(1)

Starpvalstu noziedzīgas darbības rada būtisku apdraudējumu Savienības iekšējai drošībai, un tādēļ ir vajadzīga saskaņota, mērķtiecīga un pielāgota atbilde. Lai arī valstu iestādes, kas rīkojas uz vietas, ir tās, kas kā ātras reaģēšanas vienības cīnās pret noziedzību un terorismu, rīcība Savienības līmenī ir ārkārtīgi svarīga, lai nodrošinātu efektīvu un rezultatīvu sadarbību attiecībā uz informācijas apmaiņu. Turklāt organizētā noziedzība un terorisms jo īpaši apliecina to, ka iekšējā un ārējā drošība ir savstarpēji saistītas. Starpvalstu noziedzīgas darbības izplatās pāri robežām un izpaužas organizētās noziedzības un teroristu grupējumos, kas iesaistās dažādās aizvien dinamiskākās un sarežģītākās noziedzīgās darbībās. Tādēļ ir jāuzlabo tiesiskais regulējums, lai nodrošinātu, ka kompetentās tiesībaizsardzības iestādes var efektīvāk novērst, atklāt un izmeklēt noziedzīgus nodarījumus.

(2)

Lai izveidotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kuru raksturo iekšējās robežkontroles neesamība, ir svarīgi, lai kompetentās tiesībaizsardzības iestādes vienā dalībvalstī saskaņā ar piemērojamiem Savienības un valsts tiesību aktiem varētu iegūt līdzvērtīgu piekļuvi informācijai, kas pieejama viņu kolēģiem citā dalībvalstī. Šajā ziņā kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm būtu efektīvi jāsadarbojas visā Savienībā. Tādēļ būtiska to pasākumu sastāvdaļa, kuri ir pamatā sabiedriskajai drošībai savstarpēji atkarīgā teritorijā bez iekšējās robežkontroles, ir policijas sadarbība attiecīgās informācijas apmaiņā, lai novērstu, atklātu vai izmeklētu noziedzīgus nodarījumus. Informācijas apmaiņa par noziedzību un noziedzīgām darbībām, tostarp terorismu, kalpo vispārējam mērķim – aizsargāt fizisko personu drošību un garantēt juridisko personu ar likumu aizsargātu svarīgu interešu ievērošanu.

(3)

Lielākā daļa organizētās noziedzības grupējumu darbojas vairāk nekā trijās valstīs, un to dalībnieki ir dažādu valstu valstspiederīgie, kuri iesaistās daudzveidīgās noziedzīgās darbībās. Organizētās noziedzības grupējumu struktūra ir vēl sarežģītāka – tai raksturīga spēcīga un efektīva saziņas sistēma un sadarbība starp grupējumu dalībniekiem dažādās valstīs.

(4)

Lai efektīvi apkarotu pārrobežu noziedzību, ir ārkārtīgi svarīgi, lai kompetentās tiesībaizsardzības iestādes ātri apmainītos ar informāciju un operatīvi sadarbotos savā starpā. Lai gan kompetento tiesībaizsardzības iestāžu pārrobežu sadarbība pēdējos gados ir uzlabojusies, joprojām pastāv konkrēti praktiski un juridiski šķēršļi. Šajā ziņā Padomes Ieteikums (ES) 2022/915 (2) palīdzēs dalībvalstīm vēl vairāk pastiprināt pārrobežu operatīvo sadarbību.

(5)

Dažas dalībvalstis ir izstrādājušas izmēģinājuma projektus, lai stiprinātu pārrobežu sadarbību, koncentrējoties, piemēram, uz kaimiņos esošo dalībvalstu policijas darbinieku kopīgām patruļām pierobežas reģionos. Vairākas dalībvalstis ir noslēgušas arī divpusējus vai pat daudzpusējus nolīgumus, lai stiprinātu pārrobežu sadarbību, tostarp informācijas apmaiņu. Šī direktīva neierobežo šādas iespējas, ar noteikumu, ka šādos nolīgumos izklāstītie noteikumi par informācijas apmaiņu ir saderīgi ar šo direktīvu, kad tā ir piemērojama. Gluži pretēji – dalībvalstis ir mudinātas apmainīties ar šādu izmēģinājuma projektu un nolīgumu paraugpraksi un tajos gūto pieredzi un pilnvērtīgi izmantot šajā ziņā pieejamo Savienības finansējumu, jo īpaši no Iekšējās drošības fonda, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/1149 (3).

(6)

Informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm noziedzīgu nodarījumu novēršanas un atklāšanas nolūkā reglamentē Konvencija, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīgumu (4) un kas pieņemta 1990. gada 19. jūnijā, jo īpaši tās 39. un 46. pants. Ar Padomes Pamatlēmumu 2006/960/TI (5) tika daļēji aizstāti minētie noteikumi un ieviesti jauni noteikumi par informācijas un izlūkdatu apmaiņu starp kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm.

(7)

Izvērtējumos, tostarp tajos, kas sagatavoti saskaņā ar Padomes Regulu (ES) Nr. 1053/2013 (6), ir norādīts, ka Pamatlēmums 2006/960/TI nav pietiekami skaidrs un nenodrošina pienācīgu un ātru attiecīgās informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm. Izvērtējumos ir arī norādīts, ka minētais pamatlēmums praksē tiek maz izmantots, daļēji tāpēc, ka praksē nav skaidri nošķirta darbības joma Konvencijai, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, un darbības joma minētajam pamatlēmumam.

(8)

Tādēļ būtu jāatjaunina spēkā esošais tiesiskais regulējums, lai novērstu neatbilstības un izstrādātu skaidrus un saskaņotus noteikumus, kas atvieglotu un nodrošinātu pienācīgu un ātru informācijas apmaiņu starp dažādu dalībvalstu kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm, un lai kompetentās tiesībaizsardzības iestādes varētu pielāgoties strauji mainīgajam un aizvien daudzveidīgākajam organizētās noziedzības raksturam, tostarp globalizācijas un sabiedrības digitalizācijas kontekstā.

(9)

Jo īpaši šai direktīvai būtu jāaptver informācijas apmaiņa noziedzīgu nodarījumu novēršanas, atklāšanas vai izmeklēšanas nolūkā, tādējādi pilnībā aizstājot Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, 39. un 46. pantu, ciktāl tas attiecas uz šādu apmaiņu, un nodrošinot nepieciešamo juridisko noteiktību. Turklāt attiecīgie noteikumi būtu jāvienkāršo un jāprecizē, lai veicinātu to efektīvu piemērošanu praksē.

(10)

Ir jāparedz saskaņoti noteikumi, kas reglamentē šādas saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstu veiktas savstarpējās informācijas apmaiņas transversālos aspektus dažādos izmeklēšanas posmos, sākot no kriminālizlūkošanas datu vākšanas posma līdz kriminālizmeklēšanas posmam. Minētajos noteikumos būtu jāietver informācijas apmaiņa ar policijas un muitas sadarbības centru starpniecību, kuri izveidoti starp divām vai vairākām dalībvalstīm uz divpusēju vai daudzpusēju vienošanos pamata noziedzīgu nodarījumu novēršanas, atklāšanas vai izmeklēšanas nolūkā. Tomēr minētajos noteikumos nebūtu jāietver divpusēja informācijas apmaiņa ar trešām valstīm. Šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem nebūtu jāietekmē to Savienības tiesību aktu noteikumu piemērošana, kuri attiecas uz īpašām sistēmām vai regulējumiem šādai informācijas apmaiņai, piemēram, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulām (ES) 2016/794 (7), (ES) 2018/1860 (8), (ES) 2018/1861 (9) un (ES) 2018/1862 (10), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām (ES) 2016/681 (11) un (ES) 2019/1153 (12) un Padomes Lēmumiem 2008/615/TI (13) un 2008/616/TI (14).

(11)

“Noziedzīgs nodarījums” ir autonoms Savienības tiesību aktu jēdziens, kā to interpretējusi Eiropas Savienības Tiesa. Šajā direktīvā, lai efektīvi apkarotu noziedzību, “noziedzīgs nodarījums” būtu jāsaprot kā jebkura rīcība, kas ir sodāma saskaņā ar tās dalībvalsts krimināltiesībām, kura saņem informāciju vai nu pēc pieprasījuma, vai arī pēc savas iniciatīvas saskaņā ar šo direktīvu, neatkarīgi no soda, ko var piemērot minētajā dalībvalstī, un neatkarīgi no tā, vai rīcība ir sodāma arī saskaņā ar tās dalībvalsts krimināltiesībām, kura sniedz informāciju, neskarot šajā direktīvā izklāstītos informācijas pieprasījumu atteikuma iemeslus.

(12)

Šī direktīva neskar Konvenciju, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K3. pantu, par muitas pārvalžu savstarpēju palīdzību un sadarbību (15) (Neapoles II konvencija).

(13)

Šo direktīvu nepiemēro informācijas apstrādei tādās darbībās, kuras ir ārpus Savienības tiesību aktu darbības jomas, tāpēc darbības, kas attiecas uz valsts drošību, neietilpst šīs direktīvas darbības jomā.

(14)

Šī direktīva nereglamentē informācijas sniegšanu un izmantošanu kā pierādījumu tiesvedībā. Proti, tā nebūtu jāinterpretē kā tāda, kas paredz tiesības izmantot saskaņā ar šo direktīvu sniegto informāciju kā pierādījumu, un līdz ar to tā neskar piemērojamos tiesību aktos paredzētās prasības saņemt piekrišanu no dalībvalsts, kas sniedz informāciju šādai izmantošanai. Šī direktīva neskar Savienības tiesību aktus par pierādījumiem, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu par Eiropas elektronisko pierādījumu sniegšanas un saglabāšanas rīkojumiem elektronisko pierādījumu gūšanai kriminālprocesā un par brīvības atņemšanas soda izpildi pēc kriminālprocesa, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/41/ES (16) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva, ar ko paredz saskaņotus noteikumus nozīmēto uzņēmumu nozīmēšanai un juridisko pārstāvju iecelšanai ar mērķi iegūt elektroniskus pierādījumus kriminālprocesā. Līdz ar to dalībvalstīm, kas sniedz informāciju, būtu jāļauj informācijas sniegšanas laikā vai pēc tam piekrist minētās informācijas izmantošanai par pierādījumu tiesvedībā, – kaut arī tām saskaņā ar šo direktīvu nav pienākuma to darīt, – tostarp izmantojot instrumentus, kas paredzēti tiesu iestāžu sadarbībai starp dalībvalstīm, ja tas nepieciešams saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(15)

Uz visu informācijas apmaiņu saskaņā ar šo direktīvu būtu jāattiecina pieci vispārīgi principi, proti, pieejamības, līdzvērtīgas piekļuves, konfidencialitātes, datu piederības un datu ticamības principi. Lai gan minētie principi neskar konkrētākus šīs direktīvas noteikumus, pēc tiem attiecīgos gadījumos būtu jāvadās, interpretējot un piemērojot šo direktīvu. Pirmkārt, pieejamības princips būtu jāsaprot kā norāde, ka attiecīgajai informācijai, kas pieejama vienas dalībvalsts vienotajam kontaktpunktam vai kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm, pēc iespējas lielākā mērā vajadzētu būt pieejamai arī citu dalībvalstu vienotajam kontaktpunktam vai kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm. Tomēr šim principam nebūtu jāietekmē to konkrēto šīs direktīvas noteikumu piemērošana, kuri pamatotos gadījumos ierobežo informācijas pieejamību, piemēram, to, ka tiek piemēroti noteikumi par informācijas pieprasījumu atteikšanas pamatojumu un tiesas atļaujām vai ka tiek piemērots pienākums iegūt tās dalībvalsts vai trešās valsts piekrišanu, kura sākotnēji sniedza informāciju, pirms notika apmaiņa ar šo informāciju. Otrkārt, saskaņā ar līdzvērtīgas piekļuves principu dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka citu dalībvalstu vienotajam kontaktpunktam un kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm piekļuve informācijai būtībā ir tāda pati, proti, ne stingrāka un ne mazāk stingra kā tās pašas dalībvalsts vienotā kontaktpunkta un kompetento tiesībaizsardzības iestāžu piekļuve minētajai informācijai, ievērojot šīs direktīvas konkrētākos noteikumus. Treškārt, saskaņā ar konfidencialitātes principu dalībvalstīm ir jāievēro citu valstu noteikumi konfidencialitātes jomā, apstrādājot informāciju, kas apzīmēta kā konfidenciāla un kas sniegta to vienotajam kontaktpunktam vai kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm, nodrošinot līdzīgu konfidencialitātes līmeni saskaņā ar valsts tiesību aktu noteikumiem konfidencialitātes jomā. Ceturtkārt, saskaņā ar datu piederības principu informācija, kas sākotnēji iegūta no citas dalībvalsts vai trešās valsts, būtu jāsniedz tikai ar minētās dalībvalsts vai trešās valsts piekrišanu un saskaņā ar tās noteiktajiem nosacījumiem. Piektkārt, saskaņā ar datu uzticamības principu personas dati, par kuriem konstatēts, ka tie ir neprecīzi, nepilnīgi vai vairs nav aktuāli, būtu attiecīgi jādzēš vai jālabo vai šo datu apstrāde būtu jāierobežo, un minēto datu saņēmēji par to būtu nekavējoties jāinformē.

(16)

Lai sasniegtu mērķi atvieglot un nodrošināt pienācīgu un ātru informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, šai direktīvai būtu jāparedz iespēja dalībvalstīm iegūt informāciju, adresējot informācijas pieprasījumu citu dalībvalstu vienotajam kontaktpunktam saskaņā ar konkrētām skaidrām, vienkāršotām un saskaņotām prasībām. Attiecībā uz informācijas pieprasījumu saturu, neskarot vajadzību izvērtēt katru gadījumu atsevišķi, šajā direktīvā jo īpaši būtu izsmeļoši un pietiekami detalizēti jāprecizē situācijas, kad informācijas pieprasījumi ir uzskatāmi par steidzamiem, un norādīts, kāds paskaidrojumu minimums tajos būtu jāietver un kādā valodā tie ir iesniedzami.

(17)

Lai gan jebkurā gadījumā katras dalībvalsts vienotajam kontaktpunktam būtu jāspēj iesniegt informācijas pieprasījumus citas dalībvalsts vienotajam kontaktpunktam, elastības labad būtu jāļauj dalībvalstīm papildus noteikt dažas savas kompetentās tiesībaizsardzības iestādes, kas varētu iesaistīties Eiropas sadarbībā, par izraudzītajām tiesībaizsardzības iestādēm, kuru uzdevums būtu iesniegt šādus pieprasījumus citu dalībvalstu vienotajiem kontaktpunktiem. Katrai dalībvalstij būtu jāiesniedz Komisijai savu izraudzīto tiesībaizsardzības iestāžu saraksts. Dalībvalstīm būtu jāinformē Komisija par jebkādām izmaiņām minētajā sarakstā. Komisijai šie saraksti būtu jāpublicē tiešsaistē. Tomēr, lai vienotie kontaktpunkti varētu veikt šajā direktīvā paredzētās koordinēšanas funkcijas, ir nepieciešams, lai gadījumā, ja dalībvalsts nolemj atļaut dažām savām kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm, kas iesaistītas Eiropas sadarbībā, iesniegt informācijas pieprasījumus citu dalībvalstu vienotajiem kontaktpunktiem, minētā dalībvalsts informētu savu vienoto kontaktpunktu par visiem izejošajiem informācijas pieprasījumiem un visiem ar tiem saistītajiem paziņojumiem, vienmēr nosūtot vienotajam kontaktpunktam to kopijas. Dalībvalstīm būtu jācenšas līdz minimumam ierobežot personas datu nepamatotu dublēšanos.

(18)

Lai nodrošinātu vienotajam kontaktpunktam iesniegto informācijas pieprasījumu ātru apstrādi, ir vajadzīgi termiņi. Termiņiem vajadzētu būt skaidriem un samērīgiem, un tajos būtu jāņem vērā, vai informācijas pieprasījums ir uzskatāms par steidzamu un vai pieprasījums attiecas uz tieši pieejamu informāciju vai netieši pieejamu informāciju. Lai nodrošinātu piemērojamo termiņu ievērošanu, vienlaikus pieļaujot zināmu elastību, gadījumos, kad tas ir objektīvi pamatoti, izņēmuma kārtā būtu jāļauj atkāpties no minētajiem termiņiem tikai tad, ja un ciktāl pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts kompetentajai tiesu iestādei ir nepieciešams papildu laiks lēmuma pieņemšanai par nepieciešamās tiesas atļaujas piešķiršanu. Šāda vajadzība var rasties, piemēram, informācijas pieprasījumā minēto jautājumu plašā tvēruma vai sarežģītības dēļ. Lai, ciktāl iespējams, nodrošinātu, ka netiek palaistas garām steidzami īstenojamas iespējas rīkoties konkrētos gadījumos, pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij būtu jāsniedz visa pieprasītā informācija, tiklīdz tā ir vienotā kontaktpunkta rīcībā, pat ja šī informācija nav vienīgā pieejamā informācija, kas attiecas uz pieprasījumu. Pārējā pieprasītā informācija pēc tam būtu jāsniedz tiklīdz tā ir vienotā kontaktpunkta rīcībā.

(19)

Vienotajiem kontaktpunktiem būtu jānovērtē, vai pieprasītā informācija ir nepieciešama un samērīga, lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus, un vai pieprasījuma pamatā esošo objektīvo iemeslu skaidrojums ir pietiekami skaidrs un detalizēts, lai izvairītos no nepamatotas informācijas sniegšanas vai nesamērīga informācijas apjoma sniegšanas.

(20)

Izņēmuma gadījumos dalībvalstij varētu būt objektīvs pamats atteikt vienotajam kontaktpunktam iesniegto informācijas pieprasījumu. Lai nodrošinātu ar šo direktīvu izveidotās sistēmas efektīvu darbību, pilnībā ievērojot tiesiskumu, minētie gadījumi būtu jāparedz izsmeļoši un jāinterpretē šauri. Tomēr šajā direktīvā izklāstītajos noteikumos ir īpaši uzsvērti nepieciešamības un proporcionalitātes principi, tādējādi nodrošinot aizsardzības pasākumus pret jebkādu informācijas pieprasījumu ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp gadījumos, kad tas radītu acīmredzamus pamattiesību pārkāpumus. Tāpēc dalībvalstīm, apliecinot, ka tās parasti rīkojas ar pienācīgu rūpību, vienmēr būtu jāpārbauda tām saskaņā ar šo direktīvu iesniegto pieprasījumu atbilstība nepieciešamības un proporcionalitātes principiem un jāsniedz atteikums tiem pieprasījumiem, kurus tās uzskata par neatbilstīgiem. Ja pieprasījuma atteikšanas iemesli attiecas tikai uz daļu pieprasītās informācijas, pārējā informācija būtu jāsniedz šajā direktīvā noteiktajos termiņos. Lai nepieļautu nevajadzīgus informācijas pieprasījumu atteikumus, attiecīgi pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts vienotajam kontaktpunktam vai izraudzītajai tiesībaizsardzības iestādei pēc pieprasījuma būtu jāsniedz precizējumi vai jānorāda specifikācijas, kas vajadzīgas, lai apstrādātu informācijas pieprasījumu. Piemērojamie termiņi būtu jāaptur no brīža, kad pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts vienotais kontaktpunkts vai attiecīgā gadījumā tās izraudzītā tiesībaizsardzības iestāde ir saņēmusi pieprasījumu sniegt precizējumus vai norādīt specifikācijas. Tomēr iespējai pieprasīt precizējumus vai specifikācijas vajadzētu būt tikai tad, ja precizējumi vai specifikācijas ir objektīvi nepieciešami un samērīgi, jo pretējā gadījumā informācijas pieprasījums būtu jāatsaka, pamatojoties uz kādu no šajā direktīvā uzskaitītajiem iemesliem. Efektīvas sadarbības interesēs tāpat būtu jāsaglabā iespēja pieprasīt vajadzīgos precizējumus vai specifikācijas arī citās situācijās, tomēr neapturot termiņus.

(21)

Lai nodrošinātu vajadzīgo elastību un ņemot vērā operatīvās vajadzības, kas praksē var atšķirties, šajā direktīvā līdz ar vienotajiem kontaktpunktiem iesniedzamiem informācijas pieprasījumiem būtu jāparedz divi citi informācijas apmaiņas veidi. Pirmais no tiem ir spontāna informācijas sniegšana, kad vienotais kontaktpunkts vai kompetentā tiesībaizsardzības iestāde informāciju citas dalībvalsts vienotajam kontaktpunktam vai kompetentajai tiesībaizsardzības iestādei sniedz bez iepriekšēja pieprasījuma, proti, tā ir informācijas sniegšana pēc savas iniciatīvas. Otrais ir informācijas sniegšana vai nu pēc vienotā kontaktpunkta, vai arī pēc kompetentās tiesībaizsardzības iestādes informācijas pieprasījuma, kuru tā iesniegusi tieši citas dalībvalsts kompetentajai tiesībaizsardzības iestādei. Attiecībā uz abiem informācijas apmaiņas veidiem šajā direktīvā ir noteikts tikai ierobežots minimālo prasību skaits, konkrēti, par to, kā tiek informēti konkrēti vienotie kontaktpunkti un – saistībā ar informācijas sniegšanu pēc savas iniciatīvas – kādās situācijās informācija ir jāsniedz un kāda valoda jāizmanto. Minētās prasības būtu jāpiemēro arī situācijās, kad kompetentā tiesībaizsardzības iestāde informē savas dalībvalsts vienoto kontaktpunktu, lai minēto informāciju sniegtu citai dalībvalstij, piemēram, ja ir jāievēro šajā direktīvā izklāstītie noteikumi par valodu, kura jāizmanto informācijas sniegšanai.

(22)

Prasība par iepriekšēju tiesas atļauju informācijas sniegšanai, ja tā ir noteikta valstu tiesību aktos, ir svarīgs aizsardzības pasākums, kas būtu jāīsteno. Tomēr dalībvalstu tiesību sistēmas šajā ziņā ir atšķirīgas, un šī direktīva nebūtu jāinterpretē kā tāda, kas skar valstu tiesību aktos paredzētos noteikumus un nosacījumus par iepriekšējām tiesas atļaujām, izņemot prasību, ka informācijas apmaiņa valsts iekšienē un informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm notiek līdzvērtīgi gan pēc būtības, gan procesuālā ziņā. Turklāt, lai līdz minimumam samazinātu jebkādu kavēšanos un sarežģījumus saistībā ar šādas prasības piemērošanu, vienotajam kontaktpunktam vai attiecīgi kompetentās tiesu iestādes dalībvalsts vienotajam kontaktpunktam vai attiecīgā gadījumā tās kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm būtu jāveic visi praktiskie un juridiskie pasākumi, attiecīgā gadījumā sadarbojoties ar pieprasījumā iesniedzējas dalībvalsts vienoto kontaktpunktu vai izraudzīto tiesībaizsardzības iestādi, lai pēc iespējas ātrāk iegūtu tiesas atļauju. Lai gan šīs direktīvas juridiskais pamats attiecas tikai uz tiesībaizsardzības sadarbību saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu, šī direktīva varētu būt nozīmīga tiesu iestādēm.

(23)

Ir īpaši svarīgi, lai saistībā ar jebkādu informācijas apmaiņu saskaņā ar šo direktīvu būtu nodrošināta Savienības tiesību aktos paredzētā personas datu aizsardzība. Šajā nolūkā jebkādai personas datu apstrādei, ko vienotais kontaktpunkts vai kompetentā tiesībaizsardzības iestāde veic saskaņā ar šo direktīvu, būtu jānotiek, pilnībā ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/680 (17). Saskaņā ar Regulu (ES) 2016/794 Eiropas Savienības Aģentūrai tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropols) dati jāapstrādā atbilstīgi minētās regulas noteikumiem. Šī direktīva minēto direktīvu un minēto regulu neskar. Jo īpaši būtu jāprecizē, ka personas datiem, ar kuriem apmainās vienotie kontaktpunkti un kompetentās tiesībaizsardzības iestādes, arī turpmāk jāaprobežojas ar Regulas (ES) 2016/794 II pielikuma B iedaļā uzskaitītajām datu kategorijām pa atsevišķām datu subjektu kategorijām. Attiecīgi būtu skaidri jānošķir dati par aizdomās turētajām personām un dati par lieciniekiem, cietušajiem vai personām, kas pieder pie citām grupām, uz kurām attiecas stingrāki ierobežojumi. Turklāt, ciktāl iespējams, visi šādi personas dati būtu jānošķir pēc to precizitātes un ticamības pakāpes. Lai nodrošinātu precizitāti un ticamību, fakti būtu jānošķir no personiskiem vērtējumiem. Vienotajiem kontaktpunktiem vai attiecīgā gadījumā kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm informācijas pieprasījumi saskaņā ar šo direktīvu būtu jāapstrādā pēc iespējas ātrāk, lai nodrošinātu personas datu precizitāti un ticamību, izvairītos no nevajadzīgas datu dublēšanās un samazinātu risku, ka dati kļūst neaktuāli vai tiem vairs nav pieejami. Ja izrādās, ka personas dati ir nepareizi, tie būtu jālabo vai jādzēš vai to apstrāde būtu nekavējoties jāierobežo.

(24)

Lai vienotie kontaktpunkti pēc pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas varētu pienācīgi un ātri sniegt informāciju, ir svarīgi, lai kompetentās tiesībaizsardzības iestādes cita citu saprastu. Visai informācijas apmaiņai, tostarp pieprasītās informācijas sniegšanai, informācijas pieprasījumu atteikumiem, tostarp šādu atteikumu iemesliem, un attiecīgā gadījumā pieprasījumiem sniegt precizējumus vai norādīt specifikācijas un sniegtajiem precizējumiem vai norādītajām specifikācijām, kas attiecas uz konkrētu pieprasījumu, vajadzētu būt valodā, kurā pieprasījums tika iesniegts. Tādēļ, lai nepieļautu, ka valodas barjeru dēļ kavējas pieprasītās informācijas sniegšana, un lai ierobežotu tulkošanas izmaksas, dalībvalstīm būtu jāizveido saraksts ar vienu vai vairākām valodām, kurās var vērsties pie to vienotā kontaktpunkta un kurās tas var sazināties. Tiesībaizsardzības sadarbības jomā Savienībā angļu valoda ir plaši saprotama un praksē lietota valoda, tāpēc tā būtu jāiekļauj minētajā sarakstā. Dalībvalstīm minētais saraksts, kā arī jebkādi tā atjauninājumi būtu jāiesniedz Komisijai. Komisijai būtu tiešsaistē jāpublicē minēto sarakstu apkopojums.

(25)

Tiecoties garantēt Eiropas iedzīvotājiem drošību un stabilitāti, ir īpaši būtiski, lai Eiropola rīcībā būtu nepieciešamā informācija, kas ļauj tam pildīt savu Savienības kriminālizmeklēšanas informācijas centra lomu, atbalstot kompetentās tiesībaizsardzības iestādes. Tādēļ, ja starp dalībvalstīm notiek informācijas apmaiņa, neatkarīgi no tā, vai tā notiek saskaņā ar informācijas pieprasījumu, kas sniegts vienotajam kontaktpunktam vai kompetentajai tiesībaizsardzības iestādei, vai arī to ir iesniedzis vienotais kontaktpunkts vai kompetentā tiesībaizsardzības iestāde pēc savas iniciatīvas, katrā konkrētajā gadījumā atsevišķi būtu jāizvērtē, vai saskaņā ar šo direktīvu iesniegtā informācijas pieprasījuma vai informācijas, ar ko notikusi apmaiņa saskaņā ar šo direktīvu, kopija būtu jānosūta Eiropolam atbilstīgi Regulas (ES) 2016/794 7. panta 6. punktam, ja ir runa par noziedzīgu nodarījumu, kas ietilpst Eiropola mērķu darbības jomā. Šādi novērtējumi būtu jāveic, pamatojoties uz Regulā (ES) 2016/794 izklāstītajiem Eiropola mērķiem, ciktāl tas attiecas uz noziedzīgā nodarījuma tvērumu. Nebūtu jānosaka dalībvalstīm pienākums nosūtīt Eiropolam informācijas pieprasījuma vai informācijas, ar ko notikusi apmaiņa, kopiju, ja tas būtu pretrunā ar attiecīgās dalībvalsts būtiskām drošības interesēm, ja tas apdraudētu notiekošas izmeklēšanas veiksmīgu iznākumu vai personas drošību vai ja tādējādi tiktu izpausta informācija, kas attiecas uz organizācijām vai konkrētām izlūkošanas darbībām valsts drošības jomā. Turklāt saskaņā ar datu piederības principu un neskarot Regulā (ES) 2016/794 paredzēto pienākumu noteikt Eiropola veiktās informācijas apstrādes nolūku un ierobežojumus, informācija, kas sākotnēji iegūta no citas dalībvalsts vai trešās valsts, būtu jāsniedz Eiropolam tikai tad, ja minētā dalībvalsts vai trešā valsts ir devusi piekrišanu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to vienoto kontaktpunktu un kompetento tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki tiek pienācīgi atbalstīti un apmācīti, lai ātri un precīzi noteiktu, kāda informācija, ar kuru apmainās saskaņā ar šo direktīvu, ietilpst Eiropola darbības jomā un ir nepieciešama tā mērķu sasniegšanai.

(26)

Būtu jānovērš problēma, kas saistīta ar tiesībaizsardzības informācijas pārsūtīšanai starp dalībvalstīm izmantoto saziņas kanālu paplašināšanos, jo tas kavē pienācīgu un ātru šādas informācijas apmaiņu un palielina ar personas datu drošību saistītos riskus. Tādēļ būtu jānosaka, ka drošas informācijas apmaiņas tīkla lietojumprogramma (SIENA), ko saskaņā ar Regulu (ES) 2016/794 pārvalda un izstrādā Eiropols, ir obligāti jāizmanto visiem sūtījumiem un paziņojumiem saskaņā ar šo direktīvu, tostarp informācijas pieprasījumu nosūtīšanai vienotajiem kontaktpunktiem un tieši kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm, informācijas sniegšanai saskaņā ar šādiem pieprasījumiem un vienoto kontaktpunktu un kompetento tiesībaizsardzības iestāžu pēc savas iniciatīvas veiktai informācijas sniegšanai, paziņojumiem par informācijas pieprasījumu atteikumiem, precizējumiem un specifikācijām, kā arī informācijas pieprasījumu vai informācijas kopiju nosūtīšanai vienotajiem kontaktpunktiem un Eiropolam. Šajā nolūkā visiem vienotajiem kontaktpunktiem un visām kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm, kas varētu būt iesaistītas informācijas apmaiņā, vajadzētu būt tieši savienotām ar SIENA. Lai ātras reaģēšanas vienības policijas darbinieki, piemēram, policijas darbinieki, kas iesaistīti meklēšanā esošu personu izsekošanas operācijās, varētu izmantot SIENA, tai vajadzības gadījumā būtu jādarbojas arī mobilajās ierīcēs. Šajā ziņā būtu jāparedz īss pārejas periods, lai būtu iespējams pilnībā ieviest SIENA, jo dažās dalībvalstīs būs jāmaina spēkā esošā kārtība un būs nepieciešama minētā personāla apmācība. Lai ņemtu vērā ikdienas darba realitāti un nekavētu labu sadarbību starp kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atļaut savam vienotajam kontaktpunktam vai savām kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm ierobežotā skaitā pamatotu situāciju izmantot citu drošu saziņas kanālu. Ja dalībvalstis informācijas pieprasījuma steidzamības dēļ atļauj savam vienotajam kontaktpunktam vai kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm izmantot citu saziņas kanālu, tām, ja tas ir praktiski iespējams un saskan ar operatīvajām vajadzībām, būtu jāatgriežas pie SIENA izmantošanas pēc tam, kad situācija vairs nav steidzama. SIENA nebūtu obligāti jāizmanto iekšējai informācijas apmaiņai dalībvalstī.

(27)

Lai vienkāršotu, atvieglotu un labāk pārvaldītu informācijas plūsmas, katrai dalībvalstij būtu jāizveido vai jāizraugās vienotais kontaktpunkts. Būtu jānosaka, ka vienoto kontaktpunktu kompetencē ir saskaņā ar šo direktīvu veiktas informācijas apmaiņas koordinēšana un sekmēšana. Katrai dalībvalstij būtu jāpaziņo Komisijai par sava vienotā kontaktpunkta izveidi vai izraudzīšanos un jebkādām tā izmaiņām. Komisijai minētie paziņojumi un jebkādi to atjauninājumi būtu jāpublicē. Vienotajiem kontaktpunktiem, reaģējot uz pieaugošo nepieciešamību kopīgi apkarot pārrobežu noziedzību, piemēram, narkotiku tirdzniecību, kibernoziedzību, cilvēku tirdzniecību un terorismu, jo īpaši būtu jāpalīdz mazināt šķēršļus informācijas plūsmām, kuru iemesls ir kompetento tiesībaizsardzības iestāžu savstarpējās saziņas sadrumstalotība. Lai vienotie kontaktpunkti varētu efektīvi pildīt savas koordinēšanas funkcijas attiecībā uz pārrobežu informācijas apmaiņu tiesībaizsardzības nolūkos saskaņā ar šo direktīvu, būtu tiem jāuztic vairāki konkrēti minimālie uzdevumi un būtu tiem jānodrošina noteiktas minimālās spējas.

(28)

Būtu jānodrošina, ka vienotajiem kontaktpunktiem ir piekļuve visai savā dalībvalstī pieejamajai informācijai, cita starpā arī lietotājdraudzīga piekļuve visām attiecīgajām Savienības un starptautiskajām datubāzēm un platformām kārtībā, kāda ir noteikta piemērojamos Savienības un valsts tiesību aktos. Lai varētu izpildīt šīs direktīvas prasības, jo īpaši attiecībā uz termiņiem, būtu jānodrošina vienotajiem kontaktpunktiem pietiekami resursi budžeta un personāla ziņā, tostarp pietiekamas tulkošanas spējas, un tiem būtu jādarbojas visu diennakti. Šajā ziņā kontaktpunktu lietderību un efektivitāti varētu palielināt, ja to rīcībā būtu atbalsta dienests, kas spētu atlasīt, apstrādāt un novirzīt ienākošos informācijas pieprasījumus. Vienoto kontaktpunktu rīcībā vienmēr vajadzētu būt arī tiesu iestādēm, kas ir kompetentas piešķirt nepieciešamās tiesas atļaujas. Praksē to var īstenot, piemēram, nodrošinot šādu tiesu iestāžu fizisku klātbūtni vienotā kontaktpunkta telpās vai to funkcionālu pieejamību vai nu vienotā kontaktpunkta telpās, vai arī tieši pēc izsaukuma.

(29)

Lai vienotie kontaktpunkti varētu efektīvi veikt koordinēšanas funkcijas saskaņā ar šo direktīvu, to sastāvā vajadzētu būt minēto kompetento tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, kuru iesaistīšanās ir nepieciešama, lai nodrošinātu pienācīgu un ātru informācijas apmaiņu atbilstīgi šai direktīvai. Lai gan katra dalībvalsts pati lemj par konkrētu organizāciju un sastāvu, kas vajadzīgs minētās prasības izpildei, vienotajos kontaktpunktos varētu būt pārstāvētas policijas, muitas un citas kompetentās tiesībaizsardzības iestādes, kuras ir atbildīgas par noziedzīgu nodarījumu novēršanu, atklāšanu vai izmeklēšanu, un iespējamie reģionālo un divpusējo biroju kontaktpunkti, piemēram, sadarbības koordinatori un atašeji, kas piekomandēti vai norīkoti darbā citās dalībvalstīs, kā arī attiecīgās Savienības tiesībaizsardzības aģentūras, piemēram, Eiropols. Tomēr efektīvas koordinācijas labad vienoto kontaktpunktu sastāvā vajadzētu būt vismaz ar attiecīgo Savienības tiesību aktu vai starptautisko nolīgumu izveidotās Eiropola valsts vienības, SIRENE biroja un Interpola nacionālā centrālā biroja pārstāvjiem neatkarīgi no tā, ka šo direktīvu nepiemēro informācijas apmaiņai, ko īpaši reglamentē minētie Savienības tiesību akti.

(30)

Ņemot vērā īpašās vajadzības, kas aktuālas pārrobežu tiesībaizsardzības sadarbībai, tostarp sensitīvas informācijas apstrādi minētajā kontekstā, ir svarīgi, lai vienoto kontaktpunktu un kompetento tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem būtu vajadzīgās zināšanas un prasmes, kas ļauj viņiem likumīgi, efektīvi un rezultatīvi veikt savus uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu. Konkrēti, būtu jāpiedāvā vienoto kontaktpunktu darbiniekiem piemēroti un regulāri apmācības kursi gan Savienības, gan valstu līmenī, kuri atbilst viņu profesionālajām vajadzībām un īpašajai pieredzei un atvieglo viņiem šajā direktīvā izklāstīto noteikumu piemērošanai vajadzīgo saziņu ar citu dalībvalstu vienotajiem kontaktpunktiem un kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm, un jāmudina viņi šādas apmācības iespējas izmantot. Šajā ziņā īpaša uzmanība būtu jāpievērš datu apstrādes rīku un IT sistēmu pareizai izmantošanai, zināšanu sniegšanai par attiecīgajiem Savienības un valstu tiesiskajiem regulējumiem tieslietu un iekšlietu jomā, īpaši pievēršoties personas datu aizsardzībai, tiesībaizsardzības sadarbībai un konfidenciālas informācijas apstrādei, kā arī valodām, ko attiecīgā dalībvalsts ir norādījusi kā tādas, kurās tās vienotais kontaktpunkts spēj apmainīties ar informāciju, lai palīdzētu pārvarēt valodas barjeru. Lai nodrošinātu šo apmācību, dalībvalstīm vajadzības gadījumā būtu arī jāizmanto Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūras (CEPOL), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/2219 (18), piedāvātie mācību kursi un attiecīgie instrumenti un jāapsver iespēja tiesībaizsardzības darbiniekiem vienu nedēļu pavadīt Eiropolā, kā arī jāizmanto attiecīgie piedāvājumi, kas nodrošināti saskaņā ar Savienības budžeta finansētām programmām un projektiem, piemēram, CEPOL apmaiņas programmu.

(31)

Papildus tehniskajām prasmēm un juridiskajām zināšanām priekšnosacījumi efektīvai un lietderīgai pārrobežu tiesībaizsardzības sadarbībai saskaņā ar šo direktīvu ir savstarpēja uzticēšanās un kopīga izpratne. Personiskie kontakti, kas iedibināti kopīgās operācijās un pieredzes apmaiņā, veicina uzticības veidošanos un kopējas Savienības policijas darba kultūras radīšanu. Dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja arī rīkot kopīgus mācību kursus un darbinieku apmaiņu, kas vērsta uz zināšanu nodošanu par citu dalībvalstu kompetento tiesībaizsardzības iestāžu darba metodēm, par pieeju izmeklēšanai un par organizatoriskajām struktūrām.

(32)

Lai panāktu lielāku dalību mācību kursos, kas paredzēti vienoto kontaktpunktu un kompetento tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, dalībvalstis varētu arī apsvērt iespēju nodrošināt īpašus stimulus šiem darbiniekiem.

(33)

Lai vienotie kontaktpunkti varētu efektīvi un lietderīgi pildīt visus savus uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu, jo īpaši attiecībā uz informācijas apmaiņu, tiem ir jāievieš un jāizmanto vienota elektroniska lietu pārvaldības sistēma ar noteiktām minimālajām funkcijām un spējām. Lietu pārvaldības sistēma ir darbplūsmas sistēma, kas ļauj vienotajiem kontaktpunktiem pārvaldīt informācijas apmaiņu. Būtu vēlams, lietu pārvaldības sistēmas izstrādē izmantot universālo ziņojuma formāta standartu, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/818 (19).

(34)

Personas datu apstrādei lietu pārvaldības sistēmā piemēro Direktīvā (ES) 2016/680 izklāstītos noteikumus. Apstrāde ietver glabāšanu. Skaidrības un personas datu efektīvas aizsardzības labad šajā direktīvā būtu sīkāk jāprecizē minētajā direktīvā izklāstītie noteikumi. Konkrēti, attiecībā uz Direktīvā (ES) 2016/680 noteikto prasību, ka personas dati jāglabā tādā veidā, kas ļauj identificēt datu subjektus ne ilgāk, kā tas ir nepieciešams nolūkiem, kādos personas datus apstrādā, šajā direktīvā būtu jāprecizē, ka tad, ja vienotais kontaktpunkts saņem informāciju, ar kuru apmainās saskaņā ar šo direktīvu un kurā ir ietverti personas dati, vienotajam kontaktpunktam būtu jāglabā personas dati lietu pārvaldības sistēmā tikai tiktāl, cik tas ir nepieciešami un samērīgi, lai tas varētu veikt savus uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu. Ja tas tā vairs nav, vienotajam kontaktpunktam personas dati no lietu pārvaldības sistēmas būtu neatgriezeniski jādzēš. Lai nodrošinātu, ka personas dati tiek glabāti tikai tik ilgi, cik tas ir nepieciešami un samērīgi, saskaņā ar Direktīvā (ES) 2016/680 izklāstītajiem noteikumiem par glabāšanas un pārskatīšanas termiņiem vienotajam kontaktpunktam būtu regulāri jāizvērtē, vai minētās prasības joprojām ir izpildītas. Šajā nolūkā pirmā izvērtēšana būtu jāveic ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc tam, kad ir pabeigta informācijas apmaiņa saskaņā ar šo direktīvu, proti, brīdī, kad ir sniegts pēdējais informācijas elements vai notikusi pēdējā ar to saistītā saziņa. Tomēr šīs direktīvas prasībām attiecībā uz šādu izvērtēšanu un dzēšanu nebūtu jāskar iespēja valsts iestādēm, kuru kompetencē ir noziedzīgu nodarījumu novēršana, atklāšana un izmeklēšana, glabāt ar savas valsts krimināllietu materiāliem saistītus personas datus saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ievērojot Savienības tiesību aktus, jo īpaši Direktīvu (ES) 2016/680.

(35)

Lai palīdzētu vienotajiem kontaktpunktiem un kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm apmainīties ar informāciju saskaņā ar šo direktīvu un lai veicinātu kopīgu Eiropas policijas darba kultūru dalībvalstu starpā, dalībvalstīm būtu jāveicina praktiska sadarbība starp saviem vienotajiem kontaktpunktiem un kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm. Konkrēti, Padomei vismaz reizi gadā būtu jāorganizē vienoto kontaktpunktu vadītāju sanāksmes, lai apmainītos ar pieredzi un paraugpraksi attiecībā uz informācijas apmaiņu šīs direktīvas vajadzībām. Cita veida sadarbībā būtu jāiekļauj rokasgrāmatu izstrāde par tiesībaizsardzības informācijas apmaiņu, valstu faktu lapu sagatavošana par tieši un netieši pieejamu informāciju, dati par vienotajiem kontaktpunktiem, izraudzītajām tiesībaizsardzības iestādēm un valodu režīmiem vai citu dokumentu sagatavošana par kopīgām procedūrām, ar darbplūsmām saistīto grūtību risināšana, izpratnes veicināšana par attiecīgo tiesisko regulējumu īpatnībām un – attiecīgā gadījumā – attiecīgo vienoto kontaktpunktu sanāksmju organizēšana.

(36)

Lai varētu veikt šīs direktīvas piemērošanai nepieciešamo uzraudzību un izvērtēšanu, būtu jāparedz prasība dalībvalstīm vākt un katru gadu iesniegt Komisijai konkrētus datus par šīs direktīvas īstenošanu. Minētā prasība jo īpaši ir vajadzīga, lai novērstu salīdzināmu datu trūkumu, kuri skaitliskā izteiksmē izsaka attiecīgo pārrobežu informācijas apmaiņu starp kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm, kā arī lai atvieglotu Komisijas pienākumu sniegt ziņojumus par šīs direktīvas īstenošanu. Šim nolūkam nepieciešamie dati būtu automātiski jāģenerē lietu pārvaldības sistēmai un SIENA.

(37)

Ņemot vērā pārrobežu noziedzības un terorisma pārrobežu raksturu, dalībvalstīm ir jāpaļaujas citai uz citu, lai novērstu, atklātu vai izmeklētu šādus noziedzīgus nodarījumus. Tā kā šīs direktīvas mērķus, proti, nodrošināt pienācīgas un ātras informācijas plūsmas starp kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm un Eiropolu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, nosakot kopīgus noteikumus un kopīgu informācijas apmaiņas kultūru, kā arī izmantojot mūsdienīgus rīkus un saziņas kanālus, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(38)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (20) 42. panta 1. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kurš 2022. gada 7. martā sniedza atzinumu.

(39)

Šīs direktīvas pamatā ir vērtības, uz kurām balstās Savienība, kā tās izklāstītas LES 2. pantā, tostarp tiesiskums, brīvība un demokrātija. Tajā ir pilnībā ņemtas vērā pamattiesības, aizsardzības pasākumi un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (”Harta”) atzītie principi, jo īpaši tiesības uz brīvību un drošību, privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība un tiesības uz personas datu aizsardzību, kā paredzēts attiecīgi Hartas 6., 7. un 8. pantā, kā arī LESD 16. pantā. Jebkādai personas datu apstrādei saskaņā ar šo direktīvu būtu jāaprobežojas tikai ar to, kas ir absolūti nepieciešami un samērīgi, un šādai apstrādei būtu jānotiek, ievērojot skaidrus nosacījumus un stingras prasības, ar Direktīvu (ES) 2016/680 izveidoto valsts uzraudzības iestāžu un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja efektīvā uzraudzībā, attiecīgā gadījumā atbilstīgi to konkrētajām pilnvarām.

(40)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kurš pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro. Tā kā šī direktīva pilnveido Šengenas acquis, Dānija saskaņā ar minētā protokola 4. pantu sešu mēnešu laikā pēc tam, kad Padome ir pieņēmusi lēmumu par šo direktīvu, izlemj, vai tā šo direktīvu transponēs savos tiesību aktos.

(41)

Īrija piedalās šajā direktīvā saskaņā ar LES un LESD pievienotā Protokola Nr. 19 par Šengenas acquis, kas iekļauts Eiropas Savienības sistēmā, 5. panta 1. punktu un saskaņā ar Padomes Lēmuma 2002/192/EK (21) 6. panta 2. punktu.

(42)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē (22) ar šo direktīvu ir pilnveidoti tie Šengenas acquis noteikumi, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK (23) 1. panta H punktā.

(43)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (24) ar šo direktīvu ir pilnveidoti tie Šengenas acquis noteikumi, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta H punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/149/TI (25) 3. pantu.

(44)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (26) ar šo direktīvu ir pilnveidoti tie Šengenas acquis noteikumi, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta H punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2011/349/ES (27) 3. pantu,