5.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 33/65

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 2. pantu un 3. panta 3. punktu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 9., 14., 106. un 151. pantu, 153. panta 1. punkta j) un k) apakšpunktu, 159., 160., 161. un 345. pantu un 26. protokolu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 36. pantu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, ko Eiropas Kopiena noslēdza 2009. gada 26. novembrī (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regulu (EK) Nr. 1370/2007 par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū, jo īpaši tās 1. panta 3. punktu (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Lēmumu Nr. 1098/2008/EK par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010. gads) (4),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Kopienas Lisabonas programmas īstenošana: vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi Eiropas Savienībā” (COM(2006)0177) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem Eiropas Savienībā (SEC(2006)0516),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Vispārējas nozīmes pakalpojumi, tostarp vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi: jauns Eiropas uzdevums” (COM(2007)0725),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentus „Bieži uzdotie jautājumi par Komisijas 2005. gada 28. novembra Lēmumu par EK Līguma 86. panta 2. punkta un Kopienas nostādņu par valsts atbalstu kompensāciju formā par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām piemērošanu valsts atbalstam kompensācijas formā par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi” (SEC(2007)1516) un „Bieži uzdotie jautājumi par publiskā iepirkuma noteikumu piemērošanu vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem” (SEC(2007)1514),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Rokasgrāmata par to, kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem un jo īpaši vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem piemērojami Eiropas Savienības noteikumi valsts atbalsta, „publisko iepirkumu” un „iekšējā tirgus” jomā”(SEC(2010)1545),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020) un EP 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par šo paziņojumu (5),

—

ņemot vērā Komisijas pirmo „Divgadu ziņojumu par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem” (SEC(2008)2179) un tās otro „Divgadu ziņojumu par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem” (SEC(2010)1284) (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra ieteikumu par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus (7),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par nodokļiem finanšu sektorā (COM(2010)0549), kā arī tam pievienoto dienestu darba dokumentu (SEC(2010)1166),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļā uz aktu par vienoto tirgu — par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku” (COM(2010)0608),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Perspektīvā: funkcionālāks pakalpojumu vienotais tirgus — pamatojoties uz rezultātiem, kas gūti Pakalpojumu direktīvā paredzētajā savstarpējās izvērtēšanas procesā” (COM(2011)0020) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2011)0102) par Pakalpojumu direktīvas savstarpējās izvērtēšanas procesu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Gada izaugsmes pētījums: ES visaptverošās reakcijas uz krīzi izveide” (COM(2011)0011),

—

ņemot vērā komisāra L. Andor paziņojumu par Lisabonas līguma noteikumiem sociālajā jomā (8),

—

ņemot vērā M. Monti2010. gada 9. maija ziņojumu „Jauna stratēģija vienotajam tirgum — Eiropas ekonomikas un sabiedrības rīcībā” (9),

—

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2008. gadā sagatavoto „Ziņojumu par Kopienas noteikumu piemērošanu vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem” (10),

—

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2010. gadā sagatavoto ziņojumu „Brīvprātīga Eiropas kvalitātes sistēma sociālo pakalpojumu jomā” (11),

—

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2010. gadā sagatavoto „Kopīgo ziņojumu par sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu 2010. gadā” (12),

—

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2011. gadā sagatavoto ziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” sociālās dimensijas novērtējums” (13),

—

ņemot vērā Lisabonā 2007. gada septembrī, Parīzē 2008. gada oktobrī un Briselē 2010. gada oktobrī notikušajos forumos par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem izstrādātos secinājumus un ieteikumus (14),

—

ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju lietu ministru padomes (EPSCO) 2008. gada 16. un 17. decembra, 2009. gada 8. un 9. jūnija, kā arī 2010. gada 6. un 7. decembra sanāksmes secinājumus (15),

—

ņemot vērā šādus Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumus:

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2006. gada 6. decembra atzinumu par Komisijas paziņojumu „Kopienas Lisabonas programmas īstenošana: vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi Eiropas Savienībā” (16),

—

ņemot vērā 2006. gada 6. septembra rezolūciju par Eiropas nākotnes sociālo modeli (17),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 27. septembra rezolūciju par Komisijas Balto grāmatu par vispārējas nozīmes pakalpojumiem (18),

—

ņemot vērā 2007. gada 14. marta rezolūciju par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem Eiropas Savienībā (19),

—

ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES (20),

—

ņemot vērā tā 2009. gada 19. februāra rezolūciju par sociālo ekonomiku (21),

—

ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus (22),

—

ņemot vērā 2010. gada 18. maija rezolūciju par jaunākajām norisēm saistībā ar publisko iepirkumu (23),

—

ņemot vērā 2011. gada 10. marta Rakstisko deklarāciju par Eiropas statūtu izveidi savstarpējām sabiedrībām, asociācijām un fondiem (24),

—

ņemot vērā Eurofound 2003. un 2007. gadā veikto aptauju par dzīves kvalitāti Eiropā rezultātus (25),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetāro lietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0239/2011),

