EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52014DC0292
REPORT FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT AND THE COUNCIL Fifth bi-annual report on the functioning of the Schengen area 1 November 2013 - 30 April 2014
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Piektais pusgada pārskats par Šengenas zonas darbību 2013. gada 1. novembris - 2014. gada 30. aprīlis
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Piektais pusgada pārskats par Šengenas zonas darbību 2013. gada 1. novembris - 2014. gada 30. aprīlis
/* COM/2014/0292 final */
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Piektais pusgada pārskats par Šengenas zonas darbību 2013. gada 1. novembris - 2014. gada 30. aprīlis /* COM/2014/0292 final */
1.
Ievads
Kā
norādīts Komisijas 2011. gada 16. septembra paziņojumā par Šengenas
pārvaldības stiprināšanu[1],
ko 2012. gada 8. martā atbalstīja Padome, Komisija Eiropas
Parlamentam un Padomei iesniedz pusgada pārskatus par Šengenas zonas darbību.
Šis piektais pārskats aptver laikposmu no 2013. gada 1. novembra līdz
2014. gada 30. aprīlim.
2.
Situācijas attēls
2.1.
Situācija pie Šengenas zonas ārējām robežām
Laikposmā no 2013. gada novembra
līdz 2014. gada februārim (mēneši, par kuriem dokumenta izstrādes laikā
bija pieejami dati) ir samazinājies atklāto nelikumīgas robežšķērsošanas
gadījumu skaits salīdzinājumā ar četriem mēnešiem pirms pārskata perioda
(2013. gada jūlijs–oktobris). To var uzskatīt par normālu parādību, ņemot
vērā nelikumīgās migrācijas plūsmu sezonālās svārstības. Tomēr salīdzinājumā ar
laikposmu no 2012. gada novembra līdz 2013. gada februārim atklāto
nelikumīgas robežšķērsošanas gadījumu skaits pieauga par 96 %, sasniedzot
25 936 atklātus gadījumus[2]. Laikposmā no 2012. gada novembra
līdz 2013. gada februārim visvairāk personu tika aizturēts Itālijā,
Grieķijā, Ungārijā, Spānijā un Bulgārijā. Kopumā 2013. gadā tika atklāti
107 365 nelikumīgas robežšķērsošanas gadījumi, t. i., par
48 % vairāk nekā 2012. gadā. Tāpēc atklāto gadījumu skaits un to
radītā spriedze pie robežas joprojām ir augsta, un turpmāk tā var pieaugt,
ņemot vērā to, ka šajā pārskata periodā janvārī un februārī, kas parasti ir
"klusie" mēneši, konstatētais nelikumīgo migrantu skaits bija viens
no lielākajiem, kāds jebkad agrāk bijis šajā gada laikā. Kopējais
2013. gadā atklāto gadījumu skaits ir līdzīgs 2009.‒2010. gada
līmenim, tomēr tas ir zemāks, nekā tika reģistrēts 2011. gadā Arābu
pavasara laikā. Atklāto personu vidū (visa
2013. gada laikā) ir galvenokārt Sīrijas, Eritrejas, Afganistānas un
Albānijas valstspiederīgie. Vidusjūras reģiona centrālā daļa
2013. gadā bija galvenais 2013. gadā izmantotais maršruts, un tajā
salīdzinājumā ar 2012. gadu gandrīz četrkārtīgi pieauga atklāto gadījumu
skaits (sasniedzot vairāk nekā 40 000 gadījumu)[3]. Pārskata perioda pirmajos četros
mēnešos, par kuriem ir pieejama statistika (2013. gada novembris ‒
2014. gada februāris), bija vērojams četrkārtējs pieaugums salīdzinājumā
ar šo pašu periodu pirms gada (9175 gadījumi salīdzinājumā ar
2177 gadījumiem). Lai gan 2013. gada novembrī atklāto gadījumu skaits
bija mazāks nekā 2012. gadā, 2013. gada decembrī tas pārsniedza
2012. gada decembrī konstatēto skaitu gandrīz piecas reizes, bet
2014. gada janvārī un februārī šie skaitļi bija attiecīgi 58 un
61 reizi lielāki nekā iepriekšējā gada attiecīgajā mēnesī[4]. Komisija kā
Vidusjūras reģiona darba grupas vadītāja 2013. gada 4. decembrī
publicēja paziņojumu[5],
kurā izklāstīja to darbību virzienus, kas jāveic dalībvalstīm, ES iestādēm un
citām ES struktūrām. Paziņojumā arī ietverti pastiprinātas robežuzraudzības
pasākumi, ar kuriem veicina jūras situācijas attēla uzlabošanos un migrantu
dzīvību aizsardzību un glābšanu. Pasākumu īstenošanas mērķis ir nosargāt ES
ārējo robežu integritāti Vidusjūras reģionā. Vidusjūras austrumdaļas maršruts bija
otrs visbiežāk izmantotais maršruts 2013. gadā. Lai gan šajā maršrutā
2013. gadā atklāto gadījumu skaits pie Bulgārijas robežām bija gandrīz
septiņas reizes lielāks nekā 2012. gadā, atklāto gadījumu gada līmenis Vidusjūras
austrumdaļas maršrutā samazinājās par vienu trešdaļu, pateicoties samazinājumam
sauszemes robežas posmā starp Grieķiju un Turciju, ko var izskaidrot ar
pastāvīgiem pasākumiem un operācijām pie Grieķijas robežas[6]. Pie Bulgārijas robežas 2013. gada
pēdējā mēnesī, kā arī 2014. gada sākumā bija vērojams krass atklāto
gadījumu skaita samazinājums, ko var izskaidrot ar sezonālo ietekmi, kā arī
papildu resursu piešķiršanu Bulgārijai. Tomēr katrā no pašreizējā pārskata
perioda pirmajiem četriem mēnešiem atklāto gadījumu skaits Vidusjūras
austrumdaļas maršrutā bija lielāks nekā pirms gada. Būs jāvēro, vai minētā
tendence turpināsies un vai ir vajadzīga papildu rīcība situācijas risināšanai. Komisija plāno sniegt ieteikumus
Bulgārijai un Itālijai, aktivizējot agrīnās brīdināšanas, sagatavotības un
krīžu pārvarēšanas mehānismu, pamatojoties uz Dublinas III regulas[7] 33. pantu, lai palīdzētu šīm
dalībvalstīm sagatavoties tādu situāciju risināšanai, kuras saistītas ar
spiedienu, kā arī lai demonstrētu solidaritāti un palīdzētu grūtībās nonākušiem
patvēruma meklētājiem. Rietumbalkānu maršruts bija trešais
visbiežāk izmantotais maršruts, kurā robežšķērsošanas gadījumu skaits
2013. gadā pieauga vairāk nekā trīs reizes salīdzinājumā ar
2012. gadu. Joprojām vissaspringtākā situācija saglabājas pie Ungārijas
robežas. Ciktāl tas attiecas uz pieejamiem datiem par pārskata periodu, atklāto
gadījumu skaits Rietumbalkānu maršrutā bija gandrīz divreiz lielāks nekā pirms
gada.
