–

O.D., R.I.H.V., B.O., F.G., M.K.F.B., E.S. un S.E.A. vārdā – A. Guariso, L. Neri, R. Randellini, E. Fiorini un M. Nappi, avvocati,

–

N.P. vārdā – A. Andreoni un V. Angiolini, avvocati,

–

Istituto nazionale della previdenza sociale (INPS) vārdā – M. Sferrazza un V. Stumpo, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga un D. Martin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, ka interpretēt Eiropas savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 34. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.) 3. panta 1. punkta b) un j) apakšpunktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/98/ES (2011. gada 13. decembris) par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi (OV 2011, L 343, 1. lpp.), 12. panta 1. punkta e) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdiem starp O.D., R.I.H.V., B.O., F.G., M.K.F.B., E.S., N.P. un S.E.A. – trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir vienota atļauja, – un Istituto Nazionale della Previdenza Sociale (INPS) (Valsts sociālā nodrošinājuma aģentūra, Itālija) par atteikumu piešķirt viņiem bērna piedzimšanas pabalstu un maternitātes pabalstu.

3

Direktīvas 2011/98 20., 24. un 31. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..].”

5

Šīs direktīvas 3. panta “Darbības joma” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Šī direktīva attiecas uz:

[..]

2.   Šī direktīva neattiecas uz šādiem trešo valstu valstspiederīgajiem:

[..]

[..].”

6

Saskaņā ar Direktīvas 2011/98 12. pantu “Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi”:

“1.   Trešo valstu darba ņēmēji, kas ir minēti 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, bauda ar tās dalībvalsts valstspiederīgajiem vienlīdzīgu attieksmi, kurā tie uzturas, šādās jomās:

[..]

[..].

2.   Dalībvalstis var ierobežot vienlīdzīgu attieksmi:

[..]

Turklāt dalībvalstis var nolemt, ka 1. punkta e) apakšpunktu attiecībā uz ģimenes pabalstiem nepiemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt dalībvalstu teritorijā laikposmā, kas nepārsniedz sešus mēnešus, trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzņemti studiju nolūkā, vai trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt, pamatojoties uz vīzu;

[..].”

7

Šīs direktīvas 16. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka līdz 2013. gada 25. decembrim stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai ievērotu šo direktīvu. Dalībvalstis šo noteikumu tekstus tūlīt dara zināmus Komisijai.”

8

Saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 1. panta z) punktu “ģimenes pabalsts” ir visi pabalsti natūrā vai naudā, kas paredzēti, lai segtu ģimenes izdevumus, izņemot šīs regulas I pielikumā minēto uzturēšanas maksājumu un īpašo bērna piedzimšanas un adoptēšanas pabalstu avansus.

9

Minētās regulas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

[..]

[..]

10

Regulas Nr. 883/2004 I pielikuma “Uzturēšanas maksājumu un īpašu bērna piedzimšanas un adopcijas pabalstu avansi” II daļā ir ietverts dalībvalsts organizētu īpašu bērna piedzimšanas un adopcijas pabalstu saraksts. Itālijas Republika nekad nav bijusi iekļauta šī I pielikuma II daļā.

11

Ar 2014. gada 23. decembralegge n. 190 – Disposizioni per la formazione del bilancio annuale e pluriennale dello Stato (legge di stabilità 2015) (Likums Nr. 190 par noteikumiem valsts gada un daudzgadu budžeta veidošanai (2015. gada finanšu likums), 2014. gada 29. decembraGURI Nr. 300, kārtējais GURI pielikums Nr. 99; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 190/2014”) 1. panta 125. punktu par katru piedzimušu vai adoptētu bērnu ir ieviests bērna piedzimšanas pabalsts (turpmāk tekstā – “bērna piedzimšanas pabalsts”), ko pārskaita reizi mēnesī, lai veicinātu dzimstību un sniegtu ieguldījumu “uzturēšanas izdevumos”.

12

Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka par katru bērnu, kas ir piedzimis vai adoptēts laikposmā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 31. decembrim, tiek piešķirts ikgadējs pabalsts 960 EUR, ko maksā ik mēnesi no bērna piedzimšanas vai adopcijas līdz bērna trešajai dzimšanas dienai vai līdz trešajai gadadienai pēc viņa uzņemšanas mājsaimniecībā adoptēšanas rezultātā. Šo pabalstu INPS maksā ar nosacījumu, ka mājsaimniecības, pie kuras pieder vecāks, kurš to lūdz, ekonomiskā situācija atbilst noteiktai minimālajai līdzvērtīgas ekonomiskās situācijas rādītāja (ISEE) vērtībai, kas noteikta ar 2013. gada 5. decembradecreto del Presidente del Consiglio dei Ministri n. 159 – Regolamento concernente la revisione delle modalitá di determinazione e i campi di applicazione dell’Indicatore della situazione economica equivalente (ISEE) (Ministru padomes priekšsēdētāja Dekrēts Nr. 159 par aprēķina metodoloģijas un līdzvērtīgas ekonomiskās situācijas rādītāja (ISEE) piemērošanas jomas pārskatīšanu; 2014. gada 24. janvāraGURI Nr. 19) paredzēto regulējumu.

