Lieta C‑499/15

W un V

pret X

(Vilniaus miesto apylinkės teismas (Lietuva) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija vecāku atbildības jautājumos – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – 8. līdz 15. pants – Jurisdikcija uzturēšanas saistību lietās – Regula (EK) Nr. 4/2009 – 3. panta d) punkts – Dažādu dalībvalstu tiesās pieņemti pretēji nolēmumi – Bērns, kurš parasti dzīvo mātes dzīvesvietas dalībvalstī – Tēva dzīvesvietas dalībvalsts tiesu jurisdikcija grozīt likumīgā spēkā stājušos nolēmumu, kuru tās iepriekš pieņēmušas saistībā ar bērna dzīvesvietu, uzturēšanas saistībām un saskarsmes tiesību īstenošanu – Neesamība

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2017. gada 15. februāra spriedums

1. Prejudiciāli jautājumi–Tiesas kompetence–Vēršanās Eiropas Cilvēktiesību tiesā, tai uzdodot prejudiciālu jautājumu–Neesamība

   (EKL 267. pants; Tiesas Reglamenta 83. pants)

2. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās–Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību–Regula Nr. 2201/2003–Jurisdikcija, piemērojamie likumi, lēmumu atzīšana un izpilde lietās par uzturēšanas saistībām–Regula Nr. 4/2009–Tādas dalībvalsts tiesu, kas pieņēmusi lēmumu, kas stājies likumīgā spēkā, jurisdikcija jautājumā par vecāku atbildību un uzturēšanas saistībām saistībā ar nepilngadīgu bērnu, lai spriestu par prasību grozīt noteikumus, kuri ir noteikti šajā lēmumā–Neesamība–Bērna parastā dzīvesvieta citas dalībvalsts teritorijā–Šīs pēdējās minētās dalībvalsts tiesu jurisdikcija

   (Padomes Regulas Nr. 2201/2003 8. pants un Regulas Nr. 4/2009 3. pants)

3. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās–Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību–Regula Nr. 2201/2003–Bērna “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens–Vērtēšanas kritēriji–Bērna fiziska klātbūtne dalībvalstī

   (Padomes Regulas Nr. 2201/2003 8. pants)

1.  Ar pieteikumu, kas iesniegts 2016. gada 20. decembrī, W, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 83. pantu, lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procesu, kā arī to, lai Tiesa uzdod Eiropas Cilvēktiesību tiesai prejudiciālu jautājumu. Pirmkārt, runājot par lūgumu vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ir jāuzsver, ka Tiesai nekādā gadījumā, nedz atbilstoši tās Reglamenta 83. pantam, nedz kādai no Reglamenta normām, nav kompetences vērsties minētajā tiesā.

   (skat. 32. un 33. punktu)

2.  Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 8. pants un Padomes 2008. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā lietā kā pamatlieta dalībvalsts tiesas, kas pieņēmušas nolēmumu, kurš stājies spēkā, jautājumā par vecāku atbildību un uzturēšanas saistībām attiecībā uz nepilngadīgu bērnu, vairs nav kompetentas izskatīt lūgumu grozīt ar šo nolēmumu paredzētos noteikumus, ja šī bērna parastā dzīvesvieta ir citas dalībvalsts teritorijā. Šīs pēdējās minētās dalībvalsts tiesas ir kompetentas izskatīt šo pieteikumu.

   Tādējādi, kā izriet no Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 12. apsvēruma, tā tika izstrādāta, ņemot vērā primārās bērna intereses, un šai nolūkā tajā priekšroka tiek dota tuvuma kritērijam. Regulas Nr. 2201/2003 8. pantā šis mērķis tiek īstenots, nosakot vispārējo jurisdikciju tai dalībvalstij, kurā ir bērna parastā dzīvesvieta. Saskaņā ar šī 8. panta 1. punktu tiesas judikatūru nosaka brīdī, kad “tajā tiek celta prasība”, proti, dienā, kad dokuments par lietas ierosināšanu ir iesniegts šajā tiesā atbilstoši šīs regulas 16. pantam (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 1. oktobris, E., C‑436/13, EU:C:2014:2246, 38. punkts). Turklāt, kā ģenerāladvokāts norādīja savu secinājumu 45. punktā, atsaucoties uz 2014. gada 1. oktobra sprieduma E. (C‑436/13, EU:C:2014:2246) 40. punktu, šī jurisdikcija ir jāpārbauda un jānosaka katrā konkrētā gadījumā, kad tiesā ir uzsākta tiesvedība, kas nozīmē, ka šī jurisdikcija nesaglabājas pēc tiesvedības beigām.

   (skat. 51.–54., 70. punktu un rezolutīvo daļu)

3.  Savā 2010. gada 22. decembra spriedumā Mercredi (C‑497/10 PPU, EU:C:2010:829, 46. punkts), kas ir apstiprināts pastāvīgajā judikatūrā, (skat. it īpaši spriedumu, 2014. gada 9. oktobris, C, C‑376/14 PPU, EU:C:2014:2268, 50. punkts), Tiesa nosprieda, ka jēdziena “pastāvīgā dzīvesvieta” saturs un piemērošanas joma jānosaka, ņemot vērā dominējošās bērna intereses, it īpaši tuvuma kritēriju. Šis jēdziens atbilst vietai, ko raksturo bērna zināma integrācija sociālajā un ģimenes vidē. Šī vieta ir jānosaka valsts tiesai, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus. It īpaši atbilstoši ir apstākļi un iemesli, kādos bērns uzturas dalībvalsts teritorijā, uzturēšanās iemesli, kā arī bērna pilsonība. Līdztekus bērna fiziskajai klātbūtnei dalībvalstī, kas jāņem vērā, arī citiem papildu faktoriem ir jānorāda uz to, ka šai klātbūtnei nekādā ziņā nav pagaidu vai gadījuma rakstura (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 22. decembris, Mercredi, C‑497/10 PPU, EU:C:2010:829, 47.–49. punkts). Tādējādi bērna pastāvīgās dzīvesvietas noteikšana konkrētā dalībvalstī jebkurā gadījumā prasa, lai bērns fiziski atrastos šajā dalībvalstī.

   (skat. 60. un 61. punktu)