29.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 141/37

—

piekrīt vajadzībai strukturēt lēmumu pieņemšanas procesu KZP jomā, tajā skaitā, ievērojot Kopienas tiesību aktu sistēmu, deleģēt dažu darbību regulējumu un/vai pārvaldi dalībvalstīm, reģioniem un pašai nozarei;

—

iesaka rūpīgāk pārbaudīt iespēju ieviest pārvedamas zvejas tiesības līdz ar attiecīgiem aizsardzības noteikumiem, jo uzskata, ka individuāli piešķirtās kvotas var būt viens no risinājumiem, bet individuālas pārvedamas kvotas ir bīstamas nozares līdzsvarotībai;

—

piekrīt diferencēta zvejas režīma noteikšanai mazapjoma un gliemeņu zvejai, saglabājot publiskā finansējuma pieejamību šādu zvejas veidu vajadzībām un atvieglojot ar šādām flotēm saistīto lēmumu pieņemšanu reģionālā līmenī; kritērijiem zvejas atzīšanai par tradicionālu vai mazapjoma jābūt nevis zvejas kuģa garumam, bet gan citiem papildus rādītājiem;

—

iesaka katras zvejas zonas gadījumā izvērtēt tādu pārvaldības sistēmu, kas būtu visatbilstošākā attiecīgajai zonai, zvejojamām sugām un zvejas flotes veidam, un aicina turpināt pārbaudīt iespējas ieviest no nozvejas apjoma atkarīgu kvotu pārvaldību;

—

iesaka publiskā atbalsta pieejamībai izmantot tādu pašu regulējumu kāds tas ir kopējās lauksaimniecības politikas gadījumā, šajā nolūkā ieviešot nosacītības koncepciju;

—

uzskata, ka ES jāsekmē akvakultūras nozares konkurētspējīga attīstība, ieskaitot ceļvedi 2010. gadam un norādot uz ierobežojumiem reģionos, veicinot ekoloģisku zivkopību un Eiropas akvakultūras tehnoloģiju un inovāciju platformas (EATIP) izveidi, kā arī uzsver, cik svarīga ir jūras teritoriālā plānošana, dzīvnieku veselības programmas, marķēšanas standarti un pasākumi administratīvā sloga mazināšanai nozarē.

Ziņotājs

Ramón Luis Valcárcel Siso kgs (ES/PPE), Mursijas autonomā apgabala priekšsēdētājs

1.

uzskata, ka Komisijas redzējums par Eiropas zvejniecības nozari 2020. gadā ir īstenojams, un vēlas sniegt pilnvērtīgu ieguldījumu debatēs par vajadzīgajām reformām, lai minēto redzējumu varētu sasniegt ar iespējami maziem darba procesu traucējumiem un tirgus kropļojumiem. Kopējās zivsaimniecības politikas pārskatīšana un reforma ir vienreizēja iespēja ne tikai novērst līdzšinējos trūkumus, bet arī parūpēties par drošību un pārliecību par nākotni. Pilnībā iesaistot zvejnieku kopienas, varēs labāk pārvaldīt zivju krājumus, zvejas flotes pielāgot izmantojamiem resursiem, efektīvāk regulēt zvejniecību un ar lielākas peļņas palīdzību gādāt par ilgtermiņa nodrošinātību;

2.

uzskata, ka daudzos Eiropas reģionos zveja ir iztikas avots, kā arī izejmateriālu ieguves avots no tās ļoti atkarīgajai pārstrādes rūpniecības nozarei. Lai gan kopējā zivsaimniecības politika (KZP) izstrādāta sen un ir īstenotas arī tās reformas, tomēr nav izdevies atrisināt aizvien nopietnākos jautājumus nozarē, kura saskaras ar vairākām būtiskām problēmām: pārzveju, zvejas jaudas nepiemērotību pieejamajiem resursiem un ilgtspējīgiem sociālekonomiskiem un vides mērķiem, nepieciešamību pielāgot kuģu enerģētiskās iekārtas, daudzu zivsaimniecības resursu nestabilu stāvokli un augstu subsīdiju līmeni, tādējādi radot nestabilu saimniecisko stāvokli. Turklāt ar attīstības valstīm noslēgtie zvejniecības partnerattiecību nolīgumi bieži vien apdraud nodrošinātību ar pārtiku attīstības valstīs, veicina pārzveju un kavē vietējā mēroga zvejniecības nozares attīstību;

3.

