—

Jānodrošina ikgadēja apspriešanās starp Eiropas Parlamenta, Komisijas, Padomes un dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem par stabilitātes un konverģences programmām (SKP) un valstu reformu programmām (VRP) un par valstu ekonomikas sasniegumu novērtēšanu, kas veido daļu no Eiropas semestra;

—

jānosaka daudzpusējās uzraudzības darbības joma, pamatojoties uz LESD instrumentiem un Komisijas novērtējumiem (121. pants, jo īpaši 5. un 6. punkts, un 148. pants), lai iekļautu izaugsmi un tās ekonomisko ietekmi uz nodarbinātību, ievērojot to pašu tiesisko regulējumu, kāds ir pašreizējiem instrumentiem, kuru mērķis ir nepieļaut pārmērīgu makroekonomikas nestabilitāti un tādas finanšu un citas politikas, kas nav ilgtspējīgas, kā arī risināt finanšu stabilitātes problēmas (t. i., kā nepieļaut pārmērīga kredītu pieplūduma izraisītus “finanšu burbuļus”) un ilgtermiņa ieguldījumu un ilgtspējīgas izaugsmes problēmas, ņemot vērā stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos mērķus un citus svarīgus notikumus; ikgadējās uzraudzības procedūras neatņemamai sastāvdaļai vajadzētu būt Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas regulāriem sistēmiskā riska novērtējumiem;

—

jāizveido uzlabota analītiska uzraudzības sistēma (ietverot tajā rezultātu apkopojumu, kurā norādīti īpaši agrās brīdināšanas kontrolnosacījumi), izmantojot piemērotus metodoloģiskus paņēmienus un efektīvas daudzpusējas uzraudzības pārredzamību un ņemot vērā saskaņotus ekonomikas rādītājus (faktiskos un nominālos), kas var ietekmēt konkurētspēju un/vai pārmērīgu nelīdzsvarotību; šie pamatrādītāji var būt šādi — spēkā esošais faktiskais valūtas maiņas kurss, norēķinu konts, produktivitāte (tostarp resursu produktivitāte un kopējā ietekmes faktoru produktivitāte), darbaspēka vienības izmaksas, kredītu pieaugums un norises saistībā ar aktīvu (tostarp finanšu aktīvu un īpašuma tirgus) cenām, bezdarba līmenis, ārvalstu aktīvu neto pozīcijas, nodokļu bāzes attīstība, nabadzība, sociālā kohēzija un ar vidi saistīti ārēji faktori; attiecībā uz rezultātu apkopojumā ietvertajiem rādītājiem būtu jānosaka trauksmes sliekšņi un visas izmaiņas, kas saistītas ar šiem rādītājiem, jāpapildina ar kvalitatīvu Komisijas novērtējumu;

—

jāveic padziļināta un valsts īpatnībām atbilstoša uzraudzība, ja tas nepieciešams saskaņā ar iepriekš minēto rezultātu apkopojumu un ar to saistīto kvalitatīvo novērtējumu; papildus šai padziļinātajai un valsts īpatnībām atbilstošajai uzraudzībai dalībvalstīm, jo īpaši euro zonas valstīm, ir pienākums lemt par valstu politikas virzieniem, kuru mērķis ir risināt (nepieļaut un vērst pa labu) makroekonomikas nestabilitāti, un vienlaikus ņemt vērā Komisijas īpašos ieteikumus un to politikās ietverto Savienības dimensiju; korekcijas jāveic gan valstīm ar pārmērīgu deficītu, gan valstīm ar pārmērīgu pārpalikumu, ņemot vērā katras valsts īpašos apstākļus, piemēram, demogrāfiju, privāto parādu līmeni, atalgojuma tendences salīdzinājumā ar darbaspēka ražīgumu, nodarbinātību, jo īpaši jaunatnes nodarbinātību, un norēķinu kontu līdzsvarotību;

—

jāpilnvaro Komisija izstrādāt piemērotus analītiskus instrumentus un jāpilnveido zināšanas, lai pētītu gan iemeslus, kas izraisa pastāvīgās atšķirības euro zonā, gan arī kopējo politiku ietekmi uz euro zonas valstu atšķirīgajām ekonomikas sistēmām;

