–

N. Kantarev vārdā – K. Boncheva un M. Ekimdzhiev, advokati,

–

Balgarska Narodna Banka vārdā – A. Kalaydzhiev, R. Georgiev un M. Kalaydzhieva, advokati,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Mihaylova un A. Steiblytė, kā arī M. Kalaydzhieva, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/19/EK (1994. gada 30. maijs) par noguldījumu garantiju sistēmām (OV 1994, L 135, 5. lpp.) redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/14/EK (2009. gada 11. marts) (OV 2009, L 68, 3. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 94/19”), 1. panta 3. punkta i) apakšpunktu un 10. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Nikolay Kantarev un Balgarska Narodna Banka (Bulgārijas Nacionālā banka, turpmāk tekstā – “BNB”) par kaitējumu, kas nodarīts N. Kantarev tādēļ, kas viņam – kā tiek apgalvots – ir tikusi novēloti izmaksāta noguldījumu garantijai atbilstoša summa saistībā ar naudas līdzekļiem, kas bija glabāti Korporativna Targovska Banka (turpmāk tekstā – “KTB banka”) atvērtajā norēķinu kontā un ir kļuvuši nepieejami.

3

Direktīvas 94/19 pirmajā, otrajā, ceturtajā, astotajā, devītajā, vienpadsmitajā, divdesmit pirmajā un divdesmit ceturtajā apsvērumā ir paredzēts:

“tā kā saskaņā ar Līguma mērķiem būtu jāveicina saskaņota kredītiestāžu darbības attīstība visā Kopienā, likvidējot visus ierobežojumus tiesībām veikt uzņēmējdarbību un brīvībai sniegt pakalpojumus, vienlaikus paaugstinot banku sistēmas stabilitāti un noguldītāju aizsardzību;

tā kā, likvidējot kredītiestāžu darbības ierobežojumus, uzmanība būtu jāveltī stāvoklim, kas var rasties, ja noguldījumi kādā kredītiestādē, kam ir filiāles citās dalībvalstīs, kļūst nepieejami; tā kā obligāti ir jānodrošina saskaņots minimālais noguldījumu aizsardzības līmenis visā Kopienā; tā kā vienota banku tirgus izveidē šāda noguldījumu aizsardzība ir tikpat būtiska kā piesardzības noteikumi;

[..]

tā kā kredītiestāžu izmaksas, kas saistītas ar dalību garantiju sistēmās, nav salīdzināmas ar izmaksām, ko izraisītu liela banku noguldījumu izņemšana ne tikai no kredītiestādēm, kas atrodas grūtībās, bet arī no stabilām iestādēm pēc tam, kad noguldītāji ir zaudējuši uzticību banku sistēmas stabilitātei;

[..]

tā kā saskaņošana ir jāattiecina uz galvenajiem noguldījumu garantiju sistēmas elementiem, un šai sistēmai atbilstoši garantijām ļoti īsā laikā ir jānodrošina maksājumi, ko aprēķina, pamatojoties uz saskaņotu minimālo līmeni;

tā kā noguldījumu garantiju sistēmai ir jāiesaistās, līdzko noguldījumi nav pieejami;

[..]

tā kā noguldījumu garantiju sistēmu saskaņošana Kopienā nerada jautājumu par tādu darbībā esošu sistēmu pastāvēšanu, kas ir paredzētas kredītiestāžu aizsardzībai, proti, nodrošinot to maksātspēju un likviditāti, lai noguldījumi šādās kredītiestādēs, tostarp to filiālēs citās dalībvalstīs, nekļūtu nepieejami; tā kā kompetentās iestādes, paredzot konkrētus nosacījumus, var uzskatīt, ka šādas alternatīvas sistēmas, kas nodrošina citādu aizsardzību, atbilst šīs direktīvas mērķiem; tā kā kompetentajām iestādēm būs jāpārbauda atbilstība minētajiem nosacījumiem;

[..]

tā kā informācija ir būtisks noguldītāju aizsardzības elements, un tāpēc arī uz to ir jāattiecina minimāls saistošu noteikumu skaits [..];

[..]

tā kā šī direktīva nedrīkst radīt situāciju, kad dalībvalstis vai to kompetentās iestādes ir atbildīgas attiecībā pret noguldītājiem, ja tās ir nodrošinājušas to, ka ir ieviesta un oficiāli atzīta viena vai vairākas sistēmas, kas garantē noguldījumus vai pašas kredītiestādes, kā arī atbilstīgi šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem nodrošina kompensāciju un aizsardzību noguldītājiem”.

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. punkta pirmajā daļā un 3. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

5

Minētās direktīvas 7. panta 1. un 1a. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka katra noguldītāja noguldījumu kopapjoma segums ir vismaz EUR 50000, ja noguldījumi nav pieejami.

1a.   Līdz 2010. gada 31. decembrim dalībvalstis nodrošina, ka katra noguldītāja noguldījumu kopapjoma segums ir EUR 100000, ja noguldījumi nav pieejami.

[..]”

6

Šīs direktīvas 10. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Pienācīgi pamatotus noguldītāju prasījumus saistībā ar nepieejamiem noguldījumiem noguldījumu garantiju sistēmas spēj izmaksāt divdesmit darbdienās pēc dienas, kad kompetentās iestādes veic 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā minēto konstatāciju vai tiesu iestāde pieņem 1. panta 3. punkta ii) apakšpunktā minēto lēmumu. Tāpat šajā termiņā apkopo un pārsūta precīzu informāciju par noguldītājiem un noguldījumiem, kas vajadzīga, lai pārbaudītu prasījumus.

Galēja izņēmuma apstākļos noguldījumu garantiju sistēma var vērsties kompetentās iestādēs, lai pagarinātu termiņu. Šāds pagarinājums nepārsniedz desmit darbdienas.

[..]”

7

Direktīvas 2009/14 11. un 12. apsvērumā ir paredzēts:

8

Zakon za otgovornostta na darzhavata i obshtinite za vredi (Likums par valsts un pašvaldību atbildību par nodarīto kaitējumu) (DV Nr. 60, 1988. gada 5. augusts; turpmāk tekstā – “Likums par valsts atbildību”) 1. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Valsts un pašvaldības ir atbildīgas par kaitējumu, kas fiziskām un juridiskām personām ir nodarīts ar valsts un pašvaldības institūciju vai darbinieku prettiesiskiem tiesību aktiem vai prettiesisku darbību, vai bezdarbību to administratīvās darbības gaitā vai saistībā ar šo administratīvo darbību.

2.   Prasības, kas celtas uz šī panta 1. punkta pamata, izskata saskaņā ar Administrativnoprotsesualen kodeks [Administratīvā procesa kodeksā] paredzēto procedūru [..].”

9

Šā likuma 8. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Kaitējuma, kas nodarīts šī likuma 1. panta 1. punktā, 2. panta 1. un 2. punktā, 2.a pantā un 2.b panta 1. punktā paredzētajos apstākļos, atlīdzināšanu var prasīt atbilstoši šajā likumā noteiktai procedūrai, nevis vispārējā kārtībā.

[..]

3.   Šo likumu nepiemēro, ja kādā likumā vai dekrētā kaitējuma atlīdzināšanai ir paredzēta īpašā kārtība.”

10

Zakon za zadalzheniata i dogovorite (Likums par saistībām un līgumiem) (DV Nr. 275, 1950. gada 22. novembris) 45. pantā ir paredzēts:

“Tam, kas ir vainīgs kaitējuma nodarīšanā kādai personai, šis kaitējums ir jāatlīdzina. Visos prettiesiskās rīcības rezultātā nodarītā kaitējuma gadījumos vaina tiek prezumēta, ja nav pierādīts pretējais.”

11

Atbilstoši Likuma par saistībām un līgumiem 49. pantam:

“Tas, kas uzticējis citai personai kādu uzdevumu, atbild par kaitējumu, ko tā nodarījusi šī uzdevuma izpildes gaitā vai saistībā ar šo izpildi.”

12

Ar Zakon za garantirane na vlogovete v bankite (Likums par banku noguldījumu garantiju) (DV Nr. 49, 1998. gada 29. aprīlis) tiek reglamentēta Banku noguldījumu garantijas fonda (turpmāk tekstā – “Fonds”) dibināšana, tā funkcijas un darbība. Saskaņā ar 2009. gada papildnoteikumu (DV Nr. 44, 2009. gada 12. jūnijs) 1.a pantu ar šo likumu tika transponētas Direktīvas 94/19 un Direktīvas 2009/14 normas.

13

Šī likuma 23. panta 1., 2., 5. un 6. punkts ir formulēti šādi:

“1.   Fonds atmaksā attiecīgās bankas parādus tās noguldītājiem līdz garantētajai summai, ja [BNB] ir atsaukusi komercbankas licenci.

2.   Fonds atmaksā garantēto noguldījumu summas ar tādas komercbankas vai komercbanku starpniecību, ko izraudzījusi valde.

