27.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 280/44

—

uzsver, ka efektīvāka atkritumu rašanās novēršana, kā arī principa “piesārņotājs maksā” pilnīga īstenošana ļautu samazināt finansiālo un organizatorisko slogu vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Pamatojoties uz labākajiem, pašlaik jau sasniegtajiem rezultātiem, būtu jānosaka vērienīgi un saistoši mērķi. Šajā sakarā līdz 2020. gadam sadzīves atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju būtu jāsamazina par 10 % salīdzinājumā ar 2010. gadā reģistrēto daudzumu;

—

vēlas, lai dalībvalstīm būtu noteikti saistoši, atsevišķi, minimālie, kvantitatīvie mērķi katrai atkārtoti izmantojamu atkritumu kategorijai, ņemot vērā atbilstības līmeni pašreizējiem mērķiem visā ES;

—

pauž atbalstu nodomam izpētīt iespējas līdz 2025. gadam pašreizējo obligāto mērķi cieto sadzīves atkritumu pārstrādes jomā palielināt līdz 70 % apmēram, ņemot vērā atbilstības līmeni pašreizējiem mērķiem visā ES; uzskata, ka būtu jāvienojas par starpposma mērķiem un pārejas periodiem;

—

vēlas, lai tiktu noteikti mērķi attiecībā uz rūpniecisko atkritumu pārstrādi. Šādus mērķus varētu noteikt atkarībā no materiāliem, nevis atkritumu veida. Šiem mērķiem vajadzētu būt tikpat vērienīgiem kā sadzīves atkritumu pārstrādes jomā izvirzītajiem mērķiem;

—

uzsver, ka jāpieņem visstingrākie kopīgie reglamentējošie standarti atkritumu šķirošanas un attīrīšanas jomā. Līdz 2020. gadam būtu jāpanāk, ka faktiski tiek šķiroti 100 % atkritumu;

—

vēlas, lai līdz 2020. gadam tiktu aizliegta visu to organisko vai bioloģiski noārdāmo atkritumu apglabāšana poligonos, kurus var izmantot atkārtoti, daļēji vai pilnīgi pārstrādāt, vai arī izmantot to siltumietilpību. Vispārējais mērķis ir panākt, ka no visu veidu un izcelsmes atkritumu kopapjoma poligonos nonāk 5 % vai vēl mazāk;

—

pauž atbalstu nodomam izpētīt iespējas noteikt vērienīgākus mērķus attiecībā uz visa veida izlietoto plastmasas iepakojumu pārstrādi, proti, panākt, ka pārstrādāti tiek 70 % šādu atkritumu, un mērķis izlietotā stikla, metāla, papīra, kartona un koka iepakojuma pārstrādes jomā būtu jāpalielina līdz 80 %, ņemot vērā atbilstības līmeni pašreizējiem mērķiem visā ES; uzskata, ka būtu jāvienojas par starpposma mērķiem un pārejas periodiem.

Ziņotājs:

Michel LEBRUN kgs (BE/PPE), Beļģijas Franču valodas kopienas parlamenta deputāts

Atsauces dokuments

Eiropas Komisijas 2012. gada 14. decembra vēstule par atzinuma pieprasījumu

1.

uzskata, ka atbildīgas un ilgtspējīgas politikas mērķim atkritumu rašanās novēršanas un atkritumu apsaimniekošanas jomā vajadzētu būt šādam: maksimāli samazināt atkritumu rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, kā arī — saglabāt dabas resursus un nodrošināt materiālu, pirms tie kļuvuši par atkritumiem, atgriešanu ekonomiskā apritē;

2.

secina, ka, pateicoties proaktīvam ES līmeņa tiesiskajam regulējumam, atkritumu rašanās novēršanas un apstrādes jomā ir panākts progress. Komiteja ar gandarījumu norāda, ka dažas dalībvalstis un arī vietējās un reģionālās pašvaldības pārsniegušas ES izvirzītos mērķus šai jomā. Ar turpmākajiem tiesību aktiem mazāk sekmīgās dalībvalstis un VRP ir jāmudina darbu turpināt, lai panāktu labākus rezultātus;

