—

atbilstoši LESD 263. pantam atcelt 2023. gada 2. maija lēmumu Nr. SRB/ES/2023/23 par ex ante iemaksu VNF par 2023. gadu aprēķināšanu, ciktāl tas attiecas uz prasītājām;

—

atbilstoši LESD 277. pantam atzīt par nepiemērojamām šādas VNM regulas (1), Īstenošanas regulas (2) un Deleģētās regulas (3) normas;

—

VNM regulas 69. panta 1. un 2. punktu, 70. panta 1. punktu un 2. punkta a) un b) apakšpunktu;

—

Deleģētās regulas 4. panta 2. punktu, 5., 6., 7. un 20. pantu, kā arī I pielikumu;

—

Īstenošanas regulas 4. pantu;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats ir par vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu, jo VNM regulā un Deleģētajā regulā paredzētais ex ante iemaksu Vienotā noregulējuma fondā (VNF) aprēķins neatspoguļojot ne iestāžu faktisko lielumu, ne faktisko risku, tāpēc attieksme pret tiem esot tāda pati kā pret citām iestādēm, kuru raksturlielumi tomēr atšķiras.

2.

Otrais pamats ir par samērīguma principa neievērošanu, jo VNM regulā un Deleģētajā regulā paredzētais ex ante iemaksu VNF mehānisms balstoties uz vērtējumu, kas mākslīgi pasliktinot Francijas lielo iestāžu riska profilus, un tātad tiekot noteikta iemaksu summa, kas esot nesamērīgi liela salīdzinājumā ar šo iestāžu radīto faktisko risku.

3.

Trešais pamats ir par tiesiskās drošības principa neievērošanu, jo VNM regulā, Deleģētajā regulā un Īstenošanas regulā noteiktais ex ante iemaksu VNF aprēķins neļaujot bankas iestādēm pietiekami precīzi paredzēt un kontrolēt iemaksas apmēru, kas tām tiks uzlikta.

4.

Ceturtais pamats ir par labas pārvaldības principa, kurš ietver pienākumu norādīt pamatojumu, neievērošanu, jo visas norādes par risku neesot pienācīgi ņemtas vērā pārsūdzētajā lēmumā. Turklāt VNV atstātā iespēja ņemt vai neņemt vērā šos kritērijus saskaņā ar Deleģētās regulas 20. pantu esot nelikumīga.

5.

Piektais pamats ir par tiesību kļūdu attiecībā uz pielāgošanas koeficienta noteikšanu. Prasītājas atsaucas uz tiesību kļūdu, jo VNV, kas ir balstījusies uz vairāku VNM regulas normu kļūdainu interpretāciju, ir noteikusi gada mērķapjomu, kas VNM regulas 70. pantā noteikto galējā mērķapjoma maksimālo apmēru pārsniedz par 12,5 %. Katrā ziņā prasītājas apgalvo, ka šīs tiesību normas esot pārkāptas pēc būtības.

6.

Sestais pamats ir par tiesību kļūdu attiecībā uz neatsaucamu maksājuma saistību (turpmāk tekstā – “NMS”) izmantošanas aizliegumu. Prasītājas atsaucas uz tiesību kļūdu, jo VNV balstoties uz kļūdainu normu, ar kurām ir reglamentēta NMS izmantošana, interpretāciju, lai, no vienas puses, noteiktu NMS daļu, kas ir mazāka par maksimālo apmēru, tas ir, 30 % no ex ante iemaksām, lai gan tai nav šādas kompetences un, no otras puses, atļautu vienīgi garantijas skaidrā naudā, tādējādi atņemot šīm normām lietderīgo iedarbību.

7.

Septītais pamats ir par acīmredzamu kļūdu novērtējumā. Šajā ziņā prasītājas apgalvo, ka VNV norādītie procikliskuma un maksātspējas riski, lai ierobežotu NMS izmantošanu, neesot pamatoti, ņemot vērā it īpaši NMS raksturlielumus un to izmantošanas kontekstu.

8.

Astotais pamats ir par pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu. Prasītājas apgalvo, ka pārsūdzētajā lēmumā neesot precīzi un detalizēti norādīts, kāpēc ir vajadzīgs, pirmkārt, noteikt NMS izmantošanas maksimumu 22,5 % apmērā un, otrkārt, pieņemt garantijas tikai skaidrā naudā.