarīt šo informāciju publisku un viegli pieejamu Komisijas tīmekļa vietnē;

54.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

—

ņemot vērā tā 2000. gada 26. oktobra rezolūciju par Komisijas ziņojumiem Eiropadomei “Tiesību aktu labāka izstrāde 1998 — dalīta atbildība” un “Tiesību aktu labāka izstrāde 1999” (1),

—

ņemot vērā tā 2001. gada 29. novembra rezolūciju saistībā ar Komisijas Balto grāmatu par Eiropas pārvaldību (2),

—

ņemot vērā tā 2003. gada 8. aprīļa rezolūciju par Komisijas ziņojumiem Eiropadomei “Tiesību aktu labāka izstrāde 2000” un “Tiesību aktu labāka izstrāde 2001” (3),

—

ņemot vērā tā 2004. gada 26. februāra rezolūciju par Komisijas ziņojumu “Tiesību aktu labāka izstrāde 2002” (4),

—

ņemot vērā tā 2004. gada 9. marta rezolūciju saistībā ar Komisijas paziņojumu par Kopienas reglamentējošās darbības vienkāršošanu un uzlabošanu (5),

—

ņemot vērā tā 2004. gada 20. aprīļa rezolūciju par Kopienas tiesību aktu un apspriežu procedūras ietekmes novērtējumu (6),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Labāks regulējums izaugsmei un darbavietām Eiropas Savienībā” (COM(2005)0097),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 16. maija rezolūciju par normatīvās vides vienkāršošanas stratēģiju (7),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 16. maija rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi 2004. gadā un subsidiaritātes principa piemērošanu: 12. gada ziņojums (8),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 16. maija rezolūciju par likumdevēja vēl neizlemto tiesību aktu priekšlikumu izvērtēšanas rezultātu (9),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Tiesību aktu labāka izstrāde 2005” saskaņā ar 9. pantu Protokolā par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu (13. ziņojums) (COM(2006)0289),

—

ņemot vērā Komisijas darba dokumentu “Administratīvo izmaksu novērtēšana un administratīvā sloga samazināšana Eiropas Savienībā” (COM(2006)0691),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Rīcības programma administratīvā sloga samazināšanai Eiropas Savienībā” (COM(2007)0023),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Labāka regulējuma Eiropas Savienībā stratēģisks pārskats” (COM(2006)0689),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A6-0280/2007),

A.

tā kā tiesību aktu labākas izstrādes mērķa sasniegšana ir viena no Eiropas Savienības prioritātēm, jo pēc iespējas labāku rezultātu gūšana no modernas, racionālas un efektīvas likumdošanas, samazinot ar to saistītos izdevumus, nodrošinās augstu produktivitātes, izaugsmes un galu galā arī nodarbinātības līmeni visā Eiropā;

B.

tā kā subsidiaritātes principam piemīt būtiska loma Kopienas tiesību aktu ietekmes nostiprināšanā un lemjot par to, vai tiesību akti jāpieņem Eiropas Savienības līmenī, un tādējādi tas ir svarīgs elements, uzraugot, kā pilnvaras ir sadalītas starp ES un dalībvalstīm, un noderīgs instruments, kas ļauj dalībvalstīm uzņemties likumdošanas pilnvaras;

C.

tā kā, lai veicinātu juridisko noteiktību, Eiropas un dalībvalstu tiesību aktos ir noteikti nepieciešams ievērot proporcionalitātes principu;

D.

tā kā Eiropas Kopienu Tiesa ir atbildīga par subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanas uzraudzību;

E.

tā kā Eiropas tiesību akti, kurus bieži izveido sarežģītu politisku kompromisu rezultātā, var nebūt pietiekami skaidri un dalībvalstis var nespēt vai nevēlēties tos pareizi īstenot;

F.

tā kā Eiropas tiesību aktu reputāciju un efektivitāti ietekmē nevajadzīgs un nesamērīgs administratīvais slogs, ko ES noteikumi uzliek pilsoņiem un uzņēmumiem;

G.

tā kā nevajadzīgā administratīvā sloga samazināšana par 25 % varētu ievērojami veicināt Eiropas IKP pieaugumu un tādējādi sniegt ieguldījumu Lisabonas mērķu sasniegšanā;

H.

tā kā nevajadzīgais administratīvais slogs, ko izraisa Eiropas tiesību akti, negatīvi ietekmē to efektivitāti un ticamību;

I.

tā kā Eiropas tiesību akti var palīdzēt pilsoņiem un uzņēmumiem gūt pēc iespējas lielāku labumu no iekšējā tirgus, un tiem nevajadzētu apgrūtināt pilsoņus un uzņēmumus ar lieliem izdevumiem, no kuriem ir iespējams izvairīties;

J.

tā kā acquis communautaire pilnveidošanai, to vienkāršojot un samazinot nevajadzīgo administratīvo slogu, nevajadzētu notikt uz juridiskās noteiktības un Eiropas tiesību aktu sniegtās aizsardzības rēķina,

1.

piekrīt, ka normatīvā vide, kādā darbojas uzņēmumi, nosaka to konkurētspēju, noturīgu attīstību un nodarbinātības rādītājus un ka ES politikas nozīmīgam mērķim jābūt nodrošināt, lai normatīvā vide ir un paliek pārskatāma, skaidra, iedarbīga un kopumā augstas kvalitātes;

2.

uzskata, ka reglamentācijas sliktā kvalitāte dalībvalstu un Kopienas līmenī vājina tiesiskumu un attālina pilsoņus no iestādēm;

3.

pilnībā atbalsta visus Komisijas centienus, lai ar visu veidu piemērotu iniciatīvu palīdzību veicinātu Kopienas tiesību efektivitātes un piemērošanas vispārējo stiprināšanos;

4.

atzinīgi vērtē portāla “Tava balss Eiropā” panākumus un aicina Komisiju arī turpmāk attīstīt veidus, kā pirms likumdošanas priekšlikuma sagatavošanas konsultēties ar ieinteresētajām pusēm par visiem likumdošanas priekšlikuma aspektiem, cita starpā izmantojot ietekmes novērtējumu;

5.

uzsver, cik svarīgi ir piemēroti un neatkarīgi ietekmes novērtējumi, kuru pamatā ir plašas apspriedes ar ieinteresētajām pusēm, un aicina Komisiju nodrošināt pietiekami daudz scenāriju un politisku izvēles iespēju (tostarp arī “atturēties no darbībām” iespēju nepieciešamības gadījumā), kas būtu pamats izdevīgiem un ilgtspējīgiem risinājumiem;

6.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos palielināt pārredzamību un atbildību saistībā ar tās ekspertu grupām, kā arī ieviest uzskaiti par ES pašregulējuma un kopregulējuma pašreizējiem gadījumiem ES;

7.

uzsver, cik būtiski ir, ka Kopienas iestādes un dalībvalstis ar reģionālo un vietējo iestāžu palīdzību, kā arī centrālajā ministru līmenī pastāvīgi uzrauga subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanu;

8.

atzinīgi vērē Komisijas rīcības programmu, lai noteiktu Eiropas uzņēmumu administratīvās izmaksas un līdz 2012. gadam samazinātu nevajadzīgo un nesamērīgo administratīvo slogu par 25 %;

9.

atzīmē, ka samazināšanas par 25 % stratēģija attiecas uz nevajadzīgu administratīvo slogu uzņēmumiem un tādējādi to nevar pielīdzināt ierobežojumu atcelšanai, un tai nevajadzētu mainīt politiskos mērķus un Kopienas tiesību aktos izvirzīto vēlamo rezultātu līmeni; aicina Komisiju nodrošināt, ka noteikumu radītā nevajadzīgā administratīvā sloga samazināšana nenotiek uz attiecīgo noteikumu sākotnējo mērķu rēķina;

10.

atbalsta secinājumu, ka šim jābūt kopīgam mērķim, kuru var sasniegt tikai ar visu dalībvalstu un Eiropas iestāžu vienotiem centieniem;

11.