uzskata, ka KZP jābūt visaptverošākai, saistītai ar jūrniecības un vides politiku, jauniem instrumentiem, lai risinātu pastāvīgo pārlieku lielās zvejas jaudas problēmu, un tajā jāizmanto zemu izmaksu iespējas. Tādēļ ir svarīgi izstrādāt politisku programmu, paredzot sistēmu lēmumu pieņemšanai vidējā termiņā un ilgtermiņā, decentralizējot atsevišķus aspektus, kā arī definējot skaidrus mērķus. Turklāt ir jāuzlabo arī nozares pārvaldība, jānosaka izpildes mehānismi, kas sniedz stabilākas garantijas attiecībā uz noteikumu ievērošanu, un ir jāatbalsta tādas nozares attīstība, kas vairāk vērsta uz KZP pasākumu pārvaldi un īstenošanu, šajā sakarā uzņemoties lielāku atbildību;

4.

uzskata, ka akvakultūras nozare var nodrošināt veselīgu, drošu, ilgtspējīgu augstas kvalitātes produkciju atbilstoši stingrām vides prasībām, un ir arī stabilizējošs nodarbinātības faktors daudzos Eiropas reģionos, kuri lielākā vai mazākā mērā ir atkarīgi no zvejas. Eiropas Savienība ir izstrādājusi zvejas veicināšanas iniciatīvas, izmantojot struktūrfondu līdzekļus (Zivsaimniecības veicināšanas finansēšanas instruments, Eiropas Zivsaimniecības fonds (ZVFI, EZF)), kā arī ilgtspējīgas tās attīstības stratēģijas. Lai gan ir gūti nozīmīgi panākumi, produkcijas apjoma pieaugums tomēr ir ievērojami zemāks par vidējo pasaulē, un šobrīd ir jārisina tādi būtiski jautājumi kā akvakultūras integrēšana zivsaimniecības un vides politikā, tās orientēšana uz videi nekaitīgu metožu izmantošanu, īstenojot ilgtspējīgu zivsaimniecības politiku, konkurētspējas veicināšana, piekrastes zonu integrēta vadība, pārvaldības uzlabošana un dzīvnieku veselības un labturības garantiju pastiprināšana, sasniedzot lopkopības nozarei līdzvērtīgu līmeni, kā arī stingra patērētāju tiesību aizsardzība;

5.

uzskata, ka pasaules iedzīvotāju skaita palielināšanās, ES turpmākā paplašināšanās, jūras un iekšzemes ūdeņu piesārņošana un tās ietekme uz piekrastes ekosistēmām, kā arī klimata pārmaiņas ir aspekti, kas KZP ir jāņem vērā vidējā termiņā, jo tie izraisīs pārmaiņas zivsaimniecības un akvakultūras pārvaldības tendencēs.

6.

atzinīgi vērtē Komisijas savlaicīgo iniciatīvu publicēt zaļo grāmatu par KZP reformu (COM(2009) 163 galīgā redakcija), apspriešanas uzsākšanu un paškritisko vērtējumu par dažu KZP aspektu neveiksmīgu īstenošanu, kā arī priekšlikumus par pašreizējās KZP uzlabošanu līdz 2012. gadam un pārdomas saistībā ar jauno KZP pēc 2013. gada;

7.

atzīst, ka zvejas flotes jauda ir nepietiekami pielāgota, kas īpaši izpaužas noteiktos segmentos, un atbalsta tādu mehānismu ieviešanu, kuri Eiropas zvejas flotes ļauj pielāgot izmantojamajiem resursiem un ilgtspējīgākai sociāli ekonomiskai pieejai. Ar pielāgošanas mehānismu palīdzību jāoptimizē publisko finanšu resursu izlietojums, ko Komiteja uzskata par sevišķi svarīgu jautājumu, lai pilnībā varētu attīstīt pārējos KZP aspektus;

8.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību būtisko lomu veiksmīgas KZP nodrošināšanā. Īpaši Komiteja iesaka stiprināt reģionālo konsultatīvo padomju (RKP) nozīmi;

9.

norāda, ka KZP patiesai iekļaušanai integrētas ES jūrniecības politikā (IJP) reģionālajām un vietējām zivsaimniecības iestādēm jāspēj pieņemt attiecīgi kompromisi un jāsniedz efektīvs ieguldījums;

10.

atbalsta dalībvalstu krasta apsardzes dienestu ciešāku sadarbību un lēmumu sagatavot pasākumus vairāk integrētas kontroles sistēmas ieviešanai;

11.

ierosina rūpīgāk izpētīt pārvedamo zvejas tiesību ieviešanas priekšrocības un trūkumus, kā arī atbilstošus drošības pasākumus gan attiecībā uz kolektīvajām, gan individuālajām zvejas tiesībām;

12.

piekrīt, ka jebkādiem turpmāk īstenotiem pasākumiem un KZP ietvaros pieņemtiem kompromisiem ar mērķi novērst vai mīkstināt ekonomisko un sociālo ietekmi saistībā ar zvejas iespēju samazināšanos vienmēr jābūt atbilstīgiem ilgtermiņa ekoloģiskai ilgtspējai;