—

jāizstrādā kopīgi noteikumi, lai aktīvāk izmantotu Ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes, kas būtu pamatdokuments ekonomikas pārvaldības, uzraudzības un dalībvalstīm īpaši paredzētu ieteikumu īstenošanai saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu kopīgās un atšķirīgās iezīmes un to konkurētspējas priekšrocības, tostarp demogrāfisko stāvokli, lai stiprinātu tautsaimniecības pielāgošanās spējas ārējiem satricinājumiem, kā arī dalībvalstu pieņemto lēmumu ietekmi uz citām dalībvalstīm, jo īpaši euro zonas valstīm;

—

valsts līmenī jāizveido mehānisms, lai novērtētu stratēģijas “Eiropa 2020” prioritāšu īstenošanu un valsts reformu programmā ietverto attiecīgo valsts mērķu sasniegšanu, tādējādi atbalstot novērtējumu, ko ES iestādes veic katru gadu;

—

jāiedibina procedūras, lai Komisija jau sākotnējā posmā varētu izdot agrīnus brīdinājumus un nepastarpināti konsultēt dalībvalstis par politiku; ilgstošas un arvien krasākas makroekonomikas nestabilitātes gadījumos atbilstoši pārredzamai un objektīvai procedūrai vajadzētu būt iespējai dalībvalsts stāvokli klasificēt kā tās atrašanos “pārmērīgas nestabilitātes stāvoklī”, nodrošinot stingrāku uzraudzību;

—

pēc valstu parlamentu apspriešanās jāiedibina “Eiropas semestris” dalībvalstu budžeta projektu (galveno elementu un pieņēmumu) salīdzināšanai un vērtēšanai, lai labāk novērtētu SKP un VRP īstenošanu un turpmāko izpildi; būtu jāievēro ES un valstu budžeta noteikumi un procedūras; pēc pienācīgas valstu parlamentu iesaistīšanas un ņemot vērā ES līmeņa noteikumus un secinājumus, dalībvalstis aprīlī Komisijai iesniedz SKP un VRP; Eiropas Parlaments var iedibināt sistemātisku veidu, kā atbalstīt publisku apspriešanu un palielināt šo procedūru redzamību, atbildību un informētību par tām, kā arī to, kā ES iestādes ir īstenojušas noteikumus, par kuriem ir panākta vienošanās;

—

jāiedibina “Eiropas semestris”, lai risinātu ar valstu fiskālo politiku saistīto iespējamo domino efektu un lai jau sākotnēji atklātu pārmērīgu budžeta deficītu, un saskaņā ar integrētajām pamatnostādnēm jānodrošina konsekvence starp ES un valsts līmeņa darbībām, kā arī tādu kvantitatīvu un kvalitatīvu mērķu izpilde kā izaugsme un nodarbinātība, tādējādi visām attiecīgajām pusēm, tostarp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentam, nodrošinot iespēju dot reālu un savlaicīgu ieguldījumu un apspriesties ar sociālajiem partneriem;

—

jānodrošina, ka ikgadējie politikas ieteikumi tiek apspriesti Eiropas Parlamentā pirms diskusijas Eiropadomē;

—

jānodrošina, ka galvenie pieņēmumi un rādītāji, kas izmantoti valstu SKP un VRP sagatavošanas pamatprognozēs, tiek iegūti vienkāršā un saskaņotā veidā, jo īpaši euro zonas valstīs; jāpieņem trīs līmeņu pieeja, kas ietver negatīvu, bāzes un labvēlīgu makroekonomikas attīstības scenāriju, ņemot vērā starptautiskās ekonomikas nenoteiktību; jāturpina saskaņot galveno budžeta summāro rādītāju aprēķināšanas metodoloģijas, lai atvieglotu dalībvalstu salīdzināšanu;

—

jānosaka stingrākas saistības SKP un VRP, lai tiktu sasniegts vidēja termiņa fiskālais mērķis (VTFM), kurā ir ņemti vērā dalībvalstu pašreizējie parāda līmeņi un netiešās saistības, jo īpaši ievērojot iedzīvotāju novecošanos;

—

jāveido stingrāka saikne starp SKP, VRP un valstu gada un daudzgadu budžeta sistēmām, vienlaikus ievērojot valstu noteikumus un procedūras;