[..]

5.   Fonds uzsāk minēto summu atmaksu ne vēlāk kā 20 darba dienu laikā pēc datuma, kad [BNB] pieņēmusi 1. punktā norādīto lēmumu.

6.   Izņēmuma apstākļos Fonds var pagarināt 5. punktā minēto termiņu par ne vairāk kā desmit darba dienām.”

14

Minētā likuma 24. panta 1. punktā ir paredzēts:

“1.   Sākot no datuma, kad [BNB] pieņēmusi 23. panta 1. punktā minēto lēmumu, Fonds pārņem noguldītāju tiesības attiecībā uz banku līdz garantētajai summai neatkarīgi no tā, cik lielā apmērā un kurā datumā Fonds ir veicis garantijas maksājumus katram noguldītājam.”

15

Zakon za Bulgarskata narodna banka (Likums par Bulgārijas Nacionālo banku) (DV Nr.°46, 1997. gada 10. jūnijs) reglamentē BNB statusu, mērķus un kompetenci.

16

Šī likuma 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“1.   [BNB] ir Bulgārijas Republikas centrālā banka. Tai ir juridiskas personas statuss.”

17

Minētā likuma 2. panta 6. punktā ir paredzēts:

“[BNB] kompetencē ir reglamentēt un uzraudzīt pārējo valsts teritorijā dibināto banku darbību, lai nodrošinātu bankas sistēmas stabilitāti un aizsargātu noguldītāju intereses.”

18

Saskaņā ar šī paša likuma 16. pantu BNB valde tostarp “izsniedz licences, atsaka licenču izsniegšanu un atsauc banku, maksājumu sistēmu operatoru, maksājumu iestāžu un elektroniskās naudas iestāžu licences atbilstoši likumā noteiktai kārtībai un nosacījumiem, [..] nodrošina banku īpašo uzraudzību atbilstoši Likumā par kredītiestādēm noteiktai kārtībai un nosacījumiem.”

19

Zakon za kreditnite institutsii (Likums par kredītiestādēm; DV Nr. 59, 2006. gada 21. jūlijs) reglamentē kredītiestāžu licencēšanas procedūru un nosacījumus, to darbību veikšanu, prudenciālo prasību ievērošanas kontroli un darbības izbeigšanu ar mērķi nodrošināt stabilu, uzticamu un drošu banku sistēmu un noguldītāju interešu aizsardzību, kā arī BNB informācijas sniegšanas pienākumus banku prudenciālā regulējuma un uzraudzības jomā.

20

Atbilstoši Likuma par kredītiestādēm 1. panta 2. punktam BNB ir “banku uzraudzības jautājumos kompetentā iestāde Bulgārijas Republikā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.), 4. panta 1. punkta 40) apakšpunkta izpratnē”.

21

Šī likuma 36. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:

“2.   [BNB] obligāti atsauc bankai izsniegto licenci tās maksātnespējas dēļ, ja

3.   [BNB] pieņem 2. punktā paredzēto lēmumu piecu darba dienu laikā pēc maksātnespējas stāvokļa konstatēšanas.”

22

Minētā likuma 79. panta 8. punktā ir noteikts:

“[BNB], tās institūcijas un to pilnvarotās personas nav atbildīgas par uzraudzības funkciju īstenošanas gaitā nodarīto kaitējumu, ja vien tās nav rīkojušās ar nodomu.”

23

Likuma par kredītiestādēm 115. pants ir formulēts šādi:

“1.   Lai nodrošinātu maksātnespējas riskam pakļautās bankas reorganizāciju, [BNB] var pakļaut šo banku īpašai uzraudzībai.

2.   Banka ir pakļauta maksātnespējas riskam:

[..]”

24

Šī likuma 116. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Šī likuma 115. panta 1. punktā noteiktajos gadījumos [BNB] pakļauj attiecīgo banku īpašai uzraudzībai un:

2.   Gadījumā, kas minēts 1. punktā, [BNB] var:

[..].”

25

Minētā likuma 119. panta 5. punktā ir paredzēts:

“5.   Šī likuma 116. panta 2. punkta 2) apakšpunktā noteiktajos gadījumos banka nav finansiāli atbildīga par to saistību neizpildi, kuru izpilde tika pārtraukta saistībā ar īpašās uzraudzības veikšanu. Īpašās uzraudzības laikā nav aprēķināmi nedz nokavējuma procenti, nedz soda nauda par bankas neizpildītām finansiālajām saistībām, kuru izpilde tika pārtraukta, savukārt ir aprēķināmi no šīm saistībām izrietošie līgumiskie procenti, kas tomēr izmaksājami pēc īpašās uzraudzības atcelšanas.”

26

2014. gada 4. martā starp N. Kantarev un KTB banku tika noslēgts pamatlīgums par maksājumu pakalpojumiem, kā arī šī līguma pielikums attiecībā uz norēķinu konta atvēršanu. Šajā pielikumā tostarp bija paredzēts, ka uz attiecīgajā kontā noguldītajām naudas summām attiecas Fonda segums. Turklāt šajā kontā noguldītājam naudas summām bija jāaprēķina procenti atbilstoši fiksētai procentu likmei, kuri vienreiz gadā vai šī paša konta slēgšanas datumā bija jāpārskaita uz minēto kontu un uz kuriem tāpat attiecas Fonda segums.

27

Tā kā pēc bankā esošo noguldījumu masveida izņemšanas KTB bankai iestājas likviditātes krīze, tās pārstāvji 2014. gada 20. jūnijā lūdza BNB, lai tā pakļautu šo kredītiestādi īpašai uzraudzībai. Viņi arī informēja BNB par minētās iestādes maksājumu un visu bankas darījumu pārtraukšanu. Ar tās pašas dienas BNB valdes lēmumu KTB tika noteikta īpaša uzraudzība uz trim mēnešiem. Šīs kredītiestādes saistību izpilde tika pārtraukta un tās darbība tika ierobežota. Tika iecelti administratori, un BNB uzlika ārējam revidentam veikt minētās iestādes aktīvu un parādu novērtējumu.

28

No šī novērtējuma izrietēja, ka KTB bankas finanšu rezultāts bija negatīvs un ka tā neatbilda Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētajām prasībām attiecībā uz pašu kapitālu. Tādēļ BNB ar 2014. gada 6. novembra lēmumu, pirmkārt, atsauca KTB bankas licenci, otrkārt, nolēma, ka bija jāveic pasākumi, lai uzsāktu tās maksātnespējas procesu, un, treškārt, nolēma, ka par to bija jāinformē Fonds.

29

Šajā datumā prasītāja pamatlietā konts tika automātiski slēgts, un šis fakts saskaņā ar Bulgārijas tiesībām ir bijis pamats atmaksāt N. Kantarev noguldījumu atbilstoši noguldījumu garantijai.

30

2014. gada 4. decembrī kāda Bulgārijas kredītiestāde, kurai Fonds bija uzticējis atmaksāt KTB bankas rīcībā esošos noguldījumus, izmaksāja N. Kantarev naudas summu 86973,81 Bulgārijas levu (BGN) (aptuveni 44465 EUR), ieskaitot procentus, kas bija maksājami pēc stāvokļa 2014. gada 6. novembrī, t.i., KTB bankas licences atsaukšanas datumā, proti, 2673,81 BGN. Šajā ziņā līdz 2014. gada 1. jūlijam prasītāja pamatlietā noguldījumam piemērojamā procentu likme bija atbilstoša līguma noteikumiem, savukārt no šī datuma līdz 2014. gada 6. novembrim piemērojamā procentu likme tika noteikta ar BNB valdes 2014. gada 30. jūnija lēmumu, ar kuru tika samazināta KTB bankas esošajiem noguldījumiem piemērojamā izmaksājamo procentu likme.

31

Pēc tam ar 2015. gada 22. aprīļa spriedumu Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) pasludināja, ka KTB bankas maksātnespējas sākuma datums bija 2014. gada 6. novembris. BNB apstrīdēja šo sprieduma daļu apelācijas kārtībā Sofiyski apelativen sad (Sofijas apelācijas tiesa, Bulgārija), kas atcēla pirmās instances spriedumu, uzskatot, ka vērā ņemamais datums bija 2014. gada 20. jūnijs, t.i., datums, kad KTB bankas pašu kapitāla rādītāji kļuva negatīvi.

32

2016. gada sākumā N. Kantarev iesniedza pieteikumu pret BNB Administrativen sad Varna (Varnas Administratīvā tiesa, Bulgārija) uz LES 4. panta 3. punkta pamata, apgalvojot, ka, lai gan ir Likums par banku noguldījumu garantiju, šai iestādei bija jākonstatē noguldījumu nepieejamība atbilstoši Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktam, proti, piecu darba dienu laikā pēc lēmuma, ar kuru KTB bankai tika noteikta īpaša uzraudzība, pieņemšanas. Tādējādi BNB esot pieļāvusi Savienības tiesību pārkāpumu, kas rada viņam tiesības uz atlīdzību. Šajā ziņā N. Kantarev apgalvoja, ka viņa noguldījuma novēlotās atmaksas dēļ viņam ir radies kaitējums, kas atbilst nokavējumu procentiem.