13.

aicina saglabāt vai pat paplašināt pašreiz izveidotās zvejas ierobežojumu teritorijas;

14.

piekrīt nepieciešamībai strukturēt lēmumu pieņemšanas procesu KZP ietvaros, īpašos gadījumos izmantojot komitoloģijas procedūru un atsevišķu zvejas darbību administratīvo un/vai tiesisko regulējumu deleģējot dalībvalstīm, reģioniem un pašai nozarei atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem. Aicina izmantot tādu pārvaldības veidu, kurā būtu ņemtas vērā piekrastes reģioniem, upju ietekām un zvejniecībai raksturīgās īpatnības (ekosistēmiska pieeja);

15.

atbalsta Komisijas priekšlikumu nozarei uzņemties lielāku atbildību KZP īstenošanā. Tikai tiem zvejniekiem, kuri pienācīgi uzņemas atbildību, jābūt piekļuvei zivju krājumiem, neaizmirstot, ka tie ir publiski un to pārvaldības izmaksas lielākoties sedz nodokļu maksātāji;

16.

atbalsta noteikumu ievērošanas kultūras izveidi. Dalībvalstīm, kuras nepilda savus kontroles un resursu saglabāšanas pienākumus, jāierobežo pieeja Kopienas finanšu līdzekļiem;

17.

atbalsta reālā laika datu ieguves sistēmas ieviešanu, kas dotu iespēju saņemt aktualizētu tehnisku informāciju par nozveju;

18.

aicina Komisiju KZP reformā ņemt vērā tālāko reģionu īpašās vajadzības, ievērojot minēto reģionu strukturālos un sociāli ekonomiskos apstākļus un atbilstoši tālākajiem reģioniem paredzētajai Eiropas stratēģijai;

19.

aicina Komisiju uzņemties vadošu lomu pasaules mērogā, izstrādājot sistēmas, kas zivsaimniecības un piekrastes zonu politiku ļauj pielāgot klimata pārmaiņām.

20.

atbalsta iniciatīvu par atšķirīga tiesiskā režīma noteikšanu mazapjoma un gliemeņu zvejai, jo tās ir cieši saistītas ar daudzu Eiropas reģionu kultūras identitāti, un ar minētajiem zvejas veidiem nodarbojas daudzi mikrouzņēmumos strādājošie. RK atzinīgi vērtē priekšlikumu saglabāt publiskā finansējuma pieejamību minētajiem zvejas veidiem;

21.

pilnībā atbalsta Komisijas nodomu, pamatojoties uz ekosistēmisku pieeju, atvieglot lēmumu par minētās flotes pārvaldību pieņemšanu reģionālā līmenī, vienmēr ievērojot atbilstību vispārējiem Kopienas noteikumiem un principiem;

22.

uzskata, ka sabiedrības iesaistīšanās vietējās partnerības struktūrās ir īpaši svarīga, lai palielinātu vietējā līmeņa ieguldījumu attiecīgās teritorijas potenciāla un trūkumu apzināšanā un nodrošinātu īstenošanas nosacījumu atbilstību vietējiem apstākļiem;

23.

ierosina paplašināt piekrastes mazapjoma zvejas koncepciju, lai to nevērtētu pēc zvejas kuģu garuma, bet gan ņemtu vērā arī citus papildu rādītājus, piemēram, piemēram, zvejas darbības ekonomisko un sociālo saikni ar pašvaldībām, zvejas ilgumu, nozvejas veidu, īpaša nozvejas plāna iekļaušanu vai neiekļaušanu u. c.;

24.

uzskata, ka zilo kastu izmaksas ir pārāk augstas nelieliem zvejas kuģiem, kuri veic mazapjoma zveju piekrastes ūdeņos, tādēļ Komisijai būtu jāatļauj izmantot alternatīvas sistēmas, kuru izmaksas ir zemākas;

25.

uzsver, ka mazapjoma zvejas flotes tieši ietekmē globalizētā tirgus radītie traucējumi. Šajā sakarā un, ņemot vērā pastiprinātos centienus saistībā ar tehnoloģiskiem uzlabojumiem, būtu vēlreiz jāizvērtē iespēja pielāgošanās programmu ietvaros piešķirt līdzekļus jaunu kuģu būvniecībai, lai izveidotu konkurētspējīgu un efektīvu floti, kas pielāgota katra kuģa zvejas iespējām un ir zvejniekiem droša, ņemot vērā grūtības, ar kurām saistīta piekļuve zvejas vietām, turklāt būtu ļoti lietderīgi produkcijas marķējumā obligāti norādīt informāciju, lai atšķirtu konkrētas flotes produktus, norādot produkta izcelsmi patērētājiem viegli saprotamā veidā;

26.

