5.6.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 140/114

(1)

Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām, ko apstiprināja ar Padomes Lēmumu 94/69/EK (1993. gada 15. decembris) (3), pamatmērķis ir stabilizēt siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu antropogēnisku iejaukšanos klimata sistēmā.

(2)

Sestajā Kopienas vides rīcības programmā, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs) (4), klimata pārmaiņas ir rīcības prioritāte. Programma noteic, ka Kopiena apņemas līdz 2008.–2012. gadam par 8 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un ka ilgtermiņā globālā siltumnīcefekta gāzu emisijas būs jāsamazina aptuveni par 70 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.

(3)

Komisijas 2007. gada 10. janvāra Paziņojumā “Globālo klimata pārmaiņu ierobežošana līdz 2 grādiem pēc Celsija – Līdz 2020. gadam un pēc tam īstenojamie pasākumi” precizēts, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju globālai samazināšanai par 50 % līdz 2050. gadam nepieciešamais siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājuma apjoms attīstītajās valstīs ir 30 % līdz 2020. gadam un 60–80 % līdz 2050. gadam, ka šis samazinājums ir tehniski sasniedzams un ieguvumi būtiski pārsniedz izmaksas, bet, lai to sasniegtu, jāizmanto visas emisiju samazināšanas iespējas.

(4)

Oglekļa dioksīda uztveršana un ģeoloģiskā uzglabāšana (CCS) ir pārejas tehnoloģija, kas palīdzēs mazināt klimata pārmaiņas. Tā ietver oglekļa dioksīda (CO2) uztveršanu no rūpnieciskām iekārtām, tā transportēšanu uz uzglabāšanas vietām un iesūknēšanu piemērotos pazemes ģeoloģiskos veidojumos pastāvīgai uzglabāšanai. Šo tehnoloģiju nevajadzētu izmantot, lai rosinātu tādu elektrostaciju īpatsvara palielinājumu, kuru darbināšanai izmanto fosilos kurināmos. Tās attīstībai nevajadzētu būt par pamatu tam, ka pētniecības jomā vai finansiāla atbalsta ziņā mazinās centieni sekmēt enerģijas ietaupījumu politiku, atjaunojamas enerģijas un citas drošas un ilgtspējīgas zema oglekļa tehnoloģijas.

(5)

Komisijas izstrādātajā ietekmes novērtējumā minētie provizoriskie aprēķini, kas veikti, lai izvērtētu direktīvas ietekmi, liecina par to, ka līdz 2020. gadam varētu uzglabāt septiņus miljonus tonnu CO2 un līdz 2030. gadam – līdz 160 miljoniem tonnu CO2, ja pieņem, ka līdz 2020. gadam siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoms samazināsies par 20 % un ka CCS tehnoloģija saņem privātu dalībnieku, valstu un Kopienas atbalstu, turklāt tā izrādīsies videi droša tehnoloģija. Novērstās CO2 emisijas 2030. gadā būtu aptuveni 15 % no Eiropas Savienībai vajadzīgā samazinājuma.

(6)

Saskaņā ar Otro Eiropas Klimata pārmaiņu programmu, ko izveidoja ar Komisijas 2005. gada 9. februāra Paziņojumu “Stratēģija cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē”, lai izstrādātu un izvērtētu nākotnes klimata politiku Kopienā, izveidoja Oglekļa uztveršanas un ģeoloģiskās uzglabāšanas darba grupu. Darba grupai bija jāizpēta CCS kā līdzeklis klimata pārmaiņu mazināšanai. Darba grupa publicēja sīki izstrādātu ziņojumu par tiesiskā regulējuma tēmu, ziņojums tika pieņemts 2006. gada jūnijā. Tā uzsvēra vajadzību izstrādāt gan CCS politiku, gan tiesisko regulējumu un mudināja Komisiju uzsākt turpmākus pētījumus šajā jomā.

(7)

Komisijas 2007. gada 10. janvāra Paziņojumā “Ilgtspējīga enerģijas ražošana no fosilajiem kurināmajiem ar mērķi pēc 2020. gada ogļu izmantošanā panākt nullei tuvu emisijas līmeni” vairākkārt uzsvērta vajadzība pēc tiesiska regulējuma, kura pamatā būtu CO2 noplūdes riska integrēts novērtējums, tostarp paredzot vietas izvēles prasības, kas noteiktas noplūdes riska samazināšanai līdz minimumam, uzraudzības un pārskatu sniegšanas kārtību, lai pārbaudītu uzglabāšanas norisi un atbilstošu seku likvidāciju kaitējuma gadījumā. Paziņojumā izklāstīts Komisijas rīcības plāns darbībai šajā jomā 2007. gadā, kas prasa izveidot atbilstīgu CCS pārvaldības struktūru, tostarp veikt darbu pie tiesiskā regulējuma, stimulu struktūras un atbalsta programmām, kā arī pie ārējiem elementiem, piemēram, sadarbību tehnoloģijas jomā ar galvenajām CCS valstīm.

(8)

Eiropadomes 2007. gada marta sanāksmē dalībvalstis un Komisija tika mudinātas strādāt, lai stiprinātu pētniecību un attīstību, un izstrādāt nepieciešamo tehnisko, ekonomisko un tiesisko regulējumu, lai pārvarētu pastāvošos juridiskos šķēršļus un līdz 2020. gadam sāktu izmantot videi drošu CCS jaunās fosilā kurināmā elektrostacijās.

(9)

Eiropadomes 2008. gada marta sanāksmē tika atgādināts, ka CCS tiesiskā regulējuma ierosināšanas mērķis ir nodrošināt to, ka šī jaunā tehnoloģija tiktu ieviesta videi drošā veidā.

(10)

Eiropadomes 2008. gada jūnija sanāksmē Komisija tika aicināta pēc iespējas ātrāk izveidot mehānismu, kas veicinātu dalībvalstu un privātā sektora ieguldījumus, lai nodrošinātu, ka līdz 2015. gadam ir izstrādātas un darbojas līdz pat 12 CCS demonstrācijas iekārtas.

