1

Ar savām attiecīgajām apelācijas sūdzībām Maria Alvarez y Bejarano, Ana–Maria Enescu, Angelica Livia Salanta, Svetla Shulga, Soldimar Urena de Poznanski, Angela Vakalis, Luz Anamaria Chu, Marli Bertolete, Maria Castro Capcha un Evelyne Vandevoorde, kā arī Lucian Micu un Hassan Orfe El, no vienas puses (lieta C‑517/19 P), Jakov Ardalic, Christian Stouraitis, Abdelhamid Azbair, Abdel Bouzanih, Bob Kitenge Ya Musenga, El Miloud Sadiki un Cam Tran Thi, kā arī Liliana Bicanova, Monica Brunetto, Claudia Istoc, Sylvie Jamet un Despina Kanellou, no otras puses (lieta C‑518/19 P), lūdz atcelt attiecīgi Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 30. aprīļa spriedumu Alvarez y Bejarano u.c./Komisija (T‑516/16 un T‑536/16, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pirmais pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2019:267) un 2019. gada 30. aprīļa spriedumu Ardalic u.c./Padome (T‑523/16 un T‑542/16, nav publicēts, turpmāk tekstā – “otrais pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2019:272), ar kuriem tā noraidīja viņu prasības atcelt attiecīgos Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības Padomes lēmumus par to, lai no 2014. gada 1. janvāra tiem vairs nepiešķirtu tiesības uz ikgadējām divarpus papildatvaļinājuma dienām izcelsmes valsts apmeklēšanai (turpmāk tekstā – “ceļā pavadītais laiks”) un tiesības uz vienreizēju ikgadēju maksājumu ikgadējo ceļa izdevumu no viņu dienesta vietas uz izcelsmes valsti atlīdzināšanai (turpmāk tekstā – “ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšana”) (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”).

2

Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu V pielikuma “Atvaļinājumi” 7. pants, redakcijā, kas bija spēkā pirms Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 (2013. gada 22. oktobris), ar ko groza Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 2013, L 287, 15. lpp.) (turpmāk tekstā – “agrākie Civildienesta noteikumi”), bija izteikts šādi:

“[Ikgadējā] atvaļinājuma ilgumam pieskaita ceļā pavadīto laiku, ko, pamatojoties uz attālumu pa dzelzceļu starp atvaļinājuma vietu un dienesta vietu, aprēķina šādi:

[..]

Šajā pantā ikgadējā atvaļinājuma gadījumā atvaļinājuma vieta ir izcelsmes vieta.

Iepriekšējie noteikumi attiecas uz ierēdņiem, kuru dienesta un izcelsmes vieta atrodas [dalībvalstu teritorijā]. Ja dienesta vieta ir ārpus [šīs teritorijas], ceļā pavadīto laiku nosaka ar īpašu lēmumu, ņemot vērā konkrētās vajadzības.”

3

Saskaņā ar agrāko Civildienesta noteikumu 57. panta, kā arī Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības, redakcijā, kas bija spēkā pirms Regulas Nr. 1023/2013 spēkā stāšanās, 16. un 91. panta kombinētajām normām agrāko Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. pants pēc analoģijas bija piemērojams līgumdarbiniekiem.

4

Agrāko Civildienesta noteikumu VII pielikuma “Atalgojums un izdevumu atlīdzinājums” 7. pantā bija paredzēts:

“1.   Ierēdnis ir tiesīgs saņemt savu, sava laulātā un savu apgādājamo, kuri faktiski dzīvo viņa apgādībā, ceļa izdevumu atlīdzinājumu:

[..]

3.   Ierēdņa izcelsmes vietu, viņam stājoties amatā, nosaka, ņemot vērā vietu, kur viņu iecēla amatā vai viņa interešu centru. Šādi noteiktu izcelsmes vietu var mainīt ar īpašu iecēlējinstitūcijas lēmumu gan ierēdņa dienesta laikā, gan ierēdnim dienestu atstājot. Tomēr ierēdņa dienesta laikā šādu lēmumu pieņem tikai izņēmuma gadījumā, ja viņš iesniedzis [viņa pieteikumu] attiecīgus apstiprinošus pierādījumus.”

5

Agrāko Civildienesta noteikumu VII pielikuma 8. pantā bija noteikts:

“1.   Katru kalendāro gadu ierēdnis ir tiesīgs saņemt summu, kas ir vienāda ar ceļa izdevumiem no dienesta vietas līdz 7. pantā definētajai izcelsmes vietai pašam, bet gadījumos, kad viņš ir tiesīgs saņemt apgādnieka pabalstu, arī par laulāto un apgādājamiem 2. panta nozīmē.

[..]

2.   Vienotas likmes maksājumu aprēķina, par pamatu ņemot atlīdzību par attālumu kilometros no ierēdņa dienesta vietas līdz amatā iecelšanas vai izcelsmes vietai;

[..]

4.   Iepriekšējie noteikumi attiecas uz ierēdņiem, kuru dienesta un izcelsmes vieta atrodas [dalībvalsts teritorijā]. [..]

Šos ceļa izdevumus atmaksā kā vienotas likmes maksājumu, par pamatu ņemot lidojuma izmaksas klasē, kas ir nākamā augstākā pēc ekonomiskās klases.”

6

Saskaņā ar Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības, redakcijā, kas bija spēkā pirms Regulas Nr. 1023/2013 spēkā stāšanās, 22., 26. un 92. panta kombinētajām normām agrāko Civildienesta noteikumu VII pielikuma 7. un 8. pants principā bija pēc analoģijas piemērojams līgumdarbiniekiem.

7

Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi, redakcijā, kas apstiprināta ar Regulu Nr. 1023/2013 (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī.

8

Saskaņā ar Regulas Nr. 1023/2013 2., 12. un 24. apsvērumu:

[..]

[..]

9

Civildienesta noteikumu V pielikuma “Atvaļinājumi” 7. pantā ir noteikts:

“Ierēdņi, kuri ir tiesīgi saņemt ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu, ir tiesīgi katru gadu saņemt divarpus dienu ilgu papildatvaļinājumu, lai apmeklētu savu izcelsmes valsti.

Pirmā daļa attiecas uz ierēdņiem, kuru dienesta vieta atrodas dalībvalstu teritorijās. Ja dienesta vieta ir ārpus šīm teritorijām, atvaļinājuma laiku izcelsmes valsts apmeklēšanai nosaka ar īpašu lēmumu, ņemot vērā konkrētās vajadzības.”

10

Saskaņā ar Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības, redakcijā, kas bija spēkā kopš Regulas Nr. 1023/2013 spēkā stāšanās (turpmāk tekstā – “PDNK”), kombinētajām 16. un 91. panta normām Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. pants pēc analoģijas ir piemērojams pagaidu darbiniekiem un līgumdarbiniekiem.

