18.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 391/21

—

ir pārliecināta, ka, neraugoties uz ieilgušo valsts parāda krīzi dažās eurozonas valstīs, ekonomikas un sociālo aspektu dēļ steidzami jāveicina pielāgošanās piekrastes reģionos, ņemot vērā arī, ka rīcības trūkums radīs vēl lielāku slogu; uzskata, ka nākamajai Eiropas pielāgošanās stratēģijai jābūt pietiekami detalizētai, lai ņemtu vērā reģionālās atšķirības;

—

atzīst, ka kompleksas piekrastes teritorijas pārvaldības (KPTP) instrumentam ir liela nozīme, jo tas atvieglo politikas pasākumu integrāciju piekrastes reģionos, it sevišķi runājot par tādiem vēl nereglamentētiem jautājumiem kā erozija, pielāgošanās klimata pārmaiņām un “zaļā” infrastruktūra, un sekmē reģionālo sadarbību starp vietējiem dalībniekiem, piemēram, pamatojoties uz tādu iniciatīvu kā Sardīnijas harta Vidusjūras baseinam;

—

uzsver, ka tādu instrumentu izstrāde, kuri ļauj izvērtēt pielāgošanās izmaksas un ieguvumus, var dot ievērojamu impulsu vietējiem un reģionālajiem politiskajiem procesiem, kas attiecīgajā reģionā ir plānošanas un pasākumu pamatā, un radīt nosacījumus saimnieciski izdevīgāku stratēģiju izstrādei;

—

atgādina, ka pastāv iespēja regulāri uzklausīt tās viedokli par Eiropas un starptautiskām sarunām klimata jomā, un tāpēc pauž vēlmi (i) tikt iesaistīta Eiropas līmeņa darba grupā, kas nodarbosies ar pielāgošanās jautājumu un pievērsīsies apgabaliem ar pastāvīgiem nelabvēlīgiem apstākļiem, tostarp apstākļiem, ko izraisījušas klimata pārmaiņu sekas, un, konkrēti, piekrastes rajoniem, salām, kalnu reģioniem un tālākajiem reģioniem, un (ii) iegūt novērotājas statusu Pielāgošanās komitejā.

Ziņotājs

Ugo CAPPELLACCI kgs (IT/PPE), Sardīnijas autonomā reģiona priekšsēdētājs

Atsauces dokuments

Prezidentsvalsts Kipras atzinuma pieprasījums

1.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības būtu proaktīvi jāiesaista pielāgošanās klimata pārmaiņām un pielāgošanās iespēju noteikšanas procesā (adaptation assessment) (1) ,  (2) gan plānošanas, gan īstenošanas posmā. Tāpēc RK atgādina (3), ka pašvaldībām ir liela nozīme klimata pārmaiņu radīto seku novēršanā, un atzinīgi vērtē pašvaldību lomas atzīšanu Eiropas (4) un pasaules (5) mērogā, kā arī aicina to skaidri paust nākamajā Eiropas pielāgošanās stratēģijā;

2.

atgādina, ka klimata pārmaiņas un to sekas ir viena no galvenajām problēmām, ar ko Eiropas Savienības vietējās un reģionālās pašvaldības saskarsies tuvākajos gados. Tādēļ par prioritāti jānosaka pasākumi, ar kuriem pēc iespējas gan ierobežo globālās vidējās temperatūras paaugstināšanos (pārmaiņu mazināšana), gan arī dažādos līmeņos sagatavojas tām pārmaiņām, kuras ir neizbēgamas (pielāgošanās);

3.

piekrīt “Rio+20” konferences secinājumiem, ka pielāgošanās klimata pārmaiņām ir viena no prioritārajām problēmām, kas nekavējoties un steidzami jārisina pasaules mērogā, un ka dabas katastrofu riska mazināšanas stratēģijai jābūt labāk saskaņotai un koordinētai ar stratēģiju, kura virzīta uz pielāgošanos klimata pārmaiņām (6). Komiteja tomēr uzsver, ka šīs prioritārās globālās problēmas slogs gulstas uz vietējo līmeni, jo pašvaldības atbild par to, lai tiktu vadītas un novērstas katastrofas un videi, ekonomikai, sociālajai struktūrai un attiecīgo iedzīvotāju kultūras identitātei radītais kaitējums;