13

2017. gada 27. decembralegge n. 205 – Bilancio di previsione dello Stato per l’anno finanziario 2018 e bilancio pluriennale per il triennio 2018‑2020 (Likums Nr. 205 par valsts budžeta tāmi 2018. finanšu gadam un daudzgadu budžetu 2018.–2020. gada trīsgadei; 2017. gada 29. decembraGURI Nr. 302, kārtējais GURI pielikums Nr. 62) 1. panta 248. punktā ir paredzēts, ka bērna piedzimšanas pabalstu piešķir par katru bērnu, kas piedzimis vai adoptēts laikā no 2018. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim, uz laiku līdz vienam gadam līdz bērna pirmajai dzimšanas dienai vai pirmajai gadadienai pēc viņa uzņemšanas mājsaimniecībā adoptēšanas rezultātā.

14

Ar 2018. gada 23. oktobradecreto legge n. 119 – Disposizioni urgenti in materia fiscale e finanziaria (Dekrētlikums Nr. 119 par steidzamiem noteikumiem nodokļu un finanšu jomā; 2018. gada 23. oktobraGURI Nr. 247), kas pārveidots par likumu ar 2018. gada 17. decembra Likuma Nr. 136 grozījumiem, 23.quater panta 1. punktu bērna piedzimšanas pabalsts tiek piešķirts par jebkuru bērnu, kas piedzimis vai adoptēts laikā no 2019. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim, līdz bērna pirmajai dzimšanas dienai vai pirmajai gadadienai pēc viņa uzņemšanas mājsaimniecībā adoptēšanas rezultātā, un tajā tiek paredzēts 20 % palielinājums par katru nākamo bērnu pēc pirmā bērna.

15

Ar 2019. gada 27. decembralegge n. 160 – Bilancio di previsione dello Stato per l’anno finanziario 2020 e bilancio pluriennale per il triennio 2020‑2022 (Likums Nr. 160 par valsts budžeta tāmi 2020. finanšu gadam un daudzgadu budžetu 2020.–2022. gada trīsgadei; 2019. gada 30. decembraGURI Nr. 304, kārtējais GURI pielikums Nr. 45) 1. panta 340. punktu bērna piedzimšanas pabalstu piešķir arī par katru bērnu, kas piedzimis vai adoptēts laikā no 2020. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim, līdz bērna pirmajai dzimšanas dienai vai pirmajai gadadienai pēc viņa uzņemšanas mājsaimniecībā adoptēšanas rezultātā, tomēr tā apmērs tiek variēts atkarībā no mājsaimniecības saimnieciskās situācijas, ko definē ar šī sprieduma 12. punktā minēto rādītāju, un tajā tiek paredzēts 20 % palielinājums par katru nākamo bērnu pēc pirmā bērna.

16

Saskaņā ar Likuma Nr. 190/2014 1. panta 125. punktu minēto pabalstu var piešķirt Itālijā dzīvojošiem Itālijas pilsoņiem, citu dalībvalstu pilsoņiem, kā arī trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir uzturēšanās atļauja pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas paredzēta 1998. gada 25. jūlijadecreto legislativo n. 286 – Testo unico delle disposizioni concernenti la disciplina dell’immigrazione e norme sulla condizione dello straniero (Likumdošanas dekrēts Nr. 286 par konsolidētajiem noteikumiem attiecībā uz imigrācijas regulējumu un ārzemnieka statusu; 1998. gada 18. augustaGURI Nr. 191, kārtējais GURI pielikums Nr. 139) 9. pantā.

17

Ar 2001. gada 26. martadecreto legislativo n. 151 – Testo unico delle disposizioni legislative in materia di tutela e sostegno della maternità e della paternità, a norma dell’articolo 15 della legge 8 marzo 2000, n. 53 (Likumdošanas dekrēts Nr. 151, kas ir tiesību normu attiecībā uz aizsardzību un atbalstu grūtniecības un dzemdību, un paternitātes gadījumā konsolidēts teksts, atbilstoši 2000. gada 8. marta Likuma Nr. 53 15. pantam; 2001. gada 26. aprīļaGURI Nr. 96, kārtējais GURI pielikums Nr. 93) 74. pantu maternitātes pabalsts (turpmāk tekstā – “maternitātes pabalsts”) tiek piešķirts par jebkuru bērnu, kas piedzimis pēc 2001. gada 1. janvāra, vai par jebkuru nepilngadīgo, kas adopcijas nolūkā ir ievietots ģimenē vai adoptēts bez iepriekšējas ievietošanas ģimenē, Itālijā dzīvojošām sievietēm, kuras ir šīs dalībvalsts vai Savienības citas dalībvalsts pilsones vai kurām ir pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļauja. Šis pabalsts tiek piešķirts sievietēm, kuras nesaņem maternitātes pabalstu saistībā ar algota darba attiecībām vai pašnodarbinātu darbu, vai brīvās profesijas īstenošanu, un ar nosacījumu, ka mājsaimniecībai nav lielāki ienākumi par tiem, kas aprēķināti, balstoties uz saimnieciskās situācijas rādītāju (ISE), kurš norādīts 1998. gada 31. martadecreto legislativo n. 109 – Definizioni di criteri unificati di valutazione della situazione economica dei soggetti che richiedono prestazioni sociali agevolate, a norma dell’articolo 59, comma 51, della legge 27 dicembre 1997, n. 449 (Likumdošanas dekrēts Nr. 109 par vienoto kritēriju definēšanu nolūkā novērtēt to personu saimniecisko situāciju, kas lūdz piešķirt subsidētus sociālos pakalpojumus, atbilstoši 1997. gada 27. decembra Likuma Nr. 449 59. panta 51. punktam; 1998. gada 18. aprīļaGURI Nr. 90).