11

Civildienesta noteikumu VII pielikuma “Atalgojums un izdevumu atlīdzinājums” 4. pants, kurš pēc analoģijas ir piemērojams līgumdarbiniekiem atbilstoši PDNK kombinētajām 21. un 92. panta normām, ir izteikts šādi:

“1.   Ekspatriācijas pabalstu izmaksā 16 % apmērā no kopējās ierēdnim izmaksātās pamatalgas, apgādnieka pabalsta un apgādājamā bērna pabalsta summas:

[..]

2.   Ierēdnis, kurš nav un nekad nav bijis tās valsts pilsonis, kuras teritorijā viņš strādā, un kurš neatbilst 1. punktā minētajiem nosacījumiem, ir tiesīgs uz ārvalstnieka pabalstu, kas vienāds ar vienu ceturtdaļu no ekspatriācijas pabalsta.

3.   Piemērojot 1. un 2. punktu, uz ierēdni, kurš laulību rezultātā ir automātiski ieguvis un nevar atteikties no tās valsts pilsonības, kuras teritorijā atrodas viņa dienesta vieta, attiecas tādi paši noteikumi kā uz ierēdni, uz kuru attiecas 1. punkta a) apakšpunkta pirmā ievilkuma noteikumi.”

12

Civildienesta noteikumu VII pielikuma 7. pantā ir paredzēts:

“1.   Ierēdnis ir tiesīgs saņemt vienotas likmes maksājumu, kas atbilst ceļa izdevumiem viņam pašam, viņa laulātajam un apgādājamiem, kuri faktiski dzīvo viņa mājsaimniecībā:

Ierēdņa nāves gadījumā viņu pārdzīvojušais laulātais un apgādājamie ir tiesīgi saņemt vienotās likmes maksājumu ar tādiem pašiem nosacījumiem.

[..]

4.   Ierēdņa izcelsmes vietu, viņam stājoties amatā, nosaka, principā ņemot vērā vietu, kur viņš tika iecelts amatā vai – pēc skaidri izteikta un pienācīgi pamatota lūguma – viņa interešu centru. Šādi noteiktu izcelsmes vietu var mainīt ar īpašu iecēlējinstitūcijas lēmumu gan ierēdņa dienesta laikā, gan ierēdnim dienestu atstājot. Tomēr ierēdņa dienesta laikā šādu lēmumu pieņem tikai izņēmuma gadījumā, ja viņš iesniedzis attiecīgus apstiprinošus pierādījumus.

[..]”

13

Civildienesta noteikumu VII pielikuma 8. pantā ir noteikts:

“1.   Ierēdņi, kas ir tiesīgi saņemt ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu, ņemot vērā 2. punktā noteikto ierobežojumu, katru kalendāro gadu ir tiesīgi saņemt vienotas likmes maksājumu, kas ir atbilst ceļa izdevumiem no dienesta vietas līdz 7. pantā definētajai izcelsmes vietai pašiem, bet gadījumos, kad viņi ir tiesīgi saņemt apgādnieka pabalstu, arī par laulāto un apgādājamiem 2. panta nozīmē.

[..]

2.   [..]

Ja 7. pantā definētā izcelsmes vieta atrodas ārpus Savienības dalībvalstu teritorijām, kā arī ārpus tām valstīm un teritorijām, kas uzskaitītas Līguma par Eiropas Savienības darbību II pielikumā, un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstu teritorijām, vienotās likmes maksājumam par pamatu izmanto piemaksu par ģeogrāfisko attālumu kilometros no ierēdņa dienesta vietas līdz tās dalībvalsts galvaspilsētai, kuras pilsonis viņš ir.

[..]

4.   Šā panta 1., 2. un 3. punkts attiecas uz ierēdņiem, kuru dienesta vieta atrodas dalībvalstu teritorijās. [..]

Vienotās likmes maksājuma pamatā ir lidojuma izmaksas ekonomiskajā klasē.”

14

Atbilstoši kombinētajām PDNK 22., 26. un 92. panta normām Civildienesta noteikumu VII pielikuma 7. un 8. pants pie konkrētiem nosacījumiem un pēc analoģijas ir piemērojams līgumdarbiniekiem.

15

Tiesvedību priekšvēsturi, kas izklāstīta pirmā pārsūdzētā sprieduma 8.–14. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 8.–14. punktā, var apkopot šādi.

16

Apelācijas sūdzības iesniedzēji lietās C‑517/19 P un C‑518/19 P ir attiecīgie Komisijas un Padomes ierēdņi vai līgumdarbinieki, kuri ir nodarbināti Beļģijā. Viņu izcelsmes vieta ir ārpus šīs dalībvalsts. Viņiem ir dubulta pilsonība, tostarp – Beļģijas. Neviens no viņiem nesaņem ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu.

17

Lai gan pirms Regulas Nr. 1023/2013 stāšanās apelācijas sūdzības iesniedzējiem spēkā bija piešķirtas ceļā pavadītā laika dienas un tika atlīdzināti ikgadējie ceļa izdevumi, viņiem vairs nebija tiesību uz šīm priekšrocībām no šīs regulas spēkā stāšanās brīža, jo viņi vairs neatbilda nosacījumam, kas paredzēts Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. pantā un VII pielikuma 8. pantā, atbilstoši kuram minētās priekšrocības tiek piešķirtas tikai tiem ierēdņiem, kam ir tiesības uz ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu.

18

Apelācijas sūdzības iesniedzēji, kas par šīm izmaiņām uzzināja, iepazīstoties ar savu personīgo lietu, iesniedza sūdzības savās attiecīgajās iestādēs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. pantu. Šīs sūdzības tika noraidītas.

19

Ar divām prasībām, kas iesniegtas Eiropas Savienības Civildienesta tiesas kancelejā 2014. gada 26. augustā un 2015. gada 26. janvārī, apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑517/19 P cēla divas prasības, kuras tika reģistrētas ar lietas numuriem F‑85/14 un F‑13/15 un ar kurām tika lūgts atcelt apstrīdētos lēmumus, kas attiecas uz viņiem.

20

Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts Civildienesta tiesas kancelejā 2014. gada 29. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑518/19 P cēla prasību, kura tika reģistrēta ar lietas numuru F‑100/14 un kurā lūgts atcelt apstrīdētos lēmumus, kas attiecas uz viņiem. Ar citu prasības pieteikumu, kurš minētās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 16. februārī, deviņi no šiem apelācijas sūdzības iesniedzējiem cēla prasību, kas ir reģistrēta ar lietas numuru F‑27/15 un ar ko tiek lūgts atcelt lēmumus vairs neatlīdzināt viņiem ikgadējos ceļa izdevumus.

21

Piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2016/1192 (2016. gada 6. jūlijs) par to, lai Vispārējai tiesai nodotu kompetenci pirmajā instancē izskatīt domstarpības starp Eiropas Savienību un tās darbiniekiem (OV 2016, L 200, 137. lpp.), 3. pantu, šīs četras prasības tika nodotas Vispārējai tiesai tādā stāvoklī, kādā tās bija 2016. gada 31. augustā. Tās tika reģistrētas ar numuriem T‑516/16, T‑523/16, T‑536/16 un T‑542/16.