īpaši uzsver, ka efektīva stratēģija ar mērķi samazināt nevajadzīgo administratīvo slogu Eiropā ir jāievieš gan Komisijai — saistībā ar nevajadzīgu administratīvo slogu, ko izraisa Eiropas regulas un direktīvas, gan dalībvalstīm — saistībā ar slogu, ko izraisa valsts tiesību akti; aicina Komisiju uzņemties vadību un darbības, kuru mērķis ir samazināt nevajadzīgo administratīvo slogu Eiropas līmenī, nepadarīt atkarīgas no dalībvalstu nacionāla līmeņa darbībām ar mērķi samazināt nevajadzīgo administratīvo slogu, ko izraisa valsts tiesību akti;

12.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir noteikusi 13 prioritārās jomas, kurās ir jānosaka administratīvās izmaksas un jāsamazina nevajadzīgais administratīvais slogs, jo tā ir pragmātiska un efektīva pieeja, tomēr aicina Komisiju ilgākā laika posmā noteikt administratīvās izmaksas un samazināt nevajadzīgo administratīvo slogu jomās, kas nav atzītas par prioritārām; uzskata, ka to var izdarīt, cita starpā, attiecīgajās Eiropas regulās paredzētā novērtēšanas procesa laikā;

13.

pauž nopietnas bažas par to, ka Komisijas paziņojumā (COM(2007)0023 I pielikumā) ir ierosināts ierobežot šīs rīcības programmas darbības jomu, to attiecinot tikai uz uzņēmumiem noteiktajiem pienākumiem; tomēr uzskata, ka attīstības un nodarbinātības stratēģijas īstenošanai nepieciešams, lai rīcības programma attiektos uz visiem administratīvajiem šķēršļiem;

14.

uzsver, cik būtiski ir iesaistīt ieinteresētās puses, identificējot likumdošanas priekšlikumus, kuri izraisa nevajadzīgu administratīvo slogu, un nosakot pasākumus ar mērķi samazināt šādu slogu; aicina Komisiju saistībā ar 13 prioritārajām jomām un jauno prioritāro jomu noteikšanu izveidot dialogu starp visiem Komisijas ģenerāldirektorātiem un ieinteresētajām pusēm Eiropā;

15.

uzsver, ka nevajadzīgā administratīvā sloga samazināšanai par 25 % reāli jāatspoguļo pašreizējais sloga samazinājums; tāpēc uzsver, ka, lai noteiktu, vai nevajadzīgais administratīvais slogs Eiropas Savienībā ir samazināts par vienu ceturtdaļu, būtisks ir sākotnējais bāzes novērtējums un samazinājums 25 % apmērā kā tiešais mērķis, tādējādi 2012. gada gala novērtējumā ņemot vērā papildu nevajadzīgo administratīvo slogu, ko izraisa jauni Eiropas noteikumi;

16.

atbalsta Komisijas priekšlikumu attiecībā uz visām prasībām sniegt informāciju ieviest ierobežojumu, šīs prasības pēc iespējas samazinot mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

17.

uzsver, ka visiem Komisijas ģenerāldirektorātiem ir jābūt iesaistītiem nevajadzīgā administratīvā sloga samazināšanā; uzsver, ka ar sākotnējā bāzes novērtējuma palīdzību visiem ģenerāldirektorātiem jādara zināms administratīvais slogs, ko tie rada, un ka samazinājuma mērķis jānosaka, pamatojoties uz sākotnējo bāzes novērtējumu katram ģenerāldirektorātam;

18.

aicina Komisiju katru gadu publicēt informāciju par pieņemtajiem un ieplānotajiem pasākumiem, lai samazinātu nevajadzīgo administratīvo slogu ES, par jaunu noteikumu izraisītā administratīvā sloga pieaugumu ES un par šo pasākumu paredzēto tīro ieguldījumu, to izsakot procentos, lai līdz 2012. gadam sasniegtu samazinājuma mērķi 25 % apmērā;

19.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu līdz laikam, kad 2008. gadā tiks pabeigts nevajadzīgā administratīvā sloga novērtējums, sniegt būtisku ieguldījumu nevajadzīgā administratīvā sloga īstermiņa samazināšanā ar tā saucamo operatīvo darbību palīdzību saistībā ar acīmredzamu nevajadzīgu administratīvo slogu; aicina Komisiju, pamatojoties uz to dalībvalstu pieredzi, kuras jau ir veikušas bāzes novērtējumus, noteikt papildu jomas, kurās ir iespējams panākt nevajadzīgā administratīvā sloga vienkāršu samazināšanu, un ieteikt samazinājuma mērķus;

20.

atbalsta Komisijas centienus ar mērķi noteikt nevajadzīgo administratīvo slogu, ko izraisa jauni Eiropas tiesību akti, ietekmes novērtējuma procedūrā iestrādājot standartmaksas metodi; uzsver, cik svarīgi ir, lai ieinteresētās puses palīdzētu apkopot informāciju, kura nepieciešama standartmaksas metodes izmantošanai; uzsver, ka ietekmes novērtējuma kvalitāte ir jāuzrauga Ietekmes novērtēšanas komisijai (IAB), sagatavojot sabiedrībai pieejamus atzinumus;

21.

uzsver, ka Eiropas Parlamentam nevajadzētu izskatīt Komisijas ierosinātos likumdošanas priekšlikumus, ja tiem nav pievienots neatkarīgi izvērtēts ietekmes novērtējums, kurā ar standartmaksas metodes palīdzību ir novērtēta nevajadzīga administratīvā sloga esamība;

22.

uzskata, ka līdz 2008. gada beigām ir jāizvērtē IAB ietekmes novērtējuma procedūras pievienotā vērtība; aicina Komisiju šai nolūkā izveidot rādītājus, izmantojot starptautisko organizāciju un dalībvalstu iegūto pieredzi;

23.

iesaka tās apropriācijas, ko ES budžetā nesen paredzēja izmēģinājuma projektam administratīvā sloga samazināšanai, izmantot neatkarīgas ekspertu kolēģijas izveidošanai, lai tā ar izlases pārbaužu palīdzību kontrolētu IAB atzinumu kvalitāti, jo īpaši saistībā ar nevajadzīgā administratīva sloga novērtēšanu, un uzraudzītu, kā tiek īstenota Eiropas rīcības programma administratīvā sloga samazināšanai;

24.

uzsver, cik nozīmīgi ir skaidri noteikt atšķirību starp gadījumiem, kad informēšanas pienākumi ir novecojuši, lieki vai pārlieku stingri, un gadījumiem, kad saistībā ar sabiedrības veselības, veselības, drošības, darba kvalitātes un darbinieku tiesību, vides vai Kopienas finanšu interešu aizsardzību informēšanas pienākumi joprojām ir nepieciešami;

25.

atzīmē, ka ir nepieciešams, lai Padome un Parlaments ātrāk pieņem vienkāršotus priekšlikumus, un tāpēc uzsver 2003. gada 16. decembra iestāžu nolīguma par tiesību aktu labāku izstrādi (10) slēdzienu par to, ka ir jāmaina Padomes un Parlamenta darba metodes, piemēram, izveidojot ad hoc struktūras ar konkrētu uzdevumu vienkāršot tiesību aktus;

26.

iesaka Komisijai paralēli rīcības programmai nevajadzīgā administratīvā sloga samazināšanai veikt pētījumu, lai:

27.

mudina Komisiju un dalībvalstis izskatīt gadījumus, kad dažādām pusēm ir jāsniedz viena un tā pati informācija, un novērst informācijas dublēšanos;

28.

aicina dalībvalstis vairāk censties samazināt slogu, ko rada tikai valsts tiesību akti;

29.

vēl aicina dalībvalstis drukāto informāciju aizstāt ar elektroniski radītu informāciju un informāciju internetā, pēc iespējas izmantojot ātrus interneta portālus;

30.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

—

ņemot vērā Iestāžu 2003. gada 16. decembra nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi (1),

—

ņemot vērā tā 2000. gada 26. oktobra rezolūciju par Komisijas ziņojumiem Eiropadomei “Tiesību aktu labāka izstrāde — kopīga atbildība” (1998) un “Tiesību aktu labāka izstrāde” (1999) (2),

—

ņemot vērā tā 2001. gada 29. novembra rezolūciju par Komisijas Balto grāmatu par pārvaldību Eiropā (3),

—

ņemot vērā tā 2003. gada 8. aprīļa rezolūciju par Komisijas ziņojumiem par tiesību aktu labāku izstrādi 2000. gadā un par tiesību aktu labāku izstrādi 2001. gadā (4),

—

ņemot vērā tā 2004. gada 26. februāra rezolūciju par Komisijas 2002. gada ziņojumu par tiesību aktu labāku izstrādi (5),

—

ņemot vērā tā 2004. gada 9. marta rezolūciju par Komisijas paziņojumu par Kopienas normatīvās darbības vienkāršošanu un uzlabošanu (6),

—

ņemot vērā tā 2004. gada 20. aprīļa rezolūciju par Kopienas tiesību aktu un konsultāciju procedūru ietekmes novērtējumu (7),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 16. maija rezolūciju par normatīvās vides vienkāršošanas stratēģiju (8),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 16. maija rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi 2004. gadā un subsidiaritātes principa piemērošanu: divpadsmitais gada ziņojums (9),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 16. maija rezolūciju par likumdevēja vēl neizlemto tiesību aktu priekšlikumu izvērtēšanas rezultātu (10),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 14. novembra darba dokumentu “Pirmais progresa ziņojums par normatīvās vides vienkāršošanas stratēģiju” (COM(2006)0690),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja atzinumu (A6-0271/2007),

A.

ņemot vērā Komisijas, Padomes un Eiropas Parlamenta pastāvīgo un sistemātisko apņemšanos noteikt, piemērot un pilnveidot tiesību aktu vienkāršošanas instrumentus;

B.

uzskatot, ka normatīvās vides vienkāršošana, garantējot tiesību aktu skaidrību, efektivitāti un kvalitāti, ir svarīgs priekšnoteikums, lai sasniegtu “tiesību aktu labākas izstrādes” mērķi, kas savukārt ir Eiropas Savienības prioritāte augsta līmeņa izaugsmes un nodarbinātības garantēšanai;

C.

tā kā viens no galvenajiem vienkāršošanas rezultātiem ir visu to jomu pakāpenisks segums, kuras reglamentē Kopienu tiesību akti;

D.