18

Direktīva 2011/98 [Itālijas] tiesībās tika transponēta ar 2014. gada 4. martadecreto legislativo n. 40 – Attuazione della direttiva 2011/98/UE relativa a una procedura unica di domanda per il rilascio di un permesso unico che consente ai cittadini di Paesi terzi di soggiornare e lavorare nel territorio di uno Stato membro e a un insieme comune di diritti per i lavoratori di Paesi terzi che soggiornano regolarmente in uno Stato membro (Likumdošanas dekrēts Nr. 40 par Direktīvas 2011/98 transponēšanu; 2014. gada 22. martaGURI Nr. 68), ar kuru tika ieviesta “vienotā darba atļauja”.

19

INPS atteicās piešķirt bērna piedzimšanas pabalstu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas Itālijā un kuriem ir tikai viena darba atļauja, kas paredzēta Likumdošanas dekrētā Nr. 40 par Direktīvas 2011/98 transponēšanu, pamatojoties uz to, ka viņiem nav pastāvīgā iedzīvotāja statusa. Tiesas, kas izskatīja lietu pēc būtības un kurās tie apstrīdēja šo atteikumu, apmierināja viņu prasības, piemērojot Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzēto vienlīdzīgas attieksmes principu.

20

Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija), lemjot par apelācijas sūdzībām, kas iesniegtas par vairāku apelācijas tiesu nolēmumiem, uzskatīja, ka ar šo bērna piedzimšanas pabalsta sistēmu tiek pārkāptas vairākas Itālijas konstitūcijas normas, lasot tās kopsakarā ar Hartas 20., 21., 24., 33. un 34. pantu, un vērsās Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) ar jautājumiem par Likuma Nr. 190/2014 1. panta 125. punkta atbilstību konstitūcijai, ciktāl pēdējā minētajā bērna piedzimšanas pabalsta piešķiršana trešo valstu valstspiederīgajiem ir pakārtota nosacījumam par pastāvīgā iedzīvotāja statusa esamību.

21

Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) lietas dalībnieki – prasītāji iepriekšējās instancēs – lūdz atzīt minētā noteikuma neatbilstību konstitūcijai un apgalvo, ka tas esot pretrunā arī Direktīvas 2011/98 12. pantam. Savukārt INPS – atbildētāja iepriekšējās instancēs – lūdz noraidīt jautājumus par atbilstību konstitūcijai, norādot, ka bērna piedzimšanas pabalsts pēc sava rakstura ir prēmija, uz kuru neattiecas sociālā nodrošinājuma joma un kura nav paredzēta, lai apmierinātu personu primārās un steidzamās vajadzības. Tā piebilst, ka šī direktīva piešķir dalībvalstīm tiesības diskrecionāri izslēgt no attiecīgo pabalstu saņemšanas trešo valstu valstspiederīgos, kuriem nav pastāvīgā iedzīvotāja statusa, ņemot vērā pieejamo finanšu resursu ierobežojumus. Savukārt Presidente del Consiglio dei Ministri (Ministru padomes priekšsēdētājs, Itālija) kā persona, kas iestājusies iepriekšējās instancēs, lūdz noraidīt jautājumus par atbilstību konstitūcijai kā nepieņemamus vai – pakārtoti – acīmredzami nepamatotus. Viņš apgalvo, ka bērna piedzimšanas pabalsts nav paredzēts, lai apmierinātu personu pamatvajadzības, un ka saskaņā arī ar Savienības tiesībām tikai pastāvīgā iedzīvotāja statuss ļauj pilnībā pielīdzināt trešās valsts valstspiederīgo Savienības pilsonim sociālo pabalstu jomā.

22

To pašu iemeslu dēļ, kas attiecas uz bērna piedzimšanas pabalstu, Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) vērsās iesniedzējtiesā arī ar jautājumu par atbilstību konstitūcijai attiecībā uz 2001. gada 26. marta Likumdošanas dekrēta Nr. 151 74. pantu par maternitātes pabalstu. Prasītāji iepriekšējās instancēs iesniedzējtiesā lūdz atzīt šo tiesību normu par neatbilstošu konstitūcijai, savukārt Ministru padomes priekšsēdētājs lūdz noraidīt jautājumu par atbilstību konstitūcijai kā nepieņemamu vai – pakārtoti – kā acīmredzami nepamatotu.