33

Ar 2016. gada 12. marta rīkojumu iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību pamatlietā, pamatojot ar to, ka Likuma par valsts atbildību 1. panta 1. punktā norādītie piemērošanas nosacījumi nebija izpildīti. Tomēr šis rīkojums tika atcelts ar Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija) 2016. gada 18. jūlija rīkojumu. Šajā rīkojumā minētā tiesa sniedza iesniedzējtiesai norādījumus par vairākiem elementiem, kuri būtu izvērtējami, lai atrisinātu attiecīgo strīdu.

34

Ņemot vērā šo norādījumus, iesniedzējtiesa secināja, ka lietas par N. Kantarev iesniegto pieteikumu iznākums ir atkarīgs, pirmkārt, no tā, vai BNB atbildība ir nosakāma atbilstoši Likuma par valsts atbildību 1. panta 1. punktā uzskaitītājiem nosacījumiem vai atbilstoši Likumā par saistībām un līgumiem uzskaitītājiem nosacījumiem. Tā šajā ziņā precizē, ka Bulgārijas tiesu judikatūra attiecībā uz civillietu tiesu vai administratīvo tiesu kompetenci izskatīt pieteikumus par Savienības tiesību pārkāpumu rezultātā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu ir pretrunīga. Tā piebilst, ka Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) iedibināja pretrunīgu judikatūru, dažos gadījumos nospriežot, ka, tā kā BNB nav nedz izpildvaras institūcija, nedz arī no valsts budžeta finansētā iestāde, Likums par valsts atbildību tai nav piemērojams, un citos gadījumos nospriežot, ka tā ir jāatzīst par iestādi, kurai ir publiskās varas prerogatīvas, un atzīstot šo likumu par piemērojamu.

35

Tāpat iesniedzējtiesa norāda, ka pastāv būtiskās atšķirības starp Likumā par valsts atbildību un Likumā par saistībām un līgumiem paredzēto procedūru un atbildības iestāšanās nosacījumiem. Tādējādi ar Likumu par valsts atbildību, kas ir piemērojams tikai tad, ja nodarītais kaitējums ir radīts ar atcelto prettiesisko aktu vai ar valsts pārvaldes prettiesisku darbību vai bezdarbību, ir iedibināta objektīvās atbildības sistēma. Šī likuma piemērošanas gadījumā pieteikuma iesniedzējam ir jāmaksā parastā nodeva pieteikuma iesniegšanas dienā un viņš var vērsties tiesā pēc savas dzīvesvietas adreses. Turpretī, ja prasības pieteikums tiek iesniegts, pamatojoties uz Likumu par saistībām un līgumiem, prasītājam ir jāmaksā valstij nodeva, kuras apmērs atbilst noteiktai procentuālai daļai no strīda priekšmeta vērtības, un ir jāvēršas tiesā pēc atbildētāja mītnes vietas vai vietas, kurā iestājies notikums, kas radīja kaitējumu. Turklāt kā būtisks nosacījums tādai prasībai, kāda tiek aplūkota pamatlietā, tiek prasīts, lai prasītājs pierādītu BNB vainu vai arī to, ka šī iestāde ir rīkojusies ar nodomu.

36

Otrkārt, pēc lietas būtības iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai BNB bija jāpieņem Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā paredzētais lēmums, un līdz ar to, lai atrisinātu strīdu, ir jānoskaidro, vai šī tiesību norma tika pareizi transponēta Bulgārijas tiesību aktos. Šajā ziņā iesniedzējtiesai rodas šaubas par šajā direktīvā paredzētajiem noguldījumu nepieejamības pasludināšanas nosacījumiem, lai pārbaudītu, kurā datumā minētie nosacījumi bija iestājušies. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa norāda, ka, no vienas puses, lai uzsāktu noguldījumu garantiju piemērošanu, BNB varētu tikai atsaukt kredītiestādes licenci, un ka, no otras puses, BNB izlēma pirms KTB bankas licences atsaukšanas pakļaut pēdējo minēto īpašai uzraudzībai, lai pasargātu to no maksātnespējas. Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka Fonda atbilstoši noguldījumu garantijai veiktā atmaksa neliedz pakļaut banku īpašai uzraudzībai.

37

Treškārt, iesniedzējtiesai būtībā rodas jautājums, vai Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkts un 10. panta 1. punkts piešķir noguldītājiem tiesības prasīt dalībvalstij kaitējuma atlīdzību saistībā ar to, ka kompetentā iestāde ir pārkāpusi kredītiestādes noguldījumu nepieejamības konstatēšanas termiņu.

38

Arī šajā ziņā valsts judikatūra ir pretrunīga. Dažas noguldītāju celtās prasības pret BNB tika apmierinātas, pamatojoties uz to, ka tā ir pārkāpusi Savienības tiesību normas ar tiešo iedarbību, savukārt dažas citas prasības tika noraidītas, pamatojot ar to, ka atmaksas kavēšanās bija piedēvējama Fondam, nevis BNB, ka atmaksa nebija iespējama, kamēr nebija atsaukta attiecīgās iestādes bankas licence, vai arī ka Direktīvas 94/19 tiesību normām nav tiešās iedarbības un ka, ja būtu konstatējamu trūkumi šīs direktīvas transponēšanā, tad iestātos pašas valsts, nevis BNB atbildība.

39

Iesniedzējtiesa uzskata, ka BNB ir pieļāvusi Savienības tiesību pārkāpumu, bet tai rodas jautājums par to, vai ir runa par “pietiekami būtisku pārkāpumu” Savienības tiesību izpratnē. Tā šajā ziņā norāda, ka BNB lēmums par attiecīgu reorganizācijas pasākumu tika pieņemts vispārējās interesēs, tādējādi piedāvājot noguldītājiem Direktīvā 94/19 paredzētajai aizsardzībai līdzvērtīgu aizsardzību, un ka šajā laika posmā noguldījumiem tika piemēroti arī procenti.

40

Šajos apstākļos Administrativen sad Varna (Varnas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

41

Lai apstrīdētu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, pirmkārt, BNB apgalvo, ka uzdotajiem jautājumiem nav nozīmes un ka tiem nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem. Turklāt tieši valsts tiesai, nevis Tiesai ir jānoskaidro, vai N. Kantarev patiešām tika nodarīts kaitējums, un, ja Direktīvas 94/19 pārkāpums būtu konstatējams, tikai un vienīgi Bulgārijas likumdevējam ir kompetence transponēt šo direktīvu valsts tiesībās un tas ir vienīgais atbildīgais. Otrkārt, BNB apgalvo, ka no 2004. gada 12. oktobra sprieduma Paul u.c. (C‑222/02, EU:C:2004:606) izriet, ka privātpersona nevar prasīt atlīdzināt kaitējumu, kas radies tāpēc, ka par kredītiestāžu uzraudzību atbildīgā valsts iestāde nav veikusi pietiekamu uzraudzību, jo Direktīvā 94/19 paredzētā noguldītāju atlīdzināšana ir garantēta.

42

Šajā ziņā, pirmkārt, būtiski ir atgādināt, ka LESD 267. pantā paredzētā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments. No minētā izriet, ka tikai valsts tiesa, kas izskata strīdu un uzņemas atbildību par tiesas nolēmuma pieņemšanu, var, ņemot vērā katras konkrētās lietas īpatnības, izvērtēt gan prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību tās sprieduma pieņemšanas vajadzībām, gan Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību (spriedums, 2017. gada 2. marts, Pérez Retamero, C‑97/16, EU:C:2017:158, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Tādēļ, ja valsts tiesu uzdotie jautājumi attiecas uz kādas Savienības tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2017. gada 2. marts, Pérez Retamero, C‑97/16, EU:C:2017:158, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Tomēr ir iespējams atteikties lemt par kādu valsts tiesas uzdotu jautājumu, ja lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai acīmredzami nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiem vai priekšmetu, problēma ir hipotētiska vai arī Tiesas rīcībā nav ziņu par faktiskajiem vai juridiskajiem apstākļiem, kas ir nepieciešami, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2017. gada 2. marts, Pérez Retamero, C‑97/16, EU:C:2017:158, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Taču neviens no šiem gadījumiem neattiecas uz šo lietu. Proti, iesniedzējtiesa norādīja, ka prasības par kaitējuma atlīdzināšanu pamatojumam prasītājs pamatlietā norādīja uz Direktīvas 94/19 nepareizu piemērošanu, kā arī izklāstīja iemeslus, kuru dēļ atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem tai liekas nepieciešamas, lai izspriestu pamatlietu.