22

Savu attiecīgo prasību pirmajā instancē pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēji lietās C‑517/19 P un C‑518/19 P izvirzīja trīs pamatus, kuri izteikti identiskā veidā un ar kuriem tika norādīts uz Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. panta un VII pielikuma 8. panta prettiesiskumu. Pirmais pamats bija par šo normu prettiesiskumu, kas izrietot no “apelācijas sūdzības iesniedzēju izcelsmes vietas apšaubīšanas”, otrais – par nosacījuma ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalsta piešķiršanai prettiesiskumu, samērīguma, tiesiskās drošības, iegūto tiesību un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu, kā arī tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību pārkāpumu.

23

Vispārējā tiesa pirmajā un otrajā pārsūdzētajā spriedumā ar būtībā tādu pašu pamatojumu noraidīja visus apelācijas sūdzības izvirzītos pamatus un prasības.

24

Attiecībā uz pirmo pamatu Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka ar Regulu Nr. 1023/2013 izdarītajiem grozījumiem neesot apšaubīta apelācijas sūdzības iesniedzēju izcelsmes vieta, jo tai joprojām bija nozīme gadījumā, kad jānosaka mirstīgo atlieku nosūtīšanas vieta nāves iestāšanās gadījumā dienesta laikā, kā arī personas pārcelšanās gadījumā uz izcelsmes vietu amata pienākumu izpildes beigās (pirmā pārsūdzētā sprieduma 49.–54. punkts, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 47.–52. punkts).

25

Kas attiecas uz otro pamatu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Savienības likumdevējam, ka tas uz ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanu un uz atvaļinājuma dienu piešķiršanu izcelsmes valsts apmeklēšanai bija attiecinājis nosacījumu par ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalsta saņemšanu, tādējādi pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu, Vispārējā tiesa, vispirms atsaucoties uz Civildienesta tiesas 2007. gada 23. janvāra spriedumu Chassagne/Komisija (F‑43/05, EU:F:2007:14, 61. punkts), uzskatīja, ka šādu izdevumu atmaksas un šāda ceļā pavadītā laika piešķiršanas nosacījumi un kārtība pieder pie tā tiesiskā regulējuma nozares, kurā Savienības likumdevējam ir plaša novērtējuma brīvība (pirmā pārsūdzētā sprieduma 66. punkts un otra pārsūdzētā sprieduma 64. punkts). Tā uzsvēra, ka šādā jomā Savienības tiesai esot tikai jāpārbauda “attiecībā uz vienlīdzības un uz nediskriminācijas principu – vai attiecīgā iestāde nav patvaļīgi vai acīmredzami nepiemēroti veikusi diferenciāciju, un saistībā ar samērīguma principu – vai pieņemtā pasākuma raksturs nav tiesiskā regulējuma mērķim acīmredzami nepiemērots” (pirmā pārsūdzētā sprieduma 67. punkts un otrā pārsūdzētā sprieduma 65. punkts).

26

Tālāk – attiecībā uz Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. pantu un VII pielikuma 8. pantu Vispārējā tiesa atgādināja, ka iespēja ierēdnim saglabāt personīgas attiecības ar savu galveno interešu centru ir kļuvusi par vispārējo Savienības civildienesta tiesību principu, vienlaikus uzsverot, ka, lai šo mērķi sasniegtu, Savienības likumdevējam bija jāmodernizē un jāracionalizē normas ceļā pavadītā laika dienu piešķiršanai un ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanas jomā un tās jāsasaista ar “ekspatrianta” vai “ārvalstnieka” statusu, lai atvieglotu to piemērošanu un padarītu to pārskatāmāku (pirmā pārsūdzētā sprieduma 68. un 69. punkts, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 66. un 67. punkts).

27

Ievērojot šo mērķi un plašo novērtējuma brīvību, kāda ir minētajam likumdevējam, Vispārējā tiesa uzsvēra, ka to ierēdņu un darbinieku situācija, kuri saņem ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu, nav salīdzināma ar to ierēdņu un darbinieku situāciju, kuriem – kā apelācijas sūdzības iesniedzējiem – ir divas pilsonības, no kurām viena ir dienesta vietas valsts pilsonība, pat ja viņu izcelsmes vieta nav šajā valstī. Proti, lai gan ierēdnis vai darbinieks, kurš nepieņem savas dienesta vietas valsts pilsonību, liecina par zināmu vēlmi saglabāt savu saikni ar savas izcelsmes valsti, tas, ka ierēdnis vai darbinieks ir lūdzis un saņēmis dienesta vietas valsts pilsonību, parāda ja ne laulības saites šajā valstī, tad vismaz vēlmi tajā iekārtot savu galveno interešu centru. No tā Vispārējā tiesa secināja, ka ekspatrianta vai ārvalstnieka situācija un apelācijas sūdzības iesniedzēju situācija ir divas juridiski atšķirīgas situācijas, kas pamato atšķirīgu attieksmi uz tāda pieņēmuma bāzes, saskaņā ar kuru personas pilsonība ir svarīgs netiešais pierādījums par vairāku ciešu saišu esamību starp šo personu un tās pilsonības valsti (pirmā pārsūdzētā sprieduma 71.–73. punkts un otrā pārsūdzētā sprieduma 69.–71. punkts).

28

Turklāt Vispārējā tiesa konstatēja, ka tiesības uz ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu ir atkarīgas arī no precīza faktisko apstākļu konstatējuma, kas raksturo konkrētā ierēdņa situāciju saistībā ar viņa izcelsmes vietu, un ka ierēdnis, kurš ir pilnībā integrējies savā dienesta vietas valstī un kuram tātad netiek piešķirts ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalsts, nevar norādīt, ka viņam ir ciešāka saikne ar viņa izcelsmes valsti nekā tam ierēdnim, kuram ir tiesības uz šo pabalstu. Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata, ka tā ir nevis ierēdņa pilsonība, kura tikai sniedz norādi par viņa saikni ar dienesta vietas valsti, bet gan viņa faktiskā situācija, kas attaisno pabalsta piešķiršanu, tādējādi paredzot labot radušos faktisko nevienlīdzību starp dienesta vietas valsts sabiedrībā integrētiem ierēdņiem un tiem, kuri to nav izdarījuši (pirmā pārsūdzētā sprieduma 73. punkts un otrā pārsūdzētā sprieduma 71. punkts).

29

Visbeidzot Vispārējā tiesa secināja, ka, “ievērojot visas sistēmas loģiku un ievērojot plašo likumdevēja novērtējuma brīvību, [ir jāuzskata], ka sistēma, kurā ceļā pavadītā laika piešķiršana un ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšana tiek pakļauta nosacījumam par ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalsta saņemšanu, nav nedz acīmredzami nepiemērota, nedz acīmredzami neatbilstoša no tās mērķa viedokļa” un ka līdz ar to “nav ticis pārkāpts princips, saskaņā ar kuru jebkuram darbiniekam ir jābūt iespējai saglabāt personīgas attiecības ar savu galveno interešu centru, vai vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips” (pirmā pārsūdzētā sprieduma 75. punkts un otrā pārsūdzētā sprieduma 73. punkts).