(11)

Katrs no dažādajiem CCS posmiem, proti, CO2 uztveršana, transportēšana un uzglabāšana, ir atsevišķu izmēģinājuma projektu joma, kuru mērogs ir pārāk mazs, lai tos ieviestu rūpnieciskā izmantošanā. Šie posmi vēl ir jāiekļauj oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas kopējā procesā, ir jāsamazina tehnoloģiskās izmaksas un jāapkopo vairāk un labākas zinātniskās atziņas. Tādēļ ir svarīgi, lai Kopiena pēc iespējas ātrāk sāktu īstenot CCS demonstrācijas centienus saistībā ar integrētu politiku, tostarp jo īpaši nodrošinot tiesisko regulējumu par CO2 uzglabāšanu videi drošā veidā, stimulus turpmākai pētniecībai un attīstībai, demonstrācijas projektu īstenošanu un sabiedrības informēšanas pasākumus.

(12)

Starptautiskā līmenī juridiskie šķēršļi CO2 ģeoloģiskai uzglabāšanai ģeoloģiskajos veidojumos zem jūras dibena ir pārvarēti, pieņemot saistītā riska pārvaldības regulējumu saskaņā ar 1996. gada Londonas protokolu, kas pievienots 1972. gada Konvencijai par aizsardzību pret jūras piesārņojumu, ko rada atkritumi vai citas vielas (1996. gada Londonas protokols), un saskaņā ar Konvenciju par Ziemeļaustrumu Atlantijas jūras vides aizsardzību (OSPAR konvencija).

(13)

1996. gada Londonas protokola līgumslēdzējas puses 2006. gadā pieņēma grozījumus minētajā protokolā. Šie grozījumi pieļauj un reglamentē CO2 plūsmu no CO2 uztveršanas procesiem uzglabāšanu ģeoloģiskos veidojumos zem jūras dibena.

(14)

OSPAR konvencijas līgumslēdzējas puses 2007. gadā pieņēma grozījumus minētās konvencijas pielikumos, lai atļautu CO2 uzglabāšanu ģeoloģiskos veidojumos zem jūras dibena, lēmumu, kas nodrošina videi drošu CO2 plūsmu uzglabāšanu ģeoloģiskos veidojumos, un šā procesa OSPAR riska novērtējuma un pārvaldības pamatnostādnes. Tās pieņēma arī lēmumu, kas aizliedz CO2 ievadīšanu jūras vertikālajā ūdens slānī un uz jūras dibena iespējamo negatīvo seku dēļ.

(15)

Kopienas līmenī jau tiek izmantoti daudzi tiesību instrumenti, lai pārvaldītu dažus CCS vides riskus, jo īpaši riskus saistībā ar CO2 uztveršanu un transportēšanu, un tie būtu pēc iespējas jāizmanto.

(16)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/1/EK (2008. gada 15. janvāris) par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (5) reglamentē CO2 savākšanas radītos riskus videi un cilvēku veselībai attiecībā uz noteiktām rūpnieciskām darbībām, un tādējādi tā būtu jāpiemēro arī CO2 plūsmu uztveršanai ģeoloģiskās uzglabāšanas nolūkā no iekārtām, uz kurām attiecas minētā direktīva.

(17)

Padomes Direktīva 85/337/EEK (1985. gada 27. jūlijs) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (6) būtu jāattiecina uz CO2 plūsmu uztveršanu un transportēšanu ģeoloģiskās uzglabāšanas nolūkā. Tā būtu jāpiemēro arī uzglabāšanas vietām saskaņā ar šo direktīvu.

(18)

Šī direktīva būtu jāattiecina uz CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu dalībvalstu teritorijā, to ekskluzīvajās ekonomiskajās zonās un kontinentālajā šelfā. Direktīva nebūtu jāpiemēro projektiem, kuru paredzētais uzglabāšanas kopapjoms ir mazāks par 100 kilotonnām un kurus veic, lai pētītu, attīstītu vai testētu jaunus ražojumus un procesus. Šis robežlīmenis būtu piemērots arī citu atbilstošu Kopienas tiesību aktu mērķiem. Būtu jāaizliedz CO2 uzglabāšana ģeoloģiskos veidojumos ārpus šīs direktīvas teritoriālās piemērošanas jomas un CO2 uzglabāšana vertikālajā ūdens slānī.

(19)

Dalībvalstīm būtu jāpatur tiesības noteikt tādus apgabalus savā teritorijā, kuros var izvēlēties uzglabāšanas vietas. Tas ietver dalībvalstu tiesības to teritorijas daļā vai visā teritorijā aizliegt uzglabāšanu vai tiesības par prioritāti izvēlēties jebkādu citu zemes dzīļu izmantojumu, piemēram, ogļūdeņražu ģeoloģisko izpēti, ieguvi un uzglabāšanu vai ūdens nesējslāņu ģeotermālo izmantošanu. Šajā sakarā dalībvalstīm jo īpaši būtu pienācīgi jāapsver citi ar enerģiju saistīti veidi iespējamo uzglabāšanas vietu izmantošanai, tostarp stratēģiskās iespējas nodrošināt dalībvalstu energoapgādes drošību vai attīstīt atjaunojamus enerģijas avotus. Piemērotu uzglabāšanas vietu izvēle ir būtiska, lai nodrošinātu, ka uzglabātais CO2 tiks pilnīgi un pastāvīgi ietverts. Izvēloties uzglabāšanas vietas, dalībvalstīm pēc iespējas objektīvi un efektīvi būtu jāņem vērā to ģeoloģiskās vides īpatnības, piemēram, seismiskā aktivitāte. Tādēļ vietu drīkst izraudzīties par uzglabāšanas vietu vienīgi tad, ja nav nopietna noplūdes riska un ja nav sagaidāma nozīmīgas ietekmes uz vidi vai veselību rašanās. Tas būtu jānosaka, iespējamo uzglabāšanas kompleksu raksturojot un novērtējot saskaņā ar konkrētām prasībām.

(20)

Ogļūdeņražu slāņa atdeves palielināšana (EHR) ir ogļūdeņražu ieguves veicināšana, kas notiek papildus tai, kura rodas dabiskā ceļā ar ūdens iesūknēšanu vai citiem līdzekļiem. EHR pati par sevi nav iekļauta šīs direktīvas darbības jomā. Tomēr, ja EHR izmanto kopā ar CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu, būtu jāpiemēro šīs direktīvas noteikumi par videi drošu CO2 uzglabāšanu. Šādā gadījumā šīs direktīvas noteikumus par noplūdi nav paredzēts piemērot CO2 daudzumam, ko izdala virszemes iekārtas un kas nepārsniedz normālam ogļūdeņražu reģenerācijas procesam vajadzīgo daudzumu un neapdraud ģeoloģiskās uzglabāšanas drošību vai nelabvēlīgi neietekmē apkārtējo vidi. Šādām noplūdēm piemēro uzglabāšanas vietu ietveršanu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā (7) un kurā par emisiju noplūdi pieprasīta emisijas kvotu nodošana.