46

Otrkārt, attiecībā uz argumentu, kurš balstīts uz 2004. gada 12. oktobra spriedumu Paul u.c. (C‑222/02, EU:C:2004:606), ir jānorāda, ka LESD 267. pants vienmēr ļauj valsts tiesai, ja tā to uzskata par vajadzīgu, uzdot interpretācijas jautājumus Tiesai (spriedums, 2011. gada 26. maijs, Stichting Natuur en Milieu u.c., no C‑165/09 līdz C‑167/09, EU:C:2011:348, 52. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad šī sprieduma attiecināmība un piemērošanas joma būs jāvērtē, analizējot uzdotos jautājumus pēc būtības.

47

Līdz ar to ir jāsecina, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

48

Ar trešo un sesto jautājumu, kuri būtu jāizvērtē kopā un pirmām kārtām, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkts un 10. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, pirmkārt, valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka noguldījumu nepieejamības konstatējums ir atkarīgs no kredītiestādes maksātnespējas un no šīs iestādes bankas licences atsaukšanas, un, otrkārt, to, ka tiek pieļauta atkāpe no šajās tiesību normās paredzētajiem termiņiem noguldījumu nepieejamības konstatēšanai un šo noguldījumu atmaksāšanai, šo atkāpi pamatojot ar to, ka esot nepieciešams, lai kredītiestāde tiktu pakļauta īpašai uzraudzībai.

49

Šajā ziņā ir jānorāda, ka no Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta pirmās daļas formulējuma skaidri izriet, ka nepieciešams un pietiekams nosacījums, lai konstatētu noguldījuma, kas izmaksājams, nepieejamību, ir tas, ka, kompetentās iestādes ieskatā, attiecīgajā brīdī un ar tās finansiālo stāvokli tieši saistītu iemeslu dēļ kredītiestāde nespēj atmaksāt noguldījumus un ka pašlaik tai nav izredžu to izdarīt.

50

Turklāt Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta otrajā daļā ir precizēts, ka minētajām kompetentajām iestādēm tas jākonstatē “pēc iespējas ātrāk” un “ne vēlāk kā piecas darbdienas pēc tam, kad pirmo reizi pārliecinājušās par to, ka [attiecīgā kredītiestāde] nav izmaksājusi noguldījumus, kas ir izmaksājami”.

51

No minētajām tiesību normām izriet, ka noguldījumu nepieejamības konstatējums nav atkarīgs no attiecīgās kredītiestādes maksātnespējas vai tās bankas licences atsaukšanas.

52

Proti, pirmkārt, noguldījumu nepieejamība ir jākonstatē ļoti īsā termiņā, negaidot maksātnespējas procesa uzsākšanai vai bankas licences anulēšanai nepieciešamo nosacījumu izpildi.

53

Otrkārt, kredītiestādes maksātnespēja un bankas licences atsaukšana atšķiras no Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā norādītājiem apstākļiem. Piemēram, kredītiestādes bankas licence varētu tikt atsaukta tostarp tādēļ, ka tā nav pievienojusies Bankas noguldījumu garantiju fondam, lai gan šīs iestādes noguldījumi nav kļuvuši nepieejami.

54

Turklāt kredītiestādes maksātnespēja un tās bankas licences atsaukšana pēc būtības liecina par to, ka kredītiestādei ir ilgstošas grūtības. Turpretī, tā kā Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā noguldījumu nepieejamības konstatējums ir pakārtots faktam, ka kredītiestāde “pagaidām” nespēj atmaksāt noguldījumus un ka “pašlaik” tai nav izredžu to izdarīt, šī nepieejamība var būt īslaicīga.

55

No minētā izriet, ka noguldījumu nepieejamības konstatējums ir jāaizdara pat īslaicīgu grūtību gadījumā, ja attiecīgā kredītiestāde nespēj atmaksāt noguldījumus, kuri ir izmaksājami, un pašlaik tai nav izredžu to izdarīt.

56

Šo interpretāciju apstiprina Direktīvas 94/19 divējāds mērķis. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šīs direktīvas mērķis, kā norādīts tās pirmajā un ceturtajā apsvērumā, ir vienlaikus gan aizsargāt noguldītājus, gan nodrošināt banku sistēmas stabilitāti, novēršot banku noguldījumu masveida izņemšanu ne tikai no kredītiestādēm, kas ir nonākušas grūtībās, bet arī no stabilām iestādēm pēc tam, kad sabiedrība ir zaudējusi uzticību šīs sistēmas stabilitātei (spriedums, 2018. gada 22. marts, Anisimovienė u.c., C‑688/15 un C‑109/16, EU:C:2018:209, 83. punkts).

57

Ņemot vērā šo divējādo mērķi, ir obligāti jānodrošina, ka noguldījumu garantija, kā tas norādīts šīs direktīvas astotajā un devītajā apsvērumā, tiek īstenota “ļoti īsā laikā”, skaitot no kredītiestādes noguldījumu nepieejamības brīža.

58

Proti, no vienas puses, noguldītāju aizsardzība prasa, lai viņu noguldījumi tiktu atmaksāti pēc iespējas ātrāk pēc brīža, kad tie kļuvuši par nepieejamiem, lai šiem noguldītājiem netiktu liegti viņu uzkrātie līdzekļi un lai viņiem tādējādi netiktu atņemta iespēja segt savus ikdienas tēriņus. No otras puses, banku sistēmas stabilitāte tāpat prasa veikt noguldītāju noguldījumu ātru atmaksu, lai kādas vienas kredītiestādes finansiālās grūtības, pat ja tās ir īslaicīgas, neizraisītu noguldījumu masveida izņemšanu un lai šīs grūtības neizplatītos arī uz atlikušo banku sistēmas daļu.

59

Ir taisnība, ka, ņemot vērā Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta formulējumu un it īpaši faktu, ka šajā tiesību normā ir precizēts, ka kompetentajai iestādei ir jākonstatē noguldījumu nepieejamība, ja “pēc [tās] ieskatiem” šim nolūkam nepieciešamie nosacījumi ir izpildīti, šai iestādei ir zināma novērtējuma brīvība. Tomēr šāda novērtējuma brīvība attiecas uz šajā tiesību normā paredzēto nosacījumu vērtējumu, nevis uz šiem nosacījumiem pašiem par sevi, nedz arī attiecībā uz brīdi, kad ir veicams šāds konstatējums.

60

Attiecībā uz iespēju atkāpties no noguldījuma nepieejamības konstatējuma veikšanas termiņa, lai kredītiestāde tiktu pakļauta īpašai uzraudzībai, ir jānorāda, ka Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta otrajā daļā paredzētais termiņš atbilstoši šīs tiesību normas formulējumam ir obligāts un nevienā citā šīs direktīvas tiesību normā atkāpes no tā nav paredzētas.

61

Turklāt, ja kompetentām iestādēm tiktu ļauts atkāpties no Direktīvā 94/19 paredzētā noguldījumu nepieejamības konstatēšanas termiņa, lai kredītiestāde tiktu pakļauta īpašai aizsardzībai, tas būtu pretrunā no šīs direktīvas izrietošajai ātruma prasībai. Proti, gan no šīs direktīvas divējādā mērķa, kas atgādināts šī sprieduma 56. punktā, gan no šī termiņa samazinājuma no divdesmit vienas līdz piecām dienām, kas veikts ar Direktīvu 2009/14, izriet, ka šāds konstatējums ir veicams ļoti īsā termiņā.

62

Turklāt Komisijas 1992. gada 4. jūnija priekšlikuma Padomes direktīvai par noguldījumu garantiju sistēmām (COM(92) 188, galīgā redakcija, OV 1992, C 163, 6. lpp.), uz kura pamata tika pieņemta Direktīva 94/19, paskaidrojuma rakstā ir tieši norādīts, ka noguldījumu garantijas summas atmaksas pamatā ir jābūt objektīvam konstatējumam, ka noguldītājam ir tikuši liegti naudas līdzekļi, kas kredītiestādei bija viņam jāizmaksā, lai “paātrinātu garantētās naudas summas izmaksu” un “nesaistītu šo izmaksu ar attiecīgās kredītiestādes reorganizācijas un likvidācijas procesa riskiem”.

63

Ir taisnība, ka Direktīvas 2009/14 12. apsvērumā ir paredzēts, ka “noguldījumus var uzskatīt par nepieejamiem, ja [attiecīgās kredītiestādes] savlaicīgas iejaukšanās vai reorganizācijas pasākumi ir bijuši neveiksmīgi”.

64

Tomēr, pirmkārt, šajā 12. apsvērumā ir ietverta tikai atsauce uz iespēju, ka noguldījumi tiktu uzskatīti par nepieejamiem gadījumā, ja savlaicīgas iejaukšanās vai reorganizācijas pasākumi ir bijuši neveiksmīgi, taču nepieejamības konstatējums nav pakārtots nosacījumam, ka šādi savlaicīgas iejaukšanās pasākumi ir bijuši neveiksmīgi.