4.

uzskata, ka pielāgošanās vietējā līmenī jāsaprot nevis kā pagaidu atbilde uz vienreizēju aicinājumu, bet drīzāk kā pakāpeniska un ilgtspējīga piemērošanās vairākiem dažādi kombinētiem izraisītājiem. Tāpēc Komiteja atbalsta Komisijas tiesību akta priekšlikumu 2014.–2020. gadam un tajā teikto, ka saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principiem un tāpat kā vides aizsardzība, resursu efektīva izmantošana, klimata pārmaiņu mazināšana, noturība pret katastrofām un riska novēršana un vadīšana arī pielāgošanās klimata pārmaiņām ir uzskatāma par svarīgu daļu partnerības nolīgumos un rīcības programmās, kas saistītas ar pieciem vienota stratēģiskā satvara fondiem (7);

5.

atzīmē, ka klimata pārmaiņu ietekme atšķiras atkarībā no vietas un laika un ka kopīgi pielāgošanās risinājumi reti izrādās efektīvi. Tāpēc Komiteja iesaka kopīgās stratēģijas un bezkompromisa pasākumus, par kuriem vienojušās vairākas dalībvalstis, iekļaut stratēģijās, kuras izstrādātas, pamatojoties uz reģionālajā un vietējā līmenī veiktiem novērtējumiem un pielāgotas atkarībā no pasākumu veida, mēroga (samēra), kā arī pēc izmaksu un ieguvumu attiecības;

6.

konstatē, ka klimata pārmaiņu radītās sekas rada nopietnu finansiālo slogu, un atzīmē, ka reģionālās pašvaldības laikposmā no 1998. gada līdz 2015. gadam ir uzņēmušās segt aptuveni vienu trešo daļu izmaksu saistībā ar Eiropas piekrastes aizsardzību (8). RK uzsver (9), ka pielāgošanās finansējums joprojām ir būtisks un izšķirošs faktors īstenošanas nodrošināšanai vietējā līmenī;

7.

uzsver, ka piekrastes reģioni  (10) ir neaizsargāti pret klimata pārmaiņām un koncentrētas saimnieciskās darbības, infrastruktūru un urbanizēto teritoriju dēļ tie jau ir pakļauti spēcīgam spiedienam. 12 % Eiropas piekrastes reģionu, kuru teritorija stiepjas 10 km robežās no jūras, atrodas ne vairāk kā 5 m virs jūras līmeņa un tādēļ ir lielā mērā pakļauti plūdiem, savukārt 20 % piekrastes rajonu saskaras ar nopietnām erozijas problēmām un ik gadu zaudē aptuveni 15 km2 no platības (11). Erozija tiek uzskatīta par galveno iemeslu (65 % gadījumu) piekrastes ekosistēmu izzušanai 2000.–2006. gadā (12), savukārt dažas aplēses liecina, ka salīdzinājumā ar 1995. gada rādītājiem līdz 2100. gadam varētu izzust 35 % Savienības mitrāju (13);

8.

atzīmē, ka ietekmes veids reģionos būtiski atšķiras. Baltijas jūras fauna varētu izjust paredzamo ūdens temperatūras paaugstināšanos; Ziemeļjūras reģioni un Atlantijas okeāna piekrastes reģioni vidējā jūras līmeņa paaugstināšanās dēļ ir aizvien vairāk pakļauti plūdu riskam; Vidusjūras reģionā valda galvenokārt erozijas draudi un saldūdens trūkums, jo palielinās sālsūdens iekļūšana gruntsūdeņos un pagarinās sausuma periodi; erozijas problēma skar arī Melno jūru, savukārt perifērie reģioni ir neaizsargāti pret visām sekām, sākot ar plūdiem un sausumu un beidzot ar tādām ekstremālām parādībām kā cikloni (14). Ietekme atšķirsies ne tikai atkarībā no neaizsargātības līmeņa un dabas sistēmu spējas reaģēt, bet pirmām kārtām arī no cilvēku sistēmu struktūras, piemēram, veselības aprūpes sistēmu organizācijas vai dabas katastrofu, tostarp cunami, riska mazināšanas (vai brīdināšanas) mehānismiem;

9.

uzsver minētās problēmas mērogu Eiropas līmenī, jo tā skar 447 piekrastes reģionus 22 dalībvalstīs un 6 svarīgus jūras baseinus. Minētajos reģionos dzīvo 41 % Eiropas iedzīvotāju; šis skaitlis atbilst 41 % ekonomiski aktīvo Savienības iedzīvotāju (15). 22 valstīs, kur ir piekrastes reģioni, 35 % iekšzemes kopprodukta (IKP), proti, 3,5 triljoni euro, tiek iegūti teritorijās, kas plešas ne vairāk kā 50 km attālumā no jūras, un piekrastes joslas (līdz 500 m no jūras) sniegtā saimnieciskā labuma vērtība tiek lēsta 500–1 000 miljardu euro apmērā (16). Viss iepriekš teiktais liecina par piekrastes reģionu lielo nozīmi ražošanas jomā un to saimniecisko un sociālo vērtību teritorijas attīstības un kohēzijas nodrošināšanā. Tās ir vērtības, kas noteikti jāsaglabā vai vēl vairāk jānostiprina pielāgošanās klimata pārmaiņām procesā;

10.

tāpēc ir pārliecināta, ka, neraugoties uz ieilgušo valsts parāda krīzi dažās eurozonas valstīs, ekonomikas un sociālo aspektu dēļ steidzami jāveicina pielāgošanās piekrastes reģionos, ņemot vērā arī, ka rīcības trūkums radīs vēl lielāku slogu. Jaunākie pētījumi (17) liecina, ka bez papildu aizsardzības — salīdzinājumā ar 1995. gadā nodrošināto — Savienība 2041.–2070. gada periodā cietīs zaudējumus vidēji 11,7 miljardu euro apmērā gadā un 2071.–2100. gada periodā — 17,4 miljardu euro apmērā gadā; plūdu apdraudēto personu skaits iepriekš minētajos periodos aptuveni varētu palielināties attiecīgi līdz 40 000 un 80 000 cilvēkiem. Pielāgošanās izmaksas gadā tiek lēstas aptuveni 1 miljarda euro apmērā periodam no 2041. gada līdz 2070. gadam un 0,7 miljardu euro apmērā 2071.–2100. gada periodā un tādējādi apliecina, ka pielāgošanās sniegtie ieguvumi ir daudz lielāki nekā bezdarbības radītās izmaksas. Komiteja arī atzīmē, ka minētajā pētījumā ir runa par nepieciešamību pielāgoties neatkarīgi no klimata pārmaiņām, jo piekrastes reģionos notiek sociāli ekonomiskā attīstība un attiecīgi palielinās aizsargājamo preču un ieguldījumu vērtība;

11.

tāpat uzsver, ka gan kaitējuma, gan pielāgošanās radītās izmaksas dažādās dalībvalstīs būtiski atšķiras atkarībā no to IKP un ka it sevišķi salām to īpašā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ rodas lielākas izmaksas pasākumu veikšanai savā teritorijā;

12.

uzsver, ka piekrastes reģionos atrodas svarīgas dabiskās dzīvotnes un tie palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību  (18) , ainavu, tādas aizsargājamas ekosistēmas kā mitrāji, un izmantot to ekosistēmu pakalpojumus, no kuru saglabāšanas ir atkarīga šo reģionu ekonomikas pievilcība un ilgtspēja, kā arī to kultūras identitāte. Komiteja turklāt norāda, ka tīkls NATURA 2000 ļauj aizsargāt ievērojamu daļu piekrastes (19) un jūras teritoriju;

13.

vērš uzmanību uz to, ka pielāgošanās piekrastes reģionos ir sarežģīts un daudzas jomas aptverošs process. Šādi reģioni faktiski veido saskares punktu starp sauszemes sistēmām (urbanizētas teritorijas, rūpniecība, lauksaimniecība, meži, upes) un jūras sistēmām (zivsaimniecība, akvakultūra, ostu darbība, jūras transports, tūrisms), turklāt pārvaldības funkcijas (piemēram, plūdu riska, dzeramā ūdens apgādes un augsnes izmantošanas jomā), tajos bieži tiek īstenotas dažādos pārvaldes līmeņos (20);

14.

atbalsta Komisijas vēlmi Eiropas līmenī izstrādāt integrētu pielāgošanās stratēģiju un kopīgus instrumentus un ir pārliecināta, ka Eiropas pieeja attiecībā uz pielāgošanos pašreizējām un turpmākajām klimata pārmaiņām var pievienot vērtību dalībvalstu un pašvaldību pasākumiem un vienlaikus nepārkāpt subsidiaritātes principu, ņemot vērā arī to, ka klimata pārmaiņu sekām ir pārrobežu raksturs;

15.

tomēr uzskata, ka nākamajai Eiropas pielāgošanās stratēģijai jābūt pietiekami detalizētai, lai ņemtu vērā reģionālās atšķirības saistībā ar šādiem aspektiem: (i) ietekmes veids, (ii) neaizsargātības līmenis un ilgtermiņa sekas, (iii) ekonomiskie apstākļi (piemēram, apdraudētās preces un resursi), (iv) sociālā struktūra (piemēram, apdzīvotības blīvums un cilvēku sistēmu spējas) un (v) strukturālās īpatnības (piemēram, atrašanās perifērijā vai tādi apgrūtinājumi kā lielāka neaizsargātība pret klimata pārmaiņām, kas raksturīga piekrastes reģioniem un salām, kā arī kalnu un tālākajiem reģioniem (21));

16.

turklāt norāda, ka nākamajā stratēģijā būtu jānosaka pielāgošanās pasākumi, kas tāpat kā finanšu instrumenti ir pietiekami elastīgi, lai tos varētu piemērot gan reģionālajām atšķirībām, gan nemitīgajam pielāgošanās procesam. Šādi pasākumi būtu jāsaskaņo ar klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem, lai pielāgošanās noritētu pareizi, jo pretējā gadījumā var palielināties siltumnīcefekta gāzes ražošana vai paaugstināties neaizsargātības līmenis;

17.

uzskata, ka saistībā ar piekrastes reģionu pielāgošanos Eiropas līmeņa uzmanība būtu jāpievērš šādām iniciatīvām: (i) koordinācija un sadarbība starp dažādiem pārvaldības līmeņiem, kad ietekmei vai pasākumiem ir pārrobežu raksturs, (ii) izglītība, (iii) zināšanu apgūšana tādu trūkumu novēršanai, kas piekrastes reģionu gadījumā prasa sarežģītus risinājumus un vairākas nozares aptverošu pieeju, (iv) zināšanu, labas prakses un veiksmes stāstu izplatīšana, (v) tehniskais un finansiālais atbalsts integrētu reģionālo un vietējo pielāgošanās stratēģiju izstrādei un īstenošanai, (vi) inovatīvu pielāgošanās tehnoloģiju izpēte un izstrāde, (vii) transnacionālu sadarbības programmu, kuras paredzētas makroreģionāla līmeņa pielāgošanās pasākumiem, noteikšana, kā arī to tehniskā un finansiālā atbalsta piešķiršana;

18.

uzskata arī, ka Komisijai jāuzņemas nozīmīga loma daudzo no ES fondiem līdzfinansēto pētniecības un ieguldījumu projektu koordinēšanā un novērtēšanā, proti, jānovērš dublēšanās, jāpastiprina sinerģija un jāveicina labāko risinājumu un instrumentu izplatīšana un plašāka piemērošana. Šajā sakarā Eiropas Komisijai būtu jānodrošina kaimiņvalstu vai piekrastes reģionu kopīgo pasākumu saskaņošana un kopīgo pētniecības un ieguldījumu projektu īstenošana;

19.

atkārtoti uzsver (22), ka ir jānodrošina lielāka saskaņotība starp Eiropas politikas jomām, it īpaši saskaņotība ar Eiropas vides politiku. Komiteja norāda, ka pielāgošanās pasākumi, it īpaši infrastruktūras jomā, varētu apdraudēt, piemēram, Dzīvotņu direktīvas (92/43/EEK) un Putnu direktīvas (79/409/EEK) īstenošanu, un tādēļ ir svarīgi izstrādāt efektīvus un pārredzamus vietējās saskaņošanas mehānismus, kas ļautu noteikt atjaunošanas un/vai kompensācijas pasākumus Kopienas līmenī nozīmīgām vietām, kuras pielāgošanās pasākumu dēļ būs pakļautas negatīvai ietekmei vai kaitējumam;

20.

atzīst, ka kompleksas piekrastes teritorijas pārvaldības (KPTP) instrumentam ir liela nozīme, jo tas atvieglo politikas pasākumu integrāciju piekrastes reģionos, it sevišķi runājot par tādiem vēl nereglamentētiem jautājumiem kā erozija, pielāgošanās klimata pārmaiņām un “zaļā” infrastruktūra, un sekmē reģionālo sadarbību starp vietējiem dalībniekiem, piemēram, pamatojoties uz tādu iniciatīvu kā Sardīnijas harta Vidusjūras baseinam (23). Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē 2002. gada ieteikuma pārskatīšanu, kurā ņemts vērā niansētāks Eiropas politiskais satvars, kas pēdējos gados izstrādāts jūras un piekrastes teritoriju apsaimniekošanai (24). Šajā saistībā Komiteja pauž cerību, ka šī pārskatīšana būs iespēja KPTP instrumentu vairāk orientēt uz pielāgošanās procesiem;

21.

atzinīgi vērtē to, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam ir būtiski palielināts Eiropas finansiālais atbalsts, t. i., pasākumiem klimata jomā paredzēti aptuveni 20 % kopējo izmaksu. Komiteja tomēr uzsver, ka jānodrošina taisnīgs un reāls dažādu pārvaldības līmeņu finansiālo pilnvaru samērs, citastarp ņemot vērā pašreizējās teritoriālo administrāciju ekonomiskās grūtības un vienlaikus ievērojot papildināmības un pievienojamības principu, un jāatvieglo alternatīvu resursu meklēšanas iespējas;

22.

šajā sakarā vēlreiz ierosina (25) daļu no ienākumiem, kas gūti no Eiropas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas, nodot vietējo un reģionālo pašvaldību rīcībā, lai tās īstenotu pielāgošanās (un klimata pārmaiņu mazināšanas) pasākumus. Komiteja arī cer, ka Komisija izstrādās ieteikumus privātā sektora, tostarp apdrošināšanas sabiedrību, iesaistīšanai riska novērtējumā un dalīšanā un izpratnes veidošanā;

23.

uzsver, ka pielāgošanās procesu ir svarīgi uztvert ne tikai no izmaksu aspekta, bet arī — un galvenokārt — saskatīt tā iespējas un priekšrocības salīdzinājumā ar bezdarbību, un aicina (26) to uzskatīt par vienu no potenciālajiem konkurētspējīgas un videi draudzīgas reģionālās ekonomikas attīstības instrumentiem. Komiteja tomēr norāda, ka priekšnoteikums ir tāda vietējā administrācija, kas apzinās klimata pārmaiņu riskus un sekas, ir atbildīga par īstenojamajiem pasākumiem un spējīga vietējā līmenī veikt politikas un pasākumu integrāciju, kā arī izmantot pieejamās finansējuma iespējas;

24.

lai arī daži reģioni aktīvi nodarbojas ar klimata pārmaiņu jautājuma risināšanu, Komiteja norāda uz vispārējiem draudiem, ka trūkst pietiekamas izpratnes par šīs problēmas mērogu. Tāpēc Komiteja uzskata, ka ir svarīgi organizēt informācijas kampaņas, kas atspoguļotu saikni starp klimata pārmaiņu cēloņiem un sekām un tādām teritorijā risināmajām problēmām kā ūdens trūkums, krasta līnijas samazināšanās, karstuma periodi, plūdi un nogruvumi, un kas vienlaikus sniegtu informāciju un konkrētus vai veiksmīgus piemērus, kā pieejamie instrumenti ir izmantoti pielāgošanās un klimata pārmaiņu mazināšanas procesā (27);

25.

uzskata, ka ir svarīgi izmantot Eiropas Sociālo fondu, lai konkrētajā teritorijā radītu nepieciešamās spējas un elastību pielāgošanās procesa vadīšanai gan publiskajā, gan privātajā sektorā. Piemēram, ir lietderīgi nostiprināt vietējo pārvaldību, lai pielāgošanās stratēģijas iekļautu attiecīgajās nozaru politikās un veicinātu atbilstīga teritoriālā regulējuma izstrādi. Savukārt privātā sektora plānošanas un būvniecības kompetences būs jāsaskaņo ar jaunajām prasībām, kas izriet no integrētas un vairākas nozares aptverošas politikas (28);

26.

aicina Komisiju precizēt un pilnveidot, arī pamatojoties uz atsevišķu projektu sakarā gūto pieredzi, šādus elementus: (i) kartēšanas instrumentus, kas ļauj iegūt ģeogrāfiskus datus un informāciju, kuru mērogs ir piemērots atbalsta sniegšanai vietēja un reģionāla līmeņa lēmumu pieņemšanas procesos, (ii) skaidru kopējo pamatprincipu sistēmu neaizsargātības, ietekmes un risku izvērtēšanai, (iii) pamatnostādnes, kas piekrastes reģionos ļauj izstrādāt vietējās pielāgošanās stratēģijas, kurās ņemts vērā, ka pasākumiem ir jāaptver vairākas nozares, un ir ievēroti šo reģionu daudzlīmeņu pārvaldības aspekti;

27.

uzskata, ka sevišķi svarīgi ir izstrādāt piekrastes reģionu neaizsargātības rādītājus un uz tiem balstītus instrumentus neaizsargātības analizēšanai. Līdztekus notikumu laika grafika prognozēm un norādēm par pielāgošanās spēju šādi rādītāji, var arī palīdzēt noteikt un izstrādāt prioritārus vietēja līmeņa pasākumus tā, lai resursus varētu novirzīt tur, kur tie ir visvairāk vajadzīgi;

28.

atzinīgi vērtē informatīvu platformu izveidi, piemēram, CLIMATE-ADAPT, tomēr uzsver, ka atbilstīgi kopīgās vides informācijas sistēmas (SEIS) (29) principiem ir jāuzlabo galalietotāju piekļuve saturam, piemēram, pārtulkojot informāciju pietiekami daudzās valodās. Turklāt Komiteja uzskata, ka būtu jāapsver iespēja platformas ietvaros izveidot nodaļu, kas paredzēta pielāgošanās finansēšanai vietējā un reģionālajā līmenī, un ieguldījumu datubāzi;

29.

norāda, ka ir ļoti svarīgi labāk izmantot pētniecību un to padarīt atbilstošāku teritoriālās politikas vajadzībām, piemēram, izstrādājot pielāgošanās stratēģijas un pasākumus, kas ir rentabli, jo radīti atbilstīgi īpašajiem vietējiem un reģionālajiem apstākļiem, un atvieglot zinātnes, politikas un, ja iespējams, pilsoniskās sabiedrības dialoga un/vai partnerattiecību mehānismu izveidi vai pilnveidot jau esošos šāda veida mehānismus, piemēram, nodrošinot kopīgu līdzdalību Eiropas projektos;

30.

atkārtoti uzsver (30), ka piekrastes reģioniem ir svarīgi, lai pieņemtie politikas pasākumi būtu koordinēti un mērķtiecīgā pētījumā tiktu vērtētas sekas pierobežas vai pārrobežas zonās, lai problēma netiktu vienkārši pārbīdīta no viena apgabala uz citu. Uz līdzdalību orientēta pieeja minēto pasākumu noteikšanā un visu nozīmīgo dalībnieku iesaistīšana varētu atvieglot teritoriāli saskaņotu darbību īstenošanu;

31.

uzskata, ka pielāgošanās izmaksas un nespēja izprast pielāgošanās sniegtās iespējas un ieguvumus ir nopietns šķērslis, kas kavē vietējo stratēģiju sagatavošanu un vēl jo vairāk — to īstenošanu. Tāpēc Komiteja uzsver, ka tādu instrumentu izstrāde, kuri ļauj izvērtēt pielāgošanās izmaksas un ieguvumus, var dot ievērojamu impulsu vietējiem un reģionālajiem politiskajiem procesiem, kas attiecīgajā reģionā ir plānošanas un pasākumu pamatā, un radīt nosacījumus saimnieciski izdevīgāku stratēģiju izstrādei;

32.

ir pārliecināta, ka, neraugoties uz spējām, izpratni un pietiekamu zinātnisko atbalstu, nepietiekami finanšu resursi vietējā un reģionālajā līmenī ir šķērslis efektīvas rīcības īstenošanai. Tāpēc Komiteja uzskata, ka jānosaka kārtība, kā vietēja līmeņa pasākumiem varētu piešķirt tiešo finansējumu, izmantojot tādus partnerības instrumentus kā LIFE+ un programma “Apvārsnis 2020”, tirgus instrumentus, tādus kā maksa par ekosistēmu pakalpojumiem vai peļņa, ko gūst no emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas, un nodokļu instrumentus, piemēram, stimulus;

33.

norāda, ka jāpalielina pielāgošanās pasākumu nepietiekamais elastīgums, piemēram, priekšroku dodot atgriezeniskām stratēģijām ar mēreniem, nevis radikāliem pasākumiem (efektīvāka brīdinājuma sistēma, nevis vērienīgi pasākumi ar otršķirīgu nozīmi) vai sekmējot “zaļu” infrastruktūru izveidi, kuru mērķis, proti, dabisko dzīvotņu atjaunošana, veido pamatu uz ekosistēmu orientētai pieejai attiecībā uz pielāgošanos;

34.

šajā sakarā uzsver, ka, kopš 2011. gada martā stājās spēkā Barselonas konvencijas protokols par KPTP, Vidusjūras baseina dalībvalstīm ir obligāti jāizmanto KPTP un ka protokolā ir īpaša norāde uz pieeju, kas orientēta uz ekosistēmu un kas ļauj nodrošināt ilgtpējīgu piekrastes attīstību (31). Tāpat Komiteja norāda, ka ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā (32) uzskatīts, ka uz ekosistēmu orientētas pieejas piedāvā saimnieciski izdevīgu alternatīvu salīdzinājumā ar pielāgošanās un klimata pārmaiņu mazināšanas tehnoloģiskajiem risinājumiem, un tāpēc ar cerību raugās uz ieguldījumiem, ko piekrastes reģionu pielāgošanās procesā varētu dot nākamā Eiropas “zaļo” infrastruktūru stratēģija;

35.

aicina Komisiju iepriekš apspriesties ar vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjiem, lai būtu pārliecība, ka Eiropas pielāgošanās stratēģijas priekšlikums atbilst proporcionalitātes principam un ka pietiekama uzmanība ir pievērsta vietējam līmenim, it sevišķi neaizsargātākajiem apgabaliem, kā piekrastes rajoni, salas un kalnu reģioni;

36.

ir pārliecināta, ka varētu uzņemties aktīvu lomu tādu informatīvu platformu attīstīšanā kā CLIMATE-ADAPT un OURCOAST, it sevišķi lai minēto platformu saturu palīdzētu orientēt uz vietējām vajadzībām un īpatnībām un tādējādi vietējām un reģionālajām pašvaldībām palielinātu ar informācijas izplatīšanu saistītos ieguvumus;

37.

atgādina (33), ka pastāv iespēja regulāri uzklausīt tās viedokli par Eiropas un starptautiskām sarunām klimata jomā, un tāpēc pauž vēlmi (i) tikt iesaistīta Eiropas līmeņa darba grupā, kas nodarbosies ar pielāgošanās jautājumu un pievērsīsies apgabaliem ar pastāvīgiem nelabvēlīgiem apstākļiem, tostarp apstākļiem, ko izraisījušas klimata pārmaiņu sekas, un, konkrēti, piekrastes rajoniem, salām, kalnu reģioniem un tālākajiem reģioniem, un (ii) iegūt novērotājas statusu Pielāgošanās komitejā (34);

38.

ir pārliecināta, ka vajadzīga lielāka reģionu solidaritāte un mijiedarbība, lai Eiropas un starptautiskā līmenī izmantotu vietējo un reģionālo pašvaldību zināšanas un gūto pieredzi saistībā ar pielāgošanās procesu. Tāpēc Komiteja atbalsta tās iniciatīvas, kas atbilstīgi Durbanas Hartai par pielāgošanos ļauj nostiprināt vietējo administrāciju kopīgos pienākumus, sekmē inovatīvas partnerattiecības, piemēram, teritoriālo pieeju klimata pārmaiņām (35), vai ir vērstas uz tādu kopīgas izmantošanas, sadarbības un videi draudzīgu tehnoloģiju apmaiņas tīklu izveidi kā Klimata tehnoloģiju centrs un tīkls (36).