31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/63

1.1.1

EESK atbalsta stingru patērētāju aizsardzību. Šajā sakarā tā ar interesi gaida Informācijas sabiedrības pakalpojumu rokasgrāmatas patērētājiem un lietotājiem izstrādāšanu.

1.1.2

EESK uzskata, ka minētajā rokasgrāmatā jāaplūko vismaz šādi aspekti:

1.2.1

EESK uzsver, ka savietojamība ir galvenais ekonomiskais faktors. Turklāt tā konstatē, ka atklāti standarti ir būtiski, lai atvieglotu savietojamību un sekmētu drošības un uzticamības palielināšanu.

1.2.2

Pastāvīgs savietojamības trūkums ierobežo Eiropas iedzīvotājus to piekļuvē iekārtām, pakalpojumiem un saturam. Tāpēc viņi ir spiesti maksāt augstākas cenas par iekārtām. Tas savukārt ierobežo šo iekārtu izvēli. Iedzīvotāji ir spiesti izmantot neoficiālus paņēmienus, jo dažas ieinteresētās puses izmanto nevajadzīgas tehniskās atšķirības, lai izveidotu monopolizētus tirgus.

1.2.3

Komiteja uzskata, ka visā Eiropā savietojamu digitālo tiesību pārvaldības (1) (DRM) koncepcija tikai šķiet laba. Tā rada vairāk problēmu, nekā atrisina un var izslēgt dažus satura veidotājus no izplatīšanas tiešsaistē. Turklāt satura tirgus ir starptautisks, un zonēšana tajā ierobežo lietotāju brīvības.

1.3

Komiteja uzskata, ka dažādu digitālo datu nesēju vai atmiņas ierīču veidu vairāk vai mazāk haotiska aplikšana ar nodokļiem, kas ievērojami atšķiras atkarībā no dalībvalsts, rada nozīmīgus tirgus traucējumus.

1.4

Kriminālsankcijas un izņēmuma procedūras, kas iekļautas Francijas “Olivennes” likuma projektā, ir tālejošākas par PTO prasībām, kas ietvertas 1994. gadā Marrākešā parakstītajā nolīgumā. Eiropas Kopienu Tiesa (EKT) spriedumā “Pro Musicae” ir norādījusi, ka jāievēro proporcionalitātes princips, izvēloties autortiesību ievērošanas paņēmienus un ir jāatrod pietiekams līdzsvars starp apspriežamajām tiesībām un brīvībām no vienas puses un interesēm no otras.

1.5

Tāpēc Komiteja ar interesi gaida ieteikumu, ko Komisija ir iecerējusi izstrādāt par tiešsaistē pieejamu radošo saturu, lai konkrēti paustu viedokli par pārredzamību (marķēšanu) un digitālo tiesību noteikšanas un pārvaldības jaunajiem veidiem, par radošā satura tiešsaistē izplatīšanas novatorisku sistēmu veicināšanu un atbalstīšanu, kā arī par efektīvu paņēmienu meklēšanu, lai apturētu nelikumīgu pavairošanu komerciālos nolūkos un jebkuru citu pirātisma veidu.

2.1

Komisijas paziņojuma un izvirzīto jautājumu svarīgākie aspekti ir vērsti uz šādiem uzdevumiem:

2.2

Komisijas dienestu darba dokumentā uz 41 lappuses, kas publicēts atsevišķi no paziņojuma un tikai angļu valodā (2), ir uzsvērts, ka, ņemot vērā tiešsaistes sakaru pārrobežu raksturu un jaunus uzņēmējdarbības veidus, kas izriet no jaunām tehnoloģijām, ES politikas jomu uzdevums ir šo jauno veidu veicināšana un ātra ieviešana, lai tiešsaistē izplatītu saturu un zināšanas. “Radošs saturs, ko izplata tiešsaistē”, ir saturs un pakalpojumi, piemēram, audiovizuālie plašsaziņas līdzekļi tiešsaistē (filmas, televīzija, mūzika un radio), spēles tiešsaistē, publikācijas tiešsaistē, izglītojošs saturs, kā arī lietotāju radīts saturs (sociālo kontaktu tīkli, emuāri u.tml.).