23

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumam iesniedzējtiesa tostarp norāda, ka tās kompetencē ir lemt par iespējamo valsts tiesību normu neatbilstību Hartā nostiprinātajām tiesībām un principiem. Tā norāda, ka tad, ja tai ir uzdots prejudiciāls jautājums par atbilstību konstitūcijai, kas attiecas uz šīm tiesībām un principiem, tā nevar izvairīties no pārbaudes par to, vai ar attiecīgo tiesību normu tiek pārkāptas gan konstitucionālās tiesības un principi, gan Hartā nostiprinātās tiesības un principi, jo Itālijas konstitūcijā paredzētās garantijas papildina Hartā nostiprinātās. LESD 267. panta izpratnē tā valsts tiesas statusā Tiesā iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu visos gadījumos, kad tas ir nepieciešams, lai noskaidrotu Hartas normu nozīmi un sekas, un šī vērtējuma beigās tā var atzīt apstrīdētās tiesību normas neatbilstību konstitūcijai, tādējādi izslēdzot to no valsts tiesību sistēmas ar erga omnes iedarbību.

24

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) minētās konstitucionālās tiesības un principi un Hartā, kas papildināta ar atvasinātajām tiesībām, nostiprinātās tiesības un principi ir nedalāmi saistīti, savstarpēji papildinoši un saskanīgi un ka patvaļīgas diskriminācijas aizliegums un maternitātes un bērnu aizsardzība, ko nodrošina Itālijas konstitūcija, ir jāinterpretē, ņemot vērā Savienības tiesībās sniegtās saistošās norādes.

25

Atsaucoties uz Direktīvas 2011/98 12. pantu un Tiesas judikatūru, iesniedzējtiesa norāda, ka tai ir jāizvērtē tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz tādām sociālā nodrošinājuma nozarēm, kādas ir definētas Regulā Nr. 883/2004, un precizē, ka, izveidojot vienotu atļauju sistēmu, Itālijas Republika nav skaidri izmantojusi iespēju ieviest šajā direktīvā paredzētās atkāpes. Tā uzskata, ka, pirms tiek lemts par Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) uzdotajiem jautājumiem par atbilstību konstitūcijai, ir jāuzdod Tiesai jautājums par to Savienības tiesību normu interpretāciju, kuras ietekmē uz šiem jautājumiem sniedzamo atbildi.

26

Šajā ziņā tā norāda, ka bērna piedzimšanas pabalstam, it īpaši būtisku tā grozījumu dēļ pēdējo gadu laikā, ir jauni aspekti salīdzinājumā ar ģimenes pabalstiem, kurus Tiesa jau ir pārbaudījusi. Šajā ziņā tā norāda, ka, lai gan šis pabalsts ir saistīts ar likumā noteiktiem objektīviem kritērijiem un ietilpst sociālā nodrošinājuma pabalstu kategorijā, tam tomēr ir vairākas funkcijas, kas varētu padarīt neskaidru tā kvalifikāciju par ģimenes pabalstu.

27

Pirmkārt, bērna piedzimšanas pabalsta funkcija esot prēmija, kuras mērķis ir veicināt dzimstību, jo šo mērķi apstiprina sistēmas, ar kuru tiek ieviests universālais pabalsts, attīstība, palielinot pabalstu par katru nākamo bērnu pēc pirmā bērna. Otrkārt, Likuma Nr. 190/2014 1. panta 125. punktā tā sākotnējā redakcijā nosakot, ka šī pabalsta piešķiršanai ir izvirzīts nosacījums par ienākumiem, šķiet, ir atzīts, ka nozīme ir pabalsta saņēmēja ģimenes situācijas vājumam. Minētā pabalsta mērķis tādējādi esot arī atbalstīt mājsaimniecības, kas ir nedrošā ekonomiskajā situācijā, un nodrošināt nepilngadīgajiem būtisko aprūpi. Šo pēdējo minēto mērķi apstiprinot nesenie tiesību aktu grozījumi, ar kuriem, lai gan bērna piedzimšanas pabalsts tika padarīts par universālu nodrošināšanas pasākumu, tā apmērs tika modulēts atkarībā no dažādiem ienākumu sliekšņiem un līdz ar to – dažādiem nepieciešamības līmeņiem.

28

Turklāt iesniedzējtiesa jautā, vai maternitātes pabalsts ir jāiekļauj Hartas 34. pantā garantētajos pabalstos, ņemot vērā atvasinātās tiesības, kuru mērķis ir nodrošināt kopēju tiesību kopumu, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi pret uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem un visu trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi dzīvo un strādā kādā dalībvalstī.

29

Šādos apstākļos Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Hartas] 34. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanas jomā ietilpst bērna piedzimšanas pabalsts un maternitātes pabalsts, pamatojoties uz Regulas [Nr. 883/2004] 3. panta 1. punkta b) un j) apakšpunktu, kas norādīts [Direktīvas 2011/98] 12. panta 1. punkta e) apakšpunktā, un vai tāpēc Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas neļauj piešķirt ārzemniekiem, kuriem ir tajā pašā direktīvā minētā vienotā atļauja, iepriekš minētos pabalstus, kas jau piešķirti ārzemniekiem, kuriem ir [Savienības] pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļauja?”

30

Iesniedzējtiesa lūdza Tiesu piemērot šai lietai Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punktā paredzēto paātrināto tiesvedību.