2.2.
Situācija Šengenas zonā
Šā
pārskata perioda pirmajos četros mēnešos, par kuriem ir pieejami dati, atklāto
nelikumīgas uzturēšanās gadījumu īpatsvars[8]
bija mazliet lielāks nekā tajā pašā laikposmā 2012.-2013. gadā
(109 712 atklātie gadījumi, t. i., aptuveni par 9 % vairāk).
Visvairāk gadījumu šajā laikposmā atklāja Vācijā, tai sekoja Zviedrija,
Francija, Spānija un Beļģija. Saskaņā
ar plānu Frontex pēc Komisijas iniciatīvas un pamatojoties uz
dalībvalstu iesniegto pieejamo informāciju, sagatavoja īpaši izstrādātu riska
analīzi par migrācijas plūsmām ES iekšienē. Rezultāti liecina, ka lielākā daļa
nelikumīgo migrantu nebeidz ceļojumu pēc ārējās robežas šķērsošanas, bet
turpina pārvietoties tālāk Šengenas zonā. Analīzē galvenā uzmanība pievērsta
informācijai par to, kuru valstu valstspiederīgie visbiežāk iesaistīti nelikumīgā
migrācijā[9],
norādot, ka katras valsts valstspiederīgajiem raksturīgs noteikts modelis
attiecībā uz tālāku pārvietošanos. Vēl viens svarīgs jaunums bija tas, ka, sākot no
2014. gada janvāra, Frontex riska analīzes tīkls sāka regulāri vākt
informāciju par minētajām migrācijas plūsmām. Divpadsmit
dalībvalstis nav iesniegušas savu skaitlisko informāciju, bet vairuma pārējo
dalībvalstu iesniegtie dati nebija pilnīgi. Šā iemesla dēļ šajā posmā nevar
izdarīt secinājumus par datiem. Šajā
saistībā būtiski ir arī tas, ka netiek iegūti dažu migrantu pirkstu nospiedumi,
kas paredzēti Eurodac regulā. Iespējams, ka migranti tādējādi vēlas
izvairīties no tā, ka saskaņā ar Dublinas procedūrām viņus vēlāk varētu nosūtīt
atpakaļ no citas Šengenas zonas daļas uz to dalībvalsti, kurā tie ieceļojuši
pirmajā. Tomēr šādos gadījumos migrantiem būtu nepārprotami jāizskaidro, ka
viņu juridisks pienākums ir atļaut iegūt viņu pirkstu nospiedumus un ka
atteikumam tos nodot ir konkrētas juridiskas sekas. Konkrēti, ja viņi iesniedz
patvēruma pieteikumu, tas, ka viņi nav ļāvuši iegūt viņu pirkstu nospiedumus,
nozīmē, ka viņu pieteikumu var izskatīt paātrinātā kārtībā. Ja viņi neiesniedz
patvēruma pieteikumu, viņi būtu uzskatāmi par nelikumīgiem migrantiem un uz
viņiem attiecas Atgriešanas direktīva. Tas, ka viņi neļāva iegūt viņu pirkstu
nospiedumus, varētu liecināt, ka viņi varētu bēgt, tāpēc tas varētu būt par
pamatojumu aizturēšanas piemērošanai, vispirms individuālā kārtā izskatot katra
migranta apstākļus.
3.
Šengenas acquis piemērošana
3.1.
Robežkontroles pagaidu atjaunošanas gadījumi pie
iekšējām robežām
Saskaņā ar
Šengenas Robežu kodeksa[10]
23. pantu gadījumos, ja ir nopietns apdraudējums valsts politikai vai
iekšējai drošībai, dalībvalsts var izņēmuma kārtā atjaunot robežkontroli pie
iekšējām robežām. Laikposmā no 2013. gada 1. novembra līdz
2014. gada 30. aprīlim bija divi gadījumi, kad dalībvalstis īstenoja
pagaidu robežkontroles atjaunošanu pie iekšējām robežām: Polijā
8.‒23. novembrī (saistībā ar ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām
(UNFCCC) līgumslēdzēju pušu konferences 19. sesiju, kas bija arī
Kioto protokola līgumslēdzēju pušu sanāksmes 9. sesija un palīgiestāžu
39. sesija) un Nīderlandē 2014. gada 14.‒28. martā (saistībā ar
kodoldrošības samitu Hāgā). Pašlaik pagaidu atjaunošanas rezultāti ir pieejami
par Poliju, kur tika pārbaudīta 38 491 persona, no kurām
65 personām atteica ieceļošanu un 54 personas aizturēja. Neviens no
ieceļošanas atteikumiem nebija saistīts ar attiecīgajiem ANO pasākumiem.