2.3

Galvenais mērķis, kas jau minēts “i2010” (3), ir izveidot vienotu Eiropas informācijas telpu. Konstatētās problēmas joprojām pastāv, taču izplatīšanas tehnoloģiju platformas dažādojas un paplašinās.

2.4

Attiecībā uz uzticēšanos digitālajai ekonomikai, problēma, kas atkārtojas, ir iekārtu, pakalpojumu un platformu savietojamība. Daži uzskata, ka vienādranga (P2P) vai “Bit Torrent” datņu apmaiņas starp personām atzīšana par kriminālnoziegumu, kā arī bargi intelektuālā īpašuma tiesību režīmi neveicina uzticības gaisotni, jo vairāk tāpēc, ka sakarā ar lietotāju izveidotā satura strauju attīstību, kas bagātina to lomu digitālajā ekonomikā ar jaunu aspektu, izriet virkne uzdevumu, piemēram, uzticība un drošība, kas jārisina valstu politikai daudzās jomās.

2.5

Patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas ļoti kritizē DRM sistēmu, uzskatot, ka tā apdraud patērētāju būtiskākās tiesības. Tā ietver arī risku datu aizsardzības jomā, un lietotājiem nav viegli to pārvaldīt. Tomēr daži rūpniecības nozares pārstāvji atbalsta DRM sistēmu un apgalvo, ka savietojamības problēmas rada iekārtu ražotāji un programmatūru veidotāji.

2.6

Starptautiskajā tirgū valstu tirgu dalībnieki risina problēmas saistībā ar valodu daudzveidību un dažu tirgu šaurību, kā arī valstu licencēšanas noteikumu dažādību. Interneta pakalpojumu sniedzēji atbalsta daudzteritoriālu licencēšanu un regulējumu, tomēr citu rūpniecības nozaru pārstāvji to drīzāk noraida. Valstu licencēšanas sistēma ļautu labāk atalgot autorus; tomēr vairākās valstīs darbojas ievērojams skaits iestāžu, kas iekasē autortiesību honorārus. Turklāt mūzikas organizācijas un mobilo satelītsakaru sistēmu operatori vēlas vienkāršot lietošanas tiesību iegūšanu.

2.7

Interneta pakalpojumu sniedzēji kritizē arī autortiesību honorāru aizvien stingrāko un sarežģītāko iekasēšanas sistēmu un nodevu daudzveidību, lai izgatavotu kopijas privātām vajadzībām, un apstrīd to lietderību saistībā ar DRM izmantošanu.

2.8

Tā kā trūkst satura, ko izplatīt tiešsaistē, tirgus ir sadrumstalots un līgumi dažādiem tiesību izmantošanas veidiem ir ļoti atšķirīgi, tad darbu ātra ievietošana tiešsaistē ir ierobežota un pakalpojumu attīstība tiek ievērojami kavēta.

2.9

Komisijas dienestu darba dokuments atspoguļo divu konsultāciju rezultātus un parāda dažādu iesaistīto pušu uzskatu daudzveidību. Komisija tomēr vēlas panākt progresu (strīdīgajos) daudzteritoriālās licencēšanas, Eiropas autortiesību, bet jo sevišķi savietojamas DRM sistēmas jautājumos un izveidot īstu Eiropas tirgu, saglabājot kultūru daudzveidību.

2.10

Mērķis ir panākt, lai radošā satura tiešsaistē (mūzika, filmas, spēles u.c.) Eiropas tirgus četrkāršotos, palielinot ienākumus no 1,8 miljardiem euro 2005. gadā līdz 8,3 miljardiem euro.

3.1

Komiteja pilnībā apzinās, ka internets ļauj digitālā formātā iegūt un izplatīt preces un pakalpojumus, izmantojot paņēmienus, kas pārkāpj autoru un radošā satura tiešsaistē izplatītāju nemateriālā īpašuma tiesības, kā arī vēršas pret privātās dzīves neaizskaramību vai izmanto jaunus krāpšanas veidus pret uzņēmumiem un privātpersonām.