aicina Komisiju veicināt zvejā nodarbināto personu atbilstošu apmācību, dodot iespēju apgūt zināšanas par uzņēmējdarbību, jūrniecību un vidi un labu higiēnas praksi, tādējādi nodrošinot cilvēkresursu saglabāšanu reģionos, kas ir atkarīgi no zvejniecības, un vienlaikus ļaujot pievērsties citām pilsoniskajai sabiedrībai nozīmīgām darbības jomām, piemēram, cīņai pret jūras piesārņošanu, glābšanas pasākumu nodrošināšanai jūrā utt.;

27.

aicina Komisiju veicināt integrētu iniciatīvu salu reģionu un perifēro reģionu, kas ir atkarīgi no piekrastes mazapjoma zvejas, infrastruktūras attīstībai un uzlabošanai.

28.

atbalsta Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību dalībvalstu izvirzīto mērķi sasniegt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu līdz 2015. gadam. Minētajam mērķim vajadzētu būt KZP pamatprincipam. Komiteja arī atzinīgi vērtē politiku saistībā ar izmetumu ierobežošanu, kā arī ierosina izvērtēt, kāda ir rūpnieciskās zvejas ietekme uz ekosistēmu, ražojot zivju miltus, ko izmanto par barību zivkopības nozarē;

29.

ierosina deleģēt dalībvalstīm labāk regulēt zvejas flotes piekļuvi īpaši aizsargājamām teritorijām, lai varētu saglabāt šīs teritorijas un uzlabot to ekoloģisko stāvokli;

30.

aicina turpināt pārbaudīt resursu pārvaldes sistēmu, kas balstīta uz no nozvejas apjoma atkarīgām kvotām un pašu zvejnieku iesniegtu un pārbaudāmu dokumentāciju;

31.

RK ļoti atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu zvejniecības pārvaldības sistēmā ierosināt izmaiņas, ierobežojot to dienu skaitu, kuras zvejas kuģis drīkst pavadīt jūrā, vai izmantojot šobrīd spēkā esošo sistēmu, kas regulē atsevišķu sugu nozveju;

32.

iesaka katras zvejas zonas gadījumā izvērtēt pārvaldības sistēmu, kas būtu visatbilstošākā attiecīgajai zonai, zvejojamām sugām un zvejas flotes veidam. Pārvaldes vienībai ir jābūt zvejas zonai un visām izmantojamajām sugām attiecīgajā zonā, izņemot migrējošās sugas;

33.

atgādina, ka dažu zvejniecības pārvaldes problēmu atrisināšana ir atkarīga no tādiem stimulējošiem pasākumiem atsevišķiem zvejniekiem un apvienībām (kopīga pārvalde), kas mudina zvejniekus darboties atbildīgi;

34.

ierosina izveidot “zivsaimniecības izcilības sertifikātu”, kuru pārbauda pieaicināts uzņēmums un kurš, tāpat kā jūrniecības politikas jomā, ļautu garantēt, ka zivsaimniecības darbība tiek veikta, stingri ievērojot atbilstību tiesību aktiem;

35.

uzskata, ka ir jāizstrādā vienota zivsaimniecības atbilstības un kontroles sistēma, nosakot normas ISO standartu ietvaros, piemēram ISO 17020;

36.

zivsaimniecības pārvaldībā ierosina ņemt vērā sporta un atpūtas zveju kā aizvien būtiskākus aspektus. Zvejas darbību profila paplašināšanai, iekļaujot zvejas tūrismu, būtu jākļūst par iespēju zvejniekiem, kuri ir pietiekami kvalificēti; tas arī ir veids, kā piesaistīt darbaspēku un samazināt zvejas intensitāti.

37.

norāda, ka relatīvās stabilitātes principa piemērošana varētu būt iemesls, kura rezultātā daudzos gadījumos, neņemot vērā zinātniskos ieteikumus, ir pārsniegta kopējā pieļaujamā nozveja (TAC), palielinājies izmetumu skaits un samazinās zivju resursu racionālas izmantošanas iespējas;

38.

atbalsta Komisijas viedokli, ka relatīvās stabilitātes princips negarantē to, ka zvejas tiesības tiek izmantotas visefektīvākajā veidā. Ir vērojama neatbilstība starp dalībvalstīm iedalītajām kvotām, flotu faktiskajām vajadzībām un kvotu faktisko izmantojumu. Tādēļ RK ierosina pārskatīt relatīvās stabilitātes principu un dalībvalstu kvotas pielāgot to flotu reālajām vajadzībām saskaņā ar pieejamajām zvejas tiesībām;

39.

uzskata, ka pārvedamu zvejas tiesību jomā individuāli piešķirtās kvotas var būt viens no risinājumiem, bet individuālas pārvedamas kvotas ir bīstamas nozares līdzsvarotībai. Šādu kvotu izmantošanas rezultātā zvejas jauda koncentrējas dažu lielo uzņēmumu rokās un samazinās mazo zvejas uzņēmumu skaits. Turklāt nebūtu lietderīgi izvērtēt iespēju piemērot diferencētu pieeju mazo zvejas uzņēmumu flotes pārvaldībai un vienlaikus piešķirt nozvejas tiesības, pamatojoties vienīgi uz tirgus noteikumiem;

40.

atbalsta iniciatīvu saglabāt zvejas ierobežojumus 12 jūras jūdžu rādiusā.