3.2.
Robežkontroles neveikšana pie iekšējām robežām
Vairums
Šengenas acquis iespējamo pārkāpumu attiecas uz divām jomām, proti, uz
to, ka tuvu pie iekšējās robežas veiktām policijas pārbaudēm varētu būt
robežpārbaudēm līdzvērtīga ietekme (Šengenas Robežu kodeksa 21. pants), un
pienākumu likvidēt šķēršļus netraucētām satiksmes plūsmām autoceļu
robežšķērsošanas vietās pie iekšējām robežām, piemēram, ātruma ierobežojumus
(Šengenas Robežu kodeksa 22. pants). Laikposmā no 2013. gada
1. novembra līdz 2014. gada 30. aprīlim Komisija ir lūgusi sniegt
informāciju par Šengenas Robežu kodeksa 21. un/vai 22. panta
iespējamiem pārkāpumiem divās jaunās lietās (attiecībā uz Itāliju un
Slovēniju), slēgusi divas lietas (attiecībā uz Spāniju un Zviedriju) un
turpinājusi izmeklēt trīs pašreizējās lietas (attiecībā uz Austriju, Beļģiju un
Vāciju). Tajā
pašā laikposmā pēc Austrijas un Slovākijas iestāžu veiktajiem pasākumiem
Komisija slēdza divas pārkāpuma procedūras pret Austriju un Slovākiju par
Šengenas Robežu kodeksa 22. panta pārkāpumiem. Komisija pašlaik uzskata,
ka situācija pie robežšķērsošanas vietas Kittsee-Jarovce atbilst
Savienības tiesību aktiem pēc tam, kad Austrija un Slovākija likvidēja
atlikušos šķēršļus, kuri traucēja satiksmes plūsmu, īpaši ātruma ierobežojumus,
kas nebija pamatoti vienīgi ar ceļu satiksmes drošības apsvērumiem. Komisija
2014. gada 20. februārī izdeva pamatotu atzinumu, kurā lūdza Čehijas
Republikai grozīt tiesību aktus, lai nodrošinātu naudas soda nepiemērošanu
pārvadātājiem par ārvalstu valstspiederīgo pārvadāšanu bez attiecīgiem
ceļošanas dokumentiem lidojumos Šengenas zonā. Ja šādus noteikumus (kas bija
paredzēti lidojumiem, kuri šķērso ārējo robežu[11])
piemēro lidojumiem Šengenas zonas iekšienē, pārvadātāju pienākums ir veikt
sistemātisku to personu pārbaudi, kuras šķērso iekšējās robežas, un tas
neatbilst ES tiesību aktiem par robežkontroles atcelšanu pie iekšējām robežām.
3.3.
Eiropas Robežu uzraudzības sistēmas (EUROSUR)
izveidošana
Eiropas Robežu uzraudzības
sistēma 2013. gada 2. decembrī sāka
darboties 19 Šengenas dalībvalstīs pie dienvidu un austrumu ārējām
robežām. EUROSUR uzlabos dalībvalstu spēju dalīties ar resursiem un koordinēt tos, kā arī
reaģēt uz incidentiem un situācijām pie ārējām robežām. Visās
dalībvalstīs, kuras pievienojās EUROSUR 2013. gadā, ir pilnīgi
izveidoti valsts koordinācijas centri. Frontex saslēdza šos centrus EUROSUR
sakaru tīklā, un 2014. gadā tam pievienos pārējās 11 valstis. Frontex
arī sāka sadarbību ar Eiropas Jūras drošības aģentūru (EMSA) un ES
Satelītcentru, sniedzot pakalpojumus un informāciju ES līmenī, piemēram, kuģu
ziņojumu sistēmas un satelītattēlus.
3.4.
Citu Šengenas acquis daļu iespējamie
pārkāpumi
Šengenas Robežu
kodeksā paredzēts, ka robežkontroles pasākumi ir nediskriminējoši un samērīgi
ar mērķiem. Robežsargiem, veicot pienākumus, pilnībā jāievēro cilvēku cieņa un
jārīkojas atbilstīgi Pamattiesību hartai un attiecīgajām starptautiskajām
tiesībām, tostarp attiecībā uz piekļuvi starptautiskai aizsardzībai, un
neizraidīšanas principam. Komisija 2013. gada decembrī sāka izmeklēšanu
attiecībā uz Grieķiju saistībā ar iespējamiem nopietniem pārkāpumiem saistībā
ar sliktu izturēšanos robežuzraudzības darbību laikā un padzīšanas atpakaļ (push
back) praksi pie ārējās robežas. Līdzīgi, Komisija 2014. gada februārī
sazinājās ar Bulgāriju, lai novērtētu izteikumus par Bulgārijas iestāžu
īstenoto padzīšanas atpakaļ praksi. Komisija 2014. gada aprīlī arī
sazinājās ar Grieķiju un Bulgāriju attiecībā uz robežšķērsošanas punkta darbību
pie Grieķijas un Bulgārijas robežas, par kuru saņemts ziņojums, ka tas, iespējams,
neatbilst Šengenas Robežu kodeksā paredzētajām prasībām. Pēc Šveicē
2014. gada 9. februārī notikušā referenduma par kvantitatīvu
imigrācijas ierobežojumu noteikšanu Šveices iestādes iesniegs priekšlikumus par
to, kā īstenot šā referenduma secinājumus. Pēc tam Komisija analizēs iespējamo
ietekmi uz Šveices dalību Šengenas zonā. Komisija
2013. gadā saņēma sūdzības par pārmērīgu gaidīšanas laiku, kas rodas,
Spānijas iestādēm veicot pārbaudes pie robežas ar Gibraltāru. Ņemot vērā
ievērojamo sūdzību skaitu, Komisija publicēja paziņojumu par to saņemšanu ES
Oficiālajā Vēstnesī (2013/C 246/07). Pēc apmeklējuma uz vietas un
atzīstot, ka robežšķērsošanas vietas La Línea de la Concepción
pārvaldīšana ir sarežģīta, Komisija 2013. gada 15. novembrī sniedza
ieteikumus gan Spānijai, gan Apvienotajai Karalistei, lai risinātu satiksmes
situāciju pie šīs robežas, kā arī tabakas kontrabandas jautājumus. Proti,
Apvienoto Karalisti un Gibraltāru aicināja veikt pasākumus, lai labāk cīnītos
pret tabakas kontrabandu, tostarp pilnveidojot uz risku pamatotu profilēšanu un
ieviešot nesistemātiskas un riska analīzē pamatotas pārbaudes pie izceļošanas
no Gibraltāra, un optimizējot Gibraltāra tiesību aktus. Spāniju aicināja veikt
pasākumus, lai uzlabotu satiksmes organizāciju, tostarp modernizējot
robežšķērsošanas vietu, optimizētu uz risku pamatotu profilēšanu un pilnveidotu
informācijas apmaiņu par tabakas kontrabandu ar Gibraltāra iestādēm. Komisija
ir apņēmusies turpināt situācijas uzraudzību pie šīs robežas, tostarp uzraugot,
kā abas dalībvalstis praktiski īsteno ieteikumus. Atgriešanas
direktīvas (2008/115/EK) transponēšana valstu tiesību aktos Atgriešanas
direktīvas (2008/115/EK) īstenošanas termiņš beidzās 2010. gada
24. decembrī. Visas attiecīgās valstis, izņemot Islandi, ir paziņojušas
par direktīvas pilnīgu transponēšanu valsts tiesību aktos. Vairumu
transponēšanas jautājumu atrisināja, grozot attiecīgās dalībvalsts attiecīgo
tiesību aktu noteikumus. Komisija turpina sistemātiski pārbaudīt visus
konstatētos trūkumus un vajadzības gadījumā sāk izmeklēšanu. Komisija
2014. gada 27. martā iesniedza pirmo ziņojumu par direktīvas
piemērošanu, kas ir daļa no paziņojuma par ES atgriešanas politiku, kurā
secināts, ka ar direktīvu palīdz veicināt pamattiesību pilnīgu ievērošanu taisnīgās
un cieņpilnās, kā arī efektīvās atgriešanas procedūrās. Tika samazināts to
lietu skaits, kuru rezultātā migrantiem nepiešķir skaidri noteiktu juridisko
statusu, un labprātīga izbraukšana tiek plaši pieņemta kā prioritārs
atgriešanas veids. Visbeidzot, arvien vairāk veicot reintegrācijas pasākumus,
atgriešanās ir kļuvusi ilgtspējīgāka. Šīs
pozitīvās pārmaiņas ir apstiprinājuši gan pilsoniskās sabiedrības pārstāvji
(NVO, kas darbojas migrācijas jomā), gan starptautiskas struktūras (tostarp
Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tiesību komisijas ziņojumos). Regulas
par vietējo pierobežas satiksmi ((EK) Nr. 1931/2006) īstenošana Kopš
vietējās pierobežas satiksmes režīma stāšanās spēkā 2006. gadā Komisija ir
uzraudzījusi tā īstenošanu. Saistībā ar iepriekšējo ziņojumu Komisija pēc
skaidrojumu saņemšanas no attiecīgajām dalībvalstīm pārtrauca izmeklēšanu
attiecībā uz četrām dalībvalstīm par divpusējiem nolīgumiem, kurus šīs valstis
(Ungārija, Slovākija, Latvija un Polija) ir noslēgušas ar kaimiņos esošām
trešām valstīm, lūdzot attiecīgās dalībvalstis sniegt informāciju par turpmāko
attīstību. Vienlaicīgi Komisija turpināja izmeklēšanu attiecībā uz Slovēniju,
kā arī divas pārkāpumu lietas — vienu saistībā ar Latviju un otru saistībā
ar Poliju. Komisija
2014. gada 17. februārī pieņēma ziņojumu par izņēmuma kārtā veiktu
tās zonas paplašināšanu Krievijas Federācijas Kaļiņingradas reģionā un dažos
Polijas administratīvajos rajonos, kurā darbojas vietējās pierobežas satiksmes
režīms[12].
Ziņojumā aplūkota pasākuma praktiskā īstenošana, tostarp to robežšķērsošanas
gadījumu skaits, kuri notikuši saskaņā ar vietējās pierobežas satiksmes režīmu,
organizatoriskie pasākumi un problēmas. Ziņojumā secināts, ka režīms, šķiet,
darbojas labi, vienlaikus norādot, ka, ņemot vērā neilgo laiku, kas pagājis
kopš minētā režīma ieviešanas, novērtēšanas iespējas ir ierobežotas. Padome
atzinīgi vērtēja ziņojumu un gaida nākamo ziņojumu, kuru paredzēts iesniegt pēc
diviem gadiem, kad būs pieejama plašāka informācija.
3.5.
Šengenas novērtēšanas mehānisma ietvaros
konstatētie trūkumi
Pašreizējā
Šengenas novērtēšanas mehānisma[13]
ietvaros dalībvalstu eksperti, Padomes Ģenerālsekretariāts un Komisija regulāri
izvērtē, kā dalībvalstis piemēro Šengenas acquis. Laikposmā
no 2013. gada 1. novembra līdz 2014. gada 30. aprīlim
Šengenas novērtējumi tika veikti attiecībā uz policijas sadarbību Šveicē, kā
arī attiecībā uz SIS/SIRENE Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā un
Polijā. Ciktāl tas attiecas uz SIS/SIRENE, kopumā novērtētās
dalībvalstis ir sasniegušas apmierinošu progresu SIS II īstenošanā.
Ziņojumu galīgā redakcija vēl tiek izstrādāta, bet tajos būs ietvertas gan
pozitīvas, gan negatīvas piezīmes un ieteikumi, tostarp par jauno brīdinājumu
kategoriju un funkciju visaptverošāku izmantošanu. Īpaša uzmanība tiek
pievērsta SIS II efektīvākai izmantošanai pie ārējām robežām. Turpinās
sagatavošanas darbi attiecībā uz jauno Šengenas novērtēšanas mehānismu. Saskaņā
ar Regulu (ES) Nr. 1053/2013, ar ko izveido izvērtēšanas un
uzraudzības mehānismu, lai pārbaudītu Šengenas acquis piemērošanu[14], ir
izveidota Šengenas komiteja, kuras pirmā sanāksme notika 2014. gada
17. janvārī un tajā kurā tika apspriesti praktiski jaunā Šengenas
novērtēšanas mehānisma jautājumi. Saskaņā ar minēto regulu, līdz
2014. gada 27. maijam ir paredzēts izveidot daudzgadu novērtēšanas
programmu. Paredzams, ka pirmos novērtējumus, izmantojot jauno mehānismu, sāks
veikt no 2015. gada janvāra.
3.6.
Kontroles atcelšana pie iekšējām robežām ar
Bulgāriju un Rumāniju
Padome
vēl nav varējusi pieņemt lēmumu par kontroles atcelšanu pie iekšējām robežām ar
šīm valstīm. Komisija turpina pilnā mērā atbalstīt Rumānijas un Bulgārijas
pievienošanos Šengenas zonai.
4.
Papildu pasākumi
4.1.
Šengenas informācijas sistēmas izmantošana
Daudzās
dalībvalstīs SIS II darbības sākšana bija saistīta ar jaunu
galalietotāju sistēmu ieviešanu vai būtisku jauninājumu ieviešanu esošajās
sistēmās, kā rezultātā ievērojami uzlabojās lietotnes, ko izmanto valstu
tiesībaizsardzības amatpersonas. Daudzas dalībvalstis ir īstenojušas
risinājumus, kas ļauj vienlaicīgi veikt vairākus vaicājumus SIS II,
izmantojot dažādus kritērijus (piemēram, zagta traktora gadījumā vienlaikus
veic vaicājumus par transportlīdzekli un ražošanas iekārtu). Attiecībā uz
atklāto pārkāpumu skaitu (vaicājuma SIS II sistēmā pozitīvs
rezultāts) pēc ieviešanas perioda dalībvalstīs pašreizējā situācija liecina, ka
vērojama vispārēja pozitīva tendence, jo atklāto pārkāpumu skaits ir par
3,5 % lielāks nekā rādītāji, kas tika iegūti, izmantojot SIS 1+
sistēmu. Lai gan hakeru
uzbrukums Dānijas N.SIS 2011. gadā bija vērsts pret sistēmu, kas
darbojās pirms SIS II, Komisija kopā ar eu-LISA ekspertiem,
dalībvalstīm un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju ir veikusi valstu
drošības pasākumu efektivitātes pilnīgu novērtējumu. Ieteikumi būs pieejami
2014. gada otrajā ceturksnī. Komisija ir
turpinājusi cieši uzraudzīt, kā dalībvalstis īsteno SIS II, īpašu
uzmanību pievēršot jaunajām brīdinājumu kategorijām un funkcijām, jo daudzām
dalībvalstīm tās vēl ir pilnīgi jāievieš savās galalietotāju sistēmās. Īpašu
uzmanību Komisija pievērš tam, lai dalībvalstis laikus dzēstu brīdinājumus SIS II,
jo brīdinājumi, kuri vairs nav būtiski, var radīt ievērojamas neērtības un
kaitējumu attiecīgajām personām. Galvenie kavējumu iemesli ir procedūru un
atbildīgo valsts iestāžu kontroles trūkums, kā arī skaidru juridisku noteikumu
neesamība attiecībā uz to, kad brīdinājums ir jādzēš. Turklāt Komisija
konstatēja, ka dažas dalībvalstis sistemātiski nepievieno Eiropas apcietināšanas
orderi brīdinājumiem par apcietināšanu, kā tas būtu jādara. Tas var apdraudēt
brīdinājuma spēkā esību. Tāpēc Komisija vērsa attiecīgo dalībvalstu uzmanību uz
šo jautājumu, lai tās labotu situāciju. Vajadzības gadījumā Komisija arī sāks
izmeklēšanu pret dalībvalstīm, kuras neievēro juridiskās prasības. Ir pierādīts, ka
SIS II ir svarīgs rīks teroristu un ceļojošu noziedzīgu bandu
maršrutu atklāšanai pat tajos gadījumos, kad tiek mainīta identitāte vai
izmantoti viltoti personu apliecinoši dokumenti. Komisija un dalībvalstis cieši
sadarbojas, lai pilnīgi izmantotu speciālo brīdinājumu kategoriju sniegtās
priekšrocības SIS II sistēmā, kuras ļauj veikt personu un konkrētu
objektu veidu diskrētas un īpašas pārbaudes. Kā liecina statistika, pēc Komisijas
efektīvas iesaistīšanās risinājumu ierosināšanas procesā, lai intensīvāk
izmantotu šo brīdinājumu kategoriju, šādu brīdinājumu skaits ir pieaudzis par
vairāk nekā 30 %.
4.2.
Vīzu informācijas sistēmas izmantošana
Kopš
pēdējā pārskata perioda beigām (2013. gada 31. oktobrī) VIS
2013. gada 14. novembrī sāka darboties devītajā reģionā
(Centrālāzija), desmitajā reģionā (Dienvidaustrumāzija) un vienpadsmitajā
reģionā (okupētā Palestīnas teritorija)[15].
VIS
ieviešanas secība trešajā reģionu kopumā tika noteikta 2013. gada
septembrī[16].
Ir plānots, ka VIS sāks darboties divpadsmitajā, trīspadsmitajā, četrpadsmitajā
un piecpadsmitajā reģionā (Centrālamerika, Ziemeļamerika, Karību jūras un
Austrālijas-Āzijas reģions) 2014. gada 15. maijā un sešpadsmitajā
reģionā (Rietumbalkāni un Turcija) 2014. gada 25. septembrī. VIS
darbojas labi, un līdz 2013. gada 1. oktobrim sistēma bija
apstrādājusi 4,8 miljonus Šengenas vīzas pieteikumu un tika izsniegti
gandrīz četri miljoni vīzu. Neraugoties uz dalībvalstu pastāvīgajiem pūliņiem, lielākās
bažas joprojām rada tas, kāda ietekme vidējā termiņā un ilgtermiņā būs to (gan
biometrisko, gan burtciparu) datu neoptimālai kvalitātei, kurus dalībvalstu
konsulārās iestādes ievada VIS. Tai par iemeslu var būt nepilnīgi dati
(piemēram, netiek sasaistīti dažādi vīzas pieteikumi attiecībā uz vienu un to
pašu personu vai ģimenes locekļiem, kuri ceļo kopā) vai nestrukturēti dati (kas
nav ievadīti atbilstīgā formātā), kā arī pirkstu nospiedumu nepietiekama
kvalitāte. Tā rezultātā lēmumu pieņēmēji saņem neuzticamu informāciju, kā arī
rodas grūtības veikt iepriekšēju apspriešanos ar citām dalībvalstīm, izsniedzot
vīzu. Pirkstu
nospiedumu izmantošana nolūkā veikt vīzas turētāju verifikāciju Šengenas
robežšķērsošanas vietā kļūs obligāta 2014. gada oktobrī. Lai arī dažas
dalībvalstis jau ir veikušas vairākas šādas verifikācijas, būtiski, lai visas
dalībvalstis ievērotu noteikto termiņu. eu-LISA pieejamie dati liecina,
ka laikposmā no 2013. gada novembra līdz 2014. gada janvārim
robežšķērsošanas vietās pie ārējām robežām ir kopumā veiktas
152 262 pirkstu nospiedumu verifikācijas VIS[17].
4.3.
Vīzu politika un atpakaļuzņemšanas nolīgumi
Grozījums
Regulā (EK) 539/2001, ar ko ievieš jaunu atcelšanas mehānismu un
pārskatītu savstarpības mehānismu Eiropas
Parlaments un Padome 2013. gada 11. decembrī pieņēma grozījumu Regulā
(EK) 539/2001, kurā cita starpā paredzēts jauns atcelšanas mehānisms un
pārskatīts savstarpības mehānisms[18].
Grozījums stājās spēkā 2014. gada 9. janvārī. Jauns
atcelšanas mehānisms Saskaņā ar jaunā
atcelšanas mehānisma noteikumiem to varētu izmantot kā galējo risinājumu
situācijās, kad bezvīzu režīma ar trešo valsti rezultātā būtiski pieaugtu
attiecīgās trešās valsts nelikumīgo migrantu vai tādu patvēruma meklētāju
skaits, kuru pieteikums tiek noraidīts, un līdz ar to palielinātos kādas
dalībvalsts patvēruma sistēmas noslogojums. Mehānisma piemērošana nav
automātiska – ja, pamatojoties uz skaidri noteiktiem un stingriem kritērijiem,
dalībvalsts pieprasīs aktivizēt atcelšanas mehānismu, Komisijai būs jāpārbauda
visi attiecīgie faktori, tostarp jebkura iespējamā ietekme uz ES attiecībām ar
attiecīgo trešo valsti. Ja pēc visu faktu un attiecīgo elementu pārbaudes
Komisija konstatēs, ka bezvīzu režīms ir jāatceļ attiecībā uz konkrētas trešās
valsts valstspiederīgajiem, tā ierosinās komitejai, kurā ir pārstāvētas visas
dalībvalstis, tāda lēmuma projektu, ar ko atceļ bezvīzu režīmu, un komitejai
būs jāsniedz par to atzinums. Komisija arī apņemas organizēt politiskas debates
ar Eiropas Parlamentu pirms jebkādu atcelšanas pasākumu ierosināšanas. Pārskatīts
savstarpības mehānisms Likumdošanas
sarunu gaitā Eiropas Parlaments un vairākas dalībvalstis aicināja pastiprināt
savstarpības mehānismu, ko piemēro tad, ja trešās valstis, kuru pilsoņiem nav
jābūt vīzām, ievieš vai saglabā vīzu prasību vienas vai vairāku dalībvalstu
pilsoņiem, šāda aicinājuma mērķis ir padarīt minēto mehānismu efektīvāku un
nodrošināt solidaritāti starp dalībvalstīm. Galvenās
izmaiņas, kas ieviestas ar pārskatīto savstarpības mehānismu, attiecas uz to,
ka divus gadus no paziņojuma par situāciju, kad netiek piemērots savstarpības
princips, Komisija var jebkurā laikā pieņemt īstenošanas aktu, lai apturētu
bezvīzu režīmu konkrētām attiecīgās trešās valsts valstspiederīgo kategorijām
uz periodu, kas nepārsniedz sešus mēnešus un ko ir iespējams pagarināt uz
turpmākiem periodiem, kuri nepārsniedz sešus mēnešus; ja Komisija nolemj šādu
aktu nepieņemt, tai jāiesniedz ziņojums, kurā izskaidroti iemesli, kāpēc tā nav
ierosinājusi pasākumu. Turklāt, ja pēc diviem gadiem no paziņojuma par
situāciju, kad netiek piemērots savstarpības princips, trešā valsts joprojām
pieprasa vīzas vienas vai vairāku dalībvalstu pilsoņiem, Komisija pieņem
deleģētu aktu, lai piemērotu vīzu režīmu visiem trešās valsts pilsoņiem uz 12 mēnešiem;
vai nu Eiropas Parlaments, vai Padome var apstrīdēt šā deleģētā akta stāšanos
spēkā. Lai gan Komisija atzinīgi vērtē tāda
grozījuma pieņemšanu, kura mērķis ir veicināt uzticību kopējai vīzu politikai
un nodrošināt lielāku solidaritāti starp dalībvalstīm, tā uzskata, ka Komisijai
piešķirtās pilnvaras attiecībā uz pārskatīto savstarpības mehānismu neatbilst
LESD 290. un 291. pantam, un ir iesniegusi pieteikumu par dažu Regulas
(ES) Nr. 1289/2013 noteikumu atcelšanu saskaņā ar Komisijas paziņojumiem,
kas veikti laikā, kad Eiropas Parlaments[19]
un Padome pieņēma grozījumu. Uzraudzības
mehānisms pēc vīzu režīma liberalizācijas attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm Kā liecina Eurostat dati,
2013. gadā kopējais patvēruma pieteikumu skaits no piecām Rietumbalkānu
valstīm, ar kurām ir bezvīzu režīms[20],
Šengenas zonā un Šengenas kandidātvalstīs bija par aptuveni 12,5 % lielāks
nekā 2012. gadā[21].
Līdz ar to situācija joprojām ietekmēja bezvīzu ceļošanas režīma darbību starp
Rietumbalkāniem un ES. Patvēruma meklētāju pieplūduma tendence 2013. gadā
bija līdzīga 2012. gadā vērojamajai tendencei. To piecu Rietumbalkānu valstu
valstspiederīgie, ar kurām ir spēkā bezvīzu režīms, 2013. gadā veidoja
gandrīz 12 % no visiem patvēruma meklētājiem Šengenas valstīs un Šengenas
kandidātvalstīs salīdzinājumā ar aptuveni 13,4 % 2012. gadā. Aptuveni
93 % šo pieteikumu 2013. gadā tika iesniegti sešās visvairāk
skartajās Šengenas valstīs — Vācijā,
Francijā, Zviedrijā, Beļģijā, Šveicē un Luksemburgā. Minēto piecu
Rietumbalkānu valstu pilsoņu iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu
kopējais atzīšanas īpatsvars pirmajā instancē[22]
Šengenas zonā un Šengenas kandidātvalstīs 2013. gadā bija mazāks par
2 %. Serbijas
valstspiederīgie neapšaubāmi bija lielākā pieteikumu iesniedzēju grupa,
savukārt būtiski pieauga Albānijas valstspiederīgo īpatsvars. Starp visvairāk
skartajām uzņemošajām valstīm visbiežāk galamērķa valsts ir joprojām ir Vācija
(tās daļa turpina palielināties), tai seko Francija un Zviedrija. Komisija
2013. gada 28. novembrī iesniedza Ceturto ziņojumu par uzraudzību pēc
vīzu režīma liberalizācijas attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm[23], kurā
tā novērtē īstenotos pasākumus, pārskata darbību un sniedz ieteikumus attiecībā
uz bezvīzu režīmu. Atpakaļuzņemšanas un
vīzu režīma atvieglošanas nolīgumi un vīzu režīma liberalizācija Lai
atvieglotu tādu personu atpakaļuzņemšanu, kuras kādā dalībvalstī uzturas
neatļauti, 2013. gada 16. decembrī tika parakstīts atpakaļuzņemšanas
nolīgums ar Turciju. Tajā pašā laikā tika sākts dialogs par vīzu režīma
liberalizāciju. EP 2014. gada 26. februārī sniedza piekrišanu
atpakaļuzņemšanas nolīgumam, un tagad Padomes uzdevums ir pieņemt lēmumu par
nolīguma parakstīšanu. Lai
stātos spēkā nolīgumi ar Kaboverdi par atpakaļuzņemšanu un vīzu atvieglotu
izsniegšanu, vēl ir nepieciešams Kaboverdes paziņojums par ratifikācijas
procedūru pabeigšanu (ES ratifikācijas procedūras ir pabeigtas). EP piekrišana
nolīgumiem par atpakaļuzņemšanu un vīzu atvieglotu izsniegšanu ar Armēniju tika
saņemta 2013. gada 9. oktobrī, un abi nolīgumi stājās spēkā
2014. gada 1. janvārī. Atpakaļuzņemšanas nolīgums ar Azerbaidžānu
tika parakstīts 2014. gada 28. februārī (nolīgums par vīzu atvieglotu
izsniegšanu jau bija parakstīts 2013. gada novembrī). EP sniedza
piekrišanu 2014. gada 12. martā, un paredzams, ka nolīgumi stāsies
spēkā vasaras sākumā. Sarunas par atpakaļuzņemšanu un vīzu atvieglotu
izsniegšanu ar Baltkrieviju tika oficiāli sāktas 2014. gada
29. janvārī pēc sākotnējā uzaicinājuma sākt sarunas 2011. gadā.
Paredzēts, ka pirmā tehnisko sarunu kārta notiks 2014. gada jūnija vidū.
Sarunas par atpakaļuzņemšanas nolīgumu ar Maroku tiks sāktas
11.-12. jūnijā līdztekus ar sarunām par nolīgumu par vīzu atvieglotu
izsniegšanu. Likumdevēji
2013. gada decembrī vienojās par vīzu režīma atcelšanu attiecībā uz
Moldovas Republikas pilsoņiem, kuriem ir Moldovas biometriskās pases. Sākot no
2014. gada 28. aprīļa, viņi uz Šengenas teritoriju var ceļot bez
vīzām. Likumdevēji 2014. gada februārī vienojās par grozījumiem Regulā
539/2001 nolūkā atcelt vīzas prasību 16 mazo Karību jūras un Klusā okeāna
salu valstu, kā arī Apvienoto Arābu Emirātu, Peru un Kolumbijas pilsoņiem. Šis
grozījums stāsies spēkā pirms jūnija vidus, taču reāli šo valstu
valstspiederīgie varēs ceļot bez vīzām vienīgi pēc tam, kad būs stājušies spēkā
nolīgumi par vīzu režīma atcelšanu starp ES un katru no šīm valstīm. Turklāt
attiecībā uz Kolumbiju un Peru Komisijai, pirms tā lūgs atļauju risināt sarunas
par šādiem nolīgumiem, būs jāiesniedz novērtējums par to, kā minētās valstis
ievēro attiecīgos kritērijus. [1] COM(2011) 561 galīgā redakcija. [2] Ja nav norādīts citādi, dati 2. iedaļā iegūti no Frontex
riska analīzes tīkla informācijas apmaiņas sistēmas un aptver gan Šengenas
zonu, gan Šengenas kandidātvalstis. Dati aptver vienīgi tos trešo valstu
valstspiederīgos, kuri ir atklāti pie ārējām robežām (izņemot pagaidu ārējās
robežas), tiem nelikumīgi ieceļojot vai mēģinot nelikumīgi ieceļot starp
robežšķērsošanas vietām. Skaitļi par Horvātiju attiecas uz laikposmu no tās
pievienošanās datuma ES. [3] Jāņem vērā, ka skaitļi attiecībā uz šo maršrutu šeit un
turpmāk neattiecas uz Apūliju un Kalabriju. [4] Lielāku atklāto gadījumu skaitu var daļēji saistīt ar
operāciju Mare Nostrum, kuru Itālijas Jūras spēki sāka 2013. gada
oktobrī. [5] Komisijas paziņojums par Vidusjūras reģiona darba grupas
darbu, COM(2013) 869 final, 4.12.2013. [6] Nelikumīgo robežšķērsošanas
gadījumu skaits pie Grieķijas robežām 2013. gadā tikai nedaudz pārsniedza
pusi no 2012. gadā konstatēto gadījumu skaita, bet šajā konkrētajā
maršrutā tas samazinājās par 12 %. [7] Eiropas
Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada
26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu
dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka
starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no
dalībvalstīm. [8] Kā norādīts iepriekš, dati aptver Šengenas zonu, kā arī
Šengenas kandidātvalstis. [9] Tie ir Sīrijas, Eritrejas, Somālijas, Afganistānas,
Pakistānas, Alžīrijas, Marokas un Rietumbalkānu valstu valstspiederīgie, kā arī
Ukrainas valstspiederīgie. [10] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK)
Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas
reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), kurā
grozījumi izdarīti ar Regulu (ES) Nr. 610/2013. [11] Konvencija, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija
Šengenas nolīgumu, kā arī Padomes Direktīva 2001/51/EK. [12] COM(2014) 74 final, 17.2.2014., Ziņojums par
to, kā tiek īstenota un darbojas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES)
Nr. 1342/2011, ar ko Regulu (EK) Nr. 1931/2006 groza attiecībā
uz Kaļiņingradas apgabala un dažu Polijas administratīvo rajonu iekļaušanu
atbilstīgajā pierobežas zonā, un uz tās pamata noslēgtais Polijas un Krievijas
Federācijas divpusējais līgums. [13] SCH/Com-ex (98) 26 def. [14] OV L 295, 6.11.2013., 27. lpp. [15]
Komisijas
2013. gada 8. novembra Īstenošanas lēmums, ar ko nosaka datumu, kurā
Vīzu informācijas sistēma (VIS) sāk darbību devītajā, desmitajā un
vienpadsmitajā reģionā (2013/642/ES). [16] Komisijas 2013. gada 30. septembra Īstenošanas
lēmums, ar ko nosaka trešo — pēdējo — reģionu grupu Vīzu informācijas
sistēmas (VIS) darbības sākšanai (2013/493/ES). [17] Lielāko daļu šo pārbaužu veica 6 dalībvalstis,
pārējās dalībvalstis nav veikušas šādas pārbaudes vai to skaits nepārsniedz
100 pārbaudes mēnesī. Kā salīdzinājumu var minēt, ka šajā pašā laikposmā
visā Šengenas zonā tika veiktas 6 159 564 pārbaudes VIS,
izmantojot burtciparu datus (vīzas uzlīmes numuru). [18] Eiropas Parlamenta
un Padomes Regula (ES) Nr. 1289/2013, ar kuru groza Padomes
Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu,
kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to
trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas,
OV L 347, 20.12.2013. [19] Skatīt http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+CRE+20130910+ITEM-011+DOC+XML+V0//EN&language=EN [20] Kopš 2009. gada beigām uz bijušās Dienvidslāvijas
Maķedonijas Republikas, Melnkalnes un Serbijas pilsoņiem, kuriem ir
biometriskās pases, attiecas bezvīzu režīms ar ES dalībvalstīm saskaņā ar
Regulu (EK) Nr. 539/2001. Saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem uz
Albānijas, kā arī Bosnijas un Hercegovinas pilsoņiem attiecas bezvīzu režīms ar
ES dalībvalstīm kopš 2010. gada 15. decembra. [21] Lūdzu, ņemiet vērā, ka 2012. gada Eurostat datos nav
ietverta Horvātija, jo tā vēl nebija ES dalībvalsts. [22] Atzīšanas īpatsvaru aprēķina kā daļu, kādu pirmajā
instancē pieņemto lēmumu kopskaitā veido tie pirmās instances lēmumi, ar kuriem
piešķir Ženēvas konvencijas vai alternatīvās aizsardzības statusu (pirmajā
instancē pieņemto lēmumu kopskaits ietver pirmās instances lēmumus, ar kuriem
piešķir Ženēvas konvencijas vai papildu aizsardzības statusu, kā arī lēmumus
par cita statusa (piemēram, humānās aizsardzības) piešķiršanu un par pieteikuma
noraidīšanu). [23] COM(2013) 836 final.