—

jāievieš stingrāks SKP novērtējums, ņemot vērā šo programmu atkarību no citiem dalībvalstu un Savienības mērķiem, pirms SKP paredzēto politikas virzienu pieņemšanas valstu līmenī;

—

jāpanāk valstu parlamentu lielāka līdzdalība un jāapspriežas ar sociālajiem partneriem pirms SKP un VRP oficiālas prezentācijas ES līmenī noteiktā laikā, piemēram, katru gadu organizējot valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta apspriešanos par integrētajām pamatnostādnēm un dalībvalstu attiecīgajām budžeta ievirzēm;

—

jāveic sistemātiskāks ex-post salīdzinājums starp plānotajām fiskālajām, izaugsmes un nodarbinātības politikas ievirzēm, ko dalībvalstis norāda SKP, un reālo, faktisko iznākumu, apspriežot un pārbaudot būtiskas atšķirības starp plānotajiem un izpildes rādītājiem;

—

jānodrošina, lai tiktu ievēroti ikgadējie ieteikumi politikas izstrādei un Komisijas brīdinājumi par to, kā dalībvalstis nodrošina atbilstību stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, un jāiedibina uz sodiem un stimuliem balstīta pieeja, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis ievēro šos mērķus;

—

jānodrošina lielāka atbildība un pārredzamība attiecībā pret Parlamentu, ES līmenī vērtējot SKP un VRP, lai palielinātu sabiedrības informētību un sabiedrības spiedienu;

—

jāizveido Komisijas pārraudzīts neatkarīgs, sistemātisks un vienkāršs SKP un VRP vērtēšanas process, lai panāktu pārredzamāku pieeju un pastiprinātu vērtēšanas objektivitāti;

—

jānosaka īpašas procedūras un prasība dalībvalstīm, jo īpaši euro zonas dalībvalstīm, informēt citai citu un Komisiju, pirms pieņemt ar ekonomikas politiku saistītus lēmumus, kuri, kā sagaidāms, izraisīs ievērojamu domino efektu un var apdraudēt iekšējā tirgus un Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) vienmērīgu darbību;

—

jānosaka prasība dalībvalstīm sniegt Komisijai papildu informāciju, ja rodas pamatotas aizdomas, ka īstenotā politika var apdraudēt izaugsmi visā Savienībā vai iekšējā tirgus vai EMS vienmērīgu darbību vai radīt apdraudējumu Savienības līmenī noteiktajiem mērķiem, proti, stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem;

—

daudzgadu uzraudzības sistēmā jāņem vērā Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas vērtējums, jo īpaši attiecībā uz finanšu stabilitāti, stresa testiem, iespējamu ārēju un iekšēju domino efektu un privāto parādu pārmērīgu uzkrāšanos;

—

jāievieš stabila un pārredzama uzraudzības sistēma, kas balstīta uz diviem pīlāriem — ekonomikas politiku un nodarbinātības politiku, pamatojoties uz LESD 121. un 148. pantu; attiecībā uz nodarbinātības pīlāru, kas ir daļa no pārskatītās un uzlabotās Eiropas nodarbinātības stratēģijas, šādai sistēmai vajadzētu ļaut novērtēt nodarbinātības politikas atbilstību nodarbinātības politikas pamatnostādnēm, lai varētu izstrādāt efektīvas norādes, ņemot vērā Eiropas dimensiju un domino efektu, kā arī tās pēdīgi integrēt iekšpolitikas veidošanas procesā; turklāt būtu jāievieš savlaicīgi preventīvi ieteikumi, lai risinātu galvenās nepilnības un uzdevumus, kas radušies dalībvalstu nodarbinātības politikā un darba tirgū;

—

jāpalielina Nodarbinātības komitejas nozīme, jo īpaši pārrobežu nodarbinātības jautājumu risināšanā, kā paredzēts LESD 150. pantā, un Sociālās aizsardzības komitejas nozīme, kā paredzēts LESD 160. pantā;

