(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/48/EK (3) Savienības līmenī paredzēti noteikumi par patērētāju kredītlīgumiem.

(2)

Komisija 2014. gadā izdeva ziņojumu par Direktīvas 2008/48/EK īstenošanu. Komisija 2020. gadā nāca klajā ar otro ziņojumu par minētās direktīvas īstenošanu un Komisijas dienestu darba dokumentu, kuros izklāstīti rezultāti, kas gūti minētās direktīvas normatīvās atbilstības un izpildes izvērtējumā, kurš ietvēra plašu apspriešanos ar attiecīgajām ieinteresētajām personām.

(3)

Minētajos ziņojumos un apspriešanā tika konstatēts, ka Direktīva 2008/48/EK ir daļēji efektīvi nodrošinājusi augstus patērētāju tiesību aizsardzības standartus un veicinājusi vienotā kredītu tirgus attīstību un ka šādi mērķi joprojām ir nozīmīgi. Iemesli, kādēļ minētā direktīva ir bijusi tikai daļēji efektīva, izriet gan no pašas direktīvas, piemēram, no neprecīza atsevišķu pantu formulējuma, gan no ārējiem faktoriem – tādiem kā ar digitalizāciju saistītās norises, praktiskā piemērošana un izpilde dalībvalstīs –, kā arī no fakta, ka uz noteiktiem patēriņa kredītu tirgus aspektiem minētā direktīva neattiecas.

(4)

Digitalizācija ir veicinājusi tādu tirgus attīstību, kas nebija paredzēta laikā, kad tika pieņemta Direktīva 2008/48/EK. Faktiski kopš minētās direktīvas pieņemšanas notiekošā straujā tehnoloģiskā attīstība ir radījusi būtiskas izmaiņas patēriņa kredītu tirgū gan piedāvājuma, gan arī pieprasījuma ziņā, piemēram, jaunu produktu parādīšanos un patērētāju uzvedības un izvēles attīstību.

(5)

Neprecīzs atsevišķu Direktīvas 2008/48/EK noteikumu formulējums, kas ļāvis dalībvalstīm pieņemt no tiem atšķirīgus noteikumus, kuri ir stingrāki nekā minētajā direktīvā paredzētie, Savienībā ir radījis sadrumstalotu tiesisko regulējumu vairākos patērētāju kredītlīgumu aspektos.

(6)

De facto un de jure situācija, ko rada minētās atšķirības valstīs, dažos gadījumos izraisa izkropļotu konkurenci starp kreditoriem Savienībā un rada šķēršļus iekšējā tirgū. Šī situācija ierobežo patērētāju iespējas gūt labumu no pakāpeniski pieaugošā pārrobežu kredītu piedāvājuma, kas, paredzams, digitalizācijas rezultātā pieaugs vēl vairāk. Minētie izkropļojumi un ierobežojumi savukārt var samazināt pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem. Turklāt šī situācija noved pie neatbilstīga un nekonsekventa patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa Savienībā.

(7)

Pēdējos gados kredītu piedāvājums patērētājiem ir ievērojami attīstījies un kļuvis daudzveidīgāks. Ir parādījušies jauni kredītprodukti, jo īpaši tiešsaistes vidē, un to izmantošana turpina attīstīties. Tas ir radījis juridisku nenoteiktību attiecībā uz Direktīvas 2008/48/EK piemērošanu šādiem jauniem produktiem.

(8)

Šī direktīva papildina noteikumus, kas iekļauti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/65/EK (4). Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, būtu jāprecizē, ka šīs direktīvas un minētās direktīvas noteikumu pretrunas gadījumā ir piemērojami šīs direktīvas kā lex specialis noteikumi.

(9)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 26. pantu iekšējais tirgus aptver teritoriju, kurā ir nodrošināta brīva preču un pakalpojumu aprite un brīva personu pārvietošanās. Pārredzamāka un efektīvāka patēriņa kredītu tiesiskā regulējuma izstrādei būtu jāpalielina patērētāju uzticēšanās un aizsardzība un jāveicina pārrobežu darbību attīstība.

(10)

Lai uzlabotu patēriņa kredītu iekšējā tirgus darbību, ir jāparedz saskaņots Savienības regulējums vairākās pamatjomās. Ņemot vērā patēriņa kredītu tirgus attīstību, jo īpaši tiešsaistes vidē, un arvien lielāko Savienības iedzīvotāju mobilitāti, uz nākotni vērsti Savienības tiesību akti, kas spēj pielāgoties nākotnes kredītu veidiem un kas sniedz dalībvalstīm atbilstīgu rīcības brīvību to īstenošanā, veicinās vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem.

(11)

LESD 169. panta 1. punktā un 169. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka Savienībai ir jāveicina augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis, veicot pasākumus, kas pieņemti, ievērojot LESD 114. pantu. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ("harta") 38. pantā ir paredzēts, ka Savienības politikai ir jānodrošina augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis.

(12)

Ir svarīgi panākt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Tādējādi būtu jānodrošina brīva kredītu piedāvājumu aprite apstākļos, kas ir optimāli gan tiem, kas kredītu piedāvā, gan tiem, kas to pieprasa, pienācīgi ņemot vērā konkrētās situācijas dalībvalstīs.

(13)

Vajadzīga pilnīga saskaņošana, lai visiem patērētājiem Savienībā nodrošinātu augstu un līdzvērtīgu viņu interešu aizsardzības līmeni un lai izveidotu labi funkcionējošu iekšējo tirgu. Tādēļ nevajadzētu atļaut dalībvalstīm paturēt spēkā vai ieviest valsts noteikumus, kuri atšķiras no tiem, kas paredzēti šajā direktīvā, ja vien šajā direktīvā nav noteikts citādi. Šāds ierobežojums tomēr būtu jāpiemēro tikai tad, ja šajā direktīvā pastāv saskaņoti noteikumi. Ja šādi saskaņoti noteikumi nepastāv, būtu jāpatur tiesības dalībvalstīm saglabāt vai ieviest valsts tiesību aktus. Attiecīgi dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paturēt spēkā vai ieviest valsts noteikumus par preču piegādātāja vai pakalpojuma sniedzēja un kreditora solidāro atbildību. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai paturēt spēkā vai ieviest valsts noteikumus par preču pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas līguma atcelšanu, ja patērētājs īsteno savas tiesības atteikties no kredītlīguma. Šajā sakarā beztermiņa kredītlīgumu gadījumā būtu jāļauj dalībvalstīm noteikt minimālu periodu starp brīdi, kad kreditors prasa atmaksu, un dienu, kurā kredīts ir jāatmaksā.

(14)

Šajā direktīvā izklāstītās definīcijas nosaka saskaņošanas darbības jomu. Tāpēc dalībvalstu pienākums transponēt šo direktīvu būtu jāattiecina tikai uz tās darbības jomu, kas noteikta ar minētajām definīcijām. Atbilstīgi Savienības tiesību aktiem šai direktīvai tomēr nebūtu jāskar tas, kā dalībvalstīs tiek piemēroti šīs direktīvas noteikumi attiecībā uz jomām, kas neietilpst tās darbības jomā. Tādējādi dalībvalsts varētu paturēt spēkā vai ieviest valsts tiesību aktus, kuri atbilst šai direktīvai vai dažiem šīs direktīvas noteikumiem par kredītlīgumiem, kas neietilpst tās darbības jomā, piemēram, par kredītlīgumiem, kurus noslēdzot patērētājam kreditora glabāšanā kā nodrošinājums jānodod kāds priekšmets un kuros patērētāja atbildība ir strikti ierobežota tikai ar minēto glabāšanā nodoto priekšmetu, vai par kredītlīgumiem, kuru kredīta kopsumma pārsniedz 100 000 EUR. Turklāt dalībvalstis varētu piemērot šo direktīvu arī saistītam kredītam, uz ko neattiecas šīs direktīvas definīcija par saistītu kredītlīgumu. Tādējādi šīs direktīvas noteikumus par saistītiem kredītlīgumiem varētu piemērot tiem kredītlīgumiem, kurus izmanto tikai daļēji, lai finansētu līgumu par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu.

(15)

Lai uzlabotu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, vairākas dalībvalstis Direktīvu 2008/48/EK ir piemērojušas jomām, kuras neietilpst tās darbības jomā, savukārt citās dalībvalstīs tirgus īpatnību dēļ ir atšķirīgi valsts noteikumi, kas reglamentē minētās jomas, tādējādi saglabājot dažas atšķirības starp dažādo dalībvalstu valsts tiesību aktiem attiecībā uz minētajiem kredītu veidiem. Faktiski vairāki kredītlīgumu veidi, kas neietilpst Direktīvas 2008/48/EK darbības jomā, var kaitēt patērētājiem, tostarp, īstermiņa kredītlīgumi ar augstām izmaksām, kuru summa parasti ir mazāka par minētajā direktīvā noteikto minimālo robežvērtību 200 EUR. Šajā sakarā un lai nodrošinātu augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un veicinātu patēriņa kredītu pārrobežu tirgu, šajā direktīvā būtu jāietver daži līgumi, kas tika izslēgti no Direktīvas 2008/48/EK darbības jomas, piemēram, patērētāju kredītlīgumi, kuru kredīta kopsumma ir mazāka par 200 EUR. Tāpat, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību un labāku patērētāju tiesību aizsardzību, kā rezultātā palielinās patērētāju uzticēšanās, šī direktīva būtu jāattiecina arī uz citiem produktiem ar varbūtēju kaitīgu ietekmi, ko rada to augstās izmaksas vai augstā maksa nokavētu maksājumu gadījumā. Šajā nolūkā no šīs direktīvas darbības jomas nevajadzētu izslēgt: nomas vai līzinga līgumus ar pirkšanas iespēju; kredītlīgumus, ja kredītu piešķir kā pārtēriņa iespēju un ja tas ir jāatmaksā viena mēneša laikā; kredītlīgumus, kuros nav paredzēti ne procenti, ne citas maksas un kredītlīgumus, kuros paredzēts, ka kredīts jāatmaksā trīs mēnešu laikā un par kuriem tiek prasīta nenozīmīga samaksa. Tomēr attiecībā uz tiem dažiem kredītlīgumiem, kas bija izslēgti no Direktīvas 2008/48/EK darbības jomas un uz kuriem būtu jāattiecina šī direktīva, proti, uz kredītlīgumiem, kuru kredīta kopsumma ir mazāka par 200 EUR, uz kredītu, kas piešķirts bez procentiem un bez jebkādām citām maksām, izņemot ierobežotas maksas, kas patērētājam jāmaksā par maksājumu kavējumiem, un uz kredītu, kas jāatmaksā trīs mēnešu laikā ar nenozīmīgu samaksu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nepiemērot noteiktu un ierobežotu skaitu šīs direktīvas noteikumu, kas attiecas uz reklāmu, informāciju pirms līguma noslēgšanas un līguma informāciju, lai izvairītos no nevajadzīga sloga kreditoriem, ņemot vērā tirgus īpatnības un minēto kredītlīgumu īpašās iezīmes, piemēram, to īsāku termiņu, vienlaikus nodrošinot augstāku patērētāju aizsardzības līmeni.

(16)

Piedāvājumi "pērc tagad, maksā vēlāk", saskaņā ar kuriem kreditors patērētājam kredītu piešķir tikai tam, lai iegādātos piegādātāja piegādātas preces vai sniegtos pakalpojumus, proti, tie ir jauni digitāli finanšu rīki, kuri ļauj patērētājiem veikt pirkumus un atmaksāt tos laika gaitā, bieži tiek piešķirti bez procentiem un bez jebkādām citām maksām, un tādēļ tie būtu jāiekļauj šīs direktīvas darbības jomā.