3.2

Visvairāk nelikumīgi izplata mūsdienu mūzikas sacerējumus un — arvien vairāk — audiovizuālos darbus, kā arī dažādas programmatūras. Šī parādība strauji pieauga laikā, kad izplatītāji nepiedāvāja nevienu uzņēmējdarbības modeli, kurā ņemtu vērā jaunās iespējas pārkāpt nemateriālā īpašuma tiesības. Turklāt ir vajadzīga pusaudžu izglītošana interneta izmantošanas jautājumos, par ko neviena iestāde nav uzņēmusies iniciatīvu un kas joprojām ir nepietiekama.

3.3

Pirmās reakcijas dažreiz bija pārspīlētas, bet dažreiz, daudz retāk, — iecietīgas. Izplatītāji vispārīgi ieviesa noteikumus aizsardzībai pret pavairošanu (tā dēvētā DRM) vienlaikus ar prasību samaksāt finansiālu kompensāciju tiesību turētājiem un ārkārtīgi bargiem kriminālsodiem, kas praksē izrādījās nepiemērojami, ņemot vērā krāpšanas apmērus. Izņēmums bija masveida pirātiskās kopijas no Eiropas un Āzijas austrumiem. Dažas personas tika sodītas, lai kalpotu par biedējošu piemēru, tomēr nebija iespējams novērtēt šīs iebiedēšanas ietekmi, jo trūka neatkarīgu pētījumu un reālu skaitļu par zaudējumu summām, kas radušās viltojumu dēļ.

3.4

Tomēr Komiteja ir nedaudz pārsteigta par Komisijas priekšlikumu izveidot “Eiropas” savietojamas DRM sistēmas par tiešsaistē izplatītu saturu. Attiecībā uz mūziku tūkstošiem dziesmu jau ir pieejamas komerciālajās tīmekļa vietnēs bez DRM; pastāv tendence, ka tās pakāpeniski izzudīs. Izplatīšanas uzņēmumi pašlaik izstrādā dažādas sistēmas, kas izplata minētā satura kategorijas, tostarp tiešas noklausīšanās iespējas bez ierakstīšanas vai speciālu abonementu, kas ļauj ielādēt zināmu daudzumu dziesmu, kuras ir bez maksas, bet papildinātas ar “obligātu” reklāmu u.c.

3.5

Pašlaik mobilo datu nesēju vai terminālu pretkopēšanas aizsardzība tiek uzskatīta drīzāk par šķērsli “taisnīgai lietošanai”, nevis par efektīvu aizsardzību pret pirātiem. Aizsardzība var izraisīt arī vertikālu integrāciju (tīmekļa vietnes, individuāla kodēšanas sistēma ar lielākiem vai mazākiem kvalitātes zaudējumiem, individuālas nolasīšanas ierīces, Apple izplatīšanas sistēma ar AAC kodu un diskdzini iPod vai iPhone), kas ir pret konkurenci vērsta sistēma. Bieži izmantota aizsardzība, sevišķi programmatūru, spēļu vai dažu publikāciju tiešsaistē gadījumā ir digitālā piekļuves atslēga, kas atbloķē piekļuvi. Tā tiek nosūtīta pircējam pēc tam, kad viņš ir apmaksājis vienības pirkumu vai abonementu uz zināmu laiku. Šī sistēma ir diezgan efektīva, un jau tagad tā ir plaši izplatīta.

3.6

Komiteja uzskata, ka praksē integrētās savietojamās digitālās DRM sistēmas ir novecojušas. Neapšaubāmi lietderīgāk ir novērot izmaiņas dažādos tiešsaistē pieejamā satura tirgus sektoros, kas, šķiet, attīstās autortiesību un blakustiesību aizsardzībai labvēlīgā virzienā, sevišķi pateicoties atbilstošiem rīcības kodeksiem un reāliem uzņēmējdarbības modeļiem (4), nevis ar Eiropas iniciatīvas palīdzību mēģināt nostiprināt pārejas situāciju, kura ātri mainās.

3.7

Attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, spēkā esošie starptautiskie līgumi un konvencijas veido principā kopīgu juridisko pamatu gan dalībvalstīs, gan attiecībās ar trešām valstīm. Tomēr, neraugoties uz Kopienas tiesībām, praksē pastāv atšķirības. Tādējādi priekšlikums par “Eiropas autortiesībām” iekšējā tirgū tās automātiski aizsargātu visās dalībvalstīs, tiklīdz šīs tiesības ir atzītas vienā no tām, kā arī nodrošinātu vienotu aizsardzību.