ņemot vērā Iestāžu nolīgumā par tiesību aktu labāku izstrādi noteiktos pienākumus un mērķus, jo īpaši tos, kas paredzēti Kopienu tiesību aktu un to tiesību aktu, kuri ietekmē dalībvalstis, vienkāršošanai un to apjoma samazināšanai,

E.

norādot, ka minētais Komisijas darba dokuments ir tiešs turpinājums Komisijas 2005. gada 25. oktobra paziņojumam “Kopienas Lisabonas programmas ieviešana: normatīvās vides vienkāršošanas stratēģija” (COM(2005)0535);

F.

ā kā iepriekšminētajā Komisijas darba dokumentā ir izklāstīta laikposmam no 2006. līdz 2009. gadam atjaunināta “mainīgā vienkāršošanas programma”, kurā paredzēti pasākumi tiesību aktu veida vienkāršošanai, pamatojoties uz 43 tiesību aktu teksta pārstrādāšanu, 12 tiesību aktu kodifikāciju un 8 tiesību aktu atcelšanu, kā arī 46 citi pasākumi tiesību aktu satura būtības vienkāršošanai, ko parasti dēvē par “pārskatīšanu”;

G.

tā kā papildus iepriekšminētajiem vienkāršošanas pasākumiem īpaši kodifikācijai paredzētā mainīgajā programmā ir iekļautas aptuveni 500 jaunas likumdošanas iniciatīvas (no tām gandrīz 200 iniciatīvas tikai 2007. gadam vien);

H.

tā kā Komisija norāda, ka kodifikācijas programma joprojām ir indikatīva, jo tās pabeigšana ir atkarīga no visās valodās kodificējamo aktu pieejamības, un ka, saskaņā ar Komisijas viedokli, kodifikācija ir jāatliek, ja tiek paredzēti jauni minēto aktu grozījumi, kā rezultātā, kā uzskata Komisija, tiesību aktu secība programmā varētu mainīties, ņemot vērā minētos divus faktorus;

I.

tā kā iepriekšminētajā darba dokumentā Komisija ierosina savos priekšlikumos biežāk iekļaut paskaidrojuma rakstu, precīzāk skaidrojot nospraustos vienkāršošanas mērķus;

J.

tā kā vienkāršošanas mērķu veiksmīgu sasniegšanu nosaka stabils metodoloģiskais pamats, kas uzlabots, konsultējoties ar visām ieinteresētajām personām un attīstoties konkrētu nozaru analīzei, Komisijas, Eiropas Parlamenta un Padomes cieša sadarbība, kā arī pašregulējuma un kopregulējuma pastiprināta izmantošana;

K.

tā kā, veicinot vienkāršošanas procesu Eiropas līmenī, vienlaikus jāveic atbilstīgi vienkāršošanas pasākumi valstu līmenī, lai nodrošinātu, ka Kopienas tiesību aktu vienkāršošanas rezultātā gūtās priekšrocības nemazina valsts tiesību akti vai tehniski šķēršļi,

1.

mudina Komisiju vairāk uzmanības veltīt Kopienas tiesību aktu īstenošanai, izpildei un novērtēšanai, kas ir tiesību aktu labākas izstrādes procesa pamatelementi;

2.

atzinīgi vērtē to, ka vienkāršošanas iniciatīvas pirmo reizi ir iekļautas Komisijas likumdošanas un darba programmā 2007. gadam, apliecinot, ka vienkāršošanas stratēģija ir politiska prioritāte;

3.

aicina Komisiju turpmāk sistemātiski iekļaut vienkāršošanas iniciatīvas likumdošanas un darba programmas īpašā nodaļā, tajā norādīt katrai atsevišķai vienkāršošanas iniciatīvai iecerēto prioritāti un šim nolūkam precizēt vienkāršošanas priekšlikumus, kas jau iekļauti ikgadējā politikas stratēģijā, uzsākot gada likumdošanas darba plānošanas procesu; visbeidzot, aicina Komisiju atturēties pavairot dokumentus, kuros iekļauts vienkāršošanas iniciatīvu uzskaitījums, lai nodrošinātu iespējami precīzu pamatprincipu kopumu;

4.

ierosina, lai Eiropas Parlaments, Komisija un Padome, kā tas jau darīts acquis communautaire kodifikācijas nolūkā (11), noslēdz iestāžu nolīgumu par paātrināta darba metodi visu vienkāršošanas pasākumu īstenošanai;

5.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus paātrināt acquis communautaire kodifikācijas procesu, kas ir galvenais un būtiskākais normatīvās vides vienkāršošanas veids;

6.

aicina Komisiju iespējami drīz risināt ar tulkošanu saistītās grūtības un novērst iespēju, ka jaunu likumdošanas priekšlikumu iesniegšana nelabvēlīgi ietekmē kodificēšanas iniciatīvas, apdraudot vienkāršošanas procesu kopumā; uzsver, ka Komisijai jārīkojas konsekventi un jāatturas savā likumdošanas un darba programmā ieplānot kodifikāciju tajos pašos jautājumos, saistībā ar kuriem tā ir iecerējusi iesniegt likumdošanas priekšlikumus;

7.

ierosina Komisijai beidzot apstiprināt tiesību aktu tekstu pārstrādāšanu kā parastu likumdošanas metodi, tā lai ir pieejams katras iniciatīvas pilns teksts arī atsevišķu grozījumu gadījumā, precīzi norādot gan jaunās teksta daļas, gan tās daļas, kuras netiek mainītas, šādi padarot Kopienas tiesību aktu tekstu skaidrāku un pārredzamāku;

8.

turklāt aicina Komisiju paturēt prātā, ka gadījumā, ja tiesību aktu tekstu nav iespējams pārstrādāt, parastajai likumdošanas metodei ir jābūt attiecīgās jomas tiesību aktu kodifikācijai, kas īstenojama sešu mēnešu laikā; uzskata, ka saskaņā ar iepriekšminēto Iestāžu nolīgumu Parlaments kopīgi ar Padomi un Komisiju, nodrošinot ieinteresēto personu pienācīgu līdzdalību, varētu izveidot īpašas ad hoc struktūras ar vienu vienīgu mērķi — veicināt vienkāršošanu;

9.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izveidot stabilu vienkāršošanas darba metodoloģisko pamatu; šim nolūkam aicina Komisiju neatlaidīgi apspriesties ar ieinteresētajām personām, piemēram, 2005. gada oktobrī paziņotās iniciatīvas lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā attiecinot arī uz citām nozarēm un stiprinot pasākumus, ko Komisija šajā sakarā ir iecerējusi veikt uzņēmējdarbības tiesību un autortiesību jomā; mudina Komisiju padziļināt konkrētu nozaru analīzi un spēkā esošo Kopienas tiesību aktu radītā administratīvā sloga novērtēšanu;

10.

uzsver Kopienas iestāžu sadarbības īpaši svarīgo nozīmi, jo šī sadarbība ir jebkuras vienkāršošanas stratēģijas panākumu priekšnoteikums; šajā sakarā uzsver Eiropas Parlamenta labas gribas izpausmi, izdarot attiecīgus grozījumus Reglamentā, lai veicinātu kodifikāciju pieņemšanu un lai ieviestu ad hoc likumdošanas procedūru tiesību aktu tekstu pārskatīšanai;

11.

atkārtoti uzsver, ka arī turpmāk ir jāizmanto tradicionālie likumdošanas instrumenti, lai sasniegtu Līgumā noteiktos mērķus; uzskata, ka pašregulējums un kopregulējums ir metodes, kas var lietderīgi papildināt vai aizstāt likumdošanas pasākumus, ja tās sniedz tādus pašus vai lielākus uzlabojumus par tiem, ko iespējams panākt ar likumdošanu; uzsver, ka alternatīvām normatīvajām metodēm ir jābūt saskaņā ar Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi; atgādina, ka Komisijai ir jādefinē nosacījumi un ierobežojumi, kuri pusēm ir jāievēro, šādas metodes īstenojot, un ka jebkurā gadījumā šīs metodes drīkst izmantot vienīgi Komisijas uzraudzībā un neskarot Parlamenta tiesības iebilst pret to izmantošanu;

12.

aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka Eiropas līmenī veicinātu procesu tiesību aktu vienkāršošanai un to vispārējai kvalitātes uzlabošanai valsts līmenī neapdraud valsts tiesību akti vai tehniski šķēršļi; prasa, lai Komisija nodrošina šā procesa vadību un uzraudzību arī valsts līmenī, piemēram, darbojoties kā Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs izveidotās paraugprakses apkopošanas un izplatīšanas centrs, jo īpaši ieinteresēto personu sniegtās informācijas sakarā;

13.

uzsver, ka pastāvīgam un padziļinātam ietekmes novērtējumam ir noteicošā loma vienkāršošanas procesā un ka Padomei un Parlamentam šis novērtējums ir jāņem vērā, likumdošanas procesā sagatavojot grozījumus priekšlikumā;

14.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 211., 230. un 249. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, Konstitucionālo jautājumu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A6-0259/2007),

A.

tā kā praksē lietotais jēdziens soft law (“ieteikuma tiesības”) ir daudznozīmīgs un bīstams un tādēļ šo jēdzienu nevajadzētu izmantot Kopienas iestāžu dokumentos;

B.

tā kā nevajadzētu nedz pieļaut, nedz atzīt dura lex un mollis lex nošķiršanu, kas ir konceptuāli neatbilstoša;