A.

tā kā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā ir apstiprināts, ka dalībvalstu mērķis pastāvīgi uzlabot dzīves un darba apstākļus un Savienības mērķis nodrošināt tās tautu labklājību jāsasniedz, panākot tādas Eiropas ilgtspējīgu attīstību, kas balstīta uz līdzsvarotu ekonomisko izaugsmi, konkurētspējīgu sociālo tirgus ekonomiku, kura pielāgota mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam un kuras uzdevums ir nodrošināt vispārēju nodarbinātību un sociālo attīstību, vides aizsardzību un uzlabošanu, sociālās atstumtības un diskriminācijas, kā arī nevienlīdzīgas piekļuves veselības aprūpei apkarošanu, sociālā taisnīguma un sociālās aizsardzības veicināšanu, sieviešu un vīriešu līdztiesību, solidaritāti starp dažādu paaudžu cilvēkiem un bērna tiesību aizsardzību;

B.

tā kā LESD 9. pantā ir noteikts, ka, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, ar atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, ar sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu;

C.

tā kā LESD 14. pants un 26. protokols tieši attiecas uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem (VNP), kuros ietilpst arī vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi (VNSP); un tā kā ir apstiprināts, ka valsts, reģionālajām un vietējām varas iestādēm ir būtiska nozīme un liela rīcības brīvība, nodrošinot, pasūtot un organizējot pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, un ka Līgumi nekādi neskar dalībvalstu tiesības nodrošināt, pasūtīt un organizēt ar tautsaimniecību nesaistītus vispārējas nozīmes pakalpojumus;

D.

tā kā piekļuve vispārējas nozīmes pakalpojumiem ir pamattiesības, kas kā daļa no ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām atzītas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā;

E.

tā kā visiem pieejamu, augstas kvalitātes un cenu ziņā samērīgu vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu sniegšanu 2007. gada Komisijas paziņojuma par vispārējas nozīmes pakalpojumiem nozīmē tādējādi var uzskatīt par Eiropas sociālā modeļa būtisku pīlāru un pamatu augstai dzīves kvalitātei un ES nodarbinātības, sociālo un ekonomisko mērķu sasniegšanai;

F.

tā kā vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi un jo īpaši piekļuve bērnu, vecāka gadagājuma cilvēku un citu aprūpējamo personu aprūpes pakalpojumiem ir būtiski sieviešu un vīriešu līdztiesīgai pārstāvībai darba tirgū, izglītībā un apmācībā;

G.

tā kā sociālo pakalpojumu jomā gan no sektorālā, gan nodarbinātības viedokļa dzimumu segregācija nelabvēlīgi ietekmē darba apstākļus un atalgojuma līmeņus un tā kā neapmaksātu darbu mājsaimniecībās, bērnu aprūpi un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpi parasti veic sievietes;

H.

tā kā vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu paplašināšana ir dzinējspēks, kas darba tirgū iesaistījis vairāk sieviešu;

I.

tā kā LES 4. panta 2. punkts un 5. panta 3. punkts paredz subsidiaritāti vietējā līmenī, oficiāli atzīst reģionālās un vietējā līmeņa pašvaldības un piešķir tām plašākas pilnvaras un tā kā LESD 26. protokola 1. pantā atzīta valsts, reģionālo un vietējo iestāžu būtiskā nozīme un lielā rīcības brīvība, nodrošinot, pasūtot un organizējot tādus pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kas izstrādāti tā, lai, cik vien iespējams, ievērotu patērētāju vajadzības,

1.

uzskata, ka VNSP, to izmantotājiem un sniedzējiem piemīt virkne īpatnību, kas papildina visiem VNP kopīgās īpašības; VNSP, kā tos definējušas dalībvalstis, ietver tiesību aktos noteiktas un papildu sociālā nodrošinājuma sistēmas un vispārīgi pieejamus papildu pakalpojumus, kas personai tiek sniegti tiešā veidā un kuru mērķis ir uzlabot visu cilvēku dzīves kvalitāti; tiem ir profilaktiska nozīme un tie ir nozīmīgi sociālās kohēzijas un iekļaušanas jomā un tie sniedz iespēju īstenot sociālās pamattiesības, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā;

2.

atzīst, ka attiecībā uz VNSP darbojas divi faktori, kuru starpā ir jānovērš pretrunas — pirmkārt, subsidiaritātes princips, kas apstiprina dalībvalstu iestāžu brīvību noteikt, organizēt un finansēt VNSP pēc savām vēlmēm, kā arī proporcionalitātes princips, un, otrkārt, līdzatbildība, kas atbilstīgi Līgumam ir piešķirta Kopienai un dalībvalstīm par to attiecīgajām kompetences jomām;

3.