—

jānodrošina, lai visos budžeta novērtējumos rūpīgi tiktu ņemtas vērā dalībvalstu uzsāktās strukturālās reformas, jo īpaši pensiju, veselības aprūpes un sociālās aizsardzības jomas reformas, kuru mērķis ir risināt jautājumus saistībā ar demogrāfiskajām norisēm, kā arī reformas saistībā ar palīdzības sniegšanu, izglītību un pētniecību, piešķirot vienlīdz lielu nozīmi ilgtspējībai un atbilstībai; vajadzētu arī novērtēt, kā minētās reformas ietekmē nodarbinātību un sociālo jomu, jo īpaši mazāk aizsargātās sociālās grupas, lai nepieļautu, ka noteikumi tiek noteikti, pirms tiek novērtēta to ietekme uz nodarbinātību un sociālo aizsardzību dalībvalstīs;

—

jāaktivizē Lisabonas līguma horizontālā sociālā klauzula, jaunas ES politikas izstrādāšanā ņemot vērā sociālās tiesības un sociālos mērķus;

—

jānosaka, ka Eiropas Parlaments ir pienācīgi jāiesaista ekonomikas un nodarbinātības politikas uzraudzības ciklā un šīs politikas sociālās ietekmes novērtēšanā; integrēto pamatnostādņu, jo īpaši nodarbinātības politikas pamatnostādņu, pieņemšanas grafiks un process šajā sakarībā būtu jāplāno tā, lai Eiropas Parlamentam nodrošinātu laiku, kas vajadzīgs tā konsultatīvo pienākumu īstenošanai saskaņā ar LESD 148. panta 2. punktu;

—

jāievieš tāda stabila un pārredzama uzraudzības un novērtēšanas sistēma attiecībā uz nodarbinātības politikas pamatnostādnēm, balstoties uz ES pamatmērķiem, kura jāizmanto par pamatu, lai noteiktu attiecīgus pakārtotus mērķus, rādītājus un rezultātu apkopojumus, ņemot vērā katras dalībvalsts specifiku un atbilstoši katrai dalībvalstij atsevišķi noteiktajiem sākuma punktiem;

—

jāaicina Padomes ESPCO un ECOFIN struktūrvienības un to attiecīgās darba grupas uzlabot savstarpējo sadarbību, cita starpā divreiz gadā rīkojot kopīgas sanāksmes, lai nodrošinātu to attiecīgo politikas jomu īstenu integrāciju.

—

Ikvienā pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras (PBDNP) posmā jāintegrē “parāda” kritēriji (“ilgtspējas aspekts”) un, pamatojoties uz bruto parāda līmeņiem, jāizveido pārmērīga parāda uzraudzības procedūra (PPUP); PPUP īstenošanai ir nepieciešami detalizēti, regulāri ziņojumi par parāda un deficīta dinamiku, to savstarpējo saistību un attīstību, turklāt vienlaikus jāņem vērā katrai valstij raksturīgie apstākļi un jābūt iespējai katrai dalībvalstij noteikt atšķirīgus grafikus, lai tās sasniegtu SGP noteiktās mērķvērtības; PPUP īstenošanas laikā Komisijai būtu jāapspriežas ar Eiropas un attiecīgajiem valstu sociālajiem partneriem;

—

vairāk jāņem vērā parāda līmenis, parāda atmaksas profils (tostarp maksājumu termiņi) un parāda dinamika (jāvērtē valsts finanšu ilgtspēja), cenšoties panākt konverģenci to dalībvalstīm raksturīgo VTFM sasniegšanā, kuri jāiekļauj SKP;

—

īstenojot PPUP, jāizveido skaidra, saskaņota sistēma, lai novērtētu un uzraudzītu parāda dinamiku, tostarp tiešas un netiešas saistības, piemēram, darījumi ar valsts pensiju fondu līdzekļiem un valsts garantijas (kas cita starpā var izrietēt no galvenās, procentu vai ieņēmumu plūsmas) saistībā ar valsts un privātās partnerības ieguldījumiem, kā arī valsts budžetam gadu gaitā radītās izmaksas par šādiem ieguldījumiem;

—

jāizveido katrai valstij atbilstoši dažādoti termiņi attiecībā uz fiskālās konsolidācijas procesu, kas tiks īstenots līdz 2015. gadam, lai visus budžeta deficīta līmeņus no jauna pielāgotu Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām;

—

jāizveido uzraudzības mehānisms, ietverot tajā iespējamus publiskus brīdinājumus un papildu sankcijas un stimulus dalībvalstīm, kas nav sasniegušas tām noteikto VTFM vai nespēj to sasniegt noteiktajā tempā, kā arī iespējamus ekonomiskus stimulus valstīm, kuras ir sasniegušas VTFM ātrāk par plānoto;

