16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/109

1.1

Nicā 2000. gada 7. decembrī pieņemtās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 25. pantā ir atzītas un ievērotas vecāka gadagājuma cilvēku tiesības uz cilvēka cienīgu un neatkarīgu dzīvesveidu, kā arī līdzdalību sociālajā un kultūras dzīvē. Eiropā ievērojami palielināsies to iedzīvotāju skaits, kas sasnieguši un pārsnieguši 65 gadu vecumu. Nākotnē būs jāpanāk, lai sabiedrība šīs demogrāfiskās pārmaiņas uztver pozitīvi un neuzskata, ka visvecākā gadagājuma cilvēki ir apgrūtinājums sabiedrībai vai drauds sabiedrības locekļiem.

1.2

Lai minētos mērķus sasniegtu, ir jārisina arī problēmas, kuras saistītas ar nepieļaujamu izturēšanos pret vecāka gadagājuma cilvēkiem. Minētajām problēmām līdz šim nav pievērsta nekāda uzmanība, un tās netiek neuzskatītas par pietiekami nopietnām un aktuālām. Īpašiem riskiem ir pakļauti vecāka gadagājuma cilvēki, kas ir aprūpējami un dzīvo nošķirti mājās vai atrodas aprūpes iestādēs. Tādēļ EESK aicina ES Padomes prezidentvalstis risināt jautājumus, kas skar nepieļaujamu izturēšanos pret vecāka gadagājuma — it īpaši aprūpējamiem — cilvēkiem.

Iepriekš minētā informācija un ieteikumi paredzēti ES Padomes prezidentvalstīm, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

1.3

Par nepieļaujamas izturēšanās pret vecāka gadagājuma cilvēkiem novēršanu galvenokārt ir atbildīgas dalībvalstis. Tā kā minētās problēmas ir aktuālas visās dalībvalstīs, EESK uzskata, ka jāizstrādā Eiropas mēroga stratēģija.

Iepriekš minētā informācija un ieteikumi paredzēti Eiropas Parlamentam, Komisijai, Nodarbinātības, sociālo lietu un vienlīdzīgu iespēju ģenerāldirektorātam.

1.4

Vienīgā iespēja efektīvi novērst nepieļaujamu izturēšanos pret vecāka gadagājuma — it īpaši aprūpējamiem — cilvēkiem ir pasākumi attiecīgās valsts līmenī. Tādēļ, lai novērstu šāda veida izturēšanos, katrai dalībvalstij Eiropas stratēģijas izstrādes ietvaros ir jāsagatavo valsts rīcības plāns, kura īstenošanai tiek piešķirti nepieciešamie līdzekļi. Minētajos plānos īpaša uzmanība jāvelta šādiem pasākumiem:

Iepriekš minētā informācija un ieteikumi paredzēti dalībvalstīm.

1.5

EESK uzskata, ka valstu un ES mēroga informācijas apmaiņai par labas prakses piemēriem un metodēm ir ļoti svarīga nozīme, lai nodrošinātu kvalitāti un veicinātu standartu noteikšanu aprūpes jomā.

Iepriekš minētā informācija un ieteikumi paredzēti dalībvalstīm un Eiropas Noziedzības novēršanas tīklam (EUCPN).

2.1.1

Demogrāfiskās prognozes liecina, ka Eiropā līdz 2050. gadam to iedzīvotāju skaits, kas sasnieguši un pārsnieguši 65 gadu vecumu, ievērojami palielināsies (par 58 miljoniem vai 77 %); visvairāk palielināsies to vecāka gadagājuma iedzīvotāju skaits, kas sasnieguši un pārsnieguši 80 gadu vecumu. Šādas attīstības tendences ietekmē ikdienas dzīvi daudzās jomās, un tādēļ gandrīz visās politikas jomās jāveic īpaši uzdevumi.

2.1.2

Demogrāfiskā attīstība nav vienīgais faktors, kas nosaka, ka aizvien steidzamāk jārisina problēmas, kas saistītas ar nepieļaujamu izturēšanos pret vecāka gadagājuma cilvēkiem. Minētajam jautājumam līdz šim nav pievērsta nekāda uzmanība, un tas netiek uzskatīts par pietiekami nopietnu un aktuālu. Tādēļ arī pieejamie empīriskie dati ir nepietiekami un nepilnīgi.

