4.10.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/45

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Kooperatīvi un lauksaimniecības pārtikas nozares attīstība” (pašiniciatīvas atzinums)

2012/C 299/09

Ziņotājs: Carlos TRIAS PINTÓ

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2012. gada 19. janvāra plenārsesijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Kooperatīvi un lauksaimniecības pārtikas nozares attīstība”

(pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 26. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 482. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 11. un 12. jūlijā (2012. gada 11. jūlija sēdē), ar 144 balsīm par, 2 balsīm pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1   Meklējot ilgtspējīgāku ekonomikas modeli, kooperatīvi uzskatāmi par konkurētspējīgu un efektīvu alternatīvu, jo tie piedāvā jaunus risinājumus līdzsvarotības trūkumam lauksaimniecības pārtikas nozares vērtības ķēdē, vienlaikus sekmējot nodarbinātību un veicinot vietējo pārtikas ķēžu izveidi, nodrošinātību ar pārtiku, līdzdalību un sociālo atbildību.

1.2   Pašreizējos lauksaimniecības pārtikas produktu tirgos jāveic strukturālas reformas, ņemot vērā stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos svarīgos uzdevumus un citas ES iniciatīvas. Tradicionālajā tirdzniecības apritē trūkst pietiekamas pārredzamības par cenu veidošanos, radot nopietnu līdzsvarotības trūkumu attiecībā uz tajā iesaistīto dalībnieku spēju virzīt sarunas un negatīvi ietekmējot ražotājus un patērētājus (ķēdes pirmais un pēdējais posms). Rodas arī nevajadzīgas vides aizsardzības izmaksas, jo tirdzniecība enerģijas izmantošanas ziņā ir neefektīva: piemēram, svaigus produktus ārpus sezonas uzglabā aukstumā un transportē uz tirgiem, kas atrodas ļoti tālu no ražošanas vietas.

1.3   Tirgus pārveide būtu jāveic, pamatojoties uz cirkulāru shēmu un atbalstot preču aprites ceļu saīsināšanu, lai uzlabotu piedāvājuma un pieprasījuma sasaisti tādā tīklā, kuru balsta vismazākās tā daļas un kurā izmanto inovāciju un augsti attīstītu tehnoloģiju.

1.4   Pamatojoties uz savas darbības principiem un tiem piemītošajām vērtībām, kooperatīvi sekmē taisnīgas un sinerģiskas tirdzniecības attiecības, kas palīdz līdzsvarot lauksaimniecības pārtikas vērtības ķēdi, ņemot vērā kopīgas intereses, optimāli izmantojot kopīgo vērtību un nostiprinot ražošanas un patēriņa metožu ilgtspējīgumu.

1.5   Tādēļ EESK aicina Eiropas iestādes radīt vajadzīgos nosacījumus kooperatīvā modeļa sekmēšanai, pieņemot ES politiskos lēmumus tādu atbilstošu juridisko, ekonomisko, fiskālo, tehniskos u.c. pasākumu īstenošanai, kas ļauj nodrošināt minētā modeļa saskaņotu attīstību.

2.   Ievads

2.1   Kooperatīvais modelis stimulē Eiropas Savienības uzņēmējdarbības ekosistēmas, jo īpaši ekonomiskās demokrātijas, pilnveidošanu, tādējādi palīdzot īstenot vajadzīgās pārmaiņas ražošanas modelī.

2.2   ANO 2102. gadu ir pasludinājusi par Kooperatīvu Starptautisko gadu, un tas dod lielisku iespēju apsvērt kooperatīvu lomu tāda jauna ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes dzinējspēka radīšanā, kas ļautu pārvarēt pašreizējo krīzi un vienlaikus izveidot sociālo tirgus ekonomiku ar augstu konkurētspēju (1).

2.3   Patiesībā ES kooperatīvu sektors ir ļoti daudzveidīgs. Ir kooperatīvi, kuru darbība nemaz neatšķiras no konkurentu komercdarbības, savukārt citi apvieno komercdarbību un informācijas un pārdošanas stratēģijās iekļautu, uz patērētājiem, vides aizsardzību u.c. virzītu “politisku” nostāju. Būtu jāatšķir arī kooperatīvi, kas darbojas vērtības ķēdes sākotnējā posmā (ražošana) un noslēguma posmā (patēriņš), parasti savu darbību nesaskaņojot.

2.4   Īstenojot tirgu strukturālo reformu ar mērķi sekmēt ilgtspējīgas ražošanas un patēriņa modeļa izveidi, ir svarīgi panākt jaunu līdzsvaru lauksaimniecības pārtikas vērtības ķēdē (2), lauksaimnieku apvienībām kopumā un jo īpaši kooperatīviem paredzot modulējošu un integrējošu lomu, kas dod iespēju īstenot atbilstošus pielāgojumus un pārmaiņas, vienmēr izmantojot dialogu un starpnozaru mijiedarbību.

2.5   Šāda pieeja palīdz izvērst EESK pausto nostāju un tajā izpaužas centieni rast risinājumu ES politikā iekļautajiem turpmākajiem uzdevumiem, ņemot vērā stratēģiju “Eiropa 2020”, jauno kopējo lauksaimniecības politiku, Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plānu un Aktu par vienoto tirgu.

2.6   Tāpēc jāuzsver, ka šajā pašiniciatīvas atzinumā izmantotais galvenais princips ir gudra, ilgtspējīga un iekļaujošas izaugsme, kuras pamatā ir zināšanas, ekonomika ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni (3), nodarbinātība un sociālā un teritoriālā kohēzija.

2.7   Visbeidzot šis priekšlikums papildina citus transversālus un ES politikā būtiskus aspektus, kas saistīti citstarp, piemēram, ar neatkarību pārtikas apgāde ziņā un pārtikas nodrošinājumu, teritoriālo līdzsvaru, vietējo pārtikas apgādes ķēžu saglabāšanu (4), sociālo uzņēmējdarbību, patērētāju tiesību un interešu aizsardzību un organizētās pilsoniskās sabiedrības tiešu līdzdalību lauksaimniecības pārtikas jautājumu risināšanā (5)

3.   EESK piezīmes

3.1   Pašreizējā tirgus stāvokļa analīze

3.1.1   Tirgus darbībai būtu jānodrošina patērētāju pieprasītie produkti un kvalitāte. Tādēļ no patērētājiem saņemtie signāli jānodod visā vērtības ķēdē un tiem nesagrozītā veidā jānonāk līdz ražotājiem. Diemžēl mūsdienās tirgum bieži vien ir lineārs raksturs, kas kavē pozitīvas atgriezeniskās saiknes izveidi. Tāpat tirgus sarežģītā uzbūve negatīvi ietekmē tā galveno uzdevumu un mērķi, proti, iespējami labāk nodrošināt iedzīvotājus ar tajā pieejamo produkciju.

3.1.2   Patērētāji aizvien vairāk pieprasa drošus un ilgtspējīgus produktus, kas ražoti inovatīvā, atbildīgā un vidi saudzējošā veidā, piemērotos darba apstākļos un atbilstoši dzīvnieku labturības prasībām; turklāt nedrīkst aizmirst arī par iespējami lētākiem pārtikas produktiem, jo, pieņemot lēmumus par pirkumu, noteicošs faktors joprojām ir cena. Diemžēl lauksaimniecības pārtikas vērtības ķēdē būtiska informācija starp dažādiem posmiem (primārā ražošana, iepakošana, uzglabāšana, sadale un pārdošana) netiek nodota.

3.1.3   Tirdzniecības aprite ir attālinājusi ražotājus un patērētājus, apgrūtinot tajā notiekošo darbību pārredzamību, un tādējādi ražošanas izmaksas tiek vērtētas pārāk zemu, bet samaksa ražotājiem bieži vien nesasniedz viņu ekonomiskajai izdzīvošanai vajadzīgo minimālo slieksni.

3.1.4   Turklāt vājā ietekme sarunās un to tirgus dalībnieku saistošā atkarība, kuri savā darbības laukā cieš netaisnīgu cenu dēļ, palielina lauksaimniecības pārtikas apgādes ķēdei piemītošo līdzsvarotības trūkumu (6), izraisot aplamu tirgus reakciju.

3.1.5   Tāpēc, veicot tā pārveidošanai nepieciešamo pašreizējā tirgus analīzi, paveras šāda aina: sadrumstalots piedāvājums, koncentrēta izplatīšana un nepastāvīgs pieprasījums. Šāds stāvoklis veicina spekulācijas attīstību.

3.1.6   Būtu jāatceras, ka izplatīšanas posmam ir arī ietekme uz vidi un sociālā ietekme, kas saistīta ar tālsatiksmes pārvadājumiem, ilgstošu uzglabāšanu aukstumā, uzņēmumu pārvietošanu u.c.

3.2   Ceļā uz kooperatīvāku tirgu: uz jaunām, ilgtspējīgām ražožanas un patēriņa metodēm virzīta pieeja

Kooperatīvu darbību stiprina tādas vērtības kā demokrātija, vienlīdzība, taisnīgums, solidaritāte, pārredzamība un sociālā atbildība. Starptautiskā kooperatīvu apvienība ir noteikusi septiņus principus, kuri kooperatīviem ir jāpiemēro savā darbībā: “brīvprātīga un visiem pieejama iestāšanās, dalībnieku demokrātiska kontrole, dalībnieku piedalīšanās ekonomiskajā darbībā, autonomija un neatkarība, izglītošana, apmācība un informēšana, kooperatīvu sadarbība, rūpes par sabiedrību” (7).

Lauksaimniecības pārtikas jomā kooperatīva tirgus pamats ir kooperatīva darbība, kura balstās uz lauksaimniecības pārtikas produktu piedāvājumu un pieprasījumu, kā arī uz savstarpēji izdevīgām attiecībām, tiecoties izveidot ekonomikas, vides un sociālā ziņā taisnīgāku un efektīvāku vērtības ķēdi. Galvenais mērķis ir izveidot tirgu, kas darbojas kā tāda spēle ar pozitīvu iznākumu, kurā visas iesaistītās puses ir ieguvējas un kurā tiek radīta pēc iespējas lielāka kopīgā vērtība, galvenajiem tirgus dalībniekiem (ražotājiem un patērētājiem) veidojot apvienības un uzņemoties ilgtermiņa saistības saskaņā ar vienlīdzīgiem taisnīgas konkurences principiem. Atbilstoši šajā atzinumā izklāstītajiem principiem, galvenie tirgus reorganizācijas priekšnoteikumi ir šādi:

3.2.1

Otrādi apgriezta “ražošanas piramīda”, izmantojot pārrobežu kooperatīvās darbības pieeju un panākot kritisko masu, kas nodrošina vajadzīgo mērogu un apjomu. Sākot ar individuālajiem ražotājiem vai ģimenes uzņēmumiem, ir jāsekmē vietējo apvienību un kooperatīvu (kas stimulē lauku ekonomiku) darbība, tos iekļaujot plašākās struktūrās (reģionālos tīklos un konkurētspējīgos centros), kuras tirdzniecības apritē lauksaimniekus tuvina segmentiem ar lielāku pievienoto vērtību. Šāda kooperatīvā struktūra ļaus cik vien iespējams palielināt ieguvumus un apmierināt daudzveidīgo pieprasījumu, saīsinot tirdzniecības aprites ceļu starp ražošanas un patēriņa centriem (8). Tāpat kooperatīvā integrācija (9) nodrošina labāku izsekojamību visā procesā gan kvalitātes, gan cenu veidošanas jomā, kas savukārt nozīmē resursu optimālu izmantošanu un lielāku efektivitāti.

3.2.2

Kooperatīvu sociālie ieguvumi. Kooperatīvu tīkla radītie ienākumi dod labumu pašiem iesaistītajiem kooperatīviem, un tādējādi palielinās viņu iespējas stiprināt ietekmi tirgū, paaugstinot nodarbinātības līmeni, paplašinot pieeju pamatresursiem, radot labvēlīgākus apstākļus ražotājiem un patērētājiem un sekmējot sinerģijas veidošanos jauno tirdzniecības attiecību vidē.

3.2.3

Pieprasījuma koncentrācija  (10) Patērētāju kooperatīviem kopā ar atbalstu iedzīvotāju prasības apkopojošajiem patērētāju tīkliem vajadzētu ļaut atvieglot piekļuvi kvalitatīvākiem produktiem par izdevīgākām cenām. Tiešais kontakts ar ražotājiem veidojas vispirms vietējos un tuvumā esošajos tirgos un pakāpeniski pilnveidojot tirdzniecība tiešsaistē. Minētā pieeja atbilst Eiropas Savienības lauksaimnieku un lauksaimniecības pārtikas kooperatīvu nozīmīgāko organizāciju paustajiem mērķiem, proti “sekmēt/atbalstīt to lauksaimnieku iniciatīvas, kuri savus ražojumus pārdod tieši galapatērētājiem (piemēram, tiešā tirdzniecībā lauku saimniecībā, ar lauksaimniecības kooperatīvu starpniecību, vietējos tirgos, izmantojot kolektīvās darbības formas vai ražotāju kontrolētus uzņēmumus)” (11).

3.2.4

Uz saīsinātu tirdzniecības apriti balstīts tirgus cirkulārais modelis  (12) Lai pretotos to tirgus dalībnieku pārmērīgajam spiedienam, kuri lauksaimniecības pārtikas produktu tirdzniecības ķēdē nepievieno vērtību, ir jāatbalsta tirdzniecības aprite, kas iespējami tuvina ražošanas un patēriņa vienības, ar tām saprotot pamatražotājus un galapatērētājus (13). Tas sekmē “tirgus mezglu” izveidi, radot iespēju sabalansēt līdzekļus un izdevumus ar pieejamajiem ražošanas resursiem un iedzīvotāju vajadzībām, novēršot pārpalikumu vai deficītu, kas turklāt var mākslīgi palielināt cenu svārstības. Viss iepriekš minētais dos iespēju pārredzamākai un līdzsvarotākai pārtikas piegādes ķēdes darbībai, palīdzot novērst ļaunprātīgu un negodīgu praksi, kas apdraud leģitīmu konkurenci.

3.2.5

Jaunas tehnoloģijas  (14) Tehnoloģiski jauninājumi ir stūrakmens, kas ir kooperatīvāka tirgus koncepcijas pamatā. Minētais attiecas gan uz lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanas tehnoloģiju inovatīvu attīstību, gan uz saziņas procesu optimizēšanai nepieciešamo loģistikas struktūru, tajā ieviešot gudrus ražošanas, izplatīšanas un patēriņa tīklus (piemēram, organizācijas ar augstu pašorganizēšanās līmeni un aizvien lielāku elastīgumu, kā arī spēju mācīties un rīkoties, lai sasniegtu savus mērķus). Tādējādi to dzīvotspēja, savstarpējā savietojamība un savienojamība digitālā vidē dos iespēju samazināt nevajadzīgo starpnieku skaitu. Tādēļ jaunajām tehnoloģijām ir jābūt instrumentiem procesā, kas ļauj paaugstināt kopējo efektivitāti, ieviešot inovāciju pārtikas ķēdēs un pārstrādē.

3.3   Kā tirgu padarīt kooperatīvāku

Vispārēja pāreja uz atbildīgu, ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu jāsaprot kā realitāte, kurā iesaistītas daudzas puses un kurā kooperatīvā darbība var ietekmēt katru interešu grupu un katrai interešu grupai var būt sava ietekme (“kooperatīvā sociālā līdzatbildība”). Attīstot kooperatīvos un starpkooperatīvos patēriņa un ražošanas modeļus, ir svarīgi ņemt vērā tādu stratēģisku aspektu kā institucionāli instrumenti un mehānismi, kas paredzēti minētā modeļa izmantošanai apstākļos, kuros tam jākonkurē ar tradicionālo vērtības ķēdi. Pieņemot attiecīgus lēmumus, būtu lietderīgi ņemt vērā dažus zemāk minētos apsvērumus.

3.3.1

Pasākumu pieņemšana ES politikas ietvaros. Ar pārskatīta tiesiskā regulējuma un atbilstošas stimulējošas politikas starpniecību jāsekmē atbalsts kooperatīvu izveidei, izmantojot attīstības aģentūras, finanšu kredītus u.c., kooperatīvu integrācijas un internacionalizācijas pasākumus, kohēzijas un sociālās inovācijas pasākumus, kā arī pasākumus partnerību sekmēšanai starp valsts iestādēm un MVU, kooperatīviem, patērētāju apvienībām un citām organizācijām.

3.3.2

Kooperatīvie publiskie iepirkumi  (15). Pēdējos gadu virzība “zaļā” publiskā iepirkuma jomā un nesen pieņemtie ētiska rakstura kritēriji publiskā iepirkuma procedūrās ir ievērojami ietekmējuši sociālajā jomā un ekonomikā valdošo izpratni par ilgtspējības un kooperācijas pasākumiem. Publiskais iepirkums kā piemērs, un arī lielais publiskā iepirkuma apjoms neapšaubāmi to padara par ļoti nozīmīgu instrumentu izvirzīto mērķu atbalstam. Tirgus darbību aprites veicināšanai starp valsts pārvaldes iestādēm un kooperatīvu tīkliem var būt izšķiroša nozīme jaunā ilgtspējīgas ražošanas un patēriņa modeļa īstenošanā.

3.3.3

Kvalitātes marķējums  (16). Kvalitātes marķējums ir netiešs reklāmas instruments, kas apstiprina tirgoto produktu izcelsmi, raksturojumu un īpatnības, un šajā gadījumā uzsver sociālā aspekta pievienoto vērtību kooperatīvajā ražošanā (“kooperatīvais marķējums”). Marķējums sekmē produktu reputāciju un dod iespēju lauksaimnieku apvienībām mainīt ievirzi no ražošanas uz tirgu.

3.3.4

Pārredzamība un patērētāju informēšana  (17). Pārredzamība, jo īpaši kvalitātes un izsekojamības jomā, kopā ar iedzīvotāju informēšanas kampaņām saistībā ar lēmumiem par pirkuma veikšanu kooperatīva tirgus ietvaros, ir līdzsvarojošs faktors vērtību ķēdē. Tās mērķis ir simetriskāka informācija un saskaņotāka darbība ražošanas un patēriņa jomā (kas vajadzīga uz ilgtspējīgumu balstīta modeļa efektivitātei) un tā attiecīgo tirdzniecības procesu integrācijā gan laika ziņā, gan telpiski sasaista piedāvājumu un pieprasījumu. Tāpat par prioritārām jānosaka patērētāju grupas un tīkli, kas veido lauksaimniecības pārtikas produktu galīgā pieprasījuma koncentrāciju.

3.3.5

Izglītība un apmācība sociālajā uzņēmējdarbības un kooperatīvu darbības jomā  (18) Lai gan minētais instruments ir proaktīvs un tā ietekme neizpaužas uzreiz, tam ir ļoti būtiska nozīme, lai nostiprinātu tirgū notikušās izmaiņas. Kooperatīvu darbības principu un attiecīgo zināšanu apguve skolā savlaicīgi ne tikai sekmē pozitīvu attieksmi pret kooperatīvo modeli un kooperāciju kā uzticības avotu, bet arī ļauj izplatīt informāciju audzēkņu vecākiem, aicinot viņus izmantot patēriņa modeļus, kas atbilst ierosinātajiem pasākumiem. Tāpēc ir īpaši svarīgi jauniešu vidū veicināt uzņēmējdarbības garu, lai viņus motivētu veidot un nostiprināt kooperatīvus gan ražošanas, gan tirdzniecības un patēriņa posmā. To visu neapšaubāmi sekmētu zināšanas un kooperatīvu darbības labas prakses apmaiņa un izplatīšana.

3.3.6

Diferencēta nodokļu piemērošana  (19). Ir svarīgi lai ar taisnīgākas nodokļu sistēmas palīdzību patēriņš tiktu virzīts uz resursu efektīvu izmantošanu (20), lai vairāk ņemtu vērā katra ražojuma saturu sociālo un vides aspektu ziņā un pievienoto sociālo vērtību, ko sniedz kooperatīvā modeļa izmantošana. Jebkurā īpašā nodokļu sistēmā nodokļu priekšrocības un kopensācijas maksājumi ir daži no vistiešākajiem un potenciāli visefektīvākajiem instrumentiem izvirzīto mērķu sasniegšanai. Kā liecina dažādu dalībvalstu pieredze, diferencēta nodokļu piemērošana veicina finansiālu neatkarību un autonomiju, bet, tāpat kā dažu citu jau ierosināto iniciatīvu gadījumā, ir vajadzīgs iepriekšējs ietekmes novērtējums.

3.3.7

Tehnoloģiju ieviešana. Tehnoloģiskais progress un jauno tehnoloģiju vispārēja pieejamība ir vislabākais veids, kā sekmēt noteikto mērķu sasniegšanu. Minētā sakarā būtu jāuzsver šādas iniciatīvas: pētniecības un inovācijas izmantošana lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanā, jaunu tirdzniecības vietu un izplatīšanas ceļu izveide, un, visbeidzot, augstākas kvalitātes serifikācija, piešķirot papildpunktus par uzturvērtību, piegādes garantijām un citām sabiedrībai nozīmīgām vērtībām, un samazinot punktus par aspektiem, kas negatīvi ietekmē sociālo jomu un vidi tā, lai ņemtu vērā tādus kritērijus kā veselība un pārtikas drošums, ekoloģiskā un sociālā ietekme un lai patērētāji tos novērtētu saistībā ar cenu un attiecīgajām ražošanas un izplatīšanas izmaksām. Lai ieviestu šādu sertifikācijas sistēmu, būtu nepieciešami tādi elementi kā, piemēram, viedtelefoni, īpaši IT pielietojumi un sociālie tīkli.

3.4   Kooperatīva tirgus konkurences priekšrocības

Papildus neapšaubāmām tāda modeļa priekšrocībām, kura pamatā ir ilgtspējīgums un ekonomiskā un sociālā un sadarbība, kooperatīvs tirgus piedāvā virkni konkurences priekšrocību, ietekmējot arī ļoti svarīgus ES politikas aspektus šādās jomās:

3.4.1

ekonomika: stabila un droša piekļuve lauksaimnieku produkcijas tirgiem, ilgtspējīgs finansējums, sociāli atbildīgi ieguldījumi, dinamiskāks tirgus, konkurences nodrošināšana, patērētāju tiesību un interešu aizsardzība u.c.

3.4.2

sociālā joma: zemes izmantojuma plānošana, lauku attīstība un iekļaušana, kultūras mantojums un vietējā un reģionālā identitāte, neatkarība pārtikas apgādes ziņā un nodrošinātība ar pārtiku, pārtikas pieejamība un tās pārprodukcijas novēršana, produktu sociālās izcelsmes izsekojamība, uzņēmumu nepārvietošana, pienācīga atalgojuma nodrošināšana un darba apstākļu uzlabošana, sociālā atbildība un atbildīgs patēriņš, sabiedrības veselība un veselīgs dzīvesveids, iedzīvotāju tieša līdzdalība lēmumu pieņemšanā viņus pārstāvošajās iestādēs u.c.

3.4.3

vide: energotaupība, ekosistēmu saglabāšana, “ekoloģiskās pēdas”, agroekoloģija, racionāla un atbildīga izejmateriālu un dabas resursu izmantošana, lauksaimniecības pārtikas produktu dzīves cikls, vidi saudzējošu darba vietu radīšana kā iespēja paplašināt tirgu u.c.

---

(1)  Komisijas paziņojums “Vienotā tirgus akts”, COM(2011) 206 final.

(2)  “Komisijas paziņojums par ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plānu”, COM(2008) 397 final.

(3)  EESK atzinums “Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.”, OV C 376, 22.12.2011., 110.-116. lpp.

(4)  ANO Ģenerālā Asambleja, “Īpašā referenta ziņojums par tiesībām uz pārtiku”, Olivier de Schutter (A/HRC/19/59 –2011. gada 26. decembris).

(5)  Priekšsēdētāja Nilsson secinājumi par konferenci Food for everyone. towards a global deal.

(6)  EESK atzinums “Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā”OV C 48, 15.2.2011, 145. lpp.

(7)  EESK atzinums CESE “Kooperatīvi un pārstrukturēšana”OV C 191, 29.06.2012., 24-30. lpp.

(8)  Komisijas paziņojums “Integrēta ražojumu politika”, COM(2003) 302 final.

(9)  Kā jauna uzņēmējdarbības formula “integrēts kooperatīvs” vai “kolektīvas nozīmes kooperatīvā sabiedrība” ir uzņēmums, kas ražo preces vai pakalpojumus, lai apmierinātu sabiedrības vajadzības kādā teritorijā, pamatojoties uz iesaistīto pušu kopīgu darbību.

(10)  Komisijas paziņojums “KLP 2020. gada perspektīvā: Kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas”, COM(2010) 672 final.

(11)  “Kopējā lauksaimniecības politika pēc 2013. gada” ES lauksaimnieku un lauksaimniecības kooperatīvu atbilde uz Komisijas tiesību aktu priekšlikumiem (COPA-COGECA, 2012).

(12)  Salcedo Aznal, Alejandro. “¿Sociedad de consumo o redes de consumidores? Esbozo para un análisis social del consumidor actual” (Patēriņa sabiedrība vai patērētāju tīkli? Mūsdienu patērētāja sociālās analīzes modelis) (2008. gads).

(13)  “Komisijas paziņojums par ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plānu”, COM(2008) 397 final.

(14)  EESK atzinums CESE “Kopienas lauksaimniecības modelis: produkcijas kvalitāte un patērētāju informēšana kā konkurētspējas elementi” (OV C 18, 19.1.2011., 5. lpp.).

(15)  Komisijas paziņojums “Atjaunota ES stratēģija 2011. -2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību”, COM(2011) 681 final.

(16)  Komisijas paziņojums “KLP 2020. gada perspektīvā: Kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas”, COM(2010) 672 final.

(17)  “Komisijas paziņojums par ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plānu”, COM(2008) 397 final.

(18)  Komisijas paziņojums “Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva: labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem — sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam”, COM(2011) 682 final.

(19)  EESK atzinums CESE “Uzņēmējdarbības veidu daudzveidība”OV C 318, 23.12.2009., 22.-28. lpp.

(20)  COM(2011) 571 final un atzinums “Ilgtspējīgāki patēriņa un ražošanas modeļi ES”OV C 191, 29.06.2012., 6. lpp.

---