3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/114

1.1.

Pirms astoņiem gadiem Tamperes Eiropadome nolēma veicināt kopēju imigrācijas politiku, taču, īstenojot vienu no būtiskajiem tās aspektiem, proti, imigrantu uzņemšanas politiku un attiecīgu tiesību aktu izstrādi, nav gūti apmierinoši rezultāti Valstu tiesību akti par imigrantu uzņemšanu vēl joprojām nav saskaņoti ES līmenī, tie ir ļoti atšķirīgi un atspoguļo pretrunīgas politikas.

1.2.

Pirms vairāk nekā sešiem gadiem Komisija izstrādāja “Priekšlikumu direktīvai par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, lai strādātu algotu darbu un veiktu saimniecisku darbību kā pašnodarbināta persona” (1). EESK un Parlaments sniedza par to labvēlīgu atzinumu (2). Tomēr Padomē minētais priekšlikums izskatīts tikai pirmajā lasījumā. Kopš tā laika dažās dalībvalstīs izstrādātajos jaunajos tiesību aktos par ekonomisko imigrāciju izmantotas ļoti dažādas pieejas.

1.3.

Turpmākajos gados Eiropas iedzīvotājiem būs vajadzīgs jaunu ekonomisko imigrantu ieguldījums, lai veicinātu ekonomisko un sociālo attīstību (3). Ja nemaina imigrācijas politiku, Lisabonas stratēģija demogrāfiskās situācijas dēļ varētu palikt neīstenota. Nepieciešama ir aktīva politika, lai uzņemtu ne tikai ļoti kvalificētus, bet arī mazāk kvalificētus darba ņēmējus.

1.4.

Grūti saprotams, ka dažas valdības Eiropas Savienības Padomē ir izmantojušas veto pret Komisijas tiesību aktu priekšlikumiem un saglabā veco, iepriekšējo laiku ierobežojošo politiku. Vienlaikus vēršas plašumā ēnu ekonomika un nelegāls darbs, kas piesaista imigrantus “bez dokumentiem”. Tā kā Eiropā nav kopēju tiesību aktu, dalībvalstis pieņem jaunus tiesību aktus, izmantojot ļoti dažādas politiskas pieejas, kas vēl vairāk sarežģī saskaņošanu. Šīs dažādas politiskās pieejas un atšķirības tiesību aktos iedzīvotājos izraisa neizpratni un nedrošību.

1.5.

EESK ir ierosinājusi, lai Eiropas Savienības Padome attiecībā uz tiesību aktiem par imigrantu uzņemšanu atceltu vienprātības prasību un pieņemtu lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu un piemērojot Parlamenta koplēmuma procedūru (4). Tikai tādā veidā varēs izstrādāt kvalitatīvus tiesību aktus, kas veicinās saskaņošanu Eiropas Savienībā.

1.6.

EESK atbalsta, ka Lisabonas līgumā tiesību aktus par imigrāciju paredzēts pieņemt, piemērojot standarta procedūru (Komisijas iniciatīva, kvalificēts balsu vairākums Padomē un koplēmums ar Parlamentu).

1.7.

Pašreiz tomēr direktīvas priekšlikumu Padomē apspriež, ievērojot neefektīvo vienprātības prasību. Tādēļ EESK atzinumā par Hāgas programmu (5) ierosināja, ka “minētajām izmaiņām jānotiek tagad, pirms jauno likumdošanas priekšlikumu izskatīšanas”. EESK ierosina Padomei izmantot patvēruma jomā jau spēkā esošo “tilta” procedūru, lai minētās direktīvas pieņemtu ar kvalificētu balsu vairākumu un piemērojot koplēmuma procedūru.

1.8.

EESK ir jau uzsvērusi, ka “attiecībā uz jaunajiem tiesību aktiem personu uzņemšanas jomā kopumā priekšroka dodama nevis nozaru tiesību aktiem, bet gan horizontālo tiesību aktu sistēmai”. “Komisijas izstrādātais un EESK atbalstītais priekšlikums direktīvai par ekonomisko migrantu uzņemšanu, ņemot vērā dažas izmaiņas, ir uzskatāms par labu tiesību akta priekšlikumu. Turklāt būtu ieteicams izstrādāt īpašus noteikumus par nozaru jautājumiem un konkrētām situācijām. Ja ES Padome izvēlētos sektorālo pieeju, kas vērsta vienīgi uz augsti kvalificētu imigrantu uzņemšanu, šāda pieeja īpaši neattiektos uz imigrāciju un arī būtu diskriminējoša. Minētais variants varētu būt vieglāks Padomei, bet tas neatbilst Eiropas vajadzībām.” (6)

1.9.

