5.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 33/1

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva) (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK, ar ko groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē un Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (piekļuves direktīva) (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK, ar ko izdara grozījumus Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvā 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu un Direktīvā 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Regulu (EK) Nr. 1211/2009, ar ko izveido Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādi (BEREC) un biroju (8),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (9),

—

ņemot vērā sabiedrisko apspriešanu par nākotnes universālā pakalpojuma principiem elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu jomā, ko Komisija uzsāka 2010. gada 2. martā,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 20. septembra paziņojumu „Platjosla Eiropā — ieguldījums digitāli virzītā izaugsmē” (COM(2010)0472),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido pirmo radiofrekvenču spektra politikas programmu (COM(2010)0471),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 20. septembra ieteikumu par regulētu piekļuvi nākamās paaudzes piekļuves tīkliem (NGA),

—

ņemot vērā Komisijas Komunikāciju komitejas darba dokumentu „Platjoslas piekļuve ES — situācija 2010. gada 1. jūlijā”,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 25. augusta paziņojumu „Progresa ziņojums par Eiropas elektronisko sakaru vienoto tirgu 2009. gadā (15. ziņojums) SEC(2010)0630” (COM(2010)0253),

—

ņemot vērā 2010. gada oktobrī publicēto patēriņa tirgu rezultātu pārskata ceturto izdevumu „Par tirgu efektīvāku darbību patērētāju labā”,

—

ņemot vērā Padomes 1991. gada 29. jūlija Lēmumu 91/396/EEK par vienota Eiropas neatliekamās palīdzības numura ieviešanu (10),

—

ņemot vērā Komisijas ieteikumu par tādas informācijas apstrādi, kas attiecas uz zvanītāja atrašanās vietas noteikšanu elektroniskajos komunikāciju tīklos, lai neatliekamās palīdzības dienesti varētu precīzi noteikt vietu, no kuras pienāk zvans,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 717/2007 par viesabonēšanu publiskajos mobilo telefonsakaru tīklos Kopienā un grozījumiem Direktīvā 2002/21/EK (11)

—

ņemot vērā 2010. gada 23. decembrī ratificēto Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 2. pantu (Tiesības uz dzīvību), 3. pantu (Tiesības uz personas neaizskaramību), 6. pantu (Tiesības uz brīvību un drošību), 26. pantu (Invalīdu integrācija) un 35. pantu (Veselības aizsardzība),

—

ņemot vērā pētījumu „Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukumu numurs 112” (Flash Eurobarometer Nr. 314),

—

ņemot vērā Komisijas Komunikāciju komitejas 2011. gada 10. februāra darba dokumentu „Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukumu numura 112 ieviešana — datu vākšanas ceturtās kārtas rezultāti”,

—

ņemot vērā savu 2007. gada 25. septembra deklarāciju par Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112 (12),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A7-0220/2011),

A.

tā kā Universālā pakalpojuma direktīvā (UPD) paredzēta sociālās atstumtības novēršana, nodrošinot lauku un tālāku reģionu iedzīvotājiem vai mājsaimniecībām ar zemu ienākumu līmeni piekļuvi pamata un svarīgiem telekomunikāciju pakalpojumiem par pieņemamu cenu;

B.

tā kā īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai nodrošinātu, ka neaizsargātās grupas netiktu atstātas novārtā, un jāveic īpaši efektīvi pasākumi, lai nodrošinātu to sociālo iekļaušanu un pieeju pakalpojumiem ar tādiem pašiem noteikumiem kā visiem citiem pilsoņiem;

C.

tā kā tehnoloģijas, kas strauji attīstās, jo īpaši mobilā telefonija par pieejamu cenu, pašlaik veicina to, ka pamata telefonsakaru pakalpojumi ir pieejami vairākumam iedzīvotāju;

D.

tā kā universālo pakalpojumu definē kā „noteiktas kvalitātes pakalpojumu minimālo kopumu, kas ir pieejams visiem lietotājiem par pieņemamu cenu, ņemot vērā īpašos valsts apstākļus un netraucējot konkurenci”;