C.

tā kā ieteikuma tiesību instrumentiem, piemēram, ieteikumiem, Zaļajām grāmatām, Baltajām grāmatām vai Padomes secinājumiem, nav juridiska spēka, un tie nav saistoši;

D.

tā kā ieteikuma tiesības nenodrošina pilnīgu tiesisko aizsardzību;

E.

tā kā ieteikuma tiesību plaša izmantošana liecinātu par pāreju no unikāla Eiropas Kopienas modeļa uz ierastu starptautiskas organizācijas modeli;

F.

tā kā šobrīd risinās domstarpības par to, kā Eiropas Savienības regulējošās funkcijas padarīt efektīvākas gan attiecībā uz ieteikuma tiesībām, gan saistošajām tiesību normām;

G.

tā kā lietā “Van Gend en Loos” Eiropas Kopienu Tiesa ir uzskatījusi, ka Līgums “ir kaut kas vairāk nekā tikai vienošanās, kas paredz savstarpējas saistības valstīm, kas to noslēgušas. (..) Kopiena izveido starptautisko tiesību jaunu tiesisko regulējumu, kura nodrošināšanai valstis, kaut arī tikai noteiktās jomās, tomēr ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības un kura subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to valstspiederīgie kā atsevišķas personas. (..), tādēļ Kopienas tiesības indivīdiem ne tikai uzliekt pienākumus, bet tās ir arī paredzētas, lai piešķirtu viņiem tiesības, kas kļūst par daļu no viņu juridiskā mantojuma. Šīs tiesības rodas ne tikai gadījumos, kad to skaidri nosaka Līgums, bet arī pamatojoties uz Līgumā precīzi formulētām saistībām, kas uzliktas gan indivīdiem, gan dalībvalstīm, kā arī Kopienas iestādēm” (1);

H.

tā kā Kopienas tiesības tādējādi var nošķirt no starptautiskajām publiskajām tiesībām, jo tās ir saistošas ne tikai dalībvalstīm, bet arī indivīdiem, kas šādā veidā iegūst tiesības ar juridisku spēku, un piesaista iestāžu kopumu, tostarp Eiropas Parlamentu, kuru tieši ievēlējuši Eiropas Savienības pilsoņi; tā kā turklāt tiesiskais regulējums Eiropas Savienībā balstās uz demokrātiju un tiesiskumu, kā to skaidri liecina Līguma par Eiropas Savienību 6. pants un preambula;

I.

tā kā tas nozīmē, ka ES iestādes var rīkoties tikai saskaņā ar likumības principu, no kura izriet, ka vienīgi tad, ja ir juridisks pamats kompetences noteikšanai tām, kā arī tikai tām piešķirto pilnvaru robežās, un tā kā ir izveidota Eiropas Kopienu Tiesa, kurai jānodrošina, ka šīs iestādes tiešām tā arī rīkojas;

J.

tā kā jomās, kurās Kopienai ir likumdošanas kompetence, pareizais tiesību aktu pieņemšanas veids ir to veikt ar Eiropas Savienības demokrātisku iestāžu — Eiropas Parlamenta un Padomes — starpniecību, ciktāl tas joprojām šķiet vajadzīgs, pienācīgi ņemot vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principus; tā kā vienīgi tiesību aktu pieņemšana, izmantojot Līgumā paredzētās institucionālas procedūras, var nodrošināt juridisko noteiktību, tiesiskumu, justīciju un tiesību īstenojamību, un tā kā tas ir saistīts arī Līgumā nostiprināto iestāžu līdzsvaru, un nodrošina lēmuma pieņemšanas procesa atklātumu;

K.

tā kā vispār jomās, kurās Kopienai ir likumdošanas kompetence, nav pieļaujama ieteikuma tiesību instrumentu vai “uzvedības noteikumu, kas ir iekļauti instrumentos, kuriem nav piešķirts tiesiski saistošs spēks, bet kuri tomēr var izraisīt attiecīgas — netiešas — juridiskas sekas, kā arī kuru mērķis ir un kuri var radīt praktiskas sekas” (2) izmantošana, bet šīs normas vēsturiski tiek izmantotas, lai risinātu trūkumus, kas ir saistīti ar oficiālo likumdošanas kompetenci, un/vai atvieglotu piemērošanas procedūru, un kā tādas ir raksturīgas starptautiskajām publiskajām tiesībām;

L.

tā kā, ja Līgums skaidri paredz to, ka ieteikuma tiesību instrumenti ir likumīgi ar nosacījumu, ka tie neaizstāj tiesību aktus, kuru pieņemšanai Kopienai ir likumdevējvara un ja patiešām šķiet vajadzīga regulēšana visā Kopienā, pienācīgi ņemot vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, jo tas arī būtu piešķirto īpašo pilnvaru principa pārkāpums, un tā kā tas a fortiori attiecas uz Komisijas paziņojumiem, kuru jēga ir interpretēt Kopienas tiesību aktus; tā kā sākotnējie dokumenti, piemēram, zaļās grāmatas un baltās grāmatas, arī ir likumīgs veids, kā izmantot ieteikuma tiesību aktus, kopā ar Komisijas piezīmēm un vadlīnijām, ko publicē, lai izskaidrotu, kā tā īsteno konkurences un valsts atbalsta politiku;

M.

tā kā instrumentus, kurus var izmantot, interpretējot vai sagatavojot saistošos tiesību aktus, nevajadzētu nedz uzskatīt par likumiem, nedz arī piešķirt tiem normatīvu raksturu;

N.

tā kā šāda situācija varētu izraisīt apjukumu un nedrošību jomā, kur dalībvalstu un iedzīvotāju interesēs nepieciešama skaidrība un juridiska noteiktība;

O.

tā kā Parlaments ne tikai ievēro Komisijas iniciatīvas tiesības, bet arī patur tiesības lūgt Komisiju ierosināt likumdošanas priekšlikumu (EK līguma 192. pants);

P.

tā kā atklātā koordinācijas metode var kalpot iekšējā tirgus galīgās izveides veicināšanai, bet par nožēlu Parlaments un Eiropas Kopienu Tiesa ir ļoti vāji iesaistīti; tā kā šā demokrātijas deficīta dēļ tā dēvētajā atklātas koordinācijas metodē, to nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, lai aizstātu Kopienas likumdošanas kompetences trūkumu un šādā veidā de facto uzspiestu dalībvalstīm saistības, kas ir līdzvērtīgas no tiesību aktiem izrietošajām, bet rodas, neizmantojot likumdošanas procedūras, kas noteiktas Līgumā;

Q.

tā kā EK līguma 211. pants paredz, ka, “[l]ai nodrošinātu pareizu kopējā tirgus darbību un attīstību, Komisija izstrādā ieteikumus vai sniedz atzinumus par šajā Līgumā ietvertiem jautājumiem, ja Līgums to skaidri paredz vai ja Komisija uzskata to par vajadzīgu”, bet saskaņā ar 249. panta piekto daļu ieteikumi neuzliek saistības un saskaņā ar Tiesas izskaidrojumu ir “pasākumi, kas attiecas tikai uz tām personām, kurām tie tieši adresēti un nav paredzēti saistību noteikšanai” (3) un nerada tiesības, uz kurām indivīdi var atsaukties valsts tiesā (4), un tā kā EK līguma 230. pants nepieļauj ieteikumu atcelšanu, jo tie nav saistoši;

R.

tā kā tomēr Tiesa atzinusi, ka šādus aktus “nevar (..) uzskatīt par tādiem, kuriem nav nekādu tiesisku seku. Valsts tiesu pienākums ir ņemt vērā ieteikumus, lai izlemtu tām iesniegtos strīdus, jo tie it īpaši palīdz interpretēt valsts tiesību aktus, kas pieņemti, lai šos ieteikumus ieviestu, vai ja tie ir paredzēti saistošu Kopienas noteikumu papildināšanai” (5);

S.

tā kā ir iespējams, ka gadījumā, ja ieteikumus neizmanto pietiekami uzmanīgi, var radīt situāciju, kad atsevišķi Komisijas akti ir ultra vires;

T.

tā kā Līguma par Konstitūciju Eiropai I-33. pantā ir iekļauts EK līguma 211. pantam atbilstošs noteikums, bet tajā papildus paredzēts, ka “izskatot likumdošanas aktu projektus, Eiropas Parlaments un Padome atturas pieņemt aktus, kuri attiecīgajā jomā nav paredzēti ar atbilstīgu likumdošanas procedūru”;

U.

tā kā 2005. gadā Komisija, pamatojoties uz EK līguma 211. pantu, pieņēma ieteikumu par likumīgu mūzikas tiešsaistes autortiesību pārrobežu pārvaldību, kas tika raksturots kā “rekomendējošs tiesību akts (..), kura mērķis ir ļaut tirgum pareizi attīstīties” un kura šķietamais mērķis ir arī pamatot esošās direktīvas par autortiesībām informācijas sabiedrībā (6), par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām (7), un tā kā šā ieteikuma galvenais uzdevums ir daudzteritoriju licencēšana un ieteikumu došana, kā tā regulējama, Komisija īsteno politikas nostādnēs paredzētas dažādas iespējas, izmantojot ieteikuma tiesību līdzekļus;