3.8

Interneta un zināšanu sabiedrības laikmetā ir jāatrod patiess līdzsvars starp vispārējām un individuālajām interesēm. Autori un izplatītāji ir taisnīgi jāatalgo. Lasītājiem vai klausītājiem un lietotājiem privātajā, publisko lasījumu jomā vai dažāda līmeņa mācību procesā izglītības iestādēs saprātīgi jāizmanto likumīgi iegūtais saturs.

3.9

Jākonstatē, ka daudzās valstīs pastāv stingras krimināltiesības, kas aizsargā autortiesības un paredz bargas sankcijas pret privātpersonām, kas saturu izmanto nekomerciālos nolūkos laikā, kad lietošanas un pavairošanas tiesības privātpersonām ir tikušas ierobežotas. Savukārt stingras kontroles metodes, kas noteiktas interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem, var izrādīties derīgas cīņai pret terorismu, bet ir pārspīlētas un var kaitēt tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību situācijā, kad tiesiskais regulējums ir vienpusēji labvēlīgs izplatītājiem. Iespējams, ka šāda veida tiesību akti tiks apstrīdēti Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā, kas sargā privātās dzīves neaizskaramību. Savukārt Eiropas Kopienu Tiesa Luksemburgā aicina ievērot proporcionalitātes principu un meklēt līdzsvaru starp dažādām skartajām tiesībām (spriedums “Pro Musicae” lietā).

3.10

Turklāt dažas valstis, bieži vienas un tās pašas, uzliek nodokli visiem digitālo datu nesēju veidiem, tos uzskatot par pirātisma līdzekļiem, neatkarīgi no to izmantošanas mērķiem. Lai arī šis nodoklis bieži vien tiek saukts par “privātās kopijas nodokli”, tas rada ievērojamus ienākumus, kuru sadale dažkārt nebūt nav pārredzama. Šāda pieeja, kas jebkuru privāto kopiju vai “taisnīgu lietošanu” pielīdzina autortiesību un blakustiesību pārkāpšanai, ir nepieņemama godīgiem IKT lietotājiem jeb vairākumam, kā arī uzņēmumiem, kas tās izmanto citiem mērķiem nekā dziesmu vai spēļu kopijām. Šiem nodokļu maksājumiem vajadzētu vismaz būt mazākiem un proporcionāliem digitālo vienību uzglabāšanas reālajām izmaksām (piemēram, iekārtas pārdošanas cenas procentu likme dalīta ar gigabaitu kopskaitu, jo starp datu nesējiem ir vērojamas ievērojamas atšķirības).

3.11

Jāievēro dažādu ieinteresēto pušu tiesības, tomēr respektējot spēkā esošās direktīvas un proporcionalitātes principu, kā to skaidri norādījusi EKT spriedumā “Pro Musicae” (5).

4.1

Komiteja piekrīt uzskatam, ka savietojamību, kas nepieciešama brīvai konkurencei, var panākt, ja patērētājs radošā satura lasīšanai var izmantot paša izvēlētas iekārtas. Tāpēc vienīgais risinājums ir kodēt darbus, piemērojot atklātus un visiem pieejamus standartus. Taču visas DRM sistēmas automātiski aizliedz lasīt darbus jebkuram aparātam, ierīcei vai programmatūrai, kas nav saņēmusi DRM izdevēja speciālu atļauju. Pēc definīcijas DRM balstās uz to slēgto formātu slepenību, kuru tehniskie rādītāji nav publiski pieejami. Līdz ar to DRM izdevēja neatļautās un nesertificētās sistēmas tiek izslēgtas no jebkādas konkurences. Turklāt pagaidām vēl nav nevienas DRM sistēmas, kas balstītos uz atklātiem standartiem. Šāds risinājums nozīmētu ieviest sarežģītas savstarpēju licenču sistēmas. Daži satura radītāji varētu tikt izslēgti no tirgus tikai tāpēc, ka, piemēram, viņi neizmanto DRM sistēmas. Viss digitālo darbu radīšanas sektors, kas aptver zinātniskos institūtus un pētniecības centrus, universitātes, bezmaksas programmatūru, darbus, kas veidoti atbilstīgi alternatīvām licencēm, būtu izslēgts no tirgus, kurā atļauti vienīgi komerciāla satura darbi. Tas ir pretrunā ar informācijas un zināšanu sabiedrību, kuras priekšgalā Eiropa vēlas atrasties.