(17)

Daži atliktie maksājumi, kur preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs patērētājam dod laiku samaksāt par preci vai pakalpojumu bez procentiem un bez jebkādām citām maksām, izņemot ierobežotām maksām par maksājumu kavējumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, būtu jāizslēdz no šīs direktīvas darbības jomas ar noteikumu, ka nav nekādas trešās personas, kāda, piemēram, ir piedāvājumā "pērc tagad, maksā vēlāk" un attiecībā uz preci vai pakalpojumu piedāvā kredītu, un ka maksājums ir pilnībā jāveic ierobežotā 50 dienu termiņā pēc preces piegādes vai pakalpojuma sniegšanas. Faktiski šādi atliktie maksājumi ir tāda uzņēmējdarbības prakse, ko parasti izmanto, lai patērētājiem ļautu maksāt tikai pēc preču vai pakalpojumu saņemšanas, kas ir izdevīgi patērētājiem, piemēram, atliktas medicīnisko rēķinu apmaksas gadījumā, kad slimnīcas patērētājiem dod laiku samaksāt medicīniskos izdevumus. Attiecībā uz konkrētiem lieliem tiešsaistes preču piegādātājiem vai pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir piekļuve lielam klientu lokam, minētā izslēgšana būtu jāierobežo, attiecinot to uz gadījumiem, kad trešā persona ne piedāvā, ne iegādājas kredītu un kad maksājums ir pilnībā jāveic 14 dienu laikā pēc preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas bez procentiem un bez jebkādām citām maksām, izņemot ierobežotas maksas, kas patērētājam jāmaksā par maksājumu kavējumiem, kā noteikts saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Pretējā gadījumā šādi lieli tiešsaistes piegādātāji, ņemot vērā to finansiālās spējas un spēju mudināt patērētājus uz impulsīvu iepirkšanos un, iespējams, pārmērīgu patēriņu, varētu atliktus maksājumus piedāvāt ļoti plašā veidā, nenodrošinot patērētāju aizsardzību, un vājināt godīgu konkurenci ar citiem preču piegādātājiem vai pakalpojumu sniedzējiem. Šāds ierobežojums patērētājiem vienmēr ļautu ērti veikt maksājumus divu nedēļu laikā, vienlaikus nodrošinot, ka gadījumos, kad lieli tiešsaistes preču piegādātāji vai pakalpojumu sniedzēji vēlas piešķirt liela apmēra kredītu ar ilgāku atmaksas termiņu, uz tiem attiecas šī direktīva.

(18)

Kā aprakstīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/751 (5) 17. apsvērumā, atliktā maksājuma debetkartes ir tirgū pieejamas kredītkartes, kad iepriekš noteiktā konkrētā dienā parasti vienreiz mēnesī no kartes turētāja konta tiek debetēta darījumu kopsumma bez procentiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt atbrīvojumu no šīs direktīvas dažiem kredītlīgumiem, kas pastāv atliktas maksājumu debetkartes veidā, jo šādi kredītlīgumi mājsaimniecībām var palīdzēt labāk pielāgot savu budžetu mēneša ienākumiem, ja kredīts ir jāatmaksā 40 dienu laikā bez procentiem un bez jebkādām citām maksām, izņemot ierobežotas maksas, kas saistītas ar maksājumu pakalpojuma sniegšanu, un ja to sniedz kredītiestāde vai maksājumu iestāde. Minētajam izņēmumam nebūtu jāskar to attiecīgo noteikumu piemērošana attiecībā uz pārtēriņa iespēju vai pārsniegšanu, kuri būtu jāpiemēro gadījumā, ja atmaksājumā summa pārsniedz norēķinu kontā esošo pozitīvo atlikumu.

(19)

Nomas un līzinga līgumi, kuros pienākums vai iespēja iegādāties līguma priekšmetu patērētājam nav noteikti ne pašā līgumā, ne kādā atsevišķā līgumā – piemēram, līgumā, ko noslēdz tikai par īri – nebūtu jāiekļauj šīs direktīvas jomā, ņemot vērā, ka tajos nav ietverta nekāda iespējama īpašuma nodošana līdz līguma darbības termiņa beigām.

(20)

Turklāt visi kredītlīgumi ar summu līdz 100 000 EUR būtu jāiekļauj šīs direktīvas jomā. Maksimālajam slieksnim attiecībā uz šajā direktīvā iekļautajiem kredītlīgumiem vajadzētu būt augstākam nekā Direktīvā 2008/48/EK paredzētajam slieksnim, lai ņemtu vērā indeksāciju saistībā ar inflācijas sekām kopš 2008. gada un turpmākajos gados.

(21)

Attiecībā uz kredītlīgumiem, kuros starp kreditoru un patērētāju attiecībā uz atliktiem maksājumiem vai atmaksas metodēm paredzēta vienošanās situācijai, kad patērētājs jau nepilda vai, visticamāk, neizpildīs sākotnējā kredītlīguma saistības, un gadījumos, ja šāda vienošanās, visticamāk, novērš iespējamus tiesas procesus par šādu saistību neizpildi un to noteikumi nav neizdevīgāki par tiem, kas noteikti sākotnējā kredītlīgumā, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt piemērot tikai ierobežotu skaitu šīs direktīvas noteikumu, inter alia, atbrīvojot kreditorus no pienākuma veikt kredītspējas izvērtēšanu. Tas neliegtu patērētājiem atmaksas grūtību gadījumā saņemt jaunu kredītlīgumu, kas viņiem palīdzētu vieglāk atmaksāt sākotnējo kredītu. Tiktu uzskatīts, ka patērētāji, visticamāk, nepildīs saistības, piemēram, situācijās, kad viņi zaudējuši darbu.

(22)

Kopš 2008. gada kolektīvā finansēšana ir izveidojusies kā finansējuma veids, kas ir pieejams patērētājiem un parasti ir paredzēts nelieliem izdevumiem vai ieguldījumiem. Kolektīvās finansēšanas kredītpakalpojumu sniedzējs vada sabiedrībai pieejamu digitālu platformu, lai sapārotu potenciālos aizdevējus, kuri veic vai neveic ardoddarbību, uzņēmējdarbību vai profesionālo darbību, ar patērētājiem, kas meklē finansējumu, vai sekmētu šādu sapārošanu. Šādu finansējumu var nodrošināt patēriņa kredīta veidā. Ja kolektīvās finansēšanas kredītpakalpojumu sniedzēji kredītu patērētājiem izsniedz tieši, uz tiem būtu jāattiecina šīs direktīvas noteikumi par kreditoriem. Ja kolektīvās finansēšanas kredītpakalpojumu sniedzēji veicina kredītu izsniegšanu starp kreditoriem, kuri veic ardoddarbību, uzņēmējdarbību vai profesionālo darbību, un patērētājiem, uz minētajiem kreditoriem būtu jāattiecina šajā direktīvā noteiktie kreditoru pienākumi. Šādā gadījumā kolektīvās finansēšanas kredītpakalpojumu sniedzēji darbojas kā kredīta starpnieki, tādēļ uz tiem būtu jāattiecina šajā direktīvā noteiktie kredīta starpnieku pienākumi.

(23)

Attiecībā uz konkrētiem kredītlīgumu veidiem, kam piemērojami tikai daži šīs direktīvas noteikumi, dalībvalstīm būtu jāpatur tiesības valsts tiesību aktos reglamentēt šādu veidu kredītlīgumus attiecībā uz citiem aspektiem, kuri šajā direktīvā nav saskaņoti.

(24)

Līgumi par ilglaicīgu pakalpojumu sniegšanu vai tāda paša veida preču piegādi, saskaņā ar kuriem patērētājs maksā par tiem visā pakalpojumu sniegšanas vai preču piegādes laikā, maksājot pa daļām, var būtiski atšķirties no kredītlīgumiem, uz ko attiecas šī direktīva, gan saistībā ar iesaistīto līgumslēdzēju pušu interesēm, gan darījumu kārtību un izpildi. Tādēļ šajā direktīvā šādi līgumi nebūtu jāuzskata par kredītlīgumiem. Šāds līgums, piemēram, ir apdrošināšanas līgums, saskaņā ar kuru par apdrošināšanu maksā ar ikmēneša maksājumiem.

(25)

Kredītlīgumi, kas aptver ar nekustamo īpašumu nodrošināta kredīta piešķiršanu, un kredītlīgumi, kuru mērķis ir finansēt īpašumtiesību uz zemi vai esošu vai plānotu ēku, tostarp tādu telpu iegūšanu vai paturēšanu, ko izmanto aroddarbībai, uzņēmējdarbībai vai profesionālai darbībai, būtu jāizslēdz no šīs direktīvas darbības jomas, jo šādus līgumus regulē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/17/ES (6). Tomēr no šīs direktīvas darbības jomas nebūtu jāizslēdz kredīti, kuru mērķis ir mājokļa nekustamā īpašuma atjaunošana, kuru kopsumma pārsniedz 100 000 EUR, un kuri nav nodrošināti vai nu ar hipotēku vai citu salīdzināmu nodrošinājumu, ko parasti izmanto dalībvalstī attiecībā uz nekustamo īpašumu, vai kuri ir nodrošināti ar tiesībām, kas saistītas ar nekustamo īpašumu.

(26)

Šī direktīva būtu jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai kreditors ir juridiska persona vai fiziska persona. Šai direktīvai tomēr nevajadzētu ietekmēt dalībvalstu tiesības ierobežot patēriņa kredītu piešķiršanu, atļaujot to veikt tikai juridiskām personām vai noteiktām juridiskām personām.

(27)

Daži šīs direktīvas noteikumi būtu jāpiemēro kredīta starpniekiem, kas ir fiziskas un juridiskas personas un kas, veicot savu aroddarbību, uzņēmējdarbību vai profesionālo darbību, par atlīdzību iesniedz vai piedāvā kredītlīgumu patērētājiem, palīdz patērētājiem, veicot sagatavošanas darbu attiecībā uz kredītlīgumu noslēgšanu, vai noslēdz kredītlīgumus ar patērētājiem kreditora vārdā.

(28)

Informācija patērētājiem, piemēram, pienācīgi paskaidrojumi, informācija, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, vispārīga informācija un informācija par datubāzu izmantošanu, būtu jāsniedz bez maksas. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš personu ar invaliditāti vajadzībām.

(29)

Šajā direktīvā tiek respektētas pamattiesības un tiek ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti hartā. Konkrētāk, šajā direktīvā pilnībā tiek ievērotas tiesības uz personas datu aizsardzību, īpašumu, nediskrimināciju, ģimenes un profesionālās dzīves aizsardzību un patērētāju tiesību aizsardzību, ievērojot hartu.

(30)

Šai direktīvai nebūtu jāskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (7), ko piemēro jebkurai personas datu apstrādei, ko veic kreditori un kredīta starpnieki, uz kuriem attiecas šīs direktīvas darbības joma, un jo īpaši tai nebūtu jāskar personas datu apstrādes principi, kas izklāstīti minētās regulas 5. pantā, tostarp datu minimizēšana, precizitāte un nolūka ierobežojumi.

(31)

Patērētāji, kas likumīgi uzturas Savienībā, nebūtu jādiskriminē viņu valstspiederības vai dzīvesvietas dēļ vai jebkādu hartas 21. pantā minēto iemeslu dēļ, kad viņi Savienībā pieprasa vai slēdz kredītlīgumu vai ir šāda līguma turētāji. Tas neskar iespēju paredzēt atšķirīgus nosacījumus attiecībā uz piekļuvi kredītam, ja minētie atšķirīgie nosacījumi ir pienācīgi pamatoti ar objektīviem kritērijiem. Turklāt tas nebūtu jāsaprot kā pienākums kreditoriem vai kredīta starpniekiem sniegt pakalpojumus jomās, kurās tie neveic uzņēmējdarbību.