(21)

Dalībvalstīm saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas tiesību aktiem būtu jādara sabiedrībai zināma vides informācija par CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu.

(22)

Dalībvalstīm, kas plāno savā teritorijā atļaut CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu, būtu jāizvērtē to teritorijā pieejamā uzglabāšanas ietilpība. Komisijai saistībā ar šajā direktīvā paredzēto informācijas apmaiņu būtu jāorganizē informācijas un labās prakses apmaiņa starp šīm dalībvalstīm.

(23)

Dalībvalstīm būtu jānosaka, kuros gadījumos vajadzīga izpēte tās informācijas iegūšanai, kas nepieciešama vietas izvēlei. Lai veiktu izpēti, t. i., darbības zemes dzīlēs, būtu jāsaņem atļauja. Dalībvalstīm nav jānosaka piekļuves kritēriji izpētes atļauju piešķiršanas procedūrām, tomēr, ja tās to dara, tām būtu vismaz jānodrošina, ka izpētes atļauju piešķiršanas procedūras ir pieejamas visām struktūrām, kam ir vajadzīgā veiktspēja. Dalībvalstīm būtu jānodrošina arī tas, ka atļaujas tiek piešķirtas, pamatojoties uz objektīviem, publicētiem un nediskriminējošiem kritērijiem. Lai aizsargātu un veicinātu ieguldījumus izpētē, izpētes atļaujas būtu jāpiešķir ierobežota tilpuma apgabalam un uz ierobežotu termiņu, kura laikā atļaujas turētājam būtu ekskluzīvas tiesības izpētīt iespējamo CO2 uzglabāšanas kompleksu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šajā laikā netiek atļautas konfliktējošas darbības kompleksa izmantošanā. Ja pienācīgā termiņā nav veiktas nekādas darbības, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka izpētes atļauju atsauc, lai to varētu piešķirt citām struktūrām.

(24)

Uzglabāšanas vietas nedrīkstētu izmantot bez uzglabāšanas atļaujas. Uzglabāšanas atļaujai vajadzētu būt galvenajam instrumentam, kas nodrošina šīs direktīvas būtisko prasību ievērošanu un ģeoloģisko uzglabāšanu videi drošā veidā. Piešķirot uzglabāšanas atļauju, priekšroka attiecībā pret konkurentiem būtu jādod izpētes atļaujas turētājam, jo parasti tas ir veicis būtiskus ieguldījumus.

(25)

Šīs direktīvas īstenošanas sākumposmā, lai nodrošinātu konsekvenci šīs direktīvas prasību īstenošanā visā Kopienā, visi uzglabāšanas atļauju iesniegumi pēc saņemšanas būtu jādara pieejami Komisijai. Sākotnējās uzglabāšanas atļaujas būtu jānodod Komisijai, lai tā varētu četros mēnešos pēc atļauju saņemšanas pieņemt atzinumu par sākotnējām atļaujām. Pieņemot lēmumu par atļauju, valstu iestādēm būtu jāņem vērā šis atzinums un jāpamato jebkura atkāpšanās no Komisijas atzinuma. Pārskatam Kopienas līmenī būtu jāpalīdz arī veicināt sabiedrības uzticību CCS.

(26)

Kompetentajai iestādei būtu jāpārskata un, ja nepieciešams, jāatjaunina vai jāatsauc uzglabāšanas atļauja, inter alia, ja ir saņemta informācija par noplūdēm vai nozīmīgiem pārkāpumiem vai ja operatoru ziņojumi vai pārbaužu rezultāti liecina par atļaujas nosacījumu pārkāpumiem, vai ja ir saņemta informācija par jebkādu kādu citu gadījumu, kad operators nav izpildījis atļaujas nosacījumus. Pēc atļaujas atsaukšanas kompetentajai iestādei būtu vai nu jāizdod jauna atļauja, vai jāslēdz uzglabāšanas vieta. Līdz tam kompetentajai iestādei būtu jāuzņemas atbildība par uzglabāšanas vietu, tostarp par īpašām juridiskajām saistībām. Radušies izdevumi būtu jāsedz iepriekšējam operatoram.

(27)

Ir jāievieš CO2 plūsmas sastāva ierobežojumi, kas atbilstu galvenajam ģeoloģiskas uzglabāšanas mērķim – nepieļaut CO2 emisiju nokļūšanu atmosfērā –, par pamatu ņemot riskus, ko piesārņojums varētu radīt transporta un uzglabāšanas tīkla drošībai un aizsargātībai, kā arī videi un cilvēku veselībai. Tādēļ CO2 plūsmas sastāvs pirms iesūknēšanas un uzglabāšanas būtu jāpārbauda. CO2 plūsmas sastāvs ir uztveršanas iekārtās notiekošo procesu rezultāts. Pēc tam, kad Direktīvā 85/337/EEK ir ietverts uztveršanas iekārtu reglamentējums, uztveršanas atļauju piešķiršanas procesā ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums. Uztveršanas iekārtu ietveršana Direktīvā 2008/1/EK turpmāk nodrošina arī to, ka ir jāizveido un jāpiemēro labākie pieejamie tehniskie paņēmieni, lai uzlabotu CO2 plūsmas sastāvu. Turklāt saskaņā ar šo direktīvu uzglabāšanas vietas operatoram CO2 plūsma būtu jāpieņem un jāiesūknē vienīgi tad, ja ir veikta plūsmas sastāva, tostarp kodīgu vielu, analīze un riska novērtējums, kas liecina, ka CO2 plūsmas piesārņojuma līmenis atbilst šajā direktīvā minētajiem sastāva kritērijiem.

(28)

Monitorings būtiski svarīgs, lai novērtētu, vai iesūknētais CO2 uzvedas, kā paredzēts, vai novērojama migrācija vai noplūde un vai identificētā noplūde kaitē videi un cilvēku veselībai. Tādēļ dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka operators darbības laikā, pamatojoties uz monitoringa plānu, kas izstrādāts saskaņā ar konkrētām monitoringa prasībām, uzrauga uzglabāšanas kompleksu un iesūknēšanas iekārtas. Plānam būtu jābūt iesniegtam un apstiprinātam kompetentā iestādē. Ja ģeoloģisko uzglabāšanu veic zem jūras dibena, monitorings būtu jāpielāgo īpašiem apstākļiem CCS pārvaldībai jūras vidē.