4.2

Neviens no šiem pieņēmumiem nav apmierinošs, piemēram, saistībā ar darbu un satura importu no trešām valstīm uz Eiropu, kā arī eksportu no Eiropas. Eiropas programmatūrām, kas balstās uz DRM sistēmām, jābūt savietojamām ar ārējā tirgū izmantotajām, kas bieži vien audiovizuālajā jomā ir daudz aktīvākas. DRM sistēmas paver iespēju pret konkurenci vērstai attieksmei un vertikālās integrācijas mēģinājumiem multivides jomā. Minēto problēmu ilustrē Apple ražotā iTunes programmatūra, kurā īpašnieks izmanto DRM sistēmu un kodēšanu, kas praksē nozīmē iPod vai iPhone tipa diskdziņu izmantošanu.

4.3

Ja ir pieejama tikai DRM sistēmas lietojumprogrammas saskarne (application programmer's interface — API) nevis pirmprogramma pilnībā, kas dažiem piegādātājiem varētu likties ļoti vilinoši, pastāvētu risks, ka īsta savietojamība ir neiespējama.

4.4

Pirāti tik ātri atklāj, kā apiet vai atdarināt jebkādu aizsardzības sistēmu, ka satura piegādātāji vairs neuzticas DRM sistēmām un meklē jaunus izplatīšanas uzņēmējdarbības modeļus, piemēram, vienotas likmes abonements, darba noklausīšanās bez maksas, bet tā lejupielāde — pret samaksu, reklāmas iekļaušana u.c. Būtu vairāk jāuzticas tirgum, nevis steidzīgi un nepārdomāti jāizstrādā tiesību akti, kā tas notiek Francijā, kur likumi seko viens otram un tiesas tos interpretē pretrunīgi. Līdz šim “galveno uzņēmumu” (piecas lielākās pasaules firmas dominē mūzikas un dziesmu ierakstu jomā, sešas vai septiņas — audiovizuālajā) lobiju spiediens bija noteicošais, lai dažas valstis atceltu tiesības izgatavot kopijas privātām vajadzībām un uzskatītu datņu apmaiņu starp privātpersonām par kriminālnoziegumu. Arī jaunākais Francijas likuma projekts ierindojas starp pārspīlēti represīviem tiesību aktiem, kas noved strupceļā.

4.5

Komiteja jau iepriekšējos atzinumos ir uzsvērusi, ka krimināltiesības jāpiemēro tikai viltojumiem komerciālos nolūkos (ražošana un izplatīšana, ko dažkārt organizē kriminālie grupējumi). Dažās dalībvalstīs ir ļoti viegli pat atklātā tirgū iegādāties nelikumīgi pavairotas programmatūras vai mūzikas un audiovizuālos ierakstus. Eiropā tiek ražotas pirātiskas kopijas, tomēr lielākā daļa kopiju nāk no Āzijas. Pirmām kārtām jācīnās un jāsoda šādu masveida pirātisku kopiju izgatavošana komerciālos nolūkos, kā arī jāstiprina policijas un tiesas sadarbība, lai atklātu starptautiskos organizētās noziedzības tīklus.

4.6

Attiecībā uz datu apmaiņu, īpaši pusaudžu vidū, prioritāri jāizvērš informatīvas kampaņas par to, ka autori un producenti taisnīgi jāatalgo par viņu darbu (sevišķi autori, kuri bieži vien saņem niecīgu daļu no iekasētajiem maksājumiem par autortiesībām), kā arī pilsoniskā audzināšana.

4.7

Ne vienmēr masveida datņu apmaiņa nozīmē tādu datņu apmaiņu, kuras aizsargā nemateriālās finanšu tiesības. Runa var būt par dažāda satura bezmaksas apmaiņu un publikācijām (eksperimentu un zinātnisko darbu rezultāti, darbi, kuru kopēšanu vai izplatīšanu neierobežo licences).