E.

tā kā universālajam pakalpojumam ir jānodrošina visiem iedzīvotājiem pieeja pakalpojumiem, kas ir būtiski līdzdalībai sabiedrībā, gadījumā, ja tirgus spēki vien nebūs spējīgi to paveikt;

F.

tā kā platjoslas pārklājums 100% Eiropas pilsoņiem līdz 2013. gadam ir viens no Digitālās programmas galvenajiem darbības mērķiem; tomēr ņemot vērā, ka vietās, kur platjoslas savienojumi jau ir pieejami, tos pieslēdz vidēji 50 % no mājsaimniecībām;

G.

tā kā vēl nav iespējams novērtēt labumu, kas sagaidāms no pārskatītās Universālo pakalpojumu un lietotāju tiesību direktīvas īstenošanas, jo transponēšanas termiņš ir 2011. gada 25. maijs un trīs gadu periods, kurš paredzēts pirms visu Direktīvas noteikumu precīzas un izsmeļošas īstenošanas novērtējuma veikšanas, ir tikko sācies;

H.

tā kā, kaut arī spēkā esošo tiesību aktu pašmērķis nav tikai sniegt pozitīvus rezultātus iedzīvotājiem, bet arī tiem jārada vairāk priekšrocību, kuras nodrošina jaunie pasākumi, turpinot dalībvalstu uzraudzību, un jāuzlabo informācijas kvalitāti, pabeigtību un uzskatāmību;

I.

tā kā vienoto tirgu nekad nevar uzskatīt par pilnībā sakārtotu un tas pastāvīgi no jauna jāizvērtē, lai tajā būtu atspoguļotas sociālās aizsardzības garantijas, sabiedrības vajadzības, tehnoloģiskais progress, kā arī novatorisku risinājumu parādīšanās; tā kā turpmākiem pasākumiem izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai ir galvenā loma, lai nodrošinātu, ka vienotais tirgus un vienotais digitālais tirgus tiek īstenots un darbojas bez traucējumiem, sniedzot labumu iedzīvotājiem, patērētājiem un uzņēmumiem;

J.

tā kā Eiropas likumdevēju redzējuma un izvirzīto mērķu virzītājspēks un līdzeklis ir centieni sasniegt progresu; tā kā priekšlikumos jauniem vai grozītiem tiesību aktiem jāņem vērā faktiskā pieredze un īstenošanas spēja; tā kā tiesību aktu pielāgojumiem jāsaņem nepārprotams politisks atbalsts, kurš turklāt tiek pamatots ar objektīvu izmaksu un ieguvumu, kā arī sociāli ekonomisko novērtējumu, kas ir noteicošais faktors;

K.

tā kā Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numurs 112, kas izveidots 1991. gadā ar Padomes lēmumu par visiem ES pilsoņiem pieejamu ārkārtas dienestu darbību (ugunsdzēsības dienests, policija un medicīnas pakalpojumi) ir vienīgais neatliekamās palīdzības dienesta numurs, kuru var izmantot visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, un tā kā vairumam Eiropas iedzīvotāju tas joprojām nav zināms un nav vērojams progress kopš 2000. gada,

L.

tā kā 2008. gada 11. marta Deklarāciju par iedzīvotāju agrīno brīdināšanu lielās ārkārtējās situācijās (13) ir parakstījuši 432 deputāti,

M.

tā kā joprojām ir gan jānovērtē pakalpojumu kvalitāte, sastādot numuru 112, gan jāturpina to nodrošināt attiecībā uz telekomunikāciju, kā arī ārkārtas dienestu darbības un koordinācijas aspektiem, ko ietekmē daudz faktori, un tā kā nav veikts visaptverošs un detalizēts faktiskās 112 pakalpojumu īstenošanas situācijas novērtējums ES attiecībā uz iedzīvotāju pieredzēto, jo īpaši novērtējot pieejamību, savstarpējo izmantojamību un iejaukšanās laiku,

N.

tā kā vairākas nesen notikušās katastrofas pierādīja, ka ir nepieciešama iedzīvotāju agrīna brīdināšana un trauksmes izziņošana nenovēršamu vai paredzamu lielu ārkārtēju situāciju un katastrofu gadījumā, lai mazinātu ciešanas un zaudēto cilvēku dzīvību skaitu,

1.

uzsver universālā pakalpojuma saistību (UPS) nozīmi, kuras kalpo kā sociālās iekļaušanas drošības tīkls, ja tirgum nav pieticis spēka, lai nodrošinātu pamatpakalpojumus iedzīvotājiem un uzņēmumiem;

2.

atbalsta regulāru ES pieejas universālā pakalpojuma saistībām novērtēšanu, lai novērtētu, cik atbilstīgi ir ES spēkā esošie tiesību aktu noteikumi, ņemot vērā sociālos, ekonomikas un tehnoloģiskos sasniegumus, lai izstrādātu un ieviestu noteikumos piemērotas definīcijas, kuras atspoguļo iedzīvotājiem radušās faktiskās vajadzības un uzlabo pakalpojumu kvalitāti;

3.

aicina Komisiju sniegt pamatnostādnes, lai nodrošinātu pārskatītās Universālā pakalpojuma direktīvas labāku īstenošanu un piemērošanu, izvairoties no tirgus kropļojumiem un vienlaikus ļaujot dalībvalstīm pieņemt tādus noteikumus, kuri būtu vispiemērotākie attiecīgo valstu apstākļiem;

4.

atbalsta Digitālās programmas „Platjosla visiem” mērķus un ir pārliecināts, ka vispārēja piekļuve platjoslai palīdz iedzīvotājiem un uzņēmumiem gūt visas digitālā vienotā tirgus sniegtās priekšrocības, īpaši uzlabojot sociālo iekļaušanu, radot jaunas iespējas sociāli un videi draudzīgiem novatoriskiem uzņēmumiem veidot darbvietas, veicina izaugsmi un plašākas iespējas pārrobežu tirdzniecībai; tādēļ atbalsta digitālās kompetences veicināšanu;

5.

aicina Komisiju sniegt lielāku finansiālu atbalstu vietējiem projektiem, kas nodrošina digitālo pieeju, un visām kopienām, kas palīdz nelabvēlīgā stāvoklī esošajām grupām piekļūt tehnoloģiskajām ierīcēm, nodrošinot bezmaksas pieeju internetam publiskā sektora ēkās;

6.

uzsver, ka politikas virzieni kopā ar tehnoloģijām (kā, piemēram, vadu, kabeļu, optiskās šķiedras, mobilajiem un satelīttīkliem) var veicināt jaunu tiešsaistes pakalpojumu izstrādi un pielietojumu uzņēmumos un valsts iestādēs, piemēram, e-pārvaldība, e-veselība un e-izglītība, vecinot pieprasījumu pēc ātrāka interneta pieslēguma, padarot ieguldījumus atklātos platjoslas tīklos ienesīgākus, un tādējādi mudinot veidot valsts un privātas partnerības un attīstot vienoto digitālo tirgu, vienlaikus uzlabojot atstumtāku iedzīvotāju iesaistīšanos;

7.

uzver, cik nozīmīgi ir noteikumi par ES publisko iepirkumu un uzskata, ka, ņemot vērā šo noteikumu plašo pārskatīšanu, vislielākā nozīme ir tam, ka gan vietējās, gan reģionālās iestādes gūst labumu no pasākumiem, kas veikti, lai panāktu to iesaistīšanos ieguldījumos komunikāciju tehnoloģijās un publiskā iepirkuma pirmskomercializācijas posmā (kā instruments, kas dod no izpētes gūto labumu tirgum), un ka e-iepirkumi ir plaši izplatīti;

8.

aicina efektīvi transponēt telekomunikāciju normatīvo bāzi, jo īpaši tīkla neitralitātes noteikumus, lai galalietotāji varētu piekļūt pakalpojumiem un saturam un izmantot jebkuras lietotnes internetā;

9.

uzsver, ka universālais pakalpojums nav nedz vienīgais nedz arī galvenais virzītājspēks programmas „Platjosla visiem” mērķu sasniegšanai, ņemot vērā augstās ieguldījumu izmaksas, kuru rezultātā ne vienmēr veidojas iespēja sniegt ievērojami uzlabotus pakalpojumus patērētājiem; tomēr atzīmē, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 15. pantā noteikts, ka periodiski jāpārskata universālā pakalpojuma darbības joma un uzsver, ka pārskatā jāņem vērā pašreiz notiekošais Direktīvas noteikumu īstenošanas novērtējums un ietekmes novērtējums, jo īpaši attiecībā uz to kādā mērā tiek ieviests platjoslas pārklājums un cik mājsaimniecības tam reāli pieslēdzas;

10.

uzskata, ka saistību noteikšana platjoslas pieejamībai automātiski nenodrošinās plašāku izmantošanu; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt pasākumus, lai veicinātu pieprasījumu un stimulētu izmantošanu, nevis tikai nodrošinātu savienojumu, turklāt uzskata, ka universālā pakalpojuma saistības, iespējams, vidēji ilgā termiņā varētu kļūt par papildu stimulu platjoslas attīstībai, taču vispārējie platjoslas mērķi ir jāsasniedz ar pienācīgi izstrādātām valstu programmām;

11.

uzskata, ka efektīva radiofrekvenču spektra politika, kas veicina saskaņotu „digitālās dividendes” izmantojumu, un investīcijām labvēlīgi noteikumi arī ir svarīgi instrumenti platjoslas pārklājuma paplašināšanā;

12.

aicina Komisiju pabeigt uzsākto ietekmes novērtējumu un sniegt likumdevējiem pamatotus datus par pašreizējo izmantošanu, gaidāmo pieprasījumu un UPS uzlabošanu, izmantojot platjoslu, un, visbeidzot, visefektīvākā finansēšanas mehānisma analīzi dalībvalstīm, patērētājiem un uzņēmumiem, par to, ka tiek izvērsts UPS, vienlaikus nepieļaujot neefektīvas izmaksu un pārmērīgu apgrūtinājumu veidošanos;

13.

aicina Komisiju, paralēli un sadarbojoties ar valsts regulatīvajām iestādēm (VRI), rūpīgi uzraudzīt tirgus, lai nodrošinātu, ka tās dalībvalstis, kuras jau var, vai vēlas nodrošināt UPS vairākās platjoslu tehnoloģijās un ātrumos, varētu to darīt, ja tirgus to nespēj nodrošināt, tomēr tādējādi neradot faktiskus tirgus kropļojumus;

14.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu veikt padziļinātu pētījumu par interneta pakalpojumu sniegšanu pēc patēriņa tirgu rezultātu pārskata ceturtā izdevuma publicēšanas;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis ar VRI atbalstu pārbaudīt vienādas noteikumu par UPS un lietotāju tiesībām piemērošanas iespējas, kas nodrošinātu piekļuvi neaizsargātākajām grupām, jo īpaši cilvēkiem ar invaliditāti, ne tikai ieviešot īpašas termināla iekārtas un izdevīgus tarifus, bet arī sniedzot piekļuvi nepieciešamai informācijai, un nodrošinot patērētājam reālu izvēli pieejamo pakalpojumu un pēcpārdošanas pakalpojumu jomā;

16.

tomēr uzskata, ka pamatnoteikumiem par līdzekļu piešķiršanu universālajam pakalpojumam, nodrošinot, ka tos nosaka nediskriminējošā un pārredzamā veidā, ir arī turpmāk jābūt noteiktiem ES tiesību aktos un tajos jāietver saistības attiecībā gan uz datiem, gan balsi;

17.