2.1.3

Noziedzības statistikas dati liecina, ka 60 gadu vecumu sasniegušie un pārsniegušie vīrieši un sievietes vardarbības riskam ir pakļauti ievērojami mazāk nekā jaunākās paaudzes, un arī noziegumu upuru aptaujas liecina, ka vecāka gadagājuma cilvēki retāk nekā jaunāki cilvēki cieš no vardarbības. Noziedzības statistikas dati un noziegumu upuru aptaujas tomēr nav īpaši piemērotas, lai apzinātu un iegūtu informāciju par vardarbības risku, kam pakļauti vecāka gadagājuma cilvēki.

2.1.4

Tas pirmām kārtām attiecas uz nepieļaujamas izturēšanās risku, kam vecāka gadagājuma cilvēkus tuvākajā sociālajā vidē pakļauj personas, kuras šie cilvēki pazīst, kurām viņi uzticas un no kurām viņi, iespējams, ir arī atkarīgi. Zinātnieki, politiķi un dažādu jomu darbinieki pagājušo desmitgažu laikā ir secinājuši, ka minētajā vidē vardarbības līmenis ir augsts. Uzmanība tomēr tika pievērsta galvenokārt vardarbībai pret bērniem un sievietēm (1), savukārt jautājumi saistībā ar nepieļaujamu izturēšanos pret vecāka gadagājuma cilvēkiem tika atstāti novārtā.

2.1.5

Saskaņā ar “Action on Elder Abuse” grupas definīciju, ko pārņēmusi Pasaules Veselības organizācija (PVO) un izmanto pētnieki un politiķi, nepieļaujama izturēšanās pret vecāka gadagājuma cilvēkiem ir ikviena atsevišķa vai atkārtota darbība vai piemērotas darbības neveikšana, kas var nodarīt kaitējumu vai radīt draudus vecāka gadagājuma cilvēkam (2).

2.1.6

Pieejamie dati liecina, ka vecāka gadagājuma cilvēki bieži cieš no nepieļaujamas (dažkārt nežēlīgas) izturēšanās; vairums šādu gadījumu tomēr nenonāk atklātībā (3). Anglijā, Skotijā, Velsā un Ziemeļīrijā 2006. gadā tika aptaujāti vairāk nekā 2000 personu, kas sasniegušas un pārsniegušas 66 gadu vecumu un dzīvo privātās mājsaimniecībās (tostarp aprūpētās patversmēs) (4). Šīs reprezentatīvās aptaujas rezultāti liecina, ka 2,6 % aptaujāto pēdējos divpadsmit mēnešos ir cietuši no nepieļaujamas izturēšanās no ģimenes locekļa, drauga vai aprūpes darbinieka puses. Ja ņem vērā arī gadījumus, kad šādi izturējušies arī kaimiņi un paziņas, cietušo vecāka gadagājuma cilvēku skaits palielinās līdz 4 %. Vecāka gadagājuma cilvēki visbiežāk cietuši nevērības dēļ; jāmin arī tādi mazāk nozīmīgi iemesli kā ļaunprātīga finansiālā izmantošana, nepieļaujama izturēšanās psihiskā un fiziskā ziņā, un — visretāk — seksuālā izmantošana. Sievietes biežāk nekā vīrieši liecina, ka cietušas no nepieļaujamas izturēšanās. Arī citās Rietumu valstīs šie dati ir līdzīgi, un nepieļaujama izturēšanās pret vecāka gadagājuma cilvēkiem ir tik pat izplatīta kā vardarbība ģimenē. Spānijā 2004. gadā veiktais pētījums liecina, ka vecāka gadagājuma cilvēki no nepieļaujamas izturēšanās cieš gandrīz tādā pašā mērā kā bērni.

2.2.1

Jēdziens “aprūpe” ir plašs un nozīmē gan palīdzību un atbalstu mājas apstākļos, gan arī (stacionāro) intensīvo aprūpi.

2.2.2

Īpašiem riskiem ir pakļauti vecāka gadagājuma cilvēki, kas ir aprūpējami un/vai dzīvo nošķirti savās mājās vai atrodas aprūpes iestādēs. Tādēļ šajā izpētes atzinumā vislielākā uzmanība pievērsta tam, kādā situācijā atrodas minētie cilvēki, kādiem riskiem viņi pakļauti, kādas ir iespējas veikt preventīvus un intervences pasākumus.