4.8

Tomēr saskaņā ar likuma projektu, kas tiek izskatīts Francijā, ir jāuzrauga viss tīkls un jāveic interneta lietotāju personas datu ilgtermiņa glabāšana. Minētajiem datiem jābūt pieejamiem “galveno uzņēmumu” pārstāvjiem, tomēr, ja šāda sistēma tiktu ieviesta, vienīgi valsts pārvaldes iestādēm, kas saņēmušas tiesas nolēmumu, vajadzētu būt tiesīgām piekļūt minētajiem datiem.

4.9

Tiesības izgatavot kopiju privātai lietošanai kļūst par izņēmumu, kas pakļauts stingriem ierobežojumiem grūti saprotamos “līgumos”, kurus izstrādājuši satura piegādātāji un kas ir pretrunā parastajai impulsīvas iepirkšanās praksei.

4.10

Profesionālie autori un izplatītāji praktiski ir vienīgie, kas iegūst no pārmērīgas likuma aizsardzības, turpretī individuālos satura veidotājus vai plašai publikai vēl nepazīstamus māksliniekus, alternatīvo licenču lietotājus (GPL, LGPL, creative commons u.c., aptuveni piecdesmit dažādi licenču veidi) neaptver nekāda īpaša aizsardzība, lai gan šīs licences ir pakļautas autortiesībām un tās ne vienmēr ir bezmaksas. Viņiem vispirms būs jāiesniedz tiesā sūdzība par viltošanu. Tādējādi likuma priekšā starp lielajiem starptautiskajiem izplatītājiem un mazajiem uzņēmumiem vai privātpersonām tiktu radīta liela nevienlīdzība.

4.11

Komiteja uzskata, ka tiesību aktu pamatprincips ir godprātīgi nodrošināt patērētāju aizsardzību, kā arī taisnīgu atalgojumu autoriem par viņu darbu.

4.12

Legāli iegūtas licences lietošanu ierobežojoši noteikumi un iespēja “galveno uzņēmumu” pārstāvjiem piekļūt personas datiem ir pretrunā ar izvirzītajiem mērķiem, jo “komerciālie” viltotāji pratīs pārvarēt visus tehniskos šķēršļus un paslēpt savas darbības pēdas tīklā. Kontrolei būs pieejama tikai likumīga vai nelikumīga datu apmaiņa starp tiem interneta lietotajiem, kuriem nav komerciālu mērķu, pat ja ievērojama šīs apmaiņas daļa ir nelikumīga un tā jāapkaro, izmantojot līdzekļus, kas atbilst to masveida raksturam. Daži notiesājoši “paraugspriedumi” un no tiem izrietoša publicitāte, lai “laupītu drosmi” dažiem interneta lietotājiem, nav pietiekami pasākumi, lai atrisinātu problēmu, jo iespēja būt pieķertam statistiski ir minimāla, un par to neuztrauksies, piemēram, pusaudži, kuri neapzinās kaitējumu, ko viņi rada iecienītajiem autoriem.

4.13

Visu interneta lietotāju personas datu glabāšana ilgtermiņā ir interneta pakalpojumu nodrošinātāju būtiska iejaukšanās interneta lietotāju privātajā dzīvē. Vai tā ir noteikti nepieciešama, lai ievērotu autortiesības un blakustiesības? Vai tā nav nesamērīga ar izvirzīto mērķi? Vai autortiesības un blakustiesības ir tik absolūtas, ka ir nepieciešams pastāvīgi ierobežot interneta lietotāju privāto dzīvi?

4.14

Saglabātie dati gan var kalpot cīņā pret terorismu, bet jebkurā gadījumā jānodrošina tiesiskās garantijas interneta lietotāju pieslēgumu konfidencialitātei, ko tomēr prioritāru vispārējo interešu labā var atcelt likumīgi pilnvarota valsts pārvaldes iestāde, kurai ir konkrēts, tiesas rīkojumā noteikts uzdevums.