V.

tā kā Komisija ir iecerējusi vai, šķiet, apsver iespēju rīkoties, pieņemot ieteikumus citās jomās, kurās likumdošanas kompetence ir Kopienai, tostarp tādās jomās, kā, piemēram, maksājumu regulējums par autortiesībām un regulējumu attiecībā uz revidentu atbildības maksimālo robežu;

W.

tā kā turklāt Eiropas līgumtiesību regulējuma projekts vēl arvien ir saglabājis ieteikuma tiesību akta formu;

X.

tā kā situācijās, kad likumdošanas kompetence ir Kopienai, bet šķiet, ka nav politiskas gribas ieviest tiesību aktus, ieteikuma tiesību izmantošana ir iespēja, kā apiet attiecīgās kompetentās likumdošanas struktūras, var būt pamatā ES līguma 6. pantā paredzēto demokrātijas un tiesiskuma principu, kā arī EK līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes un proporcionalitātes principu neievērošanai un rezultātā var izraisīt Kopienas ultra vires rīcību;

Y.

tā kā ieteikuma tiesības arī tiecas radīt sabiedrības izpratni par tādu “ārkārtēju birokrātiju” bez demokrātiskas likumības, kas ne tikai ir pilsoņiem sveša, bet faktiski ir tiem naidīga, un vēloties panākt ietekmīgu lobistu interešu apmierināšanu, sarunas ar kuriem nav ne pārredzamas, ne izprotamas, un tā kā tas var izraisīt iesaistīto trešo pušu (piemēram, patērētāju) tiesisko paļāvību, kuriem tādējādi nav iespējas aizsargāt sevi ar likuma palīdzību pret aktiem, kas rada tiem nelabvēlīgas juridiskas sekas;

Z.

tā kā programmu par labāku likumdošanu nedrīkst sagraut, lai ļautu Kopienai efektīvi īstenot likumdošanu, izmantojot ieteikuma tiesību instrumentus, tādējādi perspektīvā ierobežojot Kopienu tiesību sistēmu, izvairoties no demokrātiski ievēlēta Parlamenta iesaistīšanas un Eiropas Kopienu Tiesas juridiskās uzraudzības un atņemot pilsoņiem tiesiskās aizsardzības līdzekļus;

AA.

tā kā nav noteikta procedūra, kas paredzētu apspriešanos ar Parlamentu par tādu ierosināto ieteikuma tiesību instrumentu izmantošanu, kā, piemēram, ieteikumi un interpretējošie paziņojumi,

1.

uzskata, ka Kopienas kontekstā ieteikuma tiesību instrumenti pārāk bieži ir neskaidri un neefektīvi, jo var kaitīgi ietekmēt Kopienas likumdošanu un iestāžu līdzsvaru, un tos jāizmanto ar piesardzību, pat ja to izmantošana ir paredzēta Līgumā;

2.

atgādina, ka tā dēvētās ieteikuma tiesības nevar aizstāt tiesību aktus un juridiskos instrumentus, kas paredzēti, lai nodrošinātu likumdošanas procesa kontinuitāti — jo īpaši kultūras un izglītības jomā;

3.

uzsver, ka katrai ES iestādei, tostarp Eiropas Padomei, pieņemot lēmumu par to, kādu darbību veikt, ja vispār veikt, ir jāapsver gan saistošie, gan nesaistošie tiesību akti, katru gadījumu izskatot atsevišķi;

4.

uzskata atklātās koordinēšanas metodi no tiesiskas valsts viedokļa par apšaubāmu, jo tā tiek pielietota, pietiekami neiesaistot Parlamentu un neizmantojot tiesas uzraudzību; tāpēc tā jāizmanto vienīgi izņēmuma gadījumos un būtu vēlams apsvērt, kā šajā procesā iesaistīt Parlamentu;

5.

pauž nožēlu par to, ka Komisija izmanto ieteikuma tiesības kā aizstājēju ES tiesību aktiem, kas ir nepieciešami paši par sevi, ņemot vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, vai kur tās transponē Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru neiezīmētā teritorijā;

6.

mudina iestādes rīkoties pēc analoģijas ar Konstitucionālā līguma I-33. pantu, atturoties no ieteikuma tiesību instrumentu pieņemšanas, ja tiek apspriesti tiesību aktu projekti; uzskata, ka pat saskaņā ar esošajām tiesībām šī prasība izriet no ES līguma 6. pantā noteiktā tiesiskuma principa;

7.

mudina Komisiju īpaši censties, lai nodrošinātu procedūru pārredzamību, redzamību un valsts iestāžu atbildību nesaistošo Kopienas tiesību aktu pieņemšanas procesā, kā arī pastiprināt ietekmes novērtējuma izmantošanu lēmumu pieņemšanas procesā;

8.

aicina Komisiju pirms katra ierosinājuma ieviest ieteikuma tiesību instrumentus pievērst īpašu uzmanību tam, kā nesaistošas tiesību normas ietekmēs patērētājus un kādi apstrīdēšanas līdzekļi tajās ir paredzēti;

9.

uzskata, saistībā ar Komisijas paziņojumiem, ka no Zaļajām un Baltajām grāmatām neizriet nekādas tiešas juridiskās saistības; tomēr no apspriežu dokumentu un politisko nodomu memorandu pieņemšanas nedrīkst izrietēt juridiskas saistības pieņemt attiecīgu regulējumu;

10.

uzskata, ka Komisijas interpretējoši paziņojumi atbilst likumīgam mērķim nodrošināt juridisko noteiktību, bet tie nedrīkst pārsniegt šādu pilnvaru robežu; uzskata, ka, ja interpretējošie paziņojumi paredz jaunas saistības, tie uzskatāmi par nepieļaujamu likumdošanas procesa paplašināšanu, izmantojot ieteikuma tiesības; apstiprina, ka, ja paziņojumā ir paredzēti sīki izstrādāti noteikumi, kas tieši nav iekļauti Līgumā noteiktajās brīvībās, tie sakarā ar pareizās formas neievērošanu ir spēkā neesoši (8);

11.

tādēļ uzskata, ka paziņojumi, kas atbilst minētajiem kritērijiem, jāpieņem gadījumos, ja likumdevēji — Eiropas Parlaments un Padome — ir aicinājuši Komisiju izstrādāt attiecīgus interpretējošus paziņojumus; Līguma precizēšana jāatstāj likumdevēja, bet tā interpretēšana — Eiropas Kopienu Tiesas pārziņā;

12.

uzskata, ka standartizācija un rīcības kodeksi ir svarīgi pašregulējuma elementi; taču standartizācija nedrīkst izraisīt pārmērīgu regulējumu, tādējādi radot papildu slogu īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem; tādēļ uzskata, ka attiecīgajos juridiskajos pamatos jāiekļauj pasākumi, lai novērstu pārmērīgu regulējumu;

13.

norāda, ka, lai gan Komisijai ir tiesības izmantot likumdošanu sagatavojošus instrumentus, šo likumdošanu sagatavojošo procedūru nedrīkst izmantot ļaunprātīgi vai pārmērīgi aizsargāt; uzskata, ka tādās jomās kā, piemēram, līgumtiesību regulējuma projekts, Komisijai jāizšķiras, vai tā izmantos savas iniciatīvas tiesības un uz kāda juridiskā pamata;

14.

uzsver, ka par tā dēvēto ieteikuma tiesību instrumentu, piemēram, ieteikumu, ko Komisija izstrādā saskaņā ar EK Līguma 211. pantu, kā arī interpretējošu paziņojumu un citu līdzīga veida dokumentu izmantošana patlaban nenotiek apspriešanās ar Parlamentu kā ar vienīgo demokrātiskā ceļā ievēlēto Kopienas institūciju;

15.

uzskata, ka Iestāžu nolīgumi var izraisīt tiesiskas sekas tikai attiecībā uz ES iestādēm un ka tie nav uzskatāmi par ieteikuma tiesībām, kas rada juridiskas sekas attiecībā uz trešām personām;

16.

aicina Komisiju sadarbībā ar Parlamentu izstrādāt darbības veidu, kas nodrošina demokrātiski ievēlētu institūciju līdzdalību, tostarp ar iespējama iestāžu nolīguma palīdzību un tādējādi efektīvākas uzraudzības prasības, lai pieņemtu ieteikuma tiesību instrumentus;

17.

aicina Komisiju apspriesties ar Parlamentu par to, kā var iesaistīt Parlamentu pirms Komisija pieņem ieteikuma tiesību instrumentus, lai varētu precīzi pārbaudīt pasākumus, kas saistīti ar ierosinātajiem ieteikuma tiesību instrumentiem un novērstu izpildvarai piešķirto pilnvaru jebkāda veida ļaunprātīgu izmantošanu; atbilstoši ierosina uzsākt pārrunas par iestāžu nolīguma noslēgšanu attiecībā uz šo tēmu; uzskata, ka šāda veida nolīgumam jo īpaši jāatrisina pretrunas, kas radušās starp EK līguma 211., pantu 249. panta 5. punktu un 230. pantu un Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru gadījumos, kad Tiesa prasa no dalībvalstu tiesu iestādēm, lai tās, izskatot pašreizējos juridiskos strīdus, pienācīgi ņemtu vērā ieteikumus, kas paši par sevi saskaņā ar Līgumu nav saistoši;