mudina dalībvalstis saglabāt piekļuvi pieejamiem, cenu ziņā samērīgiem, augstas kvalitātes sociālajiem pakalpojumiem, kā tas bija straujās ekonomiskās izaugsmes laikā, un garantēt nediskriminējošu piekļuvi šiem pakalpojumiem neatkarīgi no dzimuma, ienākumiem, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma, dzimumorientācijas vai nodarbinātības apstākļiem; uzskata, ka sociālie pakalpojumi ir pamats, kas nodrošina dzimumu līdztiesību, jo līdz ar veselības aprūpes pakalpojumiem un bērnu aprūpes iespējām tie ir viens no mērķiem, cenšoties palielināt sieviešu nodarbinātības rādītājus un līdztiesību kopumā;

4.

uzstāj, ka ir jānovērš pašreizējā finanšu un ekonomikas krīze un ka turpmākie ekonomikas plāni nedrīkst apdraudēt vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu attīstību, jo tas ilgtermiņā var nelabvēlīgi ietekmēt nodarbinātības izaugsmi, ekonomikas attīstību ES, fiskālo iemaksu palielināšanos un sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanu;

5.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt dažādu vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu ietekmes novērtējumu un nodrošināt, ka ierosināto ES darbību novērtējums no dzimumu līdztiesības viedokļa kļūst par regulāru un pārredzamu procesu, kas sniedz reālus rezultātus, un ka visu ES un dalībvalstu programmu un politikas nostādņu budžetā tiek ietverts dzimumu līdztiesības aspekts; turklāt aicina Komisiju tās uzraudzības ziņojumos iekļaut dzimumu līdztiesības jautājumu;

6.

aicina dalībvalstis politikas pasākumos, kas paredzēti privātās dzīves un darba saskaņošanai, nodrošināt piekļuvi pieejamiem, cenu ziņā samērīgiem, kvalitatīviem dažādu veidu bērna aprūpes pakalpojumiem, kā tas minēts Barselonas mērķos, un uzlabot aprūpes pakalpojumu sniegšanu vecāka gadagājuma cilvēkiem un apgādājamām personām, jo tam ir izšķiroša nozīme sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanā, ņemot vērā, ka bērnu aprūpes pakalpojumi ne tikai veicina sieviešu līdzdalību darba tirgū, bet arī piedāvā darba iespējas; prasa Komisijai un dalībvalstīm veikt pasākumus, ar kuriem atzītu, ka neapmaksāta mājsaimniecības darba veicējiem un bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpētājiem, kuri galvenokārt ir sievietes, ir būtiska nozīme sociālo sistēmu ilgtspējības saglabāšanā;

7.

uzsver, ka sociālā pakalpojuma vispārējo nozīmi nosaka nevis tā sniegšanas joma, bet gan sniegšanas veids, ko nosaka dažādi faktori, piemēram, saņēmēju bezpeļņas statuss vai to atlases neveikšana;

8.

uzsver, ka attiecībā uz VNSP subsidiaritātes principam jābūt svarīgākam par iekšējā tirgus noteikumiem;

9.

uzsver, ka būtībā atbildība par lēmumiem par vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu (VNSP) plānošanu, finansēšanu un sniegšanu jāuzņemas dalībvalstīm un vietējām iestādēm; ievēro un atbalsta šo principu un aicina arī Eiropas iestādes paust šādu nostāju;

10.

uzsver —, lai VNSP varētu pildīt savu uzdevumu, tiem jābūt pieejamiem ne tikai nelabvēlīgās situācijās esošiem cilvēkiem un neaizsargātiem cilvēkiem, bet tiem jābūt vispārēji pieejamiem, neatkarīgi no bagātības vai ienākumiem, vienlaikus nodrošinot, ka tie ir vienlīdz pieejami arī visneaizsargātākajiem cilvēkiem atbilstoši dalībvalstu tiesību aktiem un praksei;

11.

uzsver, ka VNSP, būdami lielā mērā strukturēti un iekļaujoši, ir svarīgs, noderīgs un efektīvs līdzeklis attīstības veicināšanai visos reģionos, jo ļauj gan valstij, gan vietējām pašvaldībām vai reģionālā līmeņa iestādēm veikt uzdevumus, izmantojot publisko un privāto finansējumu; uzskata, ka ir īpaši svarīgi šos pakalpojumus saglabāt lauku apvidos un neaizsargātos reģionos, turklāt uzsver, ka VNSP ir ļoti svarīga nozīme attiecībā uz segregācijas riska mazināšanu neaizsargātām un atstumtām iedzīvotāju grupām;

12.

uzsver, ka VNSP finansē galvenokārt dalībvalstis, jo šie pakalpojumi lielākoties ir to kompetencē; tomēr uzskata, ka Eiropas Savienība var uzņemties nozīmīgu lomu un palīdzēt dalībvalstīm šos pakalpojumus modernizēt un pielāgot jaunajiem apstākļiem, un, iespējams, paust iedzīvotāju prasības attiecībā uz pakalpojumu kvalitāti un apmēru;

13.

uzsver, ka ir svarīgi steidzami veikt liberalizācijas pasākumu sociālo seku un ietekmes uz iedzīvotāju dzīvi novērtējumu jomās, kuras ir būtiskas sociālā progresa veicināšanai;

14.

uzsver, ka ir svarīgi stiprināt vienotā tirgus sociālo dimensiju un labāk ņemt vērā VNSP īpašo raksturu, liekot uzsvaru uz pragmatisku pieeju, kurā būtiskākie apsvērumi ir šādu pakalpojumu pieejamība, universālums, taisnīgums, kvalitāte un efektivitāte;

15.

atbalsta Monti ziņojumā ietverto ieteikumu, ka platjoslas internets un banku pamatpakalpojumi ES tiesību aktos ir jāatzīst par pakalpojumiem, ko var nodrošināt dalībvalstis un kas ir visiem pieejami;

16.

uzsverot, ka VNSP nedrīkst definēt, vadoties no to ekonomiskās ietekmes, ņem vērā Komisijas otro Divgadu ziņojumu un apstiprina, ka VNSP darba vietu radīšanas, ekonomiskās aktivitātes un pirktspējas jomā sniedz būtisku ieguldījumu ekonomikā un ka veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu nozare veido 5 % no kopējiem ekonomiskajiem rādītājiem, un tajā ir nodarbināti 21,4 miljoni cilvēku; norāda, ka Eiropas Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju centra (CEEP) pārskatā par sabiedriskajiem pakalpojumiem arī ir apstiprināts, ka šajā nozarē nodarbināti 9,6 % no ES darbaspēka, un tā rada 9,4 % no ES IKP, norāda, ka saskaņā ar 2008. gada darbaspēka apsekojumu sievietes ir 79 % no nodarbinātajiem veselības aprūpes pakalpojumu jomā, 81 % — mājaprūpes pakalpojumu jomā un 83 % — ar pakalpojumu sniegšanu dzīvesvietā nesaistīta sociālā darba jomā; vēl norāda, ka MVU pārstāvošā struktūra — Eiropas Amatniecības, Mazo un Vidējo Uzņēmumu Asociācija (UEAPME) — uzskata, ka MVU, lai tie varētu sekmīgi darboties, ir nepieciešami augstas kvalitātes efektīvi VNSP; aicina dalībvalstis ņemt vērā arī dzimumu līdztiesības principus; norāda, ka iekļaujoša darba tirgus, profilakses un rehabilitācijas veicināšana ilgtermiņā nodrošinās izmaksu ietaupījumus un uzlabos pakalpojumu sniegšanas kvalitāti;

17.

uzsver, ka VNSP palīdz nodrošināt iespēju pilsoņiem īstenot savas tiesības un ir piemēroti, lai nodrošinātu sociālo, teritoriālo un ekonomisko kohēziju, īstenojot dažādas solidaritātes formas;

18.

uzsver, ka dalībvalstu sociālo pakalpojumu un sociālās aizsardzības sistēmās reģionālajām un vietējām varas iestādēm ir piešķirta būtiska nozīme VNSP nepieciešamības definēšanā, finansēšanā, sniegšanā un piešķiršanā: lēš, ka vietējo un reģionālo pašvaldību sektors veido15,9 % no ES-27 IKP, vietējām pašvaldībām vienām pašām nodrošinot 12,9 % un izdevumiem sociālās aizsardzības jomā sastādot 3 % (EUR 378,1 miljards) no IKP (26);

19.

uzskata, ka valsts līmeņa un reģionālajām iestādēm un vietējām pašvaldībām ir plašāk jāizmanto publiskā un privātā sektora partnerība VNSP jomā, lai uzlabotu šo pakalpojumu efektivitāti un pieejamību;

20.

norāda, ka Eurofound aptaujas par dzīves kvalitāti (27) apstiprina, ka viens no vissvarīgākajiem veidiem, kā uzlabot pilsoņu dzīves kvalitāti un nodrošināt pilnvērtīgu iekļaušanu sabiedrībā un sociālo un teritoriālo kohēziju, ir VNP, tostarp VNSP, sniegšana un attīstīšana; uzsver, ka VNSP ir viens no galvenajiem Eiropas sociālā modeļa pīlāriem, un tiem ir nozīmīga loma Eiropas sabiedrības organizatoriskajā struktūrā, un šo pakalpojumu uzdevums ir īstenot sociālās politikas mērķus, dodot iespēju personām un grupām izmantot to sociālās tiesības, bieži vien ar dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu palīdzību;

21.

uzsver, ka, lai veicinātu tādas sociālā progresa politikas īstenošanu, kas nodrošina vispārēju pieeju augstas kvalitātes sabiedriskajiem pakalpojumiem, pievēršot īpašu uzmanību nelabvēlīgā situācijām esošām grupām, piemēram, vientuļajām mātēm, sievietēm, vecāka gadagājuma cilvēkiem, bērniem, migrantiem un personām ar invaliditāti;

22.

uzsver, ka nav pieņemams, ka VNSP sniegšanai piešķirtais publiskais finansējums tiek izlietots citiem mērķiem, nevis pakalpojumu mērķu sasniegšanai, un ka pat ne daļu šāda finansējuma, izņemot saprātīgas personāla izmaksas un pieskaitāmās izmaksas, kas radušās saistībā ar pakalpojumu sniegšanu, nedrīkst izmantot citiem mērķiem; uzskata, ka likumīgais mērķis maksimāli palielināt peļņu, ir pretrunā VNSP principiem un mērķiem; uzskata, ka gadījumos, kad dalībvalstu iestādes izvēlas sniegt VNSP netiešā veidā, ir jāaizsargā vispārējās intereses, un ka dalībvalstīm, nodrošinot kvalitāti, jauninājumus, efektivitāti un rentabilitāti, ir jāatbalsta sociālās ekonomikas uzņēmumi, kur visi pārpalikumi tiek no jauna ieguldīti konkrētajā pakalpojumā un inovācijās, un jāmudina tiem darboties kā pakalpojumu sniedzējiem;

23.

uzsver valsts kā vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu sniedzējas tradicionālo lomu, tomēr uzskata, ka šīs nozares atvēršana privātiem pakalpojumu sniedzējiem veicinās pakalpojumu pieejamību un uzlabos to kvalitāti, kā arī nodrošinās patērētājiem lielākas izvēles iespējas;

24.

atkārtoti pauž atbalstu mūsdienīgiem un augstas kvalitātes VNSP, kas ir līdzeklis daudzu Eiropas projekta pamatvērtību, piemēram, vienlīdzības, solidaritātes, tiesiskuma un cilvēka cieņas ievērošanas, stiprināšanai, kā arī tādu principu kā pieejamība, pakalpojumu vispārīga pieejamība, efektivitāte, resursu ekonomiska pārvaldība, nepārtrauktība, pietuvinātība pakalpojumu lietotājiem un pārredzamība stiprināšanai;

25.

uzsver, ka valsts, reģionālajām un vietējām varas iestādēm, kas sniedz vai pilnvaro citus sniegt VNSP, ir vajadzīga tiesiskā noteiktība attiecībā uz sniegtajiem pakalpojumiem un izdevumiem un ka, lai arī Komisijas izveidotais informatīvais dienests un Komisijas nesen publicētā rokasgrāmata ir ļoti apsveicami pasākumi, tomēr tie nenodrošina nepieciešamo tiesisko noteiktību, un tas, šķiet, traucē VNSP sniedzējiem īstenot tiem uzticētos uzdevumus;

26.

uzsver, ka valsts un vietējās iestādes ir atbildīgas par VNSP pienācīgu sniegšanu un par augsta kvalitātes līmeņa saglabāšanu;

27.

uzskata, ka nav efektīvi un arī demokrātiski pieņemami tas, ka likumdošanas pašreizējās interpretācijas rezultātā EST tiek lūgts lemt par vienotā tirgus noteikumu attiecībā uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem, tostarp VNSP, robežām, kas skaidri norāda uz tiesiskās noteiktības trūkumu; norāda uz ieilgušo dialogu starp ieinteresētajām pusēm šajā jautājumā un aicina Komisiju beidzot rīkoties;

28.

uzsver, ka VNSP ir neatņemams ieguldījums Eiropas ekonomikas nākotnē un ka dažās dalībvalstīs šie pakalpojumi ekonomiskās un banku krīzes, kā arī valstu valdību taupības programmu dēļ tiek pakļauti smagam spiedienam, kura dēļ pieprasījums pēc tiem vēl vairāk pieaug; šo krīžu laikā VNSP ir bijuši neaizstājami kā automātiski sociālās jomas un ekonomikas stabilizatori — it īpaši sociālā nodrošinājuma sistēmās;

29.

uzver, ka, ņemot vērā pašreizējo nenoteiktību attiecībā uz izaugsmi un darba vietām, arvien pieaug nepieciešamība pēc VNSP, jo demogrāfiskās izmaiņas rada jaunas vajadzības; uzsver, ka galvenā šā brīža problēma VNSP sniegšanā ir saglabāt šo pakalpojumu kvalitāti un apjomus un, ka, ņemot vērā to nozīmību un absolūto nepieciešamību, ir jāpaplašina šādu pakalpojumu sniegšana, lai nodrošinātu, ka tiem ir svarīga nozīme stratēģijas „ES 2020” sociālo un ekonomisko mērķu sasniegšanā attiecībā uz nodarbinātību un nabadzības samazināšanu;

30.

norāda, ka ekonomiskās un finanšu krīzes, kā arī dalībvalstu īstenoto taupības programmu dēļ ir nevis jāsamazina ieguldījumi VNSP, bet gan, gluži pretēji, ņemot vērā šo pakalpojumu nozīmi un absolūto nepieciešamību, lai nodrošinātu iedzīvotāju vajadzības, jāveic VNSP konsolidācija;

31.

vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi nodrošināt, ka valsts, reģionālās un vietējās iestādes atvieglina tām sievietēm piekļuvi sociālajiem mājokļiem, kurām ir tāda vajadzība un kuras ir pakļautas sociālās atstumtības riskam, kā arī no dzimumnoziegumiem cietušām sievietēm, jo īpaši tad, ja abu minēto grupu sievietēm ir apgādājami bērni;

32.

norāda, ka lielāka atzinība ir jāizrāda to cilvēku padarītajam darbam, kuri nodarbināti sociālo pakalpojumu nozarē un no kuriem lielākā daļa ir sievietes, jo šo cilvēku darbs ir grūts, tam nepieciešama rūpīga attieksme un ziedošanās, turklāt sabiedrībā šim darbam ir zems prestižs;

33.

uzskata, ka solidaritātes princips un Eiropas Savienības stiprināšanas nepieciešamība nozīmē to, ka šī krīze ar tās pieaugošajiem bezdarba un nabadzības rādītājiem ir jārisina, krietni efektīvāk izmantojot ES un dalībvalstu līdzekļus, stiprinot struktūrfondus, jo īpaši Eiropas Sociālā fondu, un izmantojot jaunus resursus, piemēram, projektu obligācijas;

34.

uzskata, ka kvalitatīvu VNSP sniegšanas nolūkos dalībvalstu valdībām ir jānodrošina atbilstīga VNSP finanšu sistēma, kas garantētu pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktību un stabilu finansējumu, kā arī pienācīgus darba apstākļus un apmācību tiem, kas nodarbināti šajā nozarē vai kas palīdz to sniegšanā;

35.

turklāt uzsver, ka, lai veiktu dalībvalstu pilnīgas kompetences attiecībā uz VNSP nodošanu vietējām vai reģionālajām iestādēm, ir jāīsteno koordinācijas pasākumi, lai izvairītos no dažādos reģionos sniegto pakalpojumu kvalitātes atšķirībām, un vienlaicīgi ar kompetenci jānodod arī resursi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu tādu augstas kvalitātes vispārēju pakalpojumu nepārtrauktu sniegšanu, kas var efektīvi ievērot lietotāju tiesības un apmierināt viņu vajadzības;

36.

uzskata, ka, dalībvalstīm, lai saglabātu kvalitatīvu VNSP sniegšanu, ir nepieciešami jauni ienākumi, un aicina Komisiju ātri veikt priekšizpēti, balstoties uz Eiropas valstu vadītāju 2011. gada 11. marta lēmumu (28),

37.

uzskata, ka Eiropā valda plaša vienprātība par to, ka VNSP ir būtiski mūsu tautu labklājībai un efektīvai ekonomikai, un, lai gan ir panākts zināms progress to problēmu risināšanā, ko pakalpojumu sniedzējiem, sniedzot un izstrādājot VNSP, rada ES noteikumu piemērošana, tomēr ne Komisijā, ne Padomē, ne arī to starpā nav nekādas vienošanās par turpmāku praktisku pasākumu īstenošanu VNSP stiprināšanai;

38.

uzsver, ka Līgumi paredz ES un dalībvalstīm pienākumu attīstīt sociālo tirgus ekonomiku un saglabāt Eiropas sociālo modeli; uzsver, ka dalībvalstis un vietējās varas iestādes ir tiesīgas brīvi pieņemt lēmumus par VNSP finansēšanu un sniegšanu tiešā veidā vai kā citādi, izmantojot visas pieejamās iespējas, tostarp konkursa procedūrām alternatīvus risinājumus, lai tādējādi nodrošinātu, ka tiek sasniegti to sociālie mērķi un tās nekavē prasība piemērot tirgus noteikumus ārpustirgus pakalpojumiem; uzsver, ka jārada atbalstoša vide, kas šo pakalpojumu sniegšanu padara kvalitatīvāku, pieejamāku un efektīvāku, vienlaikus veicinot pakalpojumu sniedzēju spēju uzņemties iniciatīvu, kas ļaus tiem paredzēt sabiedrības turpmākās vajadzības;

39.

uzsver, ka pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanas pamatā jābūt regulārām un integrētām apspriedēm ar lietotājiem, jo pakalpojumiem pirmām kārtām jāatbilst viņu vajadzībām;

40.

ņem vērā 2011. gada 10. marta iepriekšminēto deklarāciju par Eiropas statūtu izveidi savstarpējām sabiedrībām, asociācijām un fondiem un nepieciešamību plašāk atzīt sociālās ekonomikas dalībniekus, tostarp tādus modeļus kā kooperatīvus, kuri aktīvi iesaistās VNSP sniegšanā, kā arī sociālās ekonomikas organizēšanā un darbībā; aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai, pamatojoties uz ietekmes novērtējumu dalībvalstu un ES līmenī, izstrādātu priekšlikumus par Eiropas statūtu izveidi asociācijām, savstarpējām sabiedrībām un fondiem, kas ļautu tiem darboties starptautiskā līmenī;

41.

atzinīgi vērtē komisāra J. Almunia veikto pārskatu par valsts atbalstu un aicina precizēt pamatprincipus, kas attiecas uz valsts atbalsta kontroli, lai uzlabotu tiesisko noteiktību un pārredzamību attiecībā uz tādu jēdzienu kā „pilnvarojums” un „valsts iestādes” skaidrību; ieviest noteikumu diferencēšanu; aprēķināt kompensācijas par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, šajos aprēķinos cita starpā ņemot vērā sociālos kritērijus, pakalpojumu sniedzēja īpatnības un dažādus ar pakalpojumu sniegšanu saistītus ārējus apsvērumus, piemēram, pievienoto sociālo vērtību un sabiedrības līdzdalību;

42.

atzinīgi vērtē Komisijas sagatavoto vērtējumu par M. Monti un N. Kroes 2005. gada dokumentu kopuma ietekmi; aicina pārskatīt šo dokumentu kopumu, lai uzlabotu tiesisko noteiktību, vienkāršotu noteikumus, piemēram, noteikumus par kontroli saistībā ar pārmērīgu kompensāciju piešķiršanu operatoriem, kuri vietējā līmenī sniedz VNSP, un uzlabot šo noteikumu piemērošanas elastību, kā arī apsvērt iespēju paplašināt atkāpju sarakstu, atbilstoši slimnīcu un subsidēto mājokļu paraugam; aicina Komisiju no jauna izvērtēt VNSP piemērojamā minimālā sliekšņa atbilstīgo līmeni un ierosināt sistēmu, saskaņā ar kuru minimālā sliekšņa aprēķināšanā tiek ņemts vērā dalībvalstu IKP, lai varētu aprēķināt šādu slieksni katrai dalībvalstij, tādējādi novēršot konkurences izkropļojumus, ko var radīt vienota sliekšņa piemērošana visā ES; aicina pārmērīgu kompensāciju piešķiršanas kontroli veikt tikai tādā gadījumā, ja ir konstatēts, ka pastāv nopietns risks pārkāpt konkurences noteikumus;

43.

norāda, ka to, vai darbības ir vai nav saistītas ar tautsaimniecību, nenosaka nedz nozare, nedz pakalpojuma sniedzēja uzņēmuma statuss, nedz arī tā finansēšanas kārtība, bet gan pašas darbības būtība un tās profilaktiskā nozīme;

44.

atgādina, ka būtiskākais jautājums nav konstatēt, vai VNP, tostarp VNSP, ir saistīts ar tautsaimniecību vai nē, bet gan skaidri noteikt valsts iestāžu atbildību, pērkot kādu pakalpojumu, par to, lai nodrošinātu tādu konkrētu vispārējas nozīmes uzdevumu izpildi, kas uzdoti uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt šādus pakalpojumus;

45.

aicina precizēt jēdzienus un pārskatīt kritērijus, pēc kuriem saskaņā ar patlaban spēkā esošajiem ES tiesību aktiem tiek klasificēti ar tautsaimniecību saistīti un ar tautsaimniecību nesaistīti VNSP, un panākt vienotu izpratni par to, kas ir VNP, lai nodrošinātu, ka tiem izvirzītie mērķi var tikt īstenoti;

46.

atzīst savstarpējo mācību un labas prakses apmaiņas būtisko nozīmi VNSP turpmākas modernizācijas iedvesmošanā un veicināšanā dalībvalstīs un aicina Komisiju turpināt aktīvi ierosināt un atbalstīt šādus pasākumus, tostarp apmācību reģionālajām un vietējām iestādēm par ES noteikumu piemērošanu VNSP; uzsver, ka VNSP sniedzēju un saņēmēju konstatētās problēmas ir nekavējoties jārisina, izmantojot pragmatisku pieeju;

47.

mudina Komisiju, pārraugot 2007. gada paziņojuma par VNP īstenošanu un pārskatot publiskā iepirkuma un valsts atbalsta noteikumus, uzsākt reformu, pielāgošanas un precizēšanas programmu, lai atbalstītu un atzītu VNSP specifiskās ar tirgu nesaistītās īpatnības nolūkā nodrošināt pilnīgu atbilstību ne tikai vienotā tirgus noteikumiem, bet arī Līgumos paredzētajām sociālajām saistībām;

48.

uzskata, ka ES pamatregula par VNSP, kas ir atļauti saskaņā ar LESD 14. pantu, patlaban nav svarīgākais jautājums;

49.

uzskata, ka Sociālās aizsardzības komiteja ir sniegusi un turpinās sniegt būtisku ieguldījumu VNSP būtības un lomas vispārējā izpratnē; tomēr norāda, ka šai komitejai Līgumā (LESD 160. pants) ir paredzētas tikai padomdevēja pilnvaras, un tās sastāvu nedrīkst paplašināt, lai iekļautu pilsonisko sabiedrību, Eiropas Parlamentu, sociālos partnerus vai citus dalībniekus;

50.

ierosina izveidot augsta līmeņa daudzpusēju ieinteresēto personu darba grupu, kā tas tika ierosināts trešajā VNSP forumā, kura būtu atvērta, elastīga un pārredzama, kurā būtu plaši pārstāvētas ieinteresētās personas un kuras galvenais uzdevums būtu īstenot šajā ziņojumā, trešā VNSP foruma ieteikumos, Komisijas otrajā Divgadu ziņojumā un Sociālās aizsardzības komitejas ziņojumos minētās reformas, piemēram, politikas iniciatīvas, kā arī jebkurus citus atbilstošus priekšlikumus; ierosina par šīs darba grupas līdzpriekšsēdētājiem iecelt Eiropas Parlamenta pārstāvi un par sociālajiem jautājumiem atbildīgo komisāru, un iekļaut tajā atbilstīgos komisārus, Parlamenta un Padomes pārstāvjus, sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas pārstāv VNSP lietotājus un sniedzējus, kā arī Reģionu komitejas, vietējo iestāžu un citu atbilstīgo ieinteresēto personu pārstāvjus; sī darba grupa varētu:

51.

aicina Eiropas 4. forumu par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem turpināt 2007. gada J. H. Ferreira ziņojumā aizsākto iniciatīvu un pārskatīt reformas progresu; aicina ierosināto darba grupu 4. forumam iesniegt progresa ziņojumu, tādējādi nodrošinot foruma nepārtrauktību, virzību uz priekšu un jēgu;

52.

atzinīgi vērtē Brīvprātīgo Eiropas kvalitātes sistēmu un uzstāj, ka tās principi ir jāpiemēro un jāuzrauga, izmantojot ierosinātos kvalitātes kritērijus un pamatojoties uz atklātās koordinācijas metodes procesu, kurā ir jāiesaista ieinteresētās puses;

53.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ierosinājumu, kas noteikts Paziņojumam par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību pievienotajās pamatiniciatīvās, nozaru līmenī izstrādāt Brīvprātīgo Eiropas kvalitātes sistēmu sociālo pakalpojumu jomā, tostarp ilgtermiņa aprūpes un bezpajumtniecības jomā; iesaka tai pievērsties arī tādām jomām kā bērnu aprūpe, darbnespēja un sociālie mājokļi un kā vienu no rādītājiem izmantot līdztiesīgas iespējas;

54.

aicina Eiropas Komisiju, lai izvairītos no dublēšanās, precizēt saistību starp Brīvprātīgajā Eiropas kvalitātes sistēmā aprakstīto kvalitātes sistēmu un programmu Promotheus; mudina dalībvalstis atbilstīgi izmantot Brīvprātīgo Eiropas kvalitātes sistēmu, lai atbilstīgi savām vajadzībām izstrādātu vai uzlabotu akreditācijas un kvalitātes uzraudzības sistēmas; uzskata, ka dalībvalstīm Eiropas kvalitātes sistēmas darbība ir jāizvērtē atbilstoši Pamattiesību hartas un LESD 26. protokola noteikumiem;

55.

uzsver, ka gan vīriešiem, gan sievietēm pienācīgi un stabili darba apstākļi, kas atbilst dalībvalstu tiesību aktiem un praksei, apvienojumā ar regulāru kvalitatīvu apmācību un lietotāju līdzdalību un viņu pilnvarošanu, ņemot vērā dzimumu aspektus, ir būtiska kvalitatīvu sociālo pakalpojumu sniegšanai; uzsver, ka brīvprātīgajiem ir liela nozīme, tomēr viņi nevar aizstāt atbilstīgu skaitu profesionāli apmācību darbinieku, piemēram, sociālos un vispārējos darbiniekus, VNSP nozarē;

56.

aicina dalībvalstis stiprināt darbavietu radīšanas un izaugsmes potenciālu sociālo, veselības aizsardzības un izglītības pakalpojumu jomā, nodrošinot migrantiem un ES pilsoņiem pienācīgus darba apstākļus un piekļuvi visaptverošām sociālās aizsardzības sistēmām;

57.

uzskata, ka sociālo darbinieku veiktajā darbā īpaša uzmanība jāpievērš darbībām, kuras vērstas uz to, lai palielinātu personas motivāciju iesaistīties darba tirgū, izglītībā vai saimnieciskā darbībā, lai nodrošinātu personas neatkarību un pašpietiekamību;

58.

uzskata, ka Brīvprātīgās Eiropas kvalitātes sistēmas principus var izmantot, lai palīdzētu noteikt kvalitātes kritērijus, kurus pēc tam varētu piemērot pārskatītajiem publiskā iepirkuma un līgumu, tostarp apakšlīgumu, noteikumiem;

59.

ierosina, ka, turpmāk uzlabojot Brīvprātīgajā Eiropas kvalitātes sistēmu, tajā ir jāiekļauj atsauce uz finansējumu un pakalpojumu sniedzēja statusu;

60.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu parlamentiem un valdībām, Reģionu komitejai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.