uzsver, ka Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukumu numurs 112 var glābt dzīvības un palielina ES iedzīvotāju aizsardzību, un tas kalpo kā nozīmīga atbalsta sistēma iedzīvotājiem un patērētājiem, kas dzīvo vienotā tirgus telpā, uzver, ka ir svarīgi nodrošināt nevainojamu numura 112 darbību visā Savienībā; uzskata, ka Komisijai ir jānodrošina, lai šis pakalpojums būtu pieejams visām sabiedrības daļām, tostarp personām ar invaliditāti (dzirdes un runas traucējumiem u.c.) un citām neaizsargātām grupām;

18.

pauž nožēlu, ka izsaukumu numurs 112 vēl ne tuvu nav īstenojis visu potenciālu; tāpēc uzskata, ka vēl jāveic pamatpasākumi attiecībā uz šī izsaukumu numura atpazīstamību iedzīvotāju vidū, kā arī uz citiem ar tehnoloģiju un labāku koordināciju saistītiem jautājumiem;

19.

norāda, ka saskaņā ar 2011. gada februārī publicēto Eirobarometra pētījumu tikai 26 % ES iedzīvotāju var uzreiz atpazīt numuru 112 kā numuru, uz kuru jāzvana, lai izsauktu ārkārtas palīdzību ES teritorijā un 58 % ES iedzīvotāju vēl aizvien nepiekrīt apgalvojumam, ka cilvēki viņu valstī ir pietiekami informēti par ārkārtas palīdzības izsaukumu numura 112 eksistenci (14);

20.

mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis kopīgi pielikt visas pūles, lai palielinātu sabiedrības informētības līmeni par izsaukuma numuru 112 un tā izmantošanu, proti, attīstot mērķtiecīgu un tālejošu komunikācijas stratēģiju, kas risina jautājumus, kuri saistīti ar iedzīvotāju raizēm un šaubām par sistēmas darbību;

21.

aicina Komisiju un dalībvalstis turpmāk paplašināt informēšanas darbu tā, lai informācija par ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112 sasniegtu visus ES iedzīvotājus un ceļotājus, izmantojot informācijas kampaņas plašsaziņas līdzekļos, jo īpaši presē un audiovizuālajos medijos, piemēram kampaņu par „Visas Eiropas ārkārtas palīdzības numuru” un organizēt un atbalstīt reklāmas pasākumus, lai informētu iedzīvotājus par pasākumiem, kas notiek katra gada 11. februārī, kas noteikta par Eiropas „112” dienu; norāda uz to, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš praktiskajai informācijai, piemēram, jāuzsver, ka numurs 112 ir Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukumu numurs, kas bez maksas sazvanāms no fiksētajiem un mobilajiem tālruņiem visā ES teritorijā;

22.

atzīmē būtiskās atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz informētību par Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112, un aicina dalībvalstis dalīties pieredzē un apmainīties ar labāko praksi, lai panāktu, ka līdz 2020. gadam vismaz 80 % ES iedzīvotāju spēj uzreiz atpazīt ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112 kā numuru, pa kuru izsaukt ārkārtas palīdzības dienestus jebkurā vietā Eiropas Savienībā;

23.

aicina dalībvalstis izmantot labākās vietas informācijas izplatīšanai par ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112, no kurām informācija var nonākt ļoti daudzās mājsaimniecībās, jo īpaši ārstu prakses vietas un aptiekas, slimnīcas un klīnikas, izglītības iestādes, piemēram, skolas un universitātes, lidostas, ostas un dzelzceļa stacijas, ņemot vērā, ka izsaukumu numurs 112 ir īpaši noderīgs ceļotājiem, kā arī valstu ārkārtas dienestu informatīvos portālus;

24.

aicina Komisiju un dalībvalstis popularizēt numuru 112 kā ES līmeņa ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru arī divos visizplatītākajos plašsaziņas līdzekļos jaunu cilvēku un ceļotāju vidū — tiešsaistē un radio; uzsver, ka tikai 16 % cilvēku, kuri ir informēti par numuru 112, par to ir dzirdējuši radio un tikai 11 % — tiešsaistē;

25.

aicina visas dalībvalstis nodrošināt, lai numurs 112 tiktu attēlots kā dominējošais uz visiem ārkārtas palīdzības, tostarp policijas, medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsēju un citu dienestu, transportlīdzekļiem;

26.

tomēr atzīmē, ka dalībvalstīm jau ir ilgstoši pastāvoši ārkārtas palīdzības izsaukumu numuri, un uzsver, ka gadījumos, kad tās vēlas saglabāt šos numurus, ir būtiski neapdraudēt informētību un neizraisīt apjukumu par to, uz kuru numuru jāzvana;

27.

pauž nožēlu, ka dalībvalstis vēl nenodrošina savlaicīgu, precīzu un ticamu atrašanās vietas informāciju 112 pakalpojumiem; tādēļ aicina Komisiju, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, būtiski, un cik drīz vien iespējams, uzlabot zvanītāja atrašanās vietas noteikšanas precizitāti un ticamību saskaņā ar jaunajiem ES telekomunikāciju noteikumiem un modernizēt tehnoloģiju, lai sasniegtu galveno obligāto mērķi — automātisku atrašanās vietas noteikšanu visiem 112 zvaniem, arī no viesabonentu tālruņiem, dažu sekunžu laikā, lai sniegtu šo izšķiroši svarīgo informāciju dispečeriem un pirmajiem palīdzības sniedzējiem, un tādējādi izrādītos ārkārtīgi noderīgi iedzīvotājiem; aicina Komisiju paredzēt pasākumu veikšanu pret dalībvalstīm, kas nepilda savas saistības šai sakarā;

28.

pieprasa dalībvalstīm un Komisijai veikt pasākumus, kas uzlabotu pieeju finansējumam un pētniecības projektu atbalstam, lai nodrošinātu vislabāko iespējamo tehnoloģiju izstrādi zvanītāja atrašanās vietas noteikšanai, arī izmantojot VoIP, un tādēļ atbalsta nākamās paaudzes standartu un noteikumu izstrādi; prasa piešķirt IKTPAP līdzekļus, kas paredzēti ES 2009., 2010., un 2011. gada budžetā, novatorisku pakalpojumu, kurus var ieviest ar no tīkla neatkarīgām lietotnēm, pārbaudes un īstenošanas atbalstam (pamatojoties uz VoIP un IP pieeju izsaukumu numuram 112), paredzot nākamās paaudzes 112 sistēmas izveidi ES; aicina Komisiju izpētīt tādu nākamās paaudzes 112 lietotņu īstenošanu, kā teksti, video un sociālie tīkli, kā arī to, kā šīs pašlaik iedzīvotājiem pieejamās lietotnes var izmantot ārkārtas dienestu komunikācijā, lai uzlabotu 112 pieejamību kā arī ārkārtas palīdzības sniegšanu pēc iedzīvotāju iniciatīvas;

29.

uzskata, ka ar regulas starpniecību eCall jāievieš kā obligāts pakalpojums;

30.

uzsver labākas koordinācijas nozīmi starp ārkārtas palīdzības iestādēm gan valsts, gan pārrobežu un Eiropas Savienības līmenī, lai sasniegtu visaugstāko efektivitāti, un šai sakarā aicina Komisiju atbalstīt un, saskaņojot ar dalībvalstu administrācijām, izpētīt iespējas savstarpējās izmantojamības uzlabošanai starp to sistēmām;

31.

aicina Komisiju, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, cik drīz vien iespējams, noteikt uzticamības un kvalitātes prasības visiem 112 pakalpojumu posmiem un ieviest darbības rādītājus un vadlīnijas attiecībā uz 112 pakalpojumu kvalitāti, kā to norāda iedzīvotāji, ņemot vērā pieejamības, ārkārtas dienestu sistēmu savstarpējās izmantojamības, daudzvalodības un savlaicīgas un kvalitatīvas ārkārtas dienestu iejaukšanās nepieciešamību;

32.

iesaka — lai veicinātu ES ārkārtas palīdzības izsaukumu pakalpojuma 112 efektivitāti, izstrādāt rīcības programmu, lai atbalstītu apmaiņu ar labāko praksi starp dalībvalstu VRI, ārkārtas dienestiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī apmaiņu ar organizācijām ES kandidātvalstīs un kaimiņvalstī, uzskata, ka šajā sakarā varētu izveidot ekspertu sadarbības tīklu; īpaši iesaka apmaiņu ar labāko praksi starp dalībvalstīm attiecībā uz 112 zvaniem, jo īpaši attiecībā uz operatoru apmācību, viena operatora izmantošanu zvana apkalpošanai, un tiešsaistes tulkošanas pakalpojumu izmantošanu, kas varētu palīdzēt tiem, kuri nerunā tās valsts valodā, kurā viņi izmanto ārkārtas palīdzības pakalpojumus;

33.

aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai samazinātu neveiksmīgo ārkārtas palīdzības izsaukumu skaitu, saīsinātu savienojuma un atbildes saņemšanas laiku, samazinātu pa jokam veikto zvanu un nepamatoto zvanu skaitu; aicina dalībvalstis apmainīties ar labāko praksi attiecībā uz zvanu bloķēšanu no mobilajiem tālruņiem bez SIM kartēm;

34.

uzsver, ka jāgarantē piekļuve izsaukumu numuram 112 cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti un neaizsargātākajām grupām, kā arī mudina jo īpaši standartizēt šādu grupu piekļuvi izsaukumu numuram 112, iespējams izmantojot īpašu gala ierīču nodrošināšanu lietotājiem ar dzirdes vai redzes traucējumiem, tekstu pārsūtīšanas vai zīmju valodas pakalpojumus vai citas īpašas ierīces; aicina arī Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai paaugstinātu šo cilvēku informētību par izsaukumu numuru 112, izmantojot komunikācijas veidus, kas īpaši piemēroti viņu vajadzībām;

35.

aicina Komisiju veikt pētījumu par izsaukumu numura 112 dienesta darbību patlaban un par sadarbību starp attiecīgajām iestādēm, kuru mērķis ir dienesta uzlabošana, un par individuālajiem pasākumiem, ko līdz šim veikušas dalībvalstis; turklāt aicina Komisiju apsvērt iespēju paplašināt numura 112 darbību no balss zvaniem līdz SMS, lai teksts „112” izraisītu ārkārtas palīdzības sniegšanu;

36.

aicina Komisiju ar neatkarīgu iestāžu palīdzību, un vēlākais līdz 2012. gadam izvērtēt faktisko 112 numura pakalpojumu īstenošanas situāciju ES pilsoņu pieredzē, īpaši novērtējot pieejamību, savstarpējo izmantojamību un iejaukšanās laiku; šajā ziņā Komisija arī tiek aicināta līdz minētajam laikam sniegt pārskatu par juridiski saistošiem un praktiski īstenotiem iejaukšanās gadījumiem ES un paplašināt ietekmes pētījumu, kas izstrādāts „eCall” ietvaros, arī attiecībā uz numura 112 darbības radītajām sekām uz cilvēkiem un finanšu aspektu;

37.

aicina dalībvalstis un Komisiju, ņemot vērā, ka attiecīgās tehnoloģijas jau eksistē, veicināt „112 reversa sistēmas” izveidi, t.i.ES mēroga, universālu, daudzvalodu, pieejamu, vienkāršotu un efektīvu savstarpēji saistītu sistēmu iedzīvotāju brīdināšanai un trauksmes izziņošanai visa veida nenovēršamas vai iespējamas dabas vai cilvēku izraisītas ārkārtas situācijas vai katastrofas gadījumā; uzskata, ka šāda sistēma ir jāievieš, neskarot privātumu, un kopā ar piemērotām iedzīvotāju informēšanas un apmācību kampaņām;

38.

aicina Komisiju izskatīt iespējamību nākotnē izveidot 112 pakalpojumam līdzīgu 116 pakalpojumu, kas paredzēts pilsoņiem emocionālās grūtībās, kuri cieš no depresijas vai citiem garīgās veselības traucējumiem;

39.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.