18.

atkārtoti uzsver, cik svarīga ir Parlamenta kā galvenā ES iedzīvotāju interešu pārstāvja līdzdalība visos lēmumu pieņemšanas procesos, lai tādējādi mazinātu iedzīvotāju pašreizējo neuzticēšanos Eiropas integrācijai un tās vērtībām;

19.

tādēļ uzsver, ka pilnībā vajadzētu atteikties no ieteikuma tiesību izmantošanas un atsaukšanās uz tām jebkurā oficiālā Eiropas iestāžu dokumentā

20.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vienotais tirgus pilsoņiem — starpposma ziņojums 2007. gada Eiropadomes pavasara sanāksmei” (COM(2007)0060),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropadomei “Pilsoņu programma Eiropas efektivitātes nodrošināšanai” (COM(2006)0211),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropadomes pavasara sanāksmei “Lisabonas Izaugsmes un nodarbinātības atjaunotās stratēģijas īstenošana — Rezultātu gads” (COM(2006)0816),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ikgadējā politikas stratēģija 2008. gadam” (COM(2007)0065),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Iekšējais preču tirgus: Eiropas konkurētspējas stūrakmens” (COM(2007)0035),

—

ņemot vērā Komisijas iesniegto Zaļo grāmatu par patērētāju acquis pārskatīšanu (COM(2006)0744),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Labāka regulējuma Eiropas Savienībā stratēģisks pārskats” (COM(2006)0689),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2007. gada 8. un 9. marta Briseles sanāksmes prezidentūras secinājumus,

—

ņemot vērā 2007. gada 14. marta rezolūciju par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem Eiropas Savienībā (1),

—

ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par sekām un ietekmi, ko rada veselības aprūpes pakalpojumu izslēgšana no Iekšējā tirgus pakalpojumu direktīvas (2) ,

—

ņemot vērā 2007. gada 16. un 17. aprīlī Štutgartē notikušās Eiropas Ceturtās amatniecības un mazo uzņēmumu konferences nobeiguma deklarāciju,

—

ņemot vērā 2007. gada 25. marta Berlīnes Deklarāciju,

—

ņemot vērā Komisijas ekonomikas ziņojumu Nr. 271 “Pasākumi labākas ekonomikas integrācijas sasniegšanai: iekšējais tirgus 21. gadsimtā — ieguldījums vienotā tirgus noteikumu pārskatīšanā”,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A6-0295/2007),

A.

tā kā vienotais tirgus ir lielākais sasniegums Eiropas kontekstā, kuram nav precedenta un kurš patērētājiem nodrošina plašāku izvēli par zemākām cenām, rada konkurētspējīgu, radošu un dinamisku uzņēmējdarbības vidi, kā arī ļauj īstenot ideju un pieredzes apmaiņu starp dažādām Eiropas kultūrām;

B.

tā kā Lisabonas stratēģija ir izvirzījusi priekšplānā sociālās kohēzijas mērķi un piešķīrusi nozīmīgāku lomu sociālajai dimensijai ES nozaru politikas jomās;

C.

tā kā vienotais tirgus un četri to veidojošie bloki — preču, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite un personu brīva pārvietošanās — ir bijis izšķirošs solis Eiropas integrācijas virzienā;

D.

tā kā vienotā tirgus izveide 1992. gadā pamatojās uz šādiem trīs principiem:

E.

tā kā, īstenojot Lisabonas stratēģiju, dalībvalstīs tiks veiktas strukturālas reformas un tiks atvērti tirgi, kā arī pieaugs nepieciešamība pēc regulējuma godīgas konkurences nodrošināšanai;

F.

tā kā pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (3), tika sperts nozīmīgs solis vienotā pakalpojumu tirgus izveides pabeigšanā;

G.

tā kā euro ieviešana ir veicinājusi pārskatāmību, efektivitāti un vieglāku piekļuvi vienotajam tirgum;

H.

tā kā dalībvalstu administratīvajām iestādēm joprojām piemīt atklāts vai slēpts protekcionisms;

I.

tā kā vēl aizvien ir daudz šķēršļu četru pamatbrīvību īstenošanai; tā kā ir būtiski uzlabot vienotā tirgus darbību un koncentrēt centienus, lai sasniegtu no šķēršļiem brīvu vienoto tirgu;

J.

tā kā ir jāstrādā, lai īstenotu dinamisku, globālu un elastīgu pieeju vienotajam tirgum nolūkā saņemt līdzpilsoņu atbalstu;

K.

tā kā ir jāpilnveido tādu tīkla nozaru darbība un atvērtība kā transports, telekomunikācija, pasta pakalpojumi un enerģijas pārvadīšana, kuras pēc definīcijas ir paredzētas sakaru izveidei starp uzņēmumiem un privātpersonām un no šo nozaru attīstības un atvērtības viedokļa tās ir vislabākie līdzekļi vienotā tirgus kā atbildīgas tirgus ekonomikas daļas izveides pabeigšanai, ko nodrošina efektīvi regulatīvie mehānismi;

L.

tā kā Eiropas Savienība pēdējos gados ir pieņēmusi vairākus tiesību aktus, kas paredzēti finanšu pakalpojumu vienotā tirgus uzlabošanai, kas ietver, piemēram, banku pakalpojumus, aktīvu pārvaldību, apdrošināšanu, pensiju fondus un grāmatvedību, kuri nodrošinājuši ieguvumus gan uzņēmumiem, gan patērētājiem, kā arī padarījuši ES par pasaules līderi un virzienu un standartu noteicēju finanšu pakalpojumu nozarē;

M.

tā kā, neraugoties uz ievērojamajiem sasniegumiem vienotā tirgus izveides pabeigšanā attiecībā uz finanšu pakalpojumu vairumtirdzniecības jomu, tomēr ir maz liecību, ka tas kaut cik ievērojamā mērā notiek mazumtirdzniecībā, kam iemesls nereti ir iedzīvotāju kultūras un tradicionālās izvēle, tomēr arī juridiskie un nodokļu šķēršļi;

N.

tā kā Komisijai ir nopietns uzdevums procesā, kura mērķis ir panākt atbilstību konkurences noteikumiem, lai nodrošinātu godīgus un vienlīdzīgus konkurences apstākļus ES uzņēmumiem un visu iespējamo labumu, ko ES patērētāji varētu gūt no vienota tirgus sasniegšanas;

O.

tā kā, lai gan dalībvalstis saglabās ekskluzīvās tiesības nodokļu jomā, Komisijai vēl joprojām var būt būtiska loma atsevišķos nodokļu politikas aspektos, kas sekmētu patiesa vienota tirgus sasniegšanu;

P.

tā kā ir jāsamazina administratīvais slogs, kas gulstas uz uzņēmumiem, jo īpaši uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU);

Q.

tā kā ES cieš no inovāciju trūkuma salīdzinājumā ar tās galvenajiem konkurentiem;

R.

tā kā vienotais tirgus ir visefektīvākais instruments, lai risinātu globalizācijas radītos uzdevumus, dodot iespēju Eiropas ekonomikai kļūt konkurētspējīgākai un dinamiskākai;

S.

tā kā Komisijai, īstenojot savu politiku un it īpaši iekšējā tirgus politiku, ir pilnībā jāņem vērā ES paplašināšanās un minētās politikas ietekme jaunajās dalībvalstīs, kā arī sociālās pārmaiņas un tehnoloģiskais progress;

T.

tā kā paplašināšanās, kas ir palielinājusi vienotā tirgus piedāvātās iespējas, ir arī radījusi uzdevumu nodrošināt šī tirgus pareizu darbību, palielinot tā dalībnieku neviendabību; tā kā neviendabīgums uzņēmumu ienākuma nodokļu jomā rada risku saspīlējumam starp dalībvalstīm,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas aktīvo lomu un tālredzīgo skatījumu uz vienoto tirgu un tās darbu attiecībā uz vienotā tirgus izvērtēšanu un uzsver, ka ir svarīgi šajā procesā iesaistīt visas ieinteresētās puses;

2.

vēlas, lai vienotā tirgus izvērtēšana būtu iespēja nodemonstrēt Eiropas sabiedrībai visus iespējamos ieguvumus no vienotā tirgus izveides pabeigšanas; aicina Komisiju un dalībvalstis samazināt plaisu starp vienotā tirgus potenciālu un realitāti;

3.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai visi sabiedrības locekļi gūtu labumu no vienotā tirgus; uzskata, ka dažām mazaizsargātām sabiedrības grupām nav pilnīgas piekļuves šim tirgum, un norāda, ka Amsterdamas Līguma Nobeiguma aktam pielikumā pievienotā 22. Deklarācija paredz, ka Kopienas iestādes, sagatavojot pasākumus saskaņā ar EK līguma 95. pantu, ņem vērā invalīdu vajadzības;

4.

pauž cerību, ka tiks pastiprinātas darba attiecības ar dalībvalstu parlamentiem, lai vienotā tirgus jautājumi un ar to saistītie ieguvumi kļūtu labāk saprotami dalībvalstu pilsoņu pārstāvjiem; šajā saistībā uzsver valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta konstruktīvo dialogu ikgadējās sanāksmēs par Lisabonas darba kārtību kā labu sadarbības piemēru, kuru nākotnē varētu pastiprināt;

5.

uzsver primāro nepieciešamību īstenot Eiropas 4. Amatniecības un mazo uzņēmumu konferences nobeiguma deklarāciju, ņemot vērā šo uzņēmumu būtisko lomu Eiropas ekonomikā; tāpēc aicina ņemt vērā šos secinājumus Kopienas politikas izstrādē un īstenošanā, it īpaši saistībā ar vienotā tirgus izvērtēšanu un MVU politikas pārskatīšanu;

6.

izsaka nožēlu, ka dalībvalstis praktiskā līmenī nejūtas pietiekami iesaistītas vienotā tirgus pārvaldībā;

7.

atzīst, ka saistībā ar vienoto tirgu kā dzīves kvalitāti veicinošs faktors jāņem vērā vides un patērētāju aizsardzības jautājumi;

8.

uzskata, ka jaunajām politiskajām iniciatīvām vairāk jāpamatojas uz attiecīgo politikas jomu ietekmi uz dažādajiem tirgiem, dažādajām ekonomikas nozarēm, vidi un sociālo jomu;

9.