65

No otras puses, ir jānorāda, ka šī apsvēruma otrajā teikumā ir precizēts, ka “tas nedrīkst traucēt kompetentajām iestādēm veikt turpmākus restrukturizācijas pasākumus izmaksas periodā”, un tādējādi tas nozīmē, ka šādi pasākumi neietekmē ne noguldījumu nepieejamības konstatējumu, nedz arī to atmaksāšanu.

66

Attiecībā uz Direktīvas 94/19 10. panta 1. punktā paredzēto noguldījumu atmaksas termiņu no paša šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka šī termiņa pagarināšana ir iespējama tikai “galēja izņēmuma apstākļos” un šis pagarinājums “nepārsniedz desmit darbdienas”.

67

Taču, runājot par finansiālās grūtībās nonākušo kredītiestādi, tās pakļaušana īpašai uzraudzībai, lai novērstu tās maksātnespēju, ir uzskatāma nevis par galējā izņēmuma apstākli, bet, tieši pretēji, par apstākli, kas ir raksturīgs šādas iestādes situācijai un pasākumiem, kuri varētu tikt pieņemti šīs situācijas risināšanas nolūkā.

68

Katrā ziņā fakts, ka noguldījumu atmaksas termiņa pagarinājums ir ierobežots ar 10 darba dienām, liecina par to, ka šis pagarinājums neattiecas uz pasākumiem, kuri varētu tikt pieņemti, lai nepieļautu šīs iestādes maksātnespēju, jo, lai šādi pasākumi pilnā apjomā radītu savas sekas, ir nepieciešamas vairāk nekā 10 dienas.

69

Ņemot vērā visus šos apstākļus, uz trešo un sesto jautājumu būtu jāatbild, ka Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkts un 10. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, pirmkārt, valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka noguldījumu nepieejamības konstatējums ir atkarīgs no kredītiestādes maksātnespējas un no šīs iestādes bankas licences atsaukšanas, un, otrkārt, to, ka tiek pieļauta atkāpe no šajās tiesību normās paredzētajiem termiņiem noguldījumu nepieejamības konstatēšanai un šo noguldījumu atmaksāšanai, šo atkāpi pamatojot ar to, ka esot nepieciešams, lai kredītiestāde tiktu pakļauta īpašai uzraudzībai.

70

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kredītiestādes rīcībā esošo noguldījumu nepieejamība ir jākonstatē ar kompetento iestāžu tiešu aktu, vai tomēr šī nepieejamība var tikt secināta no citiem šo iestāžu aktiem, piemēram, no BNB valdes lēmuma par KTB bankas pakļaušanu īpašai uzraudzībai, vai arī tā var tikt prezumēta, pamatojoties uz tādiem apstākļiem kā pamatlietā aplūkotie.

71

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā ir norādīti tikai apstākļi, kādos kompetentajām iestādēm ir jāveic kredītiestādes rīcībā esošo noguldījumu nepieejamības konstatējums, bet nav norādīta forma, kādā izdarāms šāds konstatējums.

72

Tajā pašā laikā ir jānorāda, pirmkārt, ka Direktīvas 94/19 sistēmā kredītiestāžu rīcībā esošo noguldījumu nepieejamība nosaka šo noguldījumu atmaksu, kas veicama ar garantiju sistēmu palīdzību, un, otrkārt, ka saskaņā ar šīs direktīvas 10. panta 1. punktu šis konstatējums ir termiņa, kurā ir jānotiek šai apmaksai, sākumpunkts.

73

Tādējādi, ņemot vērā šos apstākļus, kredītiestādes rīcībā esošo noguldījumu nepieejamība Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta izpratnē ir obligāti jākonstatē ar kompetento iestāžu tiešu lēmumu, kura priekšmets ir šīs nepieejamības pasludināšana, jo jebkura cita interpretācija veidotu nenoteiktības situāciju, ko ar šo direktīvu tieši paredzēts novērst.

74

Proti, no Direktīvas 94/19 divdesmit pirmā apsvērumā izriet, ka noguldītāju informēšana ir viņu aizsardzības būtisks elements. Turklāt, kā atgādināts šī sprieduma 56. punktā, minētā direktīva ir paredzēta, lai sasniegtu divus cieši saistītus mērķus, proti, bankas stabilitāti un noguldītāju aizsardzību. Šie mērķi taču nozīmē, ka noguldītāji varētu droši noteikt to, ka viņu noguldījumi ir nepieejami, un to, no kura brīža tie kļūs par atmaksas procedūras priekšmetu, lai novērstu paniku, kas varētu apdraudēt banku sistēmas stabilitāti.

75

Turklāt, tā kā nepieejamības konstatējums nosaka noguldījumu atmaksu, kā arī termiņa, kurā ir veicama šī atmaksa, sākumpunktu, noguldītājiem un noguldījumu garantijas fondam ir jābūt pieejamam tiešam, skaidram un precīzam lēmumam, kas ļautu viņiem ātri un ar zināmu drošības pakāpi uzzināt, ka pēc Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā paredzētā novērtējuma pabeigšanas noguldījumi ir tikuši atzīti par nepieejamiem. Šāds lēmums nodrošina, no vienas puses, ka noguldījumu garantijas fonds ir spējīgs aizsākt atmaksas procedūru un noteikt, ka Direktīvas 94/19 10. panta 1. punktā paredzētais termiņš ir sācies, un, no otras puses, ka noguldītāji varētu izmantot viņiem ar šo direktīvu piešķirtās tiesības.

76

No tā izriet, ka, lai konstatētu noguldījumu nepieejamību, ir jāpieņem tiešs lēmums un ka pēc tā pieņemšanas tas ir jādara zināms noguldījumu garantijas fondam.

77

Turklāt noguldījumu nepieejamība nav izsecināma no citiem valsts kompetentās iestādes aktiem, tādiem kā bankas pakļaušana īpašai uzraudzībai, vai prezumēta, pamatojoties uz tādiem apstākļiem kā pamatlietā aplūkotie, kuri nav Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā paredzētās noguldījumu nepieejamības novērtēšanas rezultāts.

78

Līdz ar to uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka noguldījumu nepieejamība šīs tiesību normas izpratnē ir jākonstatē ar valsts kompetentās iestādes tiešu aktu un tā nevar tikt secināta no citiem valsts iestāžu aktiem, tādiem kā BNB lēmums par KTB bankas pakļaušanu īpašai uzraudzībai, nedz prezumēta, pamatojoties uz tādiem apstākļiem kā pamatlietā aplūkotie.

79

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka bankas noguldījuma nepieejamības konstatējums šīs tiesību normas izpratnē ir pakārtots nosacījumam, ka šī noguldījuma īpašnieks bija iepriekš pieprasījis no attiecīgās kredītiestādes naudas līdzekļu izmaksu un šīs pieprasījums netika apmierināts.

80

Šajā ziņā no Direktīvas 94/19 1. panta 1. punkta un 3. punkta i) apakšpunkta, tos aplūkojot kopā, izriet, ka, pat ja noguldījumi ir jāatmaksā saskaņā ar tiem piemērojamajiem normatīvajos aktos un līgumos paredzētajiem nosacījumiem, turpretim to nepieejamības vērtējums ir veicams tikai saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā norādītājiem nosacījumiem.

81

Taču šajā tiesību normā nav paredzēts, ka noguldījumu nepieejamības konstatējums būtu pakārtots nosacījumam par iepriekš veiktu naudas līdzekļu izmaksas pieprasījumu, kas nav ticis apmierināts.

82

Proti, kā pamatoti norāda Eiropas Komisija, šim konstatējumam ir saikne ar kredītiestādes objektīvo finanšu situāciju un tas vispārīgā veidā attiecas uz visiem kredītiestādes rīcībā esošiem noguldījumiem kopā, nevis uz katru no tās rīcībā esošajiem noguldījumiem. Tātad pietiek ar konstatējumu, ka šī kredītiestāde nav atmaksājusi dažus noguldījumus un ka Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta nosacījumi ir izpildīti, lai varētu tikt pasludināta visu šīs iestādes rīcībā esošo noguldījumu nepieejamība.

83

Turklāt Direktīvas 94/19 divējādais mērķis, kāds tas izriet no šī sprieduma 56. punkta, nebūtu sasniedzams, ja tiktu prasīts, ka noguldījuma īpašnieks no attiecīgās kredītiestādes ir iepriekš pieprasījis naudas līdzekļu izmaksu un ka šis pieprasījums netika apmierināts, lai šis noguldījums varētu tikt kvalificēts kā “nepieejams”.

84

Proti, no vienas puses, šāda prasība varētu mazināt noguldītāju uzticību noguldījumu garantijas sistēmai un sekmētu to, ka masveidā tiek iesniegti noguldījumu izņemšanas pieprasījumi.

85

No otras puses, šāda prasība padarītu noguldījumu nepieejamības konstatējuma procedūru sarežģītāku un apdraudētu Direktīvā 94/19 paredzēto ātras izskatīšanas mērķi.