30

Kas attiecas uz trešo pamatu, kurš ir balstīts tostarp uz samērīguma principa pārkāpumu, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka nevar apgalvot, ka, īstenojot savu plašo novērtējuma brīvību, likumdevējs ir ieviesis acīmredzami ar viņa izvirzīto mērķi nesamērīgus pasākumus (pirmā pārsūdzētā sprieduma 86. punkts un otrā pārsūdzētā sprieduma 84. punkts).

31

Konkrēti, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, ievērojot Regulas Nr. 1023/2013 24. apsvērumā atgādināto mērķi, bija pilnīgi samērīgi paredzēt, ka darbinieks ar viņa dienesta vietas valsts pilsonību nevar tikt uzskatīts par ekspatriētu darbinieku un ka turklāt jaunās Civildienesta noteikumu normas ļāva apelācijas sūdzības iesniedzējiem, pirmkārt, saglabāt saikni ar viņu izcelsmes valsti, jo tās noteikšana nemainījās pēc to stāšanās spēkā, un, otrkārt, saglabāt arī saikni ar to dalībvalsti, kuras pilsonība tiem ir un ar kuru saikne tiek uzskatīta par visstiprāko (pirmā pārsūdzētā sprieduma 82. punkts un otrā pārsūdzētā sprieduma 80. punkts).

32

Turklāt, ņemot vērā Regulas Nr. 1023/2013 2. un 12. apsvērumu, saskaņā ar kuriem likumdevējam, pieņemot darbā augsti kvalificētu personālu, tas jāatlasa, “ievērojot visplašāko iespējamo ģeogrāfisko teritoriju” un “jānodrošina laba efektivitāte un lietderība”, Vispārējā tiesa uzsvēra, ka likumdevējs savas plašās novērtējuma brīvības ietvaros bija nolēmis rezervēt ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanu darbiniekiem, “kuriem tas bija visvairāk nepieciešams”, proti, tiem, “kuri bija ekspatrianti vai ārvalstnieki un kuri bija vismazāk integrēti viņu dienesta vietas valstī, lai tie varētu saglabāt saikni ar viņu pilsonības dalībvalsti, ar kuru tātad viņiem ir visciešākā saikne” (pirmā pārsūdzētā sprieduma 84. punkts un otrā pārsūdzētā sprieduma 82. punkts).

33

Visbeidzot, Vispārējā tiesa, atsaucoties uz 1980. gada 16. oktobra sprieduma Hochstrass/Tiesa (147/79, EU:C:1980:238) 14. punktu, atgādināja, ka, pat ja marginālās situācijās rodas nejaušas vispārēja un abstrakta tiesiskā regulējuma ieviešanas neērtības, likumdevējam nevar pārmest, ka tas būtu izmantojis iedalījumu kategorijās, jo, pamatojoties uz objektīviem elementiem, tas pēc būtības nav diskriminējošs, ņemot vērā tā mērķi (pirmā pārsūdzētā sprieduma 85. punkts un otrā pārsūdzētā sprieduma 83. punkts).

34

Apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑517/19 P lūdz Tiesu:

35

Komisijas lūdz Tiesu:

36

Eiropas Parlaments un Padome kā puses, kas iestājušās lietā pirmajā instancē, iesniedza atbildes rakstus atbilstoši Tiesas Reglamenta 172. pantam, arī lūdzot noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37

Apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑518/19 P lūdz Tiesu:

38

Padomes prasījumi Tiesai ir šādi:

39

Parlaments kā puse, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, iesniedza atbildes rakstu atbilstoši Tiesas Reglamenta 172. pantam, arī lūdzot noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

40

Piemērojot Reglamenta 54. panta 2. punktu, Tiesas priekšsēdētājs 2019. gada 1. oktobrī nolēma apvienot lietas C‑517/19 P un C‑518/19 P rakstveida un mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai.

41

Savu attiecīgo apelācijas sūdzību pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēji lietās C‑517/19 P un C‑518/19 P norāda trīs identiskus pamatus, kuri ir par, pirmkārt, tiesību kļūdu pārbaudes tiesā apjoma definēšanā, otrkārt, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un salīdzināmības jēdzienu ar šo pēdējo minēto principu pārkāpumu un, treškārt, samērīguma principa pārkāpumu.

42

Šajā ziņā un lai gan trešais apelācijas sūdzības pamats – tāpat kā otrais pamats – ir izklāstīts prasības pieteikumā zem vispārīgāka virsraksta saistībā ar vienlīdzības principa pārkāpumu, gan no argumentiem šī trešā pamata pamatojumam, gan no prasības pieteikuma pielikuma, kurā ir izvirzīto pamatu kopsavilkums, izriet, ka minētais trešais pamats ir balstīts tikai uz samērīguma principa pārkāpumu, nevis uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

43

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, ierobežojot Regulas Nr. 1023/2013 tiesiskuma pārbaudi, ko tā veica attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu, kontrolējot aplūkojamā pasākuma “patvaļīgo” vai “acīmredzami” izvirzītajam mērķim nepiemēroto vai neatbilstošo raksturu. Viņi šajā ziņā precizē, ka Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 67. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 65. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka jomās, kurās likumdevējam ir plaša novērtējuma brīvība, ir jāveic ierobežota pārbaude.

44

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka tas, ka likumdevējam ir plaša novērtējuma brīvība, nav nozīmīgi, pārbaudot Regulas Nr. 1023/2013 normu par atvaļinājuma dienu piešķiršanu un ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanu atbilstību vienlīdzīgas attieksmes principam.

45

Proti, tā kā vienlīdzīga attieksme ir vispārējs Eiropas Savienības civildienestam piemērojams princips, minētajam likumdevējam jebkurā gadījumā esot pienākums to ievērot un Savienības tiesai jāveic pilnīga tiesiskuma pārbaude.

46

Apelācijas sūdzības iesniedzēji piebilst, ka konkrētās lietas atšķiras no tās, kurā taisīts Civildienesta tiesas 2007. gada 23. janvāra spriedums Chassagne/Komisija (F‑43/05, EU:F:2007:14), uz kuru Civildienesta tiesa ir balstījusi savu argumentāciju pārsūdzētajos spriedumos. Proti, lai gan šajā pēdējā lietā tika izskatīts tikai ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanas izmaiņu tiesiskums, pašreizējās lietas ir par tiesību uz minēto atlīdzināšanu pašu būtību.

47

Visbeidzot, liekot likumdevēja novērtējuma brīvību virs vienlīdzīgas attieksmes principa, Vispārējā tiesa esot parādījusi “nepamatotu bijību” pret šo brīvību, kam bijusi nozīmīga ietekme uz strīdu iznākumu. Par šo jautājumu apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Vispārējā tiesa “ļoti vispārīgi” esot nospriedusi, ka, ņemot vērā “visas sistēmas loģiku” un “likumdevēja plašo novērtējuma brīvību”, Regula Nr. 1023/2013 nebija “acīmredzami” nesaderīga ar vienlīdzīgas attieksmes principu no tās mērķa viedokļa.