(32)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK (8) patērētājiem vajadzētu būt aizsargātiem pret negodīgu vai maldinošu praksi, jo īpaši attiecībā uz informāciju, ko atklāj kreditors vai kredīta starpnieks. Minēto direktīvu turpina piemērot kredītlīgumiem, un tā darbojas kā "drošības tīkls", ar ko nodrošina, ka visās nozarēs var uzturēt augstu un vienotu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, arī papildinot citus ES tiesību aktus.

(33)

Būtu jāparedz īpaši noteikumi par kredītlīgumu reklamēšanu un par dažiem standarta informācijas elementiem, kas jāsniedz patērētājiem, lai viņi jo īpaši varētu salīdzināt dažādus piedāvājumus. Šāda standarta informācija būtu jāsniedz skaidrā, kodolīgā un viegli uztveramā veidā ar reprezentatīva piemēra palīdzību. Kredīta kopsummai un atmaksas ilgumam, ko kreditors izvēlējies šādam reprezentatīvajam piemēram, būtu cik vien iespējams jāatbilst kreditora reklamētā kredītlīguma iezīmēm. Standarta informācija būtu jāsniedz iepriekš, turklāt pamanāmā un skaidrā veidā un saistošā formātā. Tai vajadzētu būt skaidri salasāmai un pielāgotai, lai ņemtu vērā dažu informācijas nesēju, piemēram, mobilo tālruņu ekrānu, tehniskos ierobežojumus. Digitālajos kanālos daļu no reprezentatīvā piemēra standarta informācijas varētu sniegt, noklikšķinot, ritinot vai pavelkot. Tomēr pirms piekļuves kredīta piedāvājumiem patērētājiem būtu jāsaņem visa standartinformācija, kas iekļaujama reklāmā par kredītlīgumiem, arī noklikšķināšanas, ritināšanas vai pavilkšanas gadījumā. Standartinformācija būtu arī skaidri jānošķir no jebkādas papildinformācijas, kas attiecas uz kredītlīgumu. Būtu skaidri jānorāda reklāmas nolūkos piedāvātie pagaidu nosacījumi, piemēram, akcijas piedāvājums ar zemāku aizņēmuma likmi kredītlīguma pirmajos mēnešos. Patērētājiem vajadzētu varēt vienkopus redzēt visu būtisko informāciju pat tad, ja viņi to aplūko mobilā tālruņa ekrānā. Patērētājam būtu jādara zināms arī kreditora un attiecīgā gadījumā kredīta starpnieka tālruņa numurs un e-pasta adrese, lai patērētājs varētu ātri un efektīvi sazināties ar kreditoru vai kredīta starpnieku.

Ja nav iespējams norādīt kredīta kopsummu kā piešķirto kopējo summu, jo īpaši – ja kredītlīgums paredz patērētājam iespējas brīvi izņemt līdzekļus, paredzot ierobežojumus attiecībā uz summu, tad būtu jānosaka maksimālā summa. Maksimālajai summai būtu jānorāda ierobežojumi attiecībā uz kredīta summu, kāda var tik darīta pieejama patērētājam. Īpašos un pamatotos gadījumos, lai uzlabotu patērētāju izpratni par informāciju, kas tiek pausta kredītlīgumu reklāmā, ja izmantotais informācijas nesējs neļauj minēto informāciju vizuāli attēlot, piemēram, radio reklāmas gadījumā, būtu jāsamazina izpaustās informācijas apjoms. Turklāt būtu jāpatur dalībvalstīm tiesības valsts tiesību aktos regulēt informācijas sniegšanas prasības attiecībā uz tādu kredītlīgumu reklāmu, kurā netiek sniegta informācija par kredīta izmaksām. Lai samazinātu tādu gadījumu skaitu, kad kredīts tiek maldinoši pārdots patērētājiem, kuri to nevar atļauties, un lai veicinātu ilgtspējīgu kreditēšanu, kredītlīgumu reklāmā visos gadījumos būtu jāiekļauj skaidrs un uzskatāms brīdinājums patērētājiem par to, ka naudas aizņemšanās maksā naudu. Lai nodrošinātu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni, būtu jāaizliedz konkrētas reklāmas, piemēram, reklāmas, kas patērētājus mudina ņemt kredītu, rosinot domāt, ka kredīts uzlabotu viņu finansiālo stāvokli, vai norādot, ka datubāzēs reģistrētam kredītam ir maza ietekme uz kredīta pieteikuma novērtēšanu vai tās nav vispār. Būtu arī jāļauj dalībvalstīm aizliegt reklāmas, ko tās uzskata par riskantām patērētājiem, piemēram, reklāmas, kas uzsver to, cik viegli vai ātri var saņemt kredītu.

(34)

Pastāvīgam informācijas nesējam, tostarp papīra formāta un sadarbspējīgām, pārnēsājamām un mašīnlasāmām dokumentu digitālajām versijām, būtu jāļauj informāciju adresēt personīgi patērētājam, tam būtu jāļauj patērētājam informāciju uzglabāt tā, lai tā būtu pieejama turpmākai atsaucei, un uz laikposmu, kas atbilst informācijas mērķiem, tam būtu jāļauj uzglabāto informāciju pavairot neizmainītā veidā un tam būtu jānodrošina informācijas lasāmība, lai informāciju varētu izlasīt un uz to atsaukties. Patērētājiem vajadzētu būt iespējai izvēlēties pastāvīgā informācijas nesēja veidu, uz kura saņemt informāciju pirms līguma noslēgšanas un pēc līguma noslēgšanas un uz kura paziņot atcelšanu. Tomēr patērētājiem nevajadzētu būt iespējai paziņot to atteikumu un pieprasīt kreditoriem vai, attiecīgā gadījumā, kredīta starpniekiem sniegt informāciju uz tādiem pastāvīgu informācijas nesēju veidiem, kas netiek plaši izmantoti.

(35)

Reklāmai ir tendence jo īpaši koncentrēties uz vienu vai vairākiem produktiem, taču vajadzētu dot patērētājiem iespēju pieņemt lēmumu, pārzinot visu kredītproduktu piedāvājumu klāstu. Šajā sakarā vispārīgai informācijai ir svarīga loma patērētāja izglītošanā attiecībā uz pieejamo produktu un pakalpojumu plašo klāstu un to galvenajām iezīmēm. Tāpēc patērētājiem vajadzētu būt iespējai jebkurā laikā piekļūt vispārīgai informācijai par pieejamajiem kredītproduktiem. Tam nebūtu jāskar pienākums sniegt patērētājiem individualizētu informāciju pirms līguma noslēgšanas.

(36)

Lai patērētāji varētu pieņemt lēmumus, pilnībā pārzinot faktus, viņiem laikus pirms kredītlīguma noslēgšanas un nevis vienlaicīgi ar to būtu jāsaņem pienācīga informācija, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas un kas rūpīgi un nesteidzoties ir izskatāma sev ērtā laikā, tostarp informācija par kredīta nosacījumiem un izmaksām un patērētāja pienākumiem, kā arī pienācīgi paskaidrojumi. Mērķis ir nodrošināt, lai patērētājiem būtu pietiekami daudz laika izlasīt un saprast pirms līguma noslēgšanas sniegto informāciju, salīdzināt piedāvājumus un pieņemt apzinātu lēmumu. Šādai prasībai nevajadzētu skart Padomes Direktīvu 93/13/EEK (9).

(37)

Informācija, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, būtu jāsniedz, izmantojot Eiropas patēriņa kredīta standartinformācijas veidlapu, kas izklāstīta šīs direktīvas I pielikumā. Lai palīdzētu patērētājiem izprast un salīdzināt dažādos piedāvājumus, galvenās ziņas par kredītu būtu uzskatāmi jāsniedz minētās veidlapas pirmajā lappusē, un tādējādi patērētājiem būtu jāredz visa būtiskā informācija vienkopus pat mobilā tālruņa ekrānā. Ja visus būtiskos elementus nevar uzskatāmi norādīt vienā lappusē, tie būtu jānorāda Eiropas patēriņa kredīta standartinformācijas veidlapas pirmajā daļā ne vairāk kā divās lappusēs. Minētajā veidlapā sniegtajai informācijai vajadzētu būt skaidrai, skaidri salasāmai un pielāgotai dažu informācijas nesēju, piemēram, mobilo tālruņu ekrānu, tehniskajiem ierobežojumiem. Tā dažādajos kanālos būtu jāatspoguļo atbilstīgā un piemērotā veidā, lai nodrošinātu, ka katrs patērētājs var piekļūt informācijai vienlīdzīgi un saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/882 (10).

(38)

Lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku piedāvājumu pārredzamību un salīdzināmību, informācijai, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, jo īpaši būtu jāietver gada procentu likme, ko piemēro kredītam un kas visā Savienībā noteikta vienādā veidā. Tā kā gada procentu likmi šajā posmā var norādīt, tikai izmantojot piemēru, šādam piemēram vajadzētu būt reprezentatīvam. Tādējādi tam būtu jāatbilst, piemēram, saskaņā ar attiecīgā veida kredītlīgumu piešķirtā kredīta vidējam darbības ilgumam un kopsummai un – attiecīgā gadījumā – iegādātajām precēm. Nosakot reprezentatīvu piemēru, būtu jāņem vērā arī noteiktu kredītlīguma veidu izplatība konkrētā tirgū. Attiecībā uz aizņēmuma likmi, rēķinot maksājumu biežumu un procentu kapitalizāciju, kreditoriem būtu jāizmanto parastā aprēķina metode attiecīgajam patēriņa kredītam. Ja informācija, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, tiek sniegta vēlāk nekā vienu dienu, pirms patērētājam kļūst saistošs jebkāds kredītlīgums vai piedāvājums, kreditoram un attiecīgā gadījumā kredīta starpniekam laikā no vienas līdz septiņām dienām pēc līguma noslēgšanas vai attiecīgā gadījumā pēc tam, kad patērētājs iesniedzis saistošu kredīta piedāvājumu, būtu jāatgādina patērētājam par iespēju atteikties no kredītlīguma.

(39)

Kredīta kopējās izmaksās patērētājam būtu jāietver visas izmaksas, tostarp procenti, komisijas nauda, nodokļi, kredīta starpnieku izmaksas un citi maksājumi, kas patērētājam jāveic saistībā ar kredītlīgumu, izņemot notāru izmaksas. Kreditoru faktiskās zināšanas par izmaksām būtu jānovērtē objektīvi, ņemot vērā šajā direktīvā noteiktās profesionalitātes prasības.

(40)

Tādi kredītlīgumi, kuriem regulāri pārskata aizņēmuma likmi atbilstīgi izmaiņām kredītlīgumā norādītajā atsauces procentu likmē, nebūtu jāuzskata par kredītlīgumiem ar fiksētu aizņēmuma likmi.

(41)

Dalībvalstīm vajadzētu būt brīvai izvēlei paturēt spēkā vai ieviest valsts noteikumus, ar ko kreditoram aizliedz prasīt, lai patērētājs saistībā ar kredītlīgumu atver bankas kontu vai noslēdz līgumu par citu papildpakalpojumu, vai apmaksā šādu bankas kontu vai citu papildpakalpojumu izmaksas. Tajās dalībvalstīs, kurās šādi apvienoti piedāvājumi ir atļauti, patērētāji pirms kredītlīguma noslēgšanas būtu jāinformē par visiem papildpakalpojumiem, kas ir obligāti, lai vispār saņemtu kredītu, vai lai to iegūtu ar izsludinātajiem noteikumiem un nosacījumiem. Minēto papildpakalpojumu izmaksas, jo īpaši apdrošināšanas prēmijas, būtu jāiekļauj kredīta kopējās izmaksās, vai arī, ja šo izmaksu summu nevar noteikt iepriekš, patērētājiem posmā pirms līguma noslēgšanas būtu jāsaņem atbilstīga informācija par šādu izmaksu esamību. Būtu jāuzskata, ka kreditoriem ir informācija par papildpakalpojumu izmaksām, ko viņi paši vai trešās personas vārdā piedāvā patērētājiem, ja vien šī cena nav atkarīga no īpašām patērētāju iezīmēm vai viņa situācijas.

(42)

Attiecībā uz īpašiem kredītlīgumu veidiem, lai nodrošinātu pienācīgu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, vienlaikus pārmērīgi neapgrūtinot kreditorus vai attiecīgos gadījumos kredīta starpniekus, tomēr ir lietderīgi ierobežot prasības attiecībā uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, ņemot vērā šādu veidu līgumu specifiku.

(43)

Patērētājiem pirms kredītlīguma noslēgšanas būtu jāsaņem visaptveroša informācija neatkarīgi no tā, vai kredīta pārdošanā ir vai nav iesaistīts kredīta starpnieks. Tādējādi kopumā prasības par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, būtu jāpiemēro arī kredīta starpniekiem. Tomēr, ja preču piegādātāji vai pakalpojumu sniedzēji rīkojas kā kredīta palīgstarpnieki, nav lietderīgi uzlikt tiem juridisku pienākumu sniegt informāciju pirms līguma noslēgšanas saskaņā ar šo direktīvu. Preču piegādātājus vai pakalpojumu sniedzējus var, piemēram, uzskatīt par tādiem, kas rīkojas kā kredīta palīgstarpnieki, ja viņu kredīta starpnieka darbība nav galvenais viņu aroddarbības, uzņēmējdarbības vai profesionālās darbības mērķis. Šādos gadījumos joprojām tiek sasniegts pietiekams patērētāju tiesību aizsardzības līmenis, jo kreditoram vajadzētu būt atbildīgam par to, lai nodrošinātu, ka patērētājs saņem visu informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, vai nu no kredīta starpnieka, ja kreditors un kredīta starpnieks tam piekrīt, vai kādā citā piemērotā veidā.

(44)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai reglamentēt iespējamo saistošo tādas informācijas raksturu, kas kreditoram vai attiecīgā gadījumā kredīta starpniekam jāsniedz patērētājam pirms kredītlīguma noslēgšanas, kā arī laikposmu, kurā kreditoram šāda informācija ir saistoša.

(45)

Neatkarīgi no informācijas, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, patērētājam tomēr var būt vajadzīga papildu palīdzība, lai izlemtu, kurš kredītlīgums no piedāvātajiem produktiem ir vispiemērotākais viņa vajadzībām un finansiālajam stāvoklim. Tādēļ dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pirms kredītlīguma noslēgšanas kreditori un attiecīgā gadījumā kredīta starpnieki sniedz patērētājiem šādu palīdzību saistībā ar kredītproduktiem, kurus viņi tiem piedāvā, sniedzot pienācīgus bezmaksas paskaidrojumus par attiecīgo informāciju, tostarp jo īpaši par patērētājam personalizēti piedāvāto produktu būtiskajām iezīmēm tā, lai patērētājs varētu izprast to iespējamo ietekmi uz savu ekonomisko stāvokli, tostarp juridiskās un finansiālās sekas, kas var rasties, nepareizi izpildot līgumsaistības. Kreditoriem un, attiecīgā gadījumā, kredīta starpniekiem šādu skaidrojumu sniegšanas veids būtu jāpielāgo apstākļiem, kādos kredītu piedāvā, un patērētāja nepieciešamībai pēc palīdzības, ņemot vērā patērētāja zināšanas un pieredzi par kredītu un konkrētu kredītproduktu būtību. Šādiem skaidrojumiem pašiem par sevi nevajadzētu būt kā individuālam ieteikumam. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt kreditoriem un attiecīgā gadījumā kredīta starpniekiem dokumentēt, kādā veidā un kad šādi paskaidrojumi tika sniegti patērētājam.

(46)

Kā uzsvērts Komisijas priekšlikumā regulai, kas nosaka saskaņotas normas mākslīgā intelekta jomā (Mākslīgā intelekta akts), publicēts 2021. gada 21. aprīlī, mākslīgā intelekta (AI) sistēmas var viegli ieviest vairākās ekonomikas nozarēs un sabiedrībā, arī pāri robežām, un tās var būt apritē visā Savienībā. Šajā sakarā kreditoriem un kredīta starpniekiem, personalizējot savu piedāvājumu cenu konkrētiem patērētājiem vai konkrētām patērētāju kategorijām ar automatizētas lēmumu pieņemšanas starpniecību, būtu skaidri jāinformē patērētāji, ka viņiem uzrādītā cena ir personalizēta, pamatojoties uz automatizētu personas datu, tostarp atvasināto datu apstrādi, lai viņi varētu ņemt vērā iespējamos riskus, pieņemot lēmumu par pirkumu. Ievērojot Regulas (ES) 2016/679 14. panta 2. punkta f) apakšpunktu, kreditoriem un kredīta starpniekiem ir arī jāinformē patērētāji, kuri saņem piedāvājumu, par datu avotiem, kas izmantoti piedāvājuma personalizēšanai.

(47)

Ir svarīgi novērst tādu praksi, piemēram, dažu produktu sasaistīšanu, kuras rezultātā patērētāji tiek mudināti noslēgt kredītlīgumus, kas neatbilst viņu interesēm, tomēr neierobežot produktu kompleksu piedāvāšanu, kas var radīt patērētājiem priekšrocības. Tomēr dalībvalstīm būtu jāturpina cieši uzraudzīt finanšu pakalpojumu privātpersonām tirgus, lai nodrošinātu, ka komplektēšanas darbības nekropļo patērētāju izvēli vai konkurenci. Parasti sasaistīšanas prakse nebūtu jāatļauj, izņemot, ja finanšu pakalpojumu vai produktu, kas piedāvāts kopā ar kredītlīgumu, nevarētu piedāvāt atsevišķi, jo tas ir kredītā pilnīgi iekļauta daļa, piemēram, pārtēriņa iespējas gadījumā. Lai gan, ņemot vērā samērīguma apsvērumus, kreditoriem vajadzētu būt iespējai pieprasīt patērētājam attiecīgu apdrošināšanas polisi, lai garantētu kredīta atmaksu vai apdrošinātu nodrošinājuma vērtību, patērētājam vajadzētu būt iespējai izvēlēties savu apdrošināšanas pakalpojumu sniedzēju. Tam nebūtu jāskar kreditora noteiktie kredīta nosacījumi, ar noteikumu, ka minētā pakalpojumu sniedzēja apdrošināšanas polises garantijas līmenis ir līdzvērtīgs apdrošināšanas polises līmenim, ko ierosinājis vai piedāvājis kreditors. Turklāt dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pilnībā vai daļēji standartizēt apdrošināšanas līgumos paredzēto apdrošināšanu, lai atvieglotu dažādu piedāvājumu salīdzināšanu patērētājiem, kuri vēlas veikt šādu salīdzināšanu. Lai patērētājam pirms apdrošināšanas polises iegādes būtu papildu laiks salīdzināt apdrošināšanas piedāvājumus, dalībvalstīm būtu jāpieprasa, ka patērētājam, lai salīdzinātu ar kredītlīgumu saistītās apdrošināšanas piedāvājumus, tiek dotas vismaz trīs dienas, kuru laikā piedāvājumā netiek izdarītas izmaiņas, un ka patērētājs par to tiek informēts. Ja patērētāji to nepārprotami pieprasa, viņiem vajadzētu būt iespējai apdrošināšanas polisi noslēgt pirms minētā trīs dienu termiņa beigām.

(48)

Daudzi vēzi pārslimojušie cilvēki, kam ir ilgstoša remisija, savas slimības vēstures dēļ bieži vien piedzīvo netaisnību attieksmē pret finanšu pakalpojumu pieejamību. Tiem nereti tiek noteikti augsti procentmaksājumi, kaut arī viņi jau daudzus gadus, pat gadu desmitus ir bijuši izārstēti. Lai patērētājiem, kas pārcietuši vēzi, nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi apdrošināšanai, kura saistīta ar kredītlīgumiem, dalībvalstīm būtu jāpieprasa, lai apdrošināšanas polises nebalstītos uz personas datiem saistībā ar patērētāju onkoloģiskās slimības diagnozi, ja minēto patērētāju medicīniskā aprūpe ir beigusies pirms attiecīga laikposma. Šādam dalībvalstu noteiktam laikposmam nevajadzētu pārsniegt 15 gadus, sākot no dienas, kad beidzas patērētāja medicīniskā aprūpe.

(49)

Kredītlīgumi un papildpakalpojumi būtu jāpiedāvā skaidrā un pārredzamā veidā. Nevajadzētu būt iespējai netieši secināt, ka patērētājs piekrīt noslēgt kredītlīgumu vai iegādāties papildpakalpojumus, Jebkāda šāda patērētāja dota piekrišana būtu jādod ar skaidri apstiprinošu darbību, kas nozīmē brīvi sniegtu, konkrētu, apzinātu un viennozīmīgu norādi par patērētāja piekrišanu. Šajā sakarā klusēšana, atturēšanās no darbības vai tāda noklusējuma iespēja kā iepriekš atzīmētas ailes nebūtu jāuzskata par patērētāja dotu piekrišanu.

(50)

Konsultāciju sniegšana individualizēta ieteikuma formā, proti, konsultāciju pakalpojumi, ir darbība, ko var apvienot ar citiem kredīta piešķiršanas vai starpniecības aspektiem. Tādēļ, lai patērētāji varētu izprast sniegto pakalpojumu būtību, tie būtu jāinformē par to, kas ir šādi konsultāciju pakalpojumi, un par to, vai konsultāciju pakalpojumi tiek vai netiek sniegti vai var tikt sniegti vai ne. Ņemot vērā to, cik lielu nozīmi patērētāji piešķir terminu "konsultācijas" un "konsultanti" izmantošanai, būtu jāatļauj dalībvalstīm aizliegt izmantot minētos terminus vai līdzīgus terminus, ja patērētājiem konsultāciju pakalpojumus sniedz kreditori vai kredīta starpnieki. Lai nodrošinātu to, ka apsvērto produktu klāsts un atlīdzības nosacījumi ir samērīgi ar to, ko patērētāji sagaida no šādas konsultācijas, ir lietderīgi nodrošināt, ka dalībvalstis nosaka aizsardzības pasākumus gadījumiem, kad konsultācija tiek aprakstīta kā neatkarīga. Sniedzot konsultāciju pakalpojumus, kreditoriem un kredīta starpniekiem būtu jāsniedz norāde par to, vai ieteikums būs sagatavots, apsverot tikai viņu pašu piedāvāto produktu klāstu vai plašu tirgū pieejamo produktu klāstu, lai patērētājs varētu saprast, uz ko ir balstīts šis ieteikums. Turklāt kreditoram un kredīta starpniekam būtu jāsniedz norāde par maksu, kas patērētājam jāmaksā par konsultāciju pakalpojumiem, vai par tās aprēķināšanas metodi, ja informācijas atklāšanas brīdī šo summu nevar noteikt. Konsultācijas vienmēr būtu jāsniedz patērētāja interesēs, konsultantiem iegūstot informāciju par patērētāja vajadzībām un apstākļiem un iesakot patērētāja vajadzībām, finansiālajam stāvoklim un personīgajai situācijai piemērotus kredītlīgumus, paturot prātā arī mērķi pēc iespējas samazināt saistību neizpildi un kavētus maksājumus. Turklāt, sniedzot konsultācijas, būtu jāapsver pietiekami liels konsultanta produktu klāstā pieejamo kredītlīgumu skaits.

(51)

Tāda kredīta piešķiršana, ko patērētājs nav pasūtījis, dažos gadījumos var būt saistīta ar patērētājam kaitīgu praksi. Šajā saistībā būtu jāaizliedz piešķirt nepasūtītu kredītu, tostarp nepieprasītas, iepriekš apstiprinātas kredītkartes, kas nosūtītas patērētājiem, vienpusēji ieviest jaunas pārtēriņa iespējas vai pārsniegšanu vai vienpusēji palielināt patērētāja pārtēriņa, pārsniegšanas vai kredītkaršu tērēšanas limitu. Būtu arī jāaizliedz piešķirt nepasūtītu kredītu ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu veidā, kas definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (11) 2. panta 8. punktā. Aizliegumam piešķirt nepasūtītu kredītu nevajadzētu liegt kreditoriem un kredīta starpniekiem komercattiecību laikā reklamēt vai piedāvāt kredītu saskaņā ar Savienības tiesību aktiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā un valstu pasākumiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, tostarp reklamēt un piedāvāt kredītu tirdzniecības vietā, lai finansētu preces vai pakalpojuma iegādi.

(52)

Dalībvalstis var piedāvāt patērētājiem iespēju saskaņā ar valsts tiesību aktiem izmantot samērīgus un efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret kreditoriem vai kredīta starpniekiem gadījumos, kad netiek ievērota šī direktīva. Pie šiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem varētu piederēt kompensācija par patērētājam radītajiem zaudējumiem un kredīta kopējo izmaksu samazinājums vai kredītlīguma izbeigšana.

(53)

Dalībvalstīm būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai veicinātu atbildīgu praksi visos kredīta attiecību posmos, ņemot vērā to kredītu tirgus konkrētās īpatnības. Būtu jānodrošina iespēja, lai minēto pasākumu vidū būtu, piemēram, patērētāju informēšana un izglītošana, tostarp ar brīdinājumi par risku, kas saistīts ar maksājumu saistību nepildīšanu un pārmērīgām parādsaistībām. Augošajā kredītu tirgū ir īpaši svarīgi, lai kreditori neīstenotu bezatbildīgu kreditēšanu vai neizsniegtu kredītus, iepriekš nenovērtējot aizņēmēja kredītspēju. Dalībvalstīm būtu jāveic nepieciešamā uzraudzība, lai izvairītos no šādas kreditoru rīcības, un jānosaka nepieciešamie līdzekļi, lai piemērotu sankcijas par šādu rīcību. Neskarot noteikumus par kredītrisku Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/36/ES (12), kreditoriem būtu jāuzņemas atbildība par individuālu patērētāja kredītspējas pārbaudi. Šajā saistībā kreditoriem būtu jāļauj izmantot ne tikai to informāciju, ko sniedz patērētājs attiecīgā kredītlīguma sagatavošanas gaitā, bet arī ilgstošu darījumu attiecību laikā gūtu informāciju. Arī patērētājiem būtu jārīkojas saprātīgi un jāievēro savas līgumsaistības.

(54)

Ir būtiski novērtēt un pārbaudīt patērētāja spēju un gatavību atmaksāt kredītu, pirms tiek noslēgts kredītlīgums. Šī kredītspējas novērtēšana būtu jāveic samērīgā veidā un patērētāja interesēs, lai novērstu bezatbildīgu kreditēšanas praksi un pārmērīgas parādsaistības, un būtu jāņem vērā visi nepieciešamie un būtiskie faktori, kas varētu ietekmēt patērētāja spēju atmaksāt kredītu. Atmaksas grafiks būtu jāpielāgo īpašajām patērētāja vajadzībām un atmaksas spējai. Gadījumos, kad kredīta pieteikumu kopīgi iesniedz vairāk nekā viens patērētājs, kredītspējas novērtēšanu varētu veikt, pamatojoties uz kopīgo atmaksas spēju. Pozitīvam novērtējumam nevajadzētu skart kreditora līgumslēgšanas brīvību attiecībā uz kredīta piešķiršanu. Dalībvalstīm vajadzētu spēt sniegt papildu norādes par papildu kritērijiem un metodēm patērētāja kredītspējas novērtēšanai, piemēram, nosakot ierobežojumus aizdevuma apjoma attiecībai pret ķīlas vērtību vai pret ienākumu apjomu.

(55)

Kredītspējas novērtēšana būtu jāpamato ar informāciju par patērētāja finanšu un ekonomisko situāciju. Šādai informācijai vajadzētu būt nepieciešamai un samērīgai ar kredīta veidu, darbības ilgumu, vērtību un riskiem, kas rodas patērētājam, saskaņā ar Regulā (ES) 2016/679 noteikto datu minimizēšanas principu, un tai vajadzētu būt būtiskai, pilnīgai un precīzai. Šādai informācijai vajadzētu ietvert vismaz patērētāja ienākumus un izdevumus, tostarp tajā būtu pienācīgi jāņem vērā patērētāja pašreizējās saistības, inter alia patērētāja un patērētāja mājsaimniecības iztikas līdzekļi, kā arī patērētāja finanšu saistības. Šādai informācijai nevajadzētu ietvert īpašu kategoriju personas datus, kas minēti Regulas (ES) 2016/679 9. panta 1. punktā, piemēram, datus par veselību, tostarp datus par saslimšanu ar vēzi, kā arī informāciju, kas iegūta no sociālajiem tīkliem. Eiropas Banku iestādes 2020. gada 29. maija Pamatnostādnēs par aizdevumu iniciēšanu un uzraudzību ir sniegti norādījumi par to, kādu kategoriju datus var izmantot, apstrādājot personas datus kredītspējas novērtēšanas nolūkā; tie cita starpā ir pierādījumi par ienākumiem vai citiem atmaksas avotiem un informācija par finanšu aktīviem un saistībām vai par citām finanšu saistībām. Lai atvieglotu kredītspējas novērtēšanu, patērētājiem būtu jāsniedz informācija par savu finansiālo un ekonomisko stāvokli. Kredīta pieejamība būtu jānodrošina patērētājam tikai tad, ja kredītspējas novērtējuma rezultāts liecina, ka no kredītlīguma izrietošās saistības, visticamāk, tiks izpildītas tādā veidā, kā paredzēts minētajā līgumā. Novērtējot patērētāja spēju izpildīt kredītlīgumā paredzētās saistības, kreditoram būtu jāņem vērā attiecīgie faktori un īpašie apstākļi, piemēram, bet ne tikai, tāda kredīta gadījumā, kas piešķirts saskaņā ar šo direktīvu, lai finansētu pētījumus vai segtu ārkārtas veselības aprūpes izdevumus, – pietiekami pierādījumi tam, ka šāds kredīts nodrošinās patērētājam turpmākus ienākumus, vai nodrošinājums vai citu veidu garantijas, ko patērētājs varētu sniegt kredīta nodrošināšanai.

(56)

Komisijas priekšlikumā regulai, kas nosaka saskaņotas normas mākslīgā intelekta jomā (Mākslīgā intelekta akts), noteikts, ka AI sistēmas, ko izmanto fizisku personu kredītnovērtējuma vai kredītspējas izvērtēšanai, būtu jāklasificē kā augsta riska AI sistēmas, jo tās nosaka minēto personu piekļuvi finanšu resursiem vai tādiem būtiskiem pakalpojumiem kā mājoklis, elektroenerģija un telesakaru pakalpojumi. Ņemot vērā minētos lielos riskus, ikreiz, kad kredītspējas novērtēšana ietver automatizētu apstrādi, patērētājam vajadzētu būt tiesībām panākt cilvēka līdzdalību no kreditora puses. Neskarot Regulu (ES) 2016/679, patērētājam vajadzētu būt tiesībām saņemt jēgpilnu, saprotamu paskaidrojumu par veikto novērtējumu un izmantotās automatizētās apstrādes darbību, tostarp par galvenajiem mainīgajiem lielumiem, ietverto loģiku un riskiem, kā arī tiesībām paust savu patērētāja viedokli un pieprasīt, lai tiktu pārskatīts kredītspējas novērtējums un tiktu pārskatīts lēmums par to, vai piešķirt kredītu. Patērētājam vajadzētu būt tiesībām tikt informētam par minētajām tiesībām pēc tam, kad viņš ir pienācīgi saņēmis informāciju par procedūru, kas jāievēro. Iespējai pieprasīt sākotnējā novērtējuma un lēmuma pārskatīšanu ne vienmēr vajadzētu būt par iemeslu, lai patērētājam piešķirtu kredītu.

(57)

Lai novērtētu patērētāja kredītu stāvokli, kreditoram būtu arī jāizmanto kredītu datubāzes. Juridisko un faktisko apstākļu dēļ var būt nepieciešama šādu datubāzu informācija dažādos apjomos. Lai novērstu jebkādus konkurences kropļojumus kreditoru vidū, tiem, kuri tiek uzraudzīti un pilnībā atbilst Regulai (ES) 2016/679, būtu jānodrošina pieeja privātām vai publiskām kredītu datubāzēm par patērētājiem dalībvalstī, kurā tie nav iedibināti, saskaņā ar nediskriminējošiem nosacījumiem, salīdzinot ar kreditoriem, kas ir iedibināti minētajā dalībvalstī. Dalībvalstīm būtu jāveicina pārrobežu piekļuve privātām vai publiskām datubāzēm saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679. Lai uzlabotu savstarpību, kredītu datubāzēs būtu jāglabā vismaz informācija par patērētāju kavētajiem kredīta maksājumiem, par kredīta veidu un kreditora identitāti saskaņā ar Savienības un valstu tiesību aktiem. Kreditoriem un kredīta starpniekiem nevajadzētu apstrādāt īpašu kategoriju personas datus, kas minēti Regulas (ES) 2016/679 9. panta 1. punktā, piemēram, datus par veselību, kā arī informāciju, kas iegūta no sociālajiem tīkliem, jo nevienu no minētajām datu kategorijām, kā arī minēto informāciju nevajadzētu izmantot, lai novērtētu patērētāja kredītspēju. Kredītu datubāzu nodrošinātājiem būtu jāievieš procesi, lai nodrošinātu, ka to informācija datubāzēs ir atjaunināta un precīza. Ja kredīta pieteikuma noraidījumu pamato ar datubāzē iegūtām ziņām, kreditoriem būtu nekavējoties un bez maksas jāinformē patērētāji par rezultātiem, ko devusi šāda datubāzes izmantošana, un jāsniedz ziņas par izmantoto datubāzi, kā arī par vērā ņemto datu kategorijām. Turklāt, lai nodrošinātu patērētāju informētību, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka patērētāji laikus un 30 dienās pēc reģistrācijas tiek informēti par jebkādu kavētu kredīta maksājumu reģistrēšanu datubāzē, piemēram, nosūtot viņiem brīdinājumu pa e-pastu ar lūgumu piekļūt datubāzei, lai viņi varētu aplūkot savu informāciju par kavētajiem kredīta maksājumiem.

(58)

Šai direktīvai nevajadzētu reglamentēt līgumtiesību jautājumus, kas attiecas uz kredītlīgumu spēkā esamību. Tādējādi šajā jomā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paturēt spēkā vai ieviest valsts noteikumus, kas atbilst Savienības tiesībām. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt tiesisko režīmu, kas reglamentē kredītlīguma noslēgšanas piedāvājumu, jo īpaši attiecībā uz laikposmu, kad piedāvājumu izsaka, un uz periodu, kurā šāds piedāvājums ir saistošs kreditoram. Ja šāds piedāvājums tiek izteikts vienlaikus ar šajā direktīvā paredzēto informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, šāds piedāvājums – līdzīgi kā jebkura papildinformācija, ko kreditors vēlas sniegt patērētājam, – būtu jāizsniedz atsevišķā dokumentā. Minēto atsevišķo dokumentu varētu pievienot Eiropas patēriņa kredīta standartinformācijas veidlapai.

(59)

Kredītlīgumā būtu skaidrā un kodolīgā veidā jāiekļauj visa nepieciešamā informācija, lai patērētājs varētu uzzināt savas tiesības un pienākumus saskaņā ar minēto līgumu.

(60)

Neskarot Direktīvu 93/13/EEK un šajā direktīvā noteiktos pirmslīguma pienākumus, kā arī lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību augstā līmenī, patērētājam laikus un pirms jebkādām izmaiņām kredītlīguma noteikumos būtu jāsaņem šāda informācija: ierosināto izmaiņu apraksts un attiecīgā gadījumā norāde par to, ka ir nepieciešama patērētāja piekrišana, vai paskaidrojums par to, ka izmaiņas stāsies spēkā uz likuma pamata; minēto izmaiņu ieviešanas termiņš; un patērētājam pieejamie līdzekļi sūdzības iesniegšanai un termiņš, kādā patērētājs var iesniegt sūdzību, kā arī tās kompetentās iestādes nosaukums un adrese, kurai var iesniegt sūdzību. Kredītlīguma grozīšana nedrīkst ietekmēt patērētāju tiesības, tostarp tiesības uz informāciju saskaņā ar šo direktīvu. Tam nevajadzētu skart Savienības tiesību aktus vai valsts noteikumus par līguma grozījumu pieņemamību, nosacījumiem un spēkā esamību.

(61)

Lai nodrošinātu pilnīgu pārskatāmību, patērētājam būtu jāsniedz informācija par aizņēmuma likmi gan posmā pirms līguma noslēgšanas, gan tad, kad kredītlīgums ir noslēgts. Līgumattiecību laikā patērētājs būtu jāinformē arī par aizņēmuma mainīgās likmes izmaiņām un par maksājumu izmaiņām, kas izriet no minētajām izmaiņām. Tam nevajadzētu skart tos valsts tiesību aktus, kuri neattiecas uz informāciju patērētājam un kuros paredzēti nosacījumi izmaiņām vai sekas pēc izmaiņām aizņēmuma likmēs un citos kredīta ekonomiskos nosacījumos, kas nav saistīti ar maksājumiem, piemēram, kreditora tiesības mainīt aizņēmuma likmi tikai gadījumos, kad tam ir pamatots iemesls, vai patērētāja tiesības izbeigt kredītlīgumu aizņēmuma likmes vai citu kredīta īpašo ekonomisko nosacījumu izmaiņu gadījumā.

(62)

Pārtēriņa iespēja un pārsniegšana ir arvien izplatītāki patēriņa kredītu veidi. Līdz ar to šie finanšu produkti ir jāreglamentē, lai paaugstinātu patērētāju aizsardzības līmeni un nepieļautu viņu nonākšanu pārmērīgās parādsaistībās. Pastāv risks, ka gadījumā, ja kreditori nolems pieprasīt tūlītēju atmaksu, patērētāji nespēs samaksu veikt. Tādēļ šajā direktīvā būtu jānosaka patērētāju tiesības attiecībā uz pārtēriņa iespēju un pārsniegšanu.

(63)

Ja ievērojama pārsniegšana pārsniedz viena mēneša periodu, kreditoram nekavējoties jāsniedz patērētājam informācija par pārsniegšanu, tostarp par attiecīgo summu, aizņēmuma likmi un piemērojamām sankcijām, maksām vai nokavējuma procentiem. Regulāras pārsniegšanas gadījumā kreditoram būtu jāpiedāvā patērētāju konsultāciju pakalpojumi, ja tie ir pieejami, lai palīdzētu patērētājam noteikt lētākas alternatīvas, un jānovirza patērētājs uz konsultāciju pakalpojumiem parādu jautājumos.

(64)

Patērētājiem vajadzētu būt atteikuma tiesībām bez soda un bez pienākuma sniegt pamatojumu. Tomēr, lai palielinātu juridisko noteiktību, atteikuma termiņam jebkurā gadījumā būtu jābeidzas 12 mēnešus un 14 dienas pēc kredītlīguma noslēgšanas, ja patērētājs nav saņēmis līguma noteikumus un informāciju saskaņā ar šo direktīvu. Atteikuma termiņam nebūtu jāizbeidzas, ja patērētājs nav ticis informēts par atteikuma tiesībām.

(65)

Ja patērētājs atsakās no kredītlīguma, saistībā ar kuru viņš saņēmis preces, jo īpaši saskaņā ar līgumu par pirkšanu, maksājot pa daļām, vai no nomas vai līzinga līguma, kurā paredzēts pienākums izdarīt pirkumu, šai direktīvai nebūtu jāierobežo kāds no dalībvalstu noteikumiem attiecībā uz jautājumiem par preču atgriešanu vai jebkādiem citiem saistītiem jautājumiem.

(66)

Dažos gadījumos valstu tiesību aktos jau noteikts, ka līdzekļus nevar darīt pieejamus patērētājiem, pirms nav beidzies konkrēts termiņš. Šādos gadījumos patērētāji var vēlēties nodrošināt, lai viņi varētu ātrāk saņemt nopirktās preces vai pakalpojumus. Tāpēc saistītu kredītlīgumu gadījumā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izņēmuma kārtā noteikt, ka tad, ja patērētāji nepārprotami vēlas ātrāk saņemt preces vai pakalpojumus, atteikuma tiesību izmantošanas termiņu varētu saīsināt, nosakot, ka tas ir tāds pats kā termiņš, līdz kuram līdzekļus nevar darīt pieejamus.

(67)

Attiecībā uz saistītajiem kredītlīgumiem pastāv savstarpējas atkarības attiecības starp preču vai pakalpojumu iegādi un minētajā nolūkā noslēgtu kredītlīgumu. Tādējādi, ja, balstoties uz Savienības tiesību aktiem, patērētājs īsteno savas tiesības atteikties no pirkuma līguma, patērētājam vairs nevajadzētu būt saistībām, kas izriet no saistītā kredītlīguma. Tam nebūtu jāietekmē valsts tiesību akti, kas piemērojami saistītajiem kredītlīgumiem gadījumos, kad pirkuma līgums zaudējis spēku vai patērētājs, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, izmantojis savas tiesības no tā atteikties. Tam nebūtu jāietekmē arī patērētāju tiesības, kas viņiem garantētas valsts noteikumos, saskaņā ar kuriem starp patērētāju un preču piegādātāju vai pakalpojumu sniedzēju nedrīkst nodibināt saistības, kā arī nedrīkst izdarīt kādu maksājumu šo personu starpā, kamēr patērētājs nav parakstījis kredītlīgumu, lai finansētu preču vai pakalpojumu iegādi.

(68)

Līgumslēdzējām pusēm vajadzētu būt tiesībām izbeigt beztermiņa kredītlīgumu saskaņā ar parasto kārtību. Turklāt, ja par to ir vienošanās kredītlīgumā, kreditoram vajadzētu būt tiesībām objektīvi pamatotu iemeslu dēļ apturēt patērētāja tiesības saņemt līdzekļus saskaņā ar beztermiņa kredītlīgumu. Šādi iemesli var būt, piemēram, aizdomas par neatļautu vai krāpniecisku kredīta izmantošanu vai būtiski palielināts risks attiecībā uz patērētāja spēju izpildīt savas kredīta atmaksas saistības. Šai direktīvai nevajadzētu skart valsts tiesību aktus līgumtiesību jomā, ar ko reglamentē līgumslēdzēju pušu tiesības izbeigt kredītlīgumu, pamatojoties uz līguma pārkāpumu.

(69)

Būtu patērētājiem jāatļauj ar dažiem nosacījumiem izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret kreditoru, ja rodas ar pirkuma līgumu saistītas grūtības. Tomēr dalībvalstīm būtu jānosaka, ciktāl un ar kādiem nosacījumiem patērētājam – pirms viņš var vērst prasību pret kreditoru – ir jāizmanto minētie tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret preču piegādātāju vai pakalpojumu sniedzēju, jo īpaši – vēršot prasību pret preču piegādātāju vai pakalpojumu sniedzēju. Nebūtu jāliedz patērētājiem tiesības, ko piešķir valstu noteikumi, ar kuriem piemēro preču piegādātāja vai pakalpojuma sniedzēja un kreditora solidāro atbildību.

(70)

Patērētājam vajadzētu būt tiesīgam izpildīt savas saistības pirms kredītlīgumā noteiktā termiņa. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas interpretāciju Lexitor nolēmumā (13) patērētāja tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu patērētājam kredīta pirmstermiņa atmaksas gadījumā ietver visus maksājumus, kas jāveic patērētājam. Patērētājam radīto kredīta kopējo izmaksu samazinājumam vajadzētu būt samērīgam ar atlikušo kredītlīguma darbības laiku, un tajā būtu jāiekļauj arī izmaksas, kas nav atkarīgas no minētā kredītlīguma darbības ilguma, tostarp izmaksas, kas ir pilnībā izlietotas kredīta piešķiršanas brīdī. Tomēr, aprēķinot samazinājumu, nebūtu jāņem vērā nodokļi un nodevas, ko piemērojusi trešā persona un kas ir tieši samaksāti trešai personai, un kas nav atkarīgi no kredītlīguma darbības ilguma, jo minētās izmaksas nav kreditora noteiktas, tādēļ kreditors tās nevar vienpusēji mainīt. Tomēr, aprēķinot samazinājumu, būtu jāņem vērā maksas, ko kreditors iekasējis par labu trešai personai. Ja notiek pirmstermiņa atmaksa, kreditoram vajadzētu būt tiesībām uz taisnīgu un objektīvi pamatotu kompensāciju par zaudējumiem, kas tieši saistīti ar kredīta pirmstermiņa atmaksu, ņemot vērā arī jebkādus kreditora tādēļ gūtos ietaupījumus. Tomēr, lai noteiktu kompensācijas aprēķina metodi, ir svarīgi ievērot vairākus principus. Kreditora kompensācijas aprēķinam vajadzētu būt patērētājam pārskatāmam un saprotamam jau pirmslīguma posmā un noteikti – kredītlīguma izpildes laikā. Turklāt aprēķina metodei vajadzētu būt tādai, lai kreditoriem to būtu viegli piemērot, un būtu jāatvieglo kompetento iestāžu darbs kompensāciju uzraudzībā. Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka patēriņa kredītu – tā apmēra un darbības ilguma dēļ – nefinansē ar ilgtermiņa finansējuma mehānismiem, kompensāciju griesti būtu jānosaka ar vienotas likmes palīdzību. Šī pieeja atspoguļo patēriņa kredītu specifiku, un tai nevajadzētu skart pieejas attiecībā uz citiem produktiem, ko finansē ar ilgtermiņa finansējuma mehānismiem, piemēram, ar fiksētās likmes hipotekārajiem aizdevumiem.

(71)

Dalībvalstīm vajadzētu būt tiesībām noteikt, ka kompensāciju par pirmstermiņa atmaksu kreditors var pieprasīt tikai ar noteikumu, ka pirmstermiņa atmaksas summa 12 mēnešos pārsniedz dalībvalstu noteikto robežvērtību. Nosakot minēto robežvērtību, kurai nevajadzētu pārsniegt 10 000 EUR, dalībvalstīm būtu jāņem vērā vidējā patēriņa kredīta summa attiecīgās valsts tirgū.

(72)

Lai veicinātu iekšējā tirgus izveidi un darbību un nodrošinātu augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni visā Savienībā, ir nepieciešams nodrošināt informācijas salīdzināmību saistībā ar gada procentu likmēm visā Savienībā.

(73)

Aizņēmuma likmju, gada procentu likmju vai kredīta kopējo izmaksu patērētājam ierobežojumu noteikšana ir ierasta prakse vairākās dalībvalstīs. Ir pierādījies, ka šāda ierobežojumu sistēma ir noderīga patērētāju aizsardzībai pret pārmērīgi augstām aizņēmuma likmēm, gada procentu likmēm vai kopējām kredīta izmaksām patērētājam. Šajā saistībā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paturēt spēkā savu pašreizējo tiesisko režīmu. Cenšoties uzlabot patērētāju tiesību aizsardzību bez lieku ierobežojumu noteikšanas dalībvalstīm, vajadzētu būt ieviestiem atbilstīgiem pasākumiem – piemēram, maksimāliem ierobežojumiem vai augļošanas likmēm –, lai efektīvi novērstu ļaunprātīgu izmantošanu un nodrošinātu, ka no patērētājiem par kredītu neiekasē pārmērīgi augstas aizņēmuma likmes, gada procentu likmes vai kredīta kopējās izmaksas patērētājam.

(74)

Lai nodrošinātu pārredzamību, Komisijai šādi dalībvalstu ieviestie pasākumi būtu jādara publiski pieejami kodolīgā un skaidrā veidā.

(75)

Pastāv būtiskas atšķirības dažādu dalībvalstu tiesību aktos attiecībā uz profesionālo ētiku, kas jāievēro, piešķirot kredītlīgumus. Atzīstot kredītstarpniecībā iesaistīto dalībnieku daudzveidību, ir svarīgi Savienības līmenī noteikt konkrētus standartus, lai nodrošinātu augsta līmeņa profesionalitāti un pakalpojumus.

(76)

Piemērojamam Savienības regulējumam būtu jāsniedz patērētājiem pārliecība, ka kreditori un kredīta starpnieki ievēro patērētāja intereses, tostarp viņu iespējamo neaizsargātību un grūtības saprast produktu, pamatojoties uz informāciju, kas kreditoram vai kredīta starpniekam pieejama attiecīgā laikā, un uz pamatotiem pieņēmumiem par riskiem attiecībā uz patērētāja situāciju piedāvātā kredītlīguma darbības laikā. Svarīgs aspekts šādas patērētāju uzticēšanās panākšanai ir prasība nodrošināt šajā nozarē augstu taisnīguma, godīguma un profesionalitātes līmeni, kas ietver arī atbildīgu rīcību, lai izvairītos no prakses, kas negatīvi ietekmē patērētājus, un interešu konfliktu, tostarp pienācīgu atlīdzības radīto interešu konfliktu pārvaldību, kā arī sniegt patērētāju interesēm maksimāli atbilstīgas konsultācijas.

(77)

Būtu jānodrošina, ka attiecīgajiem kreditoru un kredīta starpnieku darbiniekiem ir atbilstīgs zināšanu un kompetences līmenis, lai sasniegtu augsta līmeņa profesionalitāti. Tāpēc kreditoriem un kredīta starpniekiem būtu jāpierāda, ka viņiem ir attiecīgās zināšanas un kompetence uzņēmuma līmenī, pamatojoties uz minimālajām zināšanu un kompetences prasībām. Dalībvalstīm vajadzētu būt brīvai izvēlei ieviest vai paturēt spēkā šādas prasības, kas piemērojamas atsevišķām fiziskām personām, un pielāgot minimālās zināšanu un kompetences prasības dažādiem kreditoru un kredīta starpnieku veidiem, it īpaši, ja tie rīkojas kā kredīta palīgstarpnieki. Piemērojot šo direktīvu, to darbinieku vidū, kas tieši iesaistīti darbībās, uz kurām attiecas šīs direktīvas darbības joma, vajadzētu būt gan klientu apkalpošanas struktūrvienību darbiniekiem, gan atbalsta struktūrvienību darbiniekiem, tostarp, vadības un attiecīgā gadījumā kreditoru un kredīta starpnieku valdes locekļiem, kas pilda svarīgu lomu kredītlīguma procesā. Personas, kuras veic atbalsta funkcijas, kas nav saistītas ar kredītlīguma procesu, tostarp darbinieki, kas strādā cilvēkresursu jomā un informācijas un sakaru tehnoloģiju jomā, nebūtu jāuzskata par darbiniekiem saskaņā ar šo direktīvu. Dalībvalstīm būtu jāievieš pasākumi, lai veicinātu mazo un vidējo uzņēmumu, kas ir kreditori vai kredīta starpnieki, informētību par šīs direktīvas prasībām un sekmētu to izpildi, piemēram, informācijas kampaņas, lietotāja rokasgrāmatas un darbinieku apmācības shēmas.

(78)

Lai palielinātu patērētāju spēju pieņemt apzinātus lēmumus par aizņēmumiem un rīkoties atbildīgi attiecībā uz parādsaistībām, dalībvalstīm būtu jāizstrādā un jāveicina pasākumi ar mērķi sekmēt patērētāju izglītošanu jautājumos par atbildīgu aizņemšanos un parādsaistību pārvaldību, jo īpaši attiecībā uz patērētāju kredītlīgumiem, kā arī vispārējo budžeta pārvaldību. Šādu pienākumu varētu izpildīt, ņemot vērā finanšu kompetences sistēmu, ko Savienība izstrādājusi kopā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju. Īpaši svarīgi ir sniegt norādījumus patērētājiem, kuri pirmo reizi ņem patēriņa kredītu, jo īpaši izmantojot digitālos rīkus. Šajā sakarībā Komisijai būtu jāapzina paraugprakses piemēri, lai būtu vieglāk izstrādāt turpmākus pasākumus ar mērķi uzlabot patērētāju informētību finanšu jautājumos. Komisija šādus paraugprakses piemērus varētu publicēt, saskaņojot ar līdzīgiem ziņojumiem, kas sagatavoti attiecībā uz citiem Savienības leģislatīvajiem aktiem. Izstrādājot un veicinot minētos pasākumus, dalībvalstīm būtu jāapspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp patērētāju organizācijām. Šādam pienākumam nebūtu jāliedz dalībvalstīm paredzēt papildu izglītošanu finanšu jomā.

(79)

Ņemot vērā būtiskās sekas, ko kreditoriem un patērētājiem un, iespējams, finanšu stabilitātei, rada izpildes procedūras, kreditoriem ir proaktīvi jānovērš kredītrisks agrīnā tā rašanās stadijā un jāievieš pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka tie attiecīgā gadījumā izrāda saprātīgu iecietību pirms izpildes procedūru uzsākšanas. Lemjot par to, vai ir lietderīgi īstenot iecietības pasākumus un vai ir pamatoti tos piedāvāt atkārtoti, kreditoram cita starpā būtu jāņem vērā patērētāja personīgā situācija, piemēram, patērētāja intereses un tiesības, tā spēja atmaksāt kredītu un saprātīgi vajadzīgie iztikas līdzekļi, un kreditoram būtu jāierobežo patērētāja izmaksas saistību neizpildes gadījumā. Jo īpaši, ja patērētājs saprātīgā termiņā neatbild uz kreditora piedāvājumu, nebūtu no kreditora jāprasa, lai viņš piedāvātu iecietības pasākumus atkārtoti. Dalībvalstīm nevajadzētu liegt kredītlīguma pusēm nepārprotami vienoties, ka tādu preču, uz kurām attiecas saistīts kredītlīgums, vai ieņēmumu no šādu preču pārdošanas nodošana kreditoram ir pietiekama, lai atmaksātu kredītu.

(80)

Ja iecietības pasākumi tiek uzskatīti par piemērotiem, tajos būtu jāietver sākotnējā kredītlīguma noteikumu grozījumi un tajos varētu cita starpā iekļaut pilnīgu vai daļēju kredītlīguma refinansēšanu. Minēto noteikumu grozījumos varētu cita starpā iekļaut: kredītlīguma termiņa pagarināšanu; kredītlīguma veida maiņu; visas maksājuma summas vai tās daļas atmaksājuma atlikšanu uz laiku; aizņēmuma likmes samazināšanu; maksājumu brīvdienu piedāvāšanu; daļējus atmaksājumus; valūtas konvertēšanu; daļēju parāda atlaišanu un parādu konsolidāciju. Ja iecietības pasākumi tiek uzskatīti par piemērotiem, nebūtu jāprasa, lai kreditori, grozot kredītlīguma noteikumus, izvērtētu kredītspēju, ja vien kopējā summa, kas jāmaksā patērētājam, ar minētajiem noteikumu grozījumiem netiek būtiski palielināta. Lai arī pienākumam īstenot iecietības pasākumus nevajadzētu skart procedūras, kuras reglamentē valsts noteikumi par izpildes procedūrām, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šajā direktīvā paredzētie iecietības pasākumi tiek pareizi piemēroti.

(81)

Patērētāji, kuriem ir grūtības izpildīt savas finansiālās saistības, var gūt labumu no specializētas palīdzības parādu pārvaldībā. Finansiālās grūtības attiecas uz dažādām situācijām, piemēram – līdzās daudzām citām situācijām –, uz situāciju, kad parāda atmaksa ir nokavēta par vairāk nekā 90 dienām. Parādu jautājumos sniegto konsultāciju pakalpojumu mērķis ir palīdzēt patērētājiem, kuri saskaras ar finansiālām grūtībām, un sniegt atbalstu parāda atmaksas jautājumos, vienlaikus ļaujot saglabāt pienācīgu dzīves līmeni un neaizskarot viņu cieņu. Tāda individualizētā un neatkarīgā palīdzība var būt arī juridiskās konsultācijas, naudas un parādu pārvaldība, kā arī sociālā un psiholoģiskā palīdzība. Palīdzības sniegšana būtu jānodrošina profesionāliem uzņēmējiem, kas nav kreditori, kredīta starpnieki, kolektīvās finansēšanas kredītpakalpojumu sniedzēji, kredīta pircēji vai kredītu apkalpotāji un ir no tiem neatkarīgi. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka neatkarīgu profesionālu uzņēmēju sniegtie konsultāciju pakalpojumi parādu jautājumos tiek tieši vai netieši un tikai par ierobežotu maksu darīti pieejami patērētājiem. Ar minēto maksu principā būtu jāsedz tikai darbības izdevumi, nevis jārada nevajadzīgs slogs patērētājiem, kuriem ir vai varētu rasties grūtības izpildīt savas finansiālās saistības. Ja iespējams, patērētājiem, kuriem ir grūtības atmaksāt savus parādus, pirms izpildes procedūras uzsākšanas iesaka izmantot konsultāciju pakalpojumus parādu jautājumos. Konsultāciju pakalpojumiem parādu jautājumos vajadzētu būt patērētājiem viegli pieejamiem, ņemot vērā, piemēram, patērētāju dzīvesvietu un arī valodu. Dalībvalstis var paturēt spēkā vai ieviest konkrētas prasības attiecībā uz konsultāciju pakalpojumiem parādu jautājumos. Kreditoriem ir noteikta loma pārmērīgu parādsaistību nepieļaušanā, laikus apzinot un atbalstot patērētājus, kuri nonākuši finansiālās grūtībās. Minētā iemesla dēļ kreditoriem vajadzētu būt ieviestiem procesiem un politikai šādu patērētāju atklāšanai, lai nodrošinātu, ka viņi var patērētājiem efektīvi ieteikt izmantot viegli pieejamus konsultāciju pakalpojumus parādu jautājumos.

(82)

Lai nodrošinātu tirgus pārskatāmību un stabilitāti un kamēr nav veikta tālāka saskaņošana, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir ieviesti atbilstīgi pasākumi kreditoru regulēšanai vai uzraudzībai.

(83)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka kreditoriem un kredīta starpniekiem, tostarp iestādēm, kas nav kredītiestādes, piemēro pienācīgu atzīšanas procedūru, tostarp atļaujas piešķiršanas procedūru vai to iekļaušanu reģistrā, un uzraudzības pasākumus, ko īsteno kompetenta iestāde. Prasība par pienācīgu atzīšanas procedūru un reģistrēšanu nebūtu jāpiemēro ne kredītiestādēm, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (14) 4. panta 1. punkta 1) apakšpunktā, uz kurām jau attiecas atļaujas piešķiršanas procedūra saskaņā ar Direktīvu 2013/36/ES, ne maksājumu iestādēm, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2366 (15) 4. panta 4) punktā, attiecībā uz pakalpojumiem, kas minēti Direktīvas (ES) 2015/2366 I pielikuma 4. punktā, ne arī elektroniskās naudas iestādēm, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/110/EK (16) 2. panta 1) punktā, attiecībā uz Direktīvas 2009/110/EK 6. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minēto kredītu izsniegšanu. Tam nebūtu jāskar valstu atzīšanas procedūras un reģistrācijas vai uzraudzības kārtība, kas noteikta maksājumu iestādēm un elektroniskās naudas iestādēm, lai nodrošinātu kredīta piešķiršanu patērētājiem, un kas noteikta kredītiestādēm, lai nodrošinātu kredīta starpnieku darbības, saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(84)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai no atzīšanas un reģistrācijas prasībām atbrīvot preču piegādātājus vai pakalpojumu sniedzējus, kuri uzskatāmi par mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā definēts Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK (17) un kuri rīkojas kā kredīta palīgstarpnieki, vai kuri piešķir kredītu atlikta maksājuma veidā sevis piedāvāto preču un pakalpojumu iegādei, ja kredīts ir piešķirts bez procentiem un citām maksām, izņemot ierobežotas maksas par maksājumu kavējumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un ja trešā persona nepiedāvā kredītu. Minēto iespējamo atbrīvošanu nevajadzētu izmantot lieliem uzņēmumiem nolūkā izvairīties no šajā direktīvā paredzētajām atzīšanas un reģistrācijas prasībām.

(85)

Ar šo direktīvu reglamentē tikai dažus kredīta starpnieku pienākumus attiecībā uz patērētājiem. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt brīvai izvēlei paturēt spēkā vai ieviest papildu pienākumus, kas jāpilda kredīta starpniekiem, tostarp nosacījumus, kā kredīta starpnieks var saņemt samaksu no patērētāja, kas pieprasījis konkrētā kredīta starpnieka pakalpojumu.

(86)

Ja notiek kreditora tiesību cedēšana saskaņā ar kredītlīgumu, patērētājam nebūtu jānonāk neizdevīgākā stāvoklī. Tāpat patērētājs būtu pienācīgi jāinformē, ja kredītlīgums tiek cedēts trešai personai. Tomēr, ja sākotnējais kreditors ar cesionāra piekrišanu joprojām rīkojas kā kreditors attiecībā pret patērētāju, patērētājam nav būtiski saņemt informāciju par cesiju. Tādēļ prasība Savienības mērogā informēt patērētāju par cesiju šādos gadījumos būtu pārmērīga.

(87)

Būtu jāsaglabā dalībvalstīm tiesības paturēt spēkā vai ieviest valsts noteikumus, kuros paredz kolektīvas saziņas formas, ja tās ir vajadzīgas mērķiem, kuri ir saistīti ar tādu sarežģītu darījumu efektivitāti kā finanšu aktīvu vērtspapīrošana vai realizācija, kas notiek obligātā administratīvā banku likvidācijā.

(88)

Patērētājiem vajadzētu būt piekļuvei atbilstīgām, ātrām un iedarbīgām alternatīvas strīdu izšķiršanas procedūrām tādu strīdu izšķiršanai, kuri radušies no tiesībām un pienākumiem, kas saistīti ar kredītlīgumiem, un attiecīgā gadījumā tas būtu jānodrošina jau esošām struktūrām. Šādu piekļuvi jau garantē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/11/ES (18), ciktāl tas attiecas uz attiecīgajiem līgumstrīdiem. Tomēr patērētājiem vajadzētu būt arī iespējai piekļūt alternatīvas strīdu izšķiršanas procedūrām pirmslīguma strīdu gadījumā attiecībā uz tiesībām un pienākumiem, kas noteikti šajā direktīvā, piemēram, attiecībā uz prasībām par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, konsultāciju pakalpojumiem un kredītspējas izvērtēšanu, kā arī attiecībā uz informāciju, ko sniedz kredīta starpnieki, kuri saņem atlīdzību no kreditoriem un kuriem tādējādi nav tiešu līgumattiecību ar patērētājiem. Šādām alternatīvas strīdu izšķiršanas procedūrām un struktūrām, kas tās piedāvā, būtu jāatbilst kvalitātes prasībām, kas noteiktas Direktīvā 2013/11/ES.

(89)

Dalībvalstīm būtu jāizraugās kompetentās iestādes, kam būtu pilnvaras nodrošināt šīs direktīvas izpildi, un jānodrošina, lai minētajām kompetentajām iestādēm tiktu piešķirtas izmeklēšanas un izpildes pilnvaras un būtu pietiekami resursi, kas vajadzīgi to pienākumu veikšanai. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai valsts iestādēm piešķirt produktu intervences pilnvaras, ja kredītprodukti ir kaitīgi patērētājiem un tos nepieciešams atsaukt. Dalībvalstīm būtu jāņem vērā dati par mēneša saistību neizpildes rādītājiem, kas saistīti ar dažādu veidu patēriņa kredītproduktiem, kuri ietilpst šīs direktīvas darbības jomā. Dažādu dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu savstarpēji jāsadarbojas, kad vien tas nepieciešams, lai veiktu savus pienākumus saskaņā ar šo direktīvu.

(90)

Dalībvalstīm būtu jāparedz noteikumi par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un būtu jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu to piemērošanu. Kaut gan sankciju izvēle paliek dalībvalstu ziņā, paredzētajām sankcijām vajadzētu būt iedarbīgām, samērīgām un atturošām. Dalībvalstis minētie noteikumi un pasākumi būtu jādara zināmi Komisijai un būtu nekavējoties jāpaziņo tai par jebkādiem turpmākiem grozījumiem, kas tos ietekmē.

(91)

Spēkā esošie valstu noteikumi par sankcijām Savienībā ievērojami atšķiras. Konkrēti, ne visas dalībvalstis nodrošina, ka pārkāpumus izdarījušajiem tirgotājiem var piemērot iedarbīgus, samērīgus un atturošus naudas sodus par plaši izplatītiem pārkāpumiem vai plaši izplatītiem Savienības mēroga pārkāpumiem. Dažos gadījumos arī uzņēmumu grupa var būt tirgotājs. Lai nodrošinātu, ka dalībvalsts iestādes var piemērot iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas par plaši izplatītiem pārkāpumiem un plaši izplatītiem Savienības mēroga pārkāpumiem, attiecībā uz kuriem jāveic koordinēti izmeklēšanas un izpildes pasākumi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/2394 (19), kā šādu pārkāpumu sankciju elements būtu jāievieš naudas sodi.

(92)

Lai uzlabotu pārredzamību un patērētāju uzticēšanos, vajadzētu kompetentajām iestādēm atļaut publiskot jebkurus administratīvos sodus, kas tiek piemēroti par tādu pasākumu neievērošanu, kas pieņemti, ievērojot šo direktīvu, ja vien šāda sodu publiskošana nopietni neapdraud finanšu tirgus vai nerada nesamērīgus zaudējumus iesaistītajām personām.

(93)

Ir jāpārskata efektīva šīs direktīvas darbība, kā arī progress tāda iekšējā tirgus izveidē, kurā attiecībā uz kredītlīgumiem ir augsts patērētāju aizsardzības līmenis. Reizi četros gados Komisijai būtu jāizvērtē šī direktīva, lai novērtētu tajā noteikto maksimālo slieksni – 100 000 EUR – un procentus, ko izmanto, lai aprēķinātu kompensāciju pirmstermiņa atmaksas gadījumā, kā arī būtu jānovērtē tas, vai šīs direktīvas darbības joma joprojām ir piemērota kredītlīgumiem, kuru nodrošinājums ir ar mājokli nesaistīts nekustamais īpašums. Minētajā izvērtējumā būtu jāiekļauj arī analīze par tādu patēriņa kredītu tirgus attīstību, kas atbalsta zaļo pārkārtošanos, un novērtējums par to, vai ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai uzlabotu šādu kredītu izmantošanu, kā arī novērtējums par to, kā tiek īstenotas sankcijas, kas noteiktas saskaņā ar šo direktīvu, un jo īpaši novērtējums par to efektivitāti un atturošo ietekmi. Izvērtējot šo direktīvu, Komisijai būtu jāanalizē ekonomiskās tendences Savienībā un situācija attiecīgajā tirgū, piemēram, jaunu finanšu pakalpojumu veidu rašanās, digitālās tendences un pārrobežu kredītu piešķiršanas apjomi un tendences. Tai būtu arī jāvērtē šīs direktīvas efektivitāte, tostarp izmaksas un ieguvumi, ko tā rada uzņēmumiem un patērētājiem. Turklāt kolektīvā finansēšana ir arvien vairāk izplatīts finansējuma veids, kas ir pieejams patērētājiem un parasti ir paredzēts nelieliem izdevumiem vai ieguldījumiem. No Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2020/1503 (20) darbības jomas ir izslēgti noteikti kolektīvās finansēšanas pakalpojumi, tostarp tie, kas veicina kredītu piešķiršanu un ko sniedz patērētājiem. Komisijai būtu jānovērtē, vai ir vajadzīgi turpmāki pasākumi to patērētāju aizsardzībai, kuri vēlas saņemt kredītu vai ieguldīt ar kolektīvās finansēšanas kredītpakalpojumu sniedzēja starpniecību.

(94)

Tā kā šīs direktīvas mērķi, proti, kopīgu noteikumu izveidi attiecībā uz dažiem dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu aspektiem par patēriņa kredītu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, ņemot vērā tirgus attīstību saistībā ar digitalizāciju un mērķi atvieglot pārrobežu kredītu nodrošināšanu, bet to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(95)

Lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz papildu pieņēmumiem gada procentu likmes aprēķināšanai. Sevišķi būtiski ir, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, pienācīgi apspriestos, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās notiktu saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (21). Konkrēti, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaikus ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(96)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (22) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(97)

Ņemot vērā grozījumu skaitu, ko patēriņa kredītu nozares attīstības dēļ un Savienības tiesību aktu skaidrības labad vajag izdarīt Direktīvā 2008/48/EK, minētā direktīva būtu jāatceļ un jāaizstāj ar šo direktīvu.

(98)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (23) 42. panta 1. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2021. gada 26. augustā sniedza atzinumu (24),