86

Turklāt tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie, kad visi kredītiestādes darījumi un maksājumi ir tikuši pārtraukti, šāds nosacījums ir vēl mazāk pamatots, jo tas nav nepieciešams un praksē to ir ļoti grūti vai pat neiespējami izpildīt, ņemot vērā, ka noguldījuma īpašnieks ne vienmēr var pierādīt, ka viņš iepriekš ir iesniedzis pieprasījumu par naudas līdzekļu izmaksu un tas netika apmierināts.

87

Tādējādi uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka bankas noguldījuma nepieejamības konstatējums šīs tiesību normas izpratnē nevar tikt pakārtots nosacījumam, ka šī noguldījuma īpašnieks bija iepriekš pieprasījis no attiecīgās kredītiestādes naudas līdzekļu izmaksu un šīs pieprasījums netika apmierināts.

88

Ar septīto un astoto jautājumu, kuri ir jāvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkts un 10. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir tiešā iedarbība un ka tie piešķir noguldītājiem tiesības saistībā ar valsts atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu celt prasību pret publisku iestādi, tādu kā BNB, kurai ir pienākums konstatēt kredītiestādes rīcībā esošo noguldījumu nepieejamību, par tāda kaitējuma atlīdzināšanu, ko – kā tiek apgalvots – ir radījusi novēlota noguldījumu atmaksa. Apstiprinošās atbildes gadījumā iesniedzējtiesa lūdz papildu norādes par “pietiekami būtiska” pārkāpuma jēdzienu Savienības tiesību izpratnē un vaicā par to, kāda nozīme saistībā ar šo novērtējumu ir dažiem konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem.

89

Vispirms ir jāprecizē, ka pretēji tam, ko apgalvo BNB, kā ģenerāladvokāte norādīja savu secinājumu 78.–82. punktā, šīs pamatlietas apstākļi ir atšķirīgi no apstākļiem lietā, kurā pasludināts 2004. gada 12. oktobra spriedums Paul u.c. (C‑222/02, EU:C:2004:606), un tāpēc minētajā spriedumā nav rodama atbilde uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

90

No 2004. gada 12. oktobra sprieduma Paul u.c. (C‑222/02, EU:C:2004:606) izriet – ja valsts tiesībās ir izveidota noguldījumu garantijas sistēma, Direktīva 94/19 pieļauj valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru privātpersonas nevar pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, ko radījusi valsts iestādes, kura uzrauga kredītiestādes, veikta nepietiekama vai nepareiza uzraudzība, vai prasīt atzīt valsts atbildību uz Savienības tiesību pamata, jo šie uzraudzības uzdevumi tiek veikti vispārējās interesēs.

91

Taču aplūkojamajā gadījumā iesniedzējtiesa vēlās noskaidrot, vai dalībvalsts atbildība varētu rasties tāpēc, ka Direktīva 94/19 ir tikusi nepareizi transponēta un šajā direktīvā paredzētais noguldījumu garantijas mehānisms ir ticis īstenots nepareizi.

92

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai princips par valsts atbildību par kaitējumu, ko privātpersonām radījuši šai valstij piedēvējamie Savienības tiesību pārkāpumi, ir raksturīgs Savienības pamatā esošo Līgumu sistēmai (spriedums, 2010. gada 26. janvāris, Transportes Urbanos y Servicios Generales, C‑118/08, EU:C:2010:39, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

93

Tādējādi katrai dalībvalstij ir pienākums nodrošināt to, ka privātpersonas saņem atlīdzību par kaitējumu, kas tām nodarīts Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, neatkarīgi no tā, kura publiska iestāde ir izdarījusi šo pārkāpumu un kurai iestādei saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesībām tas principā ir jāatlīdzina (spriedums, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

94

Turklāt, runājot par nosacījumiem, lai rastos valsts atbildība par kaitējumu, kas privātpersonām nodarīts ar šai valstij piedēvējamajiem Savienības tiesību pārkāpumiem, Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka privātpersonām, kurām ir nodarīts kaitējums, ir tiesības uz atlīdzību, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptās Savienības tiesību normas mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ja šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un privātpersonām nodarīto kaitējumu (spriedums, 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

95

Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šo nosacījumu, kas ļauj noteikt dalībvalstu atbildību par privātpersonām nodarīto kaitējumu, kurš ir radies Savienības tiesību pārkāpumu rezultātā, piemērošana principā ir jāveic valsts tiesām saskaņā ar Tiesas sniegtajiem norādījumiem par šādu nosacījumu īstenošanu (spriedumi, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 48. punkts, kā arī 2014. gada 19. jūnijs, Specht u.c., no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005, 100. punkts).

96

Attiecībā uz jautājumu, vai Direktīvas 1. panta 3. punkta i) apakšpunktam un 10. panta 1. punktam ir tiešā iedarbība un tie piešķir tiesības celt prasību par kaitējuma, kas nodarīts ar noguldījumu novēlotu atmaksu, atlīdzināšanu, iesākumā ir jāuzsver, ka, tā kā prasītājs iesniedzējtiesā ir atsaucies uz BNB pieļautā Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta pārkāpuma dēļ nodarīto kaitējumu, Tiesai nav jāspriež par šīs direktīvas 10. panta 1. punktu.

97

Attiecībā uz Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta tiešo iedarbību, lai gan šāds nosacījums netiek prasīts judikatūrā, lai rastos valsts atbildība par Savienības tiesību pārkāpumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame (C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 21. un 22. punkts), iesniedzējtiesa tomēr precizē, ka, ja šai tiesību normai ir tiešā iedarbība, BNB esot pārkāpusi Savienības tiesības, nepiemērojot šo normu tā vietā, lai piemērotu valsts tiesību normas, ar kurām transponēta Direktīva 94/19.

98

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka visos gadījumos, kad direktīvas noteikumi pēc to satura ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzi, privātpersonām ir tiesības uz tiem atsaukties valsts tiesās pret dalībvalsti, ja tā nav transponējusi direktīvu noteiktajā termiņā valsts tiesībās vai arī ja tā ir veikusi nepareizu transpozīciju (spriedums, 2015. gada 25. jūnijs, Indėlių ir investicijų draudimas un Nemaniūnas, C‑671/13, EU:C:2015:418, 57. punkts).

99

Ir taisnība, ka Direktīvas 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā ir paredzēta dalībvalstu rīcības brīvība noteikt kompetento iestādi, kurai jāveic noguldījumu nepieejamības konstatējums, kā arī rīcības brīvība izvērtēt attiecīgās kredītiestādes finansiālo situāciju.

100

Tomēr, norādot, ka kompetentajai iestādei ir jākonstatē noguldījumu nepieejamība pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk kā piecas darba dienas pēc tam, kad tā pirmo reizi pārliecinājusies par to, ka [attiecīgā kredītiestāde] nav izmaksājusi noguldījumus, kas ir izmaksājami, šajā tiesību normā ir noteikta beznosacījumu un pietiekami precīza prasība, kuras ievērošana ir jānodrošina BNB, proti, iestādei, kas noteikta noguldījumu nepieejamības konstatēšanai, tai īstenojot savu kompetenci.

101

Šāda interpretācija neietekmē faktu, ka valsts iestāde, kas ir izdarījusi Savienības tiesību pārkāpumu, ir jāidentificē valsts tiesai saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesībām.

102

Attiecībā uz jautājumu par to, vai Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkts ir Savienības tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt privātpersonām tiesības, ir jānorāda, ka Direktīvas 94/19 mērķis tostarp ir noguldītāju aizsardzība.

103

Turklāt noguldījumu nepieejamības konstatējums tieši ietekmē noguldītāja tiesisko stāvokli, jo līdz ar šo konstatējumu tiek aizsākta noguldījumu garantijas sistēmas darbība un tātad arī noguldītāju atlīdzināšana.

104

Šajos apstākļos ir acīmredzami, ka Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkts ir Savienības tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt privātpersonām tiesības.

105

Attiecībā uz nosacījumu par to, ka Savienības tiesību pārkāpumam ir jābūt pietiekami būtiskam, ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai šāds pārkāpums pastāv, ja attiecīgā dalībvalsts acīmredzami un būtiski nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas. Apstākļi, kuri būtu jāņem vērā šajā ziņā, tostarp ir pārkāptās normas skaidrības un precizitātes pakāpe, ar pārkāpto normu valsts iestādēm atstātās rīcības brīvības apjoms, tas, vai iespējamā kļūda tiesību piemērošanā ir attaisnojama vai neattaisnojama, vai pārkāpums ir izdarīts vai kaitējums ir nodarīts ar nodomu vai bez tā, vai arī apstāklis, ka Eiropas Savienības iestādes rīcība ir varējusi veicināt bezdarbību vai tādu valsts pasākumu vai prakses pieņemšanu vai saglabāšanu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 56. punkts).

106

Šajā ziņā ir svarīgi uzsvērt, ka, lai gan atbilstoši Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktam BNB ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz kredītiestādes rīcībā esošo noguldījumu nepieejamības konstatējumu, šī rīcības brīvība ir ierobežota.