4.15

Daži datu izmantošanas veidi var būt vispārīgi atļauti zināšanu ieguves un analīzes nolūkos, bet ar zināmiem noteikumiem, jo īpaši, nodrošinot datu anonimitāti. Savukārt ir jāaizliedz datņu ar vārdiem salīdzināšana, personas datu vākšana “profilēšanas” nolūkos, lai panāktu efektīvāku reklāmu, to glabāšana, to apvienošana ar atslēgvārdu sarakstu, ko izmanto meklētājprogrammās, kā arī cita jau plaši izplatīta rīcība, kas īpaši izdevīga “galvenajiem uzņēmumiem” un citiem lieliem uzņēmumiem, jo šāda rīcība aizskar iedzīvotāju privāto dzīvi.

4.16

Daudzās valstīs ir noteikti nodokļi par visiem, fiksētiem vai mobiliem, datu nesējiem (sevišķi audiovizuālā satura) tikai tiesību turētāju labā, arī par tādiem datu nesējiem, kas nav paredzēti šādai lietošanai. Šāda sistēma jebkuru digitālā datu nesēja izmantotāju uzskata par iespējamo pirātu. Dažas lietotāju kategorijas, sevišķi uzņēmumi, būtu jāatbrīvo no šādiem nodokļiem. Savukārt platjoslas interneta piekļuves piedāvātājus, kas ir paplašinājuši tīklus, daļēji tos izmantojot nelikumīgi, varētu aplikt ar relatīvi zemām nodokļu likmēm, kas būtu atkarīgas no datu plūsmas apjoma starp privātpersonām, lai tiktu veiktas iemaksas iestādēm, kas vāc honorārus no autortiesībām, kā arī jauna satura veicināšanai, tomēr valstis nedrīkst izmantot savā labā visus vai daļu no minētajiem nodokļiem, izņemot to iekasēšanas un pārdales izdevumu segšanai.

4.17

Būtu jāņem piemērs no Skandināvijas valstu, īpaši Zviedrijas, tiesību pārvaldības nevis no Francijas tiesību aktiem un likumprojektiem, kas attiecībā uz atbalsta pasākumiem jaunajiem satura veidotājiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem ir nelīdzsvaroti un nepārliecinoši.

4.18

Pēc piemēroti ilga ekskluzīvo tiesību perioda varētu ieviest globālu sistēmu pēc Zviedrijas parauga.

4.19

Jau izskatot direktīvas projektu par “intelektuālā īpašuma tiesību” (rūpnieciskā īpašuma tiesību, literāro un mākslas darbu autortiesību, kā arī blakustiesību vai ES atzītu un aizsargātu ad hoc tiesību) aizsardzību, Komiteja aicināja īstenot stingru, bet piesardzīgu pieeju cīņai pret viltojumiem komerciālos nolūkos.

4.20

PTO no savas puses Nolīgumā par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS) brīdināja par tiesību īpašnieku iespējamām nelikumībām, kas var ierobežot konkurenci vai neatbilst vispārējām interesēm.

4.21

“Mērķi: intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai un ievērošanai jāsekmē tehnoloģisko jauninājumu attīstība un tehnoloģiju nodošana un izplatīšana, lai tas būtu abpusēji izdevīgi gan tehnoloģisko zināšanu radītājiem, gan lietotājiem, un jāveicina sociālā un ekonomiskā labklājība, kā arī jānodrošina tiesību un pienākumu līdzsvars.”

4.22

“Principi: (…) 2. Varētu būt nepieciešami piemēroti pasākumi, kam jābūt savietojamiem ar šā Nolīguma noteikumiem, lai izvairītos no tā, ka tiesību turētāji ļaunprātīgi izmanto intelektuālā īpašuma tiesības, vai no tādām darbībām, kas nepamatoti ierobežo tirdzniecību vai nelabvēlīgi ietekmē starptautisko tehnoloģijas nodošanu.”

4.23

Komitejas iepriekšējās piezīmes, kas atrodamas Komitejas 2003. gada 29. oktobra atzinumā par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pasākumiem un procedūrām, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu” (6), atbilst TRIPS līguma (7. pants) mērķiem un principiem (8. panta 2. punkts), kas būtu jāietver direktīvas apsvērumos, jo iespējamās sankcijas nevar būt pilnībā nošķirtas no materiālajām tiesībām, kā arī nedrīkst ignorēt rūpnieciskā īpašuma tiesību un literāro un mākslas darbu autortiesību iespējamo ļaunprātīgu izmantošanu no tiesību turētāju puses. (7)