Lisabonas līgumā ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz kopējiem tiesību aktiem: dalībvalstīm ir tiesības noteikt, cik lielu imigrantu skaitu tās var uzņemt savā teritorijā. Šis ierobežojums nav šķērslis, lai Eiropas Savienībā panāktu tiesību aktu saskaņošanas augstu pakāpi. Tas rosina dalībvalstis pārvaldīt ekonomisko imigrāciju, piemērojot kopējas un pārredzamas procedūras. Par darba un uzturēšanās atļauju izsniegšanu būs atbildīga attiecīga dalībvalsts iestāde, tomēr ievērojot Kopienas tiesību aktus. Tādējādi katra dalībvalsts, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem, varēs lemt par tai nepieciešamās imigrācijas raksturu. Pamatojoties uz Eiropas tiesību aktiem, valstu tiesību aktos būs jāņem vērā katras valsts īpašā situācija.

1.10.

Šī horizontālā rakstura direktīva, ar ko izveido apvienotu pieteikšanās procedūru trešo valstu valstspiederīgajiem, lai viņi varētu saņemt apvienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, kā arī vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī, atbilst Eiropas Savienības vēlmei izveidot visaptverošu imigrācijas politiku.

1.11.

Eiropadome šo mērķi noteica 1999. gada oktobrī Tamperē, tās noslēguma deklarācijā minot, ka ES jānodrošina taisnīga attieksme pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī, un jānosaka viņiem tādas pašas tiesības un pienākumi kā Eiropas Savienības iedzīvotājiem.

1.12.

Hāgas 2004. gada novembra programmā ir noteikts, ka “legālajai imigrācijai būs svarīga nozīme uz zināšanām balstītas ekonomikas veidošanā Eiropā un tā sekmēs tautsaimniecības attīstību, tādējādi sniedzot ieguldījumu Lisabonas stratēģijas īstenošanā”.

1.13.

Komisija 2004. gadā izstrādāja Zaļo grāmatu (7), lai sāktu debates un konsultācijas par ekonomiskās migrācijas pārvaldību ES. EESK izstrādāja atzinumu (8), kurā ierosināja ES izstrādāt vienotus noteikumus par imigrantu uzņemšanu, nodrošinot augstu saskaņošanas pakāpi, un dot priekšroku nevis sektorāliem, bet gan horizontāliem tiesību aktiem.

1.14.

Eiropadome 2006. gada decembrī pieņēma Legālās migrācijas politikas plānu, kas ir mēģinājums sasniegt šādus divus mērķus:

1.14.1.

Četros īpašos tiesību aktu priekšlikumos paredzēt uzņemšanas nosacījumus šādām imigrantu kategorijām: augsti kvalificētiem darba ņēmējiem, pagaidu darba ņēmējiem, algotiem praktikantiem un uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem.

1.14.2.

Noteikt vispārējus principus tādai pieejai, kas ir taisnīga un kuras pamatā ir migrējošo darba ņēmēju tiesības.

2.1.

Direktīvas priekšlikumā paredzēts piešķirt drošu juridisko statusu trešo valstu darba ņēmējiem, kas jau saņēmuši darba un uzturēšanās atļaujas, un vienkāršot procedūras jauniem pieteikuma iesniedzējiem.

2.2.

Pašlaik ES dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga attieksme pret migrējošiem darba ņēmējiem.

2.3.

Ļoti nevienlīdzīga ir arī attieksme pret imigrantiem salīdzinājumā ar Kopienas darba ņēmējiem.

2.4.

Direktīvā ir paredzēts izveidot apvienotu pieteikšanās procedūru apvienotas atļaujas saņemšanai trešo valstu valstspiederīgajiem, lai viņi varētu uzturēties un strādāt dalībvalsts teritorijā, un noteikt trešo valstu darba ņēmējiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī, vienotu tiesību kopumu, kas aptver darba apstākļus, atalgojumu, atlaišanu, biedrošanos, piekļuvi profesionālajai izglītībai un galvenajiem sociālās nodrošināšanas pabalstiem utt.

2.5.

Tā ir horizontāla direktīva, kas attiecas uz ekonomiskajiem imigrantiem un visām personām, kuras sākotnēji ir uzņemtas valstī citu iemeslu dēļ, kas nav nodarbinātība, un kurām vēlāk, pamatojoties uz citiem Kopienas vai valstu noteikumiem (ģimeņu apvienošana, bēgļi, studenti, pētnieki utt.), ir piešķirtas tiesības piekļūt darba tirgum.