107

Proti, Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā it skaidri precizēti nosacījumi, kuriem pakārtots noguldījumu nepieejamības konstatējums, kā arī termiņš, kurā šāds konstatējums ir jāveic.

108

Līdz ar to, ja Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā norādītie nosacījumi ir iestājušies, kompetentajai valsts iestādei ir jākonstatē noguldījumu nepieejamība obligātā termiņā, proti, piecu darba dienu laikā.

109

No pamatlietas apstākļu analīzes izriet, ka pēc tam, kad KTB banka bija sniegusi informāciju par tās finansiālajām grūtībām un likviditātes problēmām, BNB pakļāva pēdējo minēto banku īpašai uzraudzībai maksātnespējas riska dēļ un nolēma pārtraukt visus KTB bankas maksājumus un darījumus. Tādējādi tās veiktie uzraudzības pasākumi liecina par šaubām, kādas ir bijušas BNB, ņemot vērā KTB bankas finansiālo situāciju, attiecībā uz tās spēju atmaksāt noguldījumus īsā termiņā. Turklāt BNB lēmums par pasākumiem, ar kuriem pārtraukti KTB bankas maksājumi un darījumi, liedza KTB bankai atmaksāt noguldījumus.

110

Papildus šiem apstākļiem iesniedzējtiesai, novērtējot BNB rīcības prettiesiskumu, arī būtu jāņem vērā tas, vai kaitējums ir nodarīts ar nodomu vai bez tā.

111

Visbeidzot pārējiem iesniedzējtiesas minētājiem apstākļiem nav nozīmes, lai noteiktu, vai pamatlietas apstākļos, nekonstatējot noguldījumu nepieejamību Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā paredzētajā piecu darba dienu termiņā, BNB ir izdarījusi pietiekami būtisku pārkāpumu Savienības tiesību izpratnē.

112

Proti, pirmkārt, apstāklim, ka Fonda rīcībā nebija pietiekami daudz naudas līdzekļu, lai segtu garantētos noguldījumus, nav nozīmes, jo šāds apstāklis nav norādīts starp tiem apstākļiem, kuri kompetentajai valsts iestādei ir jāņem vērā, nosakot, vai ir jākonstatē noguldījumu nepieejamība.

113

Otrkārt, apstāklim, ka laikposmā, kad maksājumi bija pārtraukti, kredītiestāde tika pakļauta īpašai uzraudzībai, lai pasargātu to no maksātnespējas, un faktam, ka prasītāja noguldījums tika atmaksāts pēc tam, kad BNB konstatēja, ka reorganizācijas pasākumi ir neveiksmīgi, arī nav nozīmes. No vienas puses, kā Tiesa jau precizējusi atbildē uz trešo prejudiciālo jautājumu, Direktīva 94/19 nepakārto noguldījumu nepieejamības konstatāciju kredītiestādes maksātnespējai. No otras puses, Direktīvas 94/19 mērķis ir aizsargāt noguldītājus, paredzot viņu īpašumā esošo noguldījumu garantēšanu un atmaksāšanu ļoti īsā termiņā.

114

Treškārt, apstāklis, ka prasītāja pamatlietā noguldījums tika atmaksāts kopā ar piemērotajiem procentiem, tostarp par laikposmu no 2014. gada 20. jūnija līdz 2014. gada 6. novembrim, attiecas uz N. Kantarev nodarīto kaitējumu, nevis uz pietiekami būtiska Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta pārkāpuma esamību.

115

Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus un neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, fakts, ka noguldījumu nepieejamība nav tikusi konstatēta Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā paredzētajā piecu dienu termiņā, lai gan šajā tiesību normā skaidri norādītie nosacījumi bija iestājušies, pamatlietas apstākļos varētu tikt atzīts par pietiekami būtisku pārkāpumu Savienības tiesību izpratnē, savukārt pārējiem iesniedzējtiesas minētājiem apstākļiem šajā ziņā nav nozīmes.

116

Runājot par trešo valsts atbildības par Savienības tiesību pārkāpumu rašanās nosacījumu, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda vai, kā šķietami izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, pastāv tieša cēloņsakarība starp Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta pārkāpumu un N. Kantarev nodarīto kaitējumu.

117

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz septīto un astoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktam ir tieša iedarbība, un tas veido tiesību normu, kuras mērķis ir piešķirt privātpersonām tiesības, ļaujot noguldītājiem celt prasību par noguldījumu novēlotās atmaksas rezultātā nodarītā kaitējuma atlīdzību. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, no vienas puses, vai fakts, ka noguldījumu nepieejamība nav tikusi konstatēta šajā tiesību normā paredzētajā piecu darba dienu termiņā, lai gan šajā tiesību normā skaidri norādītie nosacījumi bija iestājušies, pamatlietas apstākļos veido pietiekami būtisku pārkāpumu Savienības tiesību izpratnē un, no otras puses, vai pastāv tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un N. Kantarev nodarīto kaitējumu.

118

Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāpārbauda kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LES 4. panta 3. punkts, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad Bulgārijā nepastāv īpaša procedūra, lai noteiktu šīs dalībvalsts atbildību par kaitējumu, kas nodarīts valsts iestādes izdarītā Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā, pirmkārt, ir paredzēti divi atšķirīgi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas ietilpst atšķirīgu tiesu kompetencē un kam paredzēti atšķirīgi nosacījumi, un kurš, otrkārt, privātpersonu tiesības uz kaitējuma atlīdzināšanu pakārto nosacījumam, ka attiecīgā valsts iestāde kaitējumu ir nodarījusi ar nodomu, privātpersonas pienākumam sniegt pierādījumus par vainas esamību, parastās vai strīda priekšmeta vērtībai proporcionālās nodevas samaksai vai iepriekšējai administratīvā akta, ar kuru radīts kaitējums, atcelšanai.

119

Šajā ziņā iesniedzējtiesa precizē, ka attiecībā uz juridisko kārtību, kas piemērojama prasībām, kuras tiek celtas pret BNB saistībā ar Savienības tiesību pārkāpumu, pastāv atšķirības tiesu praksē, jo dažas tiesas uzskata, ka uz šādām prasībām ir attiecināms Likums par valsts atbildību, savukārt citas tiesas uzskata, ka uz tām ir attiecināms vispārējs tiesiskais regulējums par atbildību, kas noteikta Likumā par saistībām un līgumiem. Turklāt Likums par Bulgārijas Nacionālo banku ierobežo tās atbildību saistībā ar tās uzraudzības uzdevumu veikšanu, paredzot šo atbildību tikai par kaitējumu, kas nodarīts ar nodomu.

120

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru šī sprieduma 94. punktā minētie trīs nosacījumi ir pietiekami, lai radītu privātpersonai tiesības uz kaitējuma atlīdzību (spriedums, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

121

No minētā izriet, ka, lai gan Savienības tiesības nekādi neizslēdz, ka, pamatojoties uz valsts tiesību normām, valsts atbildībai par šo tiesību pārkāpumu var tikt noteikti mazāk ierobežojoši nosacījumi, turpretī tās neļauj valsts tiesību normās šajā ziņā paredzēt papildu nosacījumus (spriedums, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

122

Tāpat ir jāatgādina, ka, kamēr konkrētajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz procesuāla kārtībā attiecībā uz prasībām tiesā, kas tiek celtas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās (spriedums, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

123

Tomēr Tiesa tāpat ir precizējusi, ka, neskarot tiesības uz atlīdzinājumu, kurām pamats ir rodams tieši Savienības tiesībās, ja ir iestājušies tam nepieciešamie nosacījumi, sekas, kas ir radušās sakarā ar kaitējuma nodarīšanu, valstij ir jānovērš atbilstoši valsts tiesībām par atbildību, ievērojot, ka valsts tiesību aktos par kaitējuma atlīdzību ietvertie nosacījumi nevar būt mazāk labvēlīgi par nosacījumiem, kuri attiecas uz līdzīgām iekšzemes prasībām (līdzvērtības princips), un to piemērošana nevar būt tāda, kas kaitējuma atlīdzību padarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu (efektivitātes princips) (spriedums, 2010. gada 26. janvāris, Transportes Urbanos y Servicios Generales, C‑118/08, EU:C:2010:39, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

124

Atbilstoši līdzvērtības principam visiem noteikumiem, kas piemērojami prasībām, ir jābūt piemērojamiem vienādi gan prasībām, kas ir pamatotas ar Savienības tiesību pārkāpumu, gan līdzīgām prasībām, kas ir pamatotas ar valsts tiesību neievērošanu (spriedums, 2017. gada 15. marts, Aquino, C‑3/16, EU:C:2017:209, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

125

Saskaņā ar efektivitātes principu valsts procesuālās normas nedrīkst būt tādas, kas Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu padarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu (spriedums, 2017. gada 15. marts, Aquino, C‑3/16, EU:C:2017:209, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

126

Konkrētajā gadījumā, runājot par pamata nosacījumiem, kuriem ir jāatbilst tādai prasībai, kādu ir cēlusi prasītāja pamatlietā, Likums par Bulgārijas Nacionālo banku, nosakot, ka tiesības uz kaitējuma atlīdzināšanu ir tikai tad, ja tās nodarītais kaitējums ir radīts ar nodomu, pakārto šīs tiesības nosacījumam, kas pārsniedz Savienības tiesību pietiekami būtiskā pārkāpuma ietvaru.