ņemot vērā, ka sociālā un teritoriālā kohēzija ir viena no vienotā tirgus būtiskākajām daļām, atgādina, cik svarīgi ir palielināt iedzīvotāju uzticību, veicinot tādu dalībvalstīm kopīgu sociālo un ar vidi saistītu mērķu īstenošanu kā kvalitatīvas darbavietas, vienlīdzīgas iespējas, veselības un vides aizsardzība, vienlaikus ievērojot Eiropas kultūras daudzveidību; aicina Komisiju nodrošināt, lai ES pildītu savu aizsardzības pienākumu šajās jomās, un novērst regulatīvu konkurenci starp dalībvalstīm;

10.

uzsver, ka sociālā kohēzija apvienojumā ar patērētāju konsekventu aizsardzību var veicināt sabiedrības izpratni par ieguvumiem, ko sniedz vienotais tirgus;

11.

uzsver, cik svarīgi ir veicināt strādājošo brīvu pārvietošanos vienotajā tirgū; atgādina, ka strādājošo mobilitāte Eiropas Savienības robežās ir būtisks faktors, kas veicina uzņēmumu konkurētspēju, un ka tā sekmē jauninājumus ar pieredzes apmaiņas un pastiprinātas konkurences palīdzību;

12.

uzsver, ka pareizai vienotā tirgus darbībai ir izšķiroša nozīme jauninājumu veicināšanā, palielinot konkurenci, un uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides nodrošināšanā, kas ir īpaši svarīga MVU; aicina Komisiju un it īpaši dalībvalstis īstenot praktiskus pasākumus, kas paredzēti amatniecības un mazo uzņēmumu jauninājumu potenciāla atbalstīšanai, un it īpaši ieviest šādu uzņēmumu specifikai pielāgotus jauninājumu finansēšanas instrumentus;

13.

mudina Komisiju pieņemt globālu stratēģiju attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām un pastiprināt šo tiesību aizsardzību, tādējādi atbalstot inovācijas, veicinot Eiropas rūpniecisko jaudu un sekmējot tās izaugsmi; uzsver, cik svarīgi ir izveidot Kopienas patentu un augstas kvalitātes, rentablu, inovācijām labvēlīgu tiesu sistēmu attiecībā uz Eiropas patentiem, kura ievērotu Eiropas Kopienu Tiesas kompetenci; atzīmē Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Eiropas patentu sistēmas stiprināšanu (COM(2007)0165);

14.

uzskata, ka efektīva konkurences politika sekmēs patērētāju uzticību, nodrošinot iedzīvotājiem iespēju gūt labumu, pateicoties lielākai izvēlei, zemākām cenām un augstākai kvalitātei; aicina Komisiju izpētīt, kā konkurences politikas pasākumus labāk iekļaut plašākā vienotā tirgus politikā;

15.

uzsver, cik svarīgi ir apkarot krāpšanu un pirātismu vienotajā tirgū;

16.

uzskata, ka ar klimata pārmaiņām saistīto problēmu risināšanai un ilgtspējīgai attīstībai ir īpaši svarīga nozīme, ka to ir iespējams panākt tikai ar energoresursu līdzsvarotu kombinēšanu un ka šo mērķu sasniegšanai ir nepieciešama tāda vienotā tirgus politika, kas veicina ilgtspējīgu un konkurētspējīgu enerģijas politiku; atzinīgi vērtē iepriekš minētos Eiropadomes Briseles sanāksmes prezidentūras secinājumus; tomēr pauž nožēlu, ka nav pietiekami uzsvērts potenciālais kodolenerģijas ieguldījums;

17.

saskaņā ar SVK 2007. gada pilnvaru (4) III iedaļas 19. punkta i) apakšpunktu par Protokolu par vispārējas nozīmes pakalpojumiem, ko pievienos Līgumiem, aicina Komisiju veikt iniciatīvas, lai novērstu juridisko nenoteiktību attiecībā uz vispārējas nozīmes pakalpojumu statusu, jo īpaši attiecībā uz valsts atbalsta un publiskā iepirkuma noteikumiem; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas, kuru mērķis ir novērst neskaidrības vispārējas nozīmes veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu jomā vienotajā tirgū; uzskata, ka labi attīstīti un moderni vispārējas nozīmes pakalpojumi ir nepieciešami tādu sabiedrības intereses mērķu sasniegšanai kā sociālā un teritoriālā kohēzija, vides aizsardzība un kultūras daudzveidība;

18.

uzsver nepieciešamību pastiprināt patērētāju tiesību aizsardzības efektivitāti saistībā ar vienoto tirgu; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu par patērētāju acquis pārskatīšanu; konstatē, ka pašreizējie minimālie saskaņošanas noteikumi, kas ietverti pārskatīšanai paredzētajās astoņās direktīvās, rada tiesisku nedrošību gan uzņēmumiem, gan patērētājiem; tādēļ, neparedzot apspriešanās rezultātus, uzskata, ka jauktā pieeja ar horizontālu instrumentu šķiet vispiemērotākā patērētāju uzticības palielināšanai;

19.

atgādina, ka tikai 6% patērētāju izmanto preču elektronisko pārrobežu tirdzniecību; tāpēc uzsver, cik svarīgi ir palielināt patērētāju uzticību pārrobežu pirkumiem, izbeidzot vienotā tirgus fragmentāciju digitālajā vidē; šajā nolūkā mudina Komisiju sniegt atbalstu piemērotai elektroniskās tirdzniecības attīstības sistēmai, radīt labvēlīgāku ekonomisko vidi, uzlabot tiesību aktu kvalitāti un stiprināt patērētāju tiesības un MVU stāvokli tirgū;

20.

uzsver, ka nedz patērētāji, nedz pakalpojumu sniedzēji ne vienmēr spēj noteikt, kāda tiesiskā sistēma ir piemērojama to darbības atsevišķajiem aspektiem; tāpēc aicina Komisiju sākt skaidrot mijiedarbību starp starptautisko privāttiesību un vienotā tirgus instrumentiem, lai nebūtu šaubu par gadījumiem, kad jāpiemēro uzņemošās un kad izcelsmes valsts tiesību akti vai regulējums, un lai nebūtu nesaskaņu pakalpojumu sniedzējiem piemērojamajā atbildības sistēmā;

21.

aicina nepārtraukti pilnveidot projektēšanas standartus, lai invalīdiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un bērniem uzlabotu pieejamību; uzsver nozīmi, kas šim procesam bijusi tādās jomās kā pilsētu autobusi, lifti, elektroierīces un informācijas un saziņas tehnoloģija (IST), paplašinot mazaizsargāto pilsoņu ieguvumus no vienotā tirgus, kā arī radot lielāku noteiktību un novēršot šķēršļus radīšanu rūpniecībai Eiropas Savienībā;

22.

uzsver, ka publiskie pasūtījumi jāpiešķir taisnīgā un pārredzamā veidā, ievērojot noteikumus attiecīgajā jomā, lai tie veicinātu arī jauninājumus un tehnoloģisko attīstību, kā arī atbilstu vides un sociālajām prasībām, tostarp invalīdu piekļuves problēmu novēršanai; prasa Komisijai mudināt dalībvalstis uzlabot MVU piekļuvi publiskajiem pasūtījumiem un slēgt līgumus pirms komercializēšanas, lai uzlabotu vienotā tirgus inovatīvo spēju;

23.

uzskata, ka preču brīvai apritei ir būtiska nozīme vienotā tirgus efektivitātes nodrošināšanā; norāda, ka vēl joprojām 25 % Eiropas Savienībā saražoto preču netiek pakļautas saskaņošanas pasākumiem; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu uzlabot vienotā tirgus darbību šajā jomā; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot savstarpēju atzīšanu, lai nodrošinātu šīs pamatbrīvības īstenošanu patērētāju un uzņēmumu interesēs;

24.

uzsver, cik svarīgi ir novērst šķēršļus vienotas maksājumu zonas izveidei, kā arī turpmākai pasta pakalpojumu tirgu liberalizācijai, vienlaikus nodrošinot efektīvu universālo pakalpojumu finansēšanu;

25.