31

Lūguma pamatojumam tā norāda, ka šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegto jautājumu lielā mērā ir apspriedušas Itālijas tiesas un tas varētu izraisīt vairākus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā. Proti, ar šo jautājumu saistīto strīdu apjoms ir radījis neskaidrības Savienības tiesību interpretācijā starp administrāciju, kuras kompetencē ir aplūkoto pabalstu piešķiršana, no vienas puses, un Itālijas tiesām, no otras puses, jo tikai pēdējās minētās Direktīvas 2011/98 12. pantam piešķir tiešu iedarbību.

32

No Reglamenta 105. panta 1. punkta izriet, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma un ģenerāladvokāta uzklausīšanas, atkāpjoties no šā reglamenta noteikumiem, var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

33

Šajā lietā 2020. gada 17. septembrī Tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, nolēma noraidīt šī sprieduma 30. punktā atgādināto iesniedzējtiesas lūgumu, jo nosacījumi šī lūguma izskatīšanai, tostarp ārkārtas apstākļu esamība, nebija izpildīti.

34

Proti, pirmkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka personu vai juridisko situāciju, ko potenciāli skar nolēmums, kurš iesniedzējtiesai jāpieņem pēc prejudiciālo jautājumu uzdošanas Tiesai, lielais skaits pats par sevi nav uzskatāms par izņēmuma apstākli, kas varētu attaisnot paātrinātās tiesvedības piemērošanu (spriedums, 2020. gada 8. decembris, Staatsanwaltschaft Wien (Viltoti pārvedumu uzdevumi), C‑584/19, EU:C:2020:1002, 36. punkts).

35

Otrkārt, Tiesa jau ir nospriedusi, ka vajadzība vienādot atšķirīgu valsts judikatūru, lai arī leģitīma, pati par sevi nav pietiekama, lai pamatotu paātrinātās tiesvedības izmantošanu (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2018. gada 30. aprīlis, Oro Efectivo, C‑185/18, nav publicēts, EU:C:2018:298, 17. punkts).

36

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 16. panta trešajai daļai Itālijas Republika lūdza Tiesu šo lietu izskatīt virspalātā.

37

Komisija apšauba jautājuma pieņemamību daļā par maternitātes pabalstu, jo Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa), vēršoties iesniedzējtiesā – Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) –, precizēja, ka pamatlietas fakti ir norisinājušies pirms 2013. gada 25. decembra, kas ir Direktīvas 2011/98 transponēšanas termiņš, kurš paredzēts tās 16. panta 1. punktā. Savukārt Itālijas valdība apšauba to, ka prasītājiem pamatlietā ir vienotā darba atļauja, norādot, ka, šķiet, viņiem ir cita veida uzturēšanās atļauja. Tā it īpaši norāda, ka šis pabalsts ir paredzēts tikai tām personām, kuras nevar tikt kvalificētas kā “darba ņēmēji”. Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkts ir piemērojams tikai trešo valstu valstspiederīgajiem ar šādu statusu.

38

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kura izskata strīdu un ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamība, lai tā varētu pieņemt nolēmumu lietā, gan to jautājumu atbilstība, kurus tā uzdod Tiesai. Līdz ar to gadījumā, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2018. gada 13. novembris, Čepelnik, C‑33/17, EU:C:2018:896, 20. punkts).

39

No tā izriet, ka tiek prezumēts – jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, ir atbilstīgi. Tiesa var noraidīt valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2018. gada 13. novembris, Čepelnik, C‑33/17, EU:C:2018:896, 21. punkts).

40

Šajā gadījumā, protams, privātpersonas nevar atsaukties uz direktīvu attiecībā uz faktiem, kas notikuši pirms tās transponēšanas, lai nepiemērotu šai direktīvai pretrunā esošas pastāvošas valsts tiesību normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 5. februāris, Rieser Internationale Transporte, C‑157/02, EU:C:2004:76, 67. un 68. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Tomēr ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa nav tiesa, kurai pašai ir jālemj tieši par pamatlietām, bet gan konstitucionāla rakstura tiesa, kurai ir uzdots tikai tiesību jautājums, kas nav atkarīgs no tiesā, kura izskata lietu pēc būtības, izvirzītajiem faktiem un kas ir jautājums, uz kuru tai ir jāatbild, ņemot vērā gan valsts tiesību normas, gan Savienības tiesību normas, lai sniegtu nolēmumu ar erga omnes ietekmi ne tikai savai iesniedzējtiesai, bet arī visām Itālijas tiesām, un kurš šīm tiesām būs jāpiemēro jebkurā strīdā, kas tām var tikt iesniegts. Šādos apstākļos iesniedzējtiesas lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai ir saistība ar tajā izskatāmā strīda priekšmetu, kas attiecas vienīgi uz valsts tiesību normu atbilstību konstitūcijai, ņemot vērā valsts konstitucionālās tiesības un skatot tās kopsakarā ar Savienības tiesībām.

41

Turklāt jautājums par to, vai Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkts ir piemērojams tikai tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir uzturēšanās atļauja uzņemošajā dalībvalstī, lai tur strādātu, vai savukārt šī tiesību norma attiecas arī uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir uzturēšanās atļauja mērķiem, kas nav nodarbinātība, un kuriem ir atļauts strādāt šajā dalībvalstī, attiecas uz šīs direktīvas interpretāciju un līdz ar to uz šīs lietas būtību.

42

No tā izriet, ka šis jautājums ir pieņemams arī daļā par maternitātes pabalstu.