3.

pieņem zināšanai, ka atkritumu apsaimniekošanas jomā pastāv lielas atšķirības dalībvalstīs. Jāatbalsta, lai dalībvalstīs un arī vietējās un reģionālajās pašvaldībās, kurās vēl nav panākts pietiekams progress, attīstītos atkritumu pienācīgas apsaimniekošanas infrastruktūra, metodes un veiktspēja, pilnveidojot gan valstu, gan pašvaldību sadarbību vietējā un starptautiskā mērogā;

4.

uzsver, cik liela nozīme ir Eiropas statistikai atkritumu jomā, lai tālāk izstrādātu datus arī reģionālā līmenī. Šajā sakarā Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Eurostat datubāzē jau ir ietverti dati par sadzīves atkritumu pārstrādi vairāku valstu reģionos. Ir lietderīgi izvērtēt reģionālās atšķirības atkritumu apsaimniekošanas jomā, jo būtiskās atšķirības valstīs liecina par reģionālo politiku nozīmīgumu un relatīvajiem panākumiem (1);

5.

apzinās, ka šis atzinums papildina pašlaik spēkā esošo tiesību aktu izvērtēšanas un pārskatīšanas darbu. Izvērtēšanas un pārskatīšanas rezultātā izvirzītajiem jaunajiem mērķiem būtu jāpapildina Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu (2) minēto mērķu īstenošana un tie būtu jāiekļauj Septītajā vides rīcības programmā (3), kas veicinās stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes mērķu sasniegšanu, turklāt jaunajiem mērķiem būtu arī jāatbalsta ES izejvielu saglabāšanas iniciatīvā paredzētie pasākumi (4);

6.

pauž gandarījumu, ka Eiropas Komisija ir aicinājusi Reģionu komiteju izteikt viedokli par Pamatdirektīvā par atkritumiem (5), direktīvā par atkritumu poligoniem (6) un direktīvā par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (7) izvirzīto ES atkritumu apsaimniekošanas jomas mērķu pārskatīšanu;

7.

uzskata, ka priekšlikumā par tālejošākiem mērķiem ES līmenī pirmām kārtām ir jāizvērtē iemesli, kādēļ katrā reģionā nav īstenoti pašreizējie mērķi, lai gan tiek noteikti pārejas periodi un starpposma mērķi mazāk attīstītām dalībvalstīm, reģionālajām un vietējām pašvaldībām;

8.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska loma ES tiesību aktu īstenošanā šajā jomā, atkritumu apstrādes un glabāšanas infrastruktūras izveidošanā un finansēšanā, kā arī to plūsmas operatīvā pārvaldībā. Optimāla atkritumu apsaimniekošana vietējām un reģionālajām pašvaldībām pašlaik ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Šajā sakarā RK vēlas piedalīties visos politikas izstrādes procesa posmos attiecīgajās jomās;

9.

uzsver: nosakot, ka viena no piecām 2013. gada Subsidiaritātes darba plāna prioritātēm ir izvērtēt ES politiku atkritumu jomā, RK ir apliecinājusi savu vēlmi stiprināt vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību to jauno mērķu izstrādāšanā, kurus tām būs jāīsteno. Šajā saistībā RK aicina Eiropas Savienību nodrošināt vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību un sadarbību tādā mērā, kas pilnībā atbilst subsidiaritātes principam; RK ir sarīkojusi par subsidiaritātes jautājumiem apspriešanos ar Subsidiaritātes uzraudzības ekspertu grupu un saviem partneriem no Subsidiaritātes uzraudzības tīkla, lai analizētu ES tiesību aktu atkritumu apsaimniekošanas jomā pārskatīšanu;

10.