48

Komisija lietā C‑517/19 P, kā arī Padome un Parlaments lietās C‑517/19 P un C‑518/19 P lūdz noraidīt pirmo pamatu.

49

Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru juridiskajai saiknei starp ierēdņiem un administrāciju ir normatīvs, nevis līgumattiecību raksturs. Līdz ar to ierēdņu tiesības un pienākumus likumdevējs var katrā laikā grozīt, ievērojot prasības, kas izriet no Savienības tiesībām (spriedumi, 2008. gada 22. decembris, Centeno Mediavilla u.c./Komisija, C‑443/07 P, EU:C:2008:767, 60. punkts, kā arī 2010. gada 4. marts, Angé Serrano u.c., C‑496/08 P, EU:C:2010:116, 82. punkts).

50

Tāpat tas ir attiecībā uz līgumdarbiniekiem saistībā ar Civildienesta noteikumu normām, kuras tiem ir piemērojamas pēc analoģijas.

51

Starp šīm prasībām figurē vienlīdzīgas attieksmes princips, kurš ir nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 22. decembris, Centeno Mediavilla u.c./Komisija, C‑443/07 P, EU:C:2008:767, 78. punkts, kā arī 2010. gada 4. marts, Angé Serrano u.c./Parlaments, C‑496/08 P, EU:C:2010:116, 100. punkts).

52

Šis princips atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai nosaka, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (spriedumi, 2008. gada 17. jūlijs, Campoli/Komisija, C‑71/07 P, EU:C:2008:424, 50. punkts; 2019. gada 19. decembris, HK/Komisija, C‑460/18 P, EU:C:2019:1119, 66. punkts, kā arī 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 137. punkts).

53

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka, pastāvot tādām Civildienesta noteikumu normām, kādas tiek aplūkotas šajā lietā, un ņemot vērā plašo Savienības likumdevēja novērtējuma brīvību šajā sakarā, vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja likumdevējs veic patvaļīgu un acīmredzami nepiemērotu diferenciāciju saistībā ar šajā lietā aplūkojamā tiesiskā regulējuma mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 14. jūlijs, Ferrario u.c./Komisija, 152/81, 158/81, 162/81, 166/81, 170/81, 173/81, 175/81, no 177/81 līdz 179/81, 182/81 un 186/81, EU:C:1983:208, 13. punkts; 2008. gada 17. jūlijs, Campoli/Komisija, C‑71/07 P, EU:C:2008:424, 64. punkts; 2010. gada 15. aprīlis, Gualtieri/Komisija, C‑485/08 P, EU:C:2010:188, 72. punkts, kā arī 2019. gada 19. decembris, HK/Komisija, C‑460/18 P, EU:C:2019:1119, 85. punkts).

54

Šīs judikatūras gaismā Vispārējā tiesa līdz ar to nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pirmā pārsūdzētā sprieduma 67. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 65. punktā nospriezdama, ka no vienlīdzīgas attieksmes principa aspekta ir tikai jāpārbauda tas, vai likumdevējs, pieņemot apstrīdētās Regulas Nr. 1023/2013 normas, nav patvaļīgi vai acīmredzami nepiemēroti veicis diferenciāciju.

55

Kas attiecas uz argumentu, ka Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 75. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 73. punktā esot ļoti vispārīgā veidā nospriedusi, ka, ņemot vērā “visas sistēmas loģiku” un “likumdevēja plašo novērtējuma brīvību”, Regula Nr. 1023/2013 no tās mērķa viedokļa nebija “acīmredzami” nesaderīga ar vienlīdzīgas attieksmes principu, ir jānorāda, ka šis arguments ir balstīts uz šo spriedumu kļūdainu izpratni un līdz ar to tas ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

56

Proti, tikai pēc tam, kad Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 65.–74. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 63.–72. punktā atbilstoši šī sprieduma 53. punktā minētajai judikatūrai konstatēja, ka ierēdņi un darbinieki, kas saņem ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu, nebija salīdzināmā situācijā ar apelācijas sūdzības iesniedzējiem, tā nosprieda, ka ikgadējā ceļošanas laika dienu piešķiršanas un ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanas, kas attiecīgi ir paredzētas Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. pantā un VII pielikuma 8. pantā, pakļaušana nosacījumam par ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalsta esamību nebija nedz acīmredzami nepiemērota, nedz arī acīmredzami neatbilstoša, ievērojot šo normu mērķi, un tātad ar to netika pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips.

57

No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

58

Ar otro pamatu, kas vērsts pret pirmā pārsūdzētā sprieduma 70.–73. punktu un otrā pārsūdzētā sprieduma 68.–71. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka to ierēdņu un darbinieku situācija, kuriem nav tiesību uz ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu, nav salīdzināma ar to ierēdņu un darbinieku situāciju, kuriem ir tiesības uz šādu pabalstu, lai gan pirmo minēto – tāpat kā otro – dienesta vieta atšķiras no viņu izcelsmes vietas.

59

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka, lai noteiktu dažādu situāciju salīdzināmību, ir jāņem vērā tā tiesību akta, ar kuru ir ieviesta nošķiršana, priekšmets un mērķis, kā arī nozares, kurai šis akts pieder, principi un mērķi. Taču Regulā Nr. 1023/2013 ierēdņa vai darbinieka tiesības uzturēt personīgās saiknes ar savu izcelsmes vietu ir padarītas atkarīgas no viņa integrēšanās pakāpes viņa dienesta vietas valstī, lai gan, kā Vispārējā tiesa ir konstatējusi pirmā pārsūdzētā sprieduma 68. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 66. punktā, Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. panta un VII pielikuma 8. panta mērķis ir vienmēr tas pats, proti, ļaut ierēdņiem un darbiniekiem, kā arī to apgādībā esošām personām vismaz vienu reizi gadā doties uz viņu izcelsmes valsti, lai tajā uzturētu savas ģimeniskās, sociālās un kulturālās saiknes. Turklāt šāda iespēja – kā Vispārējā tiesa ir arī atgādinājusi pārsūdzētajos spriedumos – ir kļuvusi par Savienības civildienesta tiesību vispārējo principu.

60

Līdz ar to, apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā, ņemot vērā aplūkojamo Regulas Nr. 1023/2013 normu priekšmetu un mērķi, visi Savienības ierēdņi un darbinieki, kuru izcelsmes vieta ir ārpus viņu dienesta vietas dalībvalsts, atrodas salīdzināmā situācijā neatkarīgi no tā, vai viņi saņem ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu vai ne. Tādējādi, paredzot to, ka tikai tiem ierēdņiem un darbiniekiem, kas saņem šādu pabalstu, var piešķirt ikgadējo ceļošanas laiku un atlīdzināt ikgadējos ceļa izdevumus, likumdevējs šīs pēdējās minētās priekšrocības padara par atkarīgām no šo ierēdņu un darbinieku integrēšanās pakāpes viņu dienesta vietā, proti, no subjektīva kritērija.