2.2.3

Izņemot visvecākā gadagājuma cilvēkus, vairumam vecāka gadagājuma cilvēku aprūpe nav nepieciešama. Vācijā 2003. gada beigās aprūpe bija nepieciešama 1,6 % 60-64 gadu vecumu sasniegušo cilvēku un 9,8 % 75-79 gadus sasniegušo iedzīvotāju, savukārt 90-94 gadu vecumu sasniegušo vidū bija jāaprūpē 60,4 % cilvēku (5). Aprēķini liecina, ka palielināsies vecāka gadagājuma cilvēku skaits (skatīt iepriekš) un ka šie cilvēki aizvien biežāk slimos un viņi aizvien biežāk būs jāaprūpē. Tiek lēsts, ka aprūpējamo cilvēku skaits palielināsies par 116-136 %; to cilvēku skaits, kas atradīsies aprūpes iestādēs, palielināsies pat par 138-160 %. Ar palīdzību un aprūpi saistītajiem riskiem aizvien vairāk būs pakļauti galvenokārt visvecākā gadagājuma cilvēki (kas sasnieguši un pārsnieguši 80 gadu vecumu) (6).

2.2.4

Valda uzskats, ka nepieļaujama izturēšanās pret vecāka gadagājuma aprūpējamiem cilvēkiem ir jāvērtē no gerontoloģijas viedokļa, un tā izpaužas ne tikai kā nepieļaujama fiziska izturēšanās, bet arī kā ikviena veikta un neveikta darbība, kas īpaši negatīvi ietekmē vecāka gadagājuma cilvēku dzīvi un labsajūtu (7). Nepieļaujama apiešanās izpaužas kā (8):

2.2.5

Pret vecāka gadagājuma aprūpējamiem cilvēkiem var nepieļaujami izturēties gan mājās, gan arī aprūpes iestādē. Eiropā nav ticamu datu, kas atspoguļotu šādas vardarbības izplatību. Lai arī tiek lēsts, ka nevērība, nepieļaujama izturēšanās un vardarbība pret apkopjamiem cilvēkiem varētu būt bieži sastopamas parādības, oficiāli dati šajā jomā nav pieejami.

2.2.5.1

Pētījumi liecina, ka gadījumos, kad vecāka gadagājuma cilvēks tiek aprūpēts mājās, no vardarbīgas izturēšanās cietuši 5 līdz 25 % aprūpējamo (9).

2.2.5.2

Analizējot situāciju Vācijā (10), pētījumā par nepieļaujamu un nevērīgu izturēšanos pret cilvēkiem, kas atrodas pansionātos un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes iestādēs, 70 % aptaujāto aprūpes darbinieku liecināja, ka veikuši vardarbīgas vai nepieņemamas darbības, nav veikuši nepieciešamās darbības vai novērojuši, ka šādi izturējušies citi darbinieki (11).

2.3.1

Nepieļaujamas izturēšanās gadījumus bieži ir sarežģīti atpazīt. Galvenie iemesli ir upuru kautrēšanās runāt par notikušo; atkarība no tās personas palīdzības, aprūpes un atbalsta, kuras attieksme ir nepieļaujama, un ar to saistītās bailes no atriebības vai situācijas pasliktināšanās; slimības, it īpaši smadzeņu sairšanas, rezultātā radusies praktiska nespēja informēt par nepieļaujamas izturēšanās gadījumiem; neziņa, kā rīkoties situācijās, kad pastāv aizdomas par iespējamu nepieļaujamu izturēšanos.

2.4.1

Patlaban vairums vecāka gadagājuma cilvēku ikdienā dzīvo savās mājās. Daudzās Eiropas valstīs aprūpējamie vecāka gadagājuma cilvēki tiek aprūpēti mājās (Vācijā apmēram divas trešdaļas). Aprūpes iestādēs atrodas tikai 7 % vecāka gadagājuma cilvēku, kuri sasnieguši vai pārsnieguši 65 gadu vecumu. Aprūpi ģimenē veic galvenokārt laulātais draugs, retākos gadījumos meitas un vedeklas. Lai arī vairumā gadījumu nav runas par nepieļaujamu izturēšanos, dažkārt tā tomēr vērojama (skatīt 2.2.5.1. punktu).

2.4.2

Aprūpe mājās rada papildu slodzi personām, kuras veic aprūpi. Tā īpaši ietekmē aprūpētāju veselību, labsajūtu un sociālo dzīvi. Ģimenēm dažkārt nākas daudz upurēt, lai aprūpētu vecāka gadagājuma ģimenes locekļus. Situāciju saasina nepietiekamā sagatavošanās aprūpei un vājš atbalsts aprūpes laikā. Īpaši grūta ir to vecāka gadagājuma cilvēku aprūpe, kuri cieš no garīgas slimības.