43

Iesniedzējtiesa jautā Tiesai par Hartas 34. panta interpretāciju, lai noskaidrotu, vai bērna piedzimšanas pabalsts un maternitātes pabalsts ietilpst tā piemērošanas jomā un vai Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunkts nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru no šo pabalstu saņemšanas ir izslēgti trešo valstu valstspiederīgie, kam ir vienota atļauja šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē.

44

Jānorāda, ka saskaņā ar Hartas 34. panta 1. punktu Savienība atzīst un ievēro tiesības piekļūt sociālā nodrošinājuma pabalstiem un sociālajiem pakalpojumiem, kas nodrošina aizsardzību tādos gadījumos kā maternitāte, slimība, nelaimes gadījumi darbā, atkarība vai vecums, kā arī darba zaudēšanas gadījumā saskaņā ar normām, kuras noteiktas Savienības tiesībās un valstu tiesību aktos un praksē. Turklāt saskaņā ar Hartas 34. panta 2. punktu ikvienai personai, kura likumīgi dzīvo un pārvietojas Savienībā, ir tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un sociālajām priekšrocībām saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi.

45

Turklāt Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunktā, kurā, kā noteikts tās 31. apsvērumā, ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Hartā, ir paredzēts, ka šīs direktīvas 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā minētajiem trešo valstu darba ņēmējiem sociālā nodrošinājuma jomās, kas definētas Regulā Nr. 883/2004, ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi ar tās dalībvalsts pilsoņiem, kurā tie dzīvo.

46

Tādējādi, atsaucoties uz Regulu Nr. 883/2004, ir jākonstatē, ka Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir konkretizētas Hartas 34. panta 1. un 2. punktā paredzētās tiesības uz piekļuvi sociālā nodrošinājuma pabalstiem.

47

No Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm, veicot pasākumus, kas ietilpst tādas direktīvas piemērošanas jomā, kurā ir konkretizētas Hartā paredzētās pamattiesības, ir jārīkojas, ievērojot šo direktīvu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. novembris, Schmitzer, C‑530/13, EU:C:2014:2359, 23. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka uzdotais jautājums ir jāizskata, ņemot vērā Direktīvu 2011/98. Šīs direktīvas 12. panta 1. punkta e) apakšpunkta piemērošanas joma ir noteikta Regulā Nr. 883/2004.

48

Tāpat ir jākonstatē, ka Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkts ir piemērojams gan trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir uzņemti dalībvalstī darba nolūkā saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem, gan uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri kādā dalībvalstī ir uzņemti citā nolūkā, nevis darbam saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem, kuriem ir atļauts strādāt un kuriem ir uzturēšanās atļauja atbilstoši Regulai Nr. 1030/2002.

49

Kā izriet no šīs direktīvas 20. apsvēruma, šī tiesību norma neaprobežojas ar vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanu vienotas darba atļaujas turētājiem, bet tā ir piemērojama arī citu mērķu, kas nav saistīti ar nodarbinātību, uzturēšanās atļaujas turētājiem, kuriem ir atļauts strādāt uzņemošajā dalībvalstī.

50

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru šīs direktīvas 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā minētajiem trešo valstu pilsoņiem tiek liegts saņemt šajā tiesiskajā regulējumā paredzēto bērna piedzimšanas un maternitātes pabalstu.

51

Ņemot vērā faktu, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 45. punktā un kā izriet no Direktīvas 2011/98 24. apsvēruma, ka, lai varētu tikt piemērota šīs direktīvas 12. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētā vienlīdzīgā attieksme, ir nepieciešams, lai attiecīgie pabalsti ietilptu Regulā Nr. 883/2004 definētajās sociālā nodrošinājuma jomās, – lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāpārbauda, vai bērna piedzimšanas pabalsts un maternitātes pabalsts ir tādi pabalsti, kas pieder pie šīs regulas 3. panta 1. punktā uzskaitītajām sociālā nodrošinājuma jomām.

52

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru atšķirība starp pabalstiem, kuri ietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā, un pabalstiem, kuri no tās ir izslēgti, galvenokārt balstās uz katra pabalsta būtiskajām pazīmēm, it īpaši uz tā mērķiem un piešķiršanas nosacījumiem, nevis uz to, vai pabalsts valsts tiesību aktā ir vai nav kvalificēts par sociālā nodrošinājuma pabalstu (spriedumi, 2017. gada 21. jūnijs, Martinez Silva, C‑449/16, EU:C:2017:485, 20. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2020. gada 2. aprīlis, Caisse pour l’avenir des enfants (Pierobežas darba ņēmēja laulātā bērns), C‑802/18, EU:C:2020:269, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka pabalstu var uzskatīt par sociālā nodrošinājuma pabalstu, ja tas, pirmkārt, saņēmējiem tiek piešķirts bez individuāla un diskrecionāra personisko vajadzību izvērtējuma likumā noteiktā gadījumā un, otrkārt, ja tas attiecas uz vienu no riskiem, kuri ir skaidri uzskaitīti Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā (spriedumi, 2017. gada 21. jūnijs, Martinez Silva, C‑449/16, EU:C:2017:485, 20. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2020. gada 2. aprīlis, Caisse pour l’avenir des enfants (Pierobežas darba ņēmēja laulātā bērns), C‑802/18, EU:C:2020:269, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Tādējādi attiecībā uz pirmo iepriekšējā punktā minēto nosacījumu Tiesa ir atzinusi, ka pabalsti, kas automātiski tiek piešķirti ģimenēm, kuras atbilst konkrētiem objektīviem kritērijiem tostarp par to lielumu, ienākumiem un to kapitāla līdzekļiem, individuāli un diskrecionāri neizvērtējot personiskās vajadzības, un kas ir paredzēti ģimenes izdevumu segšanai, ir jāuzskata par sociālā nodrošinājuma pabalstiem (spriedumi, 2017. gada 21. jūnijs, Martinez Silva, C‑449/16, EU:C:2017:485, 22. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2020. gada 2. aprīlis, Caisse pour l’avenir des enfants (Pierobežas darba ņēmēja laulātā bērns), C‑802/18, EU:C:2020:269, 37. punkts).

55

Turklāt jāatgādina, ka, runājot par šo nosacījumu, attiecībā uz pabalstiem, kurus piešķir vai atsaka vai kuru apmērs tiek aprēķināts, ņemot vērā saņēmēja ienākumus, Tiesa jau ir nospriedusi, ka šādu pabalstu piešķiršana nav atkarīga no personas, kas tos pieprasa, personisko vajadzību individuāla vērtējuma, jo runa ir par objektīviem un likumā noteiktiem kritērijiem, kuri dod tiesības uz šo pabalstu, neļaujot kompetentajai iestādei ņemt vērā citus personiskos apstākļus (spriedums, 2020. gada 12. marts, Caisse d’assurance retraite et de la santé au travail d’Alsace‑Moselle, C‑769/18, EU:C:2020:203, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

56

Turklāt Tiesa ir precizējusi – lai konstatētu, ka nav izpildīts minētais nosacījums, pabalsta saņēmēja individuālo vajadzību diskrecionārajam novērtējumam, ko veic kompetentā iestāde, vispirms ir jābūt saistītam ar tiesībām pieprasīt attiecīgo pabalstu. Šie apsvērumi ir spēkā mutatis mutandis attiecībā uz pabalstu saņēmēja personisko vajadzību individuālo izvērtējumu, kuru veic kompetentā iestāde (spriedums, 2020. gada 12. marts, Caisse d’assurance retraite et de la santé au travail d’Alsace‑Moselle, C‑769/18, EU:C:2020:203, 29. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

57

Runājot par to, vai konkrēts pabalsts ir viens no Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta j) apakšpunktā minētajiem ģimenes pabalstiem, ir jānorāda, ka saskaņā ar šīs regulas 1. panta z) punktu jēdziens “ģimenes pabalsts” nozīmē visus pabalstus natūrā vai naudā, kas paredzēti, lai segtu ģimenes izdevumus, izņemot minētās regulas I pielikumā minēto uzturēšanas maksājumu un īpašo bērna piedzimšanas un adoptēšanas pabalstu avansus. Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “segt ģimenes izdevumus” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz valsts ieguldījumu ģimenes budžetā, lai atvieglotu finanšu slogu saistībā ar bērnu uzturēšanu (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, Caisse pour l’avenir des enfants (Pierobežas darba ņēmēja laulātā bērns), C‑802/18, EU:C:2020:269, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Šajā gadījumā, runājot par bērna piedzimšanas pabalstu, no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas, kas izklāstīta šī sprieduma 11.–16. punktā, kā arī šī sprieduma 26. un 27. punktā, izriet, ka, pirmkārt, tas tiek piešķirts par ikvienu piedzimušu vai adoptētu bērnu, kura vecāki dzīvo Itālijā un kura vecākiem ir Itālijas pilsonība vai tie ir kādas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoņi, vai arī tiem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss. Sākotnēji tas tika piešķirts mājsaimniecībām, kuru līdzekļi nepārsniedz noteiktu likumā noteikto maksimālo apmēru, pēc tam šis pabalsts tika piešķirts visām mājsaimniecībām bez nosacījumiem par finanšu līdzekļiem un tā apmērs atšķīrās atkarībā no mājsaimniecības līdzekļiem, un tas palielinās par 20 % par katru nākamo bērnu pēc pirmā bērna. Tādējādi šķiet, ka šis pabalsts tiek automātiski piešķirts mājsaimniecībām, kas atbilst konkrētiem likumā noteiktiem objektīviem kritērijiem, neveicot pieteikuma iesniedzēja personisko vajadzību individuālu un diskrecionāru izvērtēšanu. It īpaši no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka sākotnēji bērna piedzimšanas pabalsts tika piešķirts vai atteikts, ņemot vērā tās mājsaimniecības finanšu līdzekļus, kurā ietilpst viens no vecākiem – pieteikuma iesniedzējs, pamatojoties uz objektīvu un likumā noteiktu kritēriju, proti, līdzvērtīgas ekonomiskās situācijas rādītāju, un kompetentā iestāde nevarēja ņemt vērā citus individuālos apstākļus. Pēc tam dzimšanas pabalsts tika piešķirts neatkarīgi no mājsaimniecības finanšu līdzekļu līmeņa, tomēr precizējot, ka tā faktiskā summa būtībā tiek aprēķināta, pamatojoties uz šo rādītāju.