41.

atbalsta viedokli, ka visiem zvejniecības produktiem, kuri nonāk Kopienas tirgū, ieskaitot ievestos produktus, ir jābūt ražotiem ilgtspējīgi apsaimniekotās zivsaimniecībās, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus ES tirgū; ierosina pirms zvejas licences izsniegšanas veikt ietekmes uz vidi novērtējumu;

42.

ierosina veicināt iniciatīvas, kas nodrošina zvejniecības produktu izcelsmes garantijas, atbalstot svaigu zivju produkcijas marķēšanu, apliecinot izsekojamību un produkta izcelsmi;

43.

uzskata, ka “zivsaimniecības izcilības sertifikāti” ir jāatbalsta gan attiecībā uz zveju, gan tirdzniecību kā garantija patērētājiem par zivju resursu izmantošanas noteikumu stingru ievērošanu;

44.

atzīst, ka būtu jāpastiprina ražotāju organizāciju nozīme zivsaimniecību pārvaldībā;

45.

aicina ražotāju organizācijās veicināt pastāvīgu apmācību un noteikt apmācības vajadzības kā ļoti svarīgu aspektu saistībā ar zivju tirgus kvalitātes uzlabošanu.

46.

atbalsta Komisijas viedokli par nepieciešamību īstenot integrētu jūrniecības politiku kā pamatinstrumentu progresa veicināšanai jūrlietās, kas būtiski ietekmē citas nozaru politikas, jo īpaši KZP, pastāvīgi ņemot vērā piekrastes reģionu ilgtspējīgu attīstību, kā arī pievēršot īpašu uzmanību ilgtspējīgai zvejniecības nākotnei un jautājumam par pielāgošanos klimata pārmaiņām;

47.

uzskata, ka atbilstoši teritoriālās kohēzijas principiem piekrastes teritoriju dzīvotspēja būs atkarīga no tāda ilgtspējīga ekonomikas pamata izveides un dažādošanas, kas nodrošina tādas daudzveidīgas iespējas, ar kuru palīdzību jaunieši varēs attīstīt savus talantus un nebūs spiesti doties uz lielākām pilsētām augstākas dzīves kvalitātes meklējumos;

48.

ierosina IJP ietvaros zivsaimniecības nozares pārstāvjiem dot iespēju piedalīties tādu citu pasākumu izstrādē un īstenošanā, kas varētu papildināt zvejniecību, piemēram, zvejas tūrisms (sporta zveja, vaļveidīgo novērošana u. c.), cīņa pret piesārņošanu, glābšanas pasākumi vai jūras gultnes tīrīšana;

49.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un reģioniem izstrādāt Ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS), kas ļauj plānot piekrastes izmantošanu;

50.

uzskata, ka vietējo pašvaldību un ieinteresēto pušu izveidotajām vietējās piekrastes partnerībām var būt īpaša nozīme, lai nodrošinātu to, ka piekrastes zonu integrēta vadība ir efektīva un to īsteno ar augšupējas pieejas palīdzību;

51.

lūdz Komisiju atbalstīt zvejas kuģu kapteiņu daudzveidīgu kvalifikāciju, kuru atzītu visā Eiropā, tādējādi dodot iespēju dažādot zvejas darbības, un kas būtu savietojama ar citiem profesionālās darbības veidiem.

52.

atzinīgi vērtē iniciatīvas ar mērķi veicināt zinātnieku, politikas veidotāju un ieinteresēto aprindu saziņu, jo īpaši Zivsaimniecības un akvakultūras padomdevēju komiteju (ZAPK) un reģionālās konsultatīvās padomes (RKP);

53.

uzsver, ka lēmumu pieņemšanas procesā jābalstās uz ticamiem datiem un zināšanām un atbalsta Komisijas attiecīgās iniciatīvas;

54.

ierosina apsvērt iespēju izveidot uz zināšanām par zivsaimniecību balstītu klasteri, tādējādi radot dinamisku, pārredzamu un publisku struktūru, kas vienlaikus būtu portāls zināšanu izplatīšanai par zivsaimniecību ES.