—

jāizstrādā valsts budžeta (t. i., gada un daudzgadu finanšu shēmu) procedūru minimuma noteikumi un pamatnostādnes, lai izpildītu 12. protokola par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru 3. pantā noteiktās saistības; šajās valsts shēmās būtu jāietver pietiekama informācija gan par plānoto budžeta pasākumu izdevumiem, gan ieņēmumiem, lai valsts un ES līmenī varētu notikt budžeta plānu racionāla apspriešana un rūpīga pārbaude; turklāt jāturpina darbs pie dalībvalstu budžetu salīdzināmības saistībā ar izdevumu kategorijām, ieņēmumiem un politiskajām prioritātēm, kuras tās atspoguļo;

—

jāveicina budžeta kontroles agrās brīdināšanas sistēmas izveide valsts līmenī;

—

jāizstrādā iepriekš noteikti un preferenciāli euro zonas valstīm paredzēti pasākumi, par kuriem lemj, ievērojot Komisijas nepārprotamo kompetenci, un kurus ietver SGP preventīvajā un korektīvajā daļā, lai veicinātu agrās brīdināšanas pasākumus un piemērotu tos pakāpeniski;

—

saskaņā ar jauno daudzpusējo uzraudzības sistēmu un uzlabotajiem SGP instrumentiem šādas sankcijas un stimuli jāievieš un jāīsteno euro zonas valstīs, ņemot vērā šo valstu ārkārtīgi ciešo saistību ar valstīm, kuras nav euro zonas dalībvalstis, jo īpaši ar tām valstīm, kuras, kā sagaidāms, pievienosies euro zonai, un jo īpaši vairāk uzmanības jāpievērš VTFM;

—

jāizdara nepieciešamās izmaiņas Komisijas iekšējā lēmumu pieņemšanas procedūrā, pienācīgi ievērojot LESD ietvertos pašreizējos principus, lai saskaņā ar Komisijas nepārprotamo kompetenci nodrošinātu efektīvu un ātru sankciju piemērošanas mehānismu ieviešanu, jo īpaši attiecinot tos uz euro zonas dalībvalstīm;

—

lai pilnībā tiktu ievēroti SGP principi, jānodrošina, ka lēmums par to, kā dalībvalstis ievēro SGP, Komisijai jāpieņem neatkarīgāk no Padomes;

—

izveidot euro zonai paredzētu īpašu sistēmu, lai attiecīgajās dalībvalstīs pastiprināti uzraudzītu pārmērīgi lielas makroekonomikas novirzes, ekonomisko izaugsmi, bezdarba līmeņus, cenu konkurētspēju, faktiskās maiņas likmes, kredītu pieaugumu un norises saistībā ar norēķinu kontiem;

—

izveidot pastāvīgu struktūru nolūkā pastiprināt koordinēšanu starp visām ES dalībvalstīm, lai uzraudzītu un veicinātu ekonomikas konverģenci un apspriestu iespējamo makroekonomikas nelīdzsvarotību Savienībā;

—

palielināt uz ceturkšņa tematiskiem ziņojumiem par vairākām valstīm balstītu ikgadējo euro zonas uzraudzības ziņojumu nozīmi, pievēršoties, no vienas puses, tādam jautājumam kā iespējamais domino efekts, ko izraisa notikumi pasaules ekonomikā, politikas virzieni un apstākļi, kas jo sevišķi ietekmē noteiktas dalībvalstis euro zonā, un, no otras puses, — ietekmei, kāda var būt Eurogrupas pieņemtajiem lēmumiem ekonomikas jomā uz tām valstīm un reģioniem, kas nav euro zonā; īpaša uzmanība jāpievērš to politikas virzienu noteikšanai, kuri rada pozitīvu domino efektu, jo īpaši ekonomikas lejupslīdes laikā, un tādēļ jāatbalsta ilgtspējīga izaugsme visā euro zonā;

—

stiprināt Eurogrupas priekšsēdētāja sekretariātu;