59

Otrkārt, bērna piedzimšanas pabalsts ir naudas summa, ko INPS ik mēnesi izmaksā saviem saņēmējiem, un tā mērķis tostarp ir segt izdevumus, kas izriet no bērna piedzimšanas vai adopcijas. Tādējādi runa ir par pabalstu naudā, kas domāts, lai ar publisku ieguldījumu ģimenes budžetā atvieglotu finanšu slogu saistībā ar jaundzimuša vai tikko adoptēta bērna uzturēšanu šī sprieduma 57. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē. Turklāt, tā kā Itālijas Republika, kā tas tika pieminēts šī sprieduma 10. punktā, nekad nav bijusi iekļauta Regulas Nr. 883/2004 I pielikuma II daļā, kas veltīta īpašiem bērna piedzimšanas un adopcijas pabalstiem, pamatlietā aplūkotais bērna piedzimšanas pabalsts neietilpst šī pielikuma piemērošanas jomā, un līdz ar to, ņemot vērā minēto pielikumu, to nevar izslēgt no jēdziena “ģimenes pabalsti” šī sprieduma 57. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

60

No tā izriet, ka bērna piedzimšanas pabalsts ir ģimenes pabalsts Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta j) apakšpunkta izpratnē. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka šim pabalstam, kā norāda iesniedzējtiesa, ir dubulta funkcija, proti, vienlaikus gan to izdevumu segšana, kuri izriet no bērna piedzimšanas vai adopcijas, gan prēmija, kuras mērķis ir veicināt dzimstību, jo viena no šīm funkcijām attiecas uz šajā tiesību normā paredzēto sociālā nodrošinājuma jomu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1992. gada 16. jūlijs, Hughes, C‑78/91, EU:C:1992:331, 19. un 20. punkts, kā arī 2001. gada 15. marts, Offermanns, C‑85/99, EU:C:2001:166, 45. punkts).

61

Attiecībā uz maternitātes pabalstu no iesniedzējtiesas sniegtās un šī sprieduma 17. punktā izklāstītās informācijas izriet, ka tas tiek piešķirts par jebkuru bērnu, kas ir piedzimis vai adoptēts, vai par jebkuru nepilngadīgo, kas ir ievietots ģimenē adopcijas nolūkā, sievietēm, kuras dzīvo Itālijā un kuras ir Itālijas Republikas vai citas dalībvalsts pilsones vai kurām ir pastāvīgās iedzīvotājas statuss, ar nosacījumu, ka tās nesaņem maternitātes pabalstu, kas saistīts ar algota darba attiecībām vai pašnodarbinātu darbu, vai brīvās profesijas īstenošanu, un ja mājsaimniecībai, pie kuras pieder māte, nav par konkrētu summu lielāki ienākumi.

62

Tādējādi šķiet, ka, pirmkārt, maternitātes pabalsts automātiski tiek piešķirts mātēm, kas atbilst konkrētiem likumā noteiktiem objektīviem kritērijiem, neveicot individuālu un diskrecionāru ieinteresētās personas personisko vajadzību izvērtējumu. It īpaši maternitātes pabalsts tiek piešķirts vai atteikts, ievērojot ne tikai to, ka tām nav ar darba attiecībām vai brīvās profesijas īstenošanu saistīta maternitātes pabalsta, bet ņemot vērā arī tās mājsaimniecības finanšu līdzekļus, pie kuras pieder māte, pamatojoties uz objektīvu un likumā noteiktu kritēriju, proti, ekonomiskās situācijas rādītāju, un kompetentā iestāde nevar ņemt vērā citus individuālus apstākļus. Otrkārt, tas ir saistīts ar Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto sociālā nodrošinājuma jomu.

63

No tā izriet, ka bērna piedzimšanas pabalsts un maternitātes pabalsts ietilpst tajās sociālā nodrošinājuma jomās, kurās Direktīvas 2011/98 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā minētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem ir šīs direktīvas 12. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi.

64

Turklāt, kā norāda iesniedzējtiesa, ir jāpievērš uzmanība tam, ka Itālijas Republika nav izmantojusi dalībvalstīm piedāvāto iespēju ierobežot vienlīdzīgu attieksmi, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2011/98 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā.

65

Līdz ar to ir jāuzskata, ka valsts tiesiskais regulējums, ar kuru no dzimšanas un maternitātes pabalsta saņemšanas ir izslēgti Direktīvas 2011/98 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā minētie trešo valstu valstspiederīgie, neatbilst šīs direktīvas 12. panta 1. punkta e) apakšpunktam.

66

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru šīs direktīvas 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā minētie trešo valstu valstspiederīgie tiek izslēgti no šajā tiesiskajā regulējumā paredzētā bērna piedzimšanas pabalsta un maternitātes pabalsta saņemšanas.

67

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/98/ES (2011. gada 13. decembris) par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi, 12. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru šīs direktīvas 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā minētie trešo valstu valstspiederīgie tiek izslēgti no šajā tiesiskajā regulējumā paredzētā bērna piedzimšanas pabalsta un maternitātes pabalsta saņemšanas.