norāda, ka jaunie mērķi jāpieņem, ievērojot proporcionalitātes principu. RK aicina Eiropas Savienību, ievērojot piesardzības principu, izvērtēt, kā jaunie pasākumi varētu ietekmēt vietējās un reģionālās pašvaldības, to budžetu, administratīvo veiktspēju un darbību. Īpaša uzmanība jāvelta tam, kādas ir jaunās politikas īstenošanas iespējas tajās dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras vēl nav guvušas pietiekamus panākumus. Galīgo mērķu īstenošanai būs nepieciešama dalītu starpposma mērķu noteikšana, kā arī zināma darbības elastīguma piešķiršana vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Šajā nolūkā būs jāņem vērā ģeogrāfisko, demogrāfisko un sociāli ekonomisko apstākļu īpatnības;

11.

vēlas, lai mērķu pārskatīšanas pamatā būtu tuvuma princips. Šā principa piemērošana būtu jāsaprot gan vietējā, gan starptautiskā mērogā, proti, turpmāko tiesību aktu pamatā galvenokārt vajadzētu būt atkritumu apsaimniekošanas darbību saglabāšanai un attīstīšanai ES teritorijā. RK aicina mērķu pārskatīšanā raudzīties, lai nemazinātos ES publiskā un privātā sektora uzņēmumu konkurētspēja un vienlīdzīgas iespējas šajā nozarē un lai tiktu atbalstīta šīs nozares saimnieciskā darbība Eiropas Savienībā;

12.

vēlas, lai Savienībā tiktu pieņemta viena vienīga, efektīva un pārredzama metode atkritumu aprēķināšanai, lai tādējādi racionalizētu mērķus, kā arī varētu salīdzināt situācijas un gūtos panākumus; ieviešot šo metodi, būtu jāņem vērā vietējie apstākļi katrā dalībvalstī. Komiteja īpaši aicina pašreizējās četras metodes, kuras noteiktas Atkritumu pamatdirektīvā (8) un ar kurām aprēķina mērķus sadzīves un citu līdzīgu atkritumu jomā, aizstāt ar vienu caurskatāmu, uzticamu un tālejošu metodi;

13.

aicina izveidot “Eiropas vārdnīcu”, kurā būtu apkopoti izsmeļoši un precīzi termini, ko izmanto saistībā ar atkritumiem, atkritumu apstrādes metodēm, atkritumu otrreizēju izmantošanu, pārstrādes un reģenerācijas metodēm, struktūrām un infrastruktūru, kā arī šīs nozares dalībniekiem;

14.

mudina izstrādāt ES nomenklatūru atkritumu klasifikācijai, kas aptvertu visu atkritumu plūsmu, lai panāktu atkritumu neapstrīdamu klasificēšanu hierarhijas ietvaros;

15.

pauž atbalstu, pirmkārt, dalītu mērķu noteikšanai un, otrkārt, tam, lai katrai hierarhijas pakāpei paredzēto vispārējo mērķu ietvaros tiktu noteikti arī atsevišķi mērķi katram apstrādājamo atkritumu plūsmas un materiālu veidam;

16.

aicina noteikt konkrētus mērķus attiecībā uz būtiskiem materiāliem, kuri ir svarīgi tautsaimniecībai, bet kurus nevarēs atgūt tikai ar konkrētam produktam noteiktiem mērķiem;

17.

aicina pieņemt principu, kas paredz dažādu atkritumu veidu automātisku pāreju uz iespējamo augstāko hierarhijas līmeni. Hierarhijas ietvaros klasificējot atkritumu plūsmas, par svarīgāko jāuzskata nevis atkritumu veids, bet gan materiāli, ko tie satur;

18.

vēlas, lai ES finansējums prioritāri tiktu piešķirts darbībām, kas veicamas saistībā ar hierarhijas augstākajiem līmeņiem. Projektiem, kas saistīti ar hierarhijas zemākajiem līmeņiem, subsīdijas var piešķirt vienīgi tad, ja jau veikti visi nepieciešamie pasākumi augstākajiem līmeņiem paredzēto mērķu sasniegšanai;

19.