61

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka, par ierēdņa vai darbinieka izcelsmes vietu nosakot vietu ārpus tās valsts teritorijas, kurā atrodas viņu dienesta vieta, nekādā veidā netiek ietekmētas viņu tiesības uz ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu, un otrādi. Proti, viņi uzskata, ka ierēdņa vai darbinieka izcelsmes vietas noteikšana un ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalsta piešķiršana kalpo dažādām vajadzībām un interesēm.

62

Līdz ar to Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 71. un 73. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 69. un 71. punktā esot kļūdaini pieņēmusi, ka ierēdnis vai darbinieks, kurš nesaņem ekspatriācijas pabalstu tādēļ, ka piecu gadu laikā, kas beidzas sešus mēnešus pirms viņa stāšanās amatā, viņš ir dzīvojis vai veicis savu pamata profesionālo darbību tās valsts teritorijā, kurā atrodas viņa dienesta vieta, ir vēlējies pārtraukt savas saiknes ar savu izcelsmes vietu, savu galveno interešu centru pārceļot uz dienesta vietas valsti. Tāpat tas, ka ierēdnis vai darbinieks ir ieguvis savas dienesta vietas valsts pilsonību, nenozīmē, ka viņš ir vēlējies pārcelt savu interešu centru un pārtraukt savas ģimenes vai īpašuma saiknes ar savu izcelsmes valsti.

63

Komisija lietā C‑517/19 P, kā arī Padome un Parlaments lietās C‑517/19 P un C‑518/19 P lūdz noraidīt otro pamatu.

64

Tādējādi, kā minēts šī sprieduma 52. punktā, vienlīdzīgas attieksmes princips paredz, ka salīdzināmas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas atšķirīgi un ka atšķirīgas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota.

65

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai noteiktu, vai minētais princips ir pārkāpts, ir tostarp jāņem vērā tās normas priekšmets un mērķis, par kuru tiek apgalvots, ka ar to tiek izdarīts pārkāpums (spriedums, 2018. gada 6. septembris, Piessevaux/Padome, C‑454/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:680, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Šajā ziņā ir svarīgi uzsvērt, kā to ir norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 61. punktā, ka Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. panta un VII pielikuma 8. panta priekšmets un mērķis būtībā ir palikuši nemainīgi pēc Regulas Nr. 1023/2013 stāšanās spēkā, jo ar šiem noteikumiem joprojām ir paredzēts piešķirt priekšrocības, kas ļautu ierēdnim un tā apgādībā esošajām personām vismaz reizi gadā atgriezties savā izcelsmes valstī, lai tajā saglabātu savas ģimenes, sociālās un kultūras saiknes, precizējot, ka šī vieta ir jānosaka atbilstoši VII pielikuma 7. panta 4. punktam brīdī, kad ierēdnis stājas amatā, un ievērojot viņa darbā pieņemšanas vietas principu, vai – pēc skaidra un pienācīgi pamatota lūguma – viņa interešu centru.

67

To ievērojot un kā tas izriet no Regulas Nr. 1023/2013 24. apsvēruma, grozot Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. pantu un VII pielikuma 8. pantu, Savienības likumdevējs ir vēlējies Civildienesta noteikumu un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības reformas ietvaros modernizēt un racionalizēt normas ikgadējā ceļošanas laika un ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanas jomā, tās sasaistot ar ekspatrianta vai ārvalstnieka statusu, lai atvieglotu to piemērošanu un padarītu to pārskatāmāku. Turklāt šis īpašais mērķis iekļaujas plašākā mērķī, kas izriet no šīs regulas 2. un 12. apsvēruma, proti, nodrošināt labu izmaksu efektivitāti Eiropas socioekonomiskajā kontekstā, un tas prasa konsolidēt publiskās finanses un pielikt īpašas pūles no katras publiskās pārvaldes iestādes un tās darbinieku puses, lai uzlabotu efektivitāti un lietderību, vienlaikus saglabājot mērķi nodrošināt personāla atlasi, ievērojot visplašāko iespējamo ģeogrāfisko teritoriju.

68

Šādā perspektīvā Regulas Nr. 1023/2013 pieņemšanas laikā likumdevējs ir izvēlējies sasaistīt tiesības uz ikgadējo ceļošanas laiku un ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanu ar “ekspatrianta statusu” plašākā nozīmē, proti, piešķirt šīs tiesības tikai tiem ierēdņiem un darbiniekiem, kas atbilst Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. pantā paredzētajiem nosacījumiem ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalsta saņemšanai, un tas tika darīts nolūkā mērķtiecīgāk plānot šos pasākumus un piešķirt tos tikai tām personām, kurām tas ir visvairāk vajadzīgs, ievērojot šo ekspatrianta vai ārvalstnieka statusu.

69

Šajā ziņā ir jāatgādina, no vienas puses, ka ekspatriācijas pabalsta mērķis ir kompensēt konkrētus izdevumus un neizdevīgas situācijas, kas rodas dienesta uzsākšanas dēļ Savienības iestādēs ierēdņiem, kuri šī fakta dēļ ir spiesti no savas dzīvesvietas valsts pārcelties dzīvot uz dienesta valsti un integrēties jaunā vidē. Ekspatriācijas jēdziens ir atkarīgs arī no ierēdņa subjektīvās situācijas, proti, no viņa integrācijas līmeņa jaunajā vidē, kas izriet, piemēram, no viņa pastāvīgās dzīvesvietas vai galvenās profesionālās darbības veikšanas. Ekspatriācijas pabalsta piešķiršanas mērķis ir labot faktisko nevienlīdzību, kas radusies starp dienesta valsts sabiedrībā integrētiem ierēdņiem un tiem, kas nav integrējušies (spriedums, 2008. gada 24. janvāris, Adam/Komisija, C‑211/06 P, EU:C:2008:34, 38. un 39. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

70

No otras puses, ārvalstnieka pabalsts savukārt tiek piešķirts, piemērojot Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 2. punktu, ierēdņiem, kuri, tā kā tiem nekad nav bijusi viņu dienesta vietas valsts pilsonība, neatbilst nosacījumiem ekspatriācijas pabalsta saņemšanai. Tātad šis pabalsts ir paredzēts, lai kompensētu neizdevīgas situācijas, kurās ierēdņi nonāk viņu ārvalstnieka statusa dēļ, proti, konkrētas sabiedriska, ģimeniska, izglītības, kultūras un politiska rakstura neērtības gan no tiesiskā, gan no faktiskā viedokļa, ar kurām nesaskaras šīs valsts valstspiederīgie (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1980. gada 16. oktobris, Hochstrass/Tiesa, 147/79, EU:C:1980:238, 12. punkts).

71

No iepriekš minētā izriet, ka Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. pantā ir noteikti objektīvi kritēriji, saskaņā ar kuriem tajā paredzētie pabalsti tiek piešķirti tikai tiem ierēdņiem, kas principā nav vai ir ļoti maz integrēti dienesta vietas valsts sabiedrībā, un tas ļauj pieņemt, ka ierēdņiem, kas neatbilst nosacījumiem šī pabalsta saņemšanai, savukārt ir pietiekama integrācijas pakāpe dienesta vietas dalībvalstī, kas viņiem nerada iepriekš šī sprieduma 69. un 70. punktā minētās neizdevīgās situācijas.

