1.

1.

ka dalībvalstu muitas dienesti ir vadošā iestāde preču pārraudzībai un kontrolei pie ES ārējām robežām;

2.

ka dalībvalstu muita un citas kompetentās iestādes – saskaņā ar savām valsts kompetencēm un nepārsniedzot tās – sniedz būtisku ieguldījumu ES iekšējā drošībā, novēršot, atklājot un izmeklējot darbības, kas saistītas ar normām neatbilstošu vai nelikumīgu preču pārrobežu apriti un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kā arī aizsargājot ES finanšu un nefinanšu intereses un tās iedzīvotāju veselību un drošību;

3.

ka transnacionālā organizētā noziedzība un teroristu grupas ne vien izmanto iespējas, ko rada preču brīva aprite un cilvēku brīva pārvietošanās ES iekšienē, bet arī liek lietā un ļaunprātīgi izmanto atšķirības dalībvalstu tiesību un organizatoriskajās sistēmās;

4.

ka noziedznieki un noziedzīgas grupas darbojas pāri robežām un digitālajā vidē;

5.

ka Krievijas agresijas kara pret Ukrainu dēļ ir palielinājušies draudi ES iekšējai drošībai un rodas jauni apdraudējumi, kas rada iespējas noziedzniekiem;

6.

ka pieaugošās e-komercijas rezultātā pieaug preču nelikumīga tirdzniecība pasta un kurjerpasta pakalpojumu jomā;

7.

ka izšķirīgi svarīga nozīme ir pārrobežu noziedzības apkarošanas darbību labākai koordinācijai un savstarpējai sasaistei Eiropas Savienībā apvienojumā ar preventīvu, daudzdisciplīnu un daudzaģentūru pieeju un efektīvu informācijas apmaiņu;

8.

ka saistībā ar preču un kapitāla brīvu apriti un personu brīvu pārvietošanos un paturot prātā nepieciešamību nodrošināt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, tostarp, apkarojot pārrobežu noziedzību, ir ārkārtīgi svarīgi pastāvīgi novērtēt, uzlabot un efektivizēt sadarbību starp muitas dienestiem, starp muitu un citām tiesībaizsardzības iestādēm, kā arī starp muitu un attiecīgajiem publiskā un privātā sektora aktoriem, neskarot kompetenču sadalījumu un piemērojamo tiesisko regulējumu gan ES, gan valstu līmenī;

9.

ka nolūkā vēl vairāk stiprināt muitas iestāžu spējas novērst, atklāt un izmeklēt noziegumus vai veicināt to izmeklēšanu, ir jāuzlabo apmācība un muitas sadarbība tiesībaizsardzības jomā;

10.

ka visas darbības, kas sāktas saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 515/97 (1997. gada 13. marts) par dalībvalstu pārvaldes iestāžu savstarpēju palīdzību un šo iestāžu un Komisijas sadarbību, lai nodrošinātu tiesību aktu muitas jomā un lauksaimniecības tiesību aktu pareizu piemērošanu, dod iespēju muitas dienestiem auglīgi sadarboties, kas var būt ļoti lietderīgi muitas sadarbībai tiesībaizsardzības jomā pārrobežu noziedzības apkarošanā;

11.

ka dalībvalstu muitas dienesti ir kompetenti uzraudzīt, tostarp veikt riska pārvaldību, un kontrolēt to preču apriti, kuras šķērso ES ārējās robežas, un ka tie pilda šo uzdevumu kopā ar citām valsts iestādēm un aģentūrām, kuras pārrauga un pārbauda personu pārvietošanos, tādējādi veicinot integrētu robežu pārvaldību;

12.

ka būtu jānodrošina vienlīdzīga un papildinoša muitas iesaiste visās diskusijās un lēmumos, kas saistīti ar pārrobežu satiksmi;

13.

ka ES ekonomikas un tās iedzīvotāju drošības efektīvai aizsardzībai ir vajadzīga pastiprināta sadarbība un partnerība ar trešo valstu, jo īpaši ES kaimiņvalstu, kompetentajām iestādēm;

14.

ka ES labklājība ir atkarīga no dažādiem faktoriem, tostarp efektīvas muitas sadarbības tiesībaizsardzības jomā.

a)

rezultātiem, kas gūti, īstenojot stratēģijas turpmākai muitas sadarbībai tiesībaizsardzības jomā un tām sekojošos Tiesībaizsardzības jautājumu darba grupas (muita) rīcības plānus;

b)

sadarbību, kuras pamatā ir Konvencija par muitas pārvalžu savstarpēju palīdzību un sadarbību (Neapoles II konvencija);

c)

rezultātiem, kas gūti daudzajās kopīgajās operācijās, kuras rīko un īsteno muitas dienesti, kā arī muitas dienesti kopā ar citām tiesībaizsardzības iestādēm, ES iestādēm, struktūrām, aģentūrām un starptautiskām organizācijām;

d)

muitas dienestu aktīvo sadarbību ar Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF), Eiropas Savienības Aģentūru tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropolu), Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūru (CEPOL), Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centru (EMCDDA), Eiropas Prokuratūru (EPPO), Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūru (Frontex) un Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO);

e)

sadarbību starp muitas dienestiem Austrumu un dienvidaustrumu sauszemes robežas muitas ekspertu grupas (CELBET) ietvaros;

f)

muitas dienestu aktīvo un arvien labāko dalību Eiropas daudzdisciplīnu platformā pret noziedzības draudiem (EMPACT);

g)

rezultātiem, kas gūti pastiprinātā informācijas apmaiņā un lietu pārvaldībā, izmantojot Krāpšanas apkarošanas informācijas sistēmu (AFIS) un drošas informācijas apmaiņas tīkla lietojumprogrammu (SIENA).

1.

noteikt stratēģiju par muitas sadarbību tiesībaizsardzības jomā un tās ieguldījumu ES iekšējā drošībā. Stratēģijā būtu jāparedz satvars muitas sadarbībai tiesībaizsardzības jomā un tās sadarbībai ar citām iestādēm, struktūrām un aģentūrām tieslietu un iekšlietu jomā, lai uzlabotu uz izlūkdatiem balstītas darbības nolūkā apkarot pārrobežu noziedzību un stiprinātu muitas kā vadošās iestādes lomu preču aprites pārraudzībā un kontrolē brīvības, drošības un tiesiskuma telpā;

2.

stratēģijai būtu jāveicina šādu mērķu sasniegšana:

1.

dalībvalstu muitas dienestus un citas dalībvalstu kompetentās iestādes, kuras ir atbildīgas par muitas tiesību aktu īstenošanu, veikt vajadzīgos pasākumus, lai sekmīgi īstenotu stratēģiju. Turklāt tie sniegs ieguldījumu stratēģijas pārraudzībā un izvērtēšanā ar Tiesībaizsardzības jautājumu darba grupas (muita) starpniecību;

2.

Komisiju un kompetentās ES struktūras un aģentūras aktīvi piedalīties šīs stratēģijas īstenošanā un, cik vien iespējams, turpināt sniegt attiecīgi darbības, finansiālu, tehnisku un loģistikas atbalstu šīs stratēģijas īstenošanai.