—

ierosina, ka par ekonomikas un monetārajiem jautājumiem atbildīgais komisārs varētu būt arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks, kura darba pienākumos tiktu iekļauts uzdevums nodrošināt ES ekonomiskās darbības saskaņotību, uzraudzīt, kā Komisija pilda savus pienākumus ekonomikas, monetārajā un finanšu tirgus jomā, un koordinēt citus Savienības ekonomiskās darbības aspektus;

—

palielināt Eurogrupas lēmumu pieņemšanas pārredzamību un atbildību, rīkojot regulāras Eurogrupas priekšsēdētāja un Parlamenta atbildīgās komitejas apspriedes un nekavējoties Eurogrupas mājaslapā publicējot pieņemtos lēmumus; nodrošināt, ka vismaz tām dalībvalstīm, kas nav euro zonā, bet kurām ir pienākums ieviest vienoto valūtu, ir iespējas piedalīties Eurogrupas apspriedēs.

—

pēc rūpīgas priekšrocību un trūkumu izpētes laika posmā, kas nepārsniegtu vienu gadu, izveidot pastāvīgu mehānismu vai struktūru (Eiropas Monetāro fondu), kas būtu valsts parāda norišu uzraudzītājs un papildinātu SGP kā galējais līdzeklis, proti, mehānisms, kuru izmanto gadījumos, kad tirgus finansējums vairs nav pieejams valdībai un/vai dalībvalstij, kas saskaras ar maksājumu bilances problēmām; tā pamatā jābūt pašreizējiem mehānismiem (tādiem kā Eiropas finanšu stabilitātes instruments, Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisms un Eiropas maksājumu bilances atbalsta instruments), un cita starpā ir ietverti skaidri noteikumi par tādiem aspektiem kā:

Šādam mehānismam nevajadzētu ierobežot budžeta iestāžu pilnvaras veidot ES budžetu pienācīgā līmenī, tam būtu jānovērš morālā kaitējuma risks un jāatbilst valsts palīdzības principiem un sekām, ko rada to neievērošana. Būtu rūpīgi jāizvērtē, vai dalībvalstis, kas nav euro zonas valstis, izpildot iepriekš noteiktus kritērijus, varētu ņemt līdzdalību Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismā, katru gadījumu izskatot atsevišķi; izpētīt iespējas dalībvalstīm, kas nav euro zonas valstis, atsevišķos gadījumos un pēc noteiktu kritēriju izpildes ņemt dalību Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismā;

—

informēt Eiropas Parlamentu par paredzamo ietekmi, ko uz ES kredītreitingu var atstāt:

—

sniegt pietiekami izsmeļošu informāciju par noteikumiem Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisma īstenošanai, ievērojot daudzgadu finanšu shēmas (DFS) ierobežojumus; pirms DFS regulas pieņemšanas pamatīgāk apsvērt Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu, ņemot vērā tā iespējamo tālejošo ietekmi uz budžetu;

—

piekrist tam, ka lēmumi saistībā ar šā mehānisma iespējamo ietekmi uz ES budžetu ir jāpieņem abām budžeta lēmējiestādēm;

—

vienoties par to, ka visas iespējamās ar šo mehānismu saistītās budžeta vajadzības ir jāfinansē, ad hoc kārtībā pārskatot DFS, lai nodrošinātu, ka laikus ir garantēta budžeta lēmējinstitūcijas pienācīga līdzdalība.

—

viena gada laikā sagatavotu pamatojuma novērtējumu (par būtību, risku un priekšrocībām) tādas sistēmas izveidei ilgtermiņā, kas paredzēta, lai dalībvalstis varētu piedalīties Eiropas kopējo obligāciju izdošanā un risinātu ar to raksturu, riskiem un priekšrocībām saistītos jautājumus. Novērtējumā būtu jāatspoguļo dažādas juridiskās alternatīvas un mērķi, piemēram, nodrošinot Eiropas infrastruktūrai un stratēģiski svarīgiem projektiem ilgtermiņa finansējumu, izmantojot projekta obligācijas. Ir jāanalizē visu iespēju priekšrocības un trūkumi, ņemot vērā iespējamā morālā kaitējuma izraisīto ietekmi uz dalībniekiem;

—

ciešā sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku (EIB) stiprinātu un aktualizētu Savienības kohēzijas politiku, ņemot vērā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, lai samazinātu strukturālus trūkumus, izlīdzinātu atšķirības labklājības ziņā, stiprinātu pirktspēju un palielinātu ekonomiski mazāk attīstītu reģionu konkurētspēju, tostarp apmierinot MVU finanšu vajadzības un sekmējot to veiksmīgu darbību iekšējā tirgū;

—

atgādinātu, ka Eiropas Centrālās bankas neatkarība ir būtiska Eiropas Savienības finanšu un brīvā tirgus ekonomikas stabilitātei;

—

mudinātu saglabāt skaidru fiskālās un monetārās politikas dalījumu, lai neapdraudētu Eiropas Centrālās bankas neatkarību;

—

izveidotu kopīgus budžeta (gan dalībvalstu, gan ES) veidošanas principus attiecībā uz valsts tēriņu kvalitāti un izstrādātu kopējus politikas virzienus un instrumentus stratēģijas “Eiropa 2020” atbalstam, vienlaikus līdzsvarojot budžeta disciplīnu mērķus un nodrošinot ilgtspējīgas nodarbinātības un ieguldījumu ilgtermiņa finansēšanu;

—

izmantojot ES budžeta līdzekļus un EIB finanšu resursus, izveidotu skaidru sistēmu attiecībā uz atjaunotiem kopīgiem centieniem turpināt līdzsvarot budžeta līdzekļus nākamajā daudzgadu finanšu shēmā un gūtu labumu no EIB zināšanām finanšu inženierijā, apņemšanās īstenot ES politikas un valsts un EIB noteicošās lomas attiecībā uz valsts un privātā sektora finanšu iestādēm, kā arī veicinātu EIB nozīmi un kohēzijas fondus, jo īpaši ekonomikas lejupslīdes laikā;

—

izveidotu augsta līmeņa grupu nodokļu politikas jautājumos, kuru vadītu Komisija, ar pilnvarām viena gada laikā izstrādāt stratēģisku un pragmatisku pieeju nodokļu politikas jautājumu risināšanai, vienlaikus īpašu uzmanību pievēršot krāpniecības apkarošanai nodokļu jomā, vēršoties pret nodokļu oāzēm un aktualizējot rīcības kodeksu par uzņēmējdarbības aplikšanu ar nodokļiem, vienlaikus plašāk piemērojot procedūras, kas vērstas pret negodīgu konkurenci nodokļu dēļ, kā arī paplašinātu automātisku informācijas apmaiņu, sekmējot izaugsmi uzlabojošas reformas nodokļu jomā un izpētot jaunus instrumentus. Šai augsta līmeņa grupai nodokļu politikas jautājumos jāanalizē ES ārējās darbības nodokļu jomā, jo īpaši saistībā ar G20;

—

izveidotu augsta līmeņa politisku grupu, kuru vadītu Komisija un kurai būtu pilnvaras izpētīt varbūtējas institucionālas pārmaiņas, kas tiktu īstenotas līdztekus pašreizējām ekonomikas pārvaldības reformām, tostarp pētīt iespējas saskaņā ar Lisabonas līgumu veidot Eiropas Kopējo kasi (EKK), lai Eiropas Savienībai būtu pašai savi finanšu līdzekļi un mazinātos atkarība no dalībvalstu pārskaitījumiem;

—

stiprinātu vienoto tirgu, veicinot e-komerciju un starptautisko tirdzniecību, vienkāršotu tiešsaistes maksājumu kārtību un saskaņotu fiskālos instrumentus, kas būtu veids, kā stiprināt patērētāju uzticību Eiropas ekonomikai.

—

nodrošinātu, ka visas likumdošanas iniciatīvas saistībā ar finanšu pakalpojumiem atbilst makroekonomikas politikas prasībām, tā garantējot nepieciešamo pārredzamību un tirgus stabilitāti un tādējādi veicinot arī uzticību tirgiem un ekonomikas attīstībai;

—

veicinātu veidus, kā panākt saskaņotu II pīlāra kapitāla prasību ievērošanu, tā reaģējot uz specifiskiem aktīvu cenu burbuļiem vai naudas piegādes problēmām;

—

reglamentētu saistību starp finanšu tirgiem un makroekonomikas politikām, lai nodrošinātu stabilitāti, pārredzamību un atbildību, kā arī ierobežotu stimulus uzņemties pārmērīgu risku;

—

regulāri novērtētu aktīvu cenu izmaiņas un kredītu pieaugumu dalībvalstīs un šo aspektu ietekmi uz finanšu stabilitāti un norēķinu konta izmaiņām, kā arī faktiskajiem valūtas maiņas kursiem dalībvalstīs;

—

piešķirtu Eiropas uzraudzības iestādēm ekskluzīvas uzraudzības pilnvaras attiecībā uz lielām pārrobežu finanšu iestādēm.

—

statistikas jomā strikti tiktu pildītas politiskās saistības, par kurām panākta vienošanās;

—

uzlabotu Komisijas (Eurostat) izmeklēšanas pilnvaras, tostarp bez iepriekšēja brīdinājuma veikt pārbaudes uz vietas un piekļūt visai grāmatvedības un budžeta informācijai, tostarp sanāksmēm ar personām vai aģentūrām, kuras strādā ar šādu informāciju, piemēram, neatkarīgi ekonomisti, uzņēmējsabiedrības un arodbiedrības, lai novērtētu valsts finanšu kvalitāti. Īstenojot šos pasākumus, vajadzības gadījumā būtu jāpalielina šīs organizācijas budžets un cilvēkresursi;

—

prasītu dalībvalstīm sniegt Komisijai (Eurostat) datus, kas atbilst statistikas principiem, kuri noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 11. marta Regulā (EK) Nr. 223/2009 par Eiropas statistiku (1);

—

prasītu dalībvalstīm norādīt, kuri no Komisijai (Eurostat) iesniegtajiem datiem ir pamatoti ar neatkarīga revidenta ziņojumu;

—

noteiktu finansiālas un nefinansiālas sankcijas par tādu statistikas datu sniegšanu, kas neatbilst Regulā (EK) Nr. 223/2009 minētajiem statistikas principiem;

—

pārskatītu nepieciešamību vairāk saskaņot datus, kas ir saistīti ar šajā pielikumā ierosinātu ekonomikas pārvaldības sistēmu; jo īpaši nodrošinātu piemērotu Eiropas statistikas kvalitātes sistēmu, kas nepieciešama, lai uzlabotu analītiskās uzraudzības sistēmu, tostarp rezultātu apkopojumu, tādējādi panākot 1. ieteikumā minētās daudzpusējās uzraudzības efektivitāti;

—

saskaņotu datus par valsts finansēm, pamatojoties uz standartizētām un starptautiski atzītām grāmatvedības metodēm;

—

nodrošinātu konsekventu un atklātu ārpusbilances saistību norādīšanu, jo īpaši attiecībā uz turpmākajiem maksājumiem, kas vajadzīgi pensijām valsts sektorā un ilgtermiņa līgumiem ar privāto sektoru par sabiedrisko objektu iznomāšanu vai nodrošināšanu.

—

panāktu vienošanos par euro zonas valstu / ES pārstāvību SVF un nepieciešamības gadījumā arī citās attiecīgās finanšu iestādēs;

—

pārskatītu pasākumus, kas saistīti ar euro zonas valstu / ES pārstāvību citās starptautiskās iestādēs jautājumos par ekonomikas, monetāro un finanšu stabilitāti;

—

saskaņā ar LESD nosacījumiem iekļautu procedūru, kas paredz pirms lēmumu pieņemšanas atbilstoši LESD 138. pantam pilnībā informēt un iesaistīt Eiropas Parlamentu;

—

izstrādātu skaidru un mērķtiecīgu euro zonas / ES starptautisko darba kārtību, kas starptautiskā līmenī garantētu līdzvērtīgus konkurences apstākļus ES fiskālās, krāpšanas apkarošanas un uzraudzības darba kārtībā;

—

papildus pasākumiem, kurus pašreizējā institucionālajā struktūrā var un ir nepieciešams veikt pēc iespējas ātrāk, jāsāk izvērtēšana ar mērķi noteikt šīs struktūras robežas un jāizstrādā priekšlikumi, lai īstenotu Līgumu reformu, kas ļaus ieviest mehānismus un struktūras, kas ir vajadzīgas saskaņotai un efektīvai ekonomikas pārvaldībai, tādējādi nodrošinot īstu makroekonomikas konverģenci gan starp euro zonas dalībvalstīm, gan starp valstīm, kuras nav euro zonas dalībvalstis.