127

Attiecībā uz Likumā par saistībām un līgumiem ietverto nosacījumu, ar kuru prasītājam pamatlietā uzlikts pienākums sniegt pierādījumus par vainas esamību, Tiesa jau ir nospriedusi, ka, kaut arī noteiktiem objektīviem un subjektīviem elementiem, kas valsts tiesību sistēmas ietvaros var tikt saistīti ar vainas jēdzienu, var būt nozīme, ievērojot šī sprieduma 105. punktā atgādināto judikatūru, lai novērtētu, vai Savienības tiesību pārkāpums ir vai nav pietiekami būtisks, tomēr uz pienākumu atlīdzināt privātpersonām nodarīto kaitējumu nevar tikt attiecināts no vainas jēdziena izrietošais nosacījums, kura tvērums būtu plašāks par pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu (spriedums, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

128

Līdz ar to, no vienas puses, Savienības tiesības nepieļauj, ka – saistībā ar tādu prasību kā pamatlietā aplūkotā – tiesības uz kaitējuma atlīdzināšanu būtu pakārtotas nosacījumam par to, ka attiecīgā valsts iestāde kaitējumu ir nodarījusi ar nodomu. BNB atbildība tādā strīdā kā pamatlietā tātad nevar tikt izvērtēta atbilstoši Likumā par Bulgārijas Nacionālo banku paredzētajiem nosacījumiem. No otras puses, iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai “vainas” jēdziens Likuma par saistībām un līgumiem izpratnē ir plašāks par pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu.

129

Runājot par valsts procesuālajām normām, ir jāatgādina, ka uz jautājumu, vai valsts tiesas kompetencei un strīda izskatīšanas procedūrai ir jābūt atkarīgai no valsts iestādes, kurai ir piedēvējams pārkāpums, statusa, kā arī no apgalvotās darbības vai bezdarbības iezīmēm, attiecas dalībvalstu procesuālā autonomija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 47. punkts).

130

Tādējādi, kā uzsvēra ģenerāladvokāte secinājumu 102. punktā, Savienības tiesībās nav jānosaka, kāda procedūra – ja ir iespējamas vairākas – ir jāpiemēro. Tomēr, izvēloties atbilstīgo procedūru un līdz ar to arī atbildības regulējumu, ir jāievēro gan no Tiesas judikatūras izrietošie nosacījumi, ar kādiem rodas valsts atbildība par privātpersonām nodarīto kaitējumu Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, gan līdzvērtības un efektivitātes principi.

131

Attiecībā uz līdzvērtības principu Tiesas rīcībā nav nekādas informācijas, kas ļautu apšaubīt Likumā par valsts atbildību vai Likumā par saistībām un līgumiem paredzēto noteikumu atbilstību šim principam.

132

Attiecībā uz efektivitātes principu iesniedzējtiesai ir šaubas, pirmkārt, par to, vai Likumā par valsts atbildību un Likumā par saistībām un līgumiem paredzētais nodevas maksājums atbilst šim principam.

133

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālā tiesību norma Savienības tiesību piemērošanu nepadara neiespējamu vai pārmērīgi grūtu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi kopumā, ko veido attiecīgā procedūra, tās norise un tās īpatnības dažādās valsts instancēs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Târşia, C‑69/14, EU:C:2015:662, 36. punkts).

134

Šajā nolūkā ir jānosaka, vai valsts tiesību akti prasības par atlīdzību celšanu pakārto nodevas samaksai un vai pastāv iespējas tikt atbrīvotam no nodevas samaksas.

135

Ir jāņem vērā arī nodevas lielums un šķēršļa, ko tā, iespējams, rada attiecībā uz iespēju vērsties tiesā, novēršamība vai nenovēršamība (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 22. decembris, DEB, C‑279/09, EU:C:2010:811, 61. punkts).

136

No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka tādā strīdā kā pamatlietā aplūkotais tādai fiziskai personai kā N. Kantarev, lai celtu prasību uz Likuma par valsts atbildību pamata, ir jāmaksā fiksētā nodeva 10 BGN apmērā (aptuveni 5 EUR) un par prasību uz Likuma par saistībām un līgumiem pamata – proporcionālo nodevu, kuras apmērs ir 4 % no strīda priekšmeta vērtības.

137

Ņemot vērā Tiesas rīcībā esošo informāciju, fiksētā nodeva 10 BGN apmērā (aptuveni 5 EUR) nešķiet tāda, kas varētu veidot nenovēršamu šķērsli iespējai vērsties tiesā, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

138

Turpretī nav izslēgts, ka proporcionālā nodeva, kas noteikta 4 % apmērā no strīda priekšmeta vērtības, rada būtisku šķērsli tiesību uz atlīdzību īstenošanai, it īpaši nepastāvot iespējai tikt atbrīvotam no šādas nodevas samaksas, kas būtu jāpārbauda iesniedzējtiesai.

139

Otrkārt, iesniedzējtiesa šaubās, vai apstāklis, ka Likums par valsts atbildību ierobežo tiesības uz atlīdzību, attiecinot to tikai uz gadījumiem, kad kaitējums ir nodarīts ar atcelto pārvaldes iestādes prettiesisku aktu vai tās prettiesisku faktisku darbību vai bezdarbību, atbilst efektivitātes principam.

140

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, runājot par to tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanu, kas ir pieejami attiecībā uz dalībvalsts atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu, Tiesa jau ir noteikusi, ka valsts tiesa var pārbaudīt, vai cietusī persona ir izrādījusi pienācīgu rūpību, lai novērstu kaitējumu vai ierobežotu tā apjomu, un vai tostarp tā ir savlaicīgi izmantojusi visus tās rīcībā esošos tiesiskās aizsardzības līdzekļus (spriedums, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

141

Proti, saskaņā ar dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgu vispārējo tiesību principu cietušajai personai, ja tā nevēlas riskēt ar to, ka zaudējumu būs jāuzņemas pašai, jāpierāda pienācīga rūpība kaitējuma apmēra ierobežošanā (spriedums, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

142

Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka būtu pretēji efektivitātes principam prasīt, lai cietušās personas sistemātiski izmantotu visus tām pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai gan tas radītu pārmērīgas grūtības vai to nevarētu tām saprātīgi pieprasīt (spriedums, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

143

Tādējādi pienākums iepriekš panākt administratīvā aktā, kas ir bijis par pamatu kaitējumam, atcelšanu, pats par sevi nav pretrunā efektivitātes principam. Tomēr tāds pienākums varētu padarīt pārmērīgi grūtu tā kaitējuma atlīdzības iegūšanu, kas ir radies attiecīgā Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, ja praksē šīs atcelšanas iespēja ir izslēgta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 9. septembris, Ferreira da Silva e Brito u.c., C‑160/14, EU:C:2015:565, 51. punkts) vai ļoti neliela.

144

Konkrētajā gadījumā ir jāuzsver, ka prasība par administratīvās iestādes akta vai tās darbības vai bezdarbības prettiesiskumu ir uzskatāma nevis par procesuālo prasību, bet gan par valsts atbildības rašanās nosacījumu, kas ir līdzīgs jēdzienam “pietiekami būtisks pārkāpums” Savienības tiesību izpratnē.

145

Turpretī par procesuālo prasību uzskatāms apstāklis, ka valsts atbildības rašanās un līdz ar to tiesības uz atlīdzību ir pakļautas nosacījumam par administratīvā akta, kas radījis kaitējumu, iepriekšēju atcelšanu – atbilstoši šim nolūkam paredzētajai procedūrai.

146

Lai noteiktu, vai tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā šī prasība ir pretrunā efektivitātes principam, iesniedzējtiesai – ņemot vērā visus apstākļus pamatlietā, Bulgārijas tiesību aktus un it īpaši procesuālo kārtību attiecībā uz pieteikumiem par administratīvo aktu atcelšanu, kā arī nosacījumus, kuriem šī atcelšana ir pakārtota, – ir jāpārbauda, vai administratīvā akta, ar kuru radīts attiecīgais kaitējums, atcelšanas iespēja praksē ir izslēgta vai ļoti neliela.

147

LES 4. panta 3. punkts, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad Bulgārijā nepastāv īpaša procedūra, lai noteiktu šīs dalībvalsts atbildību par kaitējumu, kas nodarīts valsts iestādes izdarītā Savienības tiesību pārkāpuma dēļ:

148

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: