12.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 236/132

A.

tā kā pašreiz akvakultūras nozarei nav specifiska, saskaņota ES tiesiskā regulējuma; tā kā uz šo nozari tādēļ attiecas dažādi citu ES jomu (vides, sabiedrības veselības u. tml.) tiesību akti un dalībvalstu tiesību akti, kuri dažādās dalībvalstīs var būt ievērojami atšķirīgi, radot neskaidrības nozares uzņēmumiem, kā arī diskrimināciju un tirgus traucējumus;

B.

tā kā šajā kontekstā piemērotākais solis no Komisijas puses ir ierosināt regulu, ar ko nosaka noteikumus akvakultūras nozarē un tādējādi ievieš nepieciešamo juridisko skaidrību,

C.

tā kā akvakultūras nozare ir inovatīva, potenciāli augstu tehnoloģiju ekonomikas nozare, kurai nepieciešami intensīvi ieguldījumi struktūrās un pētniecībā, ilgtermiņa darbības un finanšu plānošana, kā arī tiesiskā noteiktība un skaidrs un stabils tiesiskais regulējums;

D.

tā kā akvakultūras nozare atrodas tiešā mijiedarbībā ar politikas jomām, kuras ir būtiski svarīgas sabiedrībai, piemēram, vidi, tūrismu, pilsētplānošanu, reģionālo attīstību, sabiedrības veselību un patērētāju aizsardzību; tā kā tādēļ ir svarīgi veltīt pietiekamu uzmanību šīs nozares interešu ievērošanai un pret to attiecīgi izturēties;

E.

tā kā visu veidu akvakultūrām ir jābūt ilgtspējīgām un sociāli pamatotām un tādēļ tās nedrīkst kaitēt ekosistēmām, palielinot dabisko vai cilvēku radīto vielu, piemēram, ķimikāliju, kas nesadalās, vai oglekļa dioksīda, koncentrāciju un izraisot fizisku noārdīšanos,

F.

tā kā 2002. gada 19. septembra Komisijas paziņojums (COM(2002)0511) ir izrādījies acīmredzami nepiemērots, lai mudinātu dalībvalstis ievērojami veicināt ES akvakultūras nozares attīstību, lai gan iepriekšējā desmitgadē šajā nozarē visā pasaulē bija vērojama liela izaugsme, kā arī palielinājās pieprasījums pēc zivsaimniecības produktiem — gan audzētām zivīm, gan savvaļas zivīm —, tostarp strauji pieauga šādu produktu imports no ārpuskopienas valstīm;

G.

tā kā ES ir zivsaimniecības un akvakultūras produktu neto importētāja un pieprasījums pēc šiem produktiem pieaug gan globāli līdz ar iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē, gan Kopienas līmenī saistībā ar jau notikušo un gaidāmo tādu valstu pievienošanos Eiropas Savienībai, kurās šī pieprasījuma tendence ir pat vēl izteiktāka, kā arī tādēļ, ka patēriņa modeļi mainās uz arvien veselīgāku produktu izmantošanu pārtikā,

H.

tā kā turklāt ir nepieciešama uzticama akvakultūras ražojumu sertificēšanas sistēma,

I.

tā kā Kopienas ilgtspējīga akvakultūras nozare var dot ievērojamu ieguldījumu, nodrošinot apgādi ar augstas kvalitātes zivju produktiem un tādējādi samazinot savvaļas sugu pastiprinātu izmantošanu un dažādojot zivsaimniecības un akvakultūras produktu piegādi, kā arī tai var būt svarīga nozīme attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu, saimniecisko darbību un nodarbinātību, jo īpaši lauku un piekrastes reģionos;

J.

tā kā tādēļ ES lielāku stratēģisko nozīmi vajadzētu piešķirt ilgtspējīgai akvakultūras nozarei un tās attīstībai ES līmenī, piešķirot nozarei nepieciešamo finansiālo palīdzību, paturot prātā, ka augstā tehnoloģija, kas nepieciešama akvakultūras darbībām, prasa ievērojamus ieguldījumus no uzņēmumiem neatkarīgi no to izmēra;

K.

tā kā ir svarīgi attīstīt akvakultūras nozari, Komisija tiek mudināta šim nolūkam nodalīt kādu daļu no Eiropas Zivsaimniecības fonda; tā kā attiecīgajiem instrumentiem jābūt pietiekami elastīgiem un efektīviem, lai nodrošinātu nozares attīstību, tostarp, zinātnisko pētniecību;

L.

tā kā daudzi MVU vai lielie šīs nozares uzņēmumi nevar atļauties veikt ieguldījumus pētniecībā un tehnoloģiskajā inovācijā, kas nepieciešama akvakultūras konkurētspējas un ilgtspējības nodrošināšanai, kā arī uzņēmumu sekmīgai darbībai šajā nozarē;

M.

tā kā ilgtspējīgas akvakultūras politika, lai tā būtu efektīva, ir jāstrukturē tā, lai nozare gūtu labumu un veicinātu visu ar tās darbību saistīto nozaru starpdisciplināru un koordinētu iesaistīšanos;

N.

tā kā ES jau piemēro Eiropas ilgtspējīgai akvakultūras nozarei tik svarīgo bioloģiskās lauksaimniecības un akvakultūras produktu atbalsta politiku, īstenojot Regulas (EK) Nr. 834/2007, Nr. 889/2008 un Nr. 710/2009 ciešā saistībā ar sava produkta optimizēšanu, lai padarītu to konkurētspējīgāku un uzlabotu patērētāju aizsardzību, kā arī informāciju un izvēles brīvību patērētājiem;

O.

tā kā ilgtspējīgā Kopienas un dalībvalsts līmeņa akvakultūras politikā jāņem vērā atšķirības starp dažādiem akvakultūras ražošanas veidiem (jūras zivis, saldūdens zivis, gliemji, vēžveidīgie, jūras aļģes un adatādaiņi), pasākumus attiecīgi pieskaņojot attiecīgajām tirgus struktūrām un konkurences apstākļiem;

P.

tā kā pasākumos, lai veicinātu ilgtspējīgas akvakultūras attīstību, dažos gadījumos jāņem vērā nepieciešamība līdz minimumam samazināt saimniecības blīvuma vai transporta radīto stresa līmeni, nepieciešamība meklēt humānākus nogalināšanas paņēmienus un censties panākt zivju vispārēju labturību;

Q.

tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 13. pantā zivis ir atzītas par jutīgām būtnēm un noteikts, ka Savienība un dalībvalstis, veidojot un īstenojot politiku zivsaimniecības jomā, velta pienācīgu uzmanību dzīvnieku labturības prasībām;

R.

tā kā daudzu valstu akvakultūras uzņēmumus apgrūtina pārmērīgi birokrātiskie šķēršļi un administratīvās formalitātes, kas izriet no pastāvošā tiesiskā regulējuma un ierobežo to produktivitāti un konkurētspēju, kā arī ievērojami apgrūtina ieguldītājus;

S.

tā kā zivis ir dabisks uzturs daudzām saimniecībā audzētām zivīm un vairums zivju audzētavu pamatā izmanto uzturu, kas satur zivju miltus un zivju eļļu;

T.

tā kā tajā pašā laikā daudzām ES dalībvalstīm nav īpašu valsts un reģionālo nozaru attīstības plānu, kas reglamentētu iekārtu izmantošanu kontinenta, krasta joslā un jūras teritorijās un skaidri noteiktu akvakultūras uzņēmumiem pieejamās zonas, tādējādi novēršot viegli paredzamos interešu konfliktus ar vides aizsardzības politiku un citām ekonomikas nozarēm, piemēram, tūrismu, lauksaimniecību un piekrastes zveju;

U.

tā kā ilgtspējīga akvakultūras politika var pastāvēt vienlaikus ar “Natura 2000” teritorijām un pat pozitīvi ietekmēt to pārvaldību, ja vietas saglabāšanas mērķi to atļauj, un attiecīgo iedzīvotāju labklājību, kad runa ir par tradicionālo gliemju zveju vai attiecīga izmēra akvakultūras uzņēmumiem, kuriem nav alternatīvu atrašanās vietu un kuri atbilst Kopienas noteikumiem par ietekmes uz vidi novērtējumiem un ir savietojami ar noteikumiem par dzīvotņu aizsardzību;

V.

tā kā ES produkti pašlaik ļoti konkurē ar produktiem, kas ievesti no ārpuskopienas valstīm (visvairāk no Turcijas, Čīles, Vjetnamas un Ķīnas), kurās uzņēmumi var darboties ar daudz zemākām pieskaitāmām izmaksām, jo uz tām neattiecas tie paši juridiskie ierobežojumi un tikpat stingras vides aizsardzības un augu veselības tiesību aktu prasības, un tajās var maksāt zemas algas (sociālais dempings), tādēļ spiediens uz ES akvakultūras nozari vēl vairāk palielinās un tas ietekmē pārtikas kvalitāti un apdraud patērētāju veselību;

W.

tā kā akvakultūras darbībām ir mazāka ietekme uz vidi nekā citām galvenajām nozarēm un akvakultūras produkti tādēļ ir ilgtspējīgāki; tā kā daļa Eiropas pilsoniskās sabiedrības nav lietas kursā par šo faktu un tas par šiem produktiem var radīt nepamatotus aizspriedumus;

X.

tā kā daudzos rajonos pastāv jūraskraukļu nodarīto postījumu draudi, neļaujot uzņēmējdarbībā izmantot tradicionālos, dabiskākos zivju dīķus,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu iesniegt iepriekš minēto paziņojumu COM(2009)0162, tā norādot, ka lielāka uzmanība jāvelta ilgtspējīgai akvakultūras nozarei, un pauž cerību, ka tā rezultātā tiks pārskatīti tiesību akti, uzlabojot to atbilstību nozares vajadzībām un problēmām, lai panāktu nozares nostiprināšanos pasaulē;

2.

norāda, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Eiropas Parlamentam zivsaimniecības nozarē vairs nav tikai konsultatīvas iestādes funkcijas, bet tas ir kļuvis par vienu no likumdevējiem arī akvakultūras nozarē;

3.

uzskata, ka ikvienai likumdošanas reformai akvakultūras nozarē netraucēti jāiekļaujas pašreizējās kopējās zivsaimniecības politikas reformas procesā un tas jāpapildina;

4.

norāda, ka Parlaments jau iepriekš ir pievērsis uzmanību tam, ka akvakultūras jomā nepieciešami koncentrētāki, saskaņotāki un pārredzamāki tiesību akti;

5.

pauž viedokli, ka spēcīga un ilgtspējīga akvakultūras nozare varētu būt katalizators dalībvalstu attālo, piekrastes un lauku rajonu attīstībai un veicināt vietējās ražošanas attīstību, dodot ievērojamu labumu patērētājiem augsti kvalitatīvu, veselīgu un ilgtspējīgi saražotu pārtikas produktu veidā;

6.

uzskata, ka Kopienas akvakultūras konkurētspēja jāstiprina ar stingru, aktīvu, mērķtiecīgu un stabilu atbalstu pētniecībai un tehnoloģiskajai attīstībai, kas ir būtisks priekšnoteikums ilgtspējīgas, modernas, efektīvas, ekonomiski dzīvotspējīgas un videi draudzīgas akvakultūras nozares attīstībai; norāda arī, ka pētniecības tīkli, starpdisciplinārās pētniecības grupas, tehnoloģiju pārnese un koordinācija starp nozarēm un zinātniekiem, izmantojot tehnoloģiju platformas, ir būtiska, lai nodrošinātu labu peļņu no ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā;

7.

atzinīgi vērtē Eiropas Akvakultūras tehnoloģijas un inovāciju platformas izveidi, ņemot vērā nepieciešamību atbalstīt akvakultūras nozari ar izciliem sasniegumiem pētniecībā un inovācijās, lai reaģētu uz jaunajiem uzdevumiem;

8.

uzskata, ka ilgtspējīgas Eiropas akvakultūras nozares veiksme lielā mērā būs atkarīga no uzņēmējdarbībai labvēlīgākas vides izveides valsts un vietējā līmenī, un tādēļ aicina dalībvalstis nekavējoties paātrināt darbu šajā jomā un ES līmenī veicināt pieredzes un paraugprakses apmaiņu;

9.

uzsver, ka birokrātijas samazināšana veicinās ieguldījumus šajā nozarē, un uzskata, ka ir būtiski svarīgi, ka dalībvalstis ciešā sadarbībā ar vietējām iestādēm pēc iespējas ātri īsteno administratīvās vienkāršošanas procedūras, ieviešot pārredzamas un standartizētas koncesijas procedūras attiecībā uz pieteikumiem par jaunu akvakultūras uzņēmumu dibināšanu;

10.

uzskata, ka ilgspējīgas bioloģiskās akvakultūras nozarei jābūt spējīgai nodrošināt patērētājus ar augstas kvalitātes pārtikas produktiem, tā garantējot veselīgu un līdzsvarotu uzturu;

11.

uzskata, ka akvakultūras sistēmas, kas novājina savvaļas zivju krājumus vai piesārņo piekrastes ūdeņus, ir uzskatāmas par neilgtspējīgām un ka Eiropas akvakultūrā priekšroka jādot zālēdāju un plēsēju sugām, kuras var sekmīgi audzēt, samazinot zivju miltu un zivju eļļas patēriņu;

12.

uzsver, ka, lai paplašinātu akvakultūras rūpniecību Eiropā, nozare ir nepārtraukti jāattīsta, lai samazinātu zivju audzēšanā izmantotā dzīvnieku proteīna un gala produkta attiecību; norāda, ka barības ražošanai piemērotie savvaļas zivju resursi ir ierobežoti un daudzos gadījumos pārzvejoti, līdz ar to akvakultūras attīstībā vairāk jāorientējas uz zālēdāju un zivjēdāju sugām, kas var turpmāk ievērojami samazināt šo attiecību;

13.

uzskata, ka ir svarīgi nekavējoties noteikt un nostiprināt stingrus un pārredzamus ES akvakultūras produktu kvalitātes un izsekojamības kritērijus, uzlabot zivju barību un ieviest un nostiprināt sertificēšanas kritērijus augstas kvalitātes akvakultūras produktiem un bioloģiskās akvakultūras ražošanai;

14.

uzskata, ka par akvakultūras produktu vides kvalitātes sertificēšanas prioritāro mērķi jānosaka akvakultūras resursu videi draudzīgas izmantošanas veicināšana atbilstoši ilgtspējīgas attīstības principiem, pienācīgi ņemot vērā vides, ekonomiskos un sociālos faktorus, kā arī atbilstoši ievērojot Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksa (23) principus un turpmākās ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas vadlīnijas;

15.

aicina Komisiju ieviest Eiropas ekomarķējuma programmu zivsaimniecības un akvakultūras produktiem, ievērojot Kopienas pamatnostādnes attiecībā uz ekomarķējumu; uzsver, ka ekomarķējums ne tikai dod Eiropas akvakultūras produktiem konkurējošu priekšrocību, bet arī ievieš pārredzamību tirgū, kurā dažādas privātas sertifikācijas var maldināt patērētājus;

16.

aicina Komisiju veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka akvakultūras saimniecību blīvums kopumā neietekmē savvaļas populāciju, jūras ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības dabisko stāvokli vai dzīvotspēju;

17.

uzskata, ka finansiāla palīdzība, kas kompensē juridiski aizsargātu dzīvnieku radītu kaitējumu, ir būtisks priekšnosacījums ilgtspējīgas, modernas un efektīvas akvakultūras nozares attīstībai;

18.

uzskata, ka, tā kā jebkurā ES likumdošanas priekšlikumā jāietver vispārējie aspekti, piemēram, ietekmes uz vidi novērtējumi, ūdens izmantošana un aizsardzība, produktu izsekojamība, pieņemot šādus tiesību aktus, nedrīkst izmantot vispārēju vai nediferencētu pieeju;

19.

uzsver, ka ir nepieciešama ciešāka ES apņemšanās ieguldīt ilgtspējīgā akvakultūrā, piešķirot papildu finansējumu no Kopienas zivsaimniecības fonda, dodot priekšroku labākajai vides praksei; tomēr norāda, ka turpmākajam ar akvakultūru saistīto darbību finansējumam jābūt pieejamam tikai kopā ar efektīvu Direktīvas par ietekmes uz vidi novērtējumu (24) īstenošanu, lai nodrošinātu, ka finansētie projekti neizraisa vides vai savvaļas zivju vai gliemju krājumu degradāciju;

20.

uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības ievērošana jānosaka par vienu no ES akvakultūras politikas pamatprincipiem gan attiecībā uz iekšzemes ūdeņiem, gan akvakultūras stratēģijas ārējo dimensiju, atbalstot tikai tās zivjaudzētavas, kurās tiek audzētas vietējās vai jau labi iedzīvojušās sugas; prasa veikt zinātnisku riska novērtējumu attiecībā uz visiem svešu sugu ieviešanas gadījumiem un pasākumus ekoloģiski bīstamu sugu ieviešanas ierobežošanai un uzraudzībai;

21.

atkārtoti uzsver nepieciešamību iekļaut tradicionālo gliemju zveju līdz ar pārējo akvakultūras nozari kopējā zivsaimniecības politikā, lai nodrošinātu ekonomisku, sociālu un vides ilgtspējību un garantētu tai nediskriminējošu piekļuvi ES finansējumam;

22.

uzskata, ka ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka ES no trešām valstīm patēriņam vai pārstrādei ievestie akvakultūras produkti pilnībā atbilst tiem pašiem sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma standartiem, kādiem atbilst ekvivalenti Kopienas produkti, un ka to veicina pedantiskas pārbaudes attiecīgajās ražotnēs, neradot jaunas tirdzniecības barjeras, bet gan veicinot labākās prakses apmaiņu ar jaunattīstības valstīm;

23.

uzsver, ka akvakultūru vajadzētu uzskatīt par nozvejas nozares papildinājumu, jo īpaši attiecībā uz tirgus piedāvājumu un nodarbinātības iespējām;

24.

aicina Komisiju nākt drīzumā klajā ar regulas priekšlikumu, konsolidējot vienā dokumentā visus ES tiesību aktus, ar kuriem regulē akvakultūras nozari, un veicināt koordināciju starp dažādiem, par šo jomu atbildīgiem ģenerāldirektorātiem;

25.

aicina Komisiju šajā regulā dažādām produktu kategorijām noteikt specifiskus kritērijus un vispārējus pamatnoteikumus, kas jāievēro visiem akvakultūras uzņēmumiem Kopienā, nodrošinot Kopienas līmenī maksimālu kritēriju saskaņošanu saistībā ar ietekmi uz vidi, lai izvairītos no konkurences kropļojumiem starp dalībvalstīm, bet atbildību par īstenošanas fāzi un par uzņēmumu darbības pārbaudēm deleģēt dalībvalstu kompetentajām iestādēm, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu; te jāmin, piemēram, ietekmes uz vidi parametri, ūdens resursu izmantošana, audzēto zivju, mīkstmiešu un vēžveidīgo barošana ražošanas vienībā, produktu izsekojamība un marķēšana, zivju veselības un labturības standarti u. tml.;

26.

uzskata, ka akvakultūras nozari vajadzētu pienācīgi uzraudzīt un tai vajadzētu aptvert plašāku ar jūru saistīto darbību diapazonu, piemēram, jūras transportu, jūras tūrismu, jūras vēja ģeneratoru parkus, zveju u. tml.;

27.

aicina Komisiju censties nodrošināt, ka dalībvalstis izveido oficiālu iestādi, kas nodarbojas ar valstī spēkā esošo vides un tūrisma aizsardzības tiesību aktu dokumentēšanu un piemērošanu, un attiecībā uz zonām, uz kurām neattiecas ierobežojumi, pieņemt jūras, piekrastes un iekšzemes ūdeņu rajonu pārvaldībai nepieciešamos attīstības plānus tā, lai varētu sastādīt akvakultūras nozares plānus, skaidri nosakot zonas, kas pieejamas uzņēmumu izveidei šajā nozarē;

28.

aicina dalībvalstis izstrādāt, kā to paredz ES jaunā jūrniecības politika un saskaņā ar ietekmes uz vidi novērtējumiem, “jūrniecības attīstības plānu” un piekrastes zonu integrēto pārvaldību, kuri attiektos uz visām atšķirīgajām nozares produktu kategorijām, piemēram, gliemju zveju, piekrastes, jūras un saldūdens akvakultūru, un apņemties samazināt pastāvošos birokrātiskos šķēršļus, kas traucē iegūt nepieciešamās atļaujas un koncesijas, lai sāktu ilgtspējīgi nodarboties ar akvakultūru, iespējams, pēc vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmas principa izveidojot centralizētus punktus, kur vienā vietā var nokārtot visas uzņēmumam saistošās administratīvās formalitātes; aicina arī dalībvalstis izstrādāt ilgtermiņa stratēģisko plānus, lai paātrinātu šo pasākumu ilgtspējīgu attīstību, un Komisiju nākt ar priekšlikumiem visiem pasākumiem, kādi nepieciešami, lai veicinātu nozares konkurētspēju, ņemot vērā katras dalībvalsts īpatnības;

29.

pauž cerību, ka Eiropas zivsaimniecības fonds ar reformētās kopējās zivsaimniecības politikas atbalstu nodrošinās īpašas budžeta pozīcijas ilgtspējīgai akvakultūras attīstībai un atbalstīs ieguldījumus šajā nozarē, ievērojot labāko praksi vides jomā, kā arī atbalstīs ekonomisko aktivitāti un nodarbinātību, īpaši orientējoties uz tehnoloģiski inovatīviem uzņēmumiem ar mazāku ietekmi uz vidi (piemēram, ūdens attīrīšanas sistēmām atlikumu un piesārņojošo vielu likvidēšanai), zivsaimniecībām, kas sekmē zivju veselību un labturību, un ilgtspējīgiem akvakultūras veidiem;

30.

pauž cerību, ka šis fonds ņems pienācīgi vērā nepieciešamību nodrošināt finansiālu atbalstu MVU un ģimeņu uzņēmumiem šajā nozarē, pamatojoties uz to ieguldījumu piekrastes rajona sociālajā un ekonomiskajā attīstībā, kā arī liekot uzsvaru uz attāliem un pierobežas rajoniem;

31.

atbalsta licencēšanas procedūru vienkāršošanu dalībvalstīs, kas varētu sekmēt piekļuvi jaunām vietām un veicināt ilgtermiņa piekļuvi pašreizējām vietām, jo īpaši vietām, kur darbojas MVU un ģimenes uzņēmumi;

32.

uzsver arī nepieciešamību nodrošināt lielākus finanšu ieguldījumus zinātniskajā pētniecībā, inovācijās un tehnoloģiju nodošanā ilgtspējīgas, bioloģiskās, jūras un saldūdens akvakultūras jomā, kā arī uzņēmumiem, kuros daļa vai visa tradicionālā ražošana jāpārvērš bioloģiskajā ražošanā, izmantojot nozaru politikas, kurās ietverti visi svarīgākie aspekti no piegādes ķēdes līdz optimizācijai un produktu reklāmai tirgū, labāk pārvaldot šos aspektus atbilstoši struktūrfondu un Kopienas programmās izklāstītajām tematiskajām asīm;

33.

mudina Komisiju apgādāt akvakultūras nozari ar reālu ekonomisku krīzes instrumentu un izstrādāt atbalsta sistēmas cīņai ar bioloģiskām dabas katastrofām (piemēram, toksiskām aļģu ziedēšanām), cilvēku darbības radītam katastrofām (piemēram, “Erika” un “Prestige” kuģu bojāeju) vai ārkārtējiem dabas apstākļiem (cikloniem, plūdiem u. tml.);

34.

aicina Komisiju un dalībvalstis Kopienas akvakultūras ražošanas daudzveidošanas interesēs atbalstīt vietējo sugu eksperimentālu audzēšanu, tehnoloģijas veselīgu zivju ražošanai un centienus cīņai pret akvakultūrā sastopamām slimībām, lai šī nozare varētu piedāvāt augstas kvalitātes produktus un produktus ar augstu pievienoto vērtību, sekmējot pētniecību un paraugprakses apmaiņu par šīm sugām un attiecīgajām ražošanas metodēm, lai akvakultūras produkti varētu labāk konkurēt ar citiem inovatīviem pārtikas produktiem;

35.

uzsver, ka jāveic pasākumi, lai nodrošinātu upēs izsīkstošo zivju sugu krājumu atjaunošanos, te īpaši jāmin tradicionālās migrējošās sugas, kas ir ekonomiski ļoti nozīmīgas vietējiem iedzīvotājiem (stores, Ziemeļatlantijas siļķes, laši), un atsevišķas jūras zivju sugas, kā arī vērš dalībvalstu un Komisijas uzmanību uz to, ka jāgarantē vajadzīgais finansējums šādu iniciatīvu īstenošanai;

36.

aicina Komisiju ņemt vērā tendences virzībā uz jūras akvakultūras ražotņu darbības attīstīšanu kā potenciālu risinājumu platību pieejamības problēmai Eiropas piekrastē un ņemt vērā vides un klimata ziņā grūtos apstākļos, kādos šis akvakultūras tips tiek realizēts;

37.

aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt akvakultūras jomā attiecīgu profesionālo izglītību, veicināt nozares konkurētspēju un sekmēt profesionālās zivrūpniecības locekļu pārkvalifikāciju, apmācot viņus par alternatīvām ūdens vides pārvaldības metodēm, tādējādi palīdzot radīt drošas darbavietas jauniešiem lauku un piekrastes rajonos, kā arī attālākajos reģionos, kuri ir lielā mērā atkarīgi no zivsaimniecības un akvakultūras pasākumiem;

38.

aicina dalībvalstis apsvērt speciālu organizāciju veidošanas iespējas akvakultūras produktu veicināšanai; aicina arī Komisiju paplašināt kopējā tirgus organizāciju noteikumus, tos attiecinot arī uz ilgtspējīgu akvakultūras nozari, kā arī atbalstīt un nodrošināt stimulus veicināšanas kampaņām ES līmenī;

39.

uzskata, ka ilgtspējīgas akvakultūras attīstības priekšnoteikums ir stingra kvalitātes politika, videi draudzīgas ražošanas metodes, kurās ievēro dzīvnieku labturības principus attiecībā uz akvakultūras krājumu transportu, nogalināšanas metodēm un dzīvu zivju pārdošanu, kā arī stingri veselības standarti un patērētāju augsta līmeņa aizsardzība;

40.

tādēļ aicina Komisiju papildus īpašam bioloģiskās akvakultūras marķējumam izstrādāt īpašu ES kvalitātes marķējumu akvakultūras produktiem, nosakot stingrus noteikumus saskaņā ar ES augstas kvalitātes bioloģiskās ražošanas principiem, lai pārliecinātu patērētājus par akvakultūras produktu ražošanas, kontroles un pilnīgas izsekojamības sistēmas uzticamību; mudina Komisiju apsvērt jau pastāvošo marķēšanas struktūru izmantošanu augstas kvalitātes bioloģiskās akvakultūras produktu ražošanā;

41.

uzskata, ka priekšnosacījums akvakultūras ilgtspējībai ir pārdomāta zivju barības sastāvdaļu, tostarp jūras izcelsmes sastāvdaļu ražošana;

42.

aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm organizēt un atbalstīt iestāžu informācijas kampaņas, lai veicinātu akvakultūras, tostarp bioloģiskās akvakultūras, produktu tirdzniecību;

43.

atkārtoti pauž viedokli, kas jau izteikts 2008. gada 4. decembra rezolūcijā (25) par Eiropas jūraskraukļu populācijas pārvaldības plāna pieņemšanu, un norāda, ka tā kaitējuma samazināšana, ko akvakultūras uzņēmumiem nodara jūraskraukļi un citi plēsīgie putni, ir būtisks ražošanas izmaksu faktors, kas tādējādi ietekmē šo uzņēmumu izdzīvošanu un konkurētspēju; vērš uzmanību uz to, ka jāizvērtē jūraskraukļu un citu plēsīgo putnu izraisītie zaudējumi akvakultūras nozarē un jāizstrādā koriģējošas rīcības plāni šajā nozarē;

44.

aicina Komisiju veikt Parlamenta 2008. gada 4. decembra rezolūcijā pieprasītos pasākumus, jo īpaši attiecībā uz ES līmenī saskaņota jūraskraukļu populācijas pārvaldības plāna pakāpenisku ieviešanu un zinātnisko datu apkopojumiem par jūraskraukļu populāciju izmēriem; aicina Komisiju izvirzīt visaptverošus tiesību aktu priekšlikumus šajā jomā;

45.

aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm, kā arī ņemot vērā dažādos ģeogrāfiskos un klimatiskos nosacījumus, izmantotās ražošanas metodes un saimniecībā audzēto sugu īpašo raksturu, ierosināt īpašus kritērijus attiecībā uz audzēto zivju labturību, piemēram, maksimālo zivju blīvumu, augu un dzīvnieku proteīnu daudzumu barībā dažādās zivjaudzētavās, un tajos ņemt vērā īpašos faktorus saistībā ar atsevišķu sugu audzēšanu, audzēto zivju sugu barošanas vajadzības, viņu dzīves cikla posmu un vides apstākļus, kā arī veicināt tādu transportēšanas un nogalināšanas metožu izmantošanu, ar kurām ierobežo stresa avotus, un mainīt ūdeni zivju dīķos tā, lai garantētu audzēto zivju labturību; saprot, ka par ilgtermiņa mērķi jānosaka dzīvnieku proteīnu aizstāšana ar augu proteīniem visām sugām, kad vien tas ir iespējams, ņemot vērā to uztura vajadzības, un ka par augstāko prioritāti vajadzētu uzskatīt stratēģisko izpēti par galveno sastāvdaļu aizstājējiem, ņemot vērā, ka pētījumi par galvenajām sastāvdaļām un to ražošanas iespējām no alternatīviem avotiem, piemēram, no mikroaļģēm un rauga, samazinātu vajadzību pēc zivju miltiem ilgākā termiņā;

46.

aicina Komisiju paplašināt darbības jomu Padomes Regulai (EK) Nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas laikā (26), lai ierobežotu zivju pārvadāšanu lielos attālumos, tādējādi veicinot vietējas inkubācijas procedūras un nogalināšanu zivjaudzētavas tuvumā;

47.

aicina Komisiju nodrošināt, ka zivju barībā izmantoto izejmateriālu iegūšanā tiek pielietota no vides viedokļa pieņemama prakse un tā negatīvi neietekmē ekosistēmas, no kurām sastāvdaļas tiek ievāktas;

48.

aicina Komisiju nodrošināt, ka netiek izmantotas pirmskaušanas procedūras, ko Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) klasificējusi par kaitīgām zivju labturībai; vajadzētu aizliegt atsevišķas nogalināšanas metodes, piemēram, nosmacēšanu ledus masā, kur pēc EFSA datiem zivis pirms nāves ilgu laiku pavada bezsamaņas stāvoklī;

49.

mudina Komisiju sagatavot īpašas tehniskās pamatnostādnes par ilgtspējīgas zivju barības sertificēšanu;

50.

aicina Komisiju un dalībvalstis censties nodrošināt, ka visai akvakultūras produktu ķēdei, tostarp barībai un barības izejmateriāliem, kas ievesti no trešām valstīm, tiek stingri piemēroti Kopienas tiesību akti;

51.

aicina Komisiju vispirms izpētīt ražošanas metodes zivjaudzētavās, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības, un sniegt ziņojumu par jebkādiem veselības apdraudējumiem;

52.

uzsver nepieciešamību nodrošināt to, ka akvakultūru pārtikas produkti, ko ražo vai importē ES, atbilst augstiem vides aizsardzības un patērētāju veselības un nekaitīguma standartiem;

53.

aicina Komisiju censties nodrošināt savstarpējas atzīšanas un brīvas preču aprites principa piemērošanu akvakultūrā izmantotajiem ārstējošiem un profilaktiskiem farmaceitiskajiem līdzekļiem, lai veicinātu abpusēji progresīvus nolīgumus par zinātību apmaiņu ar trešām valstīm, kā arī veicināt labākās prakses ieviešanu no citu valstu un starptautisko iestāžu puses;

54.

atkārtoti norāda, cik svarīgi ir veikt regulāras kontroles vietās, no kurām produkti nonāk iekšējā tirgū, un galvenajos importa punktos, lai patērētājiem dotu pilnīgi drošas garantijas, ka no trešām valstīm importētiem akvakultūras produktiem tiek regulāri veikta stingra kvalitātes kontrole un tādēļ tie pilnībā atbilst ES noteikumiem higiēnas un sabiedrības veselības jomā;

55.

aicina Komisiju un dalībvalstis aizstāvēt šos principus gan PTO, gan visos citos attiecīgajos iestāžu forumos;

56.

aicina Komisiju no ES politikas sadarbībai ar jaunattīstības valstīm atvēlētajiem līdzekļiem finansēt atbalsta un apmācības pasākumus, lai palīdzētu veicināt ilgtspējīgu akvakultūru un pievērst šajās valstīs akvakultūras nozarē nodarbināto personu uzmanību kvalitātes politikai un augstākiem ražošanas standartiem, jo īpaši attiecībā uz vidi, higiēnu un sociālajiem standartiem nozarē;

57.

aicina Komisiju iesniegt ziņojumu par vides un sociālajiem standartiem akvakultūras nozarē ārpus ES un pētīt veidus, kā uzlabot informācijas sniegšanu patērētājiem;

58.

aicina Komisiju uzsākt ietekmes novērtējuma pētījumus par Kopienas tirdzniecības nolīgumu iespējamo ietekmi uz akvakultūras nozari;

59.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.