55.

piekrīt, ka strukturālajai politikai ir bijusi negatīva ietekme uz zvejniecības nozari un tā atsevišķos gadījumos strukturālās problēmas ir nevis atrisinājusi, bet gan padziļinājusi. RK arī piekrīt, ka ar reformas palīdzību ir jārisina nozarē pastāvošo strukturālo trūkumu jautājums, vienlaikus paredzot drošības pasākumus, lai novērstu jebkādu KZP nelabvēlīgu vai tai pretdarbīgu ietekmi;

56.

ierosina regulēt piekļuvi valsts atbalstam līdzīgā veidā kā KLP reformā, ieviešot nosacītības koncepciju. Būtu nepieciešams noteiktos mērķus papildināt ar koncepciju par nosacījumu izpildi finanšu atbalsta saņemšanai, vienlaikus regulējot sankcijas un atmaksāšanu;

57.

ierosina ieviest selektīvāku un ekoloģiski nekaitīgāku zvejas praksi. Minēto problēmu risināšanā tomēr jāņem vērā reģionālās īpatnības.

58.

uzskata, ka galvenajam KZP ārējās dimensijas mērķim jābūt ekonomisko sakaru izveidei un sadarbībai ar trešām valstīm nediskriminācijas un savstarpējā izdevīguma režīmā, kā arī ievērojot ilgtspējīgas un atbildīgas zvejniecības principu;

59.

atbalsta Komisijas viedokli, ka ES flotes saglabāšana starptautiskajā līmenī varētu būt zaudējusi savu nozīmi;

60.

atzinīgi vērtē Komisijas atteikšanos no principa “maksā, zvejo, dodies prom”, aizstājot to ar Zvejniecības partnerattiecību nolīgumiem (ZPN), kuru pamatā ir plašāka pieeja, kas sekmē sadarbību, pārvaldību un juridisku noteiktību saistībā ar Kopienas investīcijām ārpus ES. Zvejniecības nolīgumi ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, ir jāsaglabā kā līdzeklis zvejniecības nozares pielāgošanās veicināšanai, iekļaujot akvakultūru, investīcijas un sadarbību kā attīstības instrumentus;

61.

piekrīt priekšlikumam izpētīt reģionālas sadarbības izveides iespējas laikā, kad reģionālā integrācija tiek sekmēta kā attīstības instruments;

62.

uzsver, ka reģionālās zvejniecības pārvaldes organizācijas ir izcils nozares pārvaldības instruments, un aicina nodrošināt to plašāku pārstāvību un nozīmi lēmumu pieņemšanā atbilstīgi tādiem kritērijiem kā iedzīvotāju skaits vai ES dalībvalstu skaits;

63.

uzskata, ka ir jānoslēdz starptautiski līgumi, lai pārvaldītu un kontrolētu zveju Vidusjūrā, Baltijas jūrā un citās jūras teritorijās, kuras aptver ne tikai ES dalībvalstu, bet arī trešo valstu teritoriālos ūdeņus, tādējādi ļaujot līdzsvaroti izmantot bioloģiski daudzveidīgas, bet izteikti trauslas ekosistēmas resursus;

64.

atbalsta pasākumu sagatavošanu, lai izveidotu integrētāku kontroles sistēmu, apvienojot esošās uzraudzības un kontroles sistēmas, jo īpaši Vidusjūras reģionā. Šajā sakarā aicina Komisiju minētajā reģionā uzsākt pirmo izmēģinājuma projektu, kuru pakāpeniski varētu īstenot visā Eiropā;

65.

aicina uzlabot dalībvalstu un ārpuskopienas piekrastes valstu krasta apsardzes patruļu sadarbību.

66.

atzinīgi vērtē paziņojumu par tematu “Ilgtspējīgas nākotnes veidošana akvakultūrai” (COM(2009) 162 galīgā redakcija), kas dod jaunu impulsu “Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai” (COM(2002) 511 galīgā redakcija), radot iespēju risināt problēmas akvakultūras attīstības jomā, jo īpaši saistībā ar produkcijas ilgtspēju vides ziņā, nekaitīgumu un kvalitāti;

67.

uzskata, ka Kopienas akvakultūras nozare palīdz apgādāt Kopienas tirgu ar zivju produktiem, kuri aizvien biežāk netiek piegādāti pietiekamā apjomā, ņemot vērā nozvejas samazināšanos un pieprasījuma pieaugumu;

68.

apzinās akvakultūras nozares sociālekonomisko nozīmi atsevišķos reģionos; minētā nozare nodrošina apmēram 65 000 darbavietu, un apgrozījums pārsniedz EUR 3 miljardus;

69.

piekrīt turpmākai akvakultūras nozares veicināšanai un atzinīgi vērtē Komisijas, Padomes un Parlamenta iniciatīvas minētās nozares atbalstam KZP ietvaros;

70.

piekrīt Komisijas viedoklim par ierobežojumiem Eiropas akvakultūras nozares attīstības jomā, un tie ir šādi: nepietiekama platība attīstībai, apgrūtināta piekļuve licencēm, nozares sadrumstalotība un organizācijas trūkums, kā arī daudzie ierobežojumi saistībā ar piekļuvi sākuma kapitālam un stingrie Kopienas noteikumi, kas apgrūtina konkurenci ar Āzijas vai Latīņamerikas ražotājiem;

71.

atzinīgi vērtē ES finansiālos centienus strukturālās politikas ietvaros, lai veicinātu akvakultūras nozares ilgtspējīgu attīstību, un ierosina ieviest savstarpējās atbilstības (cross compliance) principu zvejniecības nozarē, nosakot tādus atbilstošus un specifiskus kritērijus kā vide, pārtikas produktu nekaitīgums, dzīvnieku aizsardzība u. c. Šo kritēriju neizpildes gadījumā publiskās palīdzības sniegšana jāierobežo vai pilnībā jāatsaka.

72.

atbalsta nodomu ES izstrādāt pasākumu kopumu nozares konkurētspējas palielināšanai, lai apmierinātu augošo pieprasījumu pēc zivju produktiem, kuru nav iespējams apmierināt no savvaļas zivju krājumiem;

73.

uzskata, ka ES jāuzņemas vadoša lomu “zilajā revolūcijā” gan attiecībā uz ūdens cilmes produktu ražošanu, gan tehnoloģiju un inovācijām, vienlaikus izveidojot arī ES līmeņa sertificēšanas iestādes, lai nodrošinātu ES akvakultūras produktu augsto kvalitāti. Uzskata, ka vadoša loma ES jāuzņemas arī ekoloģisku zivkopības metožu izstrādē un akvakultūra būtu jāatbalsta tikai apvidos, kuros tas iespējams ekoloģiski ilgtspējīgā veidā un kur var nodrošināt jūras vides saglabāšanu arī nākamajām paaudzēm;

74.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt atbilstošu akvakultūras nozares attīstības politikas un pasākumu programmu, kas veicinātu šķēršļu novēršanu valstu tiesību aktos (īpaši, lai akvakultūras nozare piekrastes teritorijās varētu attīstīties uz tādiem pašiem noteikumiem kā citas nozares un lai varētu saņemt vajadzīgās atļaujas) un atbalstītu šīs stratēģiski nozīmīgās nozares turpmāko attīstību;

75.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt ceļvedi 2010. gadam, iekļaujot tajā informāciju par akvakultūras attīstības ierobežojumiem Eiropā, nosakot tos katrā reģionā, un veicināt ziņojumu ieviešanu ar mērķi KZP ietvaros atbalstīt akvakultūras attīstības reģionu un nepieciešamās ostu infrastruktūras izveidi;

76.

aicina atvieglot piekļuvi apdrošināšanas polisēm, lai stabilizētu, bet nevis traucētu šādu ražotāju bieži vien trauslās saimniecības.

77.

atbalsta Eiropas akvakultūras tehnoloģiju un inovāciju platformas (EATIP) izveidi, kas dos iespēju Eiropas akvakultūras nozarei saglabāt vadošo pozīciju pasaulē un izstrādāt nozarei paredzētu stratēģisku pētniecības un izstrādes koncepciju;

78.

aicina EATIP veidot par pētniecības un izstrādes veicināšanas forumu, ar kura palīdzību varētu izstrādāt ilgtspējīgas zvejniecības un akvakultūras metodes un veidot atsevišķu valstu akvakultūras, zvejniecības un okeanogrāfijas platformu tīklu, lai virzītu pētniecības un izstrādes jautājumus no viszemākā posma uz visaugstāko, savukārt jauninājumus un jaunākās tehnoloģijas — tieši otrādi — izplatītu no visaugstākā posma uz viszemāko;

79.

uzsver jūras teritoriālās plānošanas nozīmi, nosakot akvakultūras nozarei saimnieciskās darbības veikšanas vietas un sniedzot vadošus norādījumus. Atbilstoša teritoriālā plānošana dod iespēju programmēt akvakultūras izaugsmi, noteikt ražošanas potenciālu, izvairīties no konfliktiem ar citiem piekrastes vai cietzemes teritoriju izmantotājiem un veicināt sinerģiju starp darbībām un vidi reģionos, kuri ir visvairāk atkarīgi no minētās nozares, ņemot vērā vides, sociālās jomas, ekonomikas un tirgus ilgtspējas aspektus;

80.

atbalsta kvalitātes un informatīvas marķēšanas standartu izstrādi un ieviešanu Eiropas teritorijā, kā arī starptautisko sadarbību marķēšanas un sertifikācijas jomā;

81.

atbalsta nepieciešamību paplašināt Eiropas akvakultūras nozares starptautisko dimensiju un noteikt pamatnostādnes dzīvnieku slimību kontroles plāniem, kas dotu iespēju nodrošināt zootehniski drošu ražošanu;

82.

aicina sniegt finansiālu atbalstu, lai līdzsvarotu risināmās problēmas Kopienas akvakultūras nozarē un ieguvumus, kurus nodrošina minētā nozare;

83.

aicina analizēt apmācību programmas jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras jomās, kā arī izvērtēt vajadzības vidējā termiņā. Šajā sakarā aicina izstrādāt ceļvedi dalībvalstīm saistībā ar Eiropas programmu par profesijas speciālistu brīvu pārvietošanos, lai veicinātu apmācību minētajā nozarē un Eiropas iedzīvotājiem sniegtu informāciju par akvakultūru;

84.

atbalsta ES apņemšanos nodrošināt akvakultūras nozares un apkārtējās vides saderību, garantējot kvalitatīvu, veselīgu un nekaitīgu pārtikas produktu ražošanu, nosakot ražošanas teritoriju aizsardzības pasākumus saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu 2000/60/EK, mudinot dalībvalstis uzlabot ūdens vidi noteiktajos termiņos, un IJP, kā arī izstrādājot pasākumus, lai uzraudzītu stāvokli attiecībā uz dzīvniekiem, kas izkļuvuši no audzētavām;

85.

uzskata, ka ūdensdzīvnieku produkcijas ilgtspējīga pieauguma nodrošināšanai ir jāveic dzīvnieku veselības un labturības pasākumi, jānodrošina akvakultūrai paredzētu jauno veterināro medikamentu pieejamība un kvalitatīvas un ilgtspējīgas zivju barības pieejamība;

86.

aicina pārskatīt Direktīvas Nr. 2006/88 par ūdensdzīvnieku veselības prasībām īstenošanas stāvokli dalībvalstīs un izveidot ĢIS (ģeogrāfiskās informācijas sistēmas) par ūdensdzīvnieku slimībām visā pasaulē;

87.

uzsver nepieciešamību tiesību aktos noteikt akvakultūras uzņēmumu reģistra ieviešanu, lai valsts pārvaldes iestādes saņemtu aktuālu informāciju par akvakultūras produkciju, apstiprinātiem reproduktīvajiem pasākumiem, reprodukcijas izcelsmi un biežumu, un veselības programmām;

88.

uzskata, ka ir jāizstrādā paziņojumi par apstiprinājumiem mazuļu iegremdēšanai, deklarācijas par slimībām, paziņojumi par izkļūšanu brīvībā, produkcijas piegādi, vides uzraudzības novērtēšanas plāniem un zivju pārvietošanas kontroli pa sauszemi un pa jūru, kā tas tiek darīts saistībā ar lauksaimniecības dzīvniekiem;

89.

aicina sniegt lielāku finansiālu atbalstu, kas būtu paredzēts vides kontroles pasākumiem akvakultūras uzņēmumos, dzīvnieku veselības uzlabošanas programmu īstenošanai, dzīvnieku labturības pasākumu pielāgošanai akvakultūras metodēm un pētījumiem veterināro zāļu un alternatīvu izejmateriālu izmantošanai zivju barības ražošanā;

90.

atbalsta nodomu nodrošināt patērētāju veselības aizsardzību un atzīt veselības ieguvumus, ko rada ūdens cilmes produktu lietošana.

91.

atbalsta iniciatīvu sekmēt akvakultūras nozares pārvaldīšanu, lai uzlabotu nozares tēlu un radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā ES, kas veicinātu nozares ilgtspējīgu attīstību. Šajā sakarā ierosina Komisijai izstrādāt vadlīnijas, lai uzlabotu akvakultūras un zivsaimniecības pārvaldību;

92.

atbalsta priekšlikumu īstenot ES tiesību aktus līdzsvarotā veidā, izplatot informāciju par instrumentiem un atvieglojot to īstenošanu, veicot pasākumus tiesiskā regulējuma vienkāršošanai un administratīvā sloga mazināšanai;

93.

atbalsta Komisijas viedokli par atbilstošas darbības uzraudzības nodrošināšanu akvakultūras nozarē, izmantojot ticamus statistikas datus, vispārējus un saskaņotus rādītājus un publisku tirgus cenu tīklu;

94.

ierosina Komisijai Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūrā izveidot akvakultūras attīstības un kontroles nodaļu;

95.

atkārtoti uzsver profesionālo zināšanu un izglītības nozīmi, lai varētu sasniegt labu pārvaldības līmeni;

96.

pauž gatavību būt par forumu, sabiedrības iesaistīšanās nodrošinātāju un informācijas izplatītāju par akvakultūras jautājumiem, lai kopā ar Komisiju uzlabotu pārvaldību akvakultūras nozarē.