2.4.3

Tomēr gadījumi, kad no nepieļaujamas izturēšanās cieš mājās aprūpējami cilvēki, nav saistīti tikai ar aprūpētāju pārslogotību, bet arī ar daudziem citiem riska faktoriem. Šajā sakarā jāmin tādi faktori kā attiecību kvalitāte pirms radās aprūpes nepieciešamība, aprūpētāja atkarība no atkarību izraisošām vielām un viņa psihiskie traucējumi, sociālās atstumtības sajūta un sajūta, ka netiek sniegts pietiekams sociālais atbalsts, kā arī pašas aprūpējamās personas agresīva uzvedība (12).

2.5.1

Lai arī patlaban attiecīgajās iestādēs atrodas neliela daļa vecāka gadagājuma aprūpējamo cilvēku, prognozes liecina, ka cilvēku, it īpaši visvecākā gadagājuma cilvēku skaits šajās iestādes ievērojami palielināsies (skatīt 2.2.3. punktu). Jau šodien ir vērojama tendence aprūpi neveikt mājās, bet gan stacionārās aprūpes iestādēs vai, nodrošinot ambulatorās aprūpes pakalpojumus.

2.5.2

Vairumā aprūpes iestāžu to pacienti necieš no nepieļaujamas izturēšanās. Tas attiecas galvenokārt uz iestādēm, kas dalībvalstīs ir akreditētas, tiek uzraudzītas un kurās rūpīgi ievēro attiecīgās valsts spēkā esošos tiesību aktus veselības jomā.

2.5.3

Dažām iestādēm tomēr ir slikta slava. Lai arī sistemātiski pētījumi par aprūpes iestādēs notikušajiem nepieļaujamas izturēšanās gadījumiem nav pieejami, veselības apdrošināšanas sistēmas medicīnisko dienestu pārbaudes skaidri liecina, ka šādi gadījumi nav reta parādība (13).

2.5.3.1

Šo pārbaužu rezultāti liecina par kaitējumiem aprūpes laikā un nepietiekamu aprūpi, piemēram, trūkumiem apgādē ar pārtiku un dzērieniem. Tie liecina arī par psihofarmaceitisku līdzekļu izrakstīšanu pārlieku lielās devās, lieliem pārkāpumi medikamentu izmantošanā un brīvību ierobežojošiem pasākumiem.

2.5.4

Neprasmīgi vadītās aprūpēs iestādēs bieži netiek ņemtas vērā iedzīvotāju vajadzības un ir vērojama nevērīga un vienaldzīga attieksme. Nosakot ļoti stingru dienas kārtību, bieži tiek ierobežota aprūpes iestāžu iemītnieku pašnoteikšanās un patstāvība.

2.5.5

Aprūpes personāla saspringtā darba grafika un pārslogotības dēļ cieš ne tikai aprūpējamie. Šāda situācija neapmierina arī pašus aprūpētājus. Ar aprūpes iestāžu personālu saistītās problēmas saasina tas, ka darbinieki priekšlaicīgi pārtrauc profesionālo darbību un trūkst kvalificētu cilvēku, kas vēlētos strādāt minētajā jomā. Patlaban nekas netiek darīts, lai veicinātu interesi par vecāka gadagājuma cilvēku aprūpētāja profesiju un to padarītu pievilcīgāku.

2.6.1

Jebkāda nepieļaujama izturēšanās pret vecāka gadagājuma cilvēkiem (lai arī kur tā vērojama) ir nosodāma, un turpmāk jāatzīst, ka šāda problēma pastāv. Komiteja rosina ES Padomes prezidentvalstis, Eiropas Komisiju un valstu valdības veikt attiecīgos pasākumus, lai novērstu nepieļaujamas izturēšanās iemeslus un tādējādi aizsargātu vecāka gadagājuma cilvēkus gan tad, ja viņi paliek mājās, gan arī tad, ja atrodas aprūpes iestādē.

2.6.2

EESK priekšlikumi attiecas galvenokārt uz šādām jomām:

—

Nicā 2000. gada 7. decembrī pieņemtās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 25. pantā ir atzītas un ievērotas vecāka gadagājuma cilvēku tiesības uz cilvēka cienīgu un neatkarīgu dzīvesveidu, kā arī līdzdalību sociālajā un kultūras dzīvē.

—

Lai minēto mērķi sasniegtu, EESK uzskata, ka būtiski ir rast jaunu skatījumu uz vecāka gadagājuma cilvēkiem. Lielāka uzmanība jāvelta jautājumiem, kas saistīti ar vecāka gadagājuma cilvēku diskrimināciju, jo tās dēļ vecāka gadagājuma aprūpējami cilvēki bieži cieš no nepieļaujamas izturēšanās. Vecāka gadagājuma cilvēkus jācenšas iekļaut sabiedrībā, un viņu aprūpe jāuztver kā kopīgs uzdevums.