2.6.

Direktīva neattiecas uz starptautiskajiem darba ņēmējiem (9), kas nav uzskatāmi par dalībvalsts darba tirgus dalībniekiem, uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem, līgumdarbiniekiem, diplomētiem praktikantiem, sezonas darba ņēmējiem un, visbeidzot, personām, kas saņēmušas ilgtermiņa uzturēšanās atļauju.

2.7.

Šīs direktīvas priekšlikumā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir pienākums izskatīt pieteikumu uzturēšanās un darba atļaujas saņemšanai, izmantojot vienotu procedūru, un atļaujas piešķiršanas gadījumā izsniegt apvienotu uzturēšanās un darba atļauju.

2.8.

Tādēļ katrai dalībvalstij jāieceļ par pieteikumu saņemšanu un atļauju izsniegšanu atbildīga iestāde, neskarot citu valsts iestāžu atbildību un pilnvaras izskatīt pieteikumus un pieņemt attiecīgus lēmumus.

2.9.

Apvienotai atļaujai trešo valstu valstspiederīgajiem jāizmanto vienota uzturēšanās atļaujas forma atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1030/2002.

2.10.

Apvienotā atļauja piešķir tās turētājam tiesības ieceļot un uzturēties dalībvalstī, brīvi pārvietoties dalībvalsts teritorijā, šķērsot citas dalībvalstis un veikt darbību, kas atļauta saskaņā ar apvienoto atļauju.

2.11.

Apvienotajā procedūrā ir paredzētas konkrētas procesuālās garantijas, piemēram, pienākumu norādīt atteikuma iemeslu un pamatojumu: jebkurā gadījumā un, ja tas ir dalībvalstu kompetencē, atteikuma kritēriji un nosacījumi vienmēr jānosaka valstu tiesību aktos.

2.12.

Turklāt ir noteikts arī pienākums paredzēt iespēju pārsūdzēt atteikumu, par ko rakstiski jāinformē pieteikuma iesniedzējs viņam adresētajā paziņojumā. Tāpat jāinformē, kādi dokumenti nepieciešami pieprasījuma iesniegšanai un kādas nodevas jāmaksā.

2.13.

Tiesību jomā ir noteiktas minimālās prasības, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem, kam piešķirta apvienotā atļauja, neskarot dalībvalstu tiesības pieņemt labvēlīgākus nosacījumus.

2.14.

Direktīvā ir noteikts, ka pret trešo valstu darba ņēmējiem un valstu darba ņēmējiem būs nodrošināta vienlīdzīga attieksme vismaz tādās jomās kā

2.15.

Nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi, dalībvalstis var noteikt ierobežojumus:

2.16.

Attiecībā uz diplomu atzīšanu ir paredzēts nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi saskaņā ar valstīs noteikto kārtību un atsaucoties uz Direktīvu 2005/36/EK, kurā ir noteikts, ka kvalifikācija, ko trešās valsts valstspiederīgais ieguvis citā dalībvalstī, jāatzīst tāpat, kā tiek atzīta ES iedzīvotāju kvalifikācija.

2.17.

Nodrošinot vienādas tiesības uz piekļuvi precēm un pakalpojumiem, tostarp piekļuvi mājoklim, dalībvalstis varēs noteikt ierobežojumus sociālā mājokļa saņemšanai tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas uzturas valstī mazāk nekā trīs gadus.

2.18.

Visbeidzot direktīvas priekšlikumā ir nodrošināta Kopienas nolīgumos un starptautiskajos instrumentos, tostarp Eiropas Padomes pieņemtajos noteikumos ietverto labvēlīgāko nosacījumu ievērošana attiecībā uz migrējošiem darba ņēmējiem, kas ir Eiropas Padomes dalībvalstu valstspiederīgie. Tāpat priekšlikums neliedz piemērot labvēlīgākus, starptautiskajos nolīgumos ietvertus nosacījumus, kas aizliedz diskrimināciju valstspiederības dēļ.

3.1.

EESK ir ierosinājusi, lai Eiropas Savienības Padome, pieņemot tiesību aktus par imigrantu uzņemšanu, atceltu vienprātības prasību un pieņemtu lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu un piemērojot koplēmuma procedūru (10). Tikai šādi būs iespējams izstrādāt kvalitatīvus tiesību aktus, kas veicinās saskaņošanu Eiropas Savienībā.

3.2.

EESK atbalsta, ka tiesību aktus imigrācijas jomā Lisabonas līgumā ir paredzēts pieņemt, piemērojot standarta procedūru (Komisijas iniciatīva, kvalificēts balsu vairākums Padomē un Padomes un Parlamenta koplēmuma procedūra).

3.3.

Ņemot vērā to, ka pēc Lisabonas līguma ratificēšanas un stāšanās spēkā būs skaidrākas ES un dalībvalstu pilnvaras un Padome pieņems lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu un izmantojot koplēmuma procedūru, atceļot pašreizējo vienprātības prasību, kas kavē kopīgu tiesību aktu pieņemšanu; Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ierosina Padomei pieņemt tiesību aktus par imigrāciju, piemērojot standarta procedūru (tāpat kā pieņem tiesību aktus par patvēruma piešķiršanu), tādējādi jau iepriekš piemērojot Lisabonas līguma noteikumus.

3.4.

EESK ierosina, lai Padome vispirms izstrādātu minēto direktīvu un nevis Direktīvu par augsti kvalificētu nodarbinātību (COM(2007) 637) un citas nozaru direktīvas; un aicina Komisiju paātrināt darbu pie to uzņemšanas direktīvu izstrādes, kuras paredzēts sagatavot tuvākajos mēnešos (par pagaidu darbiniekiem, algotiem praktikantiem, viena uzņēmuma ietvaros norīkotajiem darba ņēmējiem).

3.5.

EESK pauž vēlmi, lai Eiropas Savienībā būtu atbilstīgi kopīgi tiesību akti ar augstu saskaņošanas pakāpi, lai tādējādi imigrāciju pārvaldītu, izmantojot likumīgas, elastīgas un pārredzamas procedūras, kas trešo valstu valstspiederīgajiem nodrošinātu tādu pat attieksmi, tiesības un pienākumus kā Kopienas iedzīvotājiem.

3.6.

Šajā Direktīvas priekšlikumā iekļautās tiesības un pienākumi, lai trešo valstu valstspiederīgajiem nodrošinātu vienlīdzīgas tiesības uz atalgojumu, darba apstākļiem, biedrošanās brīvību, izglītību un profesionālā izglītību, ir labs pamats nākamajiem tiesību aktiem par imigrāciju.

4.1.

EESK uzskata, ka šai horizontālajai direktīvai, ar kuru paredz vienotu procedūru un tiesību kopumu trešo valstu valstpiederīgajiem, kas likumīgi uzturas vienā no dalībvalstīm, ir būtiska nozīme ES, lai veidotu kopēju ekonomiskās imigrācijas politiku. Direktīvas priekšlikumā ir ievērotas dalībvalstu tiesības noteikt, cik lielu imigrantu skaitu tās var uzņemt.

4.2.

EESK vēlas uzsvērt, ka Komisijas priekšlikumam ir svarīga nozīme, izstrādājot ES horizontālus tiesību aktus par trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanas procedūru un tiesībām dalībvalstīs.

4.3.

EESK atzinumā par Zaļo grāmatu (11) atbalstīja vienotas procedūras izveidošanu darbaspēka migrācijas jomā: “Saikne starp darba un uzturēšanas atļaujām norāda uz acīmredzamām atšķirībām dažādās dalībvalstīs. EESK uzskata, ka ES ir nepieciešama saskaņota likumdošana. Dalībvalsts iestādes būtu atbildīgas par atļauju izsniegšanu. Vienas dalībvalsts izsniegta atļauja būtu jāatzīst visā ES. EESK pauž vēlmi, ka tiesību aktos paredzētu minimālu administratīvo slogu un atvieglotu formalitātes iesaistītajām personām, piemēram, migrantiem, darba devējiem un varas iestādēm. Būtu ieteicams ieviest vienotu atļauju, proti, uzturēšanās atļauju, kas būtu apvienota ar darba atļauju.”

4.4.

EESK jau citētajā atzinumā par Zaļo grāmatu pauda viedokli, ka “debašu par tiesībām pamatā jābūt nediskriminācijas principam. Visiem migrējušiem darba ņēmējiem neatkarīgi no viņiem atļautā uzturēšanās un darba perioda ilguma jānodrošina tādas pašas ekonomiskās, darba un sociālās tiesības kā citiem darba ņēmējiem.” EESK vēlas uzsvērt, ka sociālajiem partneriem ir svarīga nozīme dažādos līmeņos (uzņēmums, nozare, valsts, Eiropa), lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi darba vietās. EESK, sadarbojoties ar Dublinas fondu un Eiropas sociālajiem partneriem, ir organizējusi uzklausīšanas sēdi, kuras secinājumi ir iekļauti citā atzinumā (12).

4.5.

Atzinumā par Zaļo grāmatu (13) ir uzsvērts, ka “EESK izsaka īpašu priekšlikumu par tiesību kopumu, kas jāpiešķir trešo valstu pilsoņiem, kuri uz laiku un legāli strādā un uzturas Eiropas Savienībā.” EESK norāda, ka migrējošie darba ņēmēji maksā nodokļus uzņēmējas valsts iestādēm un veic ar darbu saistītās sociālās apdrošināšanas iemaksas atbilstīgi dalībvalstu tiesību aktiem.

4.6.

Vienlaikus ir uzsvērts, ka EESK ierosināja nodrošināt ne tikai vienlīdzīgu attieksmi darba vietās (darba apstākļi, atalgojums, atlaišana, veselības aizsardzība un drošība darba vietā utt.), bet arī šādas tiesības:

4.7.

EESK 2004. gadā pieņēma pašiniciatīvas atzinumu (15), ierosinot Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ratificēt “Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu aizsardzību”, ko 1990. gadā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja (16), lai nodrošinātu migrējošo darba ņēmēju pamattiesību ievērošanu ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. EESK ierosina Komisijai veikt jaunus pasākumus Konvencijas ratificēšanai, izvirzot mērķi stiprināt starptautisko imigrantu tiesību sistēmu.

4.8.

EESK ierosina Direktīvas pamatojumā iekļaut jaunu punktu par ILO standartu ievērošanu tiesību aktos par imigrāciju, īpaši ILO konvencijas par migrējošiem darba ņēmējiem (C 97 un C 143).

4.9.

EESK arī ierosina ar Direktīvu, kā arī Kopienas tiesību aktiem par diskriminācijas apkarošanu nodrošināt vīriešu un sieviešu vienlīdzību.

4.10.

Direktīva jāattiecina arī uz pagaidu darba ņēmējiem. Kaut arī Komisija sagatavo īpašu direktīvu, EESK uzskata, ka arī minētajai darba ņēmēju kategorijai jānodrošina vienlīdzīga attieksme, it īpaši darba vietās.

4.11.

EESK pauž bažas un neatbalsta direktīvā paredzēto iespēju dalībvalstīm ierobežot tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi (17) attiecībā uz darba apstākļiem (atalgojums un atlaišana, veselības aizsardzība un drošība darba vietā, sociālais nodrošinājums) un biedrošanās brīvību. Minētie ierobežojumi ir pretrunā ar 2. panta noteikumiem. Tie var kaitēt arī nediskriminācijas principa ievērošanai. Komiteja uzskata, ka saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi vienlīdzīga attieksme ir viens no Kopienas tiesību principiem.

4.12.

Tomēr visi ierobežojumi vienmēr jāslaidro, ņemot vērā citus obligātus un labvēlīgākus starptautiskos juridiskos nosacījumus, piemēram, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par civilajām un politiskajām tiesībām, Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvenciju, dažādas Starptautiskās darba organizācijas konvencijas un labvēlīgākus Kopienas un valstu tiesību aktus.

4.13.

Direktīvā ir paredzēts, ka atteikumam izsniegt apvienotu atļauju jābūt rakstiskam un ka ieinteresētā persona var iesniegt prasību dalībvalsts tiesā. Gadījumos, kad ieinteresētā persona pārsūdz atteikumu saistībā ar atļaujas atjaunināšanu, apturēšanu vai atsaukšanu, EESK ierosina apturēt (18) administratīvā lēmuma izpildi līdz tiesas galīgam spriedumam.

4.14.

Visbeidzot, EESK uzsver integrācijas būtisko nozīmi. Tā ir izstrādājusi dažādus pašiniciatīvas atzinumus, lai veicinātu integrācijas politiku (19), un rīkojusi konferences un uzklausīšanas sēdes. ES un valstu iestādēm jāsadarbojas, lai veicinātu integrācijas politiku, jo Eiropas sabiedrības — īpaši vietējo pašvaldību, sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju— uzdevums ir nodrošināt integrāciju un vienlīdzīgu attieksmi un cīnīties pret diskrimināciju. EESK, sadarbojoties ar Eiropas Komisiju, organizē Eiropas integrācijas forumu (20).