uzskata, ka tālāka finanšu integrācija Eiropas Savienībā ir nepieciešama, lai veicinātu ilgtspējīgu izaugsmi, jo īpaši, samazinot darījumu izmaksas, paplašinot riska dalīšanas iespējas un efektīvāk piešķirot līdzekļus;

26.

uzskata, ka pašreizējās PVN un akcīzes nodokļa sistēmas kavē vienota tirgus izveides pabeigšanu, jo īpaši saistībā ar pārrobežu tirdzniecību; aicina Komisiju izpētīt nodokļu problēmas, kas saistītas ar privātajiem pasūtījumiem pa pastu un iepirkšanos Internetā, un izvirzīt priekšlikumus tam, kā ES iedzīvotajiem atvieglot iespējas pilnībā izmantot ar preču brīvu apriti saistītās priekšrocības;

27.

aicina pievērst īpašu uzmanību MVU bažām, kas saistītas ar vienoto tirgu, jo īpaši, veicot uzlabojumus tādās jomās kā uzņēmējdarbības sākšanas procedūru izmaksas un ātrums, riska kapitāla pieejamība, maksājumu pakalpojumu izmaksas un ātrums, kā arī cilvēku, preču un pakalpojumu mobilitāte; aicina Komisiju nodrošināt, lai Eiropas Investīciju fonda riska kapitāls efektīvi sasniedz MVU un inovatīvus uzņēmumus;

28.

uzskata, ka tādi neformālie tīkli kā Solvit un Eiropas Patērētāju centru tīkls (ECC-Net) ir svarīgs papildinājums oficiālajiem un tiesiskajiem līdzekļiem, kas ir pieejami iedzīvotājiem un uzņēmumiem; atzinīgi vērtē iniciatīvu, kuras mērķis ir izveidot iekšējā tirgus informācijas tīklu (ITI — iekšējā tirgus informācijas sistēma); neatlaidīgi aicina Komisiju palielināt personāla resursus un uzlabot informācijas stratēģiju, lai iedzīvotāji un uzņēmumi zinātu par šādu tīklu esamību un lai nodrošinātu to augstu efektivitāti;

29.

uzskata, ka jāizpēta iespējas vairāk izmantot apspriešanos un piemērotus mehānismus, lai panāktu ātrāku strīdu izšķiršanu; tāpēc aicina ES līmenī izveidot efektīvu un operatīvu arbitrāžas mehānismu, lai sekmētu ar vienotā tirgus noteikumiem saistīto strīdu ātru izšķiršanu;

30.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas samazināt uzņēmumu administratīvo slogu un mudina turpināt šādus centienus, lai uzlabotu piekļuvi vienotajam tirgum, nemazinot iedzīvotājiem, patērētājiem un darba ņēmējiem nepieciešamo aizsardzību;

31.

uzsver, ka savstarpēja atzīšana ir svarīgs vienotā tirgus elements, kas nekavē tiesību aktu tuvināšanu, kad tas ir nepieciešams;

32.

tomēr uzsver, ka 21. gadsimta vienotajam tirgum ir jādarbojas saskaņā ar vajadzīgiem un samērīgiem noteikumiem; uzskata, ka atsevišķās jomās, it īpaši finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecībā (tostarp attiecībā uz maksāšanas līdzekļiem) un nodokļu sistēmas darbībā, var būt nepieciešama lielāka saskaņošanas pakāpe; atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienotajā tirgū (COM(2007)0226) un, lai gan atzīst finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības vietējo raksturu, mudina Komisiju popularizēt jau pieņemtos un īstenošanas procesā esošos pasākumus, lai izveidotu tādu vienotu tirgu, kurā patērētāji un piegādātāji varētu piedalīties pēc savas izvēles; uzskata, ka šajā nolūkā regulāri jāveic plaša iespējamo iniciatīvu testēšana patērētāju vidū; mudina Komisiju paātrināt darbu pie priekšlikumiem attiecībā uz kopēju konsolidētu uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi;

33.

uzsver, ka labāka tiesību aktu izstrāde nebūt nenozīmē mazāk tiesību aktu; mudina Komisiju apsvērt jaunas iniciatīvas, lai uzlabotu vienotā tirgus darbību un integrāciju un konsolidētu un vienkāršotu tiesību aktus;

34.

uzskata, ka Komisijas apspriežu procedūrām jābūt pārskatāmākām un mērķtiecīgākām, lai mudinātu tajās piedalīties visas ieinteresētās puses un it īpaši MVU;

35.

uzskata, ka konkurences pastiprināšana ar regulējuma reformas palīdzību ir stimuls, kas nepieciešams ražīguma celšanai Eiropai; atkārtoti uzsver, ka pilnībā jāievēro Parlamenta tiesības saistībā ar regulējuma reformu;

36.

atbalsta uzskatu, ka Komisijas ietekmes izpētei jābūt konsekventākai un tajā jāņem vērā visu ieinteresēto pušu viedokļi; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas ietekmes analīzes novērtējuma padomes izveidi un prasa Komisijai publiskot šīs padomes atzinumus; aicina Eiropas Parlamentu biežāk veikt ietekmes novērtējumu, lai atbalstītu tās priekšlikumus;

37.

aicina Komisiju iekļaut iekšējā tirgus pārbaudi labāka regulējuma mehānismos, ko atbalsta Parlaments, lai nodrošinātu, ka regulatori vienmēr ņem vērā savas darbības ietekmi uz vienotā tirgus četrām brīvībām līdzās pārējiem aspektiem, kurus tiem lūgts apsvērt, it īpaši ilgtspējībai un nodarbinātībai;

38.

norāda, ka ir jāveic arī tiesību aktu īstenošanas novērtējums, lai nodrošinātu, ka noteikumi darbojas kā tika plānots, un lai konstatētu visas neparedzētās negatīvās sekas;

39.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka kopēja regulēšana un pašregulēšana var būt instrumenti, kas dažās jomās var papildināt likumdošanas iniciatīvas, vienlaicīgi ievērojot likumdevēja prerogatīvas; uzsver arī ciešākas sadarbības efektivitāti dažās jomās, kas dod iespēju brīvprātīgi tuvoties saskaņošanai;

40.

uzskata, ka neatbilstoša tiesību aktu transponēšana ir viens no galvenajiem šķēršļiem vienotā tirgus izveides pabeigšanai un ka dalībvalstis ir atbildīgas par ES tiesību aktu transponēšanas un īstenošanas uzlabošanu; atzinīgi vērtē uzlabojumus dalībvalstīs īstenotajā transponēšanā un iepriekšminētās Eiropadomes Briseles sanāksmes mērķi pakāpeniski samazināt transponēšanas deficītu līdz 1%; aicina dalībvalstis izvairīties no lamatām, ko tajās rada pārāk stingrs regulējums (gold plating);

41.

uzsver, cik svarīgi ir stiprināt un uzlabot dalībvalstu to varasiestāžu administratīvo sadarbību, kuras atbild par vienoto tirgu;

42.

pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis veic pasākumus, lai aizsargātu savu tirgu; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus vienotajā tirgū; uzsver, ka vienotā tirgus pareiza darbība Eiropai nodrošina konkurences priekšrocības globalizācijas kontekstā;

43.

aicina Komisiju iekšpolitikas izstrādē sistemātiski novērtēt un ņemt vērā līdzīgu politiku, ko īsteno galvenās ES partnervalstis (ASV, Krievija, Ķīna, Indija, Brazīlija, Japāna u. c.), lai uzlabotu ES konkurētspēju un novērstu šķēršļus pasaules tirdzniecībai;

44.

uzsver, ka iniciatīvas ar mērķi palielināt konkurētspēju nedrīkst pazemināt Eiropas standartus; atgādina, cik svarīgi ir izveidot konstruktīvu un līdzsvarotu dialogu ar ārējiem partneriem, lai ietekmētu starptautisko normu izstrādi;

45.

atzīmē Komisijas iniciatīvu uzsākt Eiropas Savienības tirdzniecības aizsardzības instrumentu visaptverošu pārskatīšanu; uzsver, ka efektīvi tirdzniecības aizsardzības instrumenti ir būtiski svarīgi konkurētspējai, izaugsmei un darbavietu radīšanai strauji mainīgajā pasaules ekonomikā; atgādina, ka Eiropas Savienībai vajadzētu saglabāt vadošo lomu, ko tā ir demonstrējusi pagātnē, uzlabojot un stiprinot disciplīnu PTO līmenī;

46.

uzskata, ka Eiropas Savienības ekonomika varēs zelt pasaules ekonomikas kontekstā tikai tad, ja ES inovatīvā spēja atbildīs tās tirdzniecības partneru inovatīvajai spējai vai pat pārsniegs to; uzstāj, ka Eiropas Savienībai nepieciešami specifiski pasākumi, lai vienoto tirgu padarītu inovācijām bagātāku; turklāt aicina Eiropas Savienības institūcijas pozicionēt Savienību kā subjektu attiecībā uz nākotnes tendencēm pasaules ekonomikā, lai nodrošinātu gan Savienības tirdzniecības aizsardzību, gan tās ilgtspējīgu konkurētspēju; uzskata, ka Transatlantiskais tirgus varētu būt piemērots instruments šī mērķa sasniegšanai;

47.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.