norāda, ka atkritumu apsaimniekošana tikai daļēji ierobežo ietekmi uz vidi. Tādēļ ir svarīgi veicināt atkritumu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, kas rosinās dabas resursu aizstāšanu ar materiāliem, kuri iegūti no atkritumiem. Pirmais un galvenais rīcības virziens, kā mazināt kaitējumu videi, ir atkritumu rašanās novēršana;

20.

uzsver, ka efektīvāka atkritumu rašanās novēršana, kā arī principa “piesārņotājs maksā” pilnīga īstenošana ļautu samazināt finansiālo un organizatorisko slogu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras ir atbildīgas par atkritumu apsaimniekošanu;

21.

aicina ieviest stingrākas prasības atkritumu rašanās novēršanas jomā. Pamatojoties uz labākajiem, pašlaik jau sasniegtajiem rezultātiem, būtu jānosaka vērienīgi un saistoši mērķi. Šajā sakarā līdz 2020. gadam sadzīves atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju būtu jāsamazina par 10 % salīdzinājumā ar 2010. gadā reģistrēto daudzumu, tomēr gadījumos, kad jaunajā direktīvā noteiktais kopējais atkritumu samazināšanas mērķis ir pretrunā atkritumu samazināšanas mērķim uz vienu personu, noteicošajam būtu jābūt pirmajam;

22.

aicina veikt pasākumus, lai mazinātu pārtikas un izlietotā iepakojuma izšķiešanu, un rast papildu iespējas, kā nodrošināt ar patēriņam derīgu pārtiku ģimenes, kurām vajadzīga palīdzība, un maznodrošinātās ģimenes. Ar šādiem pasākumiem būtu jāpanāk, ka patērētāji ir labāk informēti par “izlietot līdz” datumu, par produktu derīguma termiņu, par to oglekļa dioksīda pēdu un atkārtoti izmantojama iepakojuma ekoloģiskajām priekšrocībām. Pasākumi būtu jāveic arī iedzīvotāju izpratnes veidošanai par to, ka produktu iegādes apjoms ir jāsaskaņo ar pašu reālajām vajadzībām un ka uzmanība jāpievērš arī tam, kāds ir produkta iepakojums. Pārtikas izšķiešanas mazināšanas jautājumi arī būtu jāiekļauj ražošanas, pārstrādes, gastronomijas un tirdzniecības speciālistu apmācības programmās;

23.

norāda, ka ražotāja vai importētāja paplašinātas atbildības princips noteiktos gadījumos ir efektīva politikas svira atkritumu rašanās novēršanai. Papildus izlietoto produktu savākšanas sistematizācijai šis princips efektīvi stimulē ražotājus un importētājus mainīt produktu izstrādi, lai uzlabotu to ekoloģisko efektivitāti un ekodizainu;

24.

atzīst, ka ražotāja vai importētāja paplašinātās atbildības radītās izmaksas ietekmē galapatērētāju, taču gūtā peļņa netiek ieguldīta atkritumu apsaimniekošanas procesā. Komiteja vēlas, lai šā principa ietvaros paredzēto pasākumu ieviešanas un kontroles rezultātā iegūtie līdzekļi tiktu izmantoti atkritumu šķirošanas, sagatavošanas atkārtotai izmantošanai un pārstrādes infrastruktūru finansēšanai;

25.

vēlas, lai ES tiesiskajā regulējumā atkritumu jomā būtu iekļauts produktu pārraudzības princips, lai mazumtirdzniecības uzņēmumiem noteiktu lielāku atbildību par produktu savākšanu un atgriešanu ražotājam;

26.

vēlas, lai dalībvalstīm tiktu izvirzīta prasība veikt to izplatītāko preču salīdzinošo novērtējumu, kurām ir noteikta plānotā nolietošanās, izvērtējot šo preču ilgmūžību jeb lietderīgās izmantošanas laiku, remonta un atkārtotas izmantošanas iespējas. Šos datus tad vajadzētu izmantot minimālo standartu noteikšanai piecu gadu laikā. Būtu jāizvirza prasība ražotājiem pārdot preces ar pagarinātu garantijas laiku un nodrošināt, lai būtu pieejamas remontam nepieciešamās rezerves daļas. Jāatbalsta uzņēmumi, kas piedāvā patēriņa preces, piemēram, lielizmēra mājsaimniecības tehniku, drīzāk kā pakalpojumu nevis pirkumu, jo tas palielinātu pieprasījumu pēc tādām precēm, kurām ir ilgs kalpošanas laiks un kuras iespējams remontēt;

27.

vēlas, lai tiktu nostiprināti tiesību akti attiecībā uz ekodizainu, lai tādējādi atkritumu demontāžas, attīrīšanas, pārstrādes un reģenerācijas procesu optimizētu, sākot jau no produkta izstrādes posma. Stingrāku standartu noteikšana šajā jomā sekmētu dažu atkritumu veidu pāreju uz augstāku hierarhijas līmeni;

28.

atzinīgi vērtē ES pastiprināto atbalstu pētniecībai un izstrādei ekodizaina nozarē, izmantojot struktūrfondu, Kohēzijas fonda un Eiropas Investīciju bankas līdzekļus. Paralēli šiem centieniem īpaša uzmanība jāpievērš iespējamiem konkurences traucējumiem, ko varētu izraisīt jaunu standartu noteikšana;

29.

vēlas, lai dalībvalstīm būtu noteikti saistoši, atsevišķi, minimālie, kvantitatīvie mērķi katrai atkārtoti izmantojamu atkritumu kategorijai, ņemot vērā atbilstības līmeni pašreizējiem mērķiem visā ES;

30.

uzsver iespējas, ko aprites ekonomikas attīstībai rada atkritumu atkārtota izmantošana un sagatavošanās tai. Vajadzētu paredzēt šīs nozares dalībniekiem tādus atbalsta pasākumus, kas veicinātu atkritumu plūsmas pieejamību, kā arī sniegt finansiālu un cita veida atbalstu šo dalībnieku saimnieciskā un darījumu projekta sagatavošanai;

31.

vēlas, lai izstrādājot turpmākos ES tiesību aktus par atkritumu atkārtotu izmantošanu un sagatavošanos tai, tiktu piesaistīti arī sociālās ekonomikas pārstāvji;

32.

neskatoties uz atkritumu pārstrādes apjoma un enerģijas reģenerācijas rādītāju pakāpenisku palielināšanos, Komiteja pauž nožēlu, ka vēl arvien liels daudzums pārstrādājamu vai reģenerējamu materiālu nonāk atkritumu poligonos vai tiek sadedzināti iekārtās ar zemu energoefektivitāti. Ar turpmākajiem tiesību aktiem būtu jāpanāk labāka atkritumos esošo resursu izmantošana;

33.

pauž atbalstu nodomam izpētīt iespējas līdz 2025. gadam pašreizējo obligāto mērķi cieto sadzīves atkritumu pārstrādes jomā palielināt līdz 70 % apmēram, ņemot vērā atbilstības līmeni pašreizējiem mērķiem visā ES (9); vispārējā ES vidējā mērķa ietvaros būtu jāvienojas ar dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, it īpaši tām, kuras vēl nav guvušas pietiekamus panākumus, par starpposma mērķiem un pārejas periodiem;

34.

paredz, ka ar vērienīgākiem vispārējiem mērķiem varēs panākt, ka pārstrādei tiek novirzīta daļa no sadedzināšanai vai apglabāšanai poligonos paredzētās atkritumu plūsmas. Lielāks pārstrādājamo atkritumu apjoms radīs nepieciešamību pēc jaunām infrastruktūrām un jauniem ieguldījumiem šajā nozarē. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras lielākajā daļā gadījumu ir atbildīgas par atkritumu apsaimniekošanu, vajadzības gadījumā būtu jāsaņem materiāli tehniskais un finansiālais atbalsts. Vienlaikus būtu arī jāatbalsta izejvielu saglabāšana un materiālu atgriešana apritē;

35.

atkārtoti norāda, ka vēlas, lai ES pieņemtu tiesisko regulējumu attiecībā uz organisko atkritumu pārstrādes mērķiem pārskatītās Atkritumu pamatdirektīvas ietvaros. Šāds regulējums būtu ne vien stimuls nozarei, bet tas ļautu arī izvirzīt kvantitatīvus mērķus, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ņemot vērā vietējos apstākļus, sadarboties un brīvi organizēt atkritumu pārstrādi;

36.

vēlas, lai īpaša uzmanība būtu pievērsta organisko atkritumu otrreizējai pārstrādei. Vajadzētu mudināt vietējās un reģionālās pašvaldības veikt pasākumus ekoloģiskas dārzkopības un individuālās kompostēšanas veicināšanai, kā arī attīstīt pašu iespējas apstrādāt un glabāt organiskos atkritumus;

37.

pauž atbalstu organisko atkritumu pārstrādes uzlabošanai un vēlas, lai tiktu aizliegta organisko atkritumu apglabāšana poligonos un ierobežota iespēja tos sadedzināt. Kvalitātes prasības kompostam jāsaskaņo Eiropas līmenī, un ir jāizstrādā kvalitātes nodrošināšanas sistēmas saražotajiem produktiem, lai nodrošinātu augstu vides aizsardzības līmeni;

38.

vēlas, lai tiktu noteikti mērķi attiecībā uz rūpniecisko atkritumu pārstrādi. Šādus mērķus varētu noteikt atkarībā no materiāliem, nevis atkritumu veida. Šiem mērķiem vajadzētu būt tikpat vērienīgiem kā sadzīves atkritumu pārstrādes jomā izvirzītajiem mērķiem;

39.

norāda, ka rūpniecisko atkritumu iekļaušana pārstrādājamo atkritumu plūsmā būtiski palielinās slogu vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tādēļ jāraugās, lai vietējās un reģionālās pašvaldības varētu saņemt nepieciešamos līdzekļus tām uzticēto uzdevumu izpildei. Visās dalībvalstīs tādēļ būtu pilnībā jāīsteno princips "piesārņotājs maksā";

40.

uzsver, ka visstingrākie kopīgie reglamentējošie standarti atkritumu šķirošanas un attīrīšanas jomā jāpieņem ne tikai attiecībā uz mājsaimniecībām un rūpniecības uzņēmumiem, bet arī šķirošanas centriem. Līdz 2020. gadam būtu jāpanāk, ka faktiski tiek šķiroti 100 % atkritumu. Vienlaikus Komiteja uzskata, ka dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras vēl nav guvušas pietiekamus panākumus, vajadzētu paredzēt starpposma mērķus un pārejas periodus, par kuriem panākta vienošanās ar dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tāpat Komiteja rosina, ka līdztekus vērienīgāku mērķu noteikšanai atkritumu savākšanas un šķirošanas jomā jāparedz arī atbilstoši finanšu līdzekļi un jāstiprina kontroles pasākumi;

41.

atbalsta Eiropas Parlamenta pieprasījumu (10), lai Eiropas Komisija ierosinātu līdz 2020. gadam aizliegt pārstrādājamo un bioloģisko atkritumu dedzināšanu, taču šo aizliegumu nevajadzētu attiecināt uz tiem uzņēmumiem, kuri sasniedz augstu efektivitāti siluma ražošanā vai kombinētā siltuma un elektroenerģijas ražošanā jeb koģenerācijā, ņemot vērā atkritumu fizikālās un ķīmiskās īpašības;

42.

pauž bažas, ka dažās ES dalībvalstīs darbojošās dedzināšanas iekārtas varētu sadedzināt tādu nepārstrādājamu atkritumu apjomu, kas pārsniedz kopējo ražošanas apjomu šajās valstīs. Šādā situācijā pastāv risks, ka uz dedzināšanu minētajās iekārtās varētu tikt novirzīti atkritumi, ko varētu pārstrādāt un izmantot atkārtoti;

43.

pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis nevajadzīgo vai arī nepietiekami noslogoto dedzināšanas iekārtu saglabāšanas nolūkā nav pielikušas pietiekami daudz pūļu atkritumu rašanās novēršanai, atkritumu šķirošanai un pārstrādei;

44.

aicina pievērst īpašu uzmanību ikvienam turpmākajam atkritumu dedzināšanas vai enerģijas reģenerācijas infrastruktūras ieguldījumu vai finansējuma projektam. Struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļus tādiem projektiem būtu jāpiešķir vien tad, ja tie papildina atkritumu apsaimniekošanas saskaņotu kopumu, ko veido pietiekama infrastruktūra savākto atkritumu sākotnējai šķirošanai, attīrīšanai un pārstrādei;

45.

vēlas, lai atkritumu enerģijas reģenerācijas infrastruktūrām tiktu noteikti visaugstākie siltuma reģenerācijas, enerģijas ražošanas, CO2 emisiju ierobežojuma, kā arī izdedžu savākšanas un izmantošanas standarti. Šādi kopīgi dinamiski standarti jānosaka Eiropas līmenī;

46.

vēlas, lai līdz 2020. gadam tiktu aizliegta visu to organisko vai bioloģiski noārdāmo atkritumu apglabāšana poligonos, kurus var izmantot atkārtoti, daļēji vai pilnīgi pārstrādāt, vai arī izmantot to siltumietilpību. Vispārējais mērķis ir panākt, ka no visu veidu un izcelsmes atkritumu kopapjoma poligonos nonāk 5 % vai vēl mazāk;

47.

norāda, ka tarifu paaugstināšana par tonnu poligonā apglabāto atkritumu varētu būt efektīvs līdzeklis, lai samazinātu pāri paliekošo atkritumu apjomu un sekmētu atkritumu plūsmas pārvirzīšanu uz augstākiem hierarhijas līmeņiem. Nosakot tarifus, būtu jāņem vērā to efektivitāte. Vajadzētu apsvērt iespēju Eiropas Savienības līmenī saskaņot tarifus, nosakot minimālos standartus, lai izvairītos no traucējumiem nozares darbībā;

48.

pauž atbalstu nodomam izpētīt iespējas noteikt vērienīgākus mērķus attiecībā uz visa veida izlietoto plastmasas iepakojumu pārstrādi, proti, panākt, ka pārstrādāti tiek 70 % šādu atkritumu, un mērķis izlietotā stikla, metāla, papīra, kartona un koka iepakojuma pārstrādes jomā būtu jāpalielina līdz 80 %, ņemot vērā atbilstības līmeni pašreizējiem mērķiem visā ES (11). Vispārējā ES vidējā mērķa ietvaros būtu jāvienojas ar dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, it īpaši tām, kuras vēl nav guvušas pietiekamus panākumus, par starpposma mērķiem un pārejas periodiem un jāievieš tie;

49.

norāda, ka efektīva politikas svira izlietotā iepakojuma atkritumu rašanās novēršanai ir ražotāja vai importētāja paplašinātā atbildība. Lai panāktu, ka tiek ievērota ražotāja vai importētāja paplašinātā atbildība, būtu jāparedz, ka to pienākums ir izlietoto iepakojumu savākt pašiem vai arī tam izmantot atkritumu apsaimniekošanas struktūru pakalpojumus;

50.

aicina balstīt turpmākos tiesību aktus uz kopīgiem principiem: atkritumu plūsmas apsaimniekošana pilnā apmērā, hierarhijas noteikšana, apsaimniekošanas darbību pārredzamība, finansēšana, izmaksas, spēkā esošie fiskālie pasākumi, kontrole, izsekojamība, kā arī vietējo un reģionālo pašvaldību un to sadarbības institūciju lomas apzināšanās. Ja Eiropas tiesību aktu īstenošanas shēmas būs pārredzamas, radīsies iespēja salīdzināt situācijas, izvērtēt dažādu praksi un pakāpeniski izveidot kopīgu labas prakses piemēru bāzi;

51.

aicina papildus vērienīgu 2020. gadam izvirzīto mērķu noteikšanai pieņemt īpašu ceļvedi, par kuru jāvienojas ar katru dalībvalsti un atbilstošos gadījumos — ar kompetento reģionālo vai vietējo pašvaldību. Ceļvedī būtu iekļauts provizorisks grafiks un noteikti starpposma mērķi, kas pielāgoti katram atkritumu veidam un hierarhijas līmenim un kurus attiecīgajā dalībvalstī varētu īstenot ilgākā laika posmā nekā noteikts ES vidējā mērķī. Tādā veidā varētu nodrošināt, ka mazākus panākumus guvušās dalībvalstis un pašvaldības varētu panākt progresu un vienlaikus tiktu atbalstīti arī panākumus guvušo dalībvalstu un pašvaldību centieni;

52.

vēlas, lai Eiropas Savienības pieņemtajā politikā atkritumu apsaimniekošanas un apstrādes jomā tiktu ņemts vērā vispārējs tuvuma princips. Saskaņā ar šo principu atkritumu apsaimniekošanas plāniem būtu jāveicina atkritumu apstrāde iespējami tuvāk to rašanās vietai, tomēr jāparedz, ka atkritumu pārvadāšana pašreizējā ES sistēmā būs jāturpina gadījumos, kad vietēja līmeņa risinājumi nav praktiski. Šajā sakarā būtu jānosaka, ka atkritumu apstrādes un uzglabāšanas gada jaudas prioritāri tiek paredzētas vietējā un reģionālā līmeņa ražotāju vajadzībām. Komiteja turklāt ierosina, izvēloties publiskos un privātos pakalpojumu sniedzējus atkritumu apsaimniekošanas jomā, ja vien iespējams, priekšroku dot vietējiem uzņēmumiem, tādējādi samazinot ar pārvadāšanu un transportēšanu saistīto vides piesārņojumu un paverot iespēju vietējā mērogā radīt jaunas darbavietas. Virzība uz aprites ekonomiku jāīsteno reālistiskos termiņos, lai dotu iespēju attīstīt infrastruktūru un plānošanu;

53.

aicina izveidot mehānismus vietējo un reģionālo pašvaldību konsultācijām un sadarbībai, tostarp pārrobežu mērogā. Eiropas Savienībai būtu jāveicina un jāatbalsta atkritumu apsaimniekošanas un apstrādes reģionālo centru veidošana, lai tādējādi panāktu atkritumu plūsmu racionalizāciju, kā arī nozarē pieejamās infrastruktūras un resursu optimālu izmantošanu;

54.

uzstāj, lai ES subsīdijas tiktu piešķirtas ar nosacījumu, ka ES ir apstiprinājusi pieteikumus iesniegušo dalībvalstu sagatavotos apsaimniekošanas plānus, jo tādējādi varētu nodrošināt īstenotās politikas saskaņotību un izvairīties no nelietderīgiem ieguldījumiem vai tādiem ieguldījumiem, kas var izraisīt negatīvas sekas. Ieguldījumiem jābūt saskaņotiem ar atkritumu apsaimniekošanas plānos izvirzītajiem mērķiem;

55.

īstenojot un izvērtējot atkritumu apsaimniekošanas plānu dalībvalstī, kuras teritorijā darbojas daļa pārrobežu reģionālā centra uzņēmumu un atrodas daļa šā centra infrastruktūras, aicina ņemt vērā uzņēmumus un infrastruktūru, kas veido šo pārrobežu reģionālo centru;

56.

atbalsta tādu Eiropas informācijas sistēmas izveidošanu, kurā būtu apkopota Eiropas Savienībā un ārpus tās īstenotā paraugprakse atkritumu rašanās novēršanas un atkritumu apsaimniekošanas jomā. Sistēmā būtu jāiekļauj reģionālās sadarbības koncepcija, kas ieinteresētajām vietējām un reģionālajām pašvaldībām ļautu veidot savstarpēju sinerģiju, dažkārt arī ar pārrobežu pašvaldībām. Šāda sistēma sekmētu gan informācijas apmaiņas iespējas, gan pakāpenisku kopīgas paraugprakses ieviešanu ES mērogā.