—

Komiteja uzsver, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem ir tiesības izvēlēties, kur dzīvot, nebaidoties no vardarbības, un vecāka gadagājuma cilvēku diskriminācija ir nosodāma. Pamattiesību hartai jānodrošina vecāka gadagājuma cilvēku aizsardzība neatkarīgi no viņu dzīvesvietas.

—

Komiteja norāda, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem ir jābūt iespējām izvēlēties savu dzīvesvietu, ņemot vērā nepieciešamā atbalsta apjomu. Tādēļ EESK aicina valstu valdības nodrošināt atbilstošus dzīvošanas apstākļus un atbalstu personām, kas vēlas palikt mājās, aprūpētās patversmēs, stacionārās aprūpes iestādēs vai ilgstošas aprūpes iestādēs.

—

Vecāka gadagājuma cilvēkiem jāsniedz iespēja nebaidoties ziņot par starpgadījumiem vai problēmām. Iespēja sniegt informāciju par starpgadījumiem jāpaver arī ģimenes locekļiem vai citiem aprūpētajiem, turklāt viņiem jābūt drošiem, ka tas negatīvi neietekmēs viņu ģimenes locekļu vai viņu pašu situāciju vai drošību nodarbinātības jomā. Jāpanāk, lai minētās personas var paļauties uz to, ka visas problēmas tiks atrisinātas delikāti un efektīvi.

—

Komiteja ierosina turpmāk veikt padziļinātus ES mēroga pētījumus, lai novērtētu nepieļaujamas izturēšanās pret vecāka gadagājuma cilvēkiem apmērus un tādējādi noteiktu:

—

Komiteja aicina valstu valdības veikt pasākumus, lai sabiedrību informētu par nepieļaujamu izturēšanos pret vecāka gadagājuma cilvēkiem un nodrošinātu šādu gadījumu nonākšanu atklātībā; tādēļ valsts mērogā jāorganizē plašsaziņas līdzekļu kampaņas, ko praktiski atbalsta licencētas un brīvprātīgas aģentūras.

—

EESK uzskata, ka plašsaziņas līdzekļi var ievērojami manīt sabiedrības izpratni par minēto jautājumu, un uzsver, ka to viedoklim jābūt pārliecinošam un konstruktīvam.

—

Komiteja aicina valstu valdības steidzami veikt šādus pasākumus:

—

Izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) produktu un pakalpojumu piedāvātās iespējas, daudzi vecāka gadagājuma cilvēki varēs dzīvot ilgāk tur, kur viņiem vislabāk patīk, saglabājot patstāvību un augstu dzīves kvalitāti. Ar IKT produktu palīdzību šie cilvēki var apmierināt ikdienas vajadzības, nepieciešamības gadījumā tos izmantojot, lai kontrolētu savu veselību un darbošanos un tādējādi samazinātu nepieciešamību saņemt aprūpes pakalpojumus aprūpes iestādē. Minētās tehnoloģijas paaugstinās vecāka gadagājuma cilvēku drošību un nodrošinās iespēju saņemt sociālos un medicīnas pakalpojumus, kā arī neatliekamo palīdzību. Tas ļaus šiem cilvēkiem arī turpmāk būt lielā mērā neatkarīgiem, patstāvīgiem un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

—

Komiteja aicina valstu valdības steidzami izveidot daudzu aģentūru tīklus, lai nodrošinātu sadarbību, apmācību un sistemātisku informācijas apmaiņu (14).

—

Komiteja aicina dalībvalstis izveidot augsta līmeņa pārraudzības un pārbaudes dienestus, lai vecāka gadagājuma cilvēkiem nodrošinātu augstas kvalitātes pakalpojumus, kuru pamatā būtu skaidri un publiski pieejami aprūpes standarti. Šādiem dienestiem jāpiešķir tiesības veikt pasākumus stāvokļa uzlabošanai, kuru rezultātiem jābūt publiski pieejamiem.

—

Komiteja uzsver, ka ir svarīgi ar attiecīgo aģentūru palīdzību palielināt iespējas delikātā veidā atklāt gadījumus, kad mājās vai iestādē notiek nepieļaujama izturēšanās pret vecāka gadagājuma cilvēkiem. Jāpanāk, lai iesaistītās puses paļautos uz to, ka ikvienā šādā gadījumā tiks veikti attiecīgi pasākumi un notiks pārmaiņas. Būtu jāatzīst, ka šajā procesā var tikt iesaistīta arī policija vai uzsākta tiesvedība.