72

Tādējādi, pat ja par viņu izcelsmes vietu nav noteikta viņu dienesta vietas valsts, tādiem ierēdņiem un darbiniekiem kā apelācijas sūdzības iesniedzēji, kuri neatbilst nosacījumiem ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalsta saņemšanai, ir ciešāka saikne ar minēto valsti nekā tiem ierēdņiem un darbiniekiem, kuri atbilst minētajiem nosacījumiem un kuri a priori nav – kā uzsvērusi Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 70. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 68. punktā – nekādi saistīti ar viņu dienesta vietu, jo, pirmkārt, viņiem nav vai nekad nav bijis dienesta vietas valsts pilsonības un/vai, otrkārt, viņi nekad nav ilglaicīgi dzīvojuši vai veikuši profesionālo darbību šajā valstī.

73

Tādējādi, kā būtībā Vispārējā tiesa ir pareizi nospriedusi pirmā pārsūdzētā sprieduma 73. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 71. punktā, tādi ierēdņi un darbinieki kā apelācijas sūdzības iesniedzēji nevar apgalvot, ka viņiem ir ciešāka saikne ar viņu izcelsmes valsti nekā tiem ierēdņiem un darbiniekiem, kuriem ir tiesības saņemt ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu. Proti, šie pēdējie minētie ir mazāk integrēti savā dienesta vietā, tādēļ viņiem ir lielāka nepieciešamība saglabāt saiknes ar izcelsmes valsti.

74

Līdz ar to Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 71. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 69. punktā pareizi ir uzskatījusi, ka ierēdņi un darbinieki, kas saņem ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu, nav salīdzināmā situācijā ar apelācijas sūdzības iesniedzējiem.

75

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

76

Ar trešo pamatu prasītāji apgalvo, ka pirmā pārsūdzētā sprieduma 69. un 80.–86. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 67. un 78.–84. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdainā veidā novērtējusi Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. panta un VII pielikuma 8. panta priekšmetu un samērīgo raksturu.

77

Pirmām kārtām, viņi norāda, ka pretēji Vispārējās tiesas konstatētajam pirmā pārsūdzētā sprieduma 69. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 67. punktā ar Regulu Nr. 1023/2013 ieviestais režīms nav vieglāk piemērojams un nav pārskatāmāks par iepriekš spēkā esošo režīmu pirms šīs regulas stāšanās spēkā. Proti, lai gan šis pēdējais minētais režīms paredz ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanu visiem ierēdņiem vai darbiniekiem, par kuru izcelsmes vietu ir noteikta cita vieta ārpus viņu dienesta vietas, tiesības uz atlīdzināšanu atšķiras atkarībā no konkrētā ierēdņa vai darbinieka pilsonības, viņa izcelsmes valsts, dienesta vietas un viņa integrācijas pakāpes pēdējā minētajā. Tādējādi Vispārējā tiesa esot sajaukusi ekspatriācijas un izcelsmes vietas jēdzienus, kas novedis pie acīmredzami un skaidri patvaļīgām situācijām, jo atlīdzināšana tikusi sasaistīta ar attālumu starp izcelsmes vietu un dienesta vietu.

78

Šajā nozīmē apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, piemēram, ka diviem no viņiem ir noteikta izcelsmes vieta Peru un Brazīlijā. Viņi paskaidro, ka gadījumā, ka viņi tiktu iecelti amatā Savienības delegācijā Latīņamerikā, viņu ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanu ietekmētu attālums no viņu dienesta vietas līdz viņu pilsonības dalībvalsts galvaspilsētai, proti, Briselei (Beļģija). Atlīdzināmā summa tātad būtu lielāka nekā tā, kas tiek aprēķināta atbilstoši agrākajiem Civildienesta noteikumiem, pamatojoties uz attālumu starp viņu dienesta vietu un izcelsmes vietu, jo tās abas atrodas Dienvidamerikas kontinentā.

79

Tādā pašā veidā apelācijas sūdzības iesniedzēji kā piemēru min to, ka vienam no viņiem izcelsmes vieta ir noteikta Marokā. Viņi skaidro, ka gadījumā, ja viņš tiktu iecelts amatā Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojā (EUIPO) Alikantē (Spānijā) vai Komisijas Kopīgā pētniecības centra Perspektīvo tehnoloģiju pētījumu institūtā Seviļā (Spānija), viņa atlīdzināmie ikgadējie ceļa izdevumi tiktu aprēķināti, pamatojoties uz attālumu starp dienesta vietu un Briseli, kas ir apmēram 1800 km, lai gan Rabata (Maroka) atrodas mazāk kā 1000 km no Alikantes vai no Seviļas.

80

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji uzsver, ka šo argumentāciju Vispārējā tiesa noraidīja tādēļ, ka tā esot bijusi nepietiekami pamatota un pārāk kodolīga, jo pirmā pārsūdzētā sprieduma 85. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 83. punktā tā tikai kvalificēja šīs situācijas par “nejaušām neērtībām”, atsaukdamās uz 1980. gada 16. oktobra spriedumu Hochstrass/Tiesa (147/79, EU:C:1980:238).

81

Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Regula Nr. 1023/2013 arī nav piemērota apgalvotā mērķa sasniegšanai, kas ir – kā Vispārējā tiesa to uzsvērusi pirmā pārsūdzētā sprieduma 84. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 82. punktā – rezervēt tiesības uz ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanu tiem ierēdņiem un darbiniekiem, kuriem tas ir “visvairāk vajadzīgs”, proti, tiem, kuri ir “ekspatrianti vai ārvalstnieki”.

82

Šajā nozīmē apelācijas sūdzības iesniedzēji uzsver, ka ierēdnim vai darbiniekam ar izcelsmes vietu ārpus Savienības, kurš saņem ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu, netiks atlīdzināti viņa ikgadējie ceļa izdevumi gadījumā, ja par viņa izcelsmes vietu ir noteikta vieta mazāk nekā 200 km attālumā no viņa pilsonības dalībvalsts galvaspilsētas, pat ja no Savienības likumdevēja viedokļa viņš pieder pie tiem, kam tas ir visvairāk vajadzīgs.

83

Komisija lietā C‑517/19 P, kā arī Padome un Parlaments lietās C‑517/19 P un C‑518/19 P lūdz noraidīt trešo pamatu.

84

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru samērīguma princips, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, prasa, lai ar Savienības tiesību normām ieviestie līdzekļi būtu atbilstoši attiecīgā tiesiskā regulējuma leģitīmo mērķu īstenošanai un nepārsniegtu to sasniegšanai nepieciešamo (spriedums, 2019. gada 3. decembris, Čehijas Republika/Parlaments un Padome (C‑482/17, EU:C:2019:1035), 76. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

85

Kas attiecas uz šo nosacījumu ievērošanas pārbaudi tiesā, šī sprieduma 53. punktā jau ir konstatēts, ka Savienības likumdevējam attiecībā uz tādām Civildienesta noteikumu normām, kādas šeit tiek aplūkotas, ir plaša novērtējuma brīvība.

