12.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 236/148

A.

tā kā nāvessoda atcelšana ir Eiropas Savienības pamatvērtību neatņemama sastāvdaļa; tā kā Eiropas Parlaments stingri atbalsta nāvessoda atcelšanu un cenšas panākt vispārēju atbalstu šim principam;

B.

tā kā Lībijas valdība ir ignorējusi centienus, kas vērsti uz nāvessoda atcelšanu; 2007. gada decembrī un 2008. gadā Lībija bija viena no mazākuma valstīm, kuras balsoja pret pieņemtajām ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijām, kurās aicināts noteikt vispasaules moratoriju nāvessoda izpildei;

C.

tā kā Lībija nesen tika ievēlēta ANO Cilvēktiesību padomē, kas nozīmē lielāku atbildību cilvēktiesību jomā;

D.

tā kā ar Lībijas līdera Muammar al-Gaddafi dēlu Saif al-Islam al-Gaddafi cieši saistītais laikraksts Cerene ziņoja, ka 18 cilvēki, tostarp Čadas, Ēģiptes un Nigērijas pilsoņi, tika sodīti ar nāvi Tripolē un Bengāzī 30. maijā pēc notiesāšanas par slepkavību ar iepriekšēju nodomu; tā kā viņu identitāti Lībijas iestādes nav publiskojušas;

E.

tā kā pastāv bažas, ka nāves spriedumi ir pasludināti pēc tādas tiesvedības, kas neatbilst starptautiskajiem standartiem par taisnīgu tiesu;

F.

tā kā Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram Lībija ir pievienojusies, un jo īpaši 6. panta 2. punkts prasa tām pakta dalībvalstīm, kas nav atcēlušas nāvessodu, piemērot to “tikai par vissmagākajiem noziegumiem”;

G.

tā kā Lībijas tiesas turpina piespriest nāvessodu galvenokārt par slepkavībām un ar narkotikām saistītiem noziegumiem, lai gan to var piespriest arī par dažādiem citiem noziegumiem, tostarp par vārda brīvības un biedrošanās brīvības tiesību miermīlīgu izmantošanu;

H.

tā kā nav pieejama oficiāla statistika par to cilvēku skaitu, kam ik gadu Lībijā tiek piespriests un izpildīts nāvessods; tā kā saskaņā ar dažādiem avotiem vairāk nekā 200 cilvēki, tostarp ārvalstu pilsoņi, pašlaik Lībijā gaida nāvessoda izpildi;

I.

tā kā ārvalstu pilsoņiem bieži netiek nodrošināta piekļuve savas valsts konsulārajiem pārstāvjiem un palīdzība ar mutisko un rakstisko tulkošanu tiesvedības laikā;

J.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. panta 2. punkts aizliedz jebkādu pārvietošanu, izraidīšanu vai izdošanu kādai valstij, ja pastāv nopietns risks, ka attiecīgā persona tiks pakļauta nāvessodam, spīdzināšanai vai citādai necilvēcīgai vai pazemojošu rīcībai vai sodam;

K.

tā kā kopš Lībijai uzlikto starptautisko sankciju atcelšanas 2003. gadā Eiropas Savienība ir pievērsusies politikai, kas vērsta uz pakāpenisku sadarbību ar Lībiju, un 2007. gada nogalē sāka sarunas par pamatnolīgumu;

L.

tā kā ES turpina uzturēt neformālu dialogu ar Lībiju un notiek dažādas apspriedes, ar mērķi parakstīt pamatnolīgumu, cita starpā arī par migrācijas jautājumiem; tā kā notiekošo sarunu gaitā līdz šim vismaz septiņās abu pušu sarunu kārtās netika panākts vērā ņemams progress vai skaidra apņemšanās no Lībijas puses ievērot starptautiskās cilvēktiesību konvencijas;

M.

tā kā galvenais klupšanas akmens ES un Lībijas attiecībās ir progresa trūkums dialogā par cilvēktiesībām, pamatbrīvībām un demokrātiju, proti, nevēlēšanās ratificēt Ženēvas konvenciju, kā arī Lībijas režīma agresīvā ārpolitika, arī attiecībā uz Eiropas valstīm; tā kā Lībijā nav izveidota valsts patvēruma sistēma, kas paredz bēgļu klasificēšanu un reģistrēšanu, kā arī patvēruma piešķiršanu, aizturēšanas centru apmeklējumus un medicīniskās un humānās palīdzības sniegšanu, ar ko līdz šim nodarbojusies ANO Cilvēktiesību komisija (UNCHR);

N.

tā kā, pēc UNHCR datiem, Lībijā ir reģistrēti 9 000 bēgļu — galvenokārt palestīnieši, irākieši, sudānieši un somālieši —, no tiem 3 700 cilvēku, galvenokārt no Eritrejas, ir patvēruma meklētāji; tā kā bēgļi pastāvīgi pakļauti riskam, ka viņus izraidīs uz izcelsmes vai tranzīta valsti, neņemot vērā Ženēvas konvencijas kritērijus, kur pastāv vajāšanas un nāves draudi; tā kā ir ziņojumi par sliktas izturēšanās, spīdzināšanas un slepkavošanas gadījumiem bēgļu aizturēšanas centros, kā arī par bēgļu atstāšanu neapdzīvotos apvidos netālu no Lībijas robežas ar citām Āfrikas valstīm;

O.

tā kā 2010. gada 8. jūnijā Lībijas varas iestādes izdeva pavēli slēgt UNHCR biroju, kas atradās Tripolē kopš 1991. gada un kurā strādāja 26 darbinieki, jo tā pārstāvji esot “iesaistījušies nelikumīgā darbībā”;

P.

tā kā Lībijai, kas parakstījusi asociācijas nolīgumu, saskaņā ar Nacionālo indikatīvo programmu 2011.–2013. gadam ir piešķirti 60 miljoni EUR, lai tā turpinātu saņemt palīdzību veselības aprūpes jomā un cīņai ar nelegālo migrāciju,

1.

atkārtoti pauž savu seno nostāju pret jebkādu nāvessodu neatkarīgi no apstākļiem; atgādina ES stingro apņēmību panākt nāvessoda atcelšanu visā pasaulē un atkārtoti uzsver, ka nāvessoda atcelšana veicina cilvēka cieņas apziņu un cilvēktiesību pakāpenisku pilnveidošanos;

2.

stingri nosoda 18 cilvēku sodīšanu ar nāvi 2010. gada 30. maijā, izsaka līdzjūtību un apliecina solidaritāti ar mirušo ģimenēm;

3.

aicina Lībiju nodot atklātībai to 18 personu, tostarp ārvalstu pilsoņu, vārdus, kas sodīti ar nāvi;

4.

aicina Lībijas varas iestādes nodrošināt humānu izturēšanos ieslodzījuma laikā pret personām, kas aizturētas saistībā ar minētajiem notikumiem, un taisnīgu tiesas procesu atbilstīgi starptautiskajām tiesībām, paredzot iespēju izvēlēties advokātu, kā arī nevainīguma prezumpcijas principa ievērošanu;

5.

mudina Lībijas varas iestādes panākt rezultātus, lai ieviestu nāvessoda izpildes moratoriju;

6.

pauž dziļas bažas par UNHCR biroja slēgšanu Lībijā;

7.

mudina Lībijas varas iestādes nekavējoties ratificēt Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu, kā arī atļaut un sekmēt UNHCR darbību Lībijā, cita starpā izveidot valsts patvēruma sistēmu;

8.

aicina dalībvalstis, kas izraida migrantus uz Lībiju, sadarbībā ar Frontex (Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām) nekavējoties pārtraukt šādu izraidīšanu, ja pastāv nopietns risks, ka attiecīgajai personai var draudēt nāvessods, spīdzināšana, kā arī cita necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās vai sods;

9.

aicina Komisiju un Padomi veikt pasākumus saskaņa ar LESD 265. panta un 218. panta 10. punkta noteikumiem, kas paredz, ka “Eiropas Parlamentu nekavējoties un pilnīgi informē visos procedūras posmos” saistībā ar sarunām ar Lībiju; šajā sakarībā atkārtoti aicina pilnīgi to informēt par Komisijas pilnvarām sarunās;

10.

apstiprina, ka jebkādai sadarbībai vai vienošanās iespējām starp ES un Lībiju ir jābūt atkarīgām no Ženēvas konvencijas par bēgļu statusu un citu svarīgo cilvēktiesību konvenciju un protokolu ratifikācijas un īstenošanas Lībijā;

11.

atzinīgi vērtē to, ka komisija, ko vada bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Abdulraham Abu Tuta, sākusi kriminālkodeksa reformu, un pauž cerību, ka tā drīz sagatavos ziņojumu; aicina Lībijas varas iestādes valsts mērogā sākt brīvas un demokrātiskas debates par nāvessodu, lai sekotu līdzi pasaules tendencēm par labu tā atcelšanai;

12.

atzinīgi vērtē Šveices pilsoņa Max Goeldi atbrīvošanu;

13.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, UNHCR, ANO Ģenerālajai asamblejai, ANO augstajam komisāram bēgļu lietās un Lībijas varas iestādēm.