(29)

Operatoram, inter alia, būtu jāziņo kompetentajai iestādei par monitoringa rezultātiem vismaz reizi gadā. Turklāt, lai nodrošinātu uzglabāšanas vietu izmantošanu saskaņā ar šīs direktīvas prasībām, dalībvalstīm būtu jāizveido inspekciju sistēma.

(30)

Ir vajadzīgi noteikumi, kas paredz atbildību, ja, nespējot nodrošināt CO2 pastāvīgu ietvērumu, tiek nodarīts kaitējums vietējai videi vai klimatam. Atbildību par kaitējumu videi (kaitējums aizsargājamām sugām un dabiskajām dzīvotnēm, ūdenim un augsnei) reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/35/EK (2004. gada 21. aprīlis) par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (8), kura būtu jāattiecina uz uzglabāšanas vietām saskaņā ar šo direktīvu. Atbildību par noplūžu nodarīto kaitējumu klimatam paredz, uzglabāšanas vietas ietverot Direktīvā 2003/87/EK, kurā par emisiju noplūdi pieprasa emisijas kvotu nodošanu. Turklāt šajā direktīvā būtu jānosaka uzglabāšanas vietas operatora pienākums veikt koriģējošos pasākumus noplūžu vai nozīmīgu pārkāpumu gadījumā, pamatojoties uz koriģējošo pasākumu plānu, kurš ir iesniegts un apstiprināts kompetentā valsts iestādē. Ja operators neveic nepieciešamos koriģējošos pasākumus, šie pasākumi būtu jāveic kompetentajai iestādei, un radušās izmaksas tai būtu jāatgūst no operatora.

(31)

Ja ir izpildīti attiecīgie atļaujā paredzētie nosacījumi, uzglabāšanas vieta būtu jāslēdz pēc operatora pieprasījuma un ar kompetentās iestādes atļauju vai tad, ja kompetentā iestāde tā nolemj pēc uzglabāšanas atļaujas atsaukšanas.

(32)

Kad uzglabāšanas vieta ir slēgta, operatoram būtu jāturpina būt atbildīgam par tās uzturēšanu, monitoringu, kontroli, pārskatiem un koriģējošiem pasākumiem saskaņā ar šīs direktīvas prasībām, pamatojoties uz pēcslēgšanas plānu, kas iesniegts un apstiprināts kompetentajā iestādē, kā arī par visām izrietošajām saistībām saskaņā ar atbilstošiem Kopienas tiesību aktiem, līdz atbildība par uzglabāšanas vietu tiek nodota kompetentajai iestādei.

(33)

Ja visi pieejamie pierādījumi liecina par to, ka uzglabātais CO2 tiks pilnīgi un pastāvīgi ietverts, atbildība par uzglabāšanas vietu, tostarp par īpašām juridiskajām saistībām, būtu jānodod kompetentajai iestādei. Šim nolūkam operatoram būtu jāiesniedz ziņojums kompetentajai iestādei, kura apstiprina atbildības pārņemšanu. Šīs direktīvas īstenošanas sākumposmā, lai nodrošinātu konsekvenci šīs direktīvas prasību īstenošanā visā Kopienā, visi ziņojumi pēc saņemšanas būtu jādara pieejami Komisijai. Sākotnējie apstiprinājuma lēmumi būtu jāiesniedz Komisijai, lai tā četros mēnešos pēc saņemšanas varētu pieņemt atzinumu par sākotnējiem apstiprinājuma lēmumiem. Pieņemot lēmumu par apstiprinājumu, valsts iestādēm būtu jāņem vērā Komisijas atzinums un jāpamato jebkura atkāpšanās no tā. Tāpat kā sākotnējo uzglabāšanas atļauju pārskatam Kopienas līmenī, arī sākotnējo apstiprinājuma lēmumu pārskatam būtu jāpalīdz veicināt sabiedrības uzticību CCS.

(34)

Saistības, kas nav reglamentētas šajā direktīvā, Direktīvā 2003/87/EK un Direktīvā 2004/35/EK, jo īpaši attiecībā uz iesūknēšanas posmu, slēgšanu un laiku pēc juridisko saistību nodošanas kompetentajai iestādei, būtu jārisina valsts līmenī.

(35)

Pēc atbildības nodošanas monitoringu vajadzētu samazināt līdz tādam līmenim, kas joprojām ļauj konstatēt noplūdes vai nozīmīgus pārkāpumus, bet noplūžu vai nozīmīgu pārkāpumu gadījumā tas būtu atkal jāintensificē. Nevajadzētu būt paredzētai iespējai, ka kompetentā iestāde pēc atbildības pārņemšanas atgūst radušās izmaksas no iepriekšējā operatora, izņemot gadījumus, kad tā ir attiecīgā operatora vaina pirms uzglabāšanas vietas nodošanas.

(36)

Lai nodrošinātu to, ka var tikt izpildītas slēgšanas un pēcslēgšanas saistības, saistības, kas izriet no iekļaušanas Direktīvā 2003/87/EK, un no šīs direktīvas izrietošās saistības veikt koriģējošos pasākumus noplūžu vai nozīmīgu pārkāpumu gadījumā, vajadzētu veidot finansiālus uzkrājumus. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šos finansiālos uzkrājumus finansiāla nodrošinājuma vai cita ekvivalenta veidā veic iespējamais operators, lai tie būtu derīgi un spēkā esoši pirms iesūknēšanas sākšanas.

(37)

Valsts iestādēm pēc atbildības nodošanas var nākties segt ar CO2 uzglabāšanu saistītās izmaksas, piemēram, monitoringa izmaksas. Tādēļ operatoram pirms atbildības nodošanas kompetentajai iestādei būtu jādara pieejams finansiāls ieguldījums saskaņā ar kārtību, kas jānosaka dalībvalstīm. Šim finansiālajam ieguldījumam būt jāsedz vismaz paredzētās monitoringa izmaksas 30 gadu laikposmā. Finansiālā ieguldījuma apjoms būtu jānosaka, pamatojoties uz pamatnostādnēm, kas jāpieņem Komisijai, lai palīdzētu nodrošināt konsekvenci šīs direktīvas prasību īstenošanā Kopienā.

(38)

Piekļuve CO2 transporta tīkliem un uzglabāšanas vietām neatkarīgi no iespējamo lietotāju ģeogrāfiskās atrašanās vietas Eiropas Savienībā varētu būt priekšnosacījums ienākšanai iekšējā elektroenerģijas un siltumenerģijas tirgū vai konkurētspējīgai darbībai šajā tirgū atkarībā no oglekļa un CCS relatīvās cenas. Tādēļ iespējamajiem lietotājiem vajadzētu iegūt šādu piekļuvi. Veidu, kā to veikt, vajadzētu noteikt katrai dalībvalstij, īstenojot taisnīgas, atvērtas un nediskriminējošas piekļuves mērķus un ņemot vērā, inter alia, transporta un uzglabāšanas ietilpību, kas ir pieejama vai ko var padarīt pieejamu, kā arī attiecīgās dalībvalsts CO2 samazināšanas saistību proporciju saskaņā ar starptautiskiem juridiskiem instrumentiem un Kopienas tiesību aktiem, kas paredzēti, lai to sasniegtu, izmantojot CCS. Cauruļvadi CO2 transportēšanai pēc iespējas būtu jāprojektē tā, lai atvieglotu CO2 plūsmu piekļuvi, ievērojot pamatotas minimālās sastāva robežvērtības. Dalībvalstīm būtu arī jāizveido domstarpību risināšanas mehānismi, kas ļautu ātri atrisināt domstarpības saistībā ar piekļuvi transporta tīkliem un uzglabāšanas vietām.

(39)

Ir nepieciešami noteikumi, lai nodrošinātu, ka CO2 pārrobežu transportēšanas, pārrobežu uzglabāšanas vietu vai pārobežu uzglabāšanas kompleksu gadījumos iesaistīto dalībvalstu kompetentās iestādes kopīgi izpilda šīs direktīvas prasības un visus pārējos Kopienas tiesību aktus.

(40)

Kompetentajai iestādei būtu jāizveido un jāuztur piešķirto uzglabāšanas atļauju un visu slēgto uzglabāšanas vietu un apkārtējo uzglabāšanas kompleksu reģistrs, tostarp to telpiskie plāni, kas kompetentajām iestādēm jāņem vērā atbilstošās plānošanas un atļauju piešķiršanas procedūrās. Par reģistru būtu arī jāziņo Komisijai.

(41)

Dalībvalstīm, pamatojoties uz anketām, kuras Komisija sagatavojusi saskaņā ar Padomes Direktīvu 91/692/EEK (1991. gada 23. decembris), ar ko standartizē un racionalizē ziņojumus par to, kā īsteno dažas direktīvas, kas attiecas uz vidi (9), būtu jāiesniedz ziņojumi par šīs direktīvas īstenošanu.

(42)

Dalībvalstīm būtu jāpieņem noteikumi par sankcijām, ko piemēro par attiecīgās valsts to noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu. Šīm sankcijām vajadzētu būt iedarbīgām, samērīgām un atturošām.

(43)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (10).

(44)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro grozīt pielikumus. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(45)

Direktīva 85/337/EEK būtu jāgroza, lai iekļautu CO2 plūsmu uztveršanu un transportēšanu ģeoloģiskās uzglabāšanas nolūkā, kā arī iekļautu uzglabāšanas vietas saskaņā ar šo direktīvu. Direktīva 2004/35/EK būtu jāgroza, lai iekļautu uzglabāšanas vietu darbību saskaņā ar šo direktīvu. Direktīva 2008/1/EK būtu jāgroza, lai iekļautu CO2 plūsmu uztveršanu ģeoloģiskās uzglabāšanas nolūkā no iekārtām, uz kurām attiecas šī direktīva.

(46)

Šīs direktīvas pieņemšanai būtu jānodrošina augsts vides un cilvēku veselības aizsardzības līmenis pret CO2 ģeoloģiskās uzglabāšanas riskiem. Tādēļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/12/EK (2006. gada 5. aprīlis) par atkritumiem (11) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1013/2006 (2006. gada 14. jūnijs) par atkritumu sūtījumiem (12) būtu jāgroza, lai no šo tiesību instrumentu jomas izslēgtu ģeoloģiskās uzglabāšanas nolūkā uztverto un transportēto CO2. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (13), arī būtu jāgroza, lai atļautu CO2 iesūknēšanu sālsūdens nesējslāņos ģeoloģiskai uzglabāšanai. Jebkurai šādai iesūknēšanai piemēro Kopienas tiesību aktu noteikumus par gruntsūdeņu aizsardzību, un tai jānotiek saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/118/EK (2006. gada 12. decembris) par gruntsūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu un pasliktināšanos (14).

(47)

Pāreja uz zema oglekļa enerģijas ražošanu paredz, ka fosilā kurināmā enerģijas ražošanas gadījumā jauni ieguldījumi tiek veikti tā, lai veicinātu emisiju būtisku samazinājumu. Lai to nodrošinātu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/80/EK (2001. gada 23. oktobris) par ierobežojumiem attiecībā uz dažu piesārņojošo vielu emisiju gaisā no lielām sadedzināšanas iekārtām (15) būtu jāgroza, nosakot, ka visām noteiktas jaudas sadedzināšanas iekārtām, kurām sākotnējā būvatļauja vai sākotnējā ekspluatācijas atļauja izdota pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, objektā pietiek telpas ierīcei, kas nepieciešama CO2 uztveršanai un kompresijai, ja ir pieejamas piemērotas uzglabāšanas vietas, un ka CO2 transportēšana un turpmāka pielāgošana CO2 uztveršanai ir tehniski un ekonomiski iespējama. Transportēšanas un turpmākas pielāgošanas ekonomiskās iespējas būtu jānovērtē, ņemot vērā prognozētās izmaksas CO2 novēršanai konkrētajos vietējos apstākļos turpmākas pielāgošanas gadījumā un CO2 kvotu prognozētās izmaksas Kopienā. Izmaksu aprēķiniem būtu jāpamatojas uz jaunākajiem pieejamiem faktiem; turklāt būtu jāpārskata tehniskās izvēles iespējas un jāveic nenoteiktību analīze novērtējumu laikā. Kompetentajai iestādei, pamatojoties uz operatora veiktu novērtējumu un citu pieejamu informāciju, būtu jānosaka, vai šie nosacījumi ir izpildīti, jo īpaši attiecībā uz vides un cilvēku veselības aizsardzību.

(48)

Komisijai līdz 2015. gada 30. jūnijam būtu jāpārskata šī direktīva, ņemot vērā tās īstenošanas sākotnējā stadijā gūto pieredzi, un jāiesniedz atbilstīgi priekšlikumi tās pārskatīšanai.

(49)

Tā kā šīs direktīvas mērķi – proti, tiesiskā regulējuma izveidošanu, lai reglamentētu CCS vides riskus, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķas dalībvalstis un mēroga un ietekmes dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu, šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(50)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (16) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kurās pēc iespējas precīzāk atspoguļota atbilstība starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas.

(51)

Šīs direktīvas piemērošana neskar Līguma 87. un 88. pantu,

1)

“CO2 ģeoloģiskā uzglabāšana” ir CO2 plūsmu iesūknēšana un uzglabāšana pazemes ģeoloģiskos veidojumos;

2)

“vertikālais ūdens slānis” ir nepārtraukta vertikāla ūdens masa no ūdens virsmas līdz ūdenstilpes dibena nosēdumiem;

3)

“uzglabāšanas vieta” ir noteikta tilpuma apgabals ģeoloģiskā veidojumā, ko izmanto CO2 ģeoloģiskajai uzglabāšanai, un ar to saistītā virsma un iesūknēšanas iekārtas;

4)

“ģeoloģiskais veidojums” ir litostratigrāfiska formācija ar skaidri izšķiramiem un kartējamiem iežu slāņiem;

5)

“noplūde” ir jebkāda CO2 izplūde no uzglabāšanas kompleksa;

6)

“uzglabāšanas komplekss” ir uzglabāšanas vieta un ap to esošā ģeoloģiskā teritorija, kas var vispārēji ietekmēt uzglabāšanas integritāti un drošību, t. i., sekundārie ietvēruma veidojumi;

7)

“hidrauliska vienība” ir hidrauliski savienota poru telpa, kurā spiediena izplatīšanos var izmērīt ar tehniskiem līdzekļiem un kura robežojas ar plūsmas barjerām, piemēram, pārbīdījumiem, tektoniskām sālsalām vai litoloģiskiem norobežojumiem, vai ar attiecīgā veidojuma ķīļveida iespiedumiem iežu slāņos vai tā virszemes izvirzījumiem;

8)

“izpēte” ir CO2 ģeoloģiskai uzglabāšanai paredzēto potenciālo uzglabāšanas kompleksu novērtēšana, izmantojot darbības iekļūšanai zemes dzīlēs, tādas kā urbumu izdarīšana, lai iegūtu ģeoloģisku informāciju par potenciālā uzglabāšanas kompleksa iežu slāņiem, un nepieciešamības gadījumā iesūknēšanas pārbaudes, lai raksturotu uzglabāšanas vietu;

9)

“izpētes atļauja” ir rakstisks pamatots lēmums, ar kuru atļauj veikt izpēti un nosaka tās veikšanas nosacījumus un kuru izdod kompetentā iestāde saskaņā ar šīs direktīvas prasībām;

10)

“operators” ir fiziska vai juridiska, privāta vai publiska persona, kura vada vai kontrolē uzglabāšanas vietu vai kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir dota noteicoša ekonomiskā ietekme uz uzglabāšanas vietas tehnisko darbību;

11)

“uzglabāšanas atļauja” ir rakstisks pamatots lēmums vai lēmumi, ar ko attiecīgajam operatoram atļauj CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu uzglabāšanas vietā un nosaka uzglabāšanas nosacījumus un ko izdod kompetentā iestāde saskaņā ar šīs direktīvas prasībām;

12)

“būtiskas pārmaiņas” ir jebkādas pārmaiņas, kuras nav paredzētas uzglabāšanas atļaujā un kurām var būt nozīmīga ietekme uz vidi vai cilvēku veselību;

13)

“CO2 plūsma” ir vielu plūsma, kas rodas CO2 uztveršanas procesos;

14)

“atkritumi” ir vielas, kas definētas kā atkritumi Direktīvas 2006/12/EK 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā;

15)

“CO2 strūkla” ir izkliedes procesā esošais CO2 ģeoloģiskajā veidojumā;

16)

“migrācija” ir CO2 kustība uzglabāšanas kompleksa iekšienē;

17)

“nozīmīgs pārkāpums” ir pārkāpums, kas attiecas uz iesūknēšanas vai uzglabāšanas darbībām vai uzglabāšanas kompleksa stāvokli un kas var radīt noplūdes risku vai risku videi vai cilvēku veselībai;

18)

“nozīmīgs risks” ir kombinācija, ko veido kaitējuma nodarīšanas iespējamība un šā kaitējuma apmērs, kuru nevar neņemt vērā, neapšaubot šīs direktīvas mērķi attiecībā uz konkrēto uzglabāšanas vietu;

19)

“koriģējošie pasākumi” ir pasākumi, kurus veic, lai novērstu nozīmīgus pārkāpumus vai noslēgtu noplūdes, tādējādi novēršot vai apturot CO2 noplūdi no uzglabāšanas kompleksa;

20)

uzglabāšanas vietas “slēgšana” ir uzglabāšanas vietā notiekošās CO2 iesūknēšanas pilnīga izbeigšana;

21)

“pēcslēgšana” ir laikposms pēc uzglabāšanas vietas slēgšanas, tostarp laikposms pēc atbildības nodošanas kompetentajai iestādei;

22)

“transporta tīkls” ir cauruļvadu tīkls, tostarp ar to saistītās kompresijas stacijas, ko izmanto CO2 transportēšanai uz uzglabāšanas vietu.

1)

potenciālā operatora vārds/nosaukums un adrese;

2)

pierādījumi, ka potenciālais operators ir tehniski kompetents;

3)

uzglabāšanas vietas un uzglabāšanas kompleksa raksturojums un uzglabāšanas drošuma novērtējums saskaņā ar 4. panta 3. un 4. punktu;

4)

kopējais CO2 daudzums, ko paredzēts iesūknēt un uzglabāt, kā arī iespējamie avoti un transportēšanas paņēmieni, CO2 plūsmu sastāvs, iesūknēšanas ātrumi un spiedieni, kā arī iesūknēšanas iekārtu atrašanās vieta;

5)

apraksts par pasākumiem nozīmīgu pārkāpumu novēršanai;

6)

piedāvātais monitoringa plāns saskaņā ar 13. panta 2. punktu;

7)

piedāvātais koriģējošo pasākumu plāns saskaņā ar 16. panta 2. punktu;

8)

piedāvātais provizoriskais pēcslēgšanas plāns saskaņā ar 17. panta 3. punktu;

9)

informācija, kas sniegta saskaņā ar Direktīvas 85/337/EEK 5. pantu;

10)

pierādījumi, ka finansiālais nodrošinājums vai cita līdzvērtīga garantija, kas prasīta 19. pantā, pirms iesūknēšanas sākuma būs derīga un stājusies spēkā.

1)

kompetentā iestāde, pamatojoties uz iesniegumu, kas iesniegts saskaņā ar 7. pantu, un jebkuru citu attiecīgu informāciju, ir pārliecinājusies, ka:

2)

kompetentā iestāde ir apsvērusi jebkādus Komisijas atzinumus par sākotnējo atļauju, kura izsniegta saskaņā ar 10. pantu.

1)

operatora nosaukums un adrese;

2)

precīza uzglabāšanas vietas un uzglabāšanas kompleksa atrašanās vieta un robežas un informācija par hidraulisko vienību;

3)

uzglabāšanas darbībai izvirzītās prasības, kopīgais CO2 daudzums, ko atļauts ģeoloģiski uzglabāt, kolektorslāņa spiediena robežvērtības un maksimāli pieļaujamie iesūknēšanas ātrumi un spiedieni;

4)

prasības CO2 plūsmas sastāvam un CO2 plūsmas pieņemšanas procedūrai saskaņā ar 12. pantu un, vajadzības gadījumā, papildu prasības iesūknēšanai un uzglabāšanai, jo īpaši – lai nepieļautu nozīmīgus pārkāpumus;

5)

apstiprinātais monitoringa plāns, pienākums īstenot šo plānu un prasības tā atjaunināšanai saskaņā ar 13. pantu, kā arī prasības pārskatu sniegšanai saskaņā ar 14. pantu;

6)

prasība ziņot kompetentajai iestādei par noplūdēm vai nozīmīgiem pārkāpumiem, apstiprināts koriģējošo pasākumu plāns un pienākums īstenot koriģējošo pasākumu plānu noplūžu vai nozīmīgu pārkāpumu gadījumā saskaņā ar 16. pantu;

7)

slēgšanas nosacījumi un apstiprināts provizorisks pēcslēgšanas pasākumu plāns, kas minēts 17. pantā;

8)

noteikumi par uzglabāšanas atļaujas satura izmaiņām, pārskatīšanu, atjaunināšanu un atsaukšanu saskaņā ar 11. pantu;

9)

prasība izveidot un uzturēt finansiālo nodrošinājumu vai citu līdzvērtīgu garantiju saskaņā ar 19. pantu.

a)

ja saskaņā ar 16. panta 1. punktu tā ir saņēmusi informāciju vai tai ir paziņots par jebkādām noplūdēm vai nozīmīgiem pārkāpumiem;

b)

ja ziņojumi, kas iesniegti saskaņā ar 14. pantu, vai vides inspekcijas, kas veiktas saskaņā ar 15. pantu, liecina, ka uzglabāšanas vieta neatbilst atļaujas nosacījumiem vai ka pastāv noplūžu vai nozīmīgu pārkāpumu risks;

c)

ja tās rīcībā ir jebkāda cita informācija par to, ka operators neievēro atļaujas nosacījumus;

d)

ja tas izrādās vajadzīgs saskaņā ar jaunākajām zinātnes atziņām un tehnoloģijas progresu; vai

e)

neskarot a) līdz d) apakšpunktu, piecus gadus pēc atļaujas izdošanas un pēc tam ik pēc 10 gadiem.

a)

apdraudētu uzglabāšanas vietas integritāti vai attiecīgo transporta infrastruktūru;

b)

radītu nozīmīgu risku videi vai cilvēku veselībai; vai

c)

neatbilstu attiecīgo Kopienas tiesību aktu prasībām.

a)

CO2 plūsmas pieņem un iesūknē vienīgi tad, ja ir veikta plūsmu sastāva, tostarp kodīgu vielu, analīze un riska novērtējums un ja veiktais riska novērtējums liecina, ka piesārņojuma līmenis atbilst 1. punktā minētajiem nosacījumiem;

b)

reģistrē saņemto un iesūknēto CO2 plūsmu daudzumus un īpašības, tostarp norādot šo plūsmu sastāvu.

a)

salīdzinātu faktisko un modelēto CO2 un veidojumos esošā ūdens uzvedību uzglabāšanas vietā;

b)

konstatētu nozīmīgus pārkāpumus;

c)

konstatētu CO2 migrāciju;

d)

konstatētu CO2 noplūdi;

e)

konstatētu nozīmīgu nelabvēlīgu ietekmi uz apkārtējo vidi, tostarp jo īpaši uz dzeramo ūdeni, iedzīvotājiem vai apkārtējās biosfēras izmantotājiem;

f)

novērtētu jebkādu koriģējošo pasākumu efektivitāti, kas veikti saskaņā ar 16. pantu;

g)

atjauninātu kompleksa īstermiņa un ilgtermiņa drošuma un integritātes novērtējumu, tostarp novērtējot, vai uzglabātais CO2 tiks pilnīgi un pastāvīgi ietverts.

1)

visus saskaņā ar 13. pantu veiktā monitoringa rezultātus attiecīgajā pārskata posmā, tostarp informāciju par izmantoto monitoringa tehnoloģiju;

2)

datus par pārskata periodā saņemto un iesūknēto, saskaņā ar 12. panta 3. punkta b) apakšpunktu reģistrēto CO2 plūsmu apjomu un raksturojumu, tostarp plūsmu sastāvu;

3)

pierādījumus par finansiālā nodrošinājuma sniegšanu un uzturēšanu saskaņā ar 19. pantu un 9. panta 9. punktu;

4)

jebkādu citu informāciju, ko kompetentā iestāde uzskata par būtisku, lai novērtētu atbilstību uzglabāšanas atļaujas nosacījumiem un paplašinātu zināšanas par CO2 uzvedību uzglabāšanas vietā.

a)

ja kompetentā iestāde ir saņēmusi informāciju vai ir brīdināta par noplūdēm vai nozīmīgiem pārkāpumiem saskaņā ar 16. panta. 1. punktu;

b)

ja pārskatos, kas iesniegti saskaņā ar 14. pantu, ir atklājusies nepietiekama atbilstība atļaujas nosacījumiem;

c)

lai izmeklētu nopietnas ar vidi vai cilvēku veselību saistītas sūdzības;

d)

citos gadījumos, kad kompetentā iestāda uzskata to par vajadzīgu.

a)

ja ir izpildīti attiecīgie nosacījumi, kas paredzēti atļaujā;

b)

pēc operatora pamatota pieprasījuma un pēc kompetentās iestādes atļaujas saņemšanas; vai

c)

ja tā izlemj kompetentā iestāde pēc uzglabāšanas atļaujas atsaukšanas saskaņā ar 11. panta 3. punktu.

a)

atjaunina pēc vajadzības, ņemot vērā riska analīzi, labo praksi un tehnoloģiskos uzlabojumus;

b)

iesniedz kompetentajai iestādei apstiprināšanai; un

c)

apstiprina kompetentajā iestādē kā galīgo pēcslēgšanas plānu.

a)

visi pieejamie pierādījumi liecina, ka uzglabātais CO2 tiks pilnīgi un pastāvīgi ietverts;

b)

minimālais termiņš, ko nosaka kompetentā iestāde, ir pagājis. Šis minimālais termiņš nav mazāks par 20 gadiem, izņemot gadījumu, ja kompetentā iestāde ir pārliecināta, ka a) apakšpunktā minētais kritērijs tiek izpildīts pirms šā termiņa beigām;

c)

ir izpildītas 20. pantā minētās finansiālās saistības;

d)

uzglabāšanas vieta ir noslēgta un iesūknēšanas iekārtas ir demontētas.

a)

iesūknētā CO2 faktiskā uzvedība atbilst modelētajai uzvedībai;

b)

nav nekādas noplūdes;

c)

uzglabāšanas vietā pamazām iestājas ilgtermiņa stabilitāte.

a)

pēc tam, kad uzglabāšanas vieta ir slēgta saskaņā ar 17. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktu – līdz atbildību par uzglabāšanas vietu nodod kompetentajai iestādei saskaņā ar 18. panta 1. līdz 5. punktu;

b)

pēc uzglabāšanas atļaujas atsaukšanas saskaņā ar 11. panta 3. punktu:

a)

uzglabāšanas ietilpību, kas ir pieejama vai pamatoti var tikt izbrīvēta saskaņā ar 4. pantu noteiktajos apgabalos, kā arī transportēšanas iespējas, kas ir pieejamas vai pamatoti var tik nodrošinātas;

b)

dalībvalsts CO2 samazināšanas saistību apjomu saskaņā ar starptautiskiem tiesību instrumentiem un Kopienas tiesību aktiem, kuru valsts vēlas izpildīt, izmantojot CO2 uztveršanu un ģeoloģisku uzglabāšanu;

c)

vajadzību liegt piekļuvi, ja pastāv tehnisko specifikāciju nesakritība, kuru pamatoti nav iespējams novērst;

d)

vajadzību ņemt vērā uzglabāšanas vietas vai transporta tīkla īpašnieka vai operatora pienācīgi pamatotās vajadzības un visu pārējo personu intereses, kas izmanto šīs uzglabāšanas vietas vai tīklu, vai attiecīgās pārstrādes vai apstrādes vietas, kas varētu tikt ietekmētas.

a)

piešķirto uzglabāšanas atļauju reģistru; un

b)

pastāvīgu visu slēgto uzglabāšanas vietu un apkārtējo uzglabāšanas kompleksu reģistru, tajā iekļaujot arī to kartes un telpiskos plānus un pieejamo informāciju, kas ir lietderīga, lai izvērtētu, vai CO2 tiks pilnīgi un pastāvīgi ietverts.

1.

Direktīvas I pielikumu groza šādi:

2.

Direktīvas II pielikumu groza šādi:

“—

oglekļa dioksīda plūsmu iesūknēšana uzglabāšanai ģeoloģiskos veidojumos, kurus dabīgu iemeslu dēļ nākotnē nevarēs izmantot citiem mērķiem, ja iesūknēšana ir saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu (17) vai ja atbilstīgi tās 2. panta 2. punktam uz iesūknēšanu neattiecas minētās direktīvas darbības joma,

“14.

Uzglabāšanas vietu darbība saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu (17).

“a)

atmosfērā izmestas gāzveida izplūdes un oglekļa dioksīds, kas uztverts un transportēts ģeoloģiskai uzglabāšanai un ģeoloģiski uzglabāts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu (17) vai uz ko atbilstīgi minētās direktīvas 2. panta 2. punktam neattiecas tās darbības joma;

“h)

CO2 sūtījumiem ģeoloģiskai uzglabāšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu (17).

“6.9.

CO2 plūsmu uztveršana no iekārtām, kas minētas šajā direktīvā, ģeoloģiskai uzglabāšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu (17).

—

vai ir pietiekamā mērā nodemonstrēts CO2 pastāvīgs ietvērums tādā veidā, lai pēc iespējas novērstu un samazinātu CCS nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un jebkādu no tā izrietošu risku cilvēku veselībai, videi un cilvēku drošībai,

—

vai procedūras, kas ir saistītas ar Komisijas veiktu sākotnējo uzglabāšanas atļauju pārskatīšanu, kas minēta 10. pantā, un sākotnējiem lēmumiem par atbildības nodošanu, kas minēti 18. pantā, joprojām ir vajadzīgas,

—

pieredzi ar noteikumiem par CO2 plūsmas pieņemšanas kritērijiem un 12. pantā minēto procedūru,

—

pieredzi saistībā ar noteikumiem par trešo personu piekļuvi, kas minēta 21. un 22. pantā, un saistībā ar pārrobežu sadarbību saskaņā ar 24. pantu,

—

noteikumus, ko piemēro Direktīvas 2001/80/EK 9.a pantā minētajām sadedzināšanas iekārtām ar elektroenerģijas ražošanas jaudu 300 megavati vai vairāk,

—

iespējas īstenot CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu trešās valstīs,

—

I pielikumā un II pielikumā minēto kritēriju turpmāku attīstīšanu un atjaunināšanu,

—

pieredzi attiecībā uz pamudinājumiem piemērot CCS iekārtās, kurās sadedzina biomasu,

—

vajadzību pēc turpmāka regulējuma attiecībā uz vides riskiem, kas saistīti ar CO2 transportēšanu,

a)

uzglabāšanas vietas, ko 2009. gada 25. jūnijs izmanto saskaņā ar esošajiem tiesību aktiem;

b)

uzglabāšanas vietas, kas atļautas saskaņā ar šādiem tiesību aktiem 2009. gada 25. jūnijs vai pirms minētās dienas, ar noteikumu, ka minētās vietas neizmanto ilgāk kā vienu gadu pēc minētās dienas.