86

Tādējādi runa nav par to, vai šajā jomā veiktais pasākums bija labākais vai vienīgais iespējamais, jo tikai tā neatbilstība mērķim, ko kompetentās iestādes vēlas sasniegt, var ietekmēt šāda pasākuma likumību (spriedums, 2019. gada 3. decembris, Čehijas Republika/Parlaments un Padome, C‑482/17, EU:C:2019:1035, 77. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

87

Šajā lietā, kā norādīts šī sprieduma 67. punktā, no Regulas Nr. 1023/2013 24. apsvēruma izriet, ka Savienības likumdevējs Savienības ierēdņu Civildienesta noteikumu un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības reformas ietvaros ir vēlējies modernizēt un racionalizēt tiesību normas ikgadējā ceļošanas laika un ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanas jomā, tās sasaistot ar ekspatrianta vai ārvalstnieka statusu, lai atvieglotu to piemērošanu un to padarītu pārskatāmāku.

88

Šajā nozīmē apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, pirmkārt, ka – pretēji Vispārējās tiesas konstatētajam pirmā pārsūdzētā sprieduma 84. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 82. punktā – šīs normas neatbilst minētajam mērķim. Proti, pirms reformas spēkā esošais agrākais režīms, kas izrietēja no Regulas Nr. 1023/2013, bija vienkāršāk piemērojams un pārskatāmāks, jo līdz ar jauno režīmu ikgadējā ceļošanas laika piešķiršana un ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšana ir padarīta par atkarīgu no daudziem dažādiem faktiskiem kritērijiem, kas minēti šī sprieduma 77. punktā.

89

Šim iebildumam tomēr nevar piekrist. Proti, kā būtībā norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 78. punktā, lai gan Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. pants un VII pielikuma 8. pants par attiecīgajiem pabalstiem ir jāskata kopsakarā ar to 4. pantu par ekspatriācijas un ārvalstnieka pabalsta piešķiršanu, pēdējais minētais noteikums ir piemērojams uz objektīvu kritēriju pamata un tas ir izteikts pietiekami precīzi un skaidri, kas garantē pirmo minēto Civildienesta noteikumu normu vienkāršu un pārredzamu piemērošanu saskaņā ar Regulas Nr. 1023/2013 24. apsvērumā minēto likumdevēja mērķi.

90

Turklāt, runājot par apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītajām un šī sprieduma 78. un 79. punktā aprakstītajām situācijām, ir jākonstatē, ka tām ir hipotētisks un teorētisks raksturs, jo apelācijas sūdzības iesniedzēji nav apgalvojuši, ka kāds no viņiem būtu iecelts amatā Savienības delegācijā Latīņamerikā, EUIPO Alikantē vai KPC Perspektīvo tehnoloģiju pētījumu institūtā Seviļā.

91

No judikatūras izriet, ka ierēdnis vai darbinieks nav pilnvarots rīkoties likuma vai iestāžu interesēs un nevar savas prasības pamatojumam norādīt savus personīgos iebildumus (spriedums, 2007. gada 8. marts, Strack/Komisija, C‑237/06 P, EU:C:2007:156, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

92

Otrkārt, kas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, kurš ir atkārtots šī sprieduma 81. punktā, saskaņā ar kuru Regula Nr. 1023/2013 neesot piemērota mērķa – rezervēt tiesības uz ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanu tikai tiem ierēdņiem un darbiniekiem, kuriem ir “vislielākā vajadzība”, proti, tiem, kas ir “ekspatrianti” vai “ārvalstnieki”, – sasniegšanai, ir jānorāda šī sprieduma 67. punktā atgādināto, ka mērķis modernizēt un racionalizēt tostarp tiesību normas ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanas jomā, tās sasaistot ar ekspatrianta vai ārvalstnieka statusu, iekļaujas vispārīgākā mērķī nodrošināt labu izmaksu efektivitāti Eiropas socioekonomiskajā kontekstā, kas prasa konsolidēt publiskās finanses un īpašus katras publiskās pārvaldes iestādes un tās darbinieku pūliņus, lai uzlabotu efektivitāti un lietderību, vienlaikus saglabājot mērķi nodrošināt personāla atlasi, ievērojot visplašāko iespējamo ģeogrāfisko teritoriju.

93

Taču ikgadējo ceļa izdevumu atlīdzināšanas ierobežojums, to piešķirot tikai tiem ierēdņiem un darbiniekiem, kuri saņem ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu, proti, tiem, kas ir mazāk integrēti savas dienesta vietas valstī un kam šī apstākļa dēļ ir lielāka vajadzība saglabāt saikni ar savu izcelsmes vietu, ir piemērots, lai sniegtu ieguldījumu likumdevēja izvirzītā vispārīgākā mērķa sasniegšanā, kurš ir atgādināts iepriekšējā punktā, proti, nodrošināt Eiropas civildienesta labu izmaksu efektivitāti, vienlaikus saglabājot personāla atlasi no visplašākās iespējamās ģeogrāfiskās teritorijas.

94

Proti, kā norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 77. punktā, likumdevējs, īstenodams savu plašo rīcības brīvību, no iespējamiem risinājumiem ir izvēlējies ierobežot attiecīgo priekšrocību saņēmēju skaitu, izslēdzot apelācijas sūdzības iesniedzēju pārstāvēto ierēdņu un darbinieku kategoriju, kurai, pēc tā domām, saikne ar izcelsmes vietu nav tik cieša.

95

Līdz ar to Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 86. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 84. punktā ir pareizi nospriedusi, ka nevar apgalvot, ka savas plašās novērtējuma brīvības īstenošanā likumdevējs būtu ieviesis ar izvirzīto mērķi acīmredzami nesamērīgus pasākumus.

96

Šajā ziņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju norādīto un šī sprieduma 82. punktā aprakstīto situāciju nevar atspēkot šo secinājumu.

97

Proti, šādai situācijai, kurā tiek prezumētas tiesības uz ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu, ir hipotētisks vai teorētisks raksturs, jo neviens no apelācijas sūdzības iesniedzējiem nesaņem šādu pabalstu.

98

Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

99

Ņemot vērā iepriekš minēto, apelācijas sūdzība kopumā ir jānoraida.

100

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

101

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un kas pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, piedalās tiesvedībā Tiesā, Tiesa saskaņā ar minētā 184. panta 4. punktu var nolemt, ka šī persona savus tiesāšanās izdevumus sedz pati. Atbilstoši šī reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar minētā reglamenta 184. panta 1. punktu arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

102

Tā kā Komisija lietā C‑517/19 P ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tiem spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tiem segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

103

Parlaments un Padome kā personas, kas iestājušās lietā Vispārējā tiesā, savus tiesāšanas izdevumus sedz paši.

104

Tā kā Padome lietā C‑518/19 P ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tiem spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tiem segt savus, kā arī atